Language of document : ECLI:EU:C:2020:319

ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 30. aprīlī (1)

Lieta C815/18

Federatie Nederlandse Vakbeweging

pret

Van den Bosch Transporten BV,

Van den Bosch Transporte GmbH,

SiloTank Kft

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 96/71/EK – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā –Transportlīdzekļu vadītāji, kuri strādā starptautisko kravu pārvadājumu jomā – Norīkošanas darbā dalībvalstī jēdziens – Kolektīvo līgumu, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem, jēdziens






I.      Ievads

1.        Van den Bosch Transporten BV (reģistrēta Nīderlandē), Van den Bosch GmbH (reģistrēta Vācijā) un SiloTank Kft (reģistrēta Ungārijā) ir trīs dažādas uzņēmējsabiedrības, kurām ir viens un tas pats akcionārs. Nīderlandes uzņēmējsabiedrība ir noslēgusi vairākus starptautisko preču autopārvadājumu fraktēšanas līgumus gan ar Vācijas, gan Ungārijas uzņēmējsabiedrībām. Vācijas un Ungārijas uzņēmējsabiedrības nodarbināja transportlīdzekļu vadītājus, lai izpildītu šos līgumus.

2.        Šķiet, ka šie transportlīdzekļu vadītāji sāka un pabeidza savu darba pienākumu pildīšanu Erpā Nīderlandē, kas ir Nīderlandes sabiedrības – Van den Bosch Transporten BV – juridiskās adreses atrašanās vieta. Federatie Nederlandse Vakbeweging (Nīderlandes Arodbiedrību konfederācija, turpmāk tekstā – “FNV”) ir cēlusi prasību pret visām trim uzņēmējsabiedrībām, apgalvojot, ka to rīcība ir pretrunā Direktīvai 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (turpmāk tekstā – “Direktīva par norīkošanu darbā”) (2).

3.        Šis ir konteksts, kurā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdod Tiesai virkni prejudiciālo jautājumu par to, , bet arī – vai vispār Direktīva par norīkošanu darbā ir attiecināma uz transportlīdzekļu vadītājiem, kuri strādā starptautisko kravu autopārvadājumu jomā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

4.        Direktīvas par norīkošanu darbā 1. pantā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:

“1. Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

2. Šo direktīvu nepiemēro tirdzniecības flotes uzņēmumiem attiecībā uz kuģa apkalpi.

3. Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

a)      norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz to atbildību un to vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai

b)      norīko darba ņēmējus darbā iestādē vai uzņēmumā, kas pieder kādai asociācijai dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai

c)      kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra izīrē darba ņēmēju uzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu vai darbā iekārtošanas aģentūru un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības.

[..]”

5.        Direktīvas par norīkošanu darbā 2. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

“1. Šajā direktīvā “darbā norīkots darba ņēmējs” nozīmē darba ņēmēju, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā.

[..]”

6.        Direktīvas par norīkošanu darbā 3. pants attiecas uz “darba noteikumiem un nosacījumiem”:

“1. Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

–        ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai

–        ar kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem 8. punkta nozīmē, ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām:

a)      maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku;

b)      minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu;

c)      minimālajām algas likmēm, to skaitā likm[ēm] par virsstundām; šo apakšpunktu nepiemēro darba pensiju papildu sistēmām;

d)      darba ņēmēju izīrēšanas nosacījumiem, jo īpaši darba ņēmēju piegādi, ko veic pagaidu darbavietas;

e)      veselības aizsardzību, drošību un higiēnu darbā;

f)      aizsardzības pasākumiem attiecībā uz grūtnieču vai sieviešu pēcdzemdību periodā, bērnu un jauniešu darba noteikumiem;

g)      vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un cit[iem] diskrimināciju izslēdzoš[iem] noteikum[iem].

Šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

8. “Kolektīvi līgumi vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” nozīmē kolektīvus līgumus vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

Ja nav sistēmas kolektīvu līgumu vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem pirmās daļas nozīmē, dalībvalstis, ja tās vēlas, var balstīties uz:

–        kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē, un/vai

–        kolektīviem līgumiem, ko ir noslēgušas plašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī,

ar noteikumu, ka to piemērošana 1. panta 1. punktā minētajiem uzņēmumiem šā panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajos jautājumos nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret šiem uzņēmumiem un pārējiem šajā daļā minētajiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī.

[..]

10. Šī direktīva, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu piemērot valstu uzņēmumiem un citu valstu uzņēmumiem:

[..]

–      darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti kolektīvajos līgumos vai šķīrējtiesas nolēmumos 8. punkta nozīmē un attiecas uz darbībām, kuras nav minētas pielikumā.”

III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi

A.      Fakti un piemērojamie valsts tiesību akti

7.        Van den Bosch Transporten BV vada transporta uzņēmumu, kas atrodas Erpā Nīderlandē. Pārējās divas sabiedrības – Van den Bosch GmbH (saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta uzņēmējsabiedrība) un SiloTank Kft (saskaņā ar Ungārijas tiesībām dibināta uzņēmējsabiedrība) – ietilpst vienā uzņēmumu grupā. Tām visām ir viens un tas pats akcionārs.

8.        Van den Bosch Transporten BV ir Vereniging Goederenvervoer Nederland (Nīderlandes Kravu ekspeditoru apvienība) biedre. Apvienība ir noslēgusi ar FNV collectieve arbeidsovereenkomst Goederenvervoer (Kolektīvais līgums kravu pārvadājumu jomā, turpmāk tekstā – “TV GV”), kas ir stājies spēkā 2012. gada 1. janvārī. Tomēr šis kolektīvais līgums netika pasludināts par vispārēji piemērojamu.

9.        Saskaņā ar TV GV 44. pantu, tā saukto “fraktēšanas noteikumu”, apakšuzņēmuma līgumos, kas tiek izpildīti darba devēja, kurš ir neatkarīgs līgumslēdzējs, Nīderlandē reģistrētā uzņēmuma ietvaros vai izejot no tā, darba devējam ir pienākums noteikt, ka šajā kolektīvajā līgumā paredzētos vispārējos darba noteikumus piemēro šāda neatkarīgā apakšuzņēmēja darba ņēmējiem, ja tas izriet no Direktīvas 96/71, proti, arī tad, ja puses ir izvēlējušās piemērot līgumam citas valsts, nevis Nīderlandes tiesību aktus. Turklāt darba devējam ir jāinformē attiecīgie darba ņēmēji par viņiem piemērojamiem darba noteikumiem.

10.      Iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka cita kolektīvā līguma – collectieve arbeidsovereenkomst Beroepsgoederenvervoer over de weg en verhuur van mobiele kranen (Kolektīvais līgums preču komercpārvadājumu un autoceltņu nomas jomā, turpmāk tekstā – “Kolektīvais līgums preču komercpārvadājumu jomā”) – 73. pantā būtībā ir pārņemts TV GV 44. panta saturs. Kolektīvais līgums preču komercpārvadājumu jomā tika pasludināts par vispārēji piemērojamu no 2013. gada 31. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim.

11.      Uzņēmumi, kas ietilpa TV GV tvērumā, ar ministra dekrētu tika atbrīvoti no Kolektīvā līguma preču komercpārvadājumu jomā piemērošanas. Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu šis atbrīvojums ir piemērojams Van den Bosch Transporten BV.

12.      Transportlīdzekļu vadītāji no Vācijas un Ungārijas strādā, pamatojoties uz darba līgumiem, kas noslēgti attiecīgi ar Van den Bosch GmbH vai SiloTank. Viņiem nav piemērojami darba noteikumi, kas ir paredzēti TV GV.

13.      Van den Bosch Transporten BV ar Van den Bosch GmbH un SiloTank noslēdza starptautisko autopārvadājumu fraktēšanas līgumus.

14.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgie pārvadājumu pakalpojumi tiek veikti gandrīz tikai ārpus Nīderlandes teritorijas. Atbildot uz Tiesas pieprasījumu, Van den Bosch Transporten BV paskaidroja, ka transportlīdzekļu vadītāji no Vācijas un Ungārijas veic gandrīz tikai starptautiskos autopārvadājumus. Līdz 2013. gadam šie transportlīdzekļu vadītāji sāka un pabeidza savu “aktīvo darba pienākumu pildīšanu” Erpā Nīderlandē. 2013. gadā Van den Bosch GmbH un SiloTank atvēra “savienojuma vietas” vairākās dalībvalstīs. Erpa vairs nav savienojuma vieta ārvalstu transportlīdzekļu vadītājiem. Tā vietā Van den Bosch GmbH un SiloTank nosūta transportlīdzekļu vadītājus no viņu dzīvesvietas uz attiecīgo savienojuma vietu. Pēdējās uzņēmējsabiedrības sedz radušos izdevumus.

B.      Tiesvedība valsts tiesās un uzdotie jautājumi

15.      Pamatlietā FNV lūdz noteikt visām trim uzņēmējsabiedrībām pienākumu ievērot TV GV. Tā uzskata, ka Nīderlande ir vieta, kurā transportlīdzekļu vadītāji parasti veic darbu. Tādēļ viņiem esot jāmaksā Nīderlandes darba alga. FNV uzskata, ka minētais pienākums izriet no Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (3), 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta vai Regulas (EK) Nr. 593/2008 (4) 8. panta 2. punkta. FNV apgalvo, ka, nepiemērojot Nīderlandes vispārējos darba noteikumus, Van den Bosch GmbH un SiloTank esot rīkojušās prettiesiski attiecībā pret FNV. Atbildība par šo prettiesisko rīcību gulstoties arī uz Van den Bosch Transporten BV.

16.      Pirmās instances valsts tiesa nolēma, ka TV GV noteikumi esot piemērojami Vācijas un Ungārijas transportlīdzekļu vadītājiem.

17.      Tomēr otrās instances tiesa apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla pirmās instances nolēmumu. Attiecībā uz trīs uzņēmējsabiedrību izvirzīto apsvērumu, saskaņā ar kuru TV GV 44. pants neesot spēkā, jo no tā izrietošās saistības esot pakalpojumu sniegšanas brīvības, ko garantē LESD 56. pants, neatļauts ierobežojums, otrās instances tiesa uzskatīja, ka, lai arī minētais kolektīvais līgums nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, tas ir piemērojams attiecīgajai situācijai, no vienas puses, ņemot vērā Kolektīvā līguma preču komercpārvadājumu jomā  (kura saturs ir gandrīz identisks TV GV) vispārējo piemērojamību un, no otras puses, atbrīvojumu, kas tiek piešķirts uzņēmumiem, kuriem ir saistošs TV GV. Līdz ar to izriet, ka Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punktā noteiktā prasība par kolektīvo līgumu pasludināšanu par vispārēji piemērojamiem esot izpildīta un TV GV 44. pantu nevarot uzskatīt par pakalpojumu sniegšanas brīvības neatļautu ierobežojumu LESD 56. panta izpratnē.

18.      Tomēr otrās instances tiesa principā secināja, ka, lai gan attiecīgās fraktēšanas darbības tika veiktas Van den Bosch Transporten BV (šai uzņēmējsabiedrībai atrodoties Erpā) ietvaros vai izejot no tās, otra prasība par TV GV 44. panta vispārējo piemērojamību neesot izpildīta, jo situācija neietilpst Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā. Minētā direktīva nepieļaujot norīkošanas darbā jēdziena plašu interpretāciju, kas aptvertu ne tikai situācijas, kuras attiecas uz norīkošanu darbā kādas dalībvalsts teritorijā, bet arī tās, kuras attiecas uz norīkojumu no dalībvalsts. Šī tiesa uzskatīja, ka Direktīva par norīkošanu darbā esot attiecināma tikai uz pārvadājumiem, kas pilnībā vai principā tiek veikti valsts līmenī. Tā kā attiecīgā situācija tāda nebija, neesot īstenota darba ņēmēju norīkošana darbā Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē.

19.      Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), iesniedzējtiesā, kas šajā lietā izskata kasācijas sūdzību, FNV būtībā apgalvoja, ka otrās instances tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka saskaņā ar Direktīvu par norīkošanu darbā jēdziens “kādā dalībvalstī” [“to the territory of a Member State”] esot jāinterpretē kā “uz kādu dalībvalsti vai no tās” (5). Tādējādi no FNV viedokļa Direktīva par norīkošanu darbā esot attiecināma uz transportlīdzekļu vadītājiem, kuri strādā starptautisko kravu autopārvadājumu jomā.

20.      Ņemot vērā pastāvošās šaubas par Direktīvas par norīkošanu darbā piemērojamību attiecīgajai situācijai, Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Direktīva [96/71] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama arī darba ņēmējam, kurš kā transportlīdzekļa vadītājs strādā starptautisko kravu pārvadājumu jomā un tādējādi savu darbu veic vairāk nekā vienā dalībvalstī?

2) a)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādi kritēriji vai aspekti ir jāievēro, lai noteiktu, vai darba ņēmējs, kurš kā transportlīdzekļa vadītājs strādā starptautisko kravu pārvadājumu jomā, tiek norīkots darbā “kādā dalībvalstī” [Direktīvas 96/71] 1. panta 1. un 3. punkta izpratnē, un vai šis darba ņēmējs [Direktīvas 96/71] 2. panta 1. punkta izpratnē “uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā”?

2) b)      Vai, lai atbildētu uz otrā jautājuma a) daļu, ir nozīme apstāklim, ka uzņēmums, kas norīko darbā otrā jautājuma a) daļā minēto darba ņēmēju, ir saistīts ar uzņēmumu – piemēram, uzņēmumu grupas ietvaros –, uz kuru attiecīgais darba ņēmējs tiek norīkots, un, ja atbilde ir jā, cik lielā mērā?

2) c)      Ja otrā jautājuma a) daļā minētā darba ņēmēja darbs daļēji paredz veikt kabotāžas pārvadājumus – t.i., transporta pakalpojumu, kas tiek sniegts tikai citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā attiecīgais darba ņēmējs parasti strādā –, vai tad šāda darba ņēmēja gadījumā visādā ziņā jāuzskata, ka viņš, veicot šo darba daļu, īslaicīgi strādā šajā citā dalībvalstī? Ja tas tā ir, vai šajā kontekstā piemēro zemāko robežu, piemēram, minimālu laika periodu mēnesī, kurā šādi kabotāžas pārvadājumi notiek?

3) a)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kā ir interpretējams jēdziens “kolektīvie līgumi [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” [Direktīvas 96/71] 3. panta 1. punkta un 8. punkta pirmās daļas izpratnē? Vai tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens un tādējādi ir pietiekami, ka faktiski ir izpildīti [Direktīvas 96/71] 3. panta 8. punkta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi, vai arī šie noteikumi vienlaikus paredz, ka kolektīvam līgumam jābūt pasludinātam par vispārēji piemērojamu saskaņā ar valsts tiesībām?

3) b)      Ja kolektīvu līgumu nevar kvalificēt kā tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu [Direktīvas 96/71] 3. panta 1. punkta un 8. punkta pirmās daļas izpratnē, vai šādā gadījumā LESD 56. pants liedz ar līgumu noteikt uzņēmumam, kas ir reģistrēts kādā dalībvalstī un norīko darba ņēmēju darbā citā dalībvalstī, pienākumu ievērot šāda citā dalībvalstī spēkā esoša kolektīvā līguma noteikumus?”

21.      Rakstveida apsvērumus iesniedza FNV, Van den Bosch Transporten BV, Vācijas, Francijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi minētie piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 14. janvārī.

IV.    Analīze

22.      Šie secinājumi ir strukturēti šādi: vispirms es sniegšu divus sākotnējus precizējumus saistībā ar izskatāmās lietas piemērošanas jomu (un ierobežojumiem) (A). Pēc tam izvērtēšu jautājumu par Direktīvas par norīkošanu darbā piemērojamību kravu autopārvadājumu jomai (B). Tad pievērsīšos specifiskākiem jautājumiem saistībā ar apstākļiem, kas ir būtiski, lai noteiktu, vai transportlīdzekļa vadītājs, kurš strādā kravu autopārvadājumu jomā, ir uzskatāms par “norīkotu darbā” (C). Visbeidzot noslēgumā izteikšu dažas piezīmes par jēdzienu “kolektīvie līgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”(D).

A.      Sākotnējās piezīmes

23.      Vispirms ir jāprecizē divi jautājumi.

24.      Pirmkārt, Van den Bosch Transporten BV ir nošķīrusi pasākumus, kas autopārvadājumiem tika piemēroti pirms un pēc 2013. gada. Tā sīkāk izskaidroja savu pašreizējo darbības modeli, tostarp savienojuma vietu struktūru transportlīdzekļu vadītājiem, ko uzņēmumu grupa izmanto dažādās dalībvalstīs. Tā minēja arī transportlīdzekļu vadītāju veikto maršrutu piemērus, atklājot izpildīto braucienu vairākposmu un starptautisko raksturu.

25.      Tomēr, kā to norādījusi iesniedzējtiesa un FNV uzsvēra tiesas sēdē, pamatlieta attiecas uz 2013. gadu, kad transportlīdzekļu vadītāji darba pienākumu pildīšanu (acīmredzami) lielākoties sāka un pabeidza Erpā.

26.      Otrkārt, nav sniegta papildu informācija par konkrēto kārtību, saskaņā ar kuru attiecīgie autopārvadājumi pamatlietā tika īstenoti. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet tikai tas, ka attiecīgo transportlīdzekļu vadītāju “aktīvā darba pienākumu pildīšana” tika sākta un pabeigta Erpā un ka Nīderlandes uzņēmējsabiedrība noslēdza fraktēšanas līgumus vai nu ar Vācijas, vai arī Ungārijas uzņēmējsabiedrību.

27.      Protams, attiecīgie faktiskie apstākļi ir jāpārbauda valsts tiesai. Šajā posmā tie ir minēti kā sākotnējie jautājumi divu iemeslu dēļ.

28.      Pirmkārt, protams, šīs Tiesas uzdevums ir interpretēt Savienības tiesības, savukārt valsts tiesas uzdevums ir tās piemērot konkrētajā lietā (6). Līdz ar to netiks pausta nostāja par to, vai (un kad) faktiski darba ņēmēji tika norīkoti darbā konkrētajā lietā.

29.      Otrkārt, interpretācijas norādes, ko šī Tiesa var pamatoti sniegt, ir atkarīgas no iesniedzējtiesas sniegtās detalizācijas pakāpes. Tas it īpaši attiecas uz tādiem jautājumiem kā iesniedzējtiesas otrā jautājuma kopums (otrā jautājuma a)–c) daļa), kura novērtējums un kritēriji lielā mērā varētu būt netieši un kontekstuāli. Tiesai (vai it īpaši tās ģenerāladvokātam, kas nav apdāvināts ar likumdevēja prasmēm un tālredzību) ir samērā sarežģīti izstrādāt visaptverošu kritēriju kopumu, lai noteiktu, vai faktiski ir īstenota norīkošana darbā, nezinot konkrētās lietas apstākļus. Tādēļ – rezumējot – šie faktori nosaka abstrakcijas līmeni, kādā šajos secinājumos var sniegt un tiks sniegta atbilde uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

B.      Par pirmo jautājumu: vai Direktīva par norīkošanudarbā ir piemērojama kravu autopārvadājumu jomā?

30.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva par norīkošanu darbā ir attiecināma uz transportlīdzekļa vadītāju, kurš strādā starptautisko kravu autopārvadājumu jomā un savu darbu veic vairāk nekā vienā dalībvalstī.

31.      FNV, Vācijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija ierosina uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Tomēr Van den Bosch Transporten BV, kā arī Ungārijas un Polijas valdībām ir pretēja nostāja.

32.      Vispirms es vēlos precizēt šī jautājuma un turpmākās analīzes apjomu. Jautājums un saistībā to vēlāk izvirzītie lietas dalībnieku apsvērumi ir par to, vai Direktīva par norīkošanu darbā ir attiecināma uz darba ņēmējiem, kuri strādā kravu autopārvadājumu jomā. Tā ir normatīva diskusija par Savienības tiesību akta piemērošanas jomu: vai Direktīva par norīkošanu darbā būtu jāpiemēro noteiktai darbībai vai nozarei, proti, kravu autopārvadājumiem? Vai arī drīzāk: pamatojoties uz kurām tiesību normām vai apsvērumiem šī konkrētā nozare būtu izslēdzama no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas?

33.      Diviem aspektiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pirmkārt, šādi uzdodot jautājumu, transportlīdzekļu vadītāji, kuri strādā (starptautisko) kravu autopārvadājumu jomā, ir uzskatāmi par loģisku to (visu) darba ņēmēju apakškopu, kuri strādā kravu autopārvadājumu jomā. Tomēr acīmredzot, ja Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā neietilptu kravu autopārvadājumu pakalpojumi, šis izņēmums attiektos ne tikai uz transportlīdzekļu vadītājiem, bet arī iespējami uz citiem darba ņēmējiem, kuri strādā šajā jomā. Tāpat arī, ja kravu autopārvadājumi tiktu izslēgti, kā tas ietekmētu citus starptautisko pārvadājumu veidus?

34.      Otrkārt, runa ir par diviem diskusijas līmeņiem un diviem apsvērumu veidiem, ko lietas dalībnieki ir izvirzījuši par šo jautājumu, proti, normatīvo un praktisko. Normatīvais līmenis attiecas uz jautājumu par to, vai tiesību akta juridiskās konstrukcijas un tā interpretācijas ziņā Direktīva par norīkošanu darbā ir attiecināma uz kravu autopārvadājumu jomu. Šis jautājums uzliek par pienākumu izvērtēt, vai Direktīvas par norīkošanu darbā tekstā, kontekstā (tostarp tās likumdošanas vēsturē un juridiskajā pamatā), kā arī tās mērķī ir kaut kādas norādes, kas liktu secināt, ka kravu autopārvadājumu pakalpojumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas.

35.      Otrs ir praktiskais jeb pragmatiskais argumentācijas līmenis, proti, vai tas būtu loģiski, ja starptautiskie pārvadājumu pakalpojumi un it īpaši transportlīdzekļu vadītāji, kuri sniedz šos pakalpojumus, būtu atzīti par tādiem, kas ietilpst Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā? Vai nebūtu pamatotāk, ņemot vērā praktiskās grūtības, ko jebkurš šāds paziņojums rada attiecībā uz starptautisko pārvadājumu transportlīdzekļa vadītāja specifisko darbu, atzīt, ka pakalpojumi saistībā ar šo jomu ir izslēdzami no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas?

36.      Pēdējie minētie apsvērumi katrā ziņā ir nozīmīgi. Tādēļ es atgriezīšos pie tiem šīs iedaļas beigās (5.). Tomēr, manuprāt, Direktīvas par norīkošanu darbā teksts (2.), likumdošanas konteksts un vēsture (3.), kā arī mērķis (4.) skaidri apstiprina, ka vienkārši nav tāda ar jomu saistīta grupas atbrīvojuma no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas. Pirms veikšu šo analīzi, es vispirms izvērtēšu Ungārijas un Polijas valdību izvirzīto apsvērumu par izvēlēto juridisko pamatu un ar to saistītajām sekām Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas ziņā (1.).

1.      Juridiskais pamats

37.      Polija un Ungārija apstrīd Direktīvas par norīkošanu darbā piemērojamību kravu autopārvadājumu jomai, atsaucoties uz minētās direktīvas pieņemšanas juridisko pamatu. Direktīvas par norīkošanu darbā pamatā ir EKL 57. panta 2. punkts un 66. pants (tagad LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants), kas ir noteikumi, ko piemēro pakalpojumu sniegšanai. Savukārt tobrīd LESD 91. pantam līdzvērtīga tiesību norma, kas ir specifisks transporta jomas juridiskais pamats, netika iekļauta kā viens no juridiskajiem pamatiem, uz ko balstījās likumdevējs. Tas pats attiecas uz Direktīvu (ES) 2018/957 (7), ar ko groza [Direktīvu par norīkošanu darbā].

38.      Atbilstoši LESD 58. panta 1. punktam “pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti [LESD] sadaļā par transportu”. Tas nozīmē, ka Savienības tiesību aktiem, kuru mērķis ir saskaņot jautājumus transporta jomā, it īpaši jābūt balstītiem uz attiecīgajiem LESD VI sadaļas noteikumiem (90. un nākamie panti). Atbilstoši LESD 91. panta 1. punktam šie jautājumi attiecas uz “a) kopīg[iem] noteikum[iem], ko piemēro starptautiskiem pārvadājumiem uz kādu dalībvalsti vai no tās, vai cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm; b) nosacījum[iem], ar kādiem pārvadātāji, kas nav attiecīgās dalībvalsts rezidenti, tajā drīkst sniegt pārvadāšanas pakalpojumus; c) pasākum[iem], kas pastiprina transporta drošību; d) cit[iem] attiecīg[iem] noteikum[iem]”.

39.      Ungārija uzskata, ka Savienības likumdevēja izraudzītais juridiskais pamats Direktīvas par norīkošanu darbā pieņemšanai izslēdz pārvadājumus no tās piemērošanas jomas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārvadājumu jomu nereglamentē noteikumi par pakalpojumu sniegšanu. Šī valdība arī norāda uz apstākli, ka Pakalpojumu direktīvas (8) 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā pārvadājumu pakalpojumi ir izslēgti no tās piemērošanas jomas (9).

40.      Šis apsvērums ir minēts arī juridiskajā doktrīnā. Daži autori patiešām norāda, ka, ņemot vērā pārvadājumu pakalpojumu īpašo statusu Līgumā, nav acīmredzami, ka Direktīva par norīkošanu darbā ir tiem piemērojama (10). Citi komentētāji, šķiet, pieņem, ka šie pakalpojumi nav izslēgti tieši šā iemesla dēļ (11).

41.      Direktīvas par norīkošanu darbā juridiskā pamata jautājumu nesen ir izvērtējis ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] secinājumos lietā Dobersberger. Viņš norādīja, ka “es uzskatītu, ka saskaņošanas pasākumiem transporta jomā – arī tad, ja tie ir daļa no plašākiem saskaņošanas pasākumiem, – ir jārod pamatojums LESD 91. pantā. Tomēr [Direktīvas par norīkošanu darbā] pamats ir vienīgi LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants, un LESD 91. pants nav tās papildu pamats”. Viņš secināja, ka, “[..] ja attiecībā uz to, kāpēc LESD 91. pants nav iekļauts [Direktīvas par norīkošanu darbā] juridiskajā pamatojumā, ir iespējams tikai izteikt minējumus, tad pakalpojumus transporta jomā parasti neuzskata par tādiem, kas ir ārpus [Direktīvas par norīkošanu darbā] piemērošanas jomas. [..] Patiesi, šķiet, ka juridiskajās zināšanās tiek pieņemts, ka pakalpojumi transporta jomā principā ir iekļauti direktīvas piemērošanas jomā” (12).

42.      Spriedumā Tiesa nav paudusi skaidru nostāju šajā jautājumā. Tā tikai ir minējusi, ka “pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā neregulē LESD 56. pants, kas būtībā attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet īpaša LESD 58. panta 1. punkta norma” (13).

43.      Vai šajā kontekstā apstāklis, ka īpašais noteikums, kas ir attiecināms uz [pakalpojumiem] transporta jomā, netika iekļauts Direktīvas par norīkošanu darbā juridiskajā pamatā, liedz piemērot šo direktīvu darba ņēmēju norīkošanai darbā, kuri strādā transporta nozarē?

44.      Es tā nedomāju.

45.      Pirmkārt, strukturālā ziņā es uzskatu – arguments, ka Savienības sekundāro tiesību akta piemērošanas jomu  varētu ierobežot interpretatīvi, neraugoties uz tā nepārprotamo formulējumu, atsaucoties uz primāro tiesību normām, kas pirms vairākiem gadiem bija tā pamats (vai kurām drīzāk esot vajadzējis būt tā pamatam, bet tās nebija), ir diezgan īpašs.

46.      Lai būtu skaidrs, pareiza sekundāro tiesību akta juridiskā pamata izvēle, protams, ir ārkārtīgi svarīga. Tomēr šī izvēle (un tās piemērotība) ir jāizvērtē saistībā ar šā sekundāro tiesību akta spēkā esamības iespējamo apstrīdēšanu (14). Es būtu pret šādas loģikas izmantošanu, lai radītu papildu grupu atbrīvojumus, kas nav iekļauti vai pat nav minēti šāda sekundāro tiesību akta tekstā. Tas diez vai ir juridiskās interpretācijas jautājums. Tas radītu juridisku haosu.

47.      Turklāt Tiesas judikatūrā ir jau apstiprināts, ka primārs juridiskais pamats, uz kuru balstoties ir pieņemts sekundāro tiesību akts, nebūt nav pārliecinošs, lai interpretētu sekundāro tiesību aktu piemērošanas jomu. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad izvirzītie Līguma noteikumi attiecas uz pārrobežu elementu, bet uz tā pamata pieņemtajā sekundāro tiesību aktā pirmšķietami nav iekļauta šāda prasība. Vērā ņemami piemēri šajā ziņā ietver vairākus Savienības sekundāro tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 114. pantu (15). Nesen tas pats jautājums radās saistībā ar visu procesuālo direktīvu kopumu, kas izriet no Stokholmas programmas un ir balstīts uz LESD 82. panta 2. punktu (16).

48.      Apstāklis, ka šajās primārajās tiesībās vienā vai otrā veidā ir minēti pārrobežu elementi, nav uzskatīts par pietiekamu iemeslu, lai ierobežotu to sekundāro tiesību aktu piemērošanas jomu, kuri pieņemti, pamatojoties uz tām, bet kuros nav norādīta atsauce uz šādu nosacījumu par pārrobežu saikni. Šajā kontekstā Tiesa ir noraidījusi tādu tiesību aktu piemērošanas jomas “sašaurināšanu ar interpretācijas palīdzību”, kuros pašos nav ietverts šāds ierobežojums. Es neredzu iemeslus, kāpēc tai, ņemot vērā vēl vājāku argumentāciju, būtu jāatbalsta “grupu atbrīvojuma interpretatīva radīšana”, jo nav arī atsauces uz Līguma pantu.

49.      Tādēļ, ņemot vērā Savienības tiesību aktu (parasto) adresātu tiesiskās drošības interesi, ir jāatgādina, ka jebkurš (un visi) tiesību akti ir jāsaprot un jāinterpretē atbilstoši to virspusējai nozīmei. Ja dalībvalsts nepiekrīt piemērošanas jomai, kas nepārprotami ir norādīta tiesību aktā, tai, protams, ir tiesības apstrīdēt šā tiesību akta spēkā esamību saskaņā ar LESD 263. pantu.

50.      Otrkārt, pakārtoti pirmajam apsvērumam ir jāatgādina, ka, lai noteiktu, vai sekundāro tiesību akts ir balstīts uz piemērotu juridisko pamatu tā spēkā esamības vērtēšanā, Tiesa nošķir, no vienas puses, tiesību akta galveno mērķi un saturu (17) un, no otras puses, citus aspektus, kuriem ir sekundāra nozīme un kuri var tikt skarti nejauši.

51.      No šīs perspektīvas raugoties, man ir diezgan skaidrs, ka Direktīvas par norīkošanu darbā galvenais mērķis un saturs nav reglamentēt pakalpojumus transporta jomā. Direktīvas par norīkošanu darbā mērķis ir reaģēt uz sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko rada darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar (visu un jebkāda veida) pakalpojumu sniegšanu. Principā šīs sekas ietekmē visus darba devējus vienādi neatkarīgi no viņu sniegtā pakalpojuma būtības (18). Tās ir transversālas un attiecināmas uz visiem pakalpojumiem.

52.      Manuprāt, kā arī nevēloties izteikt nekādu komentāru par pienācīga juridiskā pamata izvēli, specifiska juridiskā pamata izvirzīšana, lai reglamentētu pakalpojumu sniegšanu transporta jomā, būtu nepieciešama tikai gadījumā, ja – neatkarīgi no Savienības tiesību akta veida – šis tiesību akts ir paredzēts, lai īpaši reglamentētu pakalpojumu sniegšanu kravu autopārvadājumu jomā. Tā tas noteikti nav Direktīvas par norīkošanu darbā gadījumā (19).

53.      Pakalpojumi tiek sniegti vairākās jomās vai nozarēs. Vairākas no šīm jomām, kas varētu tikt skartas, ir ietvertas citās LESD trešās daļas sadaļās. Vai, ievērojot Ungārijas un Polijas valdību ierosināto argumentāciju visā tās pilnībā, tādi paši vai līdzīgi apsvērumi varētu tikt izteikti attiecībā uz citām jomām, kuras ir īpaši reglamentētas kaut kur citur primārajās tiesībās? Vai šajā gadījumā no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas būtu izslēdzami pakalpojumi, kas attiecas uz sabiedrības veselību, enerģētiku, tūrismu vai kultūru, jo šīs specifiskās jomas un to īpašie juridiskie pamati arī nav izvirzīti Direktīvā par norīkošanu darbā?

54.      Šo iemeslu dēļ es neuzskatu, ka tas, ka Direktīvā par norīkošanu darbā nav minēta atsauce uz konkrētu juridisko pamatu attiecībā uz transporta jomu, nozīmē, ka no minētās direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgta to darba ņēmēju norīkošana darbā, kuri strādā kravu autopārvadājumu jomā. Pēc šī sākotnējā jautājuma atrisināšanas tagad es pievērsīšos apsvērumiem saistībā ar Direktīvas par norīkošanu darbā tekstu, kontekstu un mērķi, it īpaši – ņemot vērā šā tiesību akta diezgan sarežģīto likumdošanas vēsturi.

2.      Teksts

55.      Ņemot vērā Direktīvas par norīkošanu darbā formulējumu, tajā nav nekādas norādes par pakalpojumu kravu autopārvadājumu jomā izslēgšanu no tās piemērošanas jomas. Direktīva par norīkošanu darbā ir formulēta vispārīgi.

56.      To apstiprina arī nepārprotamā kuģa apkalpes izslēgšana no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas tās 1. panta 2. punktā, kā to norādījušas Vācijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija (20). Minētais piemērs parāda, ka tad, ja no citādi vispārīgi formulēta tiesību akta piemērošanas jomas kaut kas ir jāizslēdz, to var darīt un tas ir jādara skaidri.

57.      Tomēr autopārvadājumi vai citi pārvadājumi, kuri neietilpst izņēmumā, kas tieši paredzēts Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 2. punktā, vienkārši netika izslēgti. Manuprāt, šajā brīdī patiešām varētu beigt analīzi. Tomēr citi iebildumi saistībā ar šo secinājumu bija balstīti uz Direktīvas par norīkošanu darbā likumdošanas vēsturi un mērķi.

3.      Normatīvais konteksts

a)      Likumdevēja vēsturiskais nolūks

58.      Direktīvas par norīkošanu darbā izcelsme ir rodama Komisijas 1991. gada priekšlikumā direktīvai (turpmāk tekstā – “1991. gada priekšlikums”). Tā paskaidrojošajā daļā ir minēts, kā to atgādināja daži lietas dalībnieki šajā tiesvedībā, ka, “ņemot vērā [projekta] 1. un 2. panta mijiedarbību un savstarpējo atkarību, nav vajadzīgs iekļaut izņēmumu uzskaitījumu, piemēram, attiecībā uz ceļojošiem tirdzniecības uzņēmumu pārstāvjiem, tādu uzņēmumu ceļojošiem darba ņēmējiem, kuri nodarbojas ar starptautiskiem pasažieru un kravu pārvadājumiem ūdeņos, uz sauszemes un gaisā, kā arī valsts ierēdņiem un tiem līdzvērtīgiem darba ņēmējiem, kuri nodarbināti valsts pārvaldes iestādēs” (21).

59.      Minētais formulējums nozīmē, ka starptautiskos kravu autopārvadājumus bija paredzēts izslēgt no (toreiz nākamās) direktīvas piemērošanas jomas. Tomēr Padomes deklarācijā, kas paziņota likumdošanas procedūrā, ir sniegta nianse saistībā ar to, kā būtībā minējusi Vācijas valdība un Komisija, jo tā neierosina izslēgt starptautiskos pārvadājumus no Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomas visos gadījumos, bet tikai tad, ja nav izpildīti vispārīgie Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas nosacījumi (22).

60.      Tiesas sēdē Komisija vērsa uzmanību uz nākamajiem normatīvajiem dokumentiem, kas, šķiet, apstiprina likumdošanas procesa laikā notikušo diskusiju par transporta jomas iekļaušanu Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā nenoslēgto raksturu (23).

61.      Līdz ar to ir diezgan skaidrs, ka likumdošanas procesā tika paustas dažādas idejas par nākamās direktīvas piemērošanas jomu. Manuprāt, tiesa varētu un tai vajadzētu ņemt vērā to, ko ir vēlējies likumdevējs. Tomēr tās galvenais uzdevums paliek interpretēt tiesību aktu, kas uzreiz pēc tā pieņemšanas sāk patstāvīgu eksistenci. Šajā ziņā būtu jāuzsver divi apstākļi.

62.      Pirmkārt, ar nosacījumu, ka likumdevēja nolūks bija skaidrs, būtu taisnīgi pieņemt, ka tas noteikti direktīvā būtu varējis paredzēt izņēmumu attiecībā uz [pakalpojumiem] kravu autopārvadājumu jomā. Pakārtoti – autoritatīvajā izklāstījumā par tiesību akta mērķi un nolūku, kas Savienības tiesībās ir apsvērumi, būtu varējusi būt vismaz kāda norāde par šo likumdevēja nolūku. Savukārt nekas tamlīdzīgs nav minēts nedz Direktīvas par norīkošanu darbā pamattekstā, nedz tās apsvērumos. Cerības, idejas vai vēlmes nav juridiski saistošas. Bet pieņemtais [tiesību akta] teksts tāds ir.

63.      Otrkārt, šim novērojumam vēl lielākai nozīmei jābūt Savienības tiesību un to likumdošanas procedūru kontekstā. Šādas likumdošanas procedūras ietver vairākus dalībniekus (parasti Padomi, Parlamentu un Komisiju), katrs no tiem sastāv vēl no vairākiem dalībniekiem un, iespējams, pauž atšķirīgas idejas par to, ko tie vēlas sasniegt. Šādā sistēmā atskaites punkts var būt tikai galīgais teksts, nevis viena dalībnieka vēlmes vai idejas, kas normatīvā regulējuma izstrādes gaitā ir paustas par to, ko tas uzskatījis par darāmu attiecīgā likumdošanas procesa posmā.

b)      Turpmākā likumdošanas attīstības gaita

64.      Pakārtoti – izmaiņas tiesību aktos, kas tika veiktas pēc Direktīvas par norīkošanu darbā pieņemšanas, šķiet, ir balstītas uz pieņēmumu, ka Direktīva par norīkošanu darbā ir attiecināma uz kravu autopārvadājumu jomu.

65.      Šajā ziņā daži lietas dalībnieki atsaucās uz Regulu (EK) Nr. 1072/2009 (24), kurā ir paredzēti noteikumi, kas tostarp ir piemērojami kabotāžas pārvadājumiem, un kuras 17. apsvērumā ir minēts, ka Direktīvas par norīkošanu darbā noteikumi ir attiecināmi uz kabotāžas pārvadājumiem (25). Līdzīgs apgalvojums ir minēts Regulas (EK) Nr. 1073/2009 (26) 11. apsvērumā.

66.      Ir vērts arī piebilst, ka Direktīvas 2014/67/ES 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā papildus administratīvajām prasībām un kontroles pasākumiem, ko dalībvalstis var uzlikt, lai nodrošinātu atbilstību prasībām saistībā ar norīkošanu darbā, ir minēts “pienākums glabāt vai darīt pieejamu [..] algas aprēķinu, darba laika uzskaites lapu [..] un algas izmaksu apliecinošu dokumentu kopijas darbā norīkošanas laikā pieejamā un skaidri norādītā vietā tās teritorijā, piemēram, darba vietā, būvlaukumā, vai transporta nozares mobilo darba ņēmēju gadījumā – bāzē vai transporta līdzeklī, ar kuru tiek sniegts pakalpojums” (27).

67.      Francijas valdība tostarp atsaucās uz Komisijas dokumentu, kurā ir minēts, ka “Komisijas nostāja vienmēr ir bijusi, ka [Direktīva par norīkošanu darbā] ir piemērojama autotransporta nozarei” (28). Jānorāda arī uz Komisijas publicēto ietekmes novērtējumu, kurā norādīts, ka “pārrobežu kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas gadījumā piemērojami ir gan [Direktīvas par norīkošanu darbā], gan izpildes Direktīvas 2014/67/EK noteikumi” (29).

68.      Šajā kontekstā Direktīva 2018/957, ar ko tika grozīta Direktīva par norīkošanu darbā (30), bija nākamais likumdošanas jauninājums. Saskaņā ar 3. panta 3. punktu minēto direktīvu nepiemēro autotransporta nozarē, līdz tiek pieņemts tiesību akts, kurā paredzēti konkrēti noteikumi. Šajā tiesvedībā lietas dalībnieki pauda atšķirīgus viedokļus par šīs normas ietekmi, izvērtējot, vai spēkā esošā Direktīvas par norīkošanu darbā redakcija ir vai nav piemērojama autopārvadājumu jomai (31).

69.      Turklāt, veicot īpašus pasākumus, lai izstrādātu noteikumus darba ņēmēju norīkošanai autotransporta nozarē, Komisija publicēja priekšlikumu direktīvai (turpmāk tekstā – “2017. gada priekšlikums”), kura 9. apsvērumā norādīts, ka “ir [..] radušās grūtības tajā, kā tiek piemēroti [Direktīvas par norīkošanu darbā] noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu darbā [..]”. 2017. gada priekšlikuma paskaidrojošajā tekstā kā “galvenie sociālās jomas noteikumi, ko piemēro autotransporta nozarē”, ir minēti “noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kas izklāstīti Direktīvā 96/71/EK”. Tajā ir arī norādīts, ka “šie tiesību akti ir daļa no plašākiem centieniem uzlabot transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus, nodrošināt godīgu konkurenci starp pārvadātājiem un uzlabot drošību uz Eiropas ceļiem, kā arī panākt līdzsvaru starp transportlīdzekļu vadītāju sociālo aizsardzību un pārvadātāju brīvību sniegt pārrobežu pakalpojumus” (32). Šajā priekšlikumā ir minēta arī vajadzība risināt grūtības saistībā ar “atšķirīgu Direktīvas 96/71/EK un Direktīvas 2014/67/ES interpretēšanu un piemērošanu autotransporta nozarē”, jo spēkā esošie “noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu darbā un administratīvās prasības neatbilst starptautisko autopārvadājumu nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju izteikti mobilajam darba raksturam” (33).

70.      Līdz ar to šajā priekšlikumā atkārtoti ir atzīts, ka spēkā esošie vispārīgie noteikumi par norīkošanu darbā nav piemēroti autotransporta nozarei un ka to piemērošana rada īpašas grūtības, kuras, kā atkārtoti atzīts un ierosināts 2017. gada priekšlikumā, ir jārisina (34). Tomēr spēkā esošo noteikumu neatbilstības atzīšana diez vai nozīmē to, ka šie noteikumi nav piemērojami kādai nozarei. Tas nozīmē tieši pretējo, proti, ka faktiski tie ir piemērojami, jo pretējā gadījumā tos diez vai varētu uzskatīt par problemātiskiem.

4.      Mērķis

71.      Kā būtībā minēts 1991. gada priekšlikumā, Direktīvas par norīkošanu darbā mērķis nav saskaņot darba tiesību aktus (35). Lai gan, kā Tiesa ir minējusi, tajā ir sniegta noteikta informācija par to obligāto noteikumu materiāltiesisko saturu, kas ir jāpiemēro (36).

72.      Varētu uzskatīt, ka saskaņošana ir līdzeklis, lai sasniegtu, kā ģenerāladvokāts M. Špunars to norādījis atsaucē uz Direktīvas par norīkošanu darbā 5. apsvērumu, “trīskāršu mērķi, kas ir veicināt starptautisku pakalpojumu sniegšanu godīgas konkurences apstākļos un garantējot darba ņēmēju tiesību ievērošanu” (37). Kā norādījis ģenerāladvokāts M. Špunars, šo mērķu kombinācija ne vienmēr ir harmoniska. Šā iemesla dēļ viņš uzskatīja, ka ir “pamats uztvert [Direktīvu par norīkošanu darbā] kā līdzekli, ar kura palīdzību mēģina apvienot divus atšķirīgus mērķus – pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesību aizsardzību” (38).

73.      Man būtu grūti saprast, kā tieši Direktīva par norīkošanu darbā veicina “starptautisko pakalpojumu sniegšanu” (39). Drīzāk Direktīvas par norīkošanu darbā pamatmērķis ir ierobežot brīvu starptautisko pakalpojumu sniegšanu, uzsverot darba ņēmēju tiesības un godīgas konkurences apstākļus, it īpaši attiecībā uz tām valstīm, kurās darba ņēmēji ir norīkoti.

74.      Tomēr, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, es nesaskatu, kā šie abi minētie Direktīvas par norīkošanu darbā mērķi varētu apšaubīt samērā vienkāršo secinājumu, kas izriet no minētās direktīvas teksta attiecībā uz tās piemērošanas jomu. “Darba ņēmēju” minimālo “tiesību” aizsardzība, kā arī “godīgas konkurences apstākļi” neparedz neko tādu, ko nevarētu piemērot autopārvadājumu jomā vai kā dēļ būtu jāparedz šīs konkrētās nozares izslēgšana no citādi transversāli piemērojamas direktīvas piemērošanas jomas.

5.      “Tā ir jāizslēdz, jo tā “nestrādā””

75.      Manuprāt, rezumējot – nedz juridiskajā pamatā, nedz likumdošanas procedūrā nav nekā tāda, kas radītu šaubas par nepārprotamo secinājumu, kas izriet no Direktīvas par norīkošanu darbā teksta, konteksta, kā arī mērķa, proti, tajā nav paredzēta kravu autopārvadājumu [pakalpojumu] izslēgšana. Direktīvu par norīkošanu darbā ir paredzēts piemērot visiem pakalpojumiem, tostarp tiem, kas tiek sniegti autopārvadājumu jomā.

76.      Tas ir skaidrs normatīvs secinājums. Tomēr, kā jau norādīts iepriekš (40), joprojām pastāv arguments saistībā ar iespēju faktiski piemērot Direktīvu par norīkošanu darbā transportlīdzekļu vadītājiem, kuri strādā starptautisko kravu autopārvadājumu jomā. Atsaucoties uz autopārvadājumu jomas specifiskumu, daži lietas dalībnieki apgalvoja, ka lielās mobilitātes dēļ šī nozare vienkārši nav piemērota, lai to reglamentētu Direktīvas par norīkošanu darbā noteikumi (41).

77.      Tāpat arī 2017. gada priekšlikumā ir atzītas vairākas praktiskas grūtības (42).

78.      Ir pamatoti uzskatīts, ka norīkošanas darbā jēdziens “atspoguļo ideju par uz vietas strādājošu darba ņēmēju, kurš parasti veic darbu vienā dalībvalstī un kuru uz laiku nosūta uz citu dalībvalsti, un kurš pēc noteikta laika atgriežas pirmajā valstī” (43). Proti, līdzīgi lidojumu apkalpei kravas automobiļu vadītāji, protams, “hipotētiski ir mobili”, un “darba veikšana vairākās dalībvalstīs ir darba nosacījumu ierasts aspekts” (44). Līdz ar to, lai arī salīdzinājumā ar nozarēm, kurās darba ņēmēji strādā uz vietas, daudz sarežģītāk ir noskaidrot jautājumu, vai darba ņēmējs ir norīkots darbā, tas nav neiespējami.

79.      Es pilnībā atzīstu autotransporta nozares (nedaudz pašsaprotamo) mobilo raksturu un grūtības, kas rodas, īstenojot Direktīvā par norīkošanu darbā paredzētos pienākumus. Tomēr es neuzskatu, ka šiem praktiskajiem faktoriem būtu jāļauj mainīt normatīvi diezgan skaidri noteikto Savienības tiesību akta piemērošanas jomu.

80.      Protams, Savienības noteikumiem un tiesību aktiem, tāpat kā jebkuriem citiem tiesību aktiem, ir jābūt praktiskiem un īstenojamiem. Ar interpretāciju saistītu šaubu gadījumā, kad ir iespējams izdarīt vairākas izvēles, labs risinājums noteikti ir izvēlēties to iespēju, kas darbosies vislabāk no praktiskā viedokļa. Manuprāt, tiesību akts, kas ir vai ir kļuvis absolūti nerealizējams un neizpildāms, ārkārtas situācijās ir jāatceļ (45). Tomēr, neraugoties uz skaidri formulēto tekstu, ierosināt tiesai ar interpretācijas palīdzību izslēgt kaut ko, pamatojoties uz to, ka praksē tas rada grūtības, patiešām būtu jauninājums Savienības tiesību interpretācijā, un tam neapšaubāmi būtu ļoti būtiska ietekme arī uz vairākām citām Savienības tiesību jomām.

6.      Starpsecinājums

81.      Ņemot vērā iepriekš minēto, mans pirmais starpsecinājums ir tāds, ka Direktīva par norīkošanu darbā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama darba ņēmējam, kurš strādā par transportlīdzekļa vadītāju kravu autopārvadājumu jomā un minētās direktīvas izpratnē ir norīkots darbā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā.

C.      Par otro jautājumu: apstākļi, kuri ir būtiski, lai konstatētu “norīkošanu darbā” autopārvadājumu jomā

82.      Otrais prejudiciālais jautājums ietver trīs apakšjautājumus. Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot kritērijus, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai transportlīdzekļa vadītājs, kurš strādā kravu autopārvadājumu jomā, ir uzskatāms par norīkotu darbā (1.). Otrkārt, tā būtībā vēlas noskaidrot, vai šajā ziņā nozīme ir apstāklim, ka uzņēmums, kas norīko darbā darba ņēmēju, ir saistīts ar uzņēmumu, uz kuru attiecīgais darba ņēmējs tiek norīkots (2.). Visbeidzot, iesniedzējtiesa arī jautā, vai saistībā ar kabotāžas pārvadājumiem darba ņēmējs būtu jāuzskata par norīkotu attiecībā uz šo darba daļu un, ja tas tā ir, vai ir piemērojams kāds de minimis noteikums (piemēram, minimālais kabotāžas pārvadājuma ilgums) (3.).

1.      Kritēriji, lai noteiktu norīkošanas darbā esamību

83.      Pirmais apakšjautājums attiecas uz kritērijiem, lai noteiktu, vai transportlīdzekļa vadītājs ir uzskatāms par tādu, kas ir norīkots darbā “kādā dalībvalstī”, kā minēts Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 1. un 3. punktā, un vai konkrētais darba ņēmējs “uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā”, kā minēts Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktā.

84.      Abas iesniedzējtiesas minētās tiesību normas daļēji pārklājas. Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktā ir definēts jēdziens “darbā norīkots darba ņēmējs”. Tajā ir paredzēts, ka tas ir “darba ņēmējs, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā”. Jēdziens “kādā dalībvalstī” ir minēts dažās citās Direktīvas par norīkošanu darbā normās. Vispārīgi tas attiecas uz to pašu jēdzienu, kas minēts Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktā. Tomēr minētajā normā ir precizēta norīkošanas jēdziena teritoriālā un laika dimensija (“dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā” un “uz ierobežotu laiku”).

85.      Līdz ar to es koncentrēšos uz Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktā minēto definīciju. Tiklīdz tiks konstatēti kritēriji, lai noteiktu, vai ir radusies 2. panta 1. punktā minētā situācija, tie arī sniegs atbildi uz jautājumu par to, vai darba ņēmēju var uzskatīt par norīkotu darbā “kādā dalībvalstī” saskaņā ar Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 1. un 3. punktu.

86.      Spriedumā Dobersberger Tiesa norādīja, ka “[..] saskaņā ar [Direktīvu par norīkošanu darbā] darba ņēmēju nevar uzskatīt par norīkotu darbā dalībvalsts teritorijā, ja viņa darba izpildei nav pietiekamas saiknes ar šo teritoriju. Šī interpretācija izriet no [Direktīvas par norīkošanu darbā] sistēmas, it īpaši no tās 3. panta 2. punkta, skatot to kopsakarā ar tās 15. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka ļoti ierobežota rakstura pakalpojumu gadījumā teritorijā, uz kuru ir nosūtīti attiecīgie darba ņēmēji, šīs direktīvas noteikumi par minimālajām algu likmēm un minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu netiek piemēroti” (46).

87.      Attiecībā uz konkrētā veida darbību spriedumā Dobersberger, proti, ēdināšanas un tīrīšanas pakalpojumu sniegšanu starptautiskajos vilcienos, Tiesa secināja, ka darba ņēmējus, kas sniedz šādus pakalpojumus, “pietiekamas saiknes” trūkuma dēļ nevar uzskatīt par “norīkotiem darbā” Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē to dalībvalstu teritorijās, kuras viņi šķērso, jo viņi “būtisku daļu darba veic dalībvalstī, kurā ir reģistrēts uzņēmums, kas tos ir norīkojis darbā pakalpojumu sniegšanai starptautiskos vilcienos, proti, visas darbības, kuras ietilpst šajos darba pienākumos, izņemot pakalpojumus pārvadājuma laikā, kas tiek sniegti, vilcienam pārvietojoties, un kuri uzsāk vai pabeidz savu darba pienākumu pildīšanu šajā dalībvalstī” (47).

88.      Kā būtu jāizvērtē šādas “pietiekamas saiknes” esamība attiecībā uz transportlīdzekļu vadītājiem starptautisko autopārvadājumu jomā? Lietas dalībnieki, kas apstrīd, ka autopārvadājumu pakalpojumi ietilpst Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanas jomā, izvirza vairākus kritērijus, kuri šajā ziņā varētu tikt ņemti vērā.

89.      Vācijas valdība ierosina attīstīt pieeju, kas ir saderīga ar kritērijiem, ko piemēro Romas I regulas 8. panta 2. punkta kontekstā, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami darba līgumiem, vienlaikus brīdinot pret vienkāršu šo kritēriju transponēšanu tāda cita tiesību akta kā Direktīva par norīkošanu darbā kontekstā. Romas I regulas 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, “ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz individuālajam darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu. Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu” (48).

90.      Attiecībā uz vajadzību pēc konsekvences Direktīvas par norīkošanu darbā un Romas I regulas interpretācijā (49) abi tiesību akti patiešām ir paredzēti, lai noteiktu to tiesību aktu (atsevišķos elementus), kas būtu piemērojami darba attiecībām. Tomēr jāatzīmē, ka Romas I regulas 8. panta 2. punkts attiecas uz to tiesību aktu noteikšanu, kas reglamentē darba attiecības kopumā, ja nav izdarīta izvēle attiecībā uz darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem. Savukārt Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktā ir atsauce uz norīkojošo valsti, kuras (izraudzītie) darba tiesību obligātie noteikumi ir jāievēro attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem jautājumos, kas precizēti Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā.

91.      Tādējādi abiem šiem tiesību aktiem ir dažādi mērķi. “Piemērojamo tiesību” noteikšana rada arī dažādas sekas. Vissvarīgāk ir tas, ka norīkošanas darbā situācija neietekmē darba attiecībām piemērojamos tiesību aktus, kā tas ir skaidri noteikts Romas I regulā (kā arī iepriekš Romas konvencijā) (50), uz kuru ir atsauce Direktīvā par norīkošanu darbā (51). Citiem vārdiem sakot, apstāklis, ka darba ņēmēja norīkošana darbā ir pamats, lai piemērotu uzņēmējas valsts uzskaitītos obligātos nodarbinātības standartus, nenozīmē, ka šā darba ņēmēja darba attiecībām netiek piemēroti tiesību akti, kas noteikti, balstoties uz Romas I regulas noteikumiem.

92.      Tomēr šīs atšķirības patiešām neliedz ņemt vērā līdzīgus kritērijus pēc analoģijas vispārīgākā abstrakcijas līmenī. Galu galā abu tiesību aktu mērķis ir noskaidrot materiālas saiknes starp darba ņēmēju un attiecīgo dalībvalsti. Šīs materiālās saiknes parasti būs līdzīgas, jo to mērķis ir konstatēt attiecīgās personas būtisku fizisko klātbūtni konkrētajā teritorijā (52).

93.      Tiesa spriedumā Koelzsch (53) ir interpretējusi Romas I regulas 8. panta 2. punkta ekvivalentu Romas konvencijā. Minētā lieta attiecās uz transportlīdzekļa vadītāju, kura domicils bija Vācijā, kurš strādāja starptautisko autopārvadājumu jomā un kurš apstrīdēja to, ka viņa darba devējs Luksemburgā, kas ir Dānijas sabiedrības meitasuzņēmums, piemēroja (ar līgumu izvēlētās) Luksemburgas tiesības viņa atlaišanai. Viņš apgalvoja, ka attiecībā uz viņa situāciju esot jāpiemēro Vācijas tiesību imperatīvās normas, jo Vācija bija galvenais galamērķis, uz kuru viņš veda kravas no Dānijas ar kravas automobiļiem, kuri novietoti Vācijā, bet reģistrēti Luksemburgā.

94.      Tiesa secināja, ka, lai konstatētu “valsti, kurā darbinieks parasti veic savu darbu”, ir jāņem vērā “apstākļu kopums, kas raksturo darbinieka darbu”, it īpaši “vieta, no kuras darbinieks veic pārvadāšanas uzdevumus, saņem norādījumus par pārvadāšanas uzdevumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki [..], kur galvenokārt tiek veikta pārvadāšana, kur preces tiek izkrautas, kā arī kur darbinieks atgriežas pēc uzdevumu izpildes” (54).

95.      Tāpat, nosakot “vietu, kurā darbinieks parasti veic savu darbu”, Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, Tiesa ir noteikusi, ka attiecībā uz darba līgumu, “kas tiek izpildīts vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā, un ja nav darba ņēmēja profesionālās darbības faktiska centra, no kura viņš izpildītu savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu”, šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka “tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras darba ņēmējs īsteno savu pienākumu pret darba devēju būtiskāko daļu” (55).

96.      Turklāt, ņemot vērā Direktīvā par norīkošanu darbā paredzētos konkurējošos mērķus (56), piemērojamiem kritērijiem būtu jāatspoguļo vajadzība nodrošināt norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, kas ir pamatota, ņemot vērā viņu klātbūtni uzņēmējā dalībvalstī. Tomēr ar šiem kritērijiem nevajadzētu paplašināt norīkošanas darbā noteikuma piemērošanu attiecībā uz jebkāda veida klātbūtni attiecīgajā dalībvalstī, jo tas radītu pārmērīgu slogu uzņēmumiem, kuri darba ņēmējus norīko darbā.

97.      Saskaroties ar iespējamo saistošo elementu mozaīku, kuru uzskaitījums autotransporta nozarē var būt īpaši daudzveidīgs, būtu obligāti jāizvērtē konkrētās lietas specifika un šo elementu savstarpējā mijiedarbība. Līdzīgos “mobilos apstākļos” ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe, kā arī Tiesa atsaucās uz “vairākām pazīmēm” (57) jeb “netiešo pierādījumu metodi”, kas “ļauj ne tikai labāk atspoguļot tiesisko attiecību realitāti [..], bet arī novērst to, ka [attiecīgais jēdziens] tiek padarīts par instrumentu vai arī veicina apiešanas stratēģiju īstenošanu” (58).

98.      Protams, abos iespējamā spektra galos varētu būt skaidri saprotami gadījumi.

99.      No vienas puses, es piekrītu tiem, kas ierosina, ka vienkāršs tranzīts uz dalībvalsti vai vienkāršs starptautisks pārvadājums nav uzskatāms par “norīkojumu” Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē. Šādā situācijā nevarēs noteikt nekādu faktiski svarīgu saikni starp transportlīdzekļa vadītāju un dalībvalsti, kuru viņš šķērso tranzītā. Situācija ir līdzīga tai, ko apzīmē kā “divpusējus kravas pārvadājumus”, kad principā transportlīdzekļa vadītājs šķērso robežu, lai piegādātu kravu ārvalstī un pēc tam atgrieztos.

100. No otras puses, varētu iedomāties situāciju, kad darba devējs nodod tās puses rīcībā, kam pakalpojumi domāti un kas atrodas citā dalībvalstī, transportlīdzekļa vadītāju, kuru tas nodarbina un kurš tad attiecībā uz šo pusi uz ierobežotu laiku veiks valsts vai starptautiskos pārvadājumus. Šajā nolūkā šim vadītājam būs jādodas uz tās puses uzņēmējdarbības vietu, kam pakalpojumi domāti, šajā vietā viņš saņems norādījums un iekraus kravas, kā arī veiks kravu pārvadājumus no šīs vietas un uz to. Manuprāt, šāda situācija būtu uzskatāma par norīkojumu Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē. Praktisku iemeslu dēļ attiecīgais transportlīdzekļa vadītājs uz norīkojuma laiku tiks pārcelts uz citu dalībvalsti un norīkots uz vietējo pārvadājumu bāzi, no kuras tiks veikti kravu pārvadājumi un kurā viņš atgriezīsies pēc attiecīgā pārvadājuma pabeigšanas.

101. Šiem abiem gadījumiem pa vidu var rasties citas ne tik skaidri saprotamas situācijas, kas ietver vairākus mainīgos lielumus. Varētu iedomāties starptautiskos pārvadājumus ar vairākveidu galamērķiem, kas ietver kravu iekraušanu un izkraušanu dažādās vietās, kad transportlīdzekļa vadītājs pakāpeniski saņem norādījumus kravu pārvadājuma laikā dažādās Savienības vietās.

102. Šādā gadījumā veicamā pārbaude noteikti ir jāattiecina uz konkrētās lietas specifiku un tā ir atkarīga no apstākļiem. Attiecībā uz vienu apstākļu kopumu būtiskas varētu būt konkrētas pazīmes, savukārt citos faktiskajos apstākļos, izsverot pret citu pazīmju kopumu, tās tādas varētu nebūt.

103. Tomēr, kā norādīts diezgan augstā abstrakcijas līmenī (59), īpaši nozīmīga varētu būt tā uzņēmuma vai personas atrašanās vieta, kam attiecīgais darba ņēmējs sniedz pakalpojumus. It īpaši – ja konkrētā vieta ir arī tā, kurā tiek organizēti pārvadājumi un transportlīdzekļu vadītāji saņem savus uzdevumus un kurā tie atgriežas pēc darba uzdevuma pabeigšanas.

104. Šie elementi, kuri nav izsmeļoši, ir jāizvērtē, ņemot vērā to savstarpējo mijiedarbību. Līdz ar to, piemēram, vieta, kurā faktiski tiek saņemti norādījumi, būs mazāk svarīga, ja tie tiks saņemti elastīgā veidā, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus un burtiskā ziņā “esot ceļā”. Savukārt, piemēram, ja tie tiek saņemti vietā, kurā tiek sākti un pabeigti kravu pārvadājumi un kura ir personas, kuras labā tiek veikti šie pārvadājumi, uzņēmējdarbības vieta, šāda vieta būs nozīmīga. Tā paša iemesla dēļ, skatot izolēti, nav nozīmes tam, kurš nekavējoties dod norādījumus attiecīgajam transportlīdzekļa vadītājam vai arī kur ir to izcelsmes vieta, jo abas vietas varētu atrasties kaut kur citur, nevis vietā, kurā faktiski atrodas transportlīdzekļa vadītājs un kurā viņš īsteno sava darba būtiskāko daļu un sedz iztikas izmaksas.

105. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka jēdziens “darba ņēmējs, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā” Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punkta izpratnē ir jāsaprot kā darba ņēmējs, kuram ir pietiekama saikne ar šādu teritoriju. Tas, vai pastāv šāda pietiekama saikne, ir jānosaka, ņemot vērā visas attiecīgās pazīmes un izvērtējot tās kopā, piemēram, tās personas atrašanās vietu, kam tiek sniegti attiecīgie pakalpojumi, vietu, no kuras tiek organizēti pārvadājumi un kurā transportlīdzekļa vadītāji saņem savus uzdevumus, kā arī vietu, kurā viņi atgriežas pēc darba uzdevuma pabeigšanas.

2.      Saikņu grupas ietvaros nozīme

106. Vai saiknei starp attiecīgajiem uzņēmumiem ir kāda nozīme, lai novērtētu, vai darba ņēmēji ir norīkoti darbā? Direktīvā par norīkošanu darbā ir paredzēts, ka šāda saikne ir būtiska gadījumos, kad norīkošana darbā tiek veikta grupas ietvaros, kas minēta Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 3. punkta b) apakšpunktā.

107. Tomēr izskatāmā lieta neattiecas uz atšķirīgo norīkošanas kārtību atkarībā no tā, vai uz konkrēto situāciju ir attiecināms Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 3. punkta a) vai b) apakšpunkts. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums faktiski ir daudz plašāks, koncentrējoties uz to, cik lielā mērā grupas iekšējās saites attiecas uz pašu darba ņēmēju norīkošanas jēdzienu atbilstoši Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 1. punktam. Vai saikne grupas ietvaros ir būtiska, izvērtējot iepriekšējo jautājumu par to, vai vispār ir notikusi norīkošana darbā?

108. FNV un Nīderlandes valdība apgalvo, ka būtībā šādas saiknes esamība ir jāuzskata par vienu no kritērijiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai ir īstenota norīkošana darbā.

109. Es nevaru piekrist šādam vispārējam viedoklim. Kā paskaidrots šo secinājumu iepriekšējā iedaļā, saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, kurā nav nekādu norāžu par izmantojamiem kritērijiem, pārbaudē ir jāvērtē konkrētās lietas specifika. Šajā novērtējumā apstāklis, ka darba ņēmējs ir norīkots darbā uzņēmumā, kurš ir saistīts ar uzņēmumu, kas darba ņēmēju norīko, pats par sevi nav izšķirošs. Darba ņēmēju tieši tāpat var norīkot darbā uzņēmumā, kurš nekādā veidā nav saistīts ar uzņēmumu, kas darba ņēmēju norīko.

110. Tomēr absolūtā izteiksmē nevar arī apgalvot, ka šāda saikne vienmēr zaudētu jebkādu nozīmi jebkādos apstākļos. Protams, praktiski saiknes grupas ietvaros atvieglo iesaistītajiem uzņēmumiem vienošanos par stratēģiju, kas paredz nepiemērot tādus norīkošanas noteikumus, kuri būtu jāievēro diviem savstarpēji nesaistītiem uzņēmumiem. Bet, vai šis pieņēmums ir jāizvērš tiktāl, lai faktiski radītu “aizdomas par izvairīšanos”, pamatojoties tikai uz apstākli, ka konkrēti pakalpojumi tiek sniegti starp tiem uzņēmumiem vai to ietvaros, kas vienā vai otrā veidā ir savstarpēji saistīti? Tā noteikti nevar būt.

111. Lai kā arī būtu, papildus vispārīgajam apgalvojumam, ka visām trim atbildētājām uzņēmējsabiedrībām ir viens un tas pats akcionārs, lietas materiālos norādītā informācija nesniedz nekādas tālākas norādes par to, kāpēc saikne starp attiecīgajiem uzņēmumiem ir svarīga, lai noteiktu, vai darba ņēmēji ir norīkoti darbā.

112. Es ierosinātu šo jautājumu atstāt atvērtu: saikne starp tiem uzņēmumiem, kas iesaistīti attiecīgajā norīkošanā darbā, skatot to kopā ar visām pārējām būtiskajām pazīmēm, varētu būt svarīga, visaptveroši vērtējot, vai ir īstenota norīkošana darbā. Tomēr pati par sevi tā nav izšķiroša.

3.      Kabotāžas pārvadājumi un “de minimis” noteikums

113. Ņemot vērā iepriekš paustās šaubas par Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošanu kravu autopārvadājumu jomai, ar nākamo apakšjautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai darba ņēmējs būtu uzskatāms par norīkotu darbā kabotāžas pārvadājumu gadījumā. Ja tas tā ir, tā vēlas noskaidrot, vai uz šādu norīkošanu darbā ir attiecināms de minimis noteikums.

114. Pirmkārt, vispārīgi kabotāžas jēdziens attiecas uz situāciju, kad pārvadājumu starp divām atrašanās vietām vienā un tanī pašā dalībvalstī veic uzņēmums, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī. Regulas Nr. 1072/2009 2. panta 6. punktā kabotāžas pārvadājumi ir definēti kā “iekšzemes komercpārvadājumi, ko pagaidu kārtā veic uzņēmējā dalībvalstī” (60).

115. “Nosacījumi, saskaņā ar kuriem ārvalstu kravas pārvadātāji dalībvalstī drīkst sniegt kravu iekšzemes autopārvadājumu pakalpojumus” (61), ir precizēti Regulas Nr. 1072/2009 (62) 8. pantā. Principā saskaņā ar šiem noteikumiem uzņēmējā dalībvalstī var veikt līdz trim kabotāžas pārvadājumiem, kas septiņu dienu laikā seko starptautiskā pārvadājuma uz šo dalībvalsti pabeigšanai.

116. Jāatgādina – Regulas Nr. 1072/2009 17. apsvērumā ir paredzēts, ka Direktīvas par norīkošanu darbā noteikumus piemēro transporta uzņēmumiem, kas veic kabotāžas pārvadājumu.

117. Otrkārt, attiecībā uz de minimis noteikumu Direktīvas par norīkošanu darbā 14. apsvērumā ir paredzēts, ka, “[..] neņemot vērā darba ņēmēja norīkojuma ilgumu, pakalpojumu sniedzējam būtu jāievēro skaidri definēti pamatnoteikumi”.

118. Tomēr saskaņā ar Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 3. punktu dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem var nolemt, ka uzņēmējas dalībvalsts prasība par minimālo atalgojumu nav jāpiemēro, ja norīkojuma ilgums ir mazāks par vienu mēnesi. Izskatāmajā lietā nav sniegta nekāda informācija, vai šī iespēja ir izmantota Nīderlandē, tādēļ es pieņemu, ka šī dalībvalsts nav ieviesusi šo izņēmumu.

119. Izņemot šo izņēmumu, kā norādījusi Komisija un Vācijas valdība, Direktīvā par norīkošanu darbā nav paredzēts, ka norīkošana darbā būtu atkarīga no kāda de minimis noteikuma, piemēram, minimāla autopārvadājuma ilguma vai termiņa.

120. Treškārt, apvienojot abus iepriekšējos elementus, man jāsecina, ka, lai norīkošanu darbā īstenotu kabotāžas pārvadājuma specifiskajā kontekstā, nav piemērojams nekāds noteikums par minimālo ilgumu.

121. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, mans nākamais starpsecinājums ir tāds, ka Direktīvas par norīkošanu darbā piemērošana kabotāžas pārvadājumiem nav pakļauta nekādam nosacījumam par minimuma noteikumiem saistībā ar šāda pārvadājuma ilgumu uzņēmējā dalībvalstī.

D.      Par trešo jautājumu:kolektīvie līgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem

122. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas precizēt jēdzienu “kolektīvi līgumi [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”, kā tas minēts Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punktā un 8. punkta pirmajā daļā (1.). Tā arī vēlas noskaidrot, vai LESD 56. pantam pretrunā ir situācija, kurā uzņēmumam, kas norīko darba ņēmēju darbā citā dalībvalstī, būtu pienākums ar līgumu ievērot tāda kolektīvā līguma noteikumus, ko nevar uzskatīt par vispārēji piemērojamu (2.).

1.      Jēdziens “kolektīvie līgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”

123. Vai Direktīvā par norīkošanu darbā minētais jēdziens “kolektīvi līgumi [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” ir autonoms jēdziens Savienības tiesībās? Vai novērtējums atbilstoši Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punktā un 8. punkta pirmajā daļā paredzētajiem nosacījumiem ir valsts tiesību jautājums?

124. No Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punkta izriet, ka darba tiesību standarti, kas nodrošināmi attiecībā uz darbā norīkotajiem darba ņēmējiem, ir paredzēti ne tikai dalībvalstu tiesību aktos, bet arī “kolektīvajos līgumos [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem [..], ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām”. Īsumā – šis pielikums attiecas uz būvniecības nozari. Turklāt saskaņā ar Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 10. punktu dalībvalsts var piemērot darba tiesību standartus, kuri noteikti šādos kolektīvajos līgumos attiecībā uz darbībām, kas nav būvdarbi.

125. No prejudiciālā jautājuma formulējuma, kā arī izskatāmās lietas faktiem es saprotu, ka iesniedzējtiesu interesē tā definīcijas daļa, kas attiecas uz vispārējas piemērojamības pasludināšanu, atšķirībā no Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punktā minētajiem elementiem, kas attiecas uz līgumu ievērošanu “visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē”. Līdz ar to es pievērsīšos jautājumam par “vispārējas piemērojamības pasludināšanu”. Tā ir arī pieeja, ko ir izmantojuši visi lietas dalībnieki, kas pauda viedokli par šo jautājumu šajā tiesvedībā.

126. Lietas dalībnieki ir pauduši atšķirīgus viedokļus par to, vai jēdziens “kolektīvi līgumi [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens vai arī tas ir jādefinē, atsaucoties uz valsts tiesībām vai uz abām kopā. Lietas dalībniekiem bija arī dažāda nostāja par sprieduma lietā Rüffert (63) ietekmi. Ņemot vērā faktu, ka šajā lietā attiecīgais kolektīvais līgums nebija pasludināts par vispārēji piemērojamu valsts tiesību aktu nozīmē, Tiesa norādīja, ka “turklāt [..] lietas materiālos nav atrodama neviena norāde, kas ļautu secināt, ka šo līgumu tomēr varētu atzīt par vispārēji piemērojamu [Direktīvas par norīkošanu darbā] [..] nozīmē”.

127. No vienas puses, Nīderlandes valdība un FNV uzskata, ka, nepastāvot atsaucei uz valsts tiesību aktiem, jēdziens “līgums, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu” principā ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Nīderlandes valdība piebilst, ka kolektīvais līgums, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tomēr var neatbilst Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punkta nosacījumiem. Savukārt kolektīvais līgums, kas nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, nekad neietilps Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punkta piemērošanas jomā.

128. No otras puses, Vācijas un Polijas valdības uzskata, ka vispārējā piemērojamība nevar tikt noteikta bez atsauces uz valsts tiesībām. Lai Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punktu attiecinātu uz kolektīvo līgumu, tam ir jābūt pasludinātam par vispārēji piemērojamu saskaņā ar valsts tiesībām un jāatbilst Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punkta noteikumiem. Līdz ar to vispārējā piemērojamība ir jānosaka valsts tiesību aktā.

129. Lai arī es piekrītu Nīderlandes valdībai un FNV, ka nav tiešas atsauces uz valsts tiesībām, uzskatu, ka Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punkta formulējumā ir loģiska atsauce uz valsts tiesību aktiem, ciktāl ir paredzēta prasība “pasludināt” vispārēju piemērojamību. Šāda pasludināšana, kā to pareizi norādīja Vācijas un Polijas valdības, prasa, lai valsts līmenī tiktu pieņemts specifisks deklaratīva rakstura akts, ievērojot valsts noteikumus par to, kā tiek apspriesti un pieņemti šādi kolektīvie līgumi un kas to veic. Tādējādi es neredzu, kā šāda pasludināšana varētu būt Savienības tiesību jautājums, jo visi šie noteikumi nepārprotami ir valsts darba tiesību jautājums.

130. Ja Savienības likumdevējs būtu paredzējis noteikt jēdzienu “kolektīvi līgumi [..], kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” kā autonomu un neatkarīgu Savienības tiesību jēdzienu, tas varētu būt izmantojis atšķirīgu formulējumu, iespējams, bez atsauces uz “pasludināšanu” par vispārēji piemērojamiem, un būtu paredzējis vismaz dažus materiāltiesiskos vai procesuālos kritērijus, saskaņā ar kuriem būtu jāizvērtē šī vispārējā piemērojamība. Šāds autonoms vispārējās piemērojamības jēdziens būtu jānosaka, balstoties uz attiecīgā līguma raksturīgajām iezīmēm. Savukārt, norādot, ka attiecīgie kolektīvie līgumi ir tie, kas pasludināti par vispārēji piemērojamiem, manuprāt, Savienības likumdevējs ir atsaucies uz sistēmu, saskaņā ar kuru varētu īstenot šādu pasludināšanu. Tā kā nav nekādu elementu, uz kuriem varētu paļauties Savienības tiesību kontekstā, tai noteikti ir jābūt valsts sistēmai, ņemot vērā sociālā dialoga, kas jāīsteno starp attiecīgajām ieinteresētajām personām, norises organizēšanu valsts līmenī.

131. Tāpat Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punkta otrajā daļā ir atsauce uz “sistēmu kolektīvu līgumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem” (64). Atbilstoši šai tiesību normai tikai šādas sistēmas neesamības gadījumā dalībvalstis var pamatoties uz Direktīvā par norīkošanu darbā paredzēto pakārtoto kritēriju, ļaujot tām balstīties uz “kolektīviem līgumiem [..], kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē, un/vai kolektīviem līgumiem, ko ir noslēgušas plašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī”.

132. Tomēr minētā pakārtotā izvēle neietekmē galveno noteikumu, kas ir balstīts uz [vispārējas piemērojamības] pasludināšanas sistēmu valsts līmenī.

133. Faktiski Nīderlandes tiesību aktos ir paredzēta šāda sistēma, kā to norāda Eiropas Komisija. No lietas materiāliem izriet, ka kolektīvais līgums, proti, TV GV, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir uzskatāms par vispārēji pasludinātu, ņemot vērā saikni, kas pastāv starp šo līgumu un kolektīvo līgumu preču komercpārvadājumu jomā, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

134. Rezumējot – Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “kolektīvi līgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir atsauce uz valsts tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, tas, vai kolektīvais līgums ir ticis pasludināts par vispārēji piemērojamu, ir jākonstatē, pamatojoties uz piemērojamiem valsts tiesību aktiem šajā jomā.

2.      LESD 56. panta ierobežojuma esamība

135. Ar trešā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 56. pants liedz ar līgumu noteikt uzņēmumam, kas ir reģistrēts kādā dalībvalstī un norīko darba ņēmēju darbā citā dalībvalstī, pienākumu ievērot citā dalībvalstī spēkā esoša kolektīvā līguma noteikumus, ko nevar kvalificēt kā tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē.

136. Iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu tikai tādā gadījumā, ja atbilde uz trešā jautājuma a) daļu liek secināt, ka attiecīgo kolektīvo līgumu nevar uzskatīt par tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē. Šādā gadījumā pienākums piemērot TV GV pamata darba nosacījumus neizrietētu no Direktīvas par norīkošanu darbā, bet varētu izrietēt no TV GV 44. panta. Vai tas varētu nozīmēt ierobežojumu LESD 56. panta izpratnē, kā to pamatlietā apgalvo Van den Bosch Transporten BV?

137. Attiecībā uz šo jautājumu ir jāsniedz vairāki precizējumi.

138. Pirmkārt, tas, vai TV GV ir uzskatāms par tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu, ir valsts tiesību jautājums. Tādējādi galu galā lēmums ir jāpieņem iesniedzējtiesai. Nolēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecīgais kolektīvais līgums – TV GV – ir uzskatāms par tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu.

139. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tas tā patiešām ir, trešā jautājuma b) daļa ir hipotētiska.

140. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa joprojām var pieņemt pretēju viedokli un secināt, ka TV GV nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu. Šādā gadījumā būtu jāsniedz atbilde uz trešā jautājuma b) daļu.

141. Otrkārt, kā norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā, nesaderības iemesls būtu TV GV paredzēto pamata darba noteikumu piemērošana ārvalstu uzņēmumam, kas darba ņēmējus norīko darbā, neraugoties uz faktu, ka TV GV nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir (pasludināts par) vispārēji piemērojamu. Iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu, lai gan, šķiet, TV GV 44. pantā šī piemērojamība ir saistīta ar šo pienākumu tikai gadījumā, “ja tas izriet no [Direktīvas par norīkošanu darbā]” (65). Es uzskatu, ka trešā jautājuma b) daļas nolūkā šī TV GV 44. panta daļa faktiski būtu jālasa kā – “pat ja tas neizriet no Direktīvas par norīkošanu darbā”.

142. Raugoties no šāda viedokļa, trešā jautājuma b) daļa būtu par to, vai LESD 56. pants liedz noteikt uzņēmumam, kas ir reģistrēts kādā dalībvalstī un norīko darba ņēmēju darbā citā dalībvalstī, pienākumu ievērot šāda citā dalībvalstī spēkā esoša kolektīvā līguma noteikumus, ko nevar uzskatīt par tādu, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu Direktīvas par norīkošanu darbā izpratnē.

143. Pieņemot, ka esmu izpratis šo jautājumu pareizi, un neņemot vērā mulsinošo jautājumu par to, saskaņā ar kuru valsts tiesību normu kolektīvais līgums, kas nav vispārēji piemērojams, varētu tomēr tikt pasludināts par saistošu pakalpojumu sniedzējam no citas dalībvalsts, atbilde uz šo jautājumu patiešām būtu jāsniedz pēc tam, kad ir izvērtēti LESD 56. pantā noteiktās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi.

144. Es piekrītu Nīderlandes valdībai, ka trešā jautājuma b) daļā aprakstītā situācija patiešām būtu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Tas uzliktu slogu attiecīgajiem uzņēmumiem, jo paredzētu prasību ievērot tos pienākumus, kas atbilst Direktīvā par norīkošanu darbā paredzētajiem, pārsniedzot šā tiesību akta piemērošanas jomu. Šādā gadījumā galvenais jautājums būtu par to, vai šādu ierobežojumu varētu pamatot svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm un vai tas atbilst samērīguma kritērijiem.

145. Jānorāda, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav nekādas papildu informācijas par iespējamo pamatojumu un elementiem, kuri būtu būtiski samērīguma pārbaudē.

146. Runājot par svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm pamatojumu, es piekrītu Vācijas un Nīderlandes valdībām, ka darba ņēmēju aizsardzība (66) un negodīgas konkurences novēršana (67) varētu tikt kvalificēti kā šādi iemesli. Šie pamati faktiski varētu pārklāties ar iepriekš apskatītajiem Direktīvas par norīkošanu darbā mērķiem (68). Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, objektīvi raugoties, TV GV autoru mērķis, izstrādājot šā kolektīvā līguma 44. pantu, bija veicināt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības vai negodīgas konkurences novēršanu.

147. Kā Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, lai pasākums būtu attaisnojams, tam ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa realizēšanu, un ar to nedrīkst pārsniegt nepieciešamības robežas tā sasniegšanai (69). Tomēr šis novērtējums galu galā būs jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā to, ka Direktīvā par norīkošanu darbā Savienības likumdevējs jau ir panācis noteiktu līdzsvaru starp konkurējošiem un diezgan atšķirīgiem minētās direktīvas mērķiem.

V.      Secinājumi

148. Ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama darba ņēmējam, kurš strādā par transportlīdzekļa vadītāju kravu autopārvadājumu jomā un kurš minētās direktīvas izpratnē ir norīkots darbā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā.

2) a)      Jēdziens “darba ņēmējs, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā” Direktīvas 96/71 2. panta 1. punkta izpratnē ir jāsaprot kā darba ņēmējs, kuram ir pietiekama saikne ar šādu teritoriju. Tas, vai pastāv šāda pietiekama saikne, ir jānosaka, ņemot vērā visas attiecīgās pazīmes un izvērtējot tās kopā, piemēram, tās personas atrašanās vietu, kam tiek sniegti attiecīgie pakalpojumi, vietu, no kuras tiek organizēti pārvadājumi un kurā transportlīdzekļa vadītāji saņem savus uzdevumus, kā arī vietu, kurā viņi atgriežas pēc darba uzdevuma pabeigšanas.

2) b)      Saikne starp tiem uzņēmumiem, kas iesaistīti attiecīgajā [darba ņēmēju] norīkošanā darbā, skatot to kopā ar visām pārējām būtiskajām pazīmēm, varētu būt svarīga, visaptveroši vērtējot, vai ir īstenota norīkošana darbā. Tomēr pati par sevi tā nav izšķiroša.

2) c)      Kabotāžas pārvadājums ietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā. Direktīvas 96/71 piemērošana kabotāžas pārvadājumiem nav pakļauta nekādam nosacījumam par minimuma noteikumiem saistībā ar pārvadājuma ilgumu uzņēmējā dalībvalstī.

3)      Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājums par to, vai kolektīvais līgums ir pasludināts par vispārēji piemērojamu, ir jānosaka, atsaucoties uz piemērojamiem valsts tiesību aktiem.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1996. gada 16. decembris) (OV 1997, L 18, 1. lpp.).


3      1980. gada Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (OV 1980, L 266, 1. lpp.), konsolidētā redakcija (OV 2005, L 334, 1. lpp.); turpmāk tekstā – “Romas konvencija”.


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”).


5      Mans izcēlums.


6      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 132. punkts).


7      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71 (OV 2018, L 173, 16. lpp.).


8      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.).


9      Atsaucoties uz spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi (C‑434/15, EU:C:2017:981, 44. punkts).


10      Skat., piemēram, Van Hoek, A., Houwerzijl, M., Report for the Dutch Social Partners in Transport,  Radboud University, Neimegena, 2008, 88. lpp.


11      Piemēram, Barnard, C., EU Employment Law, Oxford University Press, Oksforda, 2012, 234. lpp.; Van Overbeeke, F., “Do we need a new conflict‑of‑laws rule for labour in the European road transport sector? Yes we do”, From social competition to social dumping, Intersentia, Kembridža, 2016, 107.–108. lpp. (2. zemsvītras piezīme); Lhernould, J.‑P., “Directive (EU) 2018/957 of 28 June 2018 amending Directive 96/71/EC concerning the posting of workers in the framework of the provision of services – What will change in 2020?”, ERA Forum, 20(2). sēj., 2019, 255. lpp.


12      Ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi (C‑16/18, EU:C:2019:638, 34., 35. un 37. punkts).


13      Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Dobersberger (C‑16/18, EU:C:2019:1110, 24. punkts).


14      Skat. īpaši spriedumus, 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) and Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741), vai 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c. (C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449).


15      Skat., piemēram, spriedumu, 2003. gada 20. maijs, Österreichischer Rundfunk u.c. (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01, EU:C:2003:294, 41.–43. punkts), vai 2003. gada 6. novembris, Lindqvist (C‑101/01, EU:C:2003:596, 40.–42. punkts).


16      Skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Moro (C‑646/17, EU:C:2019:489, 32. un 33. punkts), kā arī manus secinājumus šajā lietā, kuros šis jautājums ir detalizēti analizēts (EU:C:2019:95, it īpaši 37.–54. punkts).


17      Spriedumi, 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) and Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741, 96.–97. punkts), un 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c. (C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 41. punkts).


18      Ar tiešu izņēmumu, kas paredzēts tirdzniecības flotes uzņēmumiem attiecībā uz kuģa apkalpi atbilstoši Direktīvas par norīkošanu darbā 1. panta 2. punktam. Šajā ziņā es nevaru nepiekrist argumentācijai, ko pamatlietā iesniedzējtiesā par šo jautājumu ir paudis ProcureurGeneraal [ģenerālprokurors] Drijber (2018. gada 7. septembra atzinums, NL:PHR:2018:943, 5.3. punkts).


19      Salīdzināt, a contrario, paskaidrojumu par juridisko pamatu, ko Komisija ir sniegusi pašreizējā priekšlikumā, ar ko nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē: “Direktīvas 96/71/EK un Direktīvas 2014/67/ES pamatā ir (tagadējais) LESD 53. panta 1. punkts. Tomēr sakarā ar to, ka priekšlikumā ierosinātie noteikumi attiecas tikai uz transporta pakalpojumu sniegšanas specifiku, būtu jāatsaucas uz LESD 91. panta 1. punktu.” Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, COM(2017) 278 final, 3. lpp.


20      Skat. arī Hoek, A., Houwerzijl, M., Report for the Dutch Social Partners in Transport,  Radboud University, Neimegena, 2008, 88. lpp., kurā ir norādīts, ka uz tirdzniecības flotes uzņēmumu kuģa apkalpi nepārprotami attiecinātais izņēmums “norāda, ka principā citi darbinieki, kas strādā starptautisko pārvadājumu jomā, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, ciktāl ir izpildīti pārējie nosacījumi”.


21      COM(91) 230 galīgā redakcija, SYN 346, 1991. gada 1. augusts, Priekšlikums Padomes direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, 23. punkts. 1. panta projektā tika paredzēts, ka direktīvu “piemēro uzņēmumiem neatkarīgi no to reģistrācijas valsts [..]”. 2. panta projektā tika uzskaitītas trīs darbā norīkošanas situācijas. (Mans izcēlums.)


22      Padomes dokuments Nr. 10048/96 – Paziņojumi iekļaušanai Padomes protokolā. SOC 264 CODEC 550, 3. paziņojums: “1. panta 3. punkta a) apakšpunkts attiecas uz norīkošanu darbā, kad ir izpildīti šādi nosacījumi: – tiek sniegti pārrobežu pakalpojumi, ko veic pats uzņēmums un saskaņā ar norādījumiem atbilstoši līgumam, kas noslēgts starp uzņēmumu un pusi, kurai pakalpojumi ir domāti, – norīkošana darbā ir daļa no šāda pakalpojuma sniegšanas. Tādējādi, ja iepriekš minētie nosacījumi nav izpildīti, 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā neietilpst šādas situācijas: – kad darba ņēmējs, kas parasti ir nodarbināts divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā un kas ir mobilais darba ņēmējs uzņēmumā, kurš uz sava rēķina nodrošina profesionālus starptautiskus pasažieru vai preču pārvadājumus pa dzelzceļu, autoceļiem, gaisu vai ūdensceļiem [..].” (Mans izcēlums.)


23      Padomes 1992. gada 29. oktobra Sociālo jautājumu darba grupas dokuments 9790/92, 1992. gada 10. novembris, 5. lpp.; Padomes 1993. gada 13. jūlija Sociālo jautājumu darba grupas dokuments 9570/93, 1993. gada 3. novembris, 5. lpp., un Padomes 1992. gada 24. septembra Sociālo jautājumu darba grupas dokuments 8255/92, 1992. gada 9. oktobris, 5. lpp.


24      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (OV 2009, L 300, 72. lpp.).


25      Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 6. punktu tie ir “iekšzemes komercpārvadājumi, ko pagaidu kārtā [..] veic uzņēmējā dalībvalstī”.


26      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 561/2006 (OV 2009, L 300, 88. lpp.).


27      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (OV 2004, L 159, 11. lpp.). (Mans izcēlums.)


28      Dokuments “Direktīvas par norīkošanu darbā pārskatīšana – biežāk uzdotie jautājumi”, 2016. gada 8. marts, aktualizēts 2017. gada 24. oktobrī (MEMO/16/467).


29      Atbalsta pētījums ietekmes novērtējumam par sociālās likumdošanas autotransporta nozarē pārskatīšanu, nobeiguma ziņojums. Izpētes līgums Nr. MOVE/D3/2016‑605, autori: Gibson, G., Tsamis, A., Lohr, E., Guidorzi, E., Levinn, S., 2017. gada maijs, 7. lpp.


30      Minēta iepriekš šo secinājumu 7. zemsvītras piezīmē.


31      Šajā lietā un šajos secinājumos es neuzskatu, ka ir nepieciešams uzsākt (Savienības tiesībās diezgan tradicionālas) diskusijas par to, vai normatīvā akta jaunajā redakcijā ietvertais noteikums ir i) līdz šim tajā minēto noteikumu kodifikācija, lai arī tikai “netieša”, vai arī ii) īsts grozījums, ar ko tieši tiek ieviests jauns noteikums, atkāpjoties no šā normatīvā akta iepriekšējās redakcijas.


32      COM(2017) 278 final, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, 2. lpp.


33      Turpat, 2. lpp.


34      Jānorāda, ka šādas grūtības jau tika atzītas Komisijas 2016. gada 8. marta priekšlikumā direktīvai, ar ko groza Direktīvu 96/71/EK, COM(2016) 128.


35      Skat. arī spriedumus, 2007. gada 18. decembris, Laval un Partneri (C‑341/05, EU:C:2007:809, 60. un 68. punkts), un 2015. gada 12. februāris, Sähköalojen ammattiliitto (C‑396/13, EU:C:2015:86, 31. punkts). Skat. arī priekšlikumu COM(1991) 230, 16. lpp., 27. punkts.


36      Spriedums, 2015. gada 12. februāris, Sähköalojen ammattiliitto (C‑396/13, EU:C:2015:86, 31. punkts). Skat. arī spriedumu, 2008. gada 19. jūnijs, Komisija/Luksemburga (C‑319/06, EU:C:2008:350, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).


37      Secinājumi lietā Dobersberger (C‑16/18, EU:C:2019:638, 23. punkts).


38      Ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi lietā Dobersberger (C‑16/18, EU:C:2019:638, 23. un 24. punkts). Skat. arī spriedumus, 2007. gada 18. decembris, Laval un Partneri (C‑341/05, EU:C:2007:809, 74.–76. punkts), un 2015. gada 12. februāris, Sähköalojen ammattiliitto (C‑396/13, EU:C:2015:86, 30. punkts).


39      Protams, ja vien šī priekšlikuma pamatā nav neizteikts pieņēmums, ka tad, ja nepieņemtu dažus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, tādu vispār nebūtu. Šādi, izsakoties kā Orvelam, ierobežojums patiešām ir brīvība.


40      Iepriekš šo secinājumu 35. punkts.


41      Līdzīgi viedokļi ir izteikti atsevišķos tiesību zinātnieku darbos. Skat., piemēram, Lhernould, J.‑P., “Directive (EU) 2018/957 of 28 June 2018 amending Directive 96/71/EC concerning the posting of workers in the framework of the provision of services – What will change in 2020?”, ERA Forum,  20(2). sēj., 2019, 255. lpp.; Van Overbeeke, F., “Do we need a new conflict‑of‑laws rule for labour in the European road transport sector? Yes we do”, From Social Competition to Social Dumping, Intersentia, Kembridža, 2016, 114. un 119.–120. lpp.; Even, Z., Zwanenburg, A., “A Dutch insight into the applicability of the Posted Workers Directive on international road transport. But still: a long and winding road ahead?” (NL), European Employment Law Cases, 2(3). sēj., 2017, 157. lpp.; Laagland, F., “Navigeren door het labyrint van grensoverschrijdende detachering – de fundamentele verkeersvrijheden, de Detacheringsrichtlijn en het internationaal privaatrecht”, Arbeidsrechtelijke Annotaties, 10(2). sēj., 2016, 19. lpp.


42      Skat. šo secinājumu 32. zemsvītras piezīmē minētā priekšlikuma paskaidrojuma rakstu, 5. lpp. un 9. apsvēruma projektu.


43      Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [Saugmandsgaard Øe] secinājumi apvienotajās lietās CRPNPAC un Vueling Airlines (C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2019:592, 131. punkts) attiecībā uz lidojumu apkalpes norīkošanu Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV 1971, L 149, 2. lpp., īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nodaļa, 1. sējums, 35. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1992/2006 (2006. gada 18. decembris) (OV 2006, L 392, 1. lpp.), izpratnē.


44      Turpat.


45      Skat. manus secinājumus lietā Lidl (C‑134/15, EU:C:2016:169, 90. punkts) un lietā Confédération paysanne u.c. (C‑528/16, EU:C:2018:20, 139. punkts).


46      Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Dobersberger (C‑16/18, EU:C:2019:1110, 31. punkts).


47      Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Dobersberger (C‑16/18, EU:C:2019:1110, 33. punkts). Pietiekamas saiknes jēdziens ir arī minēts iepriekš 32. zemsvītras piezīmē norādītā 2017. gada priekšlikuma 11. un 12. apsvēruma projektā.


48      Mans izcēlums.


49      Direktīvas par norīkošanu darbā 7.–11. apsvērumā ietvertas atkārtotas atsauces uz Romas konvenciju, kas ir Romas I regulas juridiskā priekštece.


50      Romas I regulas 34. apsvērums: “Noteikums par individuālajiem darba līgumiem nedrīkstētu skart tās valsts prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu, uz kuru darba ņēmējs norīkots saskaņā ar [Direktīvu par norīkošanu darbā].”


51      Skat. Direktīvas par norīkošanu darbā 10. apsvērumu: “tā kā, ievērojot konkrētus nosacījumus, minētās konvencijas 7. pants nosaka, ka vienlaikus ar tiesību aktiem, kas pasludināti par piemērojamiem, var piemērot citas valsts, jo īpaši tās dalībvalsts, kuras teritorijā darba ņēmējs īslaicīgi norīkots darbā, obligātās tiesību normas”. Šajā ziņā skat. Romas I regulas 8. pantu. 8. panta 2. punktā ir paredzēts: “Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu.”


52      Pēc analoģijas par jēdziena “mājas bāze” nozīmi atbilstoši Regulai (EEK) Nr. 3922/91 (1991. gada 16. decembris) par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā (OV 1999, L 373, 4. lpp.), lai Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 44/2001”) izpratnē precizētu jēdzienu “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 65.–69. punkts).


53      Spriedums, 2011. gada 15. marts (C‑29/10, EU:C:2011:151). Skat. arī spriedumu, 2011. gada 15. decembris, Voogsgeerd (C‑384/10, EU:C:2011:842).


54      Spriedums, 2011. gada 15. marts, Koelzsch (C‑29/10, EU:C:2011:151, 48. un 49. punkts). Skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker (C‑64/12, EU:C:2013:551, 30.–34. punkts un tajos minētā judikatūra).


55      Spriedums, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 58. un 59. punkts). Skat. arī spriedumu, 2002. gada 27. februāris, Weber (C‑37/00, EU:C:2002:122, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).


56      Šo secinājumu 72. un 73. punkts.


57      Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumi apvienotajās lietās Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:312, 85. un 95. punkts).


58      Spriedums, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 61. un 62. punkts).


59      Šo secinājumu 28. un 29. punkts.


60      Līdzīgi Regulas Nr. 1072/2009 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka [minēto regulu] “piemēro kravas iekšzemes autopārvadājumiem, ko pagaidu kārtā veic ārvalstu kravas pārvadātājs, kā paredzēts III nodaļā.” Skat. arī kabotāžas pārvadājumu definīciju Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 561/2006 (OV 2009, L 300, 88. lpp.).


61      Regulas Nr. 1072/2009 2. apsvērums.


62      Par iespējamo iekraušanas un izkraušanas vietu skaitu saskaņā ar šo regulu skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, Komisija/Dānija (C‑541/16, EU:C:2018:251).


63      Spriedums, 2008. gada 3. aprīlis (C‑346/06, EU:C:2008:189, 26. punkts).


64      Mans izcēlums.


65      Mans izcēlums.


66      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 24. janvāris, Portugaia Construções (C‑164/99, EU:C:2002:40, 28. un 29. punkts).


67      Spriedums, 2004. gada 12. oktobris, Wolff & Müller (C‑60/03, EU:C:2004:610, 41. un 42. punkts).


68      Skat. šo secinājumu 72. un 73. punktu.


69      Spriedums, 2004. gada 12. oktobris, Wolff & Müller (C‑60/03, EU:C:2004:610, 43. punkts).