CIVILDIENESTA TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2009. gada 18. decembrī
Lieta F‑92/09 R
U
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Pagaidu noregulējums – Pieteikums par izpildes apturēšanu lēmumam par atlaišanu – Steidzamība – Fumus boni juris
Priekšmets Prasības pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar EKL 242. un 243. pantu un EAEKL 157. un 158. pantu un ar kuru U lūdz, pirmkārt, apturēt Parlamenta 2009. gada 6. jūlija lēmuma par viņa atlaišanu izpildi un, otrkārt, noteikt pagaidu pasākumus
Nolēmums Apturēt 2009. gada 6. jūlija lēmuma par prasītāja atlaišanu izpildi līdz nolēmuma, ar ko izbeidz tiesvedību, pieņemšanai Civildienesta tiesā. Izbeigt tiesvedību par prasījumiem attiecībā uz prasītāja atjaunošanu darbā, kā arī attiecībā uz visu nepieciešamo prasījumu noteikšanu, lai aizsargātu viņa tiesības un intereses. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Kopsavilkums
1. Pagaidu noregulējums – Izpildes apturēšana – Pagaidu pasākumi – Piešķiršanas nosacījumi – “Fumus boni juris” – Steidzamība – Kumulatīvs raksturs – Izmeklēšanas kārtība un pārbaudes veids
(LESD 278. un 279. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkts)
2. Pagaidu noregulējums – Izpildes apturēšana – Piešķiršanas nosacījumi – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums – Pierādīšanas pienākums
(LESD 278. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkts)
3. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Personas uzskatīšana par apgādājamu bērnu
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkts un 17. panta 2. punkts)
4. Ierēdņi – Atbrīvošana no amata sakarā ar nepietiekamu profesionālo kompetenci – Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses
1. Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktam pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir jānorāda apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato (fumus boni juris) prasītos pagaidu pasākumus.
Nosacījumi, kas attiecas uz steidzamību un fumus boni juris, ir kumulatīvi, tādējādi, ja nav izpildīts kāds no nosacījumiem, pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida.
Šīs vispārējās pārbaudes kontekstā pagaidu noregulējuma tiesai ir plaša rīcības brīvība un tā var noteikt, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, veidu un kārtību, kādā šie dažādie apstākļi ir jāpārbauda, nepastāvot Kopienu tiesību noteikumiem, kas uzliktu iepriekš noteiktu analīzes sistēmu, kurā analizējama un novērtējama nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus.
(skat. 40.–42. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2001. gada 9. augusts, T‑120/01 R De Nicola/EIB, T‑120/01 R, Recueil FP, I‑A‑171. un II‑783. lpp., 12. un 13. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 31. maijs, F‑38/06 R Bianchi/ETF, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑27. un II‑A‑1‑93. lpp., 20. un 22. punkts.
2. Ja kaitējums, kuram ir tikai finansiāls raksturs, principā nevar tikt uzskatīts par neatgriezenisku vai kaut vai grūti labojamu, jo tas vēlāk var tikt finansiāli kompensēts, pagaidu noregulējuma tiesai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, tomēr jānovērtē, vai tūlītēja lēmuma, kura izpildīšanas apturēšana ir prasīta, izpildīšana var prasītajam radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ko vairs nevarētu labot pat lēmuma atcelšana pamata tiesvedības iznākumā.
Šajā gadījumā pagaidu noregulējuma tiesai ir jāpārliecinās, ņemot vērā attiecīgo konkrēto prasītāja situāciju, ka viņa rīcībā ir naudas summa, kam vajadzētu viņam ļaut nosegt visus izdevumus, kas nepieciešami viņa pamatvajadzību apmierināšanai līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums pamata tiesvedībā.
(skat. 47., 49. un 50. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 30. novembris, T‑549/93 R D./Komisija, Recueil, II‑1347. lpp., 45. punkts; 1999. gada 10. februāris, T‑211/98 R Willeme/Komisija, Recueil FP, I‑A‑15. un II‑57. lpp., 37. punkts; 2003. gada 28. novembris, T‑200/03 R V/Komisija, Recueil FP, I‑A‑317. un II‑1549. lpp., 57. punkts.
3. Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktā ir paredzēts, ka jebkuru personu, par kuras uzturēšanu ierēdnis ir juridiski atbildīgs un kuras uzturēšanai ir vajadzīgi lieli izdevumi, izņēmuma gadījumos var uzskatīt par apgādājamu bērnu ar īpašu pamatotu iecēlējinstitūcijas lēmumu, kas balstīts uz apstiprinošiem dokumentiem. Tomēr apstāklis, ka ierēdnis nav pieprasījis, lai kādu no tā ģimenes locekļiem uzskatītu par apgādājamu bērnu saskaņā ar šiem noteikumiem, neļauj secināt, ka minētais ierēdnis nesniedz finansiālu palīdzību savai ģimenei, kura ir palikusi viņa izcelsmes valstī.
Turklāt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 17. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ierēdnis daļu no sava atalgojuma var pārskaitīt uz citu dalībvalsti, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš pilda savus amata pienākumus, apgādājamam bērnam vai visām citām personām, attiecībā uz kurām ierēdnis pierāda, ka viņam ir saistības atbilstoši tiesas nolēmumam vai kompetentas pārvaldes iestādes lēmumam. Tomēr apstāklis, ka ierēdnis nav apzinājies, ka viņš ir izpildījis šajos noteikumos paredzētos īpašos nosacījumus, lai daļu no sava atalgojuma pārskaitītu savai ģimenei, kura palikusi ierēdņa izcelsmes valstī, arī neliecina par to, ka minētais ierēdnis tai nesniedz finansiālu palīdzību.
(skat. 59. un 60. punktu)
4. Ja pastāv šaubas par medicīniska rakstura grūtībām, ar ko ierēdnis sastopas, pildot viņam uzliktos pienākumus, iestādei saskaņā ar pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, izmantojot visu iespējamo rūpību, ir jāpārbauda, vai šīs šaubas ir pamatotas, pirms tiek pieņemts lēmums par minētā ierēdņa atlaišanu.
Turklāt šī prasība ir atspoguļota pašā Parlamenta Reglamentā saistībā ar uzlabošanas procedūru, ko piemēro ierēdņa iespējamās profesionālās nekompetences gadījumu atklāšanai, kontrolei un atrisināšanai, jo šī reglamenta 8. pantā ir paredzēts, ka galīgajam novērtētājam noteiktos apstākļos, ja viņam ir zināmi fakti, kas liecina par to, ka rīcībai, kurā tiek vainots ierēdnis, varētu būt medicīnisks raksturs, ir pienākums vērsties Parlamenta medicīnas dienestā.
Bez tam iestādes pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses kļūst vēl būtiskāks, ja runa ir par tāda ierēdņa konkrēto situāciju, attiecībā uz kuru pastāv šaubas par viņa garīgo veselību, tādējādi arī šaubas par viņa spējām pienācīgā veidā aizstāvēt savas personīgās intereses, un tas tā ir vēl jo vairāk, ja attiecīgajai personai draud atlaišana un tātad tā atrodas neaizsargātas personas situācijā.
(skat. 75.–77. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2003. gada 26. februāris, T‑145/01 Latino/Komisija, Recueil FP, I‑A‑59. un II‑337. lpp., 93. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 13. decembris, F‑17/05 de Brito Sequeira Carvalho/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑149. un II‑A‑1‑577. lpp., 72. punkts.