ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 26. aprīlī (1)
Lieta C‑41/17
Isabel González Castro
pret
Mutua Umivale
Prosegur España SL
Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS)
(Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Darbinieku drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 92/85/EEK – 7. pants – Vai “nakts darbs” ietver maiņu darbu, kad konkrētā darbiniece strādā naktī – Strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti – Darba apstākļu novērtējums, ko apstrīdējusi konkrētā darbiniece – Direktīvas 2006/54/EK 19. panta 1. punkts – Pierādīšanas pienākums – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācija dzimuma dēļ
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstā tiesa, Spānija) lūdz Tiesu sniegt vadlīnijas par Direktīvā 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (2), minētā jēdziena “nakts darbs” nozīmi. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai mātei, kas baro bērnu ar krūti un kas strādā maiņu darbu saskaņā ar vienošanos, kurā paredzēts, ka dažas no darba stundām tiek strādātas nakts laikā, pienākas šajā direktīvā paredzētā īpašā aizsardzība. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai gadījumā, ja attiecīgā darbiniece apstrīd lēmumu, ar kuru viņai ir atteikts piešķirt atvaļinājumu laikā, kad viņa baro bērnu ar krūti, kā arī izmaksāt pabalstu par šo laikposmu, ir piemērojama Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (3). Saskaņā ar dažiem šīs direktīvas noteikumiem pierādīšanas pienākums pāriet darba devējam (vai attiecīgajai kompetentajai iestādei), lai pierādītu, ka konkrētajā gadījumā nav bijis diskriminācijas.
Savienības tiesības
Direktīva 89/391
2. Direktīva 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (4), ir pamatdirektīva. Tajā “profilakse” ir definēta kā “rīcība vai pasākumi, ko uzņēmumā veic vai plāno visos darba posmos, lai novērstu vai mazinātu arodrisku” (5). II iedaļā ir noteikti darba devēja pienākumi, tai skaitā pienākums nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītos aspektos (6). Direktīvā ir paredzēts, ka īpaša riska grupas ir jāaizsargā no briesmām, kas tās tieši apdraud (7), un ES likumdevējs ir pilnvarots pieņemt atsevišķas direktīvas, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (8).
Direktīva 92/85
3. Direktīva 92/85 ir pieņemta kā atsevišķā direktīva uz Direktīvas 89/391 pamata. Preambulas apsvērumos ir norādīts, ka strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, ir īpaša riska grupa (9). Drošības un veselības aizsardzības pasākumi attiecībā uz šādām darbiniecēm nedrīkstētu būt nelabvēlīgi sievietēm darba tirgū, ne arī kaitēt direktīvām par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (10). Daži darbību veidi šai darbinieču grupai var radīt īpašu risku, – šādu risku iespējamība ir jānovērtē, un novērtējuma rezultāts ir jāpaziņo attiecīgajai darbiniecei (11). Ja novērtējuma rezultāti norāda, ka pastāv risks, kas var negatīvi ietekmēt strādājošas sievietes drošību vai veselību, būtu jāparedz noteikumi šādas darbinieces aizsardzībai (12). Ir jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu, ka šai darbinieču grupai netiek likts veikt nakts darbu, ja šāds noteikums ir vajadzīgs viņu drošībai un veselības aizsardzībai (13).
4. 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka Direktīvas 92/85 mērķis ir “īstenot pasākumus, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”.
5. 2. pantā ir noteiktas šādas definīcijas:
“a) strādājoša grūtniece ir strādājoša grūtniece, kas informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi;
b) sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, ir sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi;
c) strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, ir strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi.”
6. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu Komisija ir izstrādājusi vadlīnijas par tostarp to fizikālo faktoru vērtēšanu, kuri tiek uzskatīti par bīstamiem 2. pantā minēto darbinieču veselībai un darba drošībai (14). 3. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka “[pamatnostādnes] attiecas arī uz darba kustībām un pozām, garīgu un fizisku nogurumu, kā arī uz citiem fiziskās un garīgās slodzes veidiem, kas saistīti ar darbu, ko veic 2. pantā definētās darbinieces”. 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka vadlīnijas ir paredzētas, lai uz to pamata tiktu veikts 4. pantā minētais novērtējums.
7. 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka sakarā ar visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku tikt pakļautām to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbībai, kuru neizsmeļošs uzskaitījums sniegts I pielikumā (15), darba devējs novērtē šīs iedarbības uz 2. pantā definētajām darbiniecēm raksturu, pakāpi un ilgumu attiecīgajā uzņēmumā un/vai organizācijā. Novērtējuma mērķis ir izvērtēt visus riskus, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, kā arī visu iespējamo ietekmi uz tai skaitā strādājošām sievietēm, kas baro ar krūti, kā arī pieņemt lēmumu par to, kādi pasākumi būtu jāveic. Saskaņā ar 4. panta 2. punktu konkrētā darbiniece ir jāinformē par šā novērtējuma rezultātiem un par visiem pasākumiem, kas veicami attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā.
8. 5. pantā ir noteikta rīcība pēc 4. pantā minētā novērtējuma rezultātu saņemšanas, ja novērtējuma rezultāti atklāj risku, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, vai ietekmi uz darbinieces grūtniecību vai barošanu ar krūti. Šādā gadījumā darba devēji veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, uz laiku mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un/vai darba laiku, viņa netiek pakļauta šādam riskam (5. panta 1. punkts). Ja šāda maiņa tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai attiecīgo darbinieci pārceltu citā darbā (5. panta 2. punkts). Ja attiecīgās darbinieces pārcelšana citā darbā tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, tad saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi attiecīgajai darbiniecei ir jāpiešķir atvaļinājums uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai (5. panta 3. punkts).
9. 7. panta nosaukums ir “Nakts darbs”. Tajā ir noteikts, ka:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. pantā minētām darbiniecēm neliek veikt nakts darbu viņu grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, kura ilgumu nosaka drošības un veselības aizsardzības jomā kompetentā valsts iestāde pēc tam, kad saskaņā ar dalībvalstu noteiktajām procedūrām tai iesniegta medicīniska izziņa, kurā norādīts, ka tas vajadzīgs attiecīgās darbinieces drošībai vai veselībai.
2. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi šā panta 1. punktā minētajiem pasākumiem jāparedz iespēja:
a) pāriet uz darbu dienā vai
b) saņemt atvaļinājumu vai pagarināt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu gadījumos, ja pāreja uz darbu dienā tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ.”
10. 11. panta 1. punktā ir norādīts, ka, lai garantētu ar Direktīvu 92/85 aizsargāto darbinieču tiesības, apstākļos, kad tai skaitā saskaņā ar 4. pantu veiktais novērtējums atklāj risku un ir jārīkojas saskaņā ar 5. pantu, vai gadījumos, kad ir piemērojams šīs direktīvas 7. pants, dalībvalstīm šīm darbiniecēm ir jānodrošina tai skaitā darba samaksas saglabāšana un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu.
Direktīva 2003/88
11. Direktīvā 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (16) ir norādīta šāda definīcija:
““nakts laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav īsāks par septiņām stundām un kam jebkurā gadījumā jāietver laikposms starp pusnakti un 5.00, kā noteikts valsts tiesību aktos;
[..].” (17)
Direktīva 2006/54
12. Direktīvas 2006/54 preambulas apsvērumos ir norādīts turpmāk minētais. No Tiesas spriedumiem ir skaidrs, ka nelabvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību vai maternitāti ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ. Tādēļ šāda attieksme būtu skaidri jāietver direktīvā (18). Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu ir likumīgi aizsargāt sievietes bioloģisko stāvokli grūtniecības un maternitātes laikā un ieviest maternitātes aizsardzības pasākumus kā līdzekli, lai sasniegtu patstāvīgu līdztiesību. Tāpēc Direktīvai 2006/54 nebūtu jāskar Direktīva 92/85 (19). Visbeidzot, “noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem” (20).
13. 1. pantā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķis ir “nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos”.
14. 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir definēts, ka tieša diskriminācija pastāv tad, “ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā”. Saskaņā ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu netieša diskriminācija pastāv tad, “ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai”. Atbilstoši 2. panta 2. punkta c) apakšpunktam “diskriminācija” ietver “jebkuru mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu [Direktīvas 92/85] nozīmē”.
15. 14. panta 1. punktā ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz tostarp nodarbinātības un darba nosacījumiem (14. panta 1. punkta c) apakšpunkts).
16. 19. pantā ir noteikts, ka:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesu sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja persona, kas uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, tad pienākums pierādīt, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir atbildētājam.
2. 1. punkts nekavē dalībvalstis ieviest noteikumus par pierādījumiem, kur[i] prasītājiem ir vēl labvēlīgāk[i].
[..]
4. [1. un 2. punktu] arī piemēro
a) situācijās, uz kurām attiecas [..] [Direktīva 92/85], ciktāl tas attiecas uz diskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu.”
17. Saskaņā ar 28. pantu Direktīva 2006/54 neierobežo (ES un valsts) noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, it īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti. Tāpat ir skaidri noteikts, ka šī direktīva neskar tai skaitā Direktīvu 92/85.
Spānijas tiesības
18. Ley 31/1995 de Prevención de Riesgos Laborales (1995. gada 8. novembra Likums Nr. 31/1995 “Par arodrisku novēršanu”, turpmāk tekstā – “LPRL”) 26. pantā ir noteikts:
“1. Šā likuma 16. pantā minētajam [darbinieču drošības un veselības aizsardzības] risku novērtējumam ir jāietver faktoru, procesu vai darba apstākļu, kas var negatīvi ietekmēt darbinieces vai augļa veselību, iedarbības uz strādājošām grūtniecēm vai sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, rakstura, pakāpes un ilguma novērtējums par katru darbību, kas varētu radīt īpašu risku. Ja minētā novērtējuma rezultāti norāda uz risku drošībai vai veselībai vai iespējamu ietekmi uz iepriekš minēto darbinieču grūtniecību vai barošanu ar krūti, darba devējam ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu pakļaušanu šim riskam, mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un darba laiku.
Vajadzības gadījumā šie pasākumi ietver atbrīvošanu no darba naktī vai maiņu darba.
2. Ja darba apstākļu vai darba laika maiņa nav iespējama vai ja – pat gadījumā, ja tie tiktu mainīti, – darba apstākļi varētu negatīvi ietekmēt strādājošas grūtnieces vai augļa veselību, ko atkarībā no iestādes, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par nelaimes gadījumu un arodslimību riska apdrošināšanu, apliecina Instituto Nacional de la Seguridad Social (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, turpmāk tekstā – “INSS”) medicīnas dienesta vai savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības izdota izziņa kopā ar Servicio Nacional de Salud (Nacionālais veselības dienests, Spānija) atbildīgā ārsta, kurš ir darbinieces ārstējošais ārsts, ziņojumu, – viņa ir jāpārceļ citā darbā vai viņai ir jāuztic citi uzdevumi, kas atbilst viņas stāvoklim. Šajā nolūkā darba devējam pēc apspriešanās ar darbinieku pārstāvjiem ir jāsagatavo to amatu apkopojošais saraksts, kas nerada risku.
Amata vai uzdevumu maiņai ir jānotiek saskaņā ar noteikumiem un kritērijiem par darba mobilitāti, un tie ir spēkā līdz brīdim, kad darbinieces veselības stāvoklis ļauj viņai atgriezties iepriekšējā amatā.
[..]
3. Ja šāda amata maiņa tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai nevar tikt prasīta pamatotu iemeslu dēļ, saskaņā ar Real Decreto Legislativo 1/1995, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Darba likuma konsolidētā redakcija, kas apstiprināta ar Karaļa 1995. gada 24. marta Leģislatīvo dekrētu 1/1995) 45. panta 1. punkta d) apakšpunktu attiecīgajai darbiniecei ir tiesības, pamatojoties uz grūtniecības laikā pastāvošo risku, apturēt savu darba līgumu uz laikposmu, kas nepieciešams, lai tiktu aizsargāta viņas drošība un veselība, kā arī tik ilgi, kamēr viņai nav iespējams atgriezties iepriekšējā amatā vai pāriet uz citu amatu, kas atbilst viņas stāvoklim.
4. Šā panta 1. un 2. punktā minētie noteikumi ir piemērojami arī laikposmā, kurā darbiniece baro bērnu ar krūti, ja darba apstākļi var nelabvēlīgi ietekmēt sievietes vai viņas bērna veselību un to atkarībā no iestādes, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par nelaimes gadījumu un arodslimību riska apdrošināšanu, apliecina [INSS] medicīnas dienesta vai savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības izdota izziņa kopā ar Nacionālā veselības dienesta atbildīgā ārsta, kurš ir darbinieces vai viņas bērna ārstējošais ārsts, ziņojumu. Papildus tam, ja pastāv šā panta 3. punktā minētie apstākļi, tad saskaņā ar [Karaļa Leģislatīvā dekrēta 1/1995] 45. panta 1. punkta d) apakšpunktu attiecīgajai darbiniecei ir tiesības apturēt savu darba līgumu sakarā ar risku, kas pastāv, barojot ar krūti bērnus, kas jaunāki par deviņiem mēnešiem.”
19. Spānijas tiesībās situācijās, kurās pastāv risks barošanai ar krūti, darba līguma darbība tiek apturēta un tiek izmaksāts sociālās apdrošināšanas pabalsts tikai tad, ja ir pierādīts, ka šāds risks pastāv un darba pienākumu maiņa vai pārcelšana citā darbā nav iespējama.
20. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) spriedumos par maiņu darbu un nakts darbu vairākkārt ir norādījusi, ka darba modeļi paši par sevi nav automātiski uzskatāmi par risku barošanai ar krūti. Tomēr šāda riska pastāvēšana ir atzīstama, ja darba laiki nav samērojami ar zīdaiņa barošanas regulārajiem laikiem, tomēr ar nosacījumu, ka tiešas barošanas neiespējamība nav atvieglojama ar piena atslaukšanu, papildinot, ka katrā ziņā būtu jāpierāda, ka piena atslaukšana ārpus darba vietas konkrētajā gadījumā nav ieteicama mātes vai zīdaiņa veselības dēļ.
21. Attiecībā uz procesuālo likumu ir jānorāda, ka Ley 36/2011 reguladora de la jurisdicción social (2011. gada 10. oktobra Likums Nr. 36/2011 par darba un sociālo lietu tiesām, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 36/2011”) 96. panta nosaukums ir “Pierādīšanas pienākums lietās par diskrimināciju un nelaimes gadījumiem darbā”. Ar 96. panta 1. punktu ir transponēts Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkts, nosakot, ka lietās, kurās persona, kas uzskata, ka tai ir nodarīts pāri, jo tai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, uzrāda faktus, no kuriem var secināt, ka ir pieļauta diskriminācija, tostarp dzimuma dēļ, pierādīšanas pienākums pāriet atbildētājam.
Faktiskie apstākļi, procedūra un prejudiciālie jautājumi
22. I. González Castro bija apsardzes darbiniece Prosegur España SL. 2014. gada 8. novembrī viņai piedzima dēls, kuru viņa baroja ar krūti. No 2015. gada marta viņa strādāja As Termas tirdzniecības centrā Lugo (Spānija)(21) Viņa strādāja mainīgi rotējošā kārtībā astoņu stundu maiņās. Viņas darbavietā drošību nodrošināja vismaz divi drošības apsargi, izņemot šādas maiņas, kurās bija tikai viens apsargs: no pirmdienas līdz ceturtdienai – no pusnakts līdz plkst. 8.00, piektdienās – no plkst. 2.00 līdz 8.00, sestdienās – no plkst. 3.00 līdz 8.00 un svētdienās – no plkst. 1.00 līdz 8.00.
23. No iesniedzējtiesas iesniegtajiem lietas materiāliem var secināt, ka 2015. gada 3. martā I. González Castro no valsts veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja Pediatrijas departamenta saņēma izziņu par riskiem laikā, kad bērns tiek barots ar krūti, ar kuru apliecināts, ka viņa baro savu dēlu ar krūti. Darba devēja apdrošinātājs Mutua Umivale nosūtīja Prosegur España standarta vēstuli, kas datēta ar 2015. gada 3. martu, kurā paziņots, ka darbiniecei nepienākas pabalsta izmaksa par grūtniecības laiku vai laika periodu, kad bērns tiek barots ar krūti, “jo nepastāv nekāds risks”. I. González Castro aizpildīja veidlapu “Medicīniskas izziņas, kas norāda uz riska pastāvēšanu laikā, kad bērns tiek barots ar krūti, pieprasījums”, kas datēta ar 2015. gada 9. martu, un iesniedza to savam darba devējam. Veidlapas standarta tekstā bija norādīts, ka “pieprasītā medicīniskā izziņa Jūsu gadījumā būs pamatojums Jūsu pārcelšanai citā amatā vai Jūsu darba funkciju maiņai. Tikai tad, ja tas netiek veikts likumā noteiktu iemeslu dēļ, Jums tiks izmaksāts pabalsts par grūtniecības laiku vai laika periodu, kurā barojāt bērnu ar krūti”. Prosegur España pārstāvis aizpildīja veidlapu “Izziņa par darba devēja veiktajiem maksājumiem sociālā nodrošinājuma sistēmā saistībā ar finansiāla rakstura pabalsta izmaksas pieprasījumiem par riskiem laikā, kad bērns tiek barots ar krūti”, kas datēta ar 2015. gada 13. martu un kurā norādīts, ka I. González Castro strādāja kā apsardzes darbiniece, viņas darba pienākumos ietilpa apgaita un – nepieciešamības gadījumā – noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas novēršana un ka viņas darba apstākļi neietekmēja barošanu ar krūti (22).
24. Mutua Umivale formāli izskatīja I. González Castro pieprasījumu par medicīniskās izziņas izsniegšanu. 2015. gada 17. martā Mutua Umivale vēstulē I. González Castro par viņas pieprasījuma par medicīniskās izziņas izsniegšanu noraidīšanu norādīja, ka, pamatojoties uz pašas darbinieces iesniegtajiem materiāliem, var secināt, ka nepastāv ar viņas amatu saistīts risks, kam varētu būt kaitīga ietekme. Materiālā, kas pievienots šai vēstulei, bija norādīti izsmeļoši citāti no Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmatas “Vadlīnijas par darbavietā pastāvošā riska novērtējumu laikā, kad bērns tiek barots ar krūti”, kas sagatavota INSS lietošanai (turpmāk tekstā – Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmata). Mutua Umivale šajā vēstulē norādīja, ka “nakts darbs, maiņu darbs vai darbs vienatnē paši par sevi nerada acīmredzamu risku barošanai ar krūti un, lai arī šāda darba rezultātā barošana ar krūti var būt mazāk ērta darba stundu modeļa dēļ, tomēr, ja tiks ievērotas mūsu sniegtās rekomendācijas, nepastāv risks, ka barošana ar krūti tiks pārtraukta” (23).
25. 2015. gada 24. aprīlī I. González Castro uzrakstīja vēstuli Mutua Umivale, apstrīdot šo atteikumu. Mutua Umivale viņas iesniegumu ar 2015. gada 4. maija vēstuli noraidīja, pamatojoties uz to, ka I. González Castro darba vietā nepastāv nekāds risks, kas varētu radīt risku bērna veselībai. 2015. gada 4. augustā Mutua Umivale sagatavoja medicīnisku ziņojumu, ko parakstīja ārste Maria Renau Escudero. Ziņojumā bija citēta darbinieces iesniegtā pediatra izziņa, kā arī viņas darba devēja apgalvojumi, ka “nedz viņas darba apstākļi, nedz viņas kā apsardzes darbinieces darbības un funkcijas neietekmēja barošanu ar krūti”. Ziņojumā tāpat bija citēta arī Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmata. Ziņojumā bija secināts, ka attiecībā uz darbinieci nepastāv nekāds risks, kas ietekmē barošanu ar krūti, citējot šo rokasgrāmatu: “atbilstoši mūsu kritērijiem nakts darbs un maiņu darbs paši par sevi neietver acīmredzamu risku barošanai ar krūti, lai gan varam piekrist, ka abi apstākļi ietekmēs barošanu ar krūti tādā ziņā, ka tā būs mazāk ērta darba stundu modeļa dēļ”. I. González Castro pārsūdzēja šo lēmumu, bet 2015. gada 30. decembrī Juzgado de lo Social No 3 de Lugo (Lugo Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 3) viņas pārsūdzību noraidīja, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Spānijas Augstākās tiesas spriedumiem un Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmatu maiņu darbs vai nakts darbs nerada risku laikā, kad bērns tiek barots ar krūti. I. González Castro par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
26. I. González Castro apgalvo, ka laikā, kad viņa baroja savu dēlu ar krūti, viņa bija pakļauta riskam šādu trīs iemeslu dēļ: i) apsardzes darbinieka darba būtība (darba bīstamība un ar to saistītais stress); ii) apstāklis, ka viņas darbs notika maiņās, dažreiz arī nakts stundās un vienatnē, un iii) apstāklis, ka darba vietā viņa nevarēja barot bērnu ar krūti, jo, pēc viņas apgalvotā, nebija nodrošināta vieta, kur viņa varētu to darīt, kā arī viņai nebija iespējas pamest savu darba vietu, lai pabarotu bērnu ar krūti. Mutua Umivale (apdrošinātājs) kā pretargumentu norāda, ka I. González Castro darbs neradīja nekādu reālu risku barošanai ar krūti, bet gan tikai “sarežģīja” barošanu ar krūti, kas tā ir jebkurā darbā. Apdrošinātājs turpina apgalvot, ka nakts darbs un maiņu darbs paši par sevi nenozīmē, ka pastāv acīmredzams risks barošanai ar krūti, “lai arī tie var barošanu ar krūti padarīt mazāk ērtu”, un ka ar bērna tiešu barošanu saistītie sarežģījumi vai nesavienojamība “var tikt atviegloti ar mātes piena atslaukšanu ārpus darba, jo to var ilgstoši uzglabāt pat istabas temperatūrā”.
27. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka nav pierādījumu par to, ka I. González Castro darba vietā būtu bijusi nodrošināta telpa, kur viņa varētu barot dēlu ar krūti vai atslaukt pienu, vai ka būtu varēts pielāgot viņas darba pienākumus vai pārcelt viņu citā darbā, lai I. González Castro netiktu pakļauta to faktoru ietekmei, kas, pēc viņas apgalvotā, radīja risku barošanai ar krūti.
28. Ņemot vērā minētos apstākļus, iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
“1) Vai [Direktīvas 92/85] 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka nakts darbs, kas nav jāveic darbiniecēm, kuras ir norādītas 2. pantā, tostarp darbiniecēm, kas baro bērnu ar krūti, ietver ne tikai darbu, kas pilnībā ir veicams nakts laikā, bet gan arī maiņu darbu, kad, kā tas ir pamatlietā, dažas no maiņām tiek strādātas nakts laikā?
2) Vai tiesvedībā, kurā tiek izskatīta riska situācijas pastāvēšana laikā, kad darbiniece baro bērnu ar krūti, ir piemērojami īpašie noteikumi par pierādīšanas pienākumu, kas ir noteikti [Direktīvas 2006/54] 19. panta 1. punktā – kurš ir transponēts Spānijas tiesību sistēmā tostarp ar [Likuma Nr. 36/2011] 96. panta 1. punktu, – saistībā ar nosacījumiem, kas ir noteikti [Direktīvas 92/85] 5. pantā, – kurš ir transponēts Spānijas tiesību sistēmā ar [LPRL] 26. pantu, – atvaļinājuma piešķiršanai laikā, kad darbiniece baro bērnu ar krūti, un attiecīgi pabalsta maksāšanai saistībā ar šo situāciju atbilstoši valsts tiesību aktiem saskaņā ar [Direktīvas 92/85] 11. panta 1. punktu?
3) Vai [Direktīvas 2006/54] 19. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka “fakti, no kuriem var secināt, ka ir notikusi” darbinieces “tieša vai netieša diskriminācija” laikā, kad tā baro bērnu ar krūti, – tiesvedībā, kurā tiek izskatīta riska situācijas pastāvēšana laikā, kad darbiniece baro bērnu ar krūti, piešķirot atvaļinājumu, kas ir paredzēts [Direktīvas 92/85] 5. pantā un kas ir transponēts Spānijas tiesību sistēmā ar [LPRL] 26. pantu, – ir tie, ka: 1) darbiniece kā apsardzes darbiniece veic pienākumus maiņu darba režīmā un dažās maiņās strādā nakts laikā un turklāt vienatnē, un 2) turklāt iet apgaitās un attiecīgajā gadījumā risina ārkārtas gadījumus (pārkāpumus, ugunsgrēkus un citus starpgadījumus), un 3) nav arī pierādīts, ka darba vietā pastāvētu piemērota vieta barošanai ar krūti vai attiecīgi piena atslaukšanai?
4) Vai pēc tam, kad ir apstiprinājušies “fakti, no kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija” atbilstoši [Direktīvas 2006/54] 19. panta 1. punktam saistībā ar [Direktīvas 92/85] 5. pantu, – kas ir transponēts Spānijas tiesību sistēmā ar [LPRL] 26. pantu – tiesvedībā, kurā tiek izskatīta riska situācijas pastāvēšana laikā, kad darbiniece baro bērnu ar krūti, un atvaļinājuma piešķiršana darbiniecei, kas baro bērnu ar krūti, var tikt pieprasīts, lai atvaļinājuma piešķiršanai atbilstoši valsts tiesību aktiem, – ar kuriem ir transponēts [Direktīvas 92/85] 5. panta 2. un 3. punkts, – viņa pierādītu, ka darba apstākļu un/vai darba laika pielāgošana tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai saprātīgi nevar tikt prasīta un tehniski un/vai objektīvi nav iespējama darbinieces pārcelšana citā darbā vai saprātīgi nevar tikt prasīta? Vai, gluži pretēji, šādu jautājumu pierādīšana būtu atbildētāju (darba devēja un [Mutua Umivale], kas izmaksā sociālās apdrošināšanas pabalstu par darba līguma darbības apturēšanu) pienākums?”
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza INSS, Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2018. gada 22. februāra tiesas sēdē šie lietas dalībnieki, izņemot Vācijas valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus.
Novērtējums
Ievadpiezīmes
30. INSS uzskata, ka Spānijas tiesību akti sniedz atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem. Attiecīgi tā norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nelietderīgs.
31. Manuprāt, lai arī valsts pasākumi, ar kuriem īstenotas Direktīvas 92/85, 2003/88 un 2006/54, ietilpst iesniedzējtiesas darbības jomā, oficiāli Savienības tiesību normu, kuras ir transponētas ar šiem valsts pasākumiem, interpretācija ietilpst Tiesas kompetencē. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 92/85 7. pantā norādītais jēdziens “nakts darbs” ir interpretējams Direktīvas 2003/88 gaismā un vai I. González Castro situācija ietilpst šīs normas tvērumā. Iesniedzējtiesa tāpat vēlas noskaidrot, ciktāl Direktīva 92/85 būtu skatāma kopsakarā ar Direktīvu 2006/54. Tie ir Savienības tiesību jautājumi. Vēl jo vairāk – no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jautājumus Tiesai drīkst uzdot tikai tiesu iestādes (24). Iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa gluži vienkārši ir izmantojusi tai piešķirtās tiesības. Tādēļ es nepiekrītu INSS, – iesniedzējtiesas iesniegtie jautājumi ir jāizskata.
32. Nav strīda par to, ka I. González Castro strādāja Prosegur España un lietas apstākļu rašanās laikā viņa bija uzskatāma par “strādājošu sievieti, kas baro bērnu ar krūti” Direktīvas 92/85 2. panta c) punkta izpratnē (25). Pavisam nesen Tiesa ir lēmusi, ka, “tā kā sievietes, kas baro bērnu ar krūti, apstākļi ir cieši saistīti ar maternitāti, it īpaši “ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu”, darbinieces, kas baro bērnu ar krūti, ir jāaizsargā tāpat kā strādājošas grūtnieces vai sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā” (26).
33. Tāpat lietā netiek apstrīdēts, ka I. González Castro darba modelis ir maiņu darbs, kas ietver darba stundas, kuras tiek strādātas naktī.
34. Noslēgumā vēlos norādīt, ka saskaņā ar Direktīvas 92/85 7. pantu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka darbiniecēm netiek likts veikt nakts darbu grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, kura ilgumu nosaka kompetentā valsts iestāde. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesas norādītais valsts tiesību apraksts liek secināt, ka Spānijā šis periods ir 9 mēneši pēc bērna dzimšanas. Nav strīda par to, ka I. González Castro prasība par pabalsta izmaksu tika iesniegta šajā laikposmā.
Pirmais jautājums
35. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai “nakts darbs” Direktīvas 92/85 7. panta izpratnē ietver arī maiņu darbu, kad attiecīgais darbinieks nakts laikā strādā tikai dažas stundas.
36. INSS ieskatā tas, vai I. González Castro saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir atzīstama par darbinieku, kas strādā naktī, kā arī tas, vai pastāv risks barošanai ar krūti, ko apliecinājis ārsts, ir jānosaka iesniedzējtiesai saskaņā ar Direktīvas 92/85 7. pantu un attiecīgo valsts tiesisko regulējumu.
37. Nav šaubu, ka Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus (27). Tomēr lietās, kas uzsāktas saskaņā ar LESD 267. pantu, no valsts tiesu un Tiesas funkciju nošķiršanas izriet, ka iesniedzējtiesai ir jāinterpretē ar šo lietu saistītie valsts tiesību akti pēc iespējas tuvāk aplūkoto direktīvu tekstam un mērķim, lai tiktu sasniegts direktīvā paredzētais rezultāts (28). Tiesai nav jālemj par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību šīm direktīvām. Tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visus norādījumus par Savienības tiesību interpretāciju, kas nepieciešami, lai šo funkciju varētu pildīt iesniedzējtiesa (29).
38. Vācijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 92/85 7. pants ir interpretējams Direktīvas 2003/88 gaismā. Tā argumentē, ka “nakts darbs” ietver maiņu darbu, kad dažas stundas tiek strādātas nakts laikā. Spānija apgalvo, ka maiņu darbs, kas tiek veikts nakts laikā, ietilpst nakts darba jēdzienā, bet no tā neizriet tas, ka šāds darbs ir nesaraujami saistīts ar risku darbiniecēm, kuras baro bērnu ar krūti. Komisija norāda, ka nakts darbs ietver ne tikai darbu, kas tiek veikts tikai nakts laikā, bet arī maiņu darbu, kas vismaz daļēji tiek veikts nakts laikā.
39. Es piekrītu Komisijai turpmāk minēto apsvērumu dēļ.
40. Pirmkārt, lai arī Direktīvā 92/85 nav definēts nakts darba jēdziens, nakts darbs nevar tikt ierobežots ar konkrētu darba stundu modeli. Manā ieskatā “nakts darbs” var ietvert gan darbu, kas tiek veikts tikai nakts laikā, gan maiņu darbu, kad tikai dažas no stundām tiek strādātas nakts laikā.
41. Otrkārt, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tās ietilpst, kā arī to konteksts (30).
42. Manis piedāvātā Direktīvas 92/85 7. panta interpretācija saskan ar šīs direktīvas mērķiem. Direktīvas 92/85 mērķis ir veicināt drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (31). Tādējādi strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, atrodas īpaša riska grupā, kurā ietilpstošo sieviešu drošībai un veselības aizsardzībai ir jāīsteno attiecīgi pasākumi. Turklāt atbilstoši šā pasākuma vispārējam preventīvajam mērķim sievietēm, kas minētas direktīvas 2. panta c) punktā, pienāktos 7. pantā paredzētā aizsardzība, ja viņas strādā nakts maiņās, un tas nebūtu jāsaprot tā, ka aizsardzība pienākas vien sievietēm, kas strādā tikai naktī.
43. Vai Direktīva 2003/88 var palīdzēt Direktīvas 92/85 7. pantā norādītā nakts darba jēdziena interpretācijā?
44. Abām direktīvām ir vienāds juridiskais pamats (32). Tomēr Direktīvas 92/85 7. pantā nav norādīta atsauce uz Direktīvas 2003/88 2. panta 3. punktā norādīto “nakts laika” definīciju, savukārt Direktīvā 2003/88 starp definīcijām nav norādīta nakts darba definīcija (33).
45. Vēl jo vairāk, Direktīva 92/85 aizsargā īpaši neaizsargātu darbinieču grupu (34), tādējādi ir jānoskaidro, vai konkrētā darbiniece atbilst šīs direktīvas prasībām un viņai pienākas direktīvas piešķirtā aizsardzība. Šāda novērtējuma veikšanai Direktīvas 2003/88 noteikumi nav tik būtiski.
46. Manuprāt, Direktīvā 92/85 minētajam jēdzienam nakts darbs nav obligāti jābūt tai pašai nozīmei kā Direktīvas 2003/88 2. panta 3. punktā minētajam jēdzienam nakts laiks. Tas drīzāk ir jautājums par abu direktīvu saskaņotu interpretāciju.
47. Direktīvas 2003/88 2. panta 3. punktā “nakts laiks” ir definēts kā jebkurš laikposms, kas nav īsāks par 7 stundām, kā noteikts valsts tiesību aktos, un kas ietver laikposmu no pusnakts līdz 5.00. Uzskatu, ka Direktīvā 92/85 norādītajam vārdam “nakts” būtu jāpiešķir tāda pati nozīme, ja nav citu obligātu iemeslu darīt pretēji. No minētā tad varētu secināt, ka gadījumā, ja darbiniece pilda savus darba pienākumus šajā laikposmā, šīs darba stundas ir uzskatāmas par nakts darbu Direktīvas 92/85 7. panta izpratnē. Vēlos uzsvērt, ka Direktīvā 2003/88 ir minēts “jebkurš laikposms”, un tas norāda uz to, ka šī definīcija neizslēdz maiņu darbu.
48. Tāpat piekrītu arī iesniedzējtiesas argumentam, ka gadījumā, ja maiņu darbs, kas tiek veikts nakts laikā, tiktu izslēgts no Direktīvas 92/85 7. panta tvēruma, māte, kas baro bērnu ar krūti un strādā maiņu darbu nakts stundās, būtu mazāk aizsargāta nekā sievietes, kas strādā tikai nakts laikā. Ir grūti noticēt, ka šāds rezultāts būtu bijis likumdevēja mērķis.
49. Tiesa (attiecībā uz šā brīža Direktīvu 2006/54) ir atkārtoti lēmusi, ka dalībvalstis valsts tiesību aktos nedrīkst iekļaut tādu principu, ka nakts darbs, ko veic sievietes, ir aizliegts, pat tad, ja pastāv izņēmumi, kad nakts darbs, ko veic vīrieši, nav aizliegts. Šāds aizliegums būtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam (35).
50. Tomēr Direktīvas 92/85 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts, ka attiecībā uz tai skaitā strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, būtu jāparedz noteikums, ka nedrīkst tikt prasīts šīm sievietēm veikt nakts darbu, kad tas ir vajadzīgs viņu drošībai un veselības aizsardzībai. Minēto skatot kopsakarā ar 7. panta struktūru, var secināt, ka ir jāveic konkrētās darbinieces situācijas individuāls novērtējums.
51. Valsts tiesas lietas materiāli norāda, ka I. González Castro ir saņēmusi oficiālu medicīnisku apliecinājumu tam, ka viņa tiešām baro bērnu ar krūti, kā arī to, ka viņa ir uzsākusi procedūru medicīniskas izziņas saņemšanai, kas būtu pamats viņas pieteikumam, 2015. gada 9. martā aizpildot savu sadaļu veidlapā “Medicīniskas izziņas, kas norāda uz riska pastāvēšanu laikā, kad bērns tiek barots ar krūti”. INSS tiesas sēdē paziņoja, ka šādas darbības nav daļa no šādas medicīniskas izziņas izsniegšanas procedūras, jo tas ir jautājums, kas pastāv starp darbinieci, viņas darba devēju un attiecīgā gadījumā arī darba devēja apdrošinātāju (konkrētajā gadījumā – Mutua Umivale). Tāpat Tiesai tika apgalvots, ka darbiniece var iesniegt ziņojumu, ko sagatavojis cits ārsts, piemēram, ģimenes ārsts, tomēr nav skaidrs, vai šāda atskaite būs pietiekama, lai uzsāktu procedūru un atzītu, ka prasītājai pienākas Direktīvā 92/85 paredzētā aizsardzība.
52. Protams, veikt nepieciešamos faktu konstatējumus ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tomēr Mutua Umivale 2015. gada 3. marta vēstule I. González Castro darba devējam norāda uz to, ka viņas prasība netiktu apmierināta, vēl pirms viņa 2015. gada 9. martā iesniedza oficiālu pieteikumu medicīniskās izziņas saņemšanai (36). Nav pazīmju, kas liecinātu par to, ka viņas darba devējs vai Mutua Umivale būtu veikuši viņas individuālās situācijas individuālu novērtējumu. Saliekot kopā materiālus no INSS un Spānijas valdības iesniegumiem, iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto aprakstu un lietas materiālos esošos dokumentus, var secināt, ka šobrīd pastāvošā valsts prakse ir tāda, ka gadījumā, ja konkrētais amata profils Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmatā nav atzīts par tādu, kas ietver risku barošanai ar krūti, darbinieces pieprasījums par medicīniskās izziņas izsniegšanu tiks automātiski noraidīts (37).
53. Es esmu pārliecināta, ka šāda pieeja ir pretrunā Direktīvai 92/85. ES likumdevējs ir nolēmis, ka nakts darbs rada risku. Medicīniskajai izziņai ir jāveicina darbinieces individuālās situācijas novērtējums katrā konkrētajā gadījumā. Tiesai izskaidrotā sistēma ir klajā pretrunā likumdevēja mērķiem.
54. Nedomāju, ka konkrētajā lietā ir notikusi prettiesiska rīcība. Tomēr tāda procedūra, kurā apdrošinātājs, kurš ir atbildīgs par darbinieka pieprasītā pabalsta izmaksu, vienlaikus kontrolē pieeju šiem resursiem, lemjot par to, vai darbiniekam ir iespēja saņemt medicīnisko izziņu, kas pieprasīta Direktīvas 92/85 7. pantā, jau pēc būtības ir kļūdaina, jo apdrošinātājs ir acīmredzamā interešu konflikta situācijā.
55. Ja I. González Castro atbilst 7. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, viņai pienākas Direktīvas 92/85 dāvātā aizsardzība, un tādējādi nav jāapsver direktīvas 4. un 5. pants (skat. otro, trešo un ceturto jautājumu), jo gadījumos, kad tiek piemērots 7. pants, nav jāpamatojas uz Direktīvas 92/85 4. pantā paredzēto vispārējo riska novērtējumu (38). Konkrētajā gadījumā nav skaidrs, vai 4. un 5. pantam ir būtiska nozīme pamatlietā esošā strīda risināšanā (39).
56. Tādējādi secinu, ka darbiniecei, kas strādā maiņu darbu un savus darba pienākumus dažreiz veic arī naktī, var tikt piemērots Direktīvas 92/85 7. panta 1. punkts, ja tiek iesniegta medicīniskā izziņa, kas apliecina, ka ir jāīsteno pasākumi saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 2. punktu, lai viņas drošība vai veselība netiktu pakļauta riskam. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai prasītāja ir iesniegusi šādu izziņu un vai viņa bija nostādīta tādā situācijā, kurā viņai bija iespējams iesniegt šādu izziņu.
Otrais, trešais un ceturtais jautājums
Vispārīgas piezīmes
57. Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesu sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad personas uzskata, ka viņām ir nodarīts kaitējums, jo ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, un pierāda faktus, pamatojoties uz kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, pierādīšanas pienākums pāriet uz atbildētāju un viņa uzdevums ir pierādīt, ka minētais princips nav pārkāpts (40). Ar otro, trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas saņemt norādījumus par to, kā šis noteikums būtu jāsaprot kopsakarā ar Direktīvas 92/85 5. pantu. Šie jautājumi ir īpaši būtiski, ja I. González Castro neatbilst nosacījumiem, kas noteikti Direktīvas 92/85 7. pantā attiecībā uz tiesībām saņemt atvaļinājumu vai pabalsta izmaksu saskaņā ar 11. pantu, jo nav iespējams nodrošināt, ka viņa pāriet uz darbu tikai dienas laikā (41).
58. Iesniedzējtiesa otro, trešo un ceturto jautājumu balsta uz tādu pieņēmumu, ka pareizi veikts novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu būtu atklājis risku darbiniecei, kas baro bērnu ar krūti, un ka tādējādi ir jāapsver, kāda rīcība būtu bijusi vajadzīga, lai aizsargātu viņas drošību un veselību atbilstoši 5. pantam. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (un arī lūgumam pievienotajos valsts lietas materiālos) nav informācijas par to, ka būtu veikts jebkāds novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. un 2. punktu. Tiesas sēdē Spānijas valdība informēja Tiesu, ka LPRL 26. pants ir galvenais noteikums, ar kuru tiek īstenots Direktīvas 92/85 4. un 7. pants, bet valsts tiesību aktos šie abi minētās direktīvas panti nav skaidri nošķirti. Nav pilnībā skaidrs, vai I. González Castro pabalsta pieprasījuma pamats ir 4. pants vai 7. pants (vai pat abi). Tas ir jautājums, kas galu galā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
59. Vai I. González Castro situācija ietilpst Direktīvas 92/85 4. panta tvērumā?
60. Minētais noteikums ir piemērojams attiecībā uz strādājošu sievieti, kas baro bērnu ar krūti, “sakarā ar visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku tikt pakļautai to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbībai, kuru neizsmeļošs uzskaitījums sniegts I pielikumā”. Apstāklis, ka I. González Castro nebija nodarbināta darbā pazemes šahtās kalnrūpniecībā (kas ir vienīgā darba kategorija, kura ir norādīta pie “Darba apstākļiem” I pielikumā ietvertajā neizsmeļošajā sarakstā), nenozīmē, ka viņas darbs būtu izslēgts no Direktīvas 92/85 tvēruma. Riska novērtējums, kas tiek veikts saskaņā ar 4. panta 1. punktu, notiek, pamatojoties uz vadlīnijām, kas tai skaitā attiecas arī uz “garīgu un fizisku nogurumu, kā arī uz citiem fiziskās un garīgās slodzes veidiem, kas saistīti ar darbu, ko veic [šīs direktīvas] 2. pantā definētās darbinieces” (42). Gan maiņu darbs, gan nakts darbs ir divas no vadlīnijās minētajām situācijām (43). Tādējādi skaidri izteiktais 3. panta 1. punkta otrās daļas teksts kopsakarā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu apliecina, ka tāds darbs kā I. González Castro darbs ietilpst 4. panta 1. punkta tvērumā.
61. 4. pants ir vispārēja tiesību norma, kurā noteikta rīcība, kas būtu veicama sakarā ar visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku, kam var tikt pakļautas Direktīvas 92/85 2. pantā minētās darbinieces. 7. pants savukārt ir speciāla tiesību norma, kas ir piemērojama nakts darba gadījumā, ko likumdevējs ir atsevišķi izcēlis kā darbu, kas var radīt īpašu risku strādājošām grūtniecēm vai sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti.
62. Tieši darba devējamir pieprasīts veikt riska novērtējumu, savukārt konkrētajam darbiniekam nav pienākuma īpaši pieprasīt Direktīvā 92/85 paredzēto aizsardzību. Tas ir pilnībā atbilstoši Direktīvā 89/391 noteiktajam tiesiskajam regulējumam, saskaņā ar kuru darba devēja pienākums ir īstenot preventīvus pasākumus, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītos aspektos (44).
63. Īsumā – ar Direktīvu 92/85 ir ieviesta prasība novērtēt un darīt zināmus pastāvošos riskus. Ja saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu veiktā novērtējuma rezultāti atklāj risku, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, un iespējamu ietekmi uz darbinieces grūtniecību vai barošanu ar krūti, 5. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka šādā gadījumā darba devējiem ir uz laiku jāpielāgo attiecīgās darbinieces darba apstākļi un/vai darba laiks (45). Ja tas konkrētajā gadījumā nav iespējams, konkrētā darbiniece ir jāpārceļ citā darbā. Tikai tādā gadījumā, ja šādas izmaiņas nav iespējamas, šīs direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi attiecīgajai darbiniecei ir jāpiešķir atvaļinājums uz laiku, kāds vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai (46). Tādējādi 5. pants ir iedarbināms tikai tad, ja Direktīvas 92/85 4. pantā paredzētā novērtējuma rezultāti atklāj risku drošībai un veselībai vai ietekmi uz, šajā gadījumā – konkrēto darbinieci, kura baro bērnu ar krūti.
64. Lai arī iesniedzējtiesa savos jautājumos skaidri nav minējusi Direktīvas 92/85 4. pantu, tas netraucē Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visus vajadzīgos norādījumus Savienības tiesību interpretācijai, tai skaitā citu šīs direktīvas tiesību normu (šajā gadījumā – 4. panta) interpretācijai, kas iesniedzējtiesai varētu būt noderīgi (47).
65. Attiecīgi otro, trešo un ceturto jautājumu es saprotu tā, ka iesniedzējtiesa lūdz sniegt vadlīnijas par Direktīvas 2006/54 19. panta interpretāciju attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, kā arī Direktīvas 92/85 4. panta interpretāciju. Pirms ceturtā jautājuma izvērtēšanas es izskatīšu kopīgi otro un trešo jautājumu.
Otrais un trešais jautājums
66. Vai noteikumi, saskaņā ar kuriem pierādīšanas pienākums tiek uzlikts darba devējam (vai kompetentajai iestādei) atbilstoši Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktam, ir piemērojami gadījumos, kad Direktīvas 92/85 2. panta c) punktā minētā darbiniece apstrīd riska novērtējumu, kas veikts saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu (vai ja tiek piemērots 7. pants) (otrais jautājums)? Vēl jo vairāk, kas ir jāsaprot ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktā minētajiem “faktiem, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija”. Iesniedzējtiesa konkrēti jautā, vai šādi fakti norāda uz tiešu vai netiešu diskrimināciju šīs tiesību normas izpratnē: i) darbiniece strādā maiņu darbu, dažreiz nakts stundās un vienatnē; ii) darba pienākumi ietver ēkas drošības kontroli, nepieciešamības gadījumā arī ārkārtas gadījumu risināšanu, un iii) nav pierādījumu par to, ka darbavietā būtu piemērota telpa bērna barošanai ar krūti vai piena atslaukšanai (trešais jautājums).
67. Attiecībā uz 4. pantā minēto riska novērtējumu ir jānorāda, ka darba devējam novērtējums ir jāveic atbilstoši vadlīnijām (48). Darba devējam ir pienākums identificēt: i) apdraudējumu, tai skaitā garīgu un fizisku nogurumu, kā arī citus garīgus un fiziskus apgrūtinājumus, un ii) kategoriju, kurā ietilpst darbiniece, šajā gadījumā – māte, kas baro bērnu ar krūti, kā arī jāorganizē kvalitatīvs un kvantitatīvs riska novērtējums, ko veic kompetenta persona. Vadlīnijās ir paredzēts, ka, novērtējot risku, ir jāņem vērā medicīniski ieteikumi un konkrētās sievietes bažas (49).
68. Vadlīnijās par riska novērtējumu saistībā ar “garīgu un fizisku nogurumu un darba laiku” ir noteikts šādi: “Ilgam darba laikam, maiņu darbam un nakts darbam var būt būtiska ietekme uz jauno māšu un grūtnieču veselību, kā arī uz barošanu ar krūti. Ne visas sievietes tas ietekmē vienādi, un saistītie riski ir atkarīgi no veicamā darba, darba apstākļiem un konkrētās sievietes [..] grūtniecības laikā, kā arī pēcdzemdību periodā fiziskais un garīgais nogurums pieaug dažādu fizioloģisku izmaiņu, kā arī citu izmaiņu dēļ. Tā kā viņas cieš no pieaugoša noguruma, dažas grūtnieces vai ar krūti barojošas sievietes var nebūt spējīgas strādāt neregulāras vai vēlas maiņas vai nakts darbu, vai virsstundas. Vienošanās par darba laiku [..] var ietekmēt grūtnieces un viņas vēl nedzimušā bērna veselību, atlabšanu pēc dzemdībām vai spēju barot ar krūti, kā arī var veicināt ar stresu saistīto risku pieaugumu un ar stresu saistītās slimības” (50).
69. Iesniedzējtiesa skaidro, ka I. González Castro prasība pirmajā instancē tikusi noraidīta, pamatojoties uz to, ka “saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūru un Spānijas Pediatru asociācijas rokasgrāmatu maiņu darbs vai nakts darbs nerada risku laikā, kad bērns tiek barots ar krūti, un ka apstāklis, ka darbiniecei ir “jāveic apgaitas, jāreaģē uz trauksmes signālu, kas norāda uz iespējamiem ārkārtas gadījumiem (krimināla rakstura darbībām, ugunsgrēku), un būtībā jebkuros apstākļos vienmēr jāsaglabā modrība (dažos gadījumos šos pienākumus pildot vienai pašai)”, neietver “nekādu risku barošanai ar krūti vai nepadara barošanu ar krūti neiespējamu, jo pienu var atslaukt ārpus darba laika””.
70. Šāds apgalvojums norāda uz to, ka kompetentā iestāde izskatīja I. González Castro amata vispārējo profilu attiecībā pret vispārējām vadlīnijām, bet nenovērtēja viņas individuālo situāciju – šāda nepieciešamība izriet no Direktīvas 92/85 3. panta 2. punkta un 4. panta kopsakara.
71. Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas saskaņā ar attiecīgo valsts tiesu sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja persona, kas uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē pierāda faktus, no kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, pienākums pierādīt, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir atbildētājam. Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunktā tostarp ir precizēts, ka noteikumi par apvērstu pierādīšanas pienākumu, kas paredzēti 19. panta 1. punktā, ir piemērojami arī situācijām, uz kurām attiecas Direktīva 92/85, ja pastāv diskriminācija dzimuma dēļ (51). Ja nav veikts pienācīgs riska novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. pantu, tas rada nelabvēlīgāku attieksmi pret sievieti saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu šīs direktīvas izpratnē, un Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē – tādējādi ir uzskatāms, ka ir notikusi diskriminācija šā tiesību akta izpratnē (52).
72. Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā definētais netiešās diskriminācijas jēdziens nav attiecināms uz Direktīvas 92/85 2. pantā norādītajām darbiniecēm. Noteikumi, kritēriji vai prakse, kuru rezultātā tiek pieļauta mazāk labvēlīga attieksme pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai maternitātes atvaļinājumu, pēc definīcijas nevar būt “šķietami neitrāli”, jo tie atstāj sekas tikai uz īpašu darbinieču grupu, kas noteikta Direktīvas 92/85 2. pantā (53). Tādējādi, ja darbiniece atsaucas uz Direktīvu 92/85, jautājums ir par to, vai pastāv fakti, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša diskriminācija Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē (54).
73. Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunktā tostarp ir precizēts, ka noteikumi par apvērstu pierādīšanas pienākumu, kas paredzēti 19. panta 1. punktā, ir piemērojami arī situācijām, uz kurām attiecas Direktīva 92/85, ja pastāv diskriminācija dzimuma dēļ. Mazāk labvēlīga attieksme pret sieviešu dzimuma darbinieci tā iemesla dēļ, ka viņa ir māte, kas baro bērnu ar krūti, ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst Direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta tvērumā, un tādējādi tā ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ (55). Tā rezultātā potenciāli var tikt piemērots Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkts.
74. Tiesa vairākkārt ir lēmusi, ka, atstājot dalībvalstīm tiesības saglabāt vai ieviest noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt sievietes saistībā ar grūtniecību un maternitāti, Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes starp dzimumiem principu ir atzīta par leģitīmu, pirmkārt, sievietes bioloģiskā stāvokļa aizsardzība grūtniecības laikā un pēc tās un, otrkārt, īpašās saiknes starp sievieti un tās bērnu aizsardzība pēcdzemdību laikposmā. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2006/54 14. pantu uz jebkuru diskrimināciju, kas veikta pret sievieti, kura atrodas šajos apstākļos, attiecas šajā direktīvā paredzētais aizliegums, ciktāl tā ir saistīta ar attiecīgās darbinieces nodarbinātības un darba nosacījumiem 14. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (56).
75. Vai iesniedzējtiesas konstatētie fakti ļauj secināt, ka pastāv diskriminācija Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē?
76. Ja darba devējs neveic 4. panta 1. punktā minēto novērtējumu gadījumos, kad tas nepieciešams Direktīvas 92/85 2. panta c) punktā minētajai darbiniecei, šāda bezdarbība ir uzskatāma par vienu no faktiem, “pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša [..] diskriminācija” Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē. Apstākļi, kurus iesniedzējtiesa ir minējusi tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (maiņu darbs, apsardzes darbiniekam raksturīgie darba pienākumi, telpu trūkums darbavietā, kur darbiniece varētu barot bērnu ar krūti), būtu svarīgi jebkura novērtējuma veikšanai. Tomēr ne jau šo faktoru dēļ darba devējam rodas pienākums veikt novērtējumu (57). Nepieciešamība veikt novērtējumu izriet no sievietes stāvokļa, šajā gadījumā – kā darbinieces, kas baro bērnu ar krūti, stāvokļa, kā arī no darba devēja pienākumiem, kas paredzēti Direktīvas 92/85 4. pantā.
77. Tomēr, ja konkrētā darbiniece uzskata, ka viņai ir nodarīts kaitējums, un spēj uzrādīt, ka ar veikto novērtējumu nav izvērtēta viņas individuālā situācija, šāds gadījums līdzīgi liktu izdarīt secinājumus par diskriminācijas pastāvēšanu Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē. Šis man šķiet tāds gadījums, kad darba devējs vai kompetentā iestāde īsteno politiku vai piemēro vispārējo noteikumu tādējādi, ka tā rezultātā maiņu darbs vai nakts darbs tiek atzīts par tādu, kas nerada nesaraujami saistītu risku barošanai ar krūti, neizvērtējot konkrētās darbinieces un viņas bērna īpašo situāciju. Šāda pieeja faktiski iedragā gan Direktīvas 92/85, gan Direktīvas 2006/54 mērķus. Šāda kārtība darbinieci nostāda tādā situācijā, ka viņai ir jāapstrīd un vajadzības gadījumā arī jāatspēko pieņēmums, ka viņas darbs viņai nerada risku. Tas ir skaidrā pretrunā faktam, ka abās direktīvās ir atzīts, ka Direktīvas 92/85 2. pantā minētās darbinieces ir īpaši neaizsargātā grupā (58). Tādējādi tāda novērtējuma veikšanas procedūra, kurā tiek pieprasīts, lai konkrētā darbiniece atspēko vispārēju pieņēmumu, ka viņa nav riska situācijā, jo viņas amata profils netiek uzskatīts par tādu, kas ietver risku mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, ir uzskatāms par mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievieti Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 19. panta 1. punktu un 4. punkta a) apakšpunktu.
78. Vai minētais ir valsts tiesiskā regulējuma sekas, vai ir veikts jebkāds novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu, un vai I. González Castro lietā veiktais novērtējums, tādā apmērā, kādā tas ir veikts, ir saskaņā ar vadlīnijām, ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.
79. Ja Direktīvas 92/85 2. panta c) punktā minētā darbiniece uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, un pierāda, ka viņas darba devējs nav veicis šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto novērtējumu, lai izvērtētu riskus viņas drošībai un veselībai, vai ka jebkāds šāda veida novērtējums nav veikts saskaņā ar vadlīnijām, kas minētas Direktīvas 92/85 3. pantā, liek secināt par tiešas diskriminācijas pastāvēšanu Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē. Iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai valstī spēkā esošās sistēmas praktiska piemērošana notiek tādējādi, ka tā ir pretrunā šajā normā noteiktajam par pierādīšanas pienākuma pāreju uz atbildētāju.
Ceturtais jautājums
80. Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja darba devējs apstrīd darbinieces prasību par to, ka viņai pienākas atvaļinājums un pabalsta izmaksa saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. panta 3. punktu un 11. pantu, uz viņu gulstas pierādīšanas pienākums. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka šāds jautājums rodas tikai tad, ja Tiesa atbild apstiprinoši uz trešo jautājumu.
81. Ņemot vērā manis iepriekš veikto analīzi, šis jautājums ir būtisks tikai tad, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka: i) kompetentās iestādes ir veikušas novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu, kas atklāj risku I. González Castro drošībai vai veselībai; ii) viņas darba apstākļi nevarēja tikt uz laiku pielāgoti (5. panta 1. punkts), un iii) viņa nevarēja tikt pārcelta citā darbā (5. panta 2. punkts). Lai arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītais faktu apraksts neatspoguļo šo pieņēmumu, tomēr I. González Castro prasība par atvaļinājuma piešķiršanu un pabalsta izmaksu ir valsts tiesvedības pamatā. Atbilde uz ceturto jautājumu tādējādi varētu palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt valsts tiesvedībā izskatāmo strīdu.
82. Tieši darba devējam ir vispārēja kopaina par viņa darbinieku darba apstākļiem un vajadzībām, un tieši darba devējs ir labākajā situācijā, lai izvērtētu, kādi pasākumi ir lietderīgi, lai novērstu identificētos riskus. Tādējādi tiktāl, ciktāl novērtējums par turpmāko rīcību saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu ir jāveic pamatlietas ietvaros, pierādīšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu gulstas uz darba devēju (59). Pretējs viedoklis pilnībā atņemtu ar Direktīvu 92/85 sniegtās aizsardzības spēku (60). Vēlos piebilst, ka, manuprāt, šis ir tas gadījums, kad ir nepieciešamas sarunas starp darba devēju un darbinieku par to, kādi pielāgojumi ir nepieciešami.
83. Tādējādi tiktāl, ciktāl novērtējums par turpmāko rīcību saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu ir jāveic pamatlietas ietvaros, pierādīšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu ir atbildētājam.
Secinājumi
84. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz jautājumiem, ko iesniegusi Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstā tiesa, Spānija) būtu jāsniedz šāda atbilde:
– Darbiniecei, kas strādā maiņu darbu un savus darba pienākumus dažreiz veic arī naktī, var piemērot Padomes Direktīvas 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, 7. panta 1. punktu, ja tiek iesniegta medicīniskā izziņa, kas apliecina, ka ir jāīsteno pasākumi saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 2. punktu, lai viņas drošība vai veselība netiktu pakļauta riskam. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai prasītāja ir iesniegusi šādu izziņu un vai viņa bija nostādīta tādā situācijā, kurā viņai bija iespējams iesniegt šādu izziņu.
– Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 19. panta 1. punktā paredzētie noteikumi ir piemērojami gadījumos, kad Direktīvas 92/85 2. panta c) punkta izpratnē minētā darbiniece, kas baro bērnu ar krūti, pierāda, ka viņas darba devējs nav veicis riska novērtējumu saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu.
– Ja Direktīvas 92/85 2. panta c) punktā minētā darbiniece uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, un pierāda, ka viņas darba devējs nav veicis šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto novērtējumu, lai izvērtētu riskus viņas drošībai un veselībai, vai ka jebkāds šāda veida novērtējums nav veikts saskaņā ar vadlīnijām, kas minētas šīs direktīvas 3. pantā, tas liek secināt tiešas diskriminācijas pastāvēšanu Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta izpratnē. Iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai valstī spēkā esošās sistēmas praktiska piemērošana notiek tādējādi, ka tā ir pretrunā šajā normā noteiktajam par pierādīšanas pienākuma pāreju uz atbildētāju.
– Tiktāl, ciktāl novērtējums par turpmāko rīcību saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu ir jāveic pamatlietas ietvaros, pierādīšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu ir atbildētājam.