EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 12. maijā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Norma par lūguma, sūdzības un prasības saskaņotību zaudējumu atlīdzības jomā – Procesa sacīkstes raksturs – Konfidenciāla dokumenta, kas klasificēts kā “Ierobežots ES”, izmantošana tiesā – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Atbildība par pārkāpumu – Cēloņsakarība – Kaitējuma rašanās iemeslu daudzveidība – Trešās personas darbība – Atbildība bez pārkāpuma – Pienākums sniegt palīdzību – Iestādes pienākums nodrošināt sava personāla aizsardzību – Ierēdņa un viņa sievas nogalināšana, ko izdarījusi trešā persona – Izdzīvošanas iespējas zudums

Lieta F‑50/09

par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

Livio Missir Mamachi di Lusignano, ar dzīvesvietu Kerkovē‑Avelgēmā [Kerkhove-Avelgem] (Beļģija), kurš darbojas gan savā vārdā, gan kā sava dēla Alesandro Misira Mamaki di Luzinjano [Alessandro Missir Mamachi di Lusignano], bijušā Eiropas Komisijas ierēdņa, mantinieku likumīgais pārstāvis,

ko pārstāv F. Di Džanni [F. Di Gianni], R. Antonīni [R. Antonini] un N. Sibona [N. Sibona], advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Pinjataro [L. Pingnataro], B. Egersa [B. Eggers] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA

(pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol],

sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 15. decembra, kā arī 2010. gada 8. decembra tiesas sēdes,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts pa faksu 2009. gada 12. maijā (oriģināls tika saņemts tā paša gada 18. maijā), L. Misirs Mamaki di Luzinjano [Missir Mamachi di Lusignano] it īpaši lūdz, pirmkārt, atcelt 2009. gada 3. februāra lēmumu, ar kuru Eiropas Kopienu Komisija ir noraidījusi viņa lūgumu atlīdzināt materiālo un morālo kaitējumu, kas radies viņa dēla un vedeklas slepkavības 2006. gada 18. septembrī Rabatā (Maroka) dēļ, un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam, kā arī viņa dēla tiesību pārņēmējiem dažādas summas, atlīdzinot mantiskus zaudējumus un nemantiska rakstura kaitējumu, kas radies šo slepkavību dēļ.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu, redakcijā, kas piemērojama šai lietai (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 1.e panta 2. punktu:

“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajās jomās pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem.”

3        Civildienesta noteikumu 24. pantā ir noteikts:

“Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Kopienas kopīgi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

4        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 70. panta pirmo daļu:

“Ierēdņa nāves gadījumā izdzīvojušais laulātais vai apgādājamie bērni saņem mirušā pilnu atalgojumu līdz trešā mēneša beigām pēc mēneša, kurā iestājusies nāve.”

5        Civildienesta noteikumu 73. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Saskaņā ar noteikumiem, kuri ir izstrādāti, kopīgi vienojoties Kopienu iestādēm pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, ierēdnis no dienesta uzsākšanas dienas ir apdrošināts pret arodslimībām un nelaimes gadījumiem. Tas iemaksā ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksas līdz 0,1 % apmērā no pamatalgas.

Noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi.

2. Maksājamie pabalsti ir šādi:

a) nāves gadījumā:

vienreizējs maksājums turpmāk uzskaitītajām personām, kas vienāds ar pieckārtīgu mirušās personas gada pamatalgu, ko aprēķina, ņemot vērā ikmēneša saņemtās algas lielumu 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma:

–        mirušā ierēdņa laulātajam un bērniem saskaņā ar mantošanas tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa mantojumu; tomēr laulātajam izmaksājamās summas lielums ir vismaz 25 % no vienreizējā maksājuma;

–        ja nav iepriekšminētās kategorijas personu, pārējiem pēctečiem saskaņā ar mantošanas tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa mantojumu;

–        ja nav personu, kuras pieskaitāmas jebkurai no abām iepriekšminētajām kategorijām, augšupejošās līnijas radiniekiem saskaņā ar mantošanas tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa mantojumu;

–        ja nav personu, kuras pieskaitāmas jebkurai no trim iepriekšminētajām kategorijām, tad iestādei;

[..].

Kā paredzēts šajos noteikumos, gada maksu var aizstāt ar iepriekšminētajiem maksājumiem.

Iepriekšminētos pabalstus var izmaksāt papildus 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem. [..]”

6        Vispārējā tiesiskā regulējuma par Eiropas Savienības ierēdņu nelaimes gadījumu un arodslimību risku segšanu, kas pieņemts Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanai, (turpmāk tekstā – “Vispārējais tiesiskais regulējums”) 7. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ir noteikts, ka par nelaimes gadījumiem Vispārējā tiesiskā regulējuma nozīmē uzskata “pret apdrošināto personu izdarītu uzbrukumu vai atentātu, arī streiku vai sacelšanos laikā, sekas, izņemot gadījumu, ja ir pierādīts, ka apdrošinātais labprātīgi piedalījās vardarbīgajā rīcībā, par kuras upuri viņš kļuva, un tā nebija likumiska aizstāvība”.

7        Atbilstoši Civildienesta noteikumu 76. pantam var piešķirt dāvinājumus, aizdevumus vai avansus ierēdnim, bijušajam ierēdnim vai ierēdņa tiesību pārņēmējiem, kas ir nonākuši īpaši grūtos apstākļos, tostarp saistībā ar smagu vai ilgstošu slimību, invaliditāti vai ģimenes apstākļiem.

8        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 80. panta pirmo daļu:

“Ja ierēdnis [..] mirst, neatstājot laulāto, kam būtu tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, bērni, ko mirušais pirms nāves apgādājis VII pielikuma 2. panta nozīmē, ir tiesīgi saņemt bāreņa pensiju saskaņā ar VIII pielikuma 21. pantu.”

9        Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 21. pantā ir noteikts, ka bāreņa pensija ir astoņas desmitdaļas no apgādnieka zaudējuma pensijas, ko būtu tiesīgs saņemt ierēdņa izdzīvojušais laulātais, un ka šo bāreņa pensiju palielina par katru no apgādājamajiem bērniem, sākot ar otro, par summu, kas vienāda ar divkāršu apgādājamā bērna pabalstu.

10      Civildienesta noteikumu X pielikumā ir paredzēti īpaši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī. Šā pielikuma 5. pantā ir noteikts:

“1. Ja iestāde nodrošina ierēdņa izmitināšanu atbilstoši viņa pienākumu līmenim un apgādājamo ģimenes locekļu skaitam, ierēdnim ir jāizmanto šī iespēja.

2. Pēc apspriešanās ar Personāla komiteju iecēlējinstitūcija nosaka sīki izstrādātus noteikumus 1. punkta piemērošanai. Iecēlējinstitūcija arī lemj par tiesībām uz mēbelēm un citiem mājsaimniecības priekšmetiem saskaņā ar nosacījumiem, kas piemērojami katrā dienesta vietā.”

11      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 25. pantu uz ierēdņa laulāto, bērniem un pārējām viņa apgādībā esošajām personām attiecas apdrošināšana, kas ietver nelaimes gadījumus, kuri var notikt ārpus Eiropas Savienības valstīs, kas minētas iecēlējinstitūcijas šim nolūkam pieņemtā sarakstā. Vienu pusi no nepieciešamās prēmijas sedz ierēdnis, otru pusi – iestāde.

12      2006. gada 26. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu, ar ko noteica saskaņotu politiku veselības un darba drošības jomā attiecībā uz visiem tās darbiniekiem (turpmāk tekstā – “2006. gada 26. aprīļa lēmums”).

13      Kā izriet no šī dokumenta paskaidrojuma raksta, kas tika iesniegts komisāru kolēģijai apstiprināšanai tās 2006. gada 26. aprīļa sanāksmē, minētais lēmums, kas pieņemts, lai atbilstu tostarp iepriekšminēto Civildienesta noteikumu 1.e panta noteikumiem, ir paredzēts, lai nodrošinātu un aizsargātu veselību un darba drošību visiem darbiniekiem un visos iestādes dienestos ne tikai galvenajā mītnē, bet visās telpās Savienības teritorijā vai ārpus tās.

14      2006. gada 26. aprīļa lēmumu saskaņā ar tā 1. pantu piemēro “visās iestādes darba vietās”, turklāt šīs vietas saskaņā ar minētā lēmuma 2. panta a) punktu ir definētas kā vietas, “kurās atrodas darba vietas Komisijas telpās, un jebkādas citas vietas šajās telpās, kurās darbiniekiem ir piekļuve saistībā ar viņu darbu”. Tajā [minētajā lēmumā] ir ietverti vispārēji noteikumi, kuru pamatā ir Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīva 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV L 183, 1. lpp.).

15      Tiesvedības laikā, pēc tam, kad tika veikti pierādījumu savākšanas pasākumi (skat. šā sprieduma 46.–48. punktu), Civildienesta tiesa varēja atzīt, ka attiecībā uz 2006. gadu Komisija bija noteikusi dažus drošības pasākumus, kas piemērojami Komisijas delegāciju darbinieku mājokļiem trešās valstīs. Šie pasākumi ir ietverti dokumentā, kurš klasificēts kā “Ierobežots ES” un kura juridiskā piemērojamība un izmantošanas tiesā nosacījumi tiks izskatīti turpmāk.

 Tiesvedības rašanās fakti

16      Pēc ierēdņa darba Komisijā uzsākšanas 1993. gada 1. novembrī Alesandro Misirs Mamaki di Luzinjano [Alessandro Missir Mamachi di Lusignano] 1995. gadā apprecējās ar Arianu Lagasu de Loktu [Ariane Lagasse de Locht]. Pārim laikā no 1996. līdz 2002. gadam piedzima četri bērni.

17      1996. gadā Alesandro Misirs Mamaki di Luzinjano tika paaugstināts amatā A 7 pakāpē, bet 2002. gadā – A 6 pakāpē, tostarp viņš laikā no 2001. līdz 2005. gadam piedalījās iestāšanās sarunās starp Eiropas Savienību un Turcijas Republiku ģenerāldirektorāta (ĢD) “Paplašināšanās” vienības “Turcija” sastāvā.

18      Kopš 2006. gada 28. augusta Alesandro Misirs Mamaki di Luzinjano tika nosūtīts darbā Komisijas delegācijā Rabatā kā politiskais un diplomātiskais padomnieks. Pirms pārcelšanās viņš norādīja, ka viņa sieva un bērni uz šo dienesta vietu dosies kopā ar viņu. Viņš tika uzaicināts piedalīties informatīvās sanāksmēs, kuras tika rīkotas delegācijās trešās valstīs strādājošiem ierēdņiem un attiecās tostarp uz drošības problēmām dažādās dienesta vietās, bet tajās nepiedalījās. Lietas dalībnieki nav snieguši Civildienesta tiesai pietiekamus faktus, kas tai ļautu noteikt šīs nepiedalīšanās iemeslus, t.i., vai tā bija saistīta ar kādu profesionāla rakstura šķērsli.

19      Laikā no 2006. gada 28. līdz 31. augustam A. Misira Mamaki di Luzinjano ģimene uzturējās viesnīcā, bet, sākot no 1. septembra, tā uz laiku dzīvoja Komisijas delegācijas īrētā mēbelētā namā Lailak ielā Nr. G 2, 16. sektorā, Rabatas rajonā Hay Riad. Īres līgums starp šā nama īpašnieku un Komisiju tika noslēgts 2006. gada 8. augustā sākotnēji uz trīs mēnešiem un stājās spēkā 2006. gada 15. augustā – pirms A. Misira Mamaki di Luzinjano ģimenes ierašanās Rabatā.

20      Naktī no 2006. gada 17. uz 18. septembri ap pulksten pusvieniem namā iekļuva laupītājs, kurš ielavījās caur restēm pie pirmā stāva loga vienā no sānu fasādēm. Vecāku guļamistabā otrajā stāvā esošā laupītāja dēļ nekavējoties pamodies, Alesandro Misirs Mamaki di Luzinjano pārsteidza svešinieku, kurš rakājās pa telpā esošajām mantām. Tad ļaundaris vairākas reizes iedūra ierēdnim ar nazi un atstāja viņu guļam uz grīdas. A. Misira Mamaki di Luzinjano sieva, kura arī bija pamodusies, saņēma dūrienus mugurā un, šķiet, ļoti drīz nomira no gūtajiem ievainojumiem. Sasējis ģimenes tēvu un aizbāzis tam muti, iebrucējs nomazgājās dušā un tad panāca, lai smagi ievainotais ierēdnis tam izpaustu savas kredītkartes kodu. Galu galā ierēdnis no gūtajiem ievainojumiem nomira. Slepkava bērnus atstāja dzīvus. Viņš pameta namu ap pulksten četriem no rīta, aiznesdams dažādus priekšmetus, tostarp televizoru, un aizbraukdams ar Misiru Mamaki di Luzinjano automašīnu.

21      2006. gada 19. septembrī Marokas policija aizturēja personu vārdā Karims Zimaks [Karim Zimach]. Iepriekšējās nopratināšanas laikā šis pēdējais atzinās, ka naktī no 17. uz 18. septembri viņš ir izdarījis Misiru Mamaki di Luzinjano laulātā pāra divkāršo slepkavību. Karims Zimaks tika pasludināts par vainīgu šajos nodarījumos, un viņam ar Rabatas Apelācijas tiesas Pirmā līmeņa krimināllietu palātas 2007. gada 20. februāra spriedumu, kurš apelācijas tiesvedībā tika apstiprināts ar šīs pašas tiesas Krimināllietu apelācijas palātas 2007. gada 18. jūnija spriedumu, tika piespriests nāvessods. Jānorāda, ka kopš 1993. gada, kad notika pēdējā nāvessoda izpilde kādam notiesātajam Marokā, šīs valsts iestādes vairs nav izpildījušas šo soda veidu.

22      Komisija cēla civilprasību Marokas krimināllietu tiesā. Ar iepriekšminēto spriedumu Rabatas Apelācijas tiesas Pirmā līmeņa krimināllietu palāta pasludināja Komisijas civilprasību par pieņemamu un piesprieda Karimam Zimakam samaksāt Eiropas Savienībai simbolisku summu viena dirhama apmērā.

23      Pēc vecāku traģiskās nāves Misiru Mamaki di Luzinjano četri bērni ar Krāinemas (Beļģija) miertiesneša 2006. gada 24. novembra rīkojumu tika nodoti savu vecvecāku, tostarp prasītāja, aizbildniecībā.

24      Laikā no 2006. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim Komisija veica maksājumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 70. panta pirmajā daļā.

25      Komisija arī samaksāja mirušā ierēdņa bērniem un mantiniekiem summu EUR 414 308,90 apmērā kā maksājumu nāves gadījumā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, kā arī summu EUR 76 628,40 apmērā saistībā ar dzīvesbiedra nāvi atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 25. pantam.

26      Jāpiebilst, ka Komisija šiem četriem bērniem atzina tiesības, sākot no 2007. gada 1. janvāra, saņemt bāreņa pensiju, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 80. pantā, un pabalstu izglītībai, kas minēts Civildienesta noteikumu VII pielikumā.

27      Turklāt Komisija ar atpakaļejošu spēku no 2005. gada 1. septembra mirušajam ierēdnim post mortem piešķīra paaugstinājumu amatā A 11 pakāpē, pirmajā līmenī. Šis paaugstinājums tika ņemts vērā, aprēķinot bāreņa pensiju un maksājumu nāves gadījumā.

28      Papildus ar 2007. gada 14. maija lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 76. pantu, Komisija katram no bērniem līdz 19 gadu vecumam piešķīra ikmēneša ārkārtas atbalstu sociālu iemeslu dēļ, kas vienāds ar apgādājamā bērna pabalsta summu.

29      2007. gada 18. septembrī, Misiru Mamaki di Luzinjano laulātā pāra divkāršās slepkavības gadadienā, Komisija pēc ĢD “Paplašināšanās” iniciatīvas savās telpās rīkoja piemiņas ceremoniju aizgājējiem. Ceremonijā mirušā ierēdņa piemiņai tika veltīta kāda sanāksmju zāle un tika atklāta piemiņas plāksne ar viņa vārdu.

30      2008. gada 25. februāra vēstulē Komisijas priekšsēdētājam prasītājs, pateicies Komisijai par 2007. gada 18. septembra ceremoniju, vispirms izteica iebildumus attiecībā uz viņa četriem mazbērniem samaksātajām summām un savu neapmierinātību ar to, ka Komisija bija atteikusies atļaut pieņemt pastāvīgā darbā guvernanti vai palīgu ģimenei, kas, pēc viņa domām, bija nepieciešams bērnu un viņu vecvecāku attiecīgā vecuma dēļ. Pēc tam prasītājs uzdeva Komisijai jautājumu par to, vai tā jau ir uzsākusi sarunas ar Maroku, lai panāktu, ka šī valsts samaksā atbilstošu kaitējuma kompensāciju, kas pārsniegtu vienu vienīgu dirhamu, kuru Marokas tiesa simboliski bija piešķīrusi Eiropas Savienībai. Noslēgumā prasītājs vērsa Komisijas priekšsēdētāja uzmanību uz atbildi, kuru ārējo attiecību komisāre B. Ferrero-Valdnere [B. Ferrero-Waldner] 2007. gada 6. augustā bija sniegusi uz P. M. Kuto [P.‑M. Coûteaux], Eiropas Parlamenta deputāta, rakstisku jautājumu (2007. gada 25. jūnija rakstisks jautājums, P‑3367/07, OV C 45, 16.02.2008., 179. lpp.) par “Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta ierēdņa slepkavīb[u] Marokā” (turpmāk tekstā – “2007. gada 6. augusta rakstiskā atbilde”). Pēc prasītāja domām, pirms divkāršās slepkavības nebija veikti atbilstoši drošības pasākumi, kurus Komisija parasti paredz un par kuriem ir atgādināts ārējo attiecību komisāres atbildē. Komisija tādējādi esot vainojama smagā nolaidībā, kas pamato, lai nepilngadīgajiem bērniem tiktu samaksāta kompensācija par kaitējumu, kura būtu vienāda vismaz ar to algu kopējo apjomu, ko nogalinātais ierēdnis būtu saņēmis līdz iespējamai viņa pensionēšanās dienai 2032. gadā, t.i., 26 gadus.

31      Ar 2008. gada 11. jūnija vēstuli par personālu atbildīgais Komisijas vicepriekšsēdētājs S. Kallass [S. Kallas] atbildēja prasītājam. Šajā vēstulē S. Kallass uzsvēra, ka nav konstatējama nekāda Marokas iestāžu nolaidīga vai vainojama rīcība un nav izpildīti nosacījumi, lai uzsāktu diplomātiskas sarunas ar Maroku kompensācijas par kaitējumu saņemšanai. Viņš norādīja, ka Komisijas veiktie darbinieku aizsardzības pasākumi atbilda drošības nosacījumiem attiecībā uz Rabatas delegāciju un tādējādi prasība kompensēt kaitējumu, ko prasītājs šajā sakarā izteicis 2008. gada 25. februāra vēstulē, nevar tikt apmierināta. Viņš precizēja, ka maksājumi, kurus Komisija jau veikusi (EUR 490 937,30 kā maksājumu nāves gadījumā un nelaimes gadījumu apdrošināšanas maksājumu, EUR 4376,82 mēnesī kā bāreņa pensiju un pabalstu izglītībai, EUR 2287,19 mēnesī – tostarp nodokļu atlaidi – kā apgādājamā bērna pabalstu un EUR 1332,76 mēnesī kā ārkārtas atbalstu jeb apgādājamā bērna papildu pabalstu par katru bērnu), ir aprēķināti pareizi.

32      Tomēr šajā pašā 2008. gada 11. jūnija vēstulē komisārs prasītāju informēja par to, ka Komisija, ņemot vērā šā gadījuma īpaši traģiskos apstākļus, ir nolēmusi veikt papildu pasākumu un izņēmuma kārtā palielināt to maksājumu summas, kas veikti atbilstoši Civildienesta noteikumu 76. pantam. Ar 2008. gada 4. jūlija lēmumu tādējādi katram no mazbērniem, sākot no 2008. gada 1. augusta, līdz 19 gadu vecumam tiks maksāts ikmēneša maksājums, kas atbilst diviem apgādājamā bērna pabalstiem. Ņemot vērā šo lēmumu, Komisijas ikmēneša maksājums mirušā ierēdņa bērniem sasniedz summu, kas ir augstāka par EUR 9800 (EUR 9862 2009. gada februārī).

33      Ar 2008. gada 10. septembra vēstuli prasītājs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par 2008. gada 11. jūnija vēstuli. Šajā sūdzībā viņš apgalvoja, ka ir iestājusies Komisijas atbildība par pārkāpumu saistībā ar tās pienākuma aizsargāt savus darbiniekus neizpildi. Viņš arī norādīja, ka Komisijas atbildība būtu iestājusies arī bez pārkāpuma tāda kaitējuma dēļ, kas radies tiesiska akta rezultātā. Visbeidzot – pakārtoti – viņš minēja Civildienesta noteikumu 24. pantu, saskaņā ar kuru Kopienas ir kopīgi atbildīgas par tā kaitējuma kompensēšanu, ko trešā puse radījusi kādam to darbiniekam.

34      Ar 2009. gada 3. februāra lēmumu iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja.

 Lietas dalībnieku prasījumi Civildienesta tiesai un tiesvedība

35      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 3. februāra lēmumu;

–        piespriest Komisijai samaksāt Alesandro Misira Mamaki di Luzinjano tiesību pārņēmējiem:

–        summu EUR 2 552 837,96 apmērā, kas atbilst nogalinātā ierēdņa atalgojumam par 26 gadiem, kurš ir pārvērtējams, ņemot vērā viņa karjeras attīstību, kā finansiālu zaudējumu kompensāciju;

–        summu EUR 250 000 apmērā kā kompensāciju par morālo kaitējumu, kas cietušajam nodarīts pirms nāves;

–        summu EUR 1 276 512 apmērā kā kompensāciju par morālo kaitējumu, kas viņiem nodarīts ar to, ka viņi bija traģiskās slepkavības liecinieki;

–        piespriest Komisijai samaksāt summu EUR 212 752 apmērā kā kompensāciju par morālo kaitējumu, kas prasītājam nodarīts kā cietušā tēvam;

–        piespriest Komisijai samaksāt “kompensējošos procentus un nokavējuma procentus par laikā nesamaksātajām summām”;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Prasītājs savu prasījumu kompensēt kaitējumu apjomu precizēja 2009. gada 15. decembra tiesas sēdē, iesniedzot divas tabulas. Komisija neiebilda pret šo dokumentu pievienošanu lietas materiāliem. Pirmajā tabulā ir atkārtoti prasītāja prasījumi kompensēt kaitējumu. No šīs tabulas izriet apgalvoto materiālo zaudējumu summas pārvērtējums. Šī summa, kas prasībā pagaidām aplēsta EUR 2 552 837,96 apmērā, ņemot vērā skaitļus, kurus Komisija sniegusi savā iebildumu rakstā, un paaugstināšanu pakāpē, ko prasītāja dēls būtu varējis iegūt līdz karjeras beigām, ir palielināta līdz kopējai summai EUR 3 975 329 apmērā. Ar otrās tabulas palīdzību prasītājs apgalvo, ka no summām, kuras Komisija jau samaksājusi un kuras tā turpmāk maksās mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, tikai summu EUR 414 308 apmērā, kas piešķirta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, var vērtēt kā tādu, kura samaksāta, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas nodarīti ierēdņa mantiniekiem, savukārt pārējās Komisijas minētās samaksātās summas, pēc prasītāja domām, ir tikai sociālās apdrošināšanas pabalsti.

38      Ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai Civildienesta tiesa lietas dalībniekiem norādīja, ka, lai izvērtētu jautājumu par to, vai Komisija ir atbilstoši izpildījusi pienākumu nodrošināt prasītāja dēla un viņa ģimenes drošību, ir jāņem vērā Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts, kurā attiecībā uz “atbilstošiem drošības standartiem” ir atgādinātas minimālās prasības, kuras piemēro saskaņā ar šajās jomās pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem un kuru vidū ir Direktīvā 89/391 ietvertās prasības. Civildienesta tiesa aicināja lietas dalībniekus savos mutvārdu apsvērumos izklāstīt, kā, pēc viņu domām, šie noteikumi ietekmē vērtējumu par administrācijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem šajā lietā.

39      Šajā pašā ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai Civildienesta tiesa tostarp arī lūdza Komisijai precizēt, kādu riska pakāpi tās dienesti 2006. gadā bija noteikuši attiecībā uz Marokā strādājošajiem ierēdņiem un vai no šai valstij noteiktās riska pakāpes izrietēja īpaši drošības pasākumi atbilstoši ĢD “Ārējie sakari” iekšējām pamatnostādnēm vai citiem dokumentiem. Prasītājs savos procesuālajos rakstos (2008. gada 25. februāra vēstulē, 2008. gada 10. septembra sūdzībā un prasības pieteikumā), atsaucoties uz B. Ferrero-Valdneres 2007. gada 6. augusta rakstisko atbildi uz Parlamenta deputāta jautājumu, būtībā apgalvoja, ka Komisijas delegāciju darbinieku mājokļos trešās valstīs ir ieteikti un piemērojami drošības un aizsardzības pasākumi, bet šie pasākumi šajā gadījumā netika ievēroti. Turklāt prasības pieteikumam pievienotā ziņojumā, kuru 2006. gada 4. oktobrī sagatavojuši divi atbildīgie no ĢD “Ārējie sakari” un ĢD “Personāls un administrācija” par drošību atbildīgajiem dienestiem, kuri bijuši nosūtīti uz Rabatu neilgi pēc prasītāja dēla un vedeklas slepkavības, bija norādīts: “Ar Rabatas delegāciju un darbinieku mājokļiem saistītie drošības nosacījumi kopš vairākiem mēnešiem tiek uzskatīti par [III] grupas [drošības nosacījumiem]. Tas nosaka pienākumu nodrošināt apsardzi darbā nosūtīto darbinieku mājokļos”.

40      2009. gada 15. decembra tiesas sēdē Komisija savos mutvārdu apsvērumos tieši neatbildēja uz abiem tai uzdotajiem jautājumiem, kuri minēti iepriekšējā punkta pirmajā teikumā. Tā uzsvēra, ka 2007. gada 6. augusta rakstiskā atbilde, kurā izklāstīts, kādi pasākumi delegācijām tika ieteikti 2007. gadā, ir sniegta apmēram gadu pēc divkāršās slepkavības un tādējādi tā šajā lietā nav atbilstīga.

41      Atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumu par tādu iekšēju noteikumu esamību, kas attiecas uz drošības pasākumiem, kuri piemērojami delegāciju ierēdņiem, kas 2006. gadā strādāja trešās valstīs, Komisija norādīja, ka šajā jomā nav neviena saistoša dokumenta, ka iestādes pienākums nodrošināt šajās delegācijās strādājošo darbinieku aizsardzību izriet tikai no labas pārvaldības principa un ka iestādei šajā jomā ir plaša rīcības brīvība. Komisija uzskatīja, ka Direktīva 89/391 attiecas tikai uz darba ņēmēju darba vietu, tāpēc tā nevar būt atbilstoša šajā lietā, kas attiecas uz ierēdņa privātā mājokļa drošību. Komisija precizēja, ka 2006. gada 26. aprīļa lēmuma mērķis esot bijis “transponēt” minēto direktīvu tās dienestos. Turklāt, atbildot uz citiem jautājumiem, Komisija uzsvēra, ka pienākums paredzēt noteiktus aizsardzības pasākumus neattiecas uz delegāciju ierēdņu privāto mājokli.

42      Pēc tam no debatēm tiesas sēdē izrietēja, ka, pirmkārt, Komisijas dienesti, ņemot vērā noteiktu kritēriju kopumu, trešās valstis, kurās atrodas delegācijas, klasificē pēc attiecīgo valstu riska pakāpes (zems, vidējs vai augsts) un ka, otrkārt, Maroka bija iekļauta tāda riska pakāpē, kas 2006. gadā tika vērtēts kā “augsts”. Komisija arī atzina, ka attiecīgajās delegācijās bija jānosaka un jāīsteno īpaši drošības pasākumi, kas būtu piemēroti tāda riska pakāpei, kurš vērtēts kā “augsts”.

43      Daļa 2009. gada 15. decembra tiesas sēdes – pēc Komisijas lūguma un prasītājam neiebilstot – notika aiz slēgtām durvīm. Šajā tiesas sēdes daļā Komisija sniedza Civildienesta tiesai un prasītājam dažus papildu paskaidrojumus, tomēr neminot dokumentus, neatkarīgi no to juridiskā spēka vai formas (lēmumi, iekšējās pamatnostādnes, ieteikumi u.c.), kas attiektos uz iepriekšējā punktā minētajiem drošības pasākumiem. Komisija arī norādīja uz inspekcijām un drošības pārbaudēm, kas esot veiktas Rabatā 2006. gada pirmajā pusgadā un attiekušās tikai uz delegācijas telpām, bet ne uz 18 “pastāvīgajiem” mājokļiem, kuri nodoti delegācijas ierēdņu rīcībā.

44      Uzskatot, ka Komisijas tiesas sēdē sniegtās atbildes nav tai devušas pietiekamu skaidrību, Civildienesta tiesa ar 2010. gada 22. janvāra rīkojumu tai lūdza iesniegt dokumentus, neatkarīgi no to juridiskā spēka vai formas, kuros būtu precizēts, kādi drošības pasākumi bija ieteikti/paredzēti/noteikti Rabatas delegācijai 2006. gadā atbilstoši toreiz Marokai noteiktajai riska pakāpei, iespējamos ziņojumus par Rabatā 2006. gada pirmajā pusgadā veiktajām inspekcijām un pārbaudēm vai dokumentus, kas atklātu šo inspekciju un pārbaužu saturu un rezultātus, pagaidu mājokļa īres līgumu, kas noslēgts starp Komisiju un šā īpašuma īpašnieku, kā arī 2006. gada 26. aprīļa lēmumu.

45      Ar 2010. gada 12. februāra vēstuli Komisija iesniedza šādi lūgtos dokumentus, precizējot, ka viens no tiem – 2006. gada 6. jūnija paziņojums, kuru delegācijas Marokā vadītājs nosūtījis ĢD “Ārējie sakari” par drošības jautājumiem atbildīgā direktorāta “Ārējais dienests” direktoram, iesniedzot tam pielikumā reģionālā atbildīgā par drošību misijas ziņojumu, – var būt pieejams tikai prasītāja advokātiem, tikai Civildienesta tiesas kancelejas telpās un bez iespējas izgatavot dokumenta kopiju. Tajā pašā vēstulē Komisija minēja divus citus dokumentus, attiecībā uz kuriem tā uzskatīja, ka sakarā ar to klasifikāciju kā “Ierobežots ES” tā nevar tos iesniegt, turklāt Komisija uzskatīja, ka tie nav būtiski lietas risinājumam, tomēr tā norādīja, ka ir gatava tos iesniegt tikai Civildienesta tiesai un ar nosacījumu, ka stingri tiek ievēroti drošības pasākumi, kas stingri atbilst drošības pasākumiem, kuri noteikti ar Komisijas 2001. gada 29. novembra Lēmumu 2001/844/EK, EOTK, Euratom, ar ko groza Komisijas Reglamentu (OV L 317, 1. lpp.).

46      Civildienesta tiesa uzskatīja, ka viens no šiem abiem dokumentiem, kas klasificēti kā “Ierobežots ES”, kuru Komisija iesniedza kā “ĢD [“Personāls un administrācija” – direktorāta “Drošība”] dokumenta “Standarti un kritēriji” izvilkumu par III grupai atbilstošajiem drošības pasākumiem attiecībā uz galīgajiem mājokļiem”, var būt īpaši nozīmīgs lietas risinājumam. Līdz ar to ar 2010. gada 17. marta rīkojumu Civildienesta tiesa lūdza Komisiju iesniegt šo dokumentu. Šajā rīkojumā Civildienesta tiesa precizēja, kādi drošības pasākumi tiks attiecināti uz piekļuvi šim dokumentam, tostarp norādot, ka iepazīties ar šo dokumentu būs ļauts tikai sekretāram un lietu izskatošās palātas locekļiem un tikai kancelejas telpās, kurās tas tiks glabāts, un ka ne prasītājam, ne viņa advokātam nebūs ļauts iepazīties ar šo dokumentu.

47      Savā 2010. gada 17. marta rīkojumā Civildienesta tiesa norādīja, ka, ja tā plāno balstīt lietas risinājumu uz šo dokumentu, tad būtu jāskata nosacījumi procesa sacīkstes rakstura principa un Reglamenta 44. panta 1. punkta noteikumu piemērošanai šajā lietā, jo šis princips un šie noteikumi var ietvert prasību, lai prasītājam vismaz daļēji būtu piekļuve minētajam dokumentam. Šajā ziņā Civildienesta tiesa norādīja, ka tas, ka minētais dokuments ir klasificēts kā “Ierobežots ES”, [kas ir] Lēmumā 2001/844 paredzētais zemākais aizsardzības līmenis, pats par sevi nav iemesls absolūtam atteikumam izpaust šo dokumentu prasītājam. Būtībā Civildienesta tiesa, pirmkārt, konstatēja, ka dokumenti, kas klasificēti kā “Ierobežots ES”, nepieder pie dokumentiem, kuri tiek uzskatīti par “slepeniem dokumentiem” saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 9. pantu, un no tā secināja, ka uz tādu dokumentu var attiecināt ar minēto regulu ieviesto vispārējo kārtību, kurā ir paredzēta piekļuve iestāžu dokumentiem, ievērojot šīs regulas 4. pantā minētos izņēmumus. Otrkārt, Civildienesta tiesa norādīja, ka Lēmumā 2001/844 ir paredzēts, ka [dokumenta] autors var pieņemt lēmumu par klasificēta dokumenta klasifikācijas līmeņa pazemināšanu vai deklasificēšanu.

48      Ar 2010. gada 30. marta ierakstītu vēstuli ar paziņojumu par izsniegšanu personiski Civildienesta tiesas sekretāram Komisija iesniedza dokumentu, kurš sastāv no piecām lappusēm, kurā ir izvilkumi no dokumenta ar nosaukumu “Dokuments par standartiem un kritērijiem”, 2006. gada izdevums, (“N & C édition 2006/ DS3/A.W”, turpmāk tekstā – “2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem”), un kurš attiecas uz drošības pasākumiem, kas tostarp piemērojami delegāciju darbinieku rīcībā nodotajiem mājokļiem (“staff houses”). Šajā pašā vēstulē Komisija uzsvēra, ka tā iesniedz šo dokumentu “tikai tāpēc, lai Civildienesta tiesa varētu pārbaudīt tā konfidencialitāti Reglamenta 44. panta 2. punkta nozīmē”. Tā vēlreiz apliecināja, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem tai nešķiet būtisks lietas risinājumam, tostarp tāpēc, ka tas attiecas tikai uz trešās valstīs strādājošo delegāciju darbinieku rīcībā nodoto galīgo mājokļu – nevis pagaidu mājokļu – apstākļiem. Komisija arī norādīja, ka jebkurā gadījumā ir izslēgts, ka dokumentu būtu iespējams deklasificēt vai kaut daļēji izpaust prasītājam, jo šāda izpaušana var apdraudēt delegāciju darbinieku drošību trešās valstīs. Tā arī norādīja, ka Regula Nr. 1049/2001 nav piemērojama šajā tiesvedībā un ka atteikumu izpaust šo dokumentu prasītājam katrā ziņā pamatojot valsts drošības apsvērumi atbilstoši minētās regulas 4. panta 1. punktam. Komisija vienlaikus norādīja, ka gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu šo dokumentu par būtisku lietas risinājumam, Civildienesta tiesai kopā ar Komisiju būtu jāvērtē nepieciešamie nosacījumi, lai saskaņotu sacīkstes principu ar minētajā dokumentā ietvertās informācijas konfidencialitātes aizsardzību, “piemēram, sniedzot dokumenta kopsavilkumu (skat. Tiesas 1981. gada 4. februāra rīkojumu lietā 155/79 AM & S/Komisija), ar kuru iepazīties būtu pilnvarots tikai prasītājas puses advokāts saskaņā ar lietā F‑2/07 [Matos Martins/Komisija, kurā pasludināts Civildienesta tiesas 2010. gada 15. aprīļa spriedums] paredzētajiem nosacījumiem”.

49      Komisijas 2010. gada 30. marta vēstuli Civildienesta tiesas sekretārs saņēma 2010. gada 31. martā. Lietu izskatošās palātas locekļi kancelejas telpās iepazinās ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem.

50      Prasītāja advokāts Civildienesta tiesas kancelejā iepazinās ar iepriekš 45. punkta pirmajā teikumā minēto dokumentu. Prasītāja advokātam nebija ļauts iepazīties ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem.

51      Ar 2010. gada 12. aprīļa vēstuli prasītājs sniedza savus apsvērumus par dokumentiem, kurus Komisija bija iesniegusi, atbildot uz 2010. gada 22. janvāra rīkojumu, it īpaši par dokumentu, ar kuru tas varēja iepazīties Civildienesta tiesas kancelejā. Šajā vēstulē prasītājs uzsvēra, ka minētajos dokumentos esot pierādīts Komisijas pienākums [nodrošināt] drošību, tostarp Marokā strādājošo darbinieku pagaidu mājokļos, un ka to pasākumu vidū, kas Komisijai bija jāveic, it īpaši esot bijis specializētas sabiedrības nodrošināts pastāvīgas profesionālas apsardzes pakalpojums. Šajā gadījumā neesot tikusi īstenota šāda veida apsardze, lai gan to varētu īstenot dažu dienu laikā. Tāds drošības pasākums noteikti būtu atturējis slepkavu no viņa noziegumu pastrādāšanas un būtu ļāvis panākt vismaz palīdzības dienestu iesaistīšanos steidzamības kārtā, kas būtu varējis izglābt prasītāja dēla dzīvību.

52      Ar 2010. gada 20. maija rīkojumu Civildienesta tiesa uzdeva Komisijai iesniegt vēl vienu izvilkumu no 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem, kas attiecas uz aizsargrežģu uzstādīšanas noteikumiem (“installation requirements for grids”), kuri piemērojami delegāciju darbinieku mājokļiem trešās valstīs, kuras ietilpst II vai III grupā (kas atbilst attiecīgi vidēja un augsta riska pakāpei). Minētajā rīkojumā Civildienesta tiesa precizēja, ka uz šī dokumenta iesniegšanu un piekļuvi tam attieksies tādi paši nosacījumi kā Civildienesta tiesas 2010. gada 17. marta rīkojumā noteiktie.

53      Ar 2010. gada 2. jūnija vēstuli Komisija sniedza savus apsvērumus par prasītāja 2010. gada 12. aprīļa vēstuli. Savos apsvērumos (kuru 57.–60. punkts tika izpausti tikai prasītāja advokātam kancelejas telpās) Komisija uzsvēra, ka attiecībā uz delegācijā strādājošo ierēdņu privātajiem mājokļiem tai ir plaša rīcības brīvība un tikai vispārējs rūpības pienākums. Tās ārpuslīgumiskā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja pastāvētu pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru indivīdiem tiek piešķirtas tiesības. 2006. gada 26. aprīļa lēmums attiecoties tikai uz darba vietām un tādējādi tajā neesot noteikts pienākums veikt jelkādus drošības pasākumus delegācijās strādājošo darbinieku mājokļos neatkarīgi no tā, vai šie mājokļi ir galīgi vai pagaidu. Vienīgais dokuments, kas attiecas uz drošības pasākumiem galīgajos mājokļos, esot ĢD “Ārējie sakari” rokasgrāmata, kas pievienota tās 2010. gada 12. februāra vēstules pielikumā. Tomēr šajā rokasgrāmatā esot ietverts tikai vispārējs ieteikums delegāciju vadītājiem par rezidenču un/vai dienesta mājokļu aizsardzību, atstājot administrācijai plašu rīcības brīvību, novērtējot tā īstenošanas kārtību. Tā kā prasītāja dēla mājoklis bija tikai pagaidu mājoklis, nebija noteikts neviens īpašs drošības pasākums atbilstoši kādai tiesību normai. Turklāt prasītāja dēls esot piekritis apmesties šajā mājoklī ar savu ģimeni. Katrā ziņā šis pagaidu mājoklis esot bijis drošs un tajā bijuši īstenoti drošības pasākumi, kas atbilst Marokā konstatētajam zemajam vispārējās noziedzības līmenim, tostarp apsardzes pakalpojumam, kas 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem paredzēts galīgajiem mājokļiem, līdzīgs apsardzes pakalpojums. Pat pieņemot, ka Komisija būtu varējusi pieļaut nepilnību, prasītājs neesot pierādījis, ka kaitējumu tieši būtu radījusi apgalvotā bezdarbība.

54      Ar 2010. gada 8. jūnija vēstuli Komisija iesniedza 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu par aizsargrežģu uzstādīšanas noteikumiem. Šajā vēstulē Komisija uzsvēra, ka pretēji tam, ko Civildienesta tiesa ir norādījusi savā 2010. gada 20. maija rīkojumā, aizsargrežģu uzstādīšanas noteikumi, kas minēti 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem 54.3. iedaļā, attiecas tikai uz to delegāciju darbinieku galīgajiem mājokļiem, kuras ietilpst III grupā, nevis II grupā.

55      Lietu izskatošās palātas locekļi kancelejas telpās iepazinās ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu par aizsargrežģu uzstādīšanu.

56      Ar 2010. gada 2. jūlija vēstuli Civildienesta tiesa lietas dalībniekiem norādīja, ka tā uzskata, ka 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumi ir būtiski lietas risinājumam. Atbildot uz priekšlikumu, ko Komisija bija izteikusi savā 2010. gada 30. marta vēstulē, Civildienesta tiesa informēja lietas dalībniekus par savu nodomu sniegt šo izvilkumu kopsavilkumu un pievienot to lietas materiāliem. Tā precizēja, ka šī kopsavilkuma saturu veido dažas minētā dokumenta iedaļas (kas minētas 37., 140. un 142. lpp., t.i., 3 lappusēs no 7 lappusēm, kuras Komisija bija iesniegusi Civildienesta tiesai). Lietas dalībnieki tika uzaicināti sniegt savus apsvērumus par 2010. gada 2. jūlija vēstuli.

57      Ar 2010. gada 9. jūlija vēstuli Komisija ņēma vērā Civildienesta tiesas 2010. gada 2. jūlija vēstuli un precizēja, ka sakarā ar delegāciju darbinieku trešās valstīs drošības aizsardzības prasībām, kuras Komisija jau minējusi savās 2010. gada 30. marta un 8. jūnija vēstulēs, tā var piekrist tikai tam, ka 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem kopsavilkumā ir atsauce uz šī dokumenta attiecīgo iedaļu priekšmetu, bet ne tam, ka tas ietver minētā dokumenta izvilkumus. Atbildot uz Civildienesta tiesas lūgumu, Komisija 2010. gada 22. septembra vēstulē precizēja, kas ir saprotams ar attiecīgo iedaļu “priekšmeta” kopsavilkumu, dodot piemēru 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem 140. lappusē esošās 54.3. iedaļas iespējamam kopsavilkumam.

58      Ar 2010. gada 13. jūlija vēstuli prasītājs darīja Civildienesta tiesai zināmu, ka viņš piekrīt Civildienesta tiesas priekšlikumam sniegt 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu kopsavilkumu.

59      Ar 2010. gada 6. oktobra vēstuli Civildienesta tiesa iesniedza Komisijai 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem 37., 140. un 142. lappuses attiecīgo iedaļu kopsavilkumu, ko neveidoja dokumenta izvilkumi, bet kas ietvēra atsauces uz minēto iedaļu priekšmetu, kā Komisija bija ieteikusi.

60      Ar 2010. gada 6. oktobra vēstuli Civildienesta tiesa uzdeva prasītājam jautājumu par to, vai viņš vēlas neizpaust savu identitāti. Uz šo jautājumu netika saņemta atbilde.

61      Ar 2010. gada 19. oktobra vēstuli Komisija sniedza savus apsvērumus par kopsavilkuma projektu, lūdzot Civildienesta tiesai no šī projekta nosaukuma svītrot atzīmi par 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem 37. lappusi.

62      Civildienesta tiesa apmierināja šo Komisijas lūgumu un sagatavoja 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu galīgo kopsavilkumu.

63      Šis kopsavilkums tika iesniegts Komisijai. Runājot par prasītāju pusi, minētais kopsavilkums tika darīts zināms tikai prasītāja advokātam Civildienesta tiesas kancelejas telpās 2010. gada 30. novembrī.

64      Ņemot vērā faktus, kas sniegti pēc 2009. gada 15. decembra tiesas sēdes, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka ir nepieciešama vēl otra tiesas sēde.

65      Ziņojumā šīs otrās tiesas sēdes sagatavošanai Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekiem savus mutvārdu apsvērumus koncentrēt uz šādiem jautājumiem:

“1. Procedūras jautājumi:

a) Savā lūgumā kompensēt kaitējumu, kas iesniegts, balstoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, prasītājs nelūdz kompensēt morālu kaitējumu. Vai ir pieņemami prasījumi kompensēt kaitējumu, kas šajā sakarā iesniegti Civildienesta tiesai?

b) Vai 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem ietilpst šajā lietā piemērojamās tiesību normās?

c) Vai Civildienesta tiesa, izvērtējot, vai šajā lietā Komisija nav pieļāvusi pārkāpumu, tomēr var ņemt vērā attiecīgos šā dokumenta izvilkumus, kuri likumīgu drošības apsvērumu dēļ prasītājai pusei var tikt izpausti tikai īsa kopsavilkuma veidā? Vai, lai panāktu pienācīgu līdzsvaru starp šā dokumenta konfidencialitātes aizsardzību un prasītāja tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, šīs lietas apstākļos Civildienesta tiesai nav jāatkāpjas no Reglamenta 44. panta 1. punkta (skat. pēc analoģijas ECT 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā Nr. 3455/05 A un citi pret Apvienoto Karalisti, it īpaši 205.–208. punkts)?

2. Jautājumi pēc būtības:

a) Kāda ir 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem juridiskā piemērojamība?

b) Vai Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, īstenojot drošības pasākumus, kas bija jāpiemēro prasītāja dēla rīcībā nodotajam pagaidu mājoklim?

c) Vai ir tieša un skaidra cēloņsakarība starp Komisijas iespējamo pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu?

d) Vai, pieņemot, ka Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas varētu izraisīt tās atbildību, Komisiju var uzskatīt par atbildīgu par visu nodarīto kaitējumu vai tikai par daļu no tā sakarā ar upuru iespējamo vainu vai kādas trešās puses darbību?

e) Vai Komisija ir pietiekami kompensējusi to kaitējuma daļu, kas būtu tieši saistīta ar šīs iestādes pārkāpumu?”

66      Pirms tiesas sēdes Komisija ar 2010. gada 26. novembra vēstuli sniedza dažus apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdes sagatavošanai attiecībā uz minētā ziņojuma 1. punkta c) apakšpunktā minēto jautājumu. Tā it īpaši uzsvēra, ka, pēc tās vērtējuma, pienācīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem konfidencialitāti un prasītāja tiesībām uz aizstāvību ir ticis panākts ar Civildienesta tiesas sagatavoto kopsavilkumu. Tādējādi Civildienesta tiesa nevarot pamatot savu lietas materiālu analīzi ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem, kas nav minēti šajā kopsavilkumā, ja vien netiek pārkāpts tās Reglamenta 44. panta 1. punkts. Tomēr Komisija izteica gatavību gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumos, kurus tā šai tiesai ir iesniegusi, ir ietverta informācija, kas nav minēta kopsavilkumā, izskatīt iespēju, ka Civildienesta tiesa papildina kopsavilkumu, turpinot censties panākt pienācīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt dokumenta konfidencialitāti un prasītāja tiesībām uz aizstāvību, turklāt tas ir darāms pirms otrās tiesas sēdes.

67      Ar vēstuli, kas lietas dalībniekiem tika nosūtīta pa faksu 2010. gada 2. decembrī, Civildienesta tiesa precizēja, ka šajā lietā, ņemot vērā, ka prasītājam ir jāspēj īstenot efektīvu pārbaudi tiesā, kamēr daži viņa prasībai lietderīgi dokumenti glabājas pie administrācijas, jāpanāk nevis pienācīgs līdzsvars starp dokumenta konfidencialitātes aizsargāšanu un prasītāja tiesībām uz aizstāvību, bet gan starp dokumenta konfidencialitātes aizsargāšanu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām. Civildienesta tiesa aicināja lietas dalībniekus attiecībā uz šo jautājumu atsaukties uz Tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑438/04 Mobistar (40. punkts) un 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑450/06 Varec (it īpaši 52. un 53. punkts un rezolutīvā daļa). Civildienesta tiesa arī lūdza Komisijai pirms tiesas sēdes norādīt, vai tā ir gatava piekrist, ka kopsavilkumā tiek minēts, kādi konkrēti drošības pasākumi (apsardzes pakalpojuma, signalizācijas sistēmas, trauksmes drošības ierīču un logu aizsargrežģu raksturojums) 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem ir paredzēti attiecībā uz riska pakāpes III grupai atbilstošo delegāciju darbinieku mājokļiem. Civildienesta tiesa precizēja, ka piekļuve šim jaunajam kopsavilkumam būs tikai prasītāja advokātam.

68      Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta pa faksu 2010. gada 3. decembrī, Komisija atbildēja, ka tā nepiekrīt, ka kopsavilkumā tiek minēti konkrēti drošības pasākumi, kas paredzēti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem.

69      Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta pa faksu 2010. gada 6. decembrī, prasītājs norādīja, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem ir būtisks lietas risinājumam. Norādījis, ka kopsavilkums, kas viņa advokātam ir pieejams, attiecas tikai uz minētā dokumenta priekšmetu, nevis tajā minēto drošības pasākumu saturu, prasītājs lūdza iespēju iepazīties ar šī dokumenta attiecīgajiem izvilkumiem vismaz ar sava advokāta starpniecību atbilstoši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principam. Prasītājs uzsvēra, ka ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem klasifikācijas līmeni, kas ir zemākais Lēmumā 2001/844 paredzētais līmenis, šķiet, nevar pamatot Komisijas sniegto atteikumu piekļūt šim dokumentam. Konkurences tiesību jomā procesa dalībniekiem parasti esot iespējams piekļūt dokumentiem, kas klasificēti kā “Ierobežots ES”, īstenojot nepieciešamos aizsardzības pasākumus (aizliegums izgatavot fotokopijas, piekļuve dokumentiem tikai lietas dalībnieku advokātiem). Ja Civildienesta tiesa uzskatot, ka tā nevar papildināt jau sagatavoto kopsavilkumu, nedz izpaust prasītājam 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumus, Civildienesta tiesai, pamatojoties uz Tiesas judikatūru (iepriekš minētais spriedums lietā Varec) un atkāpjoties no sava Reglamenta 44. panta 1. punkta, esot jāspriež par lietu, ņemot vērā attiecīgos šī dokumenta izvilkumus, kas ir tās rīcībā, un tā nevarot aprobežoties tikai ar kopsavilkumu.

70      Otrā tiesas sēde notika 2010. gada 8. decembrī. Tiesas sēdē Komisija paziņoja, ka gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem attiecas uz pagaidu mājokļiem, tā neiebilstu, ka Civildienesta tiesa spriež par šo lietu, ņemot vērā attiecīgos minētā dokumenta izvilkumus, pārsniedzot kopsavilkumu.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības priekšmetu

71      Tā kā prasītājs formāli lūdz atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 3. februāra lēmumu, ir jāatgādina, ka tāds lēmums, ar kuru administrācija ir pieņēmusi nostāju attiecībā uz prasītāja prasījumiem par atlīdzību, ir tā administratīvā procesa sastāvdaļa, kas norisinās pirms Civildienesta tiesā celtas prasības par atbildību, un tikai dod prasītājam tiesības vērsties Civildienesta tiesā ar prasību atlīdzināt zaudējumus. Līdz ar to prasītāja lūgumu atcelt [lēmumu] nevar vērtēt neatkarīgi no lūguma kompensēt kaitējumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā T‑90/95 Gill/Komisija, 45. punkts).

72      Līdz ar to prasība ir jāvērtē kā tāda, kuras vienīgais priekšmets ir tā kaitējuma kompensēšana, kas radies prasītājam, mirušajam ierēdnim un viņa bērniem Komisijas rīcības dēļ.

II –  Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

73      Komisija izvirza vairākas iebildes par nepieņemamību.

74      Pirmkārt, tā norāda, ka savā 2008. gada 25. februāra lūgumā kompensēt kaitējumu, kas iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, prasītājs savos prasījumos aprobežojās tikai ar materiālo zaudējumu atlīdzināšanu un neizvirzīja nevienu prasību par morālā kaitējuma kompensēšanu. Tādējādi prasība esot nepieņemama tiktāl, ciktāl tā ir vērsta uz mirušā ierēdņa, viņa bērnu un prasītāja morālā kaitējuma kompensēšanu.

75      Otrkārt, attiecībā uz mirušā ierēdņa morālo kaitējumu vispirms Civildienesta noteikumu 73. pantā upuris neesot minēts starp tiesīgajām personām. Upuris tādējādi nevarot likumīgi atsaukties uz kaitējumu tiesvedībā par ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz EKL 236. pantu. Līdz ar to, tā kā mirušajam ierēdnim nav nekādu tiesību atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, saskaņā ar teicienu nemo dat quod non habet nekādas tiesības nevarot tikt nodotas prasītājam. Turklāt prasība kompensēt kaitējumu, kas celta, pamatojoties uz EKL 236. pantu, ļaujot prasīt tikai papildu atlīdzību tai atlīdzībai, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 73. pantā, un to izmantot varot vienīgi personas, kas ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā ratione personae.

76      Treškārt, attiecībā uz morālo kaitējumu, kas radies prasītājam, šī kaitējuma daļa neesot minēta 2008. gada 10. septembra sūdzībā un tāpēc esot nepieņemama. Turklāt prasītājs neietilpstot to tiesīgo personu skaitā, kuras minētas Civildienesta noteikumu 73. pantā, un tāpēc nevarot likumīgi atsaukties uz kaitējumu saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību EKL 236. panta nozīmē.

77      Ceturtkārt, attiecībā uz morālo kaitējumu, kas radies mirušā ierēdņa bērniem, šī kaitējuma daļa neesot pieņemama, lai pamatotu prasību kompensēt kaitējumu, kas balstīta uz EKL 236. pantu, jo atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam upura bērniem nav paredzētas nekādas tiesības. Turklāt prasītājs nesniedzot nevienu sākotnēju pierādījumu par nodarīto eksistenciālo kaitējumu.

78      Piektkārt, prasītāja arguments, saskaņā ar kuru mirušais ierēdnis, ja būtu palicis dzīvs, būtu saviem bērniem atstājis daudz lielāku kapitālu nekā summa, kuru Komisija samaksāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, neesot papildināts ne ar vienu pierādījumu, un tam trūkstot jebkādas konkrētības. Turklāt prasītājs neesot minējis nevienu alternatīvu ienākumu avotu (piemēram, iespējamus ienākumus no dzīvības apdrošināšanas, kuras turētāji varētu būt mirušais ierēdnis un viņa dzīvesbiedre), kas ļautu noteikt ienākumu zaudējumus, kas faktiski radušies tiesību pārņēmējiem, kuru likumīgais pārstāvis ir prasītājs.

79      Sestkārt, ne otrais, ne trešais prasības pieteikumā minētais pamats – attiecīgi Komisijas atbildība arī bez pārkāpuma tiesiska akta dēļ un atbildība atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam – neesot minēti 2008. gada 25. februāra prasībā kompensēt kaitējumu. Turklāt šie abi pamati neesot papildināti ne ar vienu elementu, kas ļautu kvantitatīvi noteikt apgalvoto kaitējumu, un par tiem neesot minēts neviens prasījums prasības pieteikumā. Līdz ar to šie pamati esot jāatzīst par nepieņemamiem.

80      Visbeidzot, prasītājs neesot iesniedzis nevienu pilnvaru no pārējiem mirušā ierēdņa bērnu aizbildņiem, kas apliecinātu, ka viņš ir pilnvarots iesniegt prasību šo pēdējo vārdā. Tādējādi viņam neesot tiesību celt prasību.

B –  Civildienesta tiesas vērtējums

81      Pirmkārt, ir jāvērtē šā sprieduma 74.–77. punktā minētās iebildes par nepieņemamību, kas visas attiecas uz prasītāja prasījumiem kompensēt morālo kaitējumu.

82      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasību veidu sistēmā, kas noteikta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, ja prasība ir vienīgi prasība kompensēt kaitējumu tādā nozīmē, ka tā neietver nevienu prasījumu atcelt kādu tiesību aktu, bet gan ir vērsta tikai uz tāda kaitējuma kompensēšanu, kas, iespējams, radies no vairākiem pārkāpumiem vai bezdarbības, kuri, tā kā tiem nav nekādas juridiskas ietekmes, nevar tikt kvalificēti par nelabvēlīgiem aktiem, administratīvajam procesam obligāti – jo pretējā gadījumā vēlākais prasības pieteikums tiks uzskatīts par nepieņemamu – ir jāsākas ar ieinteresētās puses prasību iecēlējinstitūcijai kompensēt apgalvoto kaitējumu un vajadzības gadījumā jāturpinās ar sūdzību, kas vērsta pret lēmumu par prasības noraidīšanu (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑44/93 Saby/Komisija, 31. punkts).

83      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumiem Savienības tiesai ir jābūt tādam pašam priekšmetam kā tiem, kas norādīti sūdzībā, un tiem ir jāietver tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kuriem ir tāds pats pamatojums [pamats] kā sūdzībā minētajiem, jo šos apstrīdēšanas pamatus tiesvedībā var attīstīt, iesniedzot pamatus un argumentus, kam obligāti nav jābūt minētiem sūdzībā, bet kas ir ar to cieši saistīti (skat., piemēram, Tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑62/01 P Campogrande/Komisija, 34. punkts).

84      Civildienesta tiesa nesen ir spriedusi, ka jēdziens “pamatojums [pamats]” ir jāinterpretē plaši (Civildienesta tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā F‑45/07 Mandt/Parlaments, 119. punkts). Lai gan Civildienesta tiesa ir pieņēmusi šo nostāju judikatūrā attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, tas neizslēdz, ka šī nostāja ir transponējama prasību par kaitējuma kompensēšanu jomā, ar nosacījumu, ka tiek ievērots šīs pēdējās tiesvedības īpašais raksturs. Attiecībā uz prasībām tikai par kaitējuma kompensēšanu jēdziens “pamatojums [pamats]” nav definēts saistībā ar “apstrīdēšanas pamatiem” iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē, bet saistībā ar “kaitējuma pamatiem”, kurus attiecīgais ierēdnis minējis savā prasībā kompensēt kaitējumu. Šis kaitējuma pamats nosaka ierēdņa lūgtās kaitējuma kompensēšanas priekšmetu un līdz ar to arī tā lūguma priekšmetu, par kuru administrācijai ir jālemj.

85      No trijos iepriekšējos punktos izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasījumi kompensēt kaitējumu, kas pamatoti ar dažādiem kaitējuma pamatiem, Civildienesta tiesā ir pieņemami tikai tad, ja pirms tiem vispirms administrācijā ir iesniegta prasība, kurai ir tāds pats priekšmets un kura ir balstīta uz tādiem pašiem kaitējuma pamatiem, un pēc tam ir celta sūdzība pret lēmumu, kuru administrācija, kas minēto prasību izskatījusi, tieši vai netieši pieņēmusi.

86      Tas neliedz attiecīgajam ierēdnim pielāgot prasījumu summu, kas minēta prasībā administrācijai, tostarp tad, ja zaudējumi vēlāk kļuvuši smagāki vai ja zaudējumu apjoms nav zināms vai arī tos var novērtēt tikai pēc prasības celšanas (šajā ziņā par iespēju aprēķināt zaudējumus prasības pieteikuma stadijā skat. Tiesas 2004. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑150/03 P Hectors/Parlaments, 62. punkts), bet ar nosacījumu, ka kaitējuma pamati, uz kuriem balstoties viņš prasa atlīdzību, ir norādīti minētajā prasībā.

87      Šajā gadījumā prasītājs tiecas saņemt kompensāciju par to pašu nodarījumu izraisītu kaitējumu kā tie, kas minēti viņa 2008. gada 25. februāra prasībā, turpretī viņa prasījumi kompensēt kaitējumu ir balstīti uz atšķirīga morālā kaitējuma kompensēšanu, kas esot radīts viņam pašam, viņa mirušajam dēlam un viņa mazbērniem.

88      Nav noliedzams, ka 2008. gada 25. februāra vēstulē ietvertajā prasībā kompensēt kaitējumu prasītājs lūdza atlīdzināt tikai materiālos zaudējumus, bet neminēja morālā kaitējuma pamatus, uz kuriem viņš atsaucas Civildienesta tiesā.

89      Protams, pēc tam savā sūdzībā prasītājs prasīja ne tikai atlīdzināt materiālos zaudējumus, bet arī kompensēt morālo kaitējumu, un tas ļāva administrācijai lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība, pieņemt nostāju par šiem kaitējuma pamatiem pirms tiesvedības ierosināšanas. Tomēr šī lēmuma, ar kuru noraidīta sūdzība, daļa ir jāvērtē kā pirmais lēmums, kuru administrācija ir pieņēmusi par minētajiem kaitējuma pamatiem. Prasītājs nav iesniedzis sūdzību par šo pēdējo lēmumu, kas tam būtu bijis jādara, un tādējādi nav ievērojis administratīvo procesu divās daļās, kas ir nosacījums uz šiem kaitējuma pamatiem balstītu prasījumu atlīdzināt kaitējumu pieņemamībai.

90      Argumentācija, kura izriet no Tiesas 1989. gada 26. janvāra sprieduma lietā 224/87 Koutchoumoff/Komisija un kuru prasītājs izklāstīja otrajā tiesas sēdē, nav atbalstāma. Būtībā, lai gan Tiesa minētajā spriedumā atzina, ka ierēdnim ir tiesības prasījumus kompensēt kaitējumu pirmo reizi iesniegt tiesā, tā pamatojums ir tāds, ka sūdzībā izklāstītā tā tiesību akta likumīguma apstrīdēšana, kas negatīvi ietekmē ieinteresēto personu, var ietvert prasību kompensēt kaitējumu, ko radījis šis akts. Tomēr šai lietai ir vienīgi kaitējuma kompensēšanas raksturs un tā nav saistīta ar kāda prasītājam nelabvēlīga lēmuma likumīguma apstrīdēšanu.

91      Līdz ar to prasījumi, kas ir vērsti uz morālā kaitējuma kompensēšanu, šajā instancē ir jānoraida kā nepieņemami, un nav jāvērtē pārējās pret tiem izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

92      Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentiem, kas izklāstīti šā sprieduma 78. punktā, Civildienesta tiesa uzskata, ka tie ir saistīti ar jautājumu par to, vai prasītājam to summu dēļ, kuras Komisija jau samaksājusi kā Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus, vairs nav intereses celt prasību, – jautājumu, kurš tiks izvērtēts turpmāk saistībā ar pirmā pamata izvērtēšanu pēc būtības.

93      Treškārt, attiecībā uz iebildēm par nepieņemamību, kuras izvirzītas pret prasības otro un trešo pamatu un ir minētas šā sprieduma 79. punktā, ņemot vērā faktus, kas ir Civildienesta tiesas rīcībā, lai lemtu par lietas būtību, un tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pareizu tiesvedību, vispirms ir jāvērtē, vai var iestāties iestādes atbildība arī bez pārkāpuma tiesiska akta dēļ vai arī tā var būt balstīta uz Civildienesta noteikumu 24. panta nosacījumiem. Ja Civildienesta tiesa uzskatīs, ka prasītāja prasījumi par atlīdzību, kas balstīti uz šiem diviem pamatiem, nav pamatoti un prasība ir jānoraida, tad nebūs vajadzības izvērtēt šīs iebildes par nepieņemamību (Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedums lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer, 52. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 22. maija spriedums lietā T‑250/06 P Ott u.c./Komisija, 75. un 76. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 14. novembra spriedums lietā F‑4/06 Villa u.c./Parlaments, 21. punkts, un 2009. gada 20. janvāra spriedums lietā F‑32/08 Klein/Komisija, 20. punkts).

94      Ceturtkārt un visbeidzot, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas saistīta ar to, ka prasītājam neesot tiesību celt prasību kā mirušā ierēdņa tiesību pārņēmēju likumīgajam pārstāvim tāpēc, ka viņš nav saņēmis pārējo šo tiesību pārņēmēju aizbildņu piekrišanu, ir jānorāda, ka prasītājs, ar Civildienesta tiesas 2010. gada 15. jūnija vēstuli aicināts iesniegt dokumentu, kas pierādītu, ka viņš rīkojas ar šo līdzaizbildņu piekrišanu, ar tā paša gada 17. jūnija vēstuli iesniedza šo pēdējo parakstītu pilnvaru. Civildienesta tiesa tādējādi var konstatēt, ka atbilstoši Reglamenta 36. pantam prasības pieteikums atbilst šā paša reglamenta 35. panta 1. punkta b) apakšpunkta prasībām. Šī iebilde par nepieņemamību tādējādi ir jānoraida.

95      Pat pieņemot, ka šādas pilnvaras neiesniegšanu, ceļot prasību, nevar labot tiesvedības gaitā, Civildienesta tiesa katrā ziņā atgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka tas, ja kāds subjekts attiecībā pret valsts tiesībām nepierāda tiesības ierosināt tiesvedību, obligāti tam neliedz iespēju vērsties Savienības tiesā (šajā ziņā attiecībā uz izveides procesā esošu sabiedrību, kurai Komisija atzina tiesības piedalīties konkursā un tās piedāvājuma likumību, skat. Tiesas 1982. gada 28. oktobra spriedumu lietā 135/81 Groupement des Agences de voyages/Komisija).

96      Turklāt šajā gadījumā Komisija, atbildot uz prasītāja sūdzību, nekādi nebija norādījusi, ka tam būtu tiesības rīkoties tikai ar pārējo mirušā ierēdņa tiesību pārņēmēju līdzaizbildņu piekrišanu, lai gan sūdzība bija pēdējais posms pirms prasības celšanas.

III –  Par lietas būtību

A –  Par pirmo pamatu – Komisijas pienākuma nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību neizpildi

1.     Lietas dalībnieku argumenti

97      Pēc prasītāja domām, ir izpildīts Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums, kas saistīts ar šīs iestādes prettiesisko rīcību. Būtībā Komisija esot bijusi nolaidīga attiecībā pret tai kā darba devējam saistošo vispārējo drošuma prasību, kura tieši izriet no Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma sniegt palīdzību un kurai esot īpaša piemērojamība attiecībā uz trešās valstīs strādājošiem ierēdņiem un viņu ģimenēm.

98      Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu nodrošināt mirušajam ierēdnim un viņa ģimenei drošu mājokli, pienākumu, kas ir vēl jo svarīgāks tāpēc, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 5. panta 1. punktam ierēdnim ir pienākums dzīvot mājoklī, kuru iestāde nodod viņa rīcībā. Komisijas nolaidību pierādot tas, ka nepieredzējis noziedznieks, turklāt alkohola un apreibinošu vielu ietekmē, esot viegli iekļuvis namā, kurā bija apmeties mirušais ierēdnis, bez jebkāda kavēkļa un nesaskaroties ne ar kādiem šķēršļiem. Komisija nekādi neesot pārliecinājusies par to, vai ēdamistabas logu aizsargrežģi ir efektīvs šķērslis. Šie aizsargrežģi neesot atbilduši to uzdevumam. Savukārt apstāklis, ka šīs telpas logs esot bijis atvērts, neesot pierādīts, un katrā ziņā to nevarot izvirzīt, lai atbrīvotu Komisiju no tās atbildības. Turklāt Komisija esot jāuzskata par atbildīgu par to, ka ielaušanās brīdī nebija naktssarga. Tāpat neesot tikuši veikti tādi lēti un efektīvi pasākumi kā signalizācijas sistēmas un/vai trauksmes drošības ierīces ierīkošana, lai gan 2007. gada 6. augusta rakstiskās atbildes autore tos esot minējusi kā “standarta” drošības pasākumus.

99      Piekrišana, ko mirušais ierēdnis devis par tā rīcībā nodoto pagaidu mājokli, nekādi nevarot atbrīvot Komisiju no tās pienākumiem drošības jomā. Prasītājs [mirušais ierēdnis] turklāt neesot izvēlējies šo mājokli, kuru Komisija bija noīrējusi pirms viņa ierašanās Rabatā.

100    Prasītājs precizē, ka viņš nekādi neapgalvo, ka Komisijas pienākums būtu garantēt absolūtu drošību mirušajam ierēdnim un viņa ģimenei, bet tikai to, ka netika veikti minimālie efektīvie un saprātīgie pasākumi, kas būtu varējuši sniegt konkrētu aizsardzību viņa dēla un viņa ģimenes drošībai.

101    Komisija atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru ierēdnis – vai viņa tiesību pārņēmēji –, kas saņem Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētos pabalstus, tikai tad var likumīgi ierosināt tiesvedību par ārpuslīgumisko atbildību pret attiecīgo iestādi, ja šie pabalsti ir nepietiekami, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus. Šī judikatūra esot transponējama attiecībā uz pārējiem Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem, kas šajā lietā samaksāti mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem. Savukārt prasītājs, kuram esot pierādīšanas pienākums, neesot pierādījis, ka šajā lietā Komisijas samaksātās summas šim nolūkam būtu nepietiekamas. Tādējādi Komisija apšauba prasītāja interesi celt prasību, vismaz attiecībā uz apgalvoto morālo kaitējumu. Attiecībā uz materiālajiem zaudējumiem prasītājs, nosakot prasīto atlīdzību, nekādi neesot ņēmis vērā Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus, kas piešķirti mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, lai gan iepriekšminētā judikatūra izslēdz iespēju, ka papildu tiesvedības par ārpuslīgumisko atbildību rezultātā var saņemt divkāršu atlīdzību par vienu un to pašu kaitējumu.

102    Komisija neapstrīd vispārējā drošuma prasību, kuru ievērot tai kā darba devējam ir pienākums, bet iebilst prasītājam, ka tā esot bijusi pieņēmusi atbilstošus aizsardzības pasākumus, kas bija nepieciešami dotajos apstākļos, tādējādi izslēdzot, ka tā būtu varējusi pieļaut pārkāpumu. Komisijas aizstāvības argumenti par šiem jautājumiem ir izklāstīti šā sprieduma 53. punktā. Turklāt Komisija uzskata, ka vienīgais atbildīgais par prasītāja apgalvoto kaitējumu ir pats noziedznieks. Arī prasītāja dēls esot pieļāvis dažas nolaidības, kas sekmējušas kaitējuma rašanos, it īpaši ar to, ka viņš pirms došanās uz Maroku nebija piedalījies informatīvajās sanāksmēs par drošību, kuras Komisija rīkoja personām, kas nosūtītas darbā delegācijā kādā trešā valstī, un ar to, ka divkāršās slepkavības naktī bija atstājis atvērtu vienu sava mājokļa logu.

103    Civildienesta tiesas kancelejas telpās iepazinies ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu kopsavilkumu, prasītāja aizstāvis uzsvēra, ka šis dokuments ir Komisijai saistošs un ka tajā ir precizēti noteikumi, kurus pati iestāde ir noteikusi, īstenojot savu rīcības brīvību. Viņš arī apgalvoja, ka Komisija, lai gan tā apzinājās riskus, ar kuriem saskaras tās ierēdņi, kas strādā Marokā, nebija ievērojusi nevienu no šajā dokumentā noteiktajiem pasākumiem. Ja nebūtu šīs Komisijas pienākuma neizpildes, divkāršā slepkavība nebūtu izdarīta. Turklāt, ja būtu īstenoti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem paredzētie drošības pasākumi, prasītāja dēls būtu varējis celt trauksmi un, iespējams, nebūtu miris no gūtajiem ievainojumiem. Tādējādi viņam tikusi atņemta izdzīvošanas iespēja. Cēloņsakarība starp Komisijas pārkāpumu un kaitējumu esot skaidri pierādīta. Komisijas atbildību nemazinot nekāds nogalinātā ierēdņa pārkāpums.

104    Komisija atbildēja, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem nav piemērojams tādiem pagaidu mājokļiem kā mājoklis, kas bija nodots prasītāja dēla rīcībā, un ka tajā katrā ziņā ir minēti tikai ieteikumi, nevis saistoši pasākumi. Administrācijai tādējādi šajā lietā esot bijusi plaša rīcības brīvība, kuras robežas tā acīmredzami neesot pārkāpusi, jo aizsardzības pasākumi, kas šajā lietā tika veikti, esot bijuši pietiekami un saprātīgi.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

a)     Par Komisijas izteikto iebildumu, kas saistīts ar to, ka apgalvotais kaitējums jau ir pilnā apjomā kompensēts

105    Vispirms ir jāpārbauda, vai prasītājs ir izpildījis nosacījumu pierādīt kompensējama kaitējuma esamību; pretējā gadījumā viņa prasība kompensēt kaitējumu būtu jānoraida. Komisija būtībā apgalvo, ka prasītāja apgalvotais kaitējums jau ir pilnā apjomā kompensēts ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem, kas samaksāti mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem. Tādējādi neesot izpildīts viens no nosacījumiem, lai iestātos Savienības atbildība, t.i., pierādījums par nekompensēta kaitējuma esamību, tādējādi prasības pieteikums jau a limine būtu jānoraida, neesot vajadzībai izvērtēt, vai Komisija nav pieļāvusi pārkāpumu. Savukārt prasītājs apgalvo, ka Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti, kas ir iepriekš noteikti, ir pilnīgi nepietiekami, lai nodrošinātu atbilstošu atlīdzību par nozīmīgajiem materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, kas radušies šajā lietā, kurai Savienības iestāžu vēsturē nav precedenta. Ņemot vērā lietas ārkārtas apstākļus, esot nepieciešama papildu atlīdzība, balstoties uz judikatūru (Tiesas 1986. gada 8. oktobra spriedums apvienotajās lietās 169/83 un 136/84 Leussink/Komisija).

106    Šajā ziņā tika lemts, ka, tā kā Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem ir iepriekš noteikts raksturs, šiem tiesību pārņēmējiem ir pamats lūgt papildu zaudējumu atlīdzību iestādei, ja tā var tikt uzskatīta par atbildīgu par ierēdņa nāvi un ja Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti nav pietiekami, lai pilnā apjomā atlīdzinātu radušos zaudējumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Leussink/Komisija, 13. punkts, un Tiesas 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, 22. un 23. punkts).

107    Pirmām kārtām tai pusei, kas izvirza Savienības atbildību, ir jāiesniedz pārliecinoši pierādījumi par tās apgalvoto zaudējumu esamību vai apjomu un jāpierāda cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un apgalvoto iestāžu prettiesisko rīcību (skat. it īpaši Tiesas 1976. gada 21. maija spriedumu lietā 26/74 Roquette frères/Komisija, 22. un 23. punkts, un 1998. gada 7. maija spriedumu lietā C‑401/96 P Somaco/Komisija, 71. punkts).

108    Protams, Komisijas argumentācija par to, ka atlīdzība, kas sniegta ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem, ir pietiekama, šķiet, ir uzskatāma par iebildi par nepieņemamību, jo Komisija šķietami uzskata, ka prasītājam vairs nav intereses celt prasību. Tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai varētu uzskatīt, ka atbildētājai pusei, kas izvirza prasītāja intereses neesamību celt prasību, ir pienākums pierādīt, ka prasībai ir šāds pieņemamības šķērslis.

109    Tomēr šādu Komisijas argumentācijas interpretāciju nevar atbalstīt. Ar Komisijas apgalvojumu būtībā tiek uzsvērts, ka prasītājs nav izpildījis vienu no nosacījumiem pēc būtības, no kā ir atkarīga Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās, t.i., nav pierādījis atlīdzināmus zaudējumus. Tā kā prasītājam ir pienākums pierādīt to zaudējumu esamību un apjomu, ko viņš prasa atlīdzināt, viņam ir jāsniedz pierādījums, ka viņa minētie zaudējumi nav pilnā apjomā atlīdzināti ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lucaccioni/Komisija, 16. punkts).

110    Šajā gadījumā Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītājs šajā ziņā ir sniedzis pietiekamas ziņas.

111    Vispirms, pieņēmums, uz kuru prasītājs ir balstījis tās summas aprēķinu, kuru tas prasa kā atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem un kura ir uzskatāma par vismaz aptuvenu finansiālo zaudējumu vērtējumu, kuri radušies mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, proti, [pieņēmums], ka šis ierēdnis būtu varējis turpināt darba pienākumus līdz pensionēšanās vecumam, šķiet ticams un saprātīgs, pat ja nav noliedzams, ka šādi tiek ņemts vērā 26 gadus ilgs laikposms. Prasības pieteikumā minētā summa EUR 2 552 837,96, kas atbilst prasītāja dēla atalgojuma summai, kuru tas būtu saņēmis, ja būtu turpinājis strādāt līdz pensionēšanās vecumam, tādējādi a priori nav pārmērīga. Turklāt prasītājs nav izvirzījis nevienu prasību saistībā ar to tiesību uz pensiju zaudēšanu, kuras viņa dēls būtu varējis iegūt šajā pašā laikposmā, lai gan Savienības tiesa pieļauj, ka šīs tiesības var ņemt vērā, vērtējot materiālos zaudējumus (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, 167. punkts, un 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, 87.–90. punkts).

112    Tālāk ir jānorāda, ka šādi aprēķinātā summa pārsniedz to Civildienesta noteikumos paredzēto pabalstu summu, kurus Komisija ir samaksājusi un samaksās mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, pat pieņemot, kā to darījusi Komisija iebildumu raksta 54. punktā, ka šie pabalsti tiktu maksāti tik ilgi, līdz bērni bāreņi sasniegs 26 gadu vecumu (atbilstoši šim pieņēmumam aprēķinātā summa ir EUR 2 478 375,47).

113    Visbeidzot, prasītāja minētā summa EUR 2 552 837,96 apmērā ir tikusi pārrēķināta līdz summai, kas tuva EUR 4 miljoniem, un attēlota tabulā, ar kuru viņš iepazīstināja pirmajā tiesas sēdē, jo tajā bija ņemti vērā paaugstinājumi pakāpē, kurus viņa dēls, pēc viņa domām, būtu ieguvis. Protams, šiem paaugstinājumiem pēc būtības ir hipotētisks raksturs, jo ierēdņiem nav tiesību uz šādu karjeras attīstību. Turklāt ir jāuzsver, ka Komisija mirušajam ierēdnim izņēmuma kārtā pēc nāves piešķīra paaugstinājumu pakāpē, kas tika ņemts vērā, aprēķinot Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus attiecīgās personas tiesību pārņēmējiem. Tomēr šķiet saprātīgi uzskatīt, ka uz iepriekš minēto summu EUR 2 552 837,96 apmērā būtu jāattiecas dažādiem palielinājumiem, vismaz tādiem, kas saistīti ar pārcelšanu augstākā līmenī, kuru mirušais ierēdnis būtu saņēmis darba stāža dēļ (precīzākai materiālo zaudējumu atlīdzības summas noteikšanai skat. šā sprieduma 199. un 200. punktu).

114    Ņemot vērā prasītāja sniegtās ziņas un pieņemot, ka Komisijas atbildība iestātos pilnā apjomā attiecībā uz visiem radušamies materiālajiem zaudējumiem, nevar izslēgt, ka Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti, kas samaksāti ieinteresētajām personām, kuras visas ir nepilngadīgie un bāreņi, kuri zaudējuši tēvu un māti, nebūtu pietiekami, lai nodrošinātu atlīdzību pilnā apjomā par ievērojamajiem materiālajiem zaudējumiem, kas tiem radušies. Pretēji tam, ko Komisija apgalvoja tiesas sēdē, tas, ka summas, kuras katru mēnesi tiek maksātas mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem kā Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti, pārsniedz atalgojuma summu, kuru šis ierēdnis būtu saņēmis 2009. gada jūnijā, nevar likt apšaubīt šo secinājumu. Būtībā minētais atalgojums, kā tika minēts, varētu tikt maksāts prasītāja dēlam tik ilgi, līdz viņš sasniegtu pensionēšanās vecumu, t.i., ilgāku laikposmu nekā laikposms, kas paredzēts Civildienesta noteikumos paredzēto pabalstu maksāšanai viņa tiesību pārņēmējiem.

115    Komisijai tādējādi nav pamata apgalvot, ka prasītāja prasība par zaudējumu atlīdzināšanu jau a limine būtu jānoraida tāpēc, ka prasītājs nav pierādījis, ka apgalvotie zaudējumi nav tikuši pilnā apjomā atlīdzināti ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem, kas viņa dēla tiesību pārņēmējiem jau tikuši piešķirti.

b)     Par iebildumu, ka Komisija esot pieļāvusi pienākuma nodrošināt mirušā ierēdņa un viņa ģimenes drošību pārkāpumu

 Par Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem

116    No Savienības tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs vai bija atkarīgs, kurā tiek prasīts atlīdzināt zaudējumus, ja tas rodas nodarbinātības attiecībās, kas saista vai saistīja šo personu ar iestādi, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un neietilpst EKL 235. un 288. panta piemērošanas jomā (Tiesas 1975. gada 22. oktobra spriedums lietā 9/75 Meyer-Burckhardt/Komisija, 7. punkts; 1977. gada 17. februāra spriedums lietā 48/76 Reinarz/Komisija un Padome, 10. punkts; Tiesas 1987. gada 10. jūnija rīkojums lietā 317/85 Pomar/Komisija, 7. punkts; Tiesas 1987. gada 7. oktobra spriedums lietā 401/85 Schina/Komisija, 9. punkts; Pirmās instances tiesas 2009. gada 26. jūnija rīkojums lietā T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, 12., 13. un 24. punkts; Civildienesta tiesas 2010. gada 11. maija spriedums lietā F‑30/08 Nanopoulos/Komisija, 130.–133. punkts, par kuru celta prasība lietā T‑308/10 P, kas tiek skatīta Eiropas Savienības Vispārējā tiesā). Šī judikatūra ir transponējama uz strīdu starp miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem vai viņu likumīgo pārstāvi un iestādi, no kuras šis ierēdnis bija atkarīgs, jo šis strīds ir radies nodarbinātības attiecībās starp šo pēdējo un minēto iestādi.

117    Lai iestātos iestādes atbildība atbilstoši EKL 236. pantam, ir jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, t.i., jābūt iestādes pieļautam dienesta pārkāpumam vai prettiesiskumam, skaidriem un novērtējamiem zaudējumiem, kā arī cēloņsakarībai starp pārkāpumu un apgalvotajiem zaudējumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑20/89 Moritz/Komisija, 19. punkts; 1994. gada 9. februāra spriedumu lietā T‑82/91 Latham/Komisija, 72. punkts, un 1995. gada 21. februāra spriedumu lietā T‑506/93 Moat/Komisija, 46. punkts). Tā kā šiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem vienlaikus, ar to, ka viens no tiem nav izpildīts, pietiek, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Lucaccioni/Komisija, 14. punkts).

118    Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem, kuru Civildienesta tiesa izskatīs vispirms, ir jāuzsver, ka tad, ja tiek apstrīdēts nevis kādas lēmumu pieņemšanas tiesiskums, bet, kā šajā gadījumā, ar lēmumu pieņemšanu nesaistītas rīcības vainojamais raksturs, Savienības tiesai to faktu vidū, kas ir atbilstīgi izskatāmajā lietā, ir jāņem vērā administrācijas rīcības brīvība lietas faktu norises laikā.

119    Ja iestādei ir plaša rīcības brīvība, tostarp tad, ja tai nav pienākuma rīkoties noteiktā veidā atbilstoši piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, izšķirīgais kritērijs, lai noteiktu, vai pirmais nosacījums ir izpildīts, ir šai rīcības brīvībai noteiktu acīmredzamu un būtisku ierobežojumu pārkāpšana. Ja administrācija nav pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu, tai nevar pārmest nekādu prettiesiskumu un tās atbildība tādējādi ir izslēgta. Piemēram, tādas izmeklēšanas uzsākšana, kuras rezultātā ierēdnis ir attaisnots, nevar radīt iestādes atbildību, ja lēmums par izmeklēšanas uzsākšanu ir balstīts uz pietiekamu un atbilstīgu faktu kopumu un tādējādi nav acīmredzami kļūdains (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2007. gada 2. maija spriedumu lietā F‑23/05 Giraudy/Komisija, 104., 105. un 167. punkts).

120    Turpretī, ja administrācijas rīcības brīvība ir ievērojami samazināta vai pat šādas rīcības brīvības nav, tikai ar Savienības tiesību pārkāpumu var pietikt, lai pierādītu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, kas var radīt iestādes atbildību (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, 44. punkts). Tādējādi, ja administrācijai ir jāīsteno noteikta rīcība, kas tai noteikta spēkā esošajos tiesību aktos, ar vispārējo principu vai pamattiesību ievērošanu vai noteikumos, ko tā pati sev noteikusi, ar šāda pienākuma neizpildi vien pietiek, lai radītu attiecīgās iestādes atbildību.

121    Tādējādi Savienības tiesa varēja konstatēt, ka iestājas atbildība iestādei, kas nav ievērojusi modrības pienākumu, kurš uz to attiecas kā uz darba devēju attiecībā uz tādas dienesta automašīnas pārbaudi, uzturēšanu un izmantošanu, kurā brauca ierēdnis brīdī, kad notika nelaimes gadījums (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Leussink/Komisija, 15.–17. punkts), iestādei, kas nebija brīdinājusi ierēdni par viņa lietas materiālos atklātu slimību, lai gan tai ir pienākums brīdināt ierēdni par viņa veselībai bīstamu rīcību (iepriekš minētais Pirmās instances tiesas 1997. gada 18. decembra spriedums lietā Gill/Komisija, 34. punkts), iestādei, kuras medicīniskais dienests nebija informējis ierēdni par riska faktoriem, kas var izraisīt slimības rašanos (Pirmās instances tiesas 1991. gada 25. septembra spriedums lietā T‑36/89 Nijman/Komisija, 37. punkts), kā arī iestādei, kas saprātīgā termiņā nebija izskatījusi lūgumu atzīt slimību par arodslimību (Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedums lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, 161. un 167. punkts).

122    Lai gan Komisija, atsaucoties uz Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija (95.–97. punkts) un 2008. gada 10. decembra spriedumu lietā T‑57/99 Nardone/Komisija (162. punkts), apgalvo, ka administrācijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās pirmais nosacījums katrā ziņā prasa, lai tiktu pierādīts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šāds nosacījums ir atbilstīgs prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras cēlušas privātpersonas, pamatojoties uz EKL 288. pantu, bet nav piemērojams prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas radušās, pamatojoties uz nodarbinātības attiecībām starp ierēdni un viņa iestādi. Tostarp spriedumos, kas minēti iepriekšējā punktā, Savienības tiesa secināja, ka pastāv administrācijas pārkāpums, tikai no konstatējuma, ka ir ticis pieļauts prettiesiskums, nepierādot, ka pārkāpums bijis “pietiekami būtisks”, nedz arī pārbaudot, vai pārkāptā norma var tikt uzskatīta par tādu, ar kuru indivīdiem tiek piešķirtas tiesības. Pirmās instances tiesa apelācijas palātā iepriekš minētajā rīkojumā lietā Marcuccio/Komisija (11., 12. un 13. punkts), kas pieņemts pēc iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Franchet un Byk/Komisija un Nardone/Komisija, apstiprināja, ka pret ierēdni tās nodarbinātības saiknes dēļ, kas viņam ir ar Savienību, nevar būt tāda pati attieksme kā pret privātpersonu un ka atbildības iestāšanās nosacījumi atbilstoši EKL 236. pantam ir atšķirīgi no EKL 288. panta nosacījumiem. Ja tiktu piekrists Komisijas apgalvojumam, uz prasībām par atbildību, ko ierēdņi ceļ pret administrāciju, parasti tiktu attiecināts smaga vai pietiekami būtiska pārkāpuma režīms, lai gan prasībai pierādīt smagas kļūdas esamību nozīme ir tikai jomās, kurās administrācijai ir plaša rīcības brīvība.

123    Ir jānorāda, ka ar 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā T‑143/09 P Komisija/Petrilli (46. punkts), kas tika pasludināts pēc otrās tiesas sēdes šajā lietā, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa skaidri atspēkoja Komisijas apgalvojumu un pārskatīja iepriekš minēto spriedumu lietā Nardone/Komisija. Tādējādi šī tiesa lēma, ka pretēji tam, kas ticis uzskatīts minētajā spriedumā, strīds civildienesta jomā atbilstoši EKL 236. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tāds, kas attiecas uz ierēdnim vai darbiniekam radītu zaudējumu atlīdzību, atbilst īpašiem noteikumiem salīdzinājumā ar noteikumiem, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar EKL 235. pantu un EKL 288. panta otro daļu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. jūnija spriedumu lietā T‑187/01 Mellone/Komisija, 74. punkts, un 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑1/02 Polinsky/Tiesa, 47. punkts). Būtībā it īpaši no Civildienesta noteikumiem izriet, ka atšķirībā no visām citām privātpersonām Savienības ierēdnis vai darbinieks ar iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs, ir saistīts ar juridiskām nodarbinātības attiecībām, kas atspoguļo līdzsvaru starp īpašām savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kas izpaužas iestādes rūpības pienākumā pret personu (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑298/93 P Klinke/Tiesa, 38. punkts). Šis līdzsvars galvenokārt ir paredzēts, lai saglabātu uzticības attiecības, kādām jābūt starp iestādēm un viņu ierēdņiem, lai garantētu pilsoņiem labu to vispārējas nozīmes uzdevumu izpildi, kas uzticēti iestādēm (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, 44.–47. punkts). No tā izriet, ka tad, ja Savienība rīkojas kā darba devējs, tai ir lielāka atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt zaudējumus, kuri tās darbiniekiem radīti jebkāda prettiesiskuma dēļ, ko tā pieļāvusi kā darba devējs.

124    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pirmā atbildības iestāšanās nosacījuma interpretācija, ko Komisija aizstāv, ir pareiza, būtu jākonstatē, ka šajā lietā iespējami pārkāptā tiesību norma, t.i., Komisijas pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību, ir norma, ar kuru indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, tās judikatūras nozīmē, kas izveidota, piemērojot EKL 288. pantu (pēc analoģijas attiecībā uz pienākumu nodrošināt veselīgu darba vidi, kurš izriet no rūpības pienākuma, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nardone/Komisija). Jautājums par to, vai šīs normas iespējama neievērošana ir pietiekami būtiska, tiks izvērtēts turpmāk.

125    No iepriekš minētā izriet, ka, izvērtējot, vai Komisija nav pieļāvusi pārkāpumu un vai šis pārkāpums nav tāds, kas var radīt tās atbildību, vispirms ir jāizvērtē, kāda rīcības brīvība Komisijai šajā gadījumā bija, nodrošinot mirušā ierēdņa un viņa ģimenes aizsardzību.

 Par Komisijas rīcības brīvības apjomu, nodrošinot savu delegācijā trešā valstī strādājošo ierēdņu drošību

126    Attiecībā uz darbinieku darba apstākļu drošību nav apstrīdams, ka Komisijai, tāpat kā jebkuram publiskam vai privātam darba devējam, ir pienākums rīkoties. Šie darbinieki būtībā var atsaukties uz tiesībām uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem, kā tas atgādināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktā. Šī vienīgā iemesla dēļ nav pieņemams apgalvojums, ka Komisijai šajā jomā būtu plaša rīcības brīvība, – šāds formulējums tiek izmantots jomās, kurās administrācija var brīvi noteikt rīcības veidu, neesot pienākumam nodrošināt kādas tiesības. Turklāt gan no šajā jomā piemērojamajām pamatnostādnēm, gan no judikatūras izriet, ka Komisijas kā darba devēja pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību ir īpaši stingrs un administrācijas rīcības brīvība šajā jomā, lai gan pastāv, ir ierobežota.

127    Pirmkārt, attiecībā vispirms uz šajā jomā atbilstīgajām pamatnostādnēm Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā ir noteikts, ka aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem jārada darba apstākļi, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kuri ir vismaz vienlīdzīgi minimālajām prasībām, kādas tiek piemērotas saskaņā ar šajās jomās īstenotajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem (attiecībā uz šo pantu skat. Civildienesta tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedumu lietā F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, 116. punkts). No vairākām Eiropas direktīvām, it īpaši no Direktīvas 89/391, izriet, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītajos aspektos. Pienākuma nodrošināt darba ņēmējiem drošu darba vidi saturs ir precizēts Direktīvas 89/391 6.–12. pantā, kā arī vairākās citās direktīvās, kurās ir paredzēti aizsargpasākumi, kas jāveic dažās īpašās nozarēs. Tādējādi arī uz Komisiju, kura pilda līgumu uzraudzītājas pienākumu, attiecas stingra šādi darba devējiem noteikto pienākumu interpretācija (skat. Tiesas 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑127/05 Komisija/Apvienotā Karaliste). Turklāt Komisijas pieņemtais 2006. gada 26. aprīļa lēmums apliecina, ka šī iestāde ir ņēmusi vērā sekas, kas izriet no Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta, izmantojot tiesību normas, kuras piemērojamas dalībvalstīs atbilstoši Direktīvai 89/391.

128    Turklāt, kā prasītājs pamatoti norāda, attiecībā uz Komisiju pienākums aizsargāt savus darbiniekus ir Civildienesta noteikumu 24. pantam pamatā esošs princips un tam ir īpaša piemērojamība attiecībā uz ierēdņiem, kas strādā trešās valstīs, kurās atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 5. panta 1. punktam viņiem ir pienākums dzīvot mājoklī, kuru iestāde nodevusi to rīcībā. Civildienesta noteikumu X pielikuma 5. panta 2. punktā šajā ziņā ir paredzēts, ka iecēlējinstitūcija lemj par tiesībām uz mēbelēm un citiem mājsaimniecības priekšmetiem saskaņā ar nosacījumiem, kas piemērojami katrā dienesta vietā. Uz šiem mājokļiem tādējādi attiecas īpašs tiesiskais regulējums, un – īpaši attiecībā uz dienesta vietām, kurās ir īpašs risks ierēdņu drošībai, – nevar tikt uzskatīts, ka uz tiem neattiecas administrācijas atbildība. Aizsardzības pienākums turklāt attiecas arī uz ierēdņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kopā ar viņu attiecīgajā trešajā valstī, kā to apliecina fakts, ka dzīvesbiedriem arī ir jāpiedalās dažās informatīvās sanāksmēs par drošības jautājumiem pasākumu ciklu pirms darba uzsākšanas ietvaros.

129    Otrkārt, kad Eiropas Savienības Tiesai bija jāatzīst, ka iestājusies kādas iestādes atbildība sakarā ar tās pienākuma nodrošināt savu darbinieku drošību neizpildi, šī tiesa neuzskatīja, ka administrācijai attiecīgajā jomā būtu bijusi plaša rīcības brīvība, nedz arī ka konstatētajai pienākuma neizpildei jābūt īpaši smagai. Tādējādi kādai iestādei tika piespriests atlīdzināt nelaimes gadījuma brīvdienu nometnē, kurā tika uzņemti tās ierēdņu bērni, sekas, jo nebija paredzētas pienācīgas līgumiskās garantijas un par tām nebija informētas attiecīgās personas (Tiesas 1982. gada 7. oktobra spriedums lietā 131/81 Berti/Komisija, 23. un 24. punkts), kā arī atlīdzināt zaudējumus nelaimes gadījumā cietušam ierēdnim, kurš komandējuma laikā brauca ar slikti uzturētu dienesta automašīnu, kuru vadīja cits iestādes ierēdnis (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Leussink/Komisija, 15.–17. punkts). Tiesa pat uzskatīja, ka šis drošības pienākums ir spēkā arī attiecībā uz ēkā strādājošu amatnieku, kurš nebija ne iestādes ierēdnis, ne darbinieks un kļuva par tās iestādes ēkas, kurā viņš strādāja, sabrukšanas upuri (Tiesas 1990. gada 27. marta spriedums lietā C‑308/87 Grifoni/EAEK, 13. un 14. punkts).

130    Tomēr, lai arī cik plašs būtu šis pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību, tas tomēr nevar noteikt attiecīgajai iestādei absolūtu pienākumu sasniegt rezultātu. It īpaši nevar tikt neievēroti budžeta, administratīvie vai tehniskie ierobežojumi, ar kuriem administrācija saskaras un kuri dažkārt padara grūtu vai pat neiespējamu arī steidzamu un nepieciešamu pasākumu ieviešanu īsā termiņā, neraugoties uz kompetento iestāžu pūliņiem. Turklāt šo drošības pienākumu sarežģītu padara tas, ka attiecīgajam ierēdnim, kā tas bija prasītāja dēla gadījumā un atšķirībā no darba ņēmēja, kas ieņem noteiktu darba vietu, trešā valstī ir jāveic amata pienākumi un jāieņem amats, kas līdzīgs diplomāta amatam un ir pakļauts dažādiem riskiem, kurus ir grūtāk noteikt un novērst.

131    Šajā ziņā Civildienesta tiesa vispirms norāda, ka šāda ierēdņa mājoklis, pat ja tas ir nodots šī ierēdņa rīcībā viņa amata pienākumu dēļ un uz to ir attiecināti īpaši aizsardzības pasākumi, [kas nepieciešami] dažām delegācijām trešās valstīs, tomēr nevar tikt pilnīgi uzskatīts par darba vietu Direktīvas 89/391 nozīmē. Turklāt delegāciju darbinieku mājokļi trešās valstīs neatbilst ne “darba vietu”, ne “Komisijas teritoriju” definīcijai, kas šaurā nozīmē minētas 2006. gada 26. aprīļa lēmumā. Tāpat Direktīvas 89/391 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir tiesības atcelt vai mazināt darba devēju atbildību, ja nelaimes gadījumi notiek neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēju varā, vai ārkārtēju notikumu dēļ, no kuru sekām nevar izvairīties, kaut arī pielikti visi pūliņi. Tādējādi šāds atbildības ierobežojums, kas Direktīvā 89/391 paredzēts dalībvalstu darba devējiem, var tikt atzīts arī attiecībā uz Savienības iestādēm kā darba devējām saistībā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu.

132    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus un pienācīgi ņemot vērā delegācijā trešā valstī strādājoša ierēdņa dzīves un darba īpašos apstākļus, Civildienesta tiesa uzskata, ka atbilstoši Direktīvā 89/391 ietvertajiem galvenajiem noteikumiem uz Komisiju attiecināmais drošības pienākums šādos apstākļos vispirms prasa, lai iestāde novērtētu riskus, kādiem ir pakļauti tās darbinieki, un veiktu integrētus aizsargpasākumus visos dienesta līmeņos, pēc tam – lai tā informētu attiecīgos darbiniekus par riskiem, kurus ir varēts noteikt, un lai pārliecinātos, ka darbinieki ir saņēmuši pienācīgus norādījumus par riskiem viņu drošībai, un, visbeidzot, lai tā veiktu piemērotus aizsardzības pasākumus un ieviestu kārtību un instrumentus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem.

133    Šajā gadījumā prasītājs koncentrē savu kritiku uz trešo grupu, kas attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kurus Komisija neesot veikusi. Viņš nemin nevienu pienākuma neizpildi attiecībā uz Komisijas pienākumiem preventīvi novērtēt riskus un informēt viņa dēlu.

134    Civildienesta tiesa tomēr uzskata, ka, pirms tiek izvērtēts, kāda veida pasākumi Komisijai bija jāievieš, ir jāuzsver, ka iestāde nekādi nav pārkāpusi savu pienākumu preventīvi novērtēt riskus, kādiem tiktu pakļauti tās ierēdņi, kas strādā Rabatas delegācijā.

135    Būtībā, pirmkārt, Komisija attiecībā uz saviem darbiniekiem, kas tiesvedības faktu norises laikā strādāja Rabatā, bija preventīvi novērtējusi riskus, kādiem viņi tika pakļauti. No drošības norādījumiem, kas saistībā ar tā dēvēto programmu pirms darba uzsākšanas tiek doti ierēdņiem, pirms viņi sāk pildīt amata pienākumus delegācijā, izriet, ka riski, kurus Komisija bija ņēmusi vērā attiecībā uz Maroku, bija riski, kādiem savas uzturēšanās laikā šajā valstī pakļautas personas ar relatīvi augstu dzīves līmeni, t.i., uzbrukuma riski noteiktās vietās vai noteiktā diennakts laikā, kā arī zādzību vai aplaupīšanas riski. Otrkārt, 2006. gada janvārī, vairākus mēnešus pirms divkāršās slepkavības, riska pakāpe attiecībā uz Rabatas delegāciju un darbinieku mājokļiem tika paaugstināta līdz “III grupas” pakāpei, kas ir visaugstākā riska pakāpe delegācijām trešās valstīs un kas tostarp nosaka pienākumu nodrošināt pastāvīgu specializētas sabiedrības īstenotu apsardzi darbā uz pārstāvniecību nosūtīto darbinieku mājokļos. Lai gan pirms 2006. gada Maroka netika atzīta par valsti, kurā būtu īpaši augsts atentātu pret diplomātiskā korpusa locekļiem risks, jo iepriekš nebija ticis ziņots ne par vienu uzbrukumu viņiem (izņemot uzbrukumu, par kura upuriem kļuva attiecīgie diplomāti atentāta laikā pret karali Skhiratā [Skhirat] 1971. gadā), Komisija tomēr uzskatīja, ka terorisma draudi, kas tiešāk skar Eiropas Savienību, var pastāvēt vairākās valstīs, tostarp Marokā, un ar to pamatoja Rabatas delegācijas pārcelšanu no riska pakāpes II grupas uz III grupu. Turklāt 2006. gada 6. februāra paziņojumā delegāciju vadītājiem ĢD “Ārējie sakari” direktorāta “Ārējais dienests” direktors minētajos apstākļos atgādināja par vairākiem ieteikumiem, tostarp par informācijas sniegšanu apsardzes darbiniekiem, lai sekmētu “labāku modrību un uzraudzību birojos, rezidencēs un mājokļos”, un par to, ka ir svarīgi “rūpīgi ievērot līgumiskos norādījumus un procedūras”.

136    Komisija tādējādi nebija par zemu novērtējusi riskus, kādiem pakļauti tās ierēdņi, kas strādā Rabatas delegācijā.

 Par pārkāpuma esamību piemērotu aizsardzības pasākumu ieviešanā

137    Attiecībā uz šajā gadījumā veiktajiem aizsardzības pasākumiem Civildienesta tiesa, balstoties uz pierādījumu savākšanā iegūto informāciju, ir nonākusi pie secinājuma, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus.

138    Pirmajā analīzē, pamatojoties vienīgi uz informāciju, kas bija Civildienesta tiesas rīcībā pirms pirmās tiesas sēdes, varēja tikt uzskatīts, ka drošības pasākumi dzīvoklī, kurā dzīvoja mirušais ierēdnis un viņa ģimene, bija atbilstoši. Būtībā šis mājoklis atradās mierīgā dzīvojamo namu rajonā, kurā dzīvo augstas Marokas valsts amatpersonas, kā arī delegācijās strādājošie darbinieki un diplomāti. Tas nebija izolēts, bet atradās teritorijā, ko apņem divus metrus augsta siena. Ieeju teritorijā principā uzraudzīja sargs, kurš atradās sarga namiņā pretī namam, kurā dzīvoja mirušais ierēdnis un viņa ģimene, apmēram desmit metrus no galvenās ieejas šajā namā. Uz namu tātad attiecās viens no aizsardzības pasākumiem, kurus 2007. gada 6. augusta rakstiskās atbildes autore uzskatīja par “papildu” pasākumiem. Turklāt namā, šķiet, bija veikti pasākumi, kas varētu novērst parasti paredzamos ielaušanās riskus: visas ieejas durvis bija aprīkotas ar “Yale” tipa slēdzenēm, kuras delegācijas dienesti bija nomainījuši pirms mirušā ierēdņa ierašanās šajā vietā, un visas izejas (izņemot galvenās ieejas durvis un terases durvis otrajā stāvā) bija aizsargātas ar dzelzs aizsargrežģiem.

139    Tomēr 2009. gada 15. decembra tiesas sēdē Civildienesta tiesa pirmo reizi uzzināja noteiktu informāciju saistībā ar drošības pasākumiem, kādi piemērojami delegāciju darbiniekiem trešās valstīs, it īpaši to, ka Maroka 2006. gadā tika uzskatīta par augsta riska valsti delegāciju darbiniekiem.

140    Lai noteiktu šo pasākumu veidu un piemērojamību un tādējādi varētu atbildēt uz prasītāja argumentiem, kurš apgalvo, ka Komisija pagaidu mājoklī, kurā tika izdarītas slepkavības, nebija veikusi aizsardzības pasākumus, kurus tā pati bija noteikusi par nepieciešamiem mājokļos, kas nodoti tās Rabatā strādājošo darbinieku rīcībā, Civildienesta tiesa pieņēma trīs rīkojumus, ar kuriem tā uzdeva Komisijai iesniegt šai analīzei būtiskos dokumentus.

141    Ir jānorāda, ka, pirms Civildienesta tiesa uzdeva veikt šos pierādījumu savākšanas pasākumus, tā uzskatīja, ka prasītājs, it īpaši atsaucoties uz 2007. gada 6. augusta rakstisko atbildi, ar pietiekamu precizitāti un ticamību ir apgalvojis, ka mājokļos, kas nodoti delegāciju darbinieku rīcībā, bija jāievēro aizsardzības pasākumi. Turklāt dokumenti, kuru iesniegšanu Civildienesta tiesa vēlējās panākt, varēja būt nevis pierādījumi, bet lietā piemērojamo tiesību normu elementi. Un par to, vai Komisija ir ievērojusi savus drošības pienākumus, Civildienesta tiesa nevar lemt, nezinot šo pienākumu, kuri izriet no šajā lietā atbilstošajām tiesību normām, veidu un piemērojamību.

142    Civildienesta tiesa uzskatīja, ka no Komisijas iesniegtajiem dokumentiem īpaši jāņem vērā 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumi, un, lai ievērotu šī dokumenta, kas klasificēts kā “Ierobežots ES”, konfidencialitāti, tā sagatavoja šo izvilkumu kopsavilkumu.

143    Komisija tomēr iebilda pret to, ka lietas materiāliem varētu tikt pievienoti paši [dokumenta] izvilkumi un ka prasītājs varētu ar tiem iepazīties. Prasītājs savukārt apgalvoja, ka šī Komisijas traucējošā attieksme viņam šķiet nepamatota un tāda, ar ko tiek pārkāptas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Viņš norādīja, ka Civildienesta tiesas sagatavotais kopsavilkums attiecas tikai uz 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu priekšmetu, nevis pašu šo izvilkumu saturu, un tādējādi nav pietiekams, lai garantētu pušu procesuālo tiesību vienlīdzību. Tādējādi viņš lūdza iespēju iepazīties ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem vai, ja tā nenotiktu, lai Civildienesta tiesai būtu iespējams šos izvilkumus ņemt vērā savā lietas analīzē, atkāpjoties no tās reglamenta 44. panta 1. punkta.

144    Līdz ar to ir jālemj par prasītāja lūgumu iepazīties ar šo dokumentu un gadījumā, ja šis lūgums tiktu noraidīts, jānosaka, ar kādiem nosacījumiem šo dokumentu var izmantot Civildienesta tiesa.

–       Par prasītāja lūgumu iepazīties ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem

145    Vispirms jānorāda, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem ir klasificēts kā “Ierobežots ES” un ka principā iepazīties ar klasificētiem dokumentiem, kā skaidri paredzēts Lēmumā 2001/844, var tikai īpaši pilnvarotas personas. Prasītājs varētu iepazīties ar šo dokumentu tikai tad, ja būtu pilnvarots to darīt, bet tas nav viegli panākams, jo prasītājam nav nekādas profesionālas saiknes ar iestādēm. Tāpat viņš varētu iepazīties ar šo dokumentu tad, ja tas tiktu formāli deklasificēts. Taču, saņēmusi Civildienesta tiesas jautājumu par šo tematu, Komisija uzreiz izslēdza iespēju, ka varētu tikt pieņemts lēmums par deklasifikāciju.

146    Ja Civildienesta tiesa bez jebkāda pilnvarojuma vai deklasifikācijas procedūras nolemtu izpaust prasītājam 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumus, tā pārkāptu apstrādes noteikumus, kas attiecas uz šādu dokumentu. Šāds lēmums kaitētu arī paļāvībai un labticībai, kam ir jābūt attiecību starp tiesu un Savienības administrāciju pamatā, jo iestāde šos izvilkumus Civildienesta tiesai izpauda tikai tāpēc, lai tā varētu pārbaudīt to konfidencialitāti. Vienīgi primāri apsvērumi, kas it īpaši izriet no pamattiesību aizsardzības, varētu izņēmuma kārtā pamatot, ka Civildienesta tiesa pievieno lietas materiāliem un izpauž visiem lietas dalībniekiem klasificētu dokumentu bez administrācijas piekrišanas. Šajā gadījumā šādu apstākļu nav.

147    Tālāk, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisijas atsaukšanās uz 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem konfidencialitāti nekādi nav kaitējoša vai nesamērīga. Šīs konfidencialitātes aizsardzība būtībā ir nepieciešama, lai garantētu drošību delegāciju darbiniekiem trešās valstīs un a fortiori tiem, kuri strādā riska pakāpes III grupas delegācijās, attiecībā uz kurām terorisma risks tiek uzskatīts par īpaši augstu, kas kopš 2006. gada tā ir arī Marokā.

148    Nav noliedzams, ka vienīgi prasītāja advokāta iepazīšanās ar dokumenta izvilkumiem Civildienesta tiesas telpās, ko pamatotu garantijas, tostarp disciplināras, kas saistītas ar advokāta profesiju, varētu būt mazāk ierobežojošs pasākums nekā atteikums piekļūt [šim dokumentam], tomēr arī šāds pasākums radītu datu izpaušanas risku, kas varētu kaitēt delegāciju darbinieku drošībai, pat ja netiktu apstrīdēts advokāta godīgums.

149    Visbeidzot un galvenokārt Civildienesta tiesa uzskata, ka šajā gadījumā prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un procesuālo tiesību vienlīdzību neprasa, lai viņš vai tā advokāts iepazītos ar pašu 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu saturu. Civildienesta tiesai būtībā ir iespējams izmantot šā dokumenta izvilkumus saskaņā ar noteikumiem, ar ko vienlaikus tiek ievērotas prasītāja tiesības un šā dokumenta konfidencialitāte.

–       Par to, kā Civildienesta tiesa izmanto 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem

150    Kā izriet no šā sprieduma daļas, kas veltīta procedūrai, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumi, kas tai tika izpausti, ir būtiski lietas risinājumam. Šie izvilkumi būtībā precizē, kādus drošības pasākumus Komisija bija plānojusi veikt riska pakāpes III grupas delegāciju darbinieku mājokļiem, kuru vidū kopš 2006. gada janvāra ir arī Maroka. Lai saskaņotu šā dokumenta konfidencialitātes aizsardzību, procesa sacīkstes raksturu un prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, Civildienesta tiesa saskaņā ar Komisijas priekšlikumu sagatavoja attiecīgo izvilkumu kopsavilkumu (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā AM & S Europe/Komisija).

151    Prasītājs pamatoti norāda, ka šajā kopsavilkumā ir atklāts tikai 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem attiecīgo izvilkumu priekšmets un, tā kā tajā nav nekādu norāžu par pašu šajos izvilkumos precīzi minēto drošības pasākumu saturu, viņam netiek ļauts īstenot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šis kopsavilkums pats par sevi nevar garantēt ne to, ka tiek ievērots līdzsvars starp iepriekšējā punktā minētajām pretrunīgajām interesēm, ne arī lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzību (pēc analoģijas attiecībā uz lietu, kurā konfidenciāla dokumenta izpaušana Vispārējai tiesai un prasītājam kopsavilkuma veidā tiek uzskatīta par nepietiekamu, lai garantētu tiesības uz aizstāvību, skat. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑85/09 Kadi/Komisija, 174. punkts, par kuru celtas apelācijas, kas vēl tiek skatītas Tiesā, lietas C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P).

152    Šādos apstākļos Civildienesta tiesai ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp esošajām interesēm, tostarp pārbaudot, vai šajā gadījumā ir iespējams atkāpties no Reglamenta 44. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa ņem vērā tikai tos dokumentus un materiālus, ar kuriem lietas dalībnieki ir varējuši iepazīties un par kuriem tie ir varējuši izteikt apsvērumus.

153    Kā lēmusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz procesu, kas pilnībā balstīts uz sacīkstes principu, var ierobežot tiktāl, ciktāl tas strikti nepieciešams, lai aizsargātu tādas svarīgas sabiedrības intereses kā nacionālā drošība, nepieciešamība paturēt slepenībā dažas policijas darba metodes noziegumu izmeklēšanā vai trešo personu pamattiesību aizsardzība. Tomēr, lai garantētu taisnīgu tiesvedību apsūdzētajam, visas grūtības, ko izraisa ieinteresētās personas tiesību ierobežošana, ir pietiekami jākompensē procesā tiesu iestādēs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto ECT spriedumu lietā A un citi pret Apvienoto Karalisti, it īpaši 205.–208. punkts un tajos minētā judikatūra).

154    Protams, šī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kā Komisija pamatoti ir norādījusi, ir piemērojama krimināllietās un nav transponējama šajā lietā, kura neattiecas uz šo jomu un kurā turklāt nav izvirzīta prasītāja tiesību uz aizstāvību problēma, bet gan šī pēdējā tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību problēma. Tomēr tā sniedz norādes, kuras Savienības tiesa var ņemt vērā tajā notiekošajā tiesvedībā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Varec, 46.–48. punkts).

155    Turklāt Tiesa ir lēmusi, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai tiesai, izskatot strīdu, būtu pieejama prasītā informācija, tostarp konfidenciāla informācija, lai tā varētu lemt, pilnībā zinot lietas apstākļus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Varec, 53. un 55. punkts).

156    No iepriekš minētā izriet, ka 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumu konfidencialitātes aizsardzība šajā lietā prasa, lai prasītājam šis dokuments būtu pieejams tikai kopsavilkuma veidā un līdz ar to process nebūtu pilnībā balstīts uz sacīkstes principu. Tomēr prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šādos apstākļos var garantēt vienīgi tad, ja Civildienesta tiesa, atkāpjoties no sava Reglamenta 44. panta 1. punkta, pati pamatojas uz šā dokumenta atbilstīgajiem izvilkumiem, lai varētu lemt, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, lai gan Komisija šos izvilkumus iesniedza Civildienesta tiesai tikai tāpēc, lai šī tiesa pārbaudītu dokumenta konfidencialitāti.

157    Turklāt ir jāuzsver, ka Komisija, kas savos 2010. gada 26. novembra apsvērumos par otrās tiesas sēdes sagatavošanas ziņojumu iebilda pret to, ka Civildienesta tiesa šādi rīkotos, šajā tiesas sēdē vairs neiebilda pret to, ka Civildienesta tiesa ņem vērā 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem atbilstīgos izvilkumus gadījumā, ja tā uzskatītu, ka šajā dokumentā regulēts delegāciju darbinieku pagaidu mājokļu jautājums.

–       Par 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem piemērojamību prasītāja dēla un viņa ģimenes rīcībā nodotajam pagaidu mājoklim

158    Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem neattiecas tikai uz to mājokļu jautājumu, kurus iestāde kvalificējusi kā “galīgos” mājokļus.

159    Vispirms – nevienā no šā dokumenta izvilkumiem, kas Civildienesta tiesai bija pieejami, netiek lietota šī kvalifikācija. Šajos izvilkumos ir minēti vienīgi delegāciju darbinieku “mājokļi” (“staff houses”). Arī pārējie lietas analīzei būtiskie dokumenti neattaisno galīgo un pagaidu mājokļu nošķiršanu attiecībā uz drošību. Tādējādi Civildienesta noteikumu X pielikuma 18. pantā ir vienīgi paredzēts, ka ierēdnim, kuram, ierodoties trešā valstī, ir jāapmetas viesnīcā vai pagaidu mājoklī, ar iepriekšēju kompetentās iestādes piekrišanu ir tiesības uz to, ka tiek atmaksātas faktiskās izmaksas par šā mājokļa īri. ĢD “Ārējie sakari” rokasgrāmatā nav vairāk noteikumu par drošības pasākumiem, kādi piemērojami pagaidu mājokļiem, un tajā ir vienīgi precizēts, kādiem nosacījumiem ir pakļauta šādu mājokļu īres maksas segšana un dienas naudas maksāšana attiecīgajam ierēdnim. Šās rokasgrāmatas 15.3.3. punktā ar nosaukumu “Ierobežojumi” ir vienīgi norādīts, ka, izvēloties pagaidu mājokļus, tiek ņemti vērā budžeta un drošības aspekti un ka uzturēšanās pagaidu mājoklī laikposms ir pēc iespējas jāierobežo. Tādējādi tiek uzskatīts par atbilstīgu, ka iecelšanas amatā gadījumā uzturēšanās pagaidu mājoklī laikposms nepārsniedz vienu nedēļu. Ņemot vērā, ka šis punkts ir iekļauts rokasgrāmatas nodaļā par apmešanās pagaidu mājoklī budžeta un administratīvajiem aspektiem, nevar tikt izdarīti nekādi secinājumi par šādām norādēm attiecībā uz šādam mājoklim piemērojamo drošības pasākumu raksturu.

160    Tālāk – 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem 142. lappusē, kas ietilpa Civildienesta tiesai iesniegtajos izvilkumos, ir šāds teikums: “Minētajā dokumentā minētie ieteikumi ir minimālās drošības prasības, kas jāievēro jebkuros apstākļos; nebūtu plānojams nekāds izņēmums vai alternatīvs risinājums bez ĢD “Personāls un administrācija” direktorāta “Drošība” iepriekšēja apstiprinājuma”; tas minēts [arī] dokumenta kopsavilkumā, ar kuru iepazinās prasītāja advokāts. Ja precizējums, saskaņā ar kuru šīs minimālās prasības ir jāievēro “jebkuros apstākļos”, attiektos vienīgi uz “galīgajiem” mājokļiem, tas zaudētu savu jēgu. 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem autoriem ir zināms, ka delegācijās tiek izmantoti pagaidu mājokļi, un, ja viņi būtu vēlējušies tos izslēgt no minētā dokumenta piemērošanas jomas, viņi, visdrīzāk, būtu minējuši šo mājokļu īpašo gadījumu.

161    Visbeidzot, pat ja ir taisnība, kā Komisija to apgalvoja otrajā tiesas sēdē, ka pagaidu mājokļos atbilstoši to raksturam nevar visos gadījumos būt veikti tādi paši aizsardzības pasākumi kā pastāvīgajos jeb galīgajos mājokļos, šis apstāklis neattaisno to, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem tiem nebūtu piemērojams. Būtībā, paredzot iespēju atkāpties no šiem pasākumiem ar iepriekšēju kompetentā dienesta piekrišanu, šis dokuments ļauj pielāgot drošības pasākumus attiecīgo mājokļu raksturojumam, lai tādējādi tiktu ņemts vērā to pagaidu raksturs.

162    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka 2006. gada dokuments par drošības standartiem un kritērijiem tiešām ir atbilstīgs, lai izvērtētu, vai pagaidu mājoklī, kurā dzīvoja prasītāja dēls un viņa ģimene, bija veikti atbilstošie drošības pasākumi, kuri šajā dokumentā minēti attiecībā uz riska pakāpes III grupas delegāciju darbinieku mājokļiem un kuri ir jāpiemēro “jebkuros apstākļos”.

163    Pakārtoti, pat ja tiktu atzīts, ka šis dokuments nav piemērojams attiecīgajam mājoklim, būtu jāņem vērā šādu norādījumu esamība attiecībā uz galīgajiem mājokļiem, lai izvērtētu, vai Komisija attiecībā uz pagaidu mājokli ir pielikusi visus nepieciešamos pūliņus. Šī pakārtotā analīze tiks izvērsta turpmāk.

–       Par 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem juridisko piemērojamību

164    Kā prasītājs pamatoti norādīja otrajā tiesas sēdē, šis dokuments ir uzskatāms par iekšējām pamatnostādnēm, ar kurām Komisija ierobežo rīcības brīvību, kāda tai ir, ieviešot savu darbinieku aizsardzības pasākumus, un tas ir attiecināms uz Komisiju tikmēr, kamēr tā nav to grozījusi.

165    Pirmkārt, šajā dokumentā minētie pasākumi sava mērķa, formulējuma, precizitātes līmeņa, piemērošanas nosacījumu un to inspekciju dēļ, kas uz tiem var attiekties, šķiet uzskatāmi par saistošiem pasākumiem un nav tikai ieteikumi bez obligātas juridiskas piemērojamības, citādi Komisijas drošības pienākumam tiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība. Tādējādi tā neprecīzi līdz pirmās tiesas sēdes norisei apgalvoja, ka nevienā, nekāda veida dokumentā nav noteikti attiecībā uz Marokas delegācijas darbinieku mājokļiem paredzēti drošības pasākumi un ka ir tikai vispārējs ieteikums delegācijas vadītājam attiecībā uz rezidencēm un dienesta mājokļiem, kas minēts ĢD “Ārējie sakari” rokasgrāmatā.

166    Otrkārt, no lietas materiāliem skaidri izriet, ka delegācijas dienesti Marokā uzskatīja, ka tiem 2006. gadā ir pienākums veikt šos pasākumus, vēl jo steidzamāk tāpēc, ka delegācija 2006. gada janvārī tika pārcelta no riska pakāpes II grupas uz III grupu – visaugstāko riska skalā. Turklāt ĢD “Ārējie sakari” kompetentie dienesti 2005. gada novembrī Rabatas delegācijas dienestos bija veikuši inspekciju par “delegācijas atbilstību “standartiem un kritērijiem””, proti, tieši tiem standartiem un kritērijiem, kas ir minēti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem. Tāpat no delegācijas vadītāja 2006. gada 6. jūnija piezīmes un no šai piezīmei pievienotā misijas ziņojuma, kuru sagatavojis reģionālais atbildīgais par drošību pēc Rabatā no 2006. gada 10. līdz 13. maijam veiktās pārbaudes, izriet, ka pilnībā ir jāievēro “pienākums, lai katram ierēdnim un līgumdarbiniekam būtu pieejams [..] apsardzes pakalpojums 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā”, ka ir jāveic darbi mājokļu drošības nodrošināšanai un ka īpaša uzmanība pievēršama ļoti ieteicamajai aizsargrežģu uzstādīšanai pie logiem vienam no mājokļiem, kā arī pienākumam aprīkot “mājokļus” ar signalizācijas sistēmām un trauksmes drošības ierīcēm.

167    Pat pieņemot, ka šādiem drošības pasākumiem ir tāda pati piemērojamība kā pasākumiem, kas minēti iekšējās pamatnostādnēs, kuras saskaņā ar judikatūru tiek uzskatītas par “norādošiem” rīcības noteikumiem, kurus administrācija nosaka pati sev, Komisija nekādi nav apgalvojusi, ka vispārējas nozīmes apsvērumi vai iemesli, kas saistīti ar dienesta interesēm, pamatotu šo pasākumu nepiemērošanu šajā gadījumā. Komisija tikai kļūdaini apgalvoja, ka 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem minētie pasākumi nav piemērojami pagaidu mājokļiem.

168    No iepriekš minētā izriet, ka, lai izvērtētu, vai Komisija nav pieļāvusi pārkāpumu savu drošības pienākumu ievērošanā, Civildienesta tiesai ir jāņem vērā pasākumi, kurus pati Komisija ir uzskatījusi par atbilstošiem riska pakāpei, kāda 2006. gadā bija Marokā, kā tas izriet no 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem.

–       Par Komisijas pārkāpuma esamību

169    No lietas materiāliem, tostarp no 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem kopsavilkuma un izvilkumiem, izriet, ka Komisija bija noteikusi minimālās drošības prasības Rabatas delegācijā strādājošo darbinieku mājokļiem, kas ietvēra tādu aizsardzības pasākumu ieviešanu, kuri atbilst Marokai noteiktajai riska pakāpei un kuri ir piemērojami jebkuros apstākļos, tostarp pretzagļu signalizācijas sistēmas, trauksmes drošības ierīces un noteiktām īpašībām atbilstošu aizsargrežģu ierīkošanu, kā arī pastāvīgu apsardzi, ko nodrošina specializēta sabiedrība.

170    Kā jau tika minēts, šie pasākumi bija piemērojami visiem mājokļiem, kas nodoti delegācijas darbinieku rīcībā, ja vien kompetentais dienests iepriekš nebija noteicis atkāpes. Minētie pasākumi bija vērsti uz to, lai novērstu terorisma risku, kas tika uzskatīts par tik nopietnu, ka ar to tika pamatota delegācijas iekļaušana riska pakāpes III grupā. Turklāt delegācijas vadītājs bija lūdzis ĢD “Ārējie sakari” veikt pārbaudi. Šī pārbaude, kas notika no 2006. gada 10. līdz 13. maijam, ļāva atklāt dažas nepilnības delegācijas darbinieku rīcībā nodoto mājokļu aizsardzībā.

171    Taču, lai gan Komisijas administrācija pilnīgi apzinājās īpaši augstos riskus, kādiem bija pakļauti tās darbinieki, mājoklī, kurā dzīvoja prasītāja dēls un viņa ģimene, netika veikts neviens no pasākumiem, kas paredzēti mājokļu aizsardzībai riska pakāpes III grupas delegācijām.

172    Minētais mājoklis nebija aprīkots ne ar pretzagļu signalizācijas sistēmu, ne ar trauksmes drošības ierīcēm. Aizsargrežģi, caur kuriem varēja ielavīties slepkava, neatbilda ieteikumiem, kas minēti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem, – ieteikumiem, par kuriem Civildienesta tiesa varēja uzzināt no viena no Komisijas iesniegtajiem izvilkumiem, – un, ja šie ieteikumi būtu ievēroti, cauri aizsargrežģiem nevarētu iekļūt arī vājas miesas uzbūves uzbrucējs. Tādējādi, kā norādīja prasītājs, šie aizsargrežģi neatbilda savam uzdevumam. Visbeidzot, mājas apsardzi nenodrošināja specializēta sabiedrība, kuras uzdevums būtu specifiska šī īpašuma aizsardzība 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Kā Komisija precizēja otrajā tiesas sēdē, sarga, kura namiņš atradās nama ieejas tuvumā, uzdevums bija apsargāt tajā pašā teritorijā esošo namu kopumu un viņam nebija īpašāk jāuzrauga nams, kurā dzīvoja prasītāja dēls. Turklāt mājas nomas līgumā nav neviena precizējuma par tās apsardzes nosacījumiem. Tāpat var norādīt, ka, ja arī sargs slepkavības naktī bija savā vietā laikā, kad slepkava ielauzās mājā, šķiet, ka vēlāk nekādas apsardzes nebija, jo tad slepkava varēja iekraut pie ieejas novietotajā upuru automašīnā mājā nozagtos priekšmetus (golfa piederumus, gleznas, rotaslietas, televizoru u.c.) un aizbraukt, sēžot pie šīs automašīnas stūres, neviena netraucēts. Turklāt Civildienesta tiesa norāda, ka šajā mājoklī nebija veikti arī daži no pasākumiem, kas paredzēti riska pakāpes II grupas mājokļiem (pretzagļu signalizācijas sistēma un trauksmes drošības ierīces).

173    Protams, lai konstatētu, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus drošības jomā, Civildienesta tiesa nevar aprobežoties tikai ar norādi, ka nav ievēroti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem uzskaitītie aizsardzības pasākumi. Ir pats par sevi saprotams, ka īpašos apstākļos, tostarp steidzamības apstākļos, var uz laiku tikt paredzēta apmešanās pagaidu mājoklī, kurā nav veikti tādi paši drošības pasākumi kā galīgajā mājoklī.

174    Tomēr pat šādā situācijā administrācija nevar atteikties no pienākuma veikt minimālos pasākumus, kas ļauj novērst galvenos drošības riskus personām, kuras dzīvo pagaidu mājoklī, vai ierobežot šo risku iespēju ar budžeta un administratīvajā ziņā pieņemamiem nosacījumiem. Tas vēl jo vairāk ir spēkā tad, ja Komisija ir tikusi informēta par īpašajiem apstākļiem.

175    Šajā gadījumā attiecībā uz Maroku noteiktā augstā riska pakāpe saistībā ar terora draudiem, kas var attiekties uz kādu Savienības ierēdni, 2006. gada maijā veiktā pārbaude, kurā tika uzsvērtas nepilnības delegācijas darbinieku rīcībā nodoto mājokļu aizsardzībā, kā arī četru mazu bērnu atrašanās attiecīgā ierēdņa mājoklī bija fakti, kas pamato īpašus piesardzības pasākumus pirms ierēdņa apmešanās, kaut uz laiku, attiecīgajā mājoklī. Tāpat ir jānorāda, ka Komisija nav apgalvojusi, ka ar aizsardzības pasākumiem, kas veikti mirušā ierēdņa rīcībā nodotajā mājoklī, kompetentais dienests būtu veicis atkāpi, piemērojot 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem. Komisija nav arī apgalvojusi, ka papildu drošības pasākumu veikšana attiecīgajā namā, piemēram, lai pārveidotu loga aizsargrežģus, pa kuru slepkava iekļuva mājoklī, vai lai ierīkotu signalizācijas sistēmu vai trauksmes drošības ierīces, vai arī lai uz laiku pagarinātu apsardzes līgumu ar specializētu sabiedrību, būtu radījusi budžeta vai administratīva rakstura grūtības. Komisija turklāt kopš 2006. gada 6. aprīļa, dienas, kurā prasītāja dēls piekrita nosūtījumam strādāt Marokā, zināja, ka viņam un viņa ģimenei būs jānodrošina mājoklis Rabatā. Visbeidzot, fakts, ka prasītāja dēls un viņa ģimene vēlējās atstāt viesnīcu, kurā viņi uz laiku bija izmitināti apstākļos, kas nav ērti ģimenei ar četriem bērniem, neatbrīvo administrāciju no pienākuma veikt aizsardzības pasākumus, kas atbilst delegācijai noteiktajai riska pakāpei, īstenojot ja ne visus pasākumus, kas paredzēti 2006. gada dokumentā par drošības standartiem un kritērijiem, tad vismaz vienu vai vairākus no tiem, ko iestāde varēja īstenot bez lielām grūtībām, piemēram, uzstādīt jaunus aizsargrežģus un ierīkot trauksmes drošības ierīces.

176    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājs pamatoti apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas var izraisīt tās atbildību.

177    Pieņemot, ka tas ir nepieciešams, Civildienesta tiesa uzskata, ka šī Komisijas pienākuma nodrošināt aizsardzību savam ierēdnim un viņa ģimenei, kas nosūtīti uz trešo valsti, neizpilde šā sprieduma 171.–175. punktā minēto iemeslu dēļ ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru tiek piešķirtas tiesības prasītāja dēlam un viņa ģimenei un kas var radīt Komisijas atbildību.

 Par cēloņsakarību un tādu apstākļu esamību, kas atbrīvo no atbildības (upuru vaina un trešās puses darbība)

178    Otrajā tiesas sēdē prasītājs un Komisija iesniedza divas koncepcijas par prasītās cēloņsakarības starp iestādes pieļauto pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem faktisko un tiešo raksturu. Pēc prasītāja domām, ja pārkāpums izpaužas tādējādi, ka iestāde nav izpildījusi savu pienākumu rīkoties, tad šī bezdarbība, ja tiek pierādīts, ka tad, ja iestāde būtu veikusi prasītos pasākumus, pārkāpums, “visticamāk, nebūtu radies”, ir faktisks un tiešs zaudējumu cēlonis. Pēc prasītāja domām, šī analīze izriet no Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. decembra sprieduma lietā T‑304/01 Abad Pérez u.c./Padome un Komisija. Pirmās instances tiesa tādā pašā nozīmē esot lēmusi, ka prettiesiska rīcība ir faktisks un tiešs zaudējumu cēlonis, ja tiek pierādīts, ka tiesiskuma ievērošana “augstākā mērā ticami” būtu ļāvusi prasītājam gūt savu interešu apmierinājumu (iepriekš minētais 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā Sanders u.c./Komisija, 150. punkts). Komisija turpretī apgalvoja, ka, lai pierādītu, ka cēloņsakarība starp pārkāpumu un zaudējumiem ir faktiska un tieša, ir jābūt pārliecībai, ka bez vainu izraisošās bezdarbības kaitējums nebūtu nodarīts (Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums lietā T‑138/03 É. R. u.c./Padome un Komisija, 127. punkts).

179    Judikatūra par cēloņsakarību, kā to apliecina lietas dalībnieku argumenti, ir viena no smalkākajām un niansētākajām judikatūras jomām. Vienlaikus neatkarīgi no niansēm formulējumos, ko izmanto Savienības tiesa, pastāvīgi tiek lemts, ka tikai tāds pārkāpums, kas izraisa zaudējumus, pastāvot tiešai saistībai starp cēloni un sekām, rada iestādes atbildību. Savienību var uzskatīt par atbildīgu tikai par tādu kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības (Pirmās instances tiesas 2000. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑178/98 Fresh Marine/Komisija, 118. punkts un tajā minētā judikatūra, un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums lietā T‑42/06 Gollnisch/Parlaments, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Prasītājai pusei ir jāpierāda, ka bez pieļautā pārkāpuma kaitējums nebūtu radies un ka pārkāpums ir galvenais tai nodarītā kaitējuma cēlonis (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑149/96 Coldiretti u.c./Padome un Komisija, 116. un 122. punkts). Ja zaudējumi ir nenovēršamas un tūlītējas pieļautā pārkāpuma sekas, tad cēloņsakarība ir pierādīta (Pirmās instances tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑231/97 New Europe Consulting un Brown/Komisija, 57.–60. punkts).

181    Turklāt Savienības tiesa uzskata, ka zaudējumus var radīt ne vien viens faktisks un tiešs cēlonis, bet ka to var izraisīt arī vairāki cēloņi, kas būtiski sekmē tā rašanos (Tiesas 1986. gada 12. jūnija spriedums lietā 229/84 Sommerlatte/Komisija, 24.–27. punkts, un iepriekš minētie spriedumi lietā Grifoni/EAEK, 17. un 18. punkts, un lietā Fresh Marine/Komisija, 135. un 136. punkts).

182    Šajā gadījumā prasītājs apgalvo, ka, ja būtu veikti nepieciešamie drošības pasākumi, pirmkārt, slepkavības nebūtu notikušas un, otrkārt, būtu bijis iespējams celt trauksmi, kas viņa dēlam, kurš tūlītēji negāja bojā no gūtajiem ievainojumiem, dotu izdzīvošanas iespēju. Attiecībā uz šiem diviem punktiem ir jāvērtē, vai ir pierādīta cēloņsakarība starp pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem.

183    Pirmkārt, attiecībā uz cēloņsakarību starp pārkāpumu un divkāršo slepkavību Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītājs no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījis, ka, ja Komisija būtu izpildījusi savu pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, divkāršā slepkavība nebūtu notikusi. Būtībā, ja būtu nodrošināta pastāvīga apsardze, kas paredzēta tikai prasītāja dēla rīcībā nodotās mājas aizsardzībai, un ja būtu ierīkoti tādi logu aizsargrežģi, kas atbilst Komisijas kompetento dienestu noteiktajam raksturojumam, tas ja ne atturētu slepkavu, tad vismaz fiziski traucētu tam iekļūt namā. Tādējādi Komisija ir tieši sekmējusi kaitējuma rašanos, radot apstākļus tā notikšanai. Tātad ir pierādīta faktiska un tieša cēloņsakarība.

184    Protams, Komisijas konstatētais risks tās darbinieku drošībai, ar ko tika pamatota Rabatas delegācijas iekļaušana riska pakāpes III grupā, bija saistīts ar terorisma draudiem, nevis tādu vispārējo noziedzību, par kādas upuri kļuva prasītāja dēls un vedekla. Tomēr šis apstāklis neietekmē iepriekšējā punktā izvērsto faktiskas un tiešas cēloņsakarības vērtējumu. Būtībā ir saprātīgi uzskatīt, ka pasākumiem ar mērķi novērst teroristiska atentāta izdarīšanu vai arī ierēdņa slepkavību politisku iemeslu dēļ vai teroristu grupas darbības rezultātā a fortiori būtu jānodrošina efektīva aizsardzība pret kāda indivīda ielaušanos ierēdņa mājoklī. Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka tā būtu atbrīvojama no jebkādas atbildības tāpēc, ka noziedznieka motīvs nebija tāds, kāds sākotnēji tika pieļauts.

185    Turklāt Komisija nevar izmantot argumentu par dažādiem pārkāpumiem, kurus būtu pieļāvis tās ierēdnis un kuri pārtrauktu cēloņsakarību un mazinātu administrācijas atbildību.

186    Pirmkārt, ieinteresētās personas nepiedalīšanās informatīvajās sanāksmēs par drošības jautājumiem saistībā ar pasākumiem pirms darba uzsākšanas neapšaubāmi ir nolaidība no viņa puses. Tomēr Civildienesta tiesa nav varējusi noteikt šīs nepiedalīšanās iemeslus, kas varētu būt saistīti ar dienesta apstākļiem. Turklāt no uzaicinājumiem uz šīm sanāksmēm, kuros mirušais ierēdnis vienīgi tika “lū[gts] piedalīties” tajās, neizriet, ka piedalīšanās būtu izvirzīta kā dienesta pienākums, kas obligāti jāveic pirms došanās uz darbu delegācijā. Prasītāja dēls turklāt varēja tikt nosūtīts darbā uz Maroku bez šīs apmācības. Turklāt šādu sanāksmju pirms darba uzsākšanas organizēšana pati par sevi nevar atbrīvot Komisiju no tās pienākumiem informēt savus ierēdņus par riskiem viņu drošībai, kādiem tie būs pakļauti delegācijā, it īpaši ierēdņus, kas nosūtīti darbā riska pakāpes III grupas delegācijās. Ja ierēdnis, kas nosūtīts darbā šādā delegācijā, nepiedalās minētajās sanāksmēs pirms darba uzsākšanas, administrācijai ir jāpārliecinās, ka viņš tiešām ir saņēmis nepieciešamo informāciju. Tomēr Komisija nav apgalvojusi, ka prasītāja dēlam pirms došanās uz Maroku būtu sniegti atbilstīgie dokumenti par viņa drošību.

187    Turklāt no debatēm otrajā tiesas sēdē izriet, ka ierēdņi, kurus nosūta darbā delegācijā, parasti nevar iepazīties ar 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem, jo šis dokuments, kas klasificēts kā “Ierobežots ES”, viņiem netiek izpausts. Tādējādi pat tad, ja prasītāja dēls būtu piedalījies sanāksmēs pirms darba uzsākšanas, viņš, iespējams, nebūtu varējis novērtēt, kādi konkrēti drošības pasākumi ir paredzēti mājoklim, kas nodots viņa rīcībā Marokā. Komisijas argumenti, saskaņā ar kuriem ieinteresētā persona esot pieņēmusi Marokā spēkā esošos dzīves un mājokļa apstākļus un devusi savu piekrišanu apmesties pagaidu mājoklī, tādējādi nav atbalstāmi, jo šī piekrišana netika dota, pilnībā apzinoties apstākļus. Civildienesta tiesa šajā ziņā norāda, ka Komisija 2006. gada 6. aprīlī lūdza prasītāja dēlam apliecināt, ka viņš piekrīt nosūtīšanai uz darbu Rabatā un ka ir pilnībā informēts tostarp par viņa rīcībā nodoto mājokli, lai gan īres līgums starp īpašnieku un Komisiju par šo mājokli tika noslēgts tikai 2006. gada 8. augustā. Turklāt, kad prasītāja dēls 2006. gada 24. augustā apstiprināja, ka viņš pieņem mājokli, kas tam tiek piedāvāts, piekrišanas veidlapā bija skaidri norādīts, ka attiecīgajā datumā nebija pieejams neviens īrēts mājoklis, kas atbilstu viņa ģimenes sastāvam.

188    Otrkārt, lai arī nav noliedzams, ka mājas iedzīvotāji bija atstājuši atvērtu logu, pa kuru slepkava iekļuva mājā, un ka šī loga žalūzijas bija daļēji paceltas, nevar tikt uzskatīts, ka šāds apstāklis izriet no upuru nolaidīgas vai vainu izraisošas rīcības. Būtībā šis logs atradās aiz aizsargrežģiem, par kuriem prasītāja dēls, kas nebija iepazinies ar 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem, varēja saprātīgi domāt, ka tie ir pietiekams šķērslis iespējamam uzbrucējam. Komisija turklāt pati savos procesuālajos rakstos un pirmajā tiesas sēdē apgalvoja, ka šie aizsargrežģi bija tādi, kas spēj novērst vidējas miesas uzbūves pieauguša cilvēka ielaušanos. Turklāt šajā gada laikā vēl bija karsts laiks, un tas, ka tiek atstāts atvērts logs aiz aizsargrežģiem, kas a priori ir pietiekami, mājā, kura nav aprīkota ar gaisa kondicionētāju un kurā uzturas četri mazi bērni, nevar tikt uzskatīts par nolaidīgu rīcību.

189    Komisija tādējādi nav pierādījusi nedz to, ka prasītāja dēls ar savu nolaidību būtu pieļāvis tādu pārkāpumu, kas var atbrīvot administrāciju no atbildības, nedz arī to, ka cēloņsakarība starp pieļauto pārkāpumu un slepkavībām būtu pārtraukta.

190    Otrkārt, attiecībā uz cēloņsakarību starp pārkāpumu un prasītāja dēla izdzīvošanas iespējas zudumu Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītājs ir pietiekami no tiesību viedokļa pierādījis, ka, ja būtu veikti atbilstošie drošības pasākumi, pēc slepkavas ielaušanās namā tā vai citādi varētu tikt celta trauksme – vai nu sarga modrības dēļ, vai arī to izdarītu pats ievainotais ierēdnis vai kāds no viņa bērniem, izmantojot trauksmes drošības ierīci. Ir skaidrs, ka uzbrucējs, ja būtu veikts kāds no pasākumiem trauksmes celšanai, nebūtu tik ilgi palicis namā, kurā viņš uzturējās apmēram četras stundas. Prasītāja dēls tādējādi Komisijas pārkāpuma dēļ zaudēja nopietnu iespēju saņemt palīdzību un iespēju izdzīvot pēc gūtajiem ievainojumiem.

191    Atliek noteikt, kāda daļa atbildības ir slepkavam kaitējuma nodarīšanā.

192    Attiecībā uz divkāršo slepkavību nevar nopietni apgalvot, ka uz Komisiju būtu attiecināma galvenā atbildība par šo kaitējumu. Lai arī Komisija, neveicot pietiekamus drošības pasākumus, lai novērstu uzbrucēja ielaušanos, radīja apstākļus kaitējuma nodarīšanai, divkāršā slepkavība nebija šī pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas. Būtībā slepkavības bija tāda indivīda nodarījums, kura motīvs bija zādzība un kura rīcība bija neparedzama. Parasti paredzamās Komisijas pārkāpuma sekas attiecībā uz šādu indivīdu bija ielaušanās zādzība, ko, iespējams, papildinātu fizisks nama iedzīvotāju apdraudējums, nevis tik smagi nodarījumi kā šajā gadījumā izdarītie. Šāds vērtējums neatšķiras no principiem, [kas ietverti] Direktīvā 89/391, kuras 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka darba devēja atbildība var mazināties tostarp par gadījumiem neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēja varā.

193    Tomēr uzbrucēja nodarījumi nevar pilnīgi atbrīvot iestādi no atbildības. Ja tiktu uzskatīts, ka cēloņsakarība starp Komisijas pārkāpumu un divkāršo slepkavību ir pārtraukta, administrācijai nebūtu jāatbild ne par kādām sekām tās vainu izraisošās bezdarbības dēļ, lai gan tā bija radījusi apstākļus šāda kaitējuma nodarīšanai. Šāds risinājums maz atbilstu judikatūrai, kurā pieļauts, ka kaitējumam var būt vairāki cēloņi, un saskaņā ar kuru tādējādi, lai rastos administrācijas atbildība, nav noteikti vajadzīgs, lai iestāde būtu vienīgā atbildīgā par kaitējumu.

194    Līdz ar to Civildienesta tiesa uzskata, ka Komisija ir atbildīga par radīto kaitējumu 30 % apmērā.

195    Attiecībā uz izdzīvošanas iespējas zudumu Civildienesta tiesas vērtējumam ir atšķirīgs rezultāts. Būtībā Komisijas pārkāpums šajā gadījumā ir tiešs un ekskluzīvs šā kaitējuma cēlonis. Slepkavas nodarījumi nevar mazināt iestādes atbildību.

196    Tomēr, lai gan izdzīvošanas iespējas zudums ir skaidrs, Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītāja dēla iespēja izdzīvot pēc gūtajiem ievainojumiem bija ļoti maza. Neesot precīziem datiem lietas materiālos un sakarā ar šāda veida vērtējumiem raksturīgo nedrošību, ir ļoti grūti novērtēt, kāda bija šī izdzīvošanas iespēja. Civildienesta tiesa uzskata, ka to var novērtēt kā 20 %. No lietas materiāliem būtībā izriet, ka ierēdnis bija ievainots kaklā un, lai gan nenomira tūlīt, bija ievainots ļoti smagi, un tas nopietni apdraudēja viņa izdzīvošanas iespējas pat drīzas palīdzības [dienestu] ierašanās gadījumā.

197    Noslēgumā, ņemot vērā minēto divējādo kaitējumu, t.i., divkāršo slepkavību un izdzīvošanas iespējas zudumu, un to, ka otrais kaitējums nav tik plašs kā pirmais, Civildienesta tiesa uzskata, ka uz Komisiju ir jāattiecina atbildība par 40 % no radītā kaitējuma.

 Par kaitējumu

198    Droši zināmais kaitējums, kas principā ir kompensējams šajā lietā, ir tikai tas, par kuru prasītājam ir tiesības prasīt atlīdzību Civildienesta tiesā, t.i., materiālie zaudējumi, kas ir radušies mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem un ir novērtēti attiecībā pret atalgojumu, kuru [prasītāja] dēls būtu saņēmis līdz pensionēšanās vecumam un kuru prasītājs ir novērtējis ar kopējo summu EUR 3 975 329 apmērā.

199    Ņemot vērā šāda aprēķina nedrošību un tajā ietvertos pieņēmumus par karjeras gaitu, kāda varētu būt bijusi ieinteresētajai personai, šī summa ir a priori saprātīgs tā atalgojuma novērtējums, kuru būtu saņēmis mirušais ierēdnis, un tā ir atsauces bāze, protams, ļoti aptuvena, tomēr atbilstīga, lai novērtētu prasītāja dēla tiesību pārņēmēju ienākumu zaudējumus.

200    Tomēr Civildienesta tiesa nevar to ņemt vērā pašu par sevi, lai novērtētu materiālos zaudējumus, kas faktiski radušies šiem tiesību pārņēmējiem. Būtībā, ja prasītāja dēls un vedekla nebūtu noslepkavoti, viņi būtisku šīs summas daļu būtu iztērējuši paši savām vajadzībām. Tātad šī summa nebūtu pilnā apmērā devusi labumu viņu bērniem. Turklāt ir iespējams, ka mirušā pāra bērni saņem vai pēc dažiem gadiem saņems mantojuma līdzekļus, kuri tiem likumīgi pienākas un kurus tie nebūtu saņēmuši, ja vecāki būtu palikuši dzīvi. Jāpiebilst, ka Komisija norādīja, un par to nav saņemti iebildumi, ka nav izslēgts, ka mirušo vecāku tiesību pārņēmēji pēc divkāršās slepkavības ir saņēmuši noteiktas summas saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas līgumiem. Civildienesta tiesa līdz ar to uzskata, ka ar ienākumu zaudēšanu saistītais materiālais kaitējums, kas ir jāņem vērā šajā lietā, sasniedz EUR 3 miljonu summu.

201    Kā tika norādīts, Komisijai ir jāatlīdzina 40 % no šā kaitējuma, t.i., jāsamaksā mirušā pāra tiesību pārņēmējiem kopējā summa EUR 1,2 miljonu apmērā.

202    No iebildumu raksta izriet, un tas nav ticis apstrīdēts, ka summas, kuras Komisija jau ir samaksājusi un turpinās maksāt tiesību pārņēmējiem un kuras pārsniedz Civildienesta noteikumos parasti paredzētos pabalstus, ir tuvas EUR 1,4 miljoniem, turklāt summa varētu pieaugt līdz apmēram EUR 2,4 miljoniem, ja attiecīgie pabalsti tiktu maksāti līdz visu četru bērnu divdesmit sestajai dzimšanas dienai.

203    Komisija tādējādi jau ir pilnīgi atlīdzinājusi materiālos zaudējumus, par kuriem tā ir atbildīga.

204    Prasītāja izvirzītais apstāklis, ka Komisijas maksātajām summām ir sociālās apdrošināšanas pabalstu raksturs, pat ja tas tiktu uzskatīts par pamatotu, neietekmē šo vērtējumu. Samaksāto pabalstu mērķis būtībā ir kompensēt ierēdņa nāves finansiālās sekas neatkarīgi no tās cēloņa. Tā kā ir tiesa, ka administrācijas pārkāpuma gadījumā tai ir jānodrošina pilnīga kaitējuma atlīdzināšana, vajadzības gadījumā papildinot Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Leussink/Komisija, 18.–20. punkts), ir skaidrs, ka tiesa, izvērtējot, vai administrācija ir atlīdzinājusi kaitējumu, ņem vērā Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus. To mērķis tādējādi tiešām ir atlīdzināt kaitējumu pat tad, ja administrācija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas rada tās atbildību. Turklāt Komisija šajā gadījumā ir pārsniegusi savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus, pēc nāves piešķirot mirušajam ierēdnim paaugstinājumu, aprēķinot viņa tiesību pārņēmējiem maksājamos pabalstus, ņemot to vērā, un palielinot minēto pabalstu summas, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 76. pantu.

205    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais prasības pamats, lai arī tas ir pamatots, neļauj Civildienesta tiesai apmierināt prasītāja prasījumus, kas ir vērsti uz radīto materiālo zaudējumu atlīdzināšanu.

206    Civildienesta tiesai vēl ir jāizskata abi pārējie pamati, kuros prasītājs apgalvo, ka Komisijas atbildība iestājas, pirmkārt, tiesiska akta dēļ pat bez pārkāpuma un, otrkārt, saskaņā ar tās pienākumu sniegt palīdzību.

B –  Par otro pamatu – Komisijas atbildības iestāšanos tiesiska akta dēļ pat bez pārkāpuma

1.     Lietas dalībnieku argumenti

207    Prasītājs apgalvo, ka pat gadījumā, ja Komisija nav pieļāvusi nekādu vainojamu nolaidību, esot spēkā apstākļi, lai iestātos administrācijas atbildība bez pārkāpuma tiesiska akta dēļ. Esot pierādīta zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un tiesisko aktu; zaudējumi esot neparasti, smagi un īpaši. Tiesa savā 2008. gada 9. septembra spriedumā apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija, protams, esot noliegusi, ka pastāv Savienības atbildības bez pārkāpuma režīms, taču tikai attiecībā uz tās normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz likumdevēja rīcības brīvību. Tiesa nekādi neesot noliegusi, ka šāds režīms var attiekties uz iestādēm, kā tas ir šajā gadījumā. Savā vērtējumā par šo jautājumu Civildienesta tiesai būtu jāņem vērā, cik īpaši smagi un traģiski ir notikumi, kas bija jāpārcieš mirušā ierēdņa bērniem, kuri pāragri zaudēja vecākus un, būdami nespēcīgi, kļuva par lieciniekiem šausmīgajai viņu tēva un mātes asiņainajai slepkavībai. Civildienesta tiesai būtu jālemj par prasību atlīdzināt zaudējumus pēc tādiem kritērijiem, kuros ņemta vērā taisnīguma dziļākā nozīme, kam būtu jāraksturo Savienības iestādes.

208    Kā tika norādīts, Komisija uzskata, ka šis pamats nav pieņemams tādēļ, ka tas netika izvirzīts sākotnējā prasībā par kaitējuma kompensēšanu un tam nav pievienots neviens fakts kvantitatīvam apgalvotā kaitējuma novērtējumam. Attiecībā uz būtību Komisija uzsver, ka līdz šim Tiesa nav atzinusi atbildības par tiesisku aktu principu. Prasītājs neesot sniedzis nevienu faktu, kas pierādītu, ka Civildienesta tiesai būtu jāatzīst šāda atbildības režīma pastāvēšana attiecībā uz iestāžu rīcību. Katrā ziņā šajā lietā prasītājs neesot pierādījis, ka ir spēkā nosacījumi, lai iestātos atbildība bez pārkāpuma.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

209    No iepriekš minētā Tiesas sprieduma apvienotajās lietās FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija (175. punkts) izriet, ka, lai arī salīdzinoša dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude ir ļāvusi Tiesai ļoti ātri izdarīt secinājumu attiecībā uz šo tiesību sistēmu konverģenci, nostiprinot principu par atbildību gadījumā, ja iestāde ir rīkojusies prettiesiski vai ir vainojama prettiesiskā bezdarbībā, ieskaitot likumdošanas jomu, tas pats nekādi neattiecas uz gadījumu, kad runa ir par iespējamu principa par atbildību pastāvēšanu, ja publiska valsts iestāde ir pieņēmusi tiesisku aktu vai ir pieļāvusi tiesisku bezdarbību, it īpaši, ja tas attiecas uz likumdošanas jomu. Tiesa tādējādi ir izslēgusi, ka saskaņā ar pašreizējām Savienības tiesībām EKL 288. pantu, kas attiecas uz “vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām”, var interpretēt tā, ka tas ļauj iestāties Savienības atbildībai bez pārkāpuma tiesiska akta vai tiesiskas bezdarbības dēļ.

210    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, no formulējuma, ko Tiesa izmantojusi minētajā sava sprieduma punktā (“ieskaitot likumdošanas jomu” un “it īpaši, ja [šis tiesiskais akts vai tiesiskā bezdarbība] attiecas uz likumdošanas jomu”), izriet, ka secinājums, pie kura tā šajā spriedumā nonākusi, neaprobežojas vienīgi ar Savienības likumdošanas kompetences jomu.

211    Protams, kā ticis atgādināts šā sprieduma 116. punktā, strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs vai bija atkarīgs, [strīds,] kurā tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu un kurš rodas nodarbinātības saiknē, kas saista vai saistīja šo personu ar iestādi, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un neietilpst EKL 235. un 288. panta piemērošanas jomā. Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūra par ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, pamatojoties uz EKL 288. pantu, tādējādi nav tūlītēji transponējama uz prasībām par ārpuslīgumisko atbildību, kuras ierēdņi vai viņu tiesību pārņēmēji cēluši pret iestādēm, pamatojoties uz EKL 236. pantu un Civildienestu noteikumu 90. un 91. pantu. Šajā ziņā prasītājs pamatoti norāda, ka šādas prasības neattiecas uz iestādēm saistībā ar viņu Līgumos paredzētajām likumdošanas un regulējuma pilnvarām, bet gan saistībā ar viņu rīcību darba devēja statusā attiecībā pret darbiniekiem.

212    Tomēr, ņemot vērā it īpaši Tiesas izmantoto terminu vispārējo raksturu un ar šo spriedumu it īpaši saistītā principiālā risinājuma raksturu, Civildienesta tiesa nekonstatē iemeslus, kas pamatotu, ka Savienības iestāžu atbildība viņu attiecībās ar darbiniekiem varētu iestāties, pamatojoties uz nosacījumiem, kas ir radikāli atšķirīgi no tiem, kuri ir spēkā saskaņā ar EKL 288. pantu, atkāpjoties no vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām.

213    Nav noliedzams, ka šās lietas apstākļi ir ārkārtēji, tomēr ar šo secinājumu, vienīgo, kuru prasītājs ir izvirzījis, nepietiek, lai pamatotu, ka prasībās par ārpuslīgumisko atbildību, kas celtas, pamatojoties uz EKL 236. pantu, principā būtu jāatzīst atbildības bez pārkāpuma režīms, uz kuru atsaukties varētu tikai Savienības ierēdņi un viņu tiesību pārņēmēji.

214    Turklāt Tiesa attiecībā uz Direktīvu 89/391, kas ir atbilstīgs atsauces punkts, lai atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.e pantam noteiktu Savienības iestāžu pienākumus, ir uzskatījusi, ka šo direktīvu nevar vērtēt kā tādu, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu ieviest atbildības bez pārkāpuma režīmu darba devējiem par kaitējumu, kas nodarīts darba ņēmēju veselībai un drošībai (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 37.–51. punkts). Komisija tomēr Tiesā apgalvoja, ka Direktīvā 89/391 ir paredzēts darba devēju atbildības režīms, kurš ietver jebkāda notikuma, kas kaitē darba ņēmēju veselībai un drošībai, sekas neatkarīgi no iespējas saistīt minēto notikumu un tā sekas ar darba devēja nevērību, īstenojot aizsargpasākumus.

215    Pat pieņemot, ka principā varētu tikt pārbaudīta Komisijas atbildība bez pārkāpuma, būtu jānorāda, ka šāda veida darba devēja objektīvajā atbildībā, kas ir balstīta uz pienākumu atlīdzināt profesionālo risku, nevis uz secinājumu par darba devēja pārkāpumu, kurš tam būtu jāatlīdzina, jau ir ietverts iestādes pienākums samaksāt Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus ierēdnim vai viņa tiesību pārņēmējiem dienesta pienākumu pildīšanas laikā notikuša nelaimes gadījuma, arodslimības vai nāves gadījumā. Būtībā pat tad, ja netiek pierādīts nekāds pārkāpums, ko iestāde pieļāvusi darba devēja statusā, ierēdnis vai viņa tiesību pārņēmēji saņem iepriekš noteiktu atlīdzību, kas paredzēta šo notikumu seku kompensēšanai. Judikatūrā pastāvīgi paredzētā prasība, saskaņā ar kuru ir jāpierāda pārkāpums, lai ierēdnis vai viņa tiesību pārņēmēji papildus Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem saņemtu atlīdzību, kas paredzēta, lai pilnā apjomā atlīdzinātu, viņuprāt, ciestos zaudējumus, apliecina, ka administrācijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās paliek stingri pakļauta pārkāpuma vai prettiesiskuma esamībai.

216    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājam nav pamata prasīt, lai Civildienesta tiesa konstatētu, ka ir spēkā apstākļi, lai iestātos Komisijas atbildība bez pārkāpuma.

217    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida, neesot vajadzībai lemt par tā pieņemamību.

C –  Par trešo pamatu – par to, ka Komisija atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam esot kopīgi atbildīga par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

218    Prasītājs pakārtoti apgalvo, ka Komisijai katrā ziņā atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. panta otrajai daļai ir jāatlīdzina zaudējumi, kas tās ierēdnim radušies saistībā ar viņa statusu un dienesta pienākumiem. Divkāršā slepkavība, raugoties no cēloniskā aspekta, esot objektīvi saistīta ar prasītāja dēla profesionālo darbību Marokas teritorijā, kurā viņš atradās tikai savu amata pienākumu dēļ. Turklāt šī slepkavība esot izdarīta mājoklī, kuru izraudzījusies Komisija. Komisijai pat šās tiesvedības ārkārtas apstākļos būtu bijis jārīkojas pašai pēc savas iniciatīvas, neesot pret viņu celtai prasībai šajā sakarā, un kopīgi jāatlīdzina zaudējumi, kas tās ierēdnim un viņa laulātajai ir radušies trešās puses darbības dēļ.

219    Kā tika minēts, Komisija norāda, ka šis pamats nav pieņemams, tādēļ ka tas nav ticis izvirzīts sākotnējā prasībā par zaudējumu atlīdzināšanu. Attiecībā uz būtību tā uzskata, ka dramatiskajiem faktiem, kas izraisīja prasītāja dēla nāvi, nav nekāda sakara ar viņa ierēdņa statusu un ka tādējādi neesot spēkā Civildienesta noteikumu 24. panta otrajā daļā noteiktais apstāklis, kā tas interpretēts judikatūrā, t.i., ka zaudējumiem ierēdnim ir jābūt nodarītiem šī statusa dēļ.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

220    Kā Tiesa ir lēmusi, Civildienesta noteikumu 24. panta mērķis ir piešķirt ierēdņiem un aktīvi nodarbinātajiem darbiniekiem drošību pašreiz un nākotnē, lai ļautu viņiem dienesta vispārējās interesēs labāk pildīt savus dienesta pienākumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sommerlatte/Komisija, 19. punkts).

221    No Civildienesta noteikumu 24. panta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka Savienības iestādēm saskaņā ar šo tiesību normu ir pienākums palīdzēt saviem ierēdņiem tikai trešās puses nodarījumu gadījumā un tad, ja šie nodarījumi attiecas uz ierēdņiem viņu statusa un dienesta pienākumu dēļ (skat. it īpaši Tiesas 1988. gada 5. oktobra spriedumu lietā 180/87 Hamill/Komisija, 15. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑67/99 K/Komisija, 32. punkts).

222    Šajā gadījumā nav noliedzams, ka ir izpildīti 24. panta piemērošanas nosacījumi, kas saistīti ar inkriminētā akta izdarītāju. Prasītāja dēls patiešām bija trešās puses nodarījumu upuris.

223    Tomēr Civildienesta noteikumu 24. pantā ir arī prasīts, lai attiecīgo nodarījumu pamatā būtu prasītāja ierēdņa statuss un viņa dienesta pienākumi. Šī statusa un šo dienesta pienākumu dēļ ir jābūt veiktiem aktiem, attiecībā uz kuriem tiek lūgta palīdzība, iestādei tiecoties nodrošināt gan savu darbinieku aizsardzību, gan pašai savu interešu aizstāvību. Tādējādi Tiesa ir lēmusi, ka uz pienākumu sniegt palīdzību nevar atsaukties sakarā ar tādiem valsts policijas iestāžu veiktiem piespiedu pasākumiem pret ierēdni, kas saistīti ar viņa personisko rīcību, ja viņš tiek apsūdzēts ar dienesta pienākumiem nesaistītu nodarījumu dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Hamill/Komisija, 16. un 17. punkts). Tāpat ir ticis nolemts, ka tas, ka bērns tāpēc, ka viens no vecākiem pieder pie Savienības civildienesta, ir ticis uzņemts silītē, kurā viņš kļuvis par upuri smagiem nodarījumiem, neļauj uzskatīt, ka ir pierādīta saikne Civildienesta noteikumu 24. panta nozīmē starp attiecīgajiem trešās puses nodarījumiem un minētā vecāka ierēdņa statusu (iepriekš minētais spriedums lietā K/Komisija, 36.–38. punkts).

224    Šajā lietā prasītāja dēls netika noslepkavots viņa statusa un dienesta pienākumu dēļ. Kā ticis minēts, viņš bija parastas noziedzības upuris, noziedzniekam, kurš nodarīja kaitējumu ierēdnim, viņa sievai un īpašumiem, nekādi neapzinoties ne sava upura Savienības ierēdņa statusu, ne viņa dienesta pienākumu raksturu. Noziedznieks, iespējams, uzskatīja, ka tās villas iedzīvotājiem, kurā viņš izdarīja noziegumus, ir augstāks dzīves līmenis nekā vidējais iedzīvotāju dzīves līmenis Rabatā. Taču ne šis apstāklis, ne prasītāja dēla nosūtīšana darbā uz Maroku, ne arī apmešanās Komisijas izraudzītā mājoklī neļauj apgalvot, ka ierēdnis būtu kļuvis par upuri sava statusa un savu dienesta pienākumu dēļ.

225    Prasītājs tādējādi nevar likumīgi atsaukties uz Civildienesta noteikumu 24. panta noteikumiem.

226    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka varētu tikt atzīts, ka prasītāja dēls kļuva par slepkavības upuri, kas izdarīta viņa dienesta pienākumu dēļ, Civildienesta tiesa uzskata, ka, Civildienesta noteikumos, it īpaši Vispārīgo noteikumu 7. panta 2. punkta trešā ievilkuma noteikumos, attiecībā uz pabalstiem ierēdņa nāves gadījumā paredzot, ka (“par nelaimes gadījumiem [Vispārīgo noteikumu] nozīmē uzskata: pret apdrošinātā personu izdarītu uzbrukumu vai atentātu [..]”), tiek konkretizēts aizsardzības pienākums, kas ikvienai iestādei darba devēja statusā un atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam ir jāpilda attiecībā pret saviem ierēdņiem vai viņu tiesību pārņēmējiem. Prasītājs neapgalvo, ka viņam prettiesiski būtu liegta kāda no Civildienesta noteikumos paredzētajām garantijām. Turklāt Komisija ir izmantojusi Civildienesta noteikumu 76. pantā paredzēto iespēju īpašos gadījumos sniegt ārkārtas palīdzību attiecīgajām personām. Tādējādi Komisija pienācīgi ir izpildījusi savu palīdzības sniegšanas un aizsardzības pienākumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam.

227    Jebkurā gadījumā prasītājam tādējādi nav pamata apgalvot, ka Komisija būtu pārkāpusi šo Civildienesta noteikumu normu. Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida, neesot vajadzībai lemt par iebildi par nepieņemamību, kas pret to izvirzīta.

228    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

229    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas pārējos noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo viņu no šā pienākuma. Saskaņā ar Reglamenta 88. pantu lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kuri atzīti par nepamatotiem vai apzinātiem.

230    Šajā tiesvedībā Komisija, neraugoties uz likumīgiem, ar konfidencialitāti saistītiem iemesliem, kurus tā minēja, ievērojami kavēja procesa norisi, sākotnēji atteikdamās iesniegt Civildienesta tiesai dažus dokumentus un informāciju un radot Tiesai nepieciešamību rīkot otro tiesas sēdi. Tāpat Komisija par vairākiem punktiem sniedza Civildienesta tiesai nepatiesas atbildes, it īpaši apgalvojot, ka neesot neviena dokumenta par drošības pasākumiem, kas piemērojami Komisijas delegāciju darbinieku mājokļiem trešās valstīs, un ka pasākumi, kurus minējusi 2007. gada 6. augusta rakstiskās atbildes autore, neesot būtiski attiecībā uz iepriekšējā gadā veiktajiem nodarījumiem. Komisijas iebildums – kas galu galā tika atcelts otrajā tiesas sēdē – pret to, ka Civildienesta tiesa varētu ņemt vērā 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem, dokumentu, kas ir būtisks lietas risinājumam, liecināja par attieksmi, kas neatbilst noteikumiem par lietas taisnīgu izskatīšanu. Šāda Komisijas rīcība prasītājam tik sāpīgā tiesvedībā kā šī ir vēl jo nepiemērotāka tāpēc, ka pirms tiesvedības uzsākšanas iestāde bija apliecinājusi cieņu un rūpes.

231    Turklāt prasītājs varēja domāt, ka viņam ir pamats celt prasību. Pirmkārt, Civildienesta tiesa konstatēja, ka Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas var radīt tās atbildību. Otrkārt, Komisijas attieksme tiesvedībā varēja pārliecināt prasītāju, ka iestāde no viņa ir slēpusi daļu no viņa dēla un vedeklas slepkavības iemesliem.

232    Līdz ar to taisnīgs lietas apstākļu novērtējums būs tāds, ka Komisijai papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai tiks piespriests atlīdzināt prasītāja saprātīgos un pienācīgi pamatotos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      konfidenciālā vēstulē ar norādi “klasificēts kā Ierobežots ES” nekavējoties nosūtīt atpakaļ Eiropas Komisijai izvilkumus no 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem, kurus Eiropas Komisija tiesvedības laikā bija nosūtījusi Civildienesta tiesai;

3)      Eiropas Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Kreppel Rofes i Pujol

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 12. maijā.

Sekretāre       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       S. Gervasoni

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Tiesvedības rašanās fakti

Lietas dalībnieku prasījumi Civildienesta tiesai un tiesvedība

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības priekšmetu

II –  Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Civildienesta tiesas vērtējums

III –  Par lietas būtību

A –  Par pirmo pamatu – Komisijas pienākuma nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību neizpildi

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

a)  Par Komisijas izteikto iebildumu, kas saistīts ar to, ka apgalvotais kaitējums jau ir pilnā apjomā kompensēts

b)  Par iebildumu, ka Komisija esot pieļāvusi pienākuma nodrošināt mirušā ierēdņa un viņa ģimenes drošību pārkāpumu

Par Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem

Par Komisijas rīcības brīvības apjomu, nodrošinot savu delegācijā trešā valstī strādājošo ierēdņu drošību

Par pārkāpuma esamību piemērotu aizsardzības pasākumu ieviešanā

–  Par prasītāja lūgumu iepazīties ar 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem izvilkumiem

–  Par to, kā Civildienesta tiesa izmanto 2006. gada dokumentu par drošības standartiem un kritērijiem

–  Par 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem piemērojamību prasītāja dēla un viņa ģimenes rīcībā nodotajam pagaidu mājoklim

–  Par 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem juridisko piemērojamību

–  Par Komisijas pārkāpuma esamību

Par cēloņsakarību un tādu apstākļu esamību, kas atbrīvo no atbildības (upuru vaina un trešās puses darbība)

Par kaitējumu

B –  Par otro pamatu – Komisijas atbildības iestāšanos tiesiska akta dēļ pat bez pārkāpuma

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

C –  Par trešo pamatu – par to, ka Komisija atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam esot kopīgi atbildīga par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.