Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 15. februārī Eiropas Savienības Padome iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 4. decembra spriedumu lietā T-518/16 Carreras Sequeros u.c./Komisija

(Lieta C-126/19 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: M. Bauer un R. Meyer)

Pārējie lietas dalībnieki: Francisco Carreras Sequeros, Mariola de las Heras Ojeda, Olivier Maes, Gabrio Marinozzi, Giacomo Miserocchi, Marc Thieme Groen, Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments

Prasījumi

apmierināt apelācijas sūdzību;

izskatīt lietu un noraidīt prasību pirmajā instancē kā nepamatotu;

piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus šīs tiesvedības ietvaros.

Pamati un galvenie argumenti

1. Pirmais pamats ir par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar tās kompetenci. Tam ir divas daļas.

Pirmā daļa attiecas uz prasības priekšmetu. Padome apgalvo, ka, sprieduma rezolutīvajā daļā atceļot “lēmumus par [prasītāju] ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazināšanu 2014. gadā”, Vispārējā tiesa ir netieši likusi Komisijai sprieduma izpildes nolūkā atjaunot to ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu, uz kuru prasītājiem bija tiesības pirms Civildienesta noteikumu grozīšanas. Šādi rīkodamās un nelabojot prasības priekšmetu, Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci. Ja tas nav bijis iespējams – ja šāda pārkvalifikācija nebija iespējama – prasība bija jāatzīst par nepieņemamu.

Otrajā daļā Padome norāda, ka, secinot, ka prasītāji var pieņemami, izmantojot iebildi par prettiesiskumu, apstrīdēt visa ikgadējā atvaļinājuma režīma, kas definēts Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā, it īpaši kopš 2016. gada piemērojamā režīma, tiesiskumu un nevis tikai – Komisijas īstenojošo noteikumu tiesiskumu lēmumā par prasītāju 2014. gada atvaļinājuma dienu noteikšanu, Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas kompetences apmēru, pretēji pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru iebilde par prettiesiskumu ir jāpiemēro tikai attiecībā uz to, kas ir nepieciešams strīda atrisināšanai, un ka ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un vispārpiemērojamo aktu, kura prettiesiskums tiek apgalvots.

2. Otrais pamats ir par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazināšana, kas ir veikta ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantu, attiecas uz prasītāju ikgadējo atvaļinājumu.

Pirmkārt, nospriežot, ka konkrētos gadījumos pret iestādēm var atsaukties uz direktīvu (šajā lietā – Direktīvu 2003/88 1 ), Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, tā kā direktīvas ir adresētas dalībvalstīm un nevis Savienības iestādēm vai struktūrām, direktīvas noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiek noteikti pienākumi iestādēm attiecībās ar to darbiniekiem.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka likumdevēju saista Direktīvas 2003/88 saturs, kas ir minēts prezidija paskaidrojumos par Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu.

Treškārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta piemērojamību, kura mērķis nav – pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam – uzlabot dzīves un darba apstākļus, bet gan garantēt pietiekamu aizsardzības līmeni visiem darba ņēmējiem Savienībā.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā nav ievērotas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ko garantē Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts, ņemot vērā, ka ierēdņiem, kas pilda pienākumus trešajā valstī, ir piešķirts atvaļinājuma dienu skaits, kas ir skaidri lielāks nekā Direktīvā 2003/88 paredzētais minimums – 20 dienas.

3. Trešais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, ir par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz iespējamā tiesību uz atvaļinājumu aizskāruma pamatotību. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, nospriežot, ka apstrīdētā pasākuma pamatojumi neveido vispārējo interešu mērķus, kā arī neaplūkojot to, vai tiesību uz atvaļinājumu ierobežojums, ievērojot izvirzīto mērķi, nav pārmērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas kaitē pašai garantēto tiesību būtībai.

____________

1     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.).