ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁNMAZÁK] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 20. oktobrī (1)
Lieta C‑310/08
London Borough of Harrow
pret
Nimco Hassan Ibrahim
un
Secretary of State for the Home Department
(Court of Appeal (Civil Division) (England and Wales) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Personu brīva pārvietošanās – Bijušā Kopienas darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Bērnu tiesības turpināt mācības uzņemošajā dalībvalstī – Mātes, kura ir valsts, kas nav dalībvalsts, pilsone, tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī – Regulas (EEK) Nr. 1612/68 12. pants – Direktīvas 2004/38/EK 12. panta 3. punkts – Pietiekamu līdzekļu neesamība, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai
1. Šajā lietā Court of Appeal (Civil Division) (England and Wales) (Apvienotā Karaliste) saskaņā ar EKL 234. pantu ir uzdevusi Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus par Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (2) 12. panta interpretāciju un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (3) interpretāciju.
2. Jautājumi ir uzdoti tiesvedībā starp Nimko Hasanu Ibrahimu [Nimco Hassan Ibrahim], trešās valsts pilsoni, kura ir precēta ar Dānijas pilsoni, kurš iepriekš ir strādājis Apvienotajā Karalistē un kuram ir skolas vecuma bērni, kuriem ir Dānijas pilsonība, un London Borough of Harrow [Harovas pašvaldību Londonā] (turpmāk tekstā – “Borough”) par N. H. Ibrahimas tiesībām uz mājokļa pabalstu Apvienotajā Karalistē. N. H. Ibrahima un viņas bērni nespēj sevi uzturēt un ir atkarīgi no sociālās palīdzības Apvienotajā Karalistē. Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministrija] (turpmāk tekstā – “Secretary of State”) ir iestājusies šajā tiesvedībā. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām N. H. Ibrahimai nav tiesību uz mājokļa pabalstu, ja viņai nav uzturēšanās tiesību šajā dalībvalstī saskaņā ar Kopienu tiesībām. Court of Appeal cita starpā vēlas noskaidrot, vai N. H. Ibrahimai un viņas bērniem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38 vai Regulas Nr. 1612/68 12. pantu un, ja tas tā ir, vai viņu rīcībā jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai nekļūtu par apgrūtinājumu Apvienotās Karalistes sociālā nodrošinājuma sistēmai norādītās uzturēšanās laikā, un visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam uzņemošajā dalībvalstī.
I – Juridiskais pamatojums
A – Kopienu tiesiskais regulējums
3. Regulas Nr. 1612/68 10. pantā pirms tā atcelšanas ar Direktīvu 2004/38 bija paredzēts:
“1. Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu [neatkarīgi no pilsonības] drīkst apmesties:
a) šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas [ir] viņa apgādībā;
b) darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.
2. Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekšminētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras tas ieradās.
3. Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.”
4. Regulas Nr. 1612/68 12. pantā paredzēts:
“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.
Dalībvalstis atbalsta mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem.”
5. Direktīvas 2004/38 12. panta “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā” 3. punktā paredzēts:
“Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas dalībvalsts vai nomirstot, viņa/viņas bērni vai tas vecāks, kurš faktiski uzrauga bērnus, neatkarīgi no valstiskās piederības, ja bērni uzturas uzņēmējā dalībvalstī un ir reģistrēti izglītības iestādē, lai tajā mācītos, nezaudē uzturēšanās tiesības, līdz bērni ir pabeiguši mācības.”
6. Direktīvas 2004/38 14. panta 2. punktā paredzēts:
“Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem.”
B – Valsts tiesiskais regulējums
7. Saskaņā ar 2006. gada Eiropas Ekonomikas zonas imigrācijas noteikumu (Immigration (European Economic Area) Regulations 2006) (turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”) 6. panta 1. punktu “persona, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē”, ir persona, kura ir EEZ valsts pilsonis un atrodas Apvienotajā Karalistē kā darba meklētājs, darba ņēmējs, pašnodarbināta persona, persona, kas sevi uztur pati, vai students. Saskaņā ar 2006. gada noteikumu 19. panta 3. punkta a) apakšpunktu personu, kura ir uzņemta vai kura ir ieguvusi uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, var izraidīt no valsts, ja tai nav vai izbeidzas tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar 2006. gada noteikumiem.
8. Saskaņā ar 1996. gada Mājokļa likumu [Housing Act] un 2006. gada Mājokļa un bezpajumtes (tiesību) pabalstu noteikumiem [Allocation of Housing and Homelessness (Eligibility)Regulations] N. H. Ibrahimai nav tiesību uz mājokļa pabalstu, ja viņai nav uzturēšanās tiesību šajā dalībvalstī saskaņā ar Kopienu tiesībām.
II – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
9. N. H. Ibrahima ir trešās valsts pilsone. Viņa ir precējusies, bet dzīvo atsevišķi no Dānijas pilsoņa, kas turpmāk saukts par “Y.”. Y. ieradās Apvienotajā Karalistē 2002. gadā un tur strādāja no 2002. gada oktobra līdz 2003. gada maijam. No 2003. gada jūnija līdz 2004. gada martam Y. pieprasīja darbnespējas pabalstu, bet tā izmaksa tika izbeigta, kad viņš šī perioda beigās tika atzīts par darbaspējīgu. Drīz pēc tam Y. aizbrauca no Apvienotās Karalistes un tajā atgriezās atpakaļ 2006. gada decembrī. Laikā no darba atstāšanas līdz izbraukšanai no Apvienotās Karalistes Jusufs vairs nebija “persona, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē”, 2006. gada noteikumu 6. panta izpratnē. Pēc atgriešanās Apvienotajā Karalistē 2006. gada decembrī Y. neatguva “personas, kas ir tiesīga uzturēties Apvienotajā Karalistē” statusu saskaņā ar šīs valsts tiesībām.
10. N. H. Ibrahima ieradās Apvienotajā Karalistē 2003. gada februārī ar imigrācijas iestāžu atļauju, lai pavadītu savu vīru. Viņiem ir četri bērni, kuri visi ir Dānijas pilsoņi. 2007. gada oktobrī viņu vecums bija no 1 līdz 9 gadiem. Trīs vecākie bērni ieradās Apvienotajā Karalistē 2003. gada februārī kopā ar savu māti. Ceturtais bērns piedzima Apvienotajā Karalistē. Divi vecākie bērni neilgi pēc ierašanās Apvienotajā Karalistē sāka mācīties valsts skolā un turpina to darīt.
11. Pēc vīra aizbraukšanas no Apvienotās Karalistes 2004. gadā N. H. Ibrahima dzīvoja no viņa šķirti. Viņa nevarēja un nevar pati sevi uzturēt. Viņa nestrādā un pilnībā paļaujas uz mērķa pabalstiem, lai apmaksātu savus pamata izdevumus par iztiku un mājokli. Viņai nav visaptverošas veselības apdrošināšanas, un viņa ir atkarīga no National Health Service [Valsts veselības dienesta].
12. 2007. gada janvārī N. H. Ibrahima lūdza Borough piešķirt viņai un viņas bērniem bezpajumtnieka pabalstu. 2007. gada 1. februārī Borough atzina, ka N. H. Ibrahimai nepienākas mājokļa pabalsts, jo ne viņa, ne viņas vīrs neīsteno Kopienu tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē. Likumā paredzētajā kārtībā pārskatot lēmumu, Borough mājokļa lēmumu pārskatīšanas dienesta darbinieks 2007. gada 29. marta vēstulē apstiprināja 2007. gada 1. februāra lēmumu, balstoties uz tiem pašiem pamatiem. Viņas pieteikuma izskatīšanas brīdī Y. nebija uzsācis nekāda veida darba tiesiskās attiecības un bija un ir atkarīgs no valsts pabalstiem.
13. N. H. Ibrahima pārsūdzēja Borough lēmumu Clerkenwell un Shoreditch County Court, kas 2007. gada 18. oktobrī pieņēma viņas sūdzību. County Court tostarp konstatēja, ka N. H. Ibrahimas diviem vecākajiem bērniem, kuri iet skolā, ir tiesības uzturēties valstī saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu un tāpēc N. H. Ibrahimai ir atvasinātas tiesības uzturēties kā viņu galvenajai aprūpētājai. Šī tiesa arī secināja, ka viņu tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē nav atkarīgas no jebkāda jautājuma par spēju pašiem sevi nodrošināt.
14. Borough pārsūdzēja County Court spriedumu iesniedzējtiesā. Borough uzskata, ka Direktīva 2004/38 ir vienīgais nosacījumu avots, kas regulē ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības dalībvalstīs. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto Borough apgalvo, ka esot vispārzināms, ka N. H. Ibrahimai un viņas bērniem saskaņā ar Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktu neesot tiesību uzturēties Apvienotajā Karalistē, jo Y. Apvienotajā Karalistē vairs nebija darba ņēmējs pirms izbraukšanas no Apvienotās Karalistes 2004. gadā. Direktīva 2004/38 esot atstājusi negrozītu Regulas Nr. 1612/68 12. pantu un uz to balstīto spriedumu lietā Baumbast un R (4). Borough uzskata, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants bija pamats darba ņēmēja bērna tiesībām iegūt izglītību uzņemošajā dalībvalstī, bet pēc Regulas Nr. 1612/68 10. panta atcelšanas, kas saskaņā ar šo regulu bija pamats uzturēšanās tiesībām, tās 12. pantā esošajām tiesībām iegūt izglītību tagad tiek piemēroti grozīti nosacījumi, kas noteikti Direktīvā 2004/38. Katrā ziņā jebkādām saglabātajām uzturēšanās tiesībām ģimenei pēc Savienības pilsoņa izceļošanas no dalībvalsts jābūt atkarīgām no viņu spējas pašiem sevi nodrošināt. Princips par spēju pašam sevi nodrošināt un samērīguma princips ir būtiski Kopienu tiesību principi, lai līdzsvarotu pilsoņa un valsts vajadzības. Migrējošajam darba ņēmējam un viņa ģimenei nav piemērojams nosacījums par spēju pašam sevi nodrošināt, bet šis nosacījums attiecas uz visiem pārējiem uzturēšanās tiesību veidiem, kas tostarp ir izskaidrots Direktīvas 2004/38 7. pantā. Lietā Baumbast un R Baumbastu ģimene spēja pati sevi nodrošināt, un, lai gan Tiesas argumentācija, atbildot uz pirmo un otro jautājumu, tieši nebalstījās uz to, tomēr atšķirībā no trešā jautājuma tie bija lietas fakti, no kā būtībā būtu nepareizi secināt plašāku principu, kas apstiprinātu N. H. Ibrahimas prasību, ņemot vērā viņas nespēju pašai sevi nodrošināt.
15. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju N. H. Ibrahima apgalvo, ka viņai saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu kopā ar Tiesas spriedumu lietā Baumbast un R ir tiesības palikt Apvienotajā Karalistē. Ir pieņemts, ka Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkts N. H. Ibrahimai šajā lietā nepalīdz, un tas tā ir tikai tāpēc, ka tajā ir robs attiecībā uz noteiktiem faktiem, kas attiecas uz Y., kurš pirms aizbraukšanas vairs nebija darba ņēmējs ar uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē (un atgriežoties nav ieguvis jaunas uzturēšanās tiesības). Tomēr N. H. Ibrahima uzskata, ka saskaņā ar Tiesas spriedumiem apvienotajās lietās Echternach un Moritz (5) un lietā Baumbast un R (6) no Regulas Nr. 1612/68 12. panta izrietot netiešas uzturēšanās tiesības. Tāpēc neesot nozīmes tam, ka ar Direktīvu 2004/38 ir atcelti Regulas Nr. 1612/68 10. un 11. pants, bet Regulas Nr. 1612/68 12. pants nav atcelts. It īpaši tas tā ir tāpēc, ka N. H. Ibrahimas bērniem, neraugoties uz to, ka Y. vairs nestrādā Apvienotajā Karalistē kopš 2004. gada pavasara, jau ir radušās tiesības uz izglītību Apvienotajā Karalistē pat pirms Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā 2004. gada 29. aprīlī. Savienības pilsoņa gadījumā, kurš strādā uzņemošajā dalībvalstī, nav prasības spēt pašam sevi nodrošināt. Turklāt Tiesas atbildēs uz pirmo un otro jautājumu lietā Baumbast un R nav minēta prasība par spēju pašam sevi nodrošināt. To uzsver tas, ka Tiesa neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz trešā jautājuma tālākajām daļām (skat. lietu Baumbast un R, 95. punkts).
16. Iesniedzējtiesa uzskata, ka faktiskā situācijā šajā apelācijas lietā ir ļoti atšķirīga no četrām lietām, ko aptver spriedumi apvienotajās lietās Echternach un Moritz un lietā Baumbast un R. Pirmajā spriedumā bērni studenti paši bija pieauguši un vecāki par 21 gadu. Lielāko daļu no sava mūža viņi bija pavadījuši uzņemošajās valstīs. Otrajā spriedumā Baumbastu ģimene turpināja dzīvot savās mājās Apvienotajā Karalistē un apliecināja, ka spēj paši sevi nodrošināt. Lietā R migrējošais darba ņēmējs joprojām strādāja Apvienotajā Karalistē, tāpēc pilnīgi saglabājot savas uzturēšanās tiesības, un vienīgais jautājums bija par to, ka viņš bija izšķīries. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai saskaņā ar lietu Baumbast un R netiešas uzturēšanās tiesības rodas atbilstoši vienam pašam Regulas Nr. 1612/68 12. pantam, nevis šīs regulas 10. un 12. pantam. Tā kā Regulas Nr. 1612/68 10. pants ir atcelts un aizstāts ar Direktīvas 2004/38 7. pantu, iesniedzējtiesai nav acīmredzams, ka pilnīgi saglabātos lietas Baumbast un R argumentācijas būtība, un ir strīdīgi, ka tās mūsdienu būtība būtu ņemama no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, to skatot kopā ar Direktīvu 2004/38. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka lietā Baumbast un R uz pirmo un otro jautājumu ir atbildēts, neatsaucoties uz spējas sevi nodrošināt principu. Tomēr sniegtās atbildes pamatojās uz to, ka Baumbastu ģimene spēj pati sevi nodrošināt. Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkts nešķiet esam tieši balstīts uz nosacījumu par spēju pašam sevi nodrošināt, lai gan šis princips ir tieši pieminēts 12. panta 2. punktā, kurā apskatīti nāves gadījumi. Tomēr ārpus darba ņēmēja gadījuma pastāv vispārīgs princips par spēju pašam sevi nodrošināt.
17. Šādos apstākļos Court of Appeal ar 2008. gada 21. aprīļa rīkojumu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Ja i) laulātā – trešās valsts pilsone un viņas bērni – Savienības pilsoņi ir ieradušies kopā ar Savienības pilsoni, kurš apmeties Apvienotajā Karalistē, ii) Savienības pilsonis Apvienotajā Karalistē bija darba ņēmējs, iii) pēc tam Savienības pilsonis vairs nebija darba ņēmējs un vēlāk atstāja Apvienoto Karalisti, iv) Savienības pilsonis, laulātā – trešās valsts pilsone un bērni nevar paši sevi uzturēt un ir atkarīgi no Apvienotās Karalistes sociālās palīdzības, v) bērni drīz pēc ierašanās Apvienotajā Karalistē, kamēr Savienības pilsonis bija darba ņēmējs, ir uzsākuši tur mācības sākumskolā:
1) vai laulātajai un bērniem ir uzturēšanās Apvienotajā Karalistē tiesības, ja viņi atbilst [..] Direktīvā 2004/38 noteiktajām prasībām,
VAI
2) i) viņiem ir uzturēšanās tiesības, kas izriet no [Regulas Nr. 1612/68] 12. panta, kā to interpretējusi Tiesa, bez vajadzības ievērot Direktīvā 2004/38 paredzētos nosacījumus,
un,
ii) ja tā, vai viņu rīcībā ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai nekļūtu par apgrūtinājumu dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai norādītās uzturēšanās laikā, un visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam uzņemošajā dalībvalstī?
3) ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai risinājums ir citāds, ja, tāpat kā šajā lietā, bērni ir uzsākuši mācības sākumskolā un Savienības pilsonis – darba ņēmējs – beidz darbu pirms dienas, kad dalībvalstīm bija jāievieš [..] Direktīva 2004/38?”
III – Tiesvedība tiesā
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza N. H. Ibrahima, Apvienotā Karaliste, Īrija, Itālijas Republika, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde. 2009. gada 2. septembrī notika tiesas sēde, kuras laikā Borough, N. H. Ibrahima, Apvienotā Karaliste, Dānijas Karaliste, Īrija, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde sniedza paskaidrojumus.
IV – Juridiskais vērtējums
19. Tiesvedība iesniedzējtiesā attiecas uz N. H. Ibrahimas tiesībām uz mājokļa pabalstu saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tā kā atbilstoši valsts tiesībām pabalsts tostarp ir atkarīgs no N. H. Ibrahimas tiesībām uzturēties Apvienotajā Karalistē, jautājumi Tiesā attiecas uz to, vai un kādos apstākļos viņai un bērniem ir tiesības uzturēties šajā dalībvalstī saskaņā ar Kopienu tiesībām (7).
20. Manuprāt, ir praktiskāk visus trīs iesniedzējtiesas jautājumus aplūkot kopā. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka tā ir skeptiska attiecībā uz to, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants un Tiesas spriedums lietā Baumbast un R (8), ievērojot Direktīvu 2004/38, dotu darba ņēmēja, kurš ir beidzis strādāt, bērniem (9) tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, lai pabeigtu nesen uzsākto izglītību, kaut arī tie nevar sevi nodrošināt, neatkarīgi no tā, cik īsu laiku darba ņēmējs ir uzturējies uzņemošajā dalībvalstī darba ņēmēja statusā.
21. No Tiesai iesniegtajiem dokumentiem ir acīmredzams, ka Y. strādāja Apvienotajā Karalistē no 2002. gada oktobra līdz 2003. gada maijam un atsaucās uz darba nespēju no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada martam. No tā izskatās, ka Y. bija darba ņēmēja statuss saskaņā ar EKL 39. pantu. Kaut Y. relatīvi īsu laiku ir strādājis Apvienotajā Karalistē, iesniedzējtiesa nav apšaubījusi viņa kā Kopienu darba ņēmēja statusu attiecīgajā laika posmā. Turklāt, tā kā izskatās, ka Y. patiešām ir strādājis Apvienotajā Karalistē, kaut arī relatīvi īsu laiku, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos, kuri ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, nav norāžu, ka viņš vai viņa sieva būtu centušies ļaunprātīgi vai krāpnieciski izmantot Kopienu tiesību noteikumus (10).
22. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka laika posmā, kad Y. bija darba ņēmējs, N. H. Ibrahima un trīs viņu bērni kopā ar Y. iekārtojās Apvienotajā Karalistē. Divi no bērniem sāka mācības valsts skolā. Ievērojot iesniedzējtiesas aprakstītos apstākļus, es uzskatu, ka Savienības pilsoņa bērniem, kuri ir apmetušies uzņemošajā dalībvalstī, kamēr to vecākam ir Kopienas darba ņēmēja statuss, neapšaubāmi ir tiesības turpināt savu izglītošanos atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 12. pantam, bet šīs tiesības tiktu liegtas, ja viņi zaudētu savas uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī tādēļ, ka to tēvs vairs nav Kopienas darba ņēmējs. Manuprāt, šādu tiesību zaudēšanu neatbalsta Kopienu tiesību akti vai Tiesas judikatūra. Lai tiesībām uz izglītību uzņemošajā dalībvalstī nodrošinātu effet utile vai lietderīgo iedarbību, minēto bērnu tiesības uz uzturēšanos tieši izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta.
23. Spriedumā lietā Baumbast un R Tiesa nosprieda, ka, lai vislabāk nodrošinātu Kopienas darba ņēmēja ģimenes integrāciju uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā, Kopienas darba ņēmēja bērnam ir jābūt iespējai mācīties un studēt uzņemošajā dalībvalstī, kā tas skaidri noteikts Regulas Nr. 1612/68 12. pantā, lai veiksmīgi iegūtu izglītību. Attiecībā uz Baumbasta lietas īpašajiem apstākļiem Tiesa piebilda, ka, Savienības pilsoņa, kurš atbilstoši minētās lietas neapstrīdētiem apstākļiem attiecīgajā laikā vairs nebija darba ņēmējs (11) atbilstoši Kopienas tiesībām, bērnam liedzot iespēju turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī, atsakot bērnam uzturēšanās atļauju, šis pilsonis varētu tikt atturēts no EKL 39. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas un tāpēc tas radītu šķērsli efektīvai EK līgumā garantēto tiesību izmantošanai (12).
24. Es uzskatu, ka tādējādi no sprieduma lietā Baumbast un R skaidri izriet, ka Baumbasta bērniem tiesības uz uzturēšanos Apvienotajā Karalistē izriet vienīgi no pašas Regulas Nr. 1612/68 12. panta, lai tie tur turpinātu mācības vispārizglītojošā programmā, šīm tiesībām rodoties, līdzko tie paši apmetās Apvienotajā Karalistē, Baumbastam kā migrējošam darba ņēmējam izmantojot uzturēšanās tiesības. Baumbasta bērnu uzturēšanās tiesības, lai tie turpinātu mācības, turpinājās neatkarīgi no tā, ka Baumbasts vairs nebija Kopienas darba ņēmējs.
25. Spriedumā lietā Baumbast un R nav nekā, kas norādītu, ka Tiesa Baumbasta bērnu turpinātās uzturēšanās tiesības balstītu uz Regulas Nr. 1612/68 10. panta (šobrīd atcelts ar Direktīvu 2004/38) un 12. panta apvienojumu.
26. Kaut arī sprieduma lietā Baumbast un R 58.–62. punktā Tiesa patiešām atsaucas uz abām Regulas Nr. 1612/68 normām, ir skaidrs, ka šī atsauce ir veikta R lietas īpašo apstākļu kontekstā. R bērni bija Kopienas darba ņēmēja ģimenes locekļi, bet tie pastāvīgi nedzīvoja ar savu māti. Tiesa nosprieda, ka darba ņēmēja, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis un ir nodarbināts citas dalībvalsts teritorijā, ģimenes locekļiem ir uzturēšanās tiesības un tiesības turpināt mācīties saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. un 12. pantu (13). Pēc tam Tiesa apgalvoja, ka, nosakot, ka migrējoša darba ņēmēja ģimenei ir tiesības apmesties kopā ar viņu, Regulas Nr. 1612/68 10. pantā nav prasīts, lai ģimenes locekļi pastāvīgi dzīvotu kopā ar darba ņēmēju (14).
27. Šajā sakarā es uzsvērtu, ka sprieduma lietā Baumbast un R rezolutīvās daļas pirmais punkts par Baumbasta un R. bērnu uzturēšanās tiesībām ir balstīts tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.
28. Es arī vēlētos piebilst, kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā lietā Lubor Gaal (15), ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants nekādā veidā neatsaucas uz šīs regulas 10. un 11. pantu. Lubor Gaal lietā valsts tiesa vēlējās noskaidrot, vai “bērna” definīcija Regulas Nr. 1612/68 12. panta kontekstā ietver tikai bērnus, kuri ir jaunāki par 21 gadu vai ir uzturami, tāpat kā šīs regulas 10. panta 1. punkts un 11. pants. Tiesa nosprieda, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, bērnu vecuma ierobežojumu vai uzturēšanas statusa noteikšana būtu pretrunā šīs normas burtam vai garam (16).
29. Tādējādi, lai tiesības, kas ir piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, turpinātu pastāvēt, darba ņēmēja vai bijušā darba ņēmēja bērniem ir jāapmetas uzņemošajā dalībvalstī, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmanto uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs (17). Šādā gadījumā un, ja citi Regulas Nr. 1612/68 12. panta nosacījumi ir izpildīti, juridiskajam pamatam, saskaņā ar kuru attiecīgais bērns ir apmeties uzņemošajā dalībvalstī (18), un tam, vai šis pamats vēl aizvien ir piemērojams, vairs nav nozīmes (19).
30. Manuprāt, arguments, ka pēc Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā tā ir vienīgais Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu uzturēšanās dalībvalsts teritorijā tiesību avots, ir jānoraida.
31. Pieņemot Direktīvu 2004/38, Kopienu likumdevējs neatcēla Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, kaut arī šīs regulas 10. un 11. pants tika skaidri atcelti no 2006. gada 30. aprīļa (20). Tādēļ šķiet, ka Kopienu likumdevējam bija nenoliedzama vēlēšanās saglabāt darba ņēmēju vai bijušo darba ņēmēju bērniem tiesības uz pieeju izglītībai un izglītošanos, ko paredz Regulas Nr. 1612/68 12. pants, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.
32. Katrā ziņā, manuprāt, nepastāv tāda raksturīga neatbilstība vai pretrunas starp Regulas Nr. 1612/68 12. pantā paredzētajām uzturēšanās tiesībām, kā tās ir interpretētas Tiesas judikatūrā, un tiesībām, kuras ir piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2004/38, kas tagad liktu Tiesai atkārtoti interpretēt Regulas Nr. 1612/68 12. pantu sašaurināti. Kopienu likumdevējs, inter alia, pieņemot Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktu (21), neierobežoja vai negrozīja piemērošanas jomu Regulas Nr. 1612/68 12. pantam, kurš īpaši attiecas uz darba ņēmēju vai bijušo darba ņēmēju bērniem, bet gan nostiprināja (22) šo Savienības pilsoņu bērnu tiesības noteiktos apstākļos turpināt izglītošanos uzņemošajā dalībvalstī (23).
33. Attiecībā uz N. H. Ibrahimas bērnu mācību ilgumu Apvienotajā Karalistē es neuzskatu, ka, ievērojot lietas apstākļus, tam ir būtiska nozīme, novērtējot to tiesības turpināt izglītošanos un no tām izrietošās uzturēšanās tiesības. Regulas Nr. 1612/68 12. pants neparedz nosacījumus attiecībā uz minimālo reģistrācijas ilgumu. Turklāt, manuprāt, netieši secināt šādus nosacījumus būtu pretēji pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, jo Tiesa tādās lietās kā Lubor Gaal (24), Baumbast un R (25), di Leo (26) un Echternach un Moritz (27), ir interpretējusi Regulas Nr. 1612/68 12. pantu paplašināti, nevis sašaurināti. Turklāt Tiesa spriedumā lietā Eind (28) atkārtoja savu pastāvīgo judikatūru, ka atvasinātajās tiesībās ietilpstošo Kopienu tiesisko regulējumu pārvietošanās un uzturēšanās jomā nevar interpretēt šauri. Manuprāt, ja Savienības pilsoņa, kurš ir bijis Kopienas darba ņēmējs, bērniem faktiski neļautu turpināt izglītošanos uzņemošajā dalībvalstī tādēļ, ka tie šajā valstī nav apmeklējuši skolu kādu minimālo laika posmu (29), tad tas varētu atturēt šo pilsoni izmantot EKL 39. pantā paredzētās brīvas pārvietošanās tiesības un tādējādi radītu šķērsli šīs brīvības efektīvai izmantošanai. Citējot Tiesas nospriesto lietas Baumbast un R (30) 54. punktā, es uzskatu, ka šādu nosacījumu noteikšana būtu pretēja ne tikai Regulas Nr. 1612/68 12. panta un pat EKL 39. panta tekstam, bet arī garam.
34. Tā kā N. H. Ibrahimas bērniem (31) ir tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, lai apgūtu vispārējās izglītības programmu saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, ievērojot lietu Baumbast un R (32), šī tiesību norma ir jāinterpretē tā, ka tā dod tiesības tam no vecākiem, kurš ir šo bērnu galvenais aprūpētājs, neatkarīgi no viņa vai viņas pilsonības uzturēties kopā ar viņiem, lai atvieglotu šo tiesību izmantošanu (33).
35. Vecāki, kuri ir bērnu, kuriem piemīt Regulas Nr. 1612/68 12. pantā paredzētās tiesības, galvenie aprūpētāji, faktiski atrodas grūtā stāvoklī, jo tiem no šīs normas tieši neizriet nekādas uzturēšanās tiesības. Tomēr šīm personām kā galvenajiem minēto bērnu aprūpētājiem no Regulas Nr. 1612/68 12. panta izriet skaidras, kaut arī netiešas tiesības, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā, lai nodrošinātu pilnīgu no Regulas Nr. 1612/68 12. panta izrietošo bērnu tiesību efektivitāti (34).
36. Tomēr iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumu, vai N. H. Ibrahimas un tās bērnu uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē ir atkarīgas no nosacījuma, ka viņiem ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par apgrūtinājumu dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai norādītās uzturēšanās laikā, un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņemošajā dalībvalstī.
37. Manuprāt, Kopienu tiesību aktos vai Tiesas judikatūrā nav atrodams nosacījums par spēju sevi uzturēt vai veselības apdrošināšanas pastāvēšanu iesniedzējtiesā izskatāmās lietas apstākļos.
38. Ikviena Savienības pilsoņa tiesības uzturēties dalībvalstu teritorijā tieši paredz EKL 18. panta 1. punkts.
39. Tomēr Līgums un šo tiesību īstenošanai veiktie pasākumi var ierobežot šīs tiesības un tām paredzēt nosacījumus (35). Šajā sakarā Kopienu likumdevējs noteiktiem Savienības pilsoņiem un to ģimenes locekļiem noteiktos apstākļos ir skaidri noteicis prasību pēc visaptverošas veselības apdrošināšanas seguma un pietiekamiem līdzekļiem, lai uzturēšanās laikā tie nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai (36).
40. Tomēr es vēlētos piebilst kā piemēru, ka šādas prasības nav noteiktas Savienības pilsoņiem, kuri uzņemošajā dalībvalstī ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas, vai to ģimenes locekļiem, kuri tos pavada vai tiem pievienojas (37).
41. Tā kā Kopienu likumdevējs ir skaidri vēlējies īpašos gadījumos ierobežot noteiktu Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, nosakot prasību pēc spējas sevi uzturēt un veselības apdrošināšanas, es uzskatu, ka šādu nosacījumu vai prasību attiecībā uz citiem Savienības pilsoņiem un to ģimenes locekļiem neesamība norāda uz Kopienu likumdevēja nepārprotamu vēlmi tos nenoteikt (38). Tādēļ es uzskatu, ka Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības ir atkarīgas no nosacījumiem vai ierobežojumiem attiecībā uz spēju sevi uzturēt un veselības apdrošināšanu tikai tad, ja tos ir skaidri paredzējis Kopienu likumdevējs.
42. Turklāt, kaut arī valstij var likties, ka Kopienu tiesībās ir paredzēts vispārīgs iedalījums starp tādiem Savienības pilsoņiem, kuri ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātie un to ģimenes locekļi, un tādiem pilsoņiem, kuri nav ekonomiski aktīvi, attiecībā uz uzturēšanās tiesībām un spēju sevi uzturēt, kā arī veselības apdrošināšanas jautājumā (39), ir jāuzsver, ka šāds iedalījums nav ne absolūts (40), ne nenoteikts (41).
43. Regulas Nr. 1612/68 12. pants, kas nav grozīts ar Direktīvas 2004/38 pieņemšanu, skaidri neparedz subjektiem spējas sevi uzturēt un veselības apdrošināšanas nosacījumus.
44. Patiešām spriedumā apvienotajās lietās Echternach un Moritz Tiesa nosprieda, ka Kopienu darba ņēmēja bērna statuss Regulas Nr. 1612/68 izpratnē nozīmē, ka šim bērnam ir jābūt tiesībām uz valsts palīdzību izglītībā, lai tam ļautu integrēties uzņemošās valsts sabiedrībā. Šī prasība ir piemērojama a fortiori, kad personas, uz kurām attiecas attiecīgās Kopienu tiesību normas, ir skolnieki, kuri ir ieradušies uzņemošajā dalībvalstī pat pirms vecuma, kad tiem ir jāapmeklē skola (42).
45. Tādējādi Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Echternach un Moritz nosprieda ne tikai, ka personām, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1612/68 12. pants, nav piemērojamas noteiktas finanšu prasības, bet arī, ka piešķirtā palīdzība, lai segtu skolnieku mācību izdevumus un uzturēšanu ir uzskatāma par sociālu priekšrocību, uz kuru Kopienu darba ņēmējiem un bijušajiem darba ņēmējiem ir tiesības ar tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņemošās valsts pilsoņiem (43).
46. Turklāt no lietas Baumbast un R nevar izsecināt prasību pēc spējas sevi nodrošināt vai veselības apdrošināšanas.
47. Tiesa neparedzēja šādus nosacījumus, secinot šī sprieduma rezolutīvās daļas pirmajā punktā, ka bijušā Kopienas darba ņēmēja bērni ir tiesīgi uzturēties šajā valstī, lai apgūtu vispārējās izglītības programmu saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, vai rezolutīvās daļas otrajā punktā, ka tam no vecākiem, kurš ir šo bērnu galvenais aprūpētājs, neatkarīgi no viņa pilsonības ir tiesības uzturēties kopā ar viņiem, lai atvieglotu šo tiesību izmantošanu (44). Attiecībā uz jautājumu par Baumbasta bērnu un to galvenā aprūpētāja uzturēšanās tiesībām, manuprāt, Tiesa nepiešķīra nekādu nozīmi faktam, ka apstākļu sakritības rezultātā izskatījās, ka Baumbasta ģimenei bija pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšana.
48. Jautājums par spēju sevi nodrošināt un veselības apdrošināšanu radās tikai sakarā ar Baumbasta uzturēšanās tiesībām (45) un attiecās uz to, vai Eiropas Savienības pilsonim, kuram vairs nav uzturēšanās tiesību kā migrējošam darba ņēmējam uzņemošajā dalībvalstī, ir uzturēšanās tiesības kā Eiropas Savienības pilsonim, pamatojoties uz EKL 18. panta 1. punkta tiešo piemērojamību (46).
V – Secinājumi
49. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Court of Appeal (Civil Division) (England and Wales) (Apvienotā Karaliste) jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Savienības pilsoņa bērni, kas ir apmetušies dalībvalstī, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmanto uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs, ir tiesīgi uzturēties šajā valstī, lai apgūtu vispārējās izglītības programmu saskaņā ar Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 12. pantu.
Regulas Nr. 1612/68 12. pants izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dod tiesības tam no vecākiem, kurš ir šo bērnu galvenais aprūpētājs, neatkarīgi no viņa pilsonības uzturēties kopā ar viņiem, lai atvieglotu šo tiesību izmantošanu. Apstāklim, ka tas no vecākiem, kurš ir Savienības pilsonis, vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī un ir izbraucis no šīs dalībvalsts, apstāklim, ka bērni un to galvenais aprūpētājs nespēj sevi nodrošināt un ir atkarīgi no uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības, un ilgumam, kurā bērni ir bijuši reģistrēti vispārējās izglītības mācību programmā uzņemošajā dalībvalstī, šajā sakarā nav nekādas nozīmes.