EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS
SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2011. gada 24. martā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2009. gada paaugstināšana amatā – Lēmums nepaaugstināt amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Lieta F‑104/09
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
Djego Kanga Fano [Diego Canga Fano], Eiropas Savienības Padomes ierēdnis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. Rodrigess [S. Rodrigues] un K. Bernārs‑Glanss [C. Bernard‑Glanz], advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauers [M. Bauer] un K. Zeleskeviča [K. Zieleśkiewicz], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol] (referente),
sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 14. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas pa faksu Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 21. decembrī (oriģināls iesniegts tā paša gada 23. decembrī), D. Kanga Fano cēla šo prasību atcelt lēmumu nepaaugstināt viņu AD 13 pakāpē 2009. gada paaugstināšanas amatā ietvaros un piespriest Eiropas Savienības Padomei viņam samaksāt EUR 200 000 par viņam radīto morālo un profesionālo kaitējumu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 45. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lēmumu par paaugstinājumu amatā pieņem iecēlējinstitūcija atbilstoši [Civildienesta noteikumu] 6. panta 2. punktam. To īsteno, norīkojot ierēdni nākamajā augstākā pakāpē viņam atbilstošajā funkciju grupā. Paaugstināšanu amatā veic, izvēloties tikai no to ierēdņu vidus, kuri ir nostrādājuši ne mazāk kā divus gadus savā pakāpē, ņemot vērā uz paaugstinājumu pretendējošo ierēdņu salīdzinošās īpašības [salīdzinošo nopelnu izvērtējumu]. Aplūkojot salīdzinošās īpašības [Veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu], iecēlējinstitūcija jo īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās [ne tikai tās] valodas lietošanu, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir labas zināšanas saskaņā ar [Civildienesta noteikumu] 28. panta f) daļu, un, ja nepieciešams, veicamo uzdevumu [īstenotās atbildības] līmeni.”
Tiesvedības rašanās fakti
3 No lietas materiāliem izriet, ka prasītājs ir uzsācis darbu Padomes ģenerālsekretariātā (turpmāk tekstā – “PĢS”) 1991. gada 1. septembrī kā A 7 pakāpes ierēdnis. Pēdējoreiz viņš tika paaugstināts A 4 (tagad – AD 12) pakāpē 2001. gada 1. jūnijā. No 1994. gada 1. aprīļa viņš strādāja Padomes Juridiskajā dienestā. Tomēr laikā no 1999. gada 1. oktobra līdz 2003. gada 30. septembrim viņš dienesta interesēs tika norīkots darbā Eiropas Kopienu Komisijas locekles L. de Palasio [L. de Palacio] birojā. Beidzoties šim norīkojumam, prasītājs atgriezās darbā Juridiskā dienesta “Ārējo sakaru” vienībā, bet no 2007. gada 1. oktobra strādāja 1B vienībā “Coreper I”. Kopš 2008. gada 1. jūnija viņš dienesta interesēs ir norīkots darbā Komisijas locekļa A. Tajāni [A. Tajani] birojā, kur viņš ieņem biroja vadītāja vietnieka amatu.
4 PĢS ar 2009. gada 5. marta paziņojumu personālam Nr. 50/09 informēja ierēdņus par datiem, kas ir nodoti konsultatīvo amatā paaugstināšanas komisiju rīcībā, lai veiktu 2009. gada paaugstināšanu amatā, kā arī par veicamajiem pasākumiem Civildienesta noteikumu 45. panta izpildei. Šā paziņojuma 2. pielikumā bija precizēts 2009. gadā iespējamo amatā paaugstinājumu skaits katrā pakāpē, un 3. pielikumā bija ietverts amatā paaugstināmo ierēdņu saraksts. Piemēram, saskaņā ar 2. pielikumu bija 19 aizpildāmi AD 13 pakāpes amati administratoriem, kas pilda vispārīgas funkcijas, savukārt 3. pielikumā bija iekļauts 91 AD 12 pakāpes ierēdnis, kas pilda vispārīgas funkcijas, un tajā prasītājs bija iekļauts 20. vietā atbilstoši darba stāžam šajā pakāpē.
5 Saskaņā ar paziņojumu personālam Nr. 50/09 konsultatīvo amatā paaugstināšanas komisiju rīcībā citstarp bija novērtējuma ziņojumi, kuros bija ziņas par katru no amatā paaugstināmajiem ierēdņiem kopš viņu paaugstināšanas AD 12 pakāpē līdz pēdējam pieejamajam ziņojumam, proti, par laiku no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “2006.–2007. gada novērtējuma ziņojums”).
6 PĢS 2009. gada 10. marta paziņojumam personālam Nr. 54/09 bija pievienojis statistiku par 2006.–2007. gada novērtējumu, tostarp 2.1. tabulu, kurā ir iekļauta statistika par ierēdņu pakāpēm (turpmāk tekstā – “2.1. tabula”), un 3.1. tabulu, kas atspoguļo statistiku pa ģenerāldirektorātiem/direktorātiem/lielajiem dienestiem (turpmāk tekstā – “3.1. tabula”). No paziņojuma personālam Nr. 54/09 izriet, ka ar šo statistiku bija iepazīstinātas arī konsultatīvās amatā paaugstināšanas komisijas.
7 Pabeigusi darbu, AD funkciju (ierēdņi, kas norīkoti administratoru amatos) grupas konsultatīvā amatā paaugstināšanas komisija iesniedza iecēlējinstitūcijai sarakstu par administratoriem, kas norīkoti vispārīgo funkciju veikšanai, kurā bija iekļauti to deviņpadsmit ierēdņu vārdi, kuri ierosināti paaugstināšanai AD 13 pakāpē (turpmāk tekstā – “AD 13 pakāpē paaugstināto ierēdņu saraksts”), no kuriem desmit ierēdņiem bija mazāks darba stāžs pakāpē nekā prasītājam. Prasītājs šajā sarakstā nebija iekļauts.
8 Iecēlējinstitūcija 2009. gada 27. aprīļa paziņojumā personālam Nr. 94/09 informēja ierēdņus par savu lēmumu ņemt vērā konsultatīvās amatā paaugstināšanas komisijas atzinumu un paaugstināt AD 13 pakāpē 19 ierosinātos ierēdņus.
9 Prasītājs 2009. gada 27. maija vēstulē, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, apstrīdēja no paziņojuma personālam Nr. 94/09 izrietošo lēmumu nepaaugstināt viņu amatā.
10 Iecēlējinstitūcija 2009. gada 24. septembra lēmumā, par kuru prasītājam paziņots nākamajā dienā, atzina 2009. gada 27. maija vēstuli par sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē un to noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt šo prasību par pieņemamu;
– atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu neiekļaut viņu AD 13 pakāpē paaugstināto ierēdņu sarakstā, kā šis lēmums izriet no paziņojuma personālam Nr. 94/09;
– atcelt, ciktāl tas nepieciešams, iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar kuru tiek noraidīta viņa sūdzība;
– piespriest Padomei samaksāt prasītājam:
– ex aequo et bono noteiktu summu EUR 150 000 apmērā kā atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu, piemērojot likumā noteiktos nokavējuma procentus, sākot ar dienu, kad tā izmaksājama;
– ex aequo et bono noteiktu summu EUR 50 000 apmērā kā atlīdzību par viņam nodarīto profesionālo kaitējumu, piemērojot likumā noteiktos nokavējuma procentus, sākot ar dienu, kad tā izmaksājama;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Padome lūdz Civildienesta tiesu:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Process
13 Prasītājs lūdza Civildienesta tiesu, veicot Reglamenta 55. un 56. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināt Padomi uzrādīt 19 ierēdņu, kas paaugstināti AD 13 pakāpē, novērtējuma ziņojumus. Civildienesta tiesa nolēma daļēji apmierināt šo lūgumu.
14 Līdz ar to vispirms Civildienesta tiesas kancelejas 2010. gada 15. jūnija vēstulē Padome tika aicināta atbildēt uz rakstveida jautājumiem un uzrādīt novērtējuma ziņojumus, nenorādot vārdus, par desmit ierēdņiem, kuru darba stāžs attiecīgajā pakāpē ir mazāks nekā prasītāja darba stāžs un kuru vārdi ir iekļauti AD 13 pakāpē paaugstināto ierēdņu sarakstā (turpmāk tekstā – “desmit attiecīgie ierēdņi”).
15 Ar vēstuli, kas pa faksu Civildienesta tiesas kancelejā iesniegta 2010. gada 6. jūlijā (oriģināls iesniegts tā paša gada 12. jūlijā), Padome atbildēja uz šiem jautājumiem un iesniedza novērtējuma ziņojumus, nenorādot vārdus, par desmit attiecīgajiem ierēdņiem par laikposmu, sākot no viņu iecelšanas AD 12 pakāpē līdz viņu novērtējumam par laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim. Tāpat Padome nodeva Civildienesta tiesai kopsavilkuma tabulu, kurā atspoguļota informācija, kas izriet no diviem pēdējiem prasītāja un katra no desmit attiecīgajiem ierēdņiem (apzīmēti ar burtiem no A līdz J) novērtējuma ziņojumiem. Šajā tabulā par katru no novērtējuma ziņojumiem ir iekļauti: funkciju apraksts un/vai īstenotās atbildības līmenis, izraksts no vispārīgajiem vērtējumiem un analītisko vērtējumu vidējā atzīme. Tajā norādītas arī funkciju izpildē izmantotās valodas (turpmāk tekstā – “kopsavilkuma tabula”).
16 Pēc tam tiesas sēdes sagatavošanas ziņojumā, kas lietas dalībniekiem nosūtīts ar Civildienesta tiesas kancelejas 2010. gada 23. jūlija vēstuli, lietas dalībnieki tika aicināti Civildienesta tiesai pirms tiesas sēdes iesniegt apsvērumus, kas pamatotu viņu viedokli, ņemot vērā dokumentus, ko Padome iesniegusi, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Prasītājs atbildēja uz šo pieprasījumu vēstulē, kas pa faksu Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2010. gada 31. augustā (oriģināls iesniegts tā paša gada 2. septembrī), savukārt Padomes apsvērumi pa faksu Civildienesta tiesas kancelejā saņemti 2010. gada 1. septembrī (oriģināls iesniegts tā paša gada 6. septembrī).
17 Savā atbildē prasītājs sūdzējās par to, ka iesniegtie dažādo novērtējuma ziņojumu pārskati nav ļāvuši visos gadījumos skaidri izšķirt atzīmi, kāda piešķirta par kritērijiem “efektivitāte” un “uzdevumu izpildes ātrums”.
18 Pirms tiesas sēdes pirmās palātas priekšsēdētājs vaicāja prasītāja pārstāvim, vai viņš pieņem vidējās analītisko vērtējumu atzīmes, kas atspoguļotas kopsavilkuma tabulā un kurās ir iekļautas atzīmes par abiem iepriekšējā punktā minētajiem kritērijiem, kādas tās ir piešķirtas katram no desmit attiecīgajiem ierēdņiem, vai viņš tomēr lūdz iesniegt minētos pārskatus saprotamākā versijā.
19 Prasītāja pārstāvis piekrita, ka minētās vidējās atzīmes ir pareizas, un atteicās prasīt, lai neskaidrās novērtējuma ziņojumu lappuses tiktu iesniegtas atkārtoti.
Par prasības priekšmetu
20 Papildus iecēlējinstitūcijas lēmuma par viņa neiekļaušanu AD 13 pakāpē paaugstināto ierēdņu sarakstā atcelšanai prasītājs lūdz atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 24. septembra lēmumu noraidīt pretenzijas, kuras viņš bija izteicis savā 2009. gada 27. maija vēstulē, ko iecēlējinstitūcija uzskatīja par sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “2009. gada 24. septembra lēmums”).
21 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar prasījumiem atcelt tiesību aktu, pat ja tie formāli vērsti pret sūdzības noraidījumu, Civildienesta tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru bijusi iesniegta sūdzība, ja vien tiem [prasījumiem] kā tādiem nav autonoma satura (Civildienesta tiesas 2009. gada 29. septembra spriedums lietā F‑102/07 Kerstens/Komisija, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Šajā lietā, tā kā prasījumiem pret 2009. gada 24. septembra lēmumu kā tādiem nav autonoma satura, ir jāuzskata, ka prasība ir celta pret iecēlējinstitūcijas lēmumu neiekļaut prasītāju AD 13 pakāpē paaugstināto ierēdņu sarakstā, kā šis lēmums izriet no paziņojuma personālam Nr. 94/09 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
23 Prasītājs, lai atbalstītu savus prasījumus atcelt tiesību aktu, izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta pārkāpumu, jo iecēlējinstitūcija esot pieļāvusi daudzas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Otrais pamats ir par pilnvaru un procedūras nepareizu izmantošanu.
Par pirmo pamatu – Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
24 Prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcija, veicot salīdzinošo novērtējuma ziņojumu izvērtējumu, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tā kā desmit no deviņpadsmit amatā paaugstinātajiem ierēdņiem bija mazāks darba stāžs pakāpē nekā viņam un tā kā iecēlējinstitūcija kandidātu vecumu un viņu darba stāžu pakāpē vai dienestā var ņemt vērā tikai pakārtoti, šiem ierēdņiem, lai tie tiktu paaugstināti amatā, noteikti būtu jābūt lielākiem nopelniem nekā viņam. Tomēr pastāvot vesels pierādījumu kopums, kas liecinot, ka ir maz ticams, ka desmit cilvēkiem, kuru darba stāžs pakāpē ir mazāks nekā viņam, būtu lielāki nopelni.
25 Prasītājs uzskata, ka novērtējuma ziņojumos, kas sagatavoti par viņu no viņa iecelšanas AD 12 pakāpē līdz viņa novērtēšanai par laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim, viņš tiekot īpaši slavēts un pēdējā ziņojumā esot skaidri norādīts, ka “viņš ir pelnījis paaugstināšanu augstākā pakāpē”. Tādēļ “acīmredzami nav pareizi”, ka kopš 2001. gada nav notikusi neviena paaugstināšana amatā. 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā viņš analītiskajos vērtējumos esot saņēmis vidējo atzīmi divi, kas bija ievērojami labāka par PĢS AD 12 pakāpes ierēdņu un Juridiskā dienesta ierēdņu vidējo atzīmi. Visbeidzot, tam, ka viņš nevainojami esot izpildījis savus atlases komisijas priekšsēdētāja pienākumus konkursos EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06, kuru mērķis bija pieņemt darbā AD 5 pakāpes juristus no Rumānijas un Bulgārijas, un tam, ka viņš runā piecās valodās, būtu jāpierāda viņa nopelni.
26 Prasītājs sūdzas arī par to, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā neesot atzinusi viņa valodu zināšanas. Prasītājs apgalvo, ka papildus prasītajam minimumam, t.i., angļu un franču valodai, viņš runājot vēl trīs valodās. Šīs papildu īpašības būtu bijis jāņem vērā, veicot viņa nopelnu izvērtējumu.
27 Visbeidzot, prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā arī tādēļ, ka tā viņa īstenoto atbildības jomu uzskaitījumā neesot ņēmusi vērā to, ka viņš ir bijis atlases komisijas priekšsēdētājs iepriekš minētajos konkursos EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06, par kuriem paziņojums publicēts 2006. gada jūnijā un laureātu saraksts – 2007. gada decembrī. Prasītājs apgalvo, ka šo konkursu, kuros piedalījās daudz dalībnieku, vadīšana, kas radīja viņam palielinātu darba slodzi papildus viņa pienākumiem Juridiskajā dienestā, ir bijis svarīgs, grūts un delikāts uzdevums, ar kuru viņš esot labi ticis galā. Viņš neesot saņēmis nevienu negatīvu atsauksmi par sava darba kvalitāti Juridiskajā dienestā. Tas, ka viņš izpildīja šo uzdevumu, kurš nebūt nebija viegls, esot svarīga priekšrocība, kurai esot bijis būtiski jāietekmē viņa nopelnu novērtējums.
28 Padome uzskata, ka šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Civildienesta tiesas vērtējums
29 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu iecēlējinstitūcija, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, it īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tikai tās valodas lietošanu, par kuru viņi ir snieguši pierādījumus, ka viņiem ir padziļinātas zināšanas, un, ja nepieciešams, amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmeni.
30 Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tādā jomā, kurā administrācijai ir plaša rīcības brīvība, šo kritēriju tieša pieminēšana Civildienesta noteikumu 45. pantā norāda, ka likumdevējs to ņemšanai vērā ir piešķīris īpašu nozīmi (Civildienesta tiesas 2008. gada 31. janvāra spriedums lietā F‑97/05 Buendía Sierra/Komisija, 62. punkts). Ierēdņa īstenotās atbildības līmeņa īpašā pieminēšana Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā šķiet vēl jo svarīgāka tādēļ, ka Pirmās instances tiesa savā 2001. gada 12. jūlija spriedumā lietā T‑131/00 Schochaert/Padome (43. punkts) nosprieda, ka apstāklis, ka ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti amatā, īstenotās atbildības līmenis tiek uzskatīts par noteicošo kritēriju, ir pretrunā Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktam redakcijā, kas bija spēkā pirms 2004. gada 1. maija (Civildienesta tiesas 2010. gada 5. maija spriedums lietā F‑53/08 Bouillez u.c./Padome, 49. punkts).
31 Turklāt Civildienesta tiesa nosprieda, ka, pirmkārt, pēc 2004. gada 1. maija piemērojamās Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta normas ir skaidrākas attiecībā uz elementiem, kas ir jāņem vērā, lai paaugstinātu amatā, nekā minētā panta noteikumu redakcija pirms šā datuma, jo tajās ir atsauce ne tikai uz novērtējuma ziņojumiem, bet arī uz citu valodu, kas nav tā valoda, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir padziļinātas zināšanas, lietošanu un, ja nepieciešams, īstenotās atbildības līmeni. Otrkārt, Civildienesta tiesa nosprieda, ka principā šobrīd iecēlējinstitūcija veic salīdzinošo amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu izvērtējumu, ņemot vērā šos trīs elementus, un ka tādējādi Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā minētajam terminam “nopelni” ir atšķirīga un būtībā plašāka piemērojamība nekā identiskajam terminam, kas tika izmantots šā panta redakcijā, kura bija piemērojama pirms 2004. gada 1. maija (Civildienesta tiesas 2007. gada 7. novembra spriedums lietā F‑57/06 Hinderyckx/Padome, 45. punkts). Civildienesta tiesa arī nosprieda, ka vārdi “ja nepieciešams” vienkārši nozīmē to, ka, lai gan principā no vienas pakāpes ierēdņiem tiek sagaidīts, ka tie pilda līdzvērtīgus pienākumus, tomēr, ja tas tā nav konkrētajā gadījumā, šis apstāklis ir jāņem vērā paaugstināšanas amatā procesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bouillez u.c./Padome, 56. punkts).
32 Iecēlējinstitūcija gadījumā, ja, pamatojoties uz trim Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā tieši minētajiem elementiem, amatā paaugstināmo ierēdņu nopelni ir vienādi, pakārtoti var ņemt vērā citus elementus, piemēram, kandidātu vecumu un viņu darba stāžu pakāpē vai dienestā (iepriekš minētais spriedums lietā Bouillez u.c./Padome, 50. punkts).
33 Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iecēlējinstitūcijai, veicot salīdzinošo ierēdņu, kuri kandidē uz paaugstināšanu amatā, nopelnu izvērtējumu, ir plaša rīcības brīvība un ka Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai, ņemot vērā administrācijas tās vērtējumā ievērotos veidus un līdzekļus, tai nevar pārmest sapratīgu robežu pārsniegšanu un tā savas tiesības nav izmantojusi acīmredzami kļūdaini. Tādējādi Tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt iecēlējinstitūcijas vērtējumu par kandidātu kvalifikāciju un nopelniem (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑132/03 Casini/Komisija, 52. punkts).
34 Tomēr administrācijai piešķirto plašo rīcības brīvību ierobežo nepieciešamība salīdzinošo kandidātu izvērtēšanu veikt rūpīgi un objektīvi, dienesta interesēs un atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam. Praktiski šis izvērtējums ir jāveic uz vienlīdzīga pamata un izmantojot salīdzināmus informācijas avotus un ziņas (iepriekš minētais spriedums lietā Casini/Komisija, 53. punkts).
35 Tātad tas, vai apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ir jāvērtē, ievērojot šos principus. Šajā ziņā Civildienesta tiesa precizē, ka, atzīstot iecēlējinstitūcijas rīcības brīvības lietderīgo iedarbību, kļūda ir acīmredzama, ja tā viegli pamanāma un skaidri nosakāma, salīdzinot ar kritērijiem, kuriem likumdevējs ir paredzējis pakļaut lēmumus par paaugstināšanu amatā.
36 No lietas materiāliem izriet, ka amatā paaugstināšanas sistēma, kāda tiek piemērota Padomē, sniedz iecēlējinstitūcijai plašu rīcības brīvību, veicot salīdzinošo ierēdņu, kuri kandidē uz paaugstināšanu amatā, nopelnu izvērtējumu.
37 Izskatāmajā lietā, lai izteiktu savu atzinumu, uz kuru pamatojās iecēlējinstitūcija, konsultatīvās AD funkciju grupas amatā paaugstināšanas komisijas rīcībā bija novērtējuma ziņojumi, kuros bija ziņas par katru no paaugstināmajiem ierēdņiem kopš viņu iecelšanas AD 12 pakāpē līdz ziņojumam par laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim, karjeras vēsture, pēdējo trīs gadu apkopojums par atvaļinājumiem slimības vai nelaimes gadījumu dēļ, kā arī 2.1. un 3.1. tabula.
38 Turklāt, lai arī prasītājs savā izklāstā, pamatojot pirmo pamatu, atsaucas uz deviņpadsmit ierēdņiem, kas paaugstināti AD 13 pakāpē, un lai arī viņš ir aicinājis Civildienesta tiesu pieprasīt nosūtīt tai novērtējuma ziņojumus par šiem deviņpadsmit ierēdņiem, no lietas materiāliem izriet, ka viņš faktiski apstrīd iecēlējinstitūcijas veikto salīdzinošo vērtējumu starp viņa nopelniem un desmit attiecīgo ierēdņu nopelniem.
39 Prasības pieteikuma 25., 32. un 33. punktā prasītājs uzstāj uz to, ka nopelnu novērtējums ir paaugstināšanas amatā noteicošais kritērijs un ka tikai pakārtoti, gadījumā, ja nopelni ir vienlīdzīgi, iecēlējinstitūcija var ņemt vērā kandidātu vecumu un darba stāžu pakāpē vai dienestā. Viņaprāt, ņemot vērā to, ka desmit no deviņpadsmit amatā paaugstinātajiem ierēdņiem darba stāžs AD 12 pakāpē bija mazāks nekā viņam, iespēja, ka viņu nopelni ir lielāki, esot ļoti neliela.
40 Tāpat nevienā procesa brīdī – ne rakstveida apsvērumos, kas iesniegti pirms tiesas sēdes, ņemot vērā Padomes atbildi uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ne tiesas sēdes laikā – prasītājs nav sūdzējies par to, ka Civildienesta tiesa ir ierobežojusi šos pasākumus līdz desmit attiecīgo ierēdņu novērtējuma ziņojumiem, un tāpat viņš nav atsaucies uz tiem deviņiem ierēdņiem, kuru darba stāžs AD 12 pakāpē ir lielāks nekā viņam un par kuriem Civildienesta tiesa nav prasījusi uzrādīt novērtējuma ziņojumus.
41 Tādēļ pirmais pamats saistībā ar Civildienesta tiesas 45. panta 1. punkta pārkāpumu ir saprotams tādējādi, ka iecēlējinstitūcija, veicot salīdzinošo prasītāja un attiecīgo desmit ierēdņu nopelnu izvērtējumu, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
42 Lai visaptveroši izvērtētu šā pamata atbilstību, ir jāanalizē ne tikai novērtējuma ziņojumi, bet arī citi lietas materiāli, kas saistīti ar valodu lietojumu un īstenotās atbildības līmeni.
– Novērtējuma ziņojumi
43 Prasītājs citstarp uzrādīja novērtējuma ziņojumus par viņu kopš viņa iecelšanas AD 12 pakāpē līdz 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumam, izņemot ziņojumu par laikposmu no 2003. gada 1. oktobra līdz 2004. gada 31. decembrim. Kad prasītājam par to tika uzdots jautājums tiesas sēdes laikā, viņš pauda šaubas, ka pastāv kāds novērtējuma ziņojums par minēto laikposmu, un norādīja, ka tas varētu būt skaidrojams ar to, ka 2003. gada 1. oktobrī, kad viņš atgriezās Juridiskajā dienestā pēc norīkojuma darbā Komisijā, Padome jau bija uzsākusi novērtēšanu.
44 Pirmkārt, attiecībā uz analītiskajiem vērtējumiem no Padomes 2010. gada 1. septembra apsvērumiem izriet, ka konsultatīvā amatā paaugstināšanas komisija galvenokārt ir ņēmusi vērā analītiskos vērtējumus, kas atbilst prasītāja un desmit attiecīgo ierēdņu 2006.–2007. gada ziņojumam. Šie analītiskie vērtējumi iedalās trīspadsmit sadaļās, kas atzīmējamas ar vērtējumu “izcili”, “ļoti labi”, “labi”, “pieņemami” un “nepilnīgi”.
45 Paziņojumā personālam Nr. 54/09 ir precizēts, ka vērtējumam “izcili”, “ļoti labi”, “labi”, “pieņemami” un “nepilnīgi” atbilst attiecīgi skaitļi “1”, “2”, “3”, “4” un “5”. Skaitliskais vērtējums tika izmantots, gatavojot statistiku, tostarp 2.1. un 3.1. tabulu, kurās ir atspoguļotas vidējās atzīmes, kas noteiktas attiecīgi pa pakāpēm un pa ģenerāldirektorātiem. No 2.1. tabulas izriet, ka AD 12 pakāpes ierēdņu saņemtā vidējā atzīme bija 2,28.
46 Prasītāja analītiskā vērtējuma vidējā atzīme par laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim, proti, 2, nepārprotami bija augstāka par iepriekšējā punktā minēto vidējo atzīmi. Šis elements liecina par prasītāja nopelnu kvalitāti attiecībā uz pēdējo novērtējuma laikposmu, kas ņemts vērā 2009. gada paaugstināšanas amatā laikā.
47 No lietai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka četri no desmit attiecīgajiem ierēdņiem, proti, A, E, I un J, savā 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā ir saņēmuši analītiskā vērtējuma vidējo atzīmi, kas ir mazāka par prasītāja atzīmi, tātad labāku (pirmais – 1,77 un pārējie trīs – 1,92). Trim no desmit attiecīgajiem ierēdņiem, proti, B, C un H, vidējā atzīme bija 2, tāpat kā prasītājam, savukārt ierēdņu D, F un G vidējā atzīme bija lielāka par prasītāja atzīmi, tātad sliktāka (pirmajam – 2,15 un pārējiem diviem – 2,08).
48 Tomēr ir jānorāda, ka starpība starp prasītāja analītiskā vērtējuma vidējo atzīmi un trīs pēdējo minēto ierēdņu sliktāko vidējo atzīmi ir tik ļoti neliela, ka šo starpību šajā gadījumā var uzskatīt par nenozīmīgu.
49 Prasītājs uzskata, ka fakts, ka četri no desmit attiecīgajiem ierēdņiem savos analītiskajos vērtējumos ir saņēmuši mazāku vidējo atzīmi nekā viņš, ir jāaplūko relatīvi, jo viņi strādāja ģenerāldirektorātos, kuros saskaņā ar 3.1. tabulu atzīme bija mazāka par PĢS vidējo atzīmi.
50 Šajā ziņā ir jākonstatē, kā tas izriet no minētās tabulas, ka Juridiskā dienesta ierēdņu saņemtā vidējā atzīme, proti, 2,35, ir ļoti tuvu kopējai PĢS vidējai atzīmei, proti, 2,36. Tāpat no lietai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka četri amatā paaugstinātie ierēdņi, kuru analītiskā vērtējuma vidējā atzīme bija mazāka par prasītāja vidējo atzīmi, strādā ģenerāldirektorātos, kuru vidējā atzīme ir no 2,21 līdz 2,30, tātad mazāka nekā Juridiskajā dienestā. Saskaņā ar šo tabulu dažādu ģenerāldirektorātu vidējās atzīmes svārstās no 2,05 (labākā) līdz 2,63 (vissliktākā).
51 Tātad ir taisnība, ka četri iepriekšminētie ierēdņi strādā ģenerāldirektorātos, kuros novērtētāji ir bijuši “dāsnāki” pret savu personālu kopumā nekā Juridiskā dienesta novērtētāji. Tomēr joprojām šo ģenerāldirektorātu zemākā vidējā atzīme ir 2,21, t.i., par 0,15 punktiem mazāka nekā PĢS kopējā vidējā atzīme un par 0,14 punktiem mazāka nekā Juridiskā dienesta vidējā atzīme, savukārt dažādu ģenerāldirektorātu vidējās atzīmes atšķiras par 0,58 punktiem.
52 Šādā kontekstā ir jāatzīst, ka iepriekšējā punktā norādītā starpība starp Juridiskā dienesta novērtējuma vidējo atzīmi un ģenerāldirektorātu, kuros strādā četri amatā paaugstinātie ierēdņi, kuru analītiskie vērtējumi kopumā ir labāki nekā prasītājam, vidējo atzīmi nevar būt noteicoša, piešķirot paaugstinājumu amatā.
53 Pirmkārt, pa ģenerāldirektorātiem noteiktās vidējās atzīmes ir aprēķinātas attiecībā pret katra ģenerāldirektorāta ierēdņu skaitu, nešķirojot tos pēc pakāpēm, funkciju grupām, kurām viņi pieder, vai arī atkarībā no tā, vai attiecīgajā laikposmā viņus var paaugstināt amatā. Otrkārt, analītisko vērtējumu vidējā atzīme ir tikai daļa no elementiem, kurus konsultatīvā amatā paaugstināšanas komisija ņem vērā, veicot salīdzinošo nopelnu izvērtējumu.
54 Turklāt prasītājs apgalvo, ka viņa nopelnu izvērtējumā nav ņemts vērā, ka viņš ir bijis konkursu EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06 atlases komisijas priekšsēdētājs. Viņš tiesas sēdes laikā uzsvēra, ka šis uzdevums būtiski palielināja viņa darba noslogojumu, ar kuru viņš tika galā, nekaitējot savai ikdienas darbībai Padomes Juridiskajā dienestā.
55 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā par prasītāju viņa īstenoto uzdevumu aprakstā ir skaidri norādīts, ka “lielu daļu atsauces laikposma [prasītājs] bija konkursu [EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06] (juristi) atlases komitejas priekšsēdētājs”. Otrkārt, attiecībā uz prasītāja darba kvalitātes analītisko vērtējumu tajā pašā ziņojumā prasītājs ir saņēmis vērtējumu “izcili”, savukārt novērtējuma ziņojumā par laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. jūnijam viņš ir saņēmis tikai vērtējumu “ļoti labi”.
56 Tas nozīmē, ka gan divi pirmie novērtētāji, kas piedalījās kā “pirmais novērtētājs” un sagatavoja prasītāja novērtējuma ziņojumu, gan otrais novērtētājs zināja par prasītāja papildu noslogojumu atsauces laikposmā. Turklāt iepriekšminētā prasītāja darba kvalitātes analītiskā vērtējuma uzlabošanās, šķiet, liecina par to, ka minēto konkursu atlases komisijas priekšsēdētāja pienākumu pildīšana ir ņemta vērā, gatavojot novērtējuma ziņojumu par 2006.–2007. gadu.
57 Otrkārt, attiecībā uz vispārīgajiem vērtējumiem ir taisnība, ka vispārīgie vērtējumi, kas pausti novērtējuma ziņojumos par prasītāju, sākot no viņa iecelšanas AD 12 pakāpē, ir īpaši slavinoši. Piemēram, savā 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā pirmais novērtētājs, kurš vērtēja prasītāju attiecībā uz laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 30. septembrim, ir precizējis, ka prasītājs ir “lielisks līdzstrādnieks” un “izcils jurists”. Turklāt pirmais novērtētājs, kurš vērtēja prasītāju attiecībā uz laikposmu no 2007. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim, ir norādījis, ka viņam esot “izcilas zināšanas Kopienu tiesībās”, ka “viņa īpaši attīstītās izpratnes un spriešanas spējas ļauj viņam sniegt ļoti augsta līmeņa juridiskos atzinumus gan mutiski, gan rakstveidā”, un piebildis, ka “viņš ir pelnījis paaugstināšanu augstākā pakāpē”.
58 Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka vispārīgie vērtējumi, kas pausti attiecīgo desmit ierēdņu novērtējuma ziņojumos kopš viņu iecelšanas AD 12 pakāpē, ir līdzvērtīgi prasītāja vērtējumiem. Civildienesta tiesa nav saskatījusi nevienu piezīmi, kas mazinātu viņu nopelnus.
59 Tāpat ir jākonstatē, ka tādas frāzes kā “vērtētais ierēdnis ir pelnījis paaugstināšanu amatā vai lielāku atbildības līmeni” vairākiem no attiecīgajiem desmit ierēdņiem parādās arī senākos novērtējuma ziņojumos – pirms 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojuma. Tomēr šādi pirmo novērtētāju vērtējumi nevar noteikt pienākumu iecēlējinstitūcijai paaugstināt amatā attiecīgo ierēdni; to apstiprina fakts, ka, neraugoties uz šādiem vērtējumiem, neviens no minētajiem ierēdņiem nebija saņēmis paaugstinājumu amatā pirms 2009. gada.
60 Novērtēšanas procedūrai piemērojamajos noteikumos nav paredzēts, ka novērtētāji pauž savu viedokli par to, vai ierēdnis ir pelnījis paaugstināšanu amatā. Ja novērtētāji uzņemas iniciatīvu ieteikt viena vai otra savas komandas locekļa paaugstināšanu amatā, viņi pauž viedokli, kurš nekādi nevar būt saistošs iecēlējinstitūcijai, jo paaugstināšana amatā var notikt vienīgi pēc tam, kad ir veikta salīdzinošā visu iestādes ierēdņu, kas paaugstināmi vienā un tajā pašā pakāpē, nopelnu izvērtēšana. Tādēļ, pirmkārt, šādiem vērtējumiem nav tāda pati nozīme kā tiem, kuri izriet no elementiem, kuri novērtētājam ir jānovērtē. Otrkārt, iecēlējinstitūcijai, ja tā uzskata to par pamatotu, ir tiesības paaugstināt amatā ierēdni arī tad, ja viņa novērtējuma ziņojumā nav piezīmes par to, ka viņš būtu pelnījis paaugstināšanu amatā.
61 Pilnības labad – piezīme par to, ka prasītājs ir pelnījis paaugstināšanu amatā, ir jāaplūko relatīvi, jo to ir izteicis pirmais novērtētājs, kura novērtējums attiecas tikai uz trīs no astoņpadsmit vērtētā laikposma mēnešiem.
62 Savos apsvērumos, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemti 2010. gada 31. augustā, prasītājs norāda arī uz to, ka vienā no novērtējuma ziņojumiem, kurus lietai sagatavojusi Padome, konkrēti, ziņojumā, saskaņā ar kuru vērtētais ierēdnis ir pelnījis paaugstināšanu amatā, otrais novērtētājs ir norādījis, ka viņš piekrīt pirmā novērtētāja rakstiskajiem apsvērumiem, taču uzskata, ka piešķirtie analītiskie vērtējumi neatbilst dotajiem norādījumiem. Tomēr, tā kā otrais novērtētājs nav grozījis analītiskos vērtējumus, Civildienesta tiesai ir jāuzskata, ka viņš tos ir apstiprinājis.
63 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka salīdzinošā novērtējuma ziņojumu izvērtēšana nav pierādījusi, ka pārējo ierēdņu nopelni nebūtu lielāki par prasītāja nopelniem.
– Valodu lietošana
64 Attiecībā uz valodu lietošanu prasītājs apgalvo, ka viņš runā piecās valodās, un pārmet iecēlējinstitūcijai, ka tā viņa valodu prasmei nav piešķīrusi pietiekamu nozīmi.
65 Par viņa valodu zināšanām Padome savā iebildumu rakstā norāda, ka valodu lietošanas kritērijs “drīzāk ir pakārtots kritērijs, kas ļauj pieņemt lēmumu par to kandidātu nošķiršanu, kuru novērtējuma ziņojumi ir līdzvērtīgi”.
66 Tomēr, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta normas, ir skaidrs, ka kritērijs, kas attiecas uz ierēdņu citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās valodas lietošanu, par kuru ierēdņi ir snieguši pierādījumus, ka viņiem ir padziļinātas zināšanas, nav pakārtots kritērijs tādā nozīmē, ka vienīgi tad, ja amatā paaugstināmo ierēdņu nopelni būtu vienādi, šis kritērijs varētu būt noteicošs iecēlējinstitūcijas izvēlē.
67 Savā 2010. gada 6. jūlija atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem Padome ir precizējusi, ka “katra vērā ņemtā elementa īpatsvars nav precīzi noteikts” un ka iecēlējinstitūcijas izvēle pamatojas uz ierēdņu nopelnu visaptverošu vērtējumu, kurā novērtējuma ziņojumiem kopumā un atbildības līmenim bija visbūtiskākā nozīme, bet valodu lietošanas kritērijs nopelnu salīdzinošajā izvērtējumā tika ņemts vērā “daudz mazākā” mērā nekā divi iepriekšminētie elementi. Tiesas sēdes laikā Padome apstiprināja, ka valodu lietošana ir viens no pirmajiem kritērijiem, kas jāņem vērā nopelnu izvērtēšanā, bet šā kritērija nozīme ir mazāka nekā divu pārējo kritēriju nozīme. Tāpat atbildētāja ir uzsvērusi, ka iecēlējinstitūcija nesalīdzināja katru kritēriju atsevišķi, bet gan veica visaptverošu un līdzsvarotu šo kritēriju izvērtēšanu par katru no kandidātiem.
68 Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka ir taisnība, ka administrācijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kādu nozīmi tā piešķir katram no Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā paredzētajiem trim kritērijiem, un ka minētajā punktā ietvertās normas neizslēdz izsvēršanas iespēju.
69 Attiecībā uz valodām, kuras tiek izmantotas pienākumu izpildē, Civildienesta tiesa norāda, ka prasītājs nav precizējis, vai viņš piecas iepriekšminētās valodas izmantoja savu pienākumu izpildē izvērtējamajā laikposmā, proti, no 2001. gada 1. jūnija līdz 2007. gada 31. decembrim.
70 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojuma pirmās daļas III iedaļā ar virsrakstu “Valodas” ir minēts:
“[Prasītājs], kura dzimtā valoda ir spāņu valoda, regulāri strādā franču un angļu valodā gan mutiski, gan rakstveidā. Reizēm viņš strādā arī vācu valodā (mutiski).”
71 Tiesas sēdes laikā prasītājs precizēja, ka 2009. gada paaugstināšanas amatā ietvaros izvērtējamajā laikposmā viņš sanāksmēs vai saistībā ar sanāksmēm vācu, itāliešu un portugāļu valodu lietoja tikai mutiski.
72 Runājot par lietoto valodu jēdzienu, Civildienesta tiesa norāda, ka saskaņā ar 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumam pievienoto informācijas lapu par valodu zināšanām, kurā ir sadaļas “saprašana”, “sarunvaloda” un “rakstītprasme” un kuru prasītājs ir aizpildījis 2007. gada 29. janvārī, viņš ir paziņojis, ka viņam ir ļoti labas franču un angļu valodas zināšanas, bet attiecībā uz vācu valodu ir tikai laba saprašanas spēja, labs sarunvalodas līmenis un pieņemama rakstītprasme, bet attiecībā uz itāliešu valodu – tikai laba saprašanas spēja un pieņemams sarunvalodas un rakstītprasmes līmenis. Visbeidzot, tāpat saskaņā ar šo informācijas lapu, prasītāja portugāļu valodas zināšanas aprobežojas ar pieņemamu saprašanas līmeni.
73 Savā 2009. gada 27. maija vēstulē prasītājs norāda, ka tagad viņa itāliešu valodas zināšanas ir labas un ka šī valoda ir viena no darba valodām, kuru viņš izmanto visbiežāk, jo strādā Komisijas locekļa A. Tajāni biroja vadītāja vietnieka amatā, kuru viņš ieņem kopš 2008. gada 1. jūnija.
74 Kā Padome pamatoti norāda savā 2009. gada 24. septembra lēmumā, konsultatīvā amatā paaugstināšanas komisija nevarēja ņemt vērā elementus, kas attiecas uz vēlāku laikposmu pēc pēdējā novērtējuma ziņojuma par amatā paaugstināmajiem ierēdņiem, kurš attiecās uz laikposmu no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim. Turklāt vienīgās ziņas par valodām, kas bija konsultatīvās amatā paaugstināšanas komisijas rīcībā, bija novērtējuma ziņojumi par katru no amatā paaugstināmajiem ierēdņiem kopš viņu paaugstināšanas AD 12 pakāpē līdz 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumam. Atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam ne šī komisija, ne iecēlējinstitūcija nevarēja ļaut amatā nepaaugstinātajiem ierēdņiem izmantot tādus elementus, kurus citi amatā paaugstināmie ierēdņi nevarēja izmantot.
75 Tādēļ ir jākonstatē, ka prasītāja apgalvojumi tiesas sēdes laikā par viņa itāliešu un portugāļu sarunvalodas zināšanām nesaskan ar attiecīgo informāciju par valodu zināšanām, kas atrodama informācijas lapā, kura pievienota 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumam. Saskaņā ar šo lapu prasītājs paziņo, ka viņam ir pieņemamas itāliešu sarunvalodas zināšanas, savukārt aile, kas attiecas uz portugāļu sarunvalodas zināšanām, nemaz nav aizpildīta.
76 Lai arī ir tiesa, ka šī lapa ir aizpildīta 2007. gada 29. janvārī un tātad tā nevar liecināt par prasītāja valodu zināšanām 2007. gada 31. decembrī, Civildienesta tiesa norāda, ka prasītājs pats uzstāj uz faktu, ka kopš tā laika viņa itāliešu valodas zināšanas ir tādā pašā līmenī kā franču un angļu valodas zināšanas. Tātad netieši prasītājs atzīst, ka 2007. gada 31. decembrī viņa itāliešu valodas zināšanas nebija tik labas kā tagad. Katrā ziņā prasītājs nav sniedzis nevienu pierādījumu par to, ka 2007. gada 31. decembrī viņa itāliešu un portugāļu sarunvalodas zināšanas būtu bijušas labākas nekā 2007. gada janvārī. Tādēļ Civildienesta tiesa var pamatoti uzskatīt, ka šajā datumā prasītāja itāliešu un portugāļu sarunvalodas zināšanas nebija pietiekami labas, lai tās ņemtu vērā, salīdzinot nopelnus valodu zināšanu jomā.
77 Tādēļ jāsecina, ka konsultatīvās amatā paaugstināšanas komisijas izvērtētā laikposma beigās, proti, 2007. gada 31. decembrī, prasītājs papildus savai dzimtajai spāņu valodai zināja franču un angļu valodu. Tāpat viņš labi zināja vācu valodu, lai gan rakstiski viņa vācu valodas zināšanas bija ierobežotas, un viņš labi saprata arī itāliešu valodu. Attiecībā uz šo valodu lietošanu, lai arī ir tiesa, ka prasītājs reizēm runāja vācu valodā, tomēr darbā viņš regulāri izmantoja tikai divas valodas, proti, angļu un franču valodu.
78 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka visi desmit attiecīgie ierēdņi savu pienākumu pildīšanā izmantoja angļu un franču valodu. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Padome, ne visi šie ierēdņi šīs divas valodas pārzina pilnībā, un no tiem, kuriem angļu vai franču valoda ir dzimtā valoda, ne visi zina vismaz kādu trešo valodu. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka tiem, kas attiecīgās valodas nepārzina vai nepārzina pilnībā, vismaz bija labas attiecīgo valodu zināšanas.
79 Tātad būtībā prasītāja valodu zināšanas, pildot savus pienākumus, ir līdzvērtīgas attiecīgo desmit ierēdņu valodu zināšanām.
– Īstenotās atbildības līmenis
80 Attiecībā uz īstenotās atbildības līmeni no lietas materiāliem izriet, ka visi desmit attiecīgie ierēdņi, izņemot ierēdni B, laikposmā no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 31. decembrim pildīja funkcijas vadošos amatos. Šie deviņi ierēdņi pildīja nodaļu vadītāju pienākumus vai arī faktiski koordinēja komandu darbu jutīgās jomās. Savukārt prasītājs un ierēdnis B šajā laikposmā strādāja par juristiem Padomes Juridiskajā dienestā.
81 Tādēļ ir jākonstatē, ka deviņi no desmit attiecīgajiem ierēdņiem pildīja vadības funkcijas, kas liecina par augstāku atbildības līmeni nekā prasītāja atbildības līmenis, savukārt desmitā ierēdņa B funkcijas bija tādā pašā līmenī.
82 Šajā kontekstā prasītājs uzskata, ka, izvērtējot atbildību, kuru ierēdņi uzņemas, pildot savus pienākumus, ir jāņem vērā arī iespējamie papildu uzdevumi, kas var būt uzticēti amatā paaugstināmajiem ierēdņiem. Viņš uzstāj uz to, ka laikposmā no 2006. gada jūnija līdz 2007. gada decembrim, tātad lielākajā daļā laikposma, kas ir izvērtēts 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā, viņš bija atlases komisijas priekšsēdētājs konkursos EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06 un tas viņam radīja lielāku darba noslogojumu papildus viņa pienākumiem Juridiskajā dienestā. Praktiski neviens no desmit attiecīgajiem ierēdņiem neesot uzņēmies līdzvērtīgus papildu pienākumus. Tādēļ prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā, izvērtējot prasītāja nopelnus, neesot pietiekami ņēmusi vērā, ka viņš papildus saviem parastajiem pienākumiem ir bijis minēto konkursu atlases komisijas priekšsēdētājs.
83 Tāpēc Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā, ka deviņi no desmit attiecīgajiem ierēdņiem pildīja vadošo amatu funkcijas un viņiem bija augstāks atbildības līmenis, viņu nopelni ir lielāki nekā prasītāja nopelni, ņemot vērā, ka viņš bija uzņēmies iepriekš minētos papildu uzdevumus.
84 Šajā ziņā ir skaidrs, ka uzdevums pildīt konkursu EPSO/AD/46/06 un EPSO/AD/47/06 atlases komisijas priekšsēdētāja pienākumus liecina ne tikai par palielinātu darba noslogojumu papildus funkcijām, kuras prasītājam bija jāpilda Juridiskajā dienestā, bet arī par augstāku atbildības līmeni, kā to atzīst arī Padome. Tomēr, kā apgalvo Padome, konkursa atlases komisijas priekšsēdētāja pienākumu pildīšana ir pagaidu uzdevums. Lai arī ir tiesa, ka šā uzdevuma izpilde aizņem ilgu laiku, konkrētajā gadījumā – pusotru gadu, tomēr saskaņā ar lietai pievienotajiem dokumentiem deviņi amatā paaugstinātie ierēdņi funkcijas vadošā amatā pildīja pastāvīgi un ilgāku laikposmu. Piemēram, seši no viņiem funkcijas vadošā amatā pildīja vismaz kopš 2003. gada 1. jūlija, bet divi tās pildīja vismaz kopš 2005. gada 1. janvāra. Visbeidzot, viens ierēdnis bija norīkots kā Eiropas Savienības īpašais pārstāvis Lielo ezeru reģionā kopš 2004. gada 1. februāra, un Padome norāda, ka viņš savu funkciju ietvaros bija uzņēmies ļoti lielu atbildību.
85 Ņemot vērā iepriekš minēto, Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītāja pildītie papildu uzdevumi, kas neapšaubāmi ir ievērības cienīgi, kopējā nopelnu bilancē nav pielīdzināmi vadoša amata funkcijām, kas pildītas pastāvīgi un ilgāku laikposmu.
86 Tāpat Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, veicot visaptverošu prasītāja nopelnu, tostarp īstenotās atbildības līmeņa, salīdzināšanu ar ierēdņa B nopelniem.
87 No lietas materiāliem izriet, ka ierēdnis B AD 12 pakāpē strādā kopš 2004. gada 1. janvāra un ka laikposmā no šā datuma līdz 2007. gada 31. decembrim viņš ir bijis Padomes Juridiskā dienesta darbinieks. Tas nozīmē, ka laikā no 2003. gada 1. oktobra, kad prasītājs pēc norīkojuma beigām atgriezās Juridiskajā dienestā, līdz 2007. gada 31. decembrim prasītājs un ierēdnis B bija piesaistīti vienam un tam pašam dienestam un īstenoja līdzīga atbildības līmeņa funkcijas.
88 No lietas materiāliem izriet un to tiesas sēdes laikā uzsvēra arī Padome, ka iepriekš minētajā laikposmā ierēdnis B – tāpat kā prasītājs – pildīja papildu uzdevumus. Vērtētajā laikposmā no 2003. gada 1. jūlija līdz 2004. gada 31. decembrim ierēdnis B bija vairāku EPSO pārbaudījumu darbu korektors un darbojās starpvaldību konferences sekretariātā, tostarp gatavojot Eiropas Savienības Konstitūcijas līguma projektu. Padome uzskata, ka šis pēdējais uzdevums esot ietvēris darbu, kas vērienīguma un apjoma ziņā ir pielīdzināms EPSO konkursu atlases komisijas priekšsēdētāja pienākumu pildīšanai. Tiesas sēdes laikā Padome arī uzsvēra, ka ierēdnis B ir ārkārtīgi spēcīgs, ļoti uzticams jurists, kurš apveltīts ar ievērojamām analīzes spējām.
89 Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šā sprieduma 33. punktā, ka iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība un Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai tai nevar pārmest sapratīgu robežu pārsniegšanu un vai tā savas tiesības nav izmantojusi acīmredzami kļūdaini.
90 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka nav nepārprotami skaidrs, ka, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā paredzēto kritēriju visaptverošu novērtējumu, ierēdņa B nopelni nebija lielāki par prasītāja nopelniem. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka svara kausiem neapšaubāmi būtu bijis jānosveras par labu prasītājam.
91 No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu – pilnvaru un procedūras nepareizu izmantošanu
Lietas dalībnieku argumenti
92 Prasītājs uzskata, ka viņš var sniegt pietiekami precīzas, objektīvas un saskanīgas norādes, kas liecinot, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, lai, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 37. un 38. pantu, slēptā veidā sodītu viņu par to, ka viņš kopš 2008. gada 1. jūnija dienesta interesēs bija norīkots darbā Komisijā. Prasītājs uzstāj, ka fakts, ka viņš strādāja Komisijas locekļa birojā, ir nopelns un priekšrocība, kas būtu jāņem vērā, veicot salīdzinošo amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu izvērtējumu. Atsakoties ņemt vērā šo nopelnu, kā arī viņa norīkojuma pagaidu raksturu, Padome viņu esot divkārt sodījusi, tādējādi nepareizi izmantojot savas pilnvaras, kur procedūras nepareiza izmantošana esot tikai forma.
93 Padome iebilst, ka prasītājs nav sniedzis nevienu norādi, kas pamatotu viņa argumentus, un tādēļ tā nevar atbildēt uz šo pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
94 Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja norīkošana darbā Komisijā notika 2008. gada jūnijā, t.i., pēc laikposma, kas ietverts pēdējā novērtējuma ziņojumā, kurš ņemts vērā, īstenojot 2009. gada paaugstināšanu amatā, proti, 2006.–2007. gada novērtējuma ziņojumā. Tā kā konsultatīvās amatā paaugstināšanas komisijas varēja izvērtēt vienīgi tos nopelnus, kuri amatā paaugstināmajiem ierēdņiem radušies līdz 2007. gada 31. decembrim, šis norīkojums nevarēja tikt ņemts vērā vērtējumā, īstenojot 2009. gada paaugstināšanu amatā.
95 Kā jau vairākkārt ir nospriests, tiesību akts ir uzskatāms par pieņemtu, nepareizi izmantojot pilnvaras, tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām norādēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tādēļ, lai sasniegtu citus, nenorādītus mērķus vai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras (Civildienesta tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā F‑105/05 Wils/Parlaments, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).
96 Šajā gadījumā, kā Padome to ir pamatoti norādījusi, prasītājs nav pierādījis, pat ne apgalvojis, ka šādas norādes pastāv. Faktiski viņš aprobežojas ar apgalvojumu, ka viņa nopelni ir lielāki nekā desmit attiecīgo ierēdņu nopelni. Šis arguments nepierāda, ka apstrīdētais lēmums būtu sagatavots vienīgi tādēļ, lai viņam kaitētu.
97 Lai būtu pilnīga skaidrība, no lietas materiāliem izriet, ka prasītājs A 4 pakāpē (tagad – AD 12) tika paaugstināts 2001. gadā, kad viņš dienesta interesēs bija norīkots darbā Komisijā, un AD 13 pakāpē – 2010. gadā, kad viņš dienesta interesēs bija norīkots darbā A. Tajāni birojā. Šis pēdējais fakts var tikt ņemts vērā, pat ja tas noticis pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo tas sniedz norādes par apstākļiem, kādos šis lēmums ir pieņemts. Ņemot vērā šo faktu, ir jākonstatē, ka prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka viņa norīkojumi dienesta interesēs ir izrādījušies slēptas sankcijas, jo tie ir traucējuši viņam tikt paaugstinātam amatā.
98 Tātad nav pierādīts, ka apstrīdētais lēmums būtu pieņemts citiem mērķiem, kas nav saistīti ar paaugstināšanas amatā mērķi, un ka tas būtu pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras.
99 No iepriekš minētā izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
100 Tātad prasījumi par tiesību akta atcelšanu ir jānoraida.
Par prasījumiem par kompensāciju
Lietas dalībnieku argumenti
101 Prasītājs apgalvo, ka tas, ka viņš netika paaugstināts amatā 2009. gada amatā paaugstināšanas laikā, viņam ir radījis būtisku profesionālu un morālu kaitējumu. Viņš ne tikai esot zaudējis vienu gadu (kas varētu dot ieguldījumu viņa karjeras attīstībā un turpmākā paaugstināšanā amatā), bet viņam arī tikušas atņemtas iespējas pretendēt uz amatiem, kuros nepieciešama AD 13 pakāpe. Prasītājs šo profesionālo kaitējumu ir aplēsis EUR 50 000 apmērā. Turklāt tas, ka viņš netika paaugstināts amatā, esot viņam radījis būtisku stresu, kas izraisījis veselības, kura jau tā bija vāja nopietnas slimības dēļ, pasliktināšanos. Šis morālais kaitējums tiek lēsts EUR 150 000 apmērā.
102 Padome lūdz noraidīt šo prasību atlīdzināt profesionālo un morālo kaitējumu.
Civildienesta tiesas vērtējums
103 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru civildienesta lietās prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt tiesību aktus, kas ir tikuši noraidīti kā nepamatoti (Civildienesta tiesas 2009. gada 12. marta spriedums lietā F‑104/06 Arpaillange u.c./Komisija, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Šajā lietā prasījumi atcelt tiesību aktu ir tikuši noraidīti kā nepamatoti. Tas nozīmē, ka prasījumi par atlīdzību ir jānoraida.
105 No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
106 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji, vai pat vispār atbrīvot to no šā pienākuma.
107 No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Padome savos prasījumos ir skaidri lūgusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, prasītājam jāpiespriež atlīdzināt Padomei radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) D. Kanga Fano atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | Kreppel | Rofes i Pujol |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 24. martā.
W. Hakenberg | | S. Gervasoni |