TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2019. gada 2. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Lugāno II konvencija – 15. pants – Patērētāju līgumi – Saistība ar Direktīvu 2008/48/EK – Patēriņa kredīta līgums – 2. un 3. pants – Jēdzieni “patērētājs” un “darījumi, kuriem piemērojama direktīva” – Kredīta maksimālais apmērs – Nenozīmīgums Lugāno II konvencijas 15. panta kontekstā
Lietā C‑694/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 7. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 11. decembrī, tiesvedībā
Pillar Securitisation Sàrl
pret
Hildur Arnadottir,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], J. Malenovskis [J. Malenovský], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Pillar Securitisation Sàrl vārdā – A. Moro, avocat,
– H. Arnadottir vārdā – M. Mailliet, avocat,
– Luksemburgas valdības vārdā – D. Holderer, pārstāve,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un P. Lacerda, pārstāvji,
– Šveices valdības vārdā – M. Schöll, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un M. Wilderspin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 22. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kura Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2009/430/EK (2008. gada 27. novembris) (OV 2009, L 147, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Pillar Securitisation Sàrl un Hildur Arnadottir, kurā tiek izskatīta prasība par kredīta atmaksu.
Atbilstošās tiesību normas
Lugāno II konvencija
3 Lugāno II konvencijas II sadaļas “Jurisdikcija” 4. iedaļa “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ietver 15. pantu, kurā ir noteikts:
“1. Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
a) tas ir līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām vai
b) tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts nolūkā finansēt preču iegādi; vai
c) visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz šo valsti vai vairākām valstīm, tostarp attiecīgo valsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā.
[..]
3. Šī iedaļa neattiecas uz pārvadājuma līgumiem, izņemot līgumus, kas par kopēju cenu paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu.”
4 Šīs konvencijas 16. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās valsts tiesās, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā ir patērētāja domicils.”
5 Minētās konvencijas 17. pantā ir noteikts:
“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:
1. ko panāk pēc strīda rašanās; vai
2. kas ļauj patērētājam celt prasību tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas; vai
3. kas ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīga mītnesvieta tajā pašā valstī, kam ir saistoša šī konvencija, un kas piešķir jurisdikciju šīs valsts tiesām, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem.”
6 Lēmuma 2009/430 4. apsvērumā ir teikts:
“Ņemot vērā paralēles starp [1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp., konsolidētā versija OV 1998, C 27, 1. lpp.)] un [Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Lugāno 1988. gada 16. septembrī (OV 1988, L 319, 9. lpp.)] režīmiem attiecībā uz jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Lugāno konvencijas noteikumi būtu jāsaskaņo ar [Padomes] Regulas (EK) Nr. 44/2001 [(2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.)] noteikumiem, lai panāktu tādu pašu spriedumu aprites apjomu starp ES dalībvalstīm un attiecīgajām EBTA valstīm.”
Regula Nr. 44/2001 un Regula (ES) Nr. 1215/2012
7 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās tika aizstāta ar Regulu Nr. 44/2001, bet pēcāk – ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), ar kuru Regula Nr. 44/2001 tika atcelta.
Direktīva 2008/48/EK
8 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 10. apsvērumā ir teikts:
“Šajā direktīvā ietvertās definīcijas nosaka saskaņošanas apjomu. Tāpēc dalībvalstu saistībām īstenot direktīvas nosacījumus vajadzētu būt ierobežotām attiecībā uz to apjomu, kā tas noteikts minētajās definīcijās. Atbilstīgi [Savienības] tiesību aktiem šai direktīvai tomēr nebūtu jāskar tas, kā dalībvalstīs tiek piemēroti direktīvas nosacījumi attiecībā uz jomām, kas neietilpst tās darbības jomā. Tādējādi dalībvalstis varētu saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi š[ī]s direktīvas vai tās atsevišķu noteikumu prasībām par kredītlīgumiem, kas ir ārpus š[ī]s direktīvas darbības jomas, piemēram, par kredītlīgumiem, kuru summa ir mazāka par [..] 200 [euro] vai lielāka par [..] 75 000 [euro]. [..]”
9 Šīs direktīvas 2. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“1. Šo direktīvu piemēro kredītlīgumiem.
2. Šo direktīvu nepiemēro:
[..]
c) kredītlīgumiem, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par EUR 200 vai lielāka par EUR 75 000;
[..].”
10 Direktīvas 2008/48 3. panta a) punktā jēdziens “patērētājs” ir definēts šādi:
“[..] fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas amatu, nodarbošanos vai profesiju.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 Islandes iedzīvotāja Hildur Arnadottir 2005. gada martā ar Kaupthing Bank Luxembourg (KBL) noslēdza aizdevuma līgumu par summu 193 621 074 ISK (Islandes kronas), kas ekvivalenta vairāk nekā 1 miljonam euro. Šo aizdevumu bija paredzēts atmaksāt vienā maksājumā līdz 2010. gada 1. martam.
12 Minētais aizdevums bija paredzēts, lai viņa varētu iegādāties Islandē reģistrētās sabiedrības Bakkavör Group hf, kuras algota darbiniece viņa bija, akcijas.
13 Kredīta atmaksa, kas, kā norāda iesniedzējtiesa, notiktu agrākais 2009. gadā, bija nodrošināta ar Bakkavör Group galvojumu. Šo galvojumu bija parakstījuši divi šīs sabiedrības vadītāji, tostarp pati H. Arnadottir.
14 Pēc tam KBL tika sadalīta divās sabiedrībās. Viena no tām – Pillar Securitisation – pieprasīja H. Arnadottir piešķirtā aizdevuma atmaksu.
15 Tā kā pēdējā minētā šo aizdevumu neatmaksāja, Pillar Securitisation, pamatojoties uz aizdevuma līguma klauzulu, kurā norādīts uz Luksemburgas tiesu jurisdikciju, 2011. gadā cēla prasību Luksemburgas tiesās.
16 Tribunal d’arrondissement de Luxembourg (Luksemburgas apgabaltiesa) atzina, ka tai šajā lietā nav jurisdikcijas, jo H. Arnadottir ir uzskatāma par patērētāju Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē. Tā uzskatīja, ka klauzula par jurisdikcijas piešķiršanu Luksemburgas tiesām ir atceļama, jo tā neatbilst Lugāno II konvencijas 17. panta noteikumiem, kas ietver atkāpes.
17 Otrajā instancē Cour d’appel (Apelācijas tiesa, Luksemburga) ar 2016. gada 27. aprīļa spriedumu apstiprināja, ka Luksemburgas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt Pillar Securitisation prasību.
18 Tad tā iesniedza kasācijas sūdzību, kurā apgalvoja, ka Cour d’appel ir pārkāpusi Lugāno II konvencijas 15. pantu. Konkrētāk, tā apgalvoja, ka, pirmkārt, Cour d’appel esot kļūdaini uzskatījusi, ka H. Arnadottir ir rīkojusies privātos nolūkos. Otrkārt, šī tiesa, uzskatot, ka pamatlietā aplūkotais aizdevuma līgums par summu, kas pārsniedz 1 miljonu euro, varētu būt līgums, ko noslēdzis “patērētājs” minētā 15. panta izpratnē, esot kļūdaini interpretējusi minēto 15. pantu.
19 Kā norāda Pillar Securitisation, lai noskaidrotu, vai kāds kredīta līgums ir līgums, ko noslēdzis patērētājs Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē, esot jāpārbauda, vai tas ir uzskatāms par “patēriņa kredītlīgumu” Direktīvas 2008/48 izpratnē. Tas izrietot no izskaidrojošā ziņojuma par šo konvenciju, ko sagatavojis profesors Fausto Pocar (OV 2009, C 319, 1. lpp.). Tātad šī direktīva esot piemērojama vienīgi tādiem aizdevuma līgumiem, kuru pamatsumma pārsniedz 200 euro un nepārsniedz 75 000 euro, ja vien valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav paredzēts lielāks maksimālais apmērs. Tā kā Luksemburgas tiesību aktos šāds maksimālais apmērs neesot paredzēts, pamatlietā aplūkotais aizdevuma līgums neietilpstot minētās direktīvas piemērošanas jomā un līdz ar to Lugāno II konvencijas 15. pants neesot piemērojams.
20 Cour de cassation (Luksemburga) uzskata, ka ir jāatbild uz jautājumu, kā interpretējams jēdziens “patērētājs” Lugāno II konvencijas 15. panta un Direktīvas 2008/48 3. panta izpratnē. Konkrētāk, tā jautā, vai šīs direktīvas piemērošanas joma attiecībā uz patēriņa kredīta līgumiem ietekmē termina “patērētājs” minētā 15. panta izpratnē tvērumu.
21 Šajos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saistībā ar kredītlīgumu, kas kopējās kredīta summas dēļ neietilpst [..] Direktīvas 2008/48 [..] piemērošanas jomā, persona var tikt uzskatīta par “patērētāju” Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē, ja nav valsts tiesību normas, ar ko minētās direktīvas noteikumi tiek piemēroti nozarēm, kuras neietilpst tās piemērošanas jomā, pamatojoties uz to, ka līgums ticis noslēgts attiecībā uz izmantošanu, kas var tikt uzskatīta par nesaistītu ar šīs personas profesionālo darbību?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lugāno II konvencijas 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noskaidrotu, vai kredīta līgums ir kredīta līgums, ko noslēdzis “patērētājs” šā 15. panta izpratnē, ir jāpārbauda, vai tas ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā – tādā aspektā, ka konkrētā kredīta kopsumma nepārsniedz maksimālo apmēru, kas noteikts šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā, un vai šajā ziņā nozīmīgi ir tas, ka valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav paredzēts lielāks maksimālais apmērs.
23 Ja tāds aizdevuma līgums kā pamatlietā aplūkotais ir līgums, ko noslēdzis “patērētājs” Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē, atbilstoši šīs konvencijas 16. pantam tas nozīmē, ka jurisdikcija izskatīt lietu ir tās valsts tiesām, kurai šī konvencija ir saistoša un kuras teritorijā ir patērētāja domicils, šajā gadījumā – Islandes tiesām. Turpretī, ja pamatlietā aplūkotais līgums nav patēriņa līgums, par kādu ir runa minētajā 15. pantā, jurisdikcija izskatīt šo lietu ir tiesām, kuras norādītas līgumā ietvertajā jurisdikcijas noteikšanas klauzulā, šajā gadījumā – Luksemburgas tiesām.
24 Vispirms ir jānorāda, ka Pillar Securitisation apgalvo, ka H. Arnadottir rīkojās profesionālos nolūkos un ka viņa neatbilst termina “patērētājs” definīcijai. Tomēr iesniedzējtiesas jautājumā Tiesai nav runas par to, kādam nolūkam tāda persona kā H. Arnadottir noslēdza aizdevuma līgumu. Kā izriet no uzdotā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa vēršas pie Tiesas, balstoties uz pieņēmumu, ka pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts izmantošanai vajadzībām, kuras var tikt uzskatītas par nesaistītām ar H. Arnadottir profesionālo darbību. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā nav pietiekamas informācijas, lai Tiesa attiecīgā gadījumā varētu sniegt lietderīgas norādes par šo tematu.
25 Līdz ar to šajā lietā nebūtu jānoskaidro, ar kādu nolūku aizdevuma līgumu noslēgusi tāda persona kā H. Arnadottir.
26 Turpretī ir jānoskaidro, vai apstāklis, ka kredīta līgums pārsniedz Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto maksimālo apmēru – 75 000 euro, bet valsts tiesību normās nav paredzēts par šo summu lielāks maksimālais apmērs, izslēdz iespēju piemērot Lugāno II konvencijas 15. pantu.
27 Attiecībā uz Lugāno II konvencijas interpretāciju vispirms ir jāatgādina, ka tā ir formulēta gandrīz identiski attiecīgajiem Regulas Nr. 44/2001 un Regulas Nr. 1215/2012 pantiem un ka ir jānodrošina saskanīga minēto tiesību aktu līdzvērtīgo tiesību normu interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schlömp, C‑467/16, EU:C:2017:993, 46. un 47. punkts).
28 Lugāno II konvencijas 15. pantā runa ir par līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju. Minētie līgumi ir konkretizēti šā 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā. Kā Tiesa jau ir nospriedusi attiecībā uz līdzvērtīgu Regulas Nr. 44/2001 normu, kas, izņemot zināmus pārvadājuma līgumus, kuriem saskaņā ar minētās konvencijas 15. panta 3. punktu nav piemērojami jurisdikcijas noteikumi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, pārņemta Regulā Nr. 1215/2012, šā panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz visiem līgumiem, lai kāds būtu to priekšmets, ja patērētājs tos noslēdzis ar profesionālu pārdevēju un tie ietilpst tā veiktajā komerciālajā vai profesionālajā darbībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 14. maijs, Ilsinger, C‑180/06, EU:C:2009:303, 50. punkts).
29 Savukārt Direktīvas 2008/48 3. pantā “patērētājs” ir definēts kā jebkura fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas amatu, nodarbošanos vai profesiju.
30 Aplūkojamie darījumi, tiesa, tos nedefinējot, ir paredzēti Direktīvas 2008/48 2. pantā “Darbības joma”, kura 1. punktā ir noteikts, ka šī direktīva ir piemērojama kredīta līgumiem, tomēr saskaņā ar tā 2. punkta c) apakšpunktu tā nav piemērojama tādiem darījumiem, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par 200 euro vai lielāka par 75 000 euro.
31 Turklāt, kā savu secinājumu 31. punktā līdzīgi norāda ģenerāladvokāts, no Lugāno II konvencijas 15. panta un Direktīvas 2008/48 3. panta izriet, ka jēdziens “patērētājs” šajos abos tiesību aktos būtībā ir definēts identiski, proti, tajos runa ir par personu, kas līgumu noslēgusi tādam mērķim vai kas darījumā darbojas tādā nolūkā, kuri uzskatāmi par “nesaistītiem ar šīs personas profesionālo darbību”.
32 Tomēr Direktīvā 2008/48 minētie darījumi tādu kredīta līgumu jomā, ko noslēdzis patērētājs, ir vienīgi darījumi, kuru kredīta kopsumma nav nedz mazāka par minimālo apmēru – 200 euro, nedz lielāka par maksimālo apmēru – 75 000 euro, savukārt Lugāno II konvencijā attiecībā uz patērētāju līgumiem šāds minimālais apmērs un maksimālais apmērs nav paredzēti.
33 Tādēļ ir jānoskaidro, vai Lugāno II konvencijas 15. pants ir piemērojams vienīgi tādiem patēriņa kredīta līgumiem, kuri ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā, un vai līdz ar to tas nav piemērojams minētajiem līgumiem, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par minimālo apmēru – 200 euro – vai lielāka par maksimālo apmēru – 75 000 euro.
34 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu Eiropas Savienības likumdevēja mērķu ievērošanu patērētāju līgumu jomā, kā arī Savienības tiesību konsekvenci, it īpaši ir jāņem vērā citos Savienības tiesību aktos ietvertais “patērētāja” jēdziens (spriedumi, 2013. gada 5. decembris, Vapenik, C‑508/12, EU:C:2013:790, 25. punkts, un 2018. gada 25. janvāris, Schrems, C‑498/16, EU:C:2018:37, 28. punkts).
35 Tomēr šī nepieciešamība nodrošināt saskaņotību starp dažādiem Savienības tiesību aktiem nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt to, ka regulā ietvertie jurisdikcijas noteikumi tiek interpretēti neatbilstoši tās sistēmai un mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. janvāris, Kainz, C‑45/13, EU:C:2014:7, 20. punkts).
36 Līdz ar to, lai varētu noskaidrot, vai Lugāno II konvencijas 15. panta piemērošanas jomā ietilpst vienīgi tādi patēriņa kredīta līgumi, kuriem piemērojama Direktīva 2008/48, un tātad ne tāds līgums kā pamatlietā aplūkotais, kura kredīta kopsumma ir lielāka par maksimālo apmēru – 75 000 euro, visbeidzot ir jāņem vērā attiecīgo aktu – šajā gadījumā Lugāno II konvencijas un Direktīvas 2008/48 – mērķi.
37 Šajā ziņā nākas konstatēt, ka Lugāno II konvencijai un Direktīvai 2008/48 ir atšķirīgi mērķi.
38 Kā izriet no Direktīvas 2008/48 7. un 9. apsvēruma, tās mērķis patēriņa kredītu jomā ir panākt pilnīgu un obligātu saskaņošanu noteiktās pamatnozarēs, kas ir uzskatāma par nepieciešamu, lai visiem Savienības patērētājiem nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmētu pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi (spriedums, 2014. gada 27. marts, LCL Le Crédit Lyonnais, C‑565/12, EU:C:2014:190, 42. punkts).
39 Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka šis mērķis paredz nodrošināt patērētāju efektīvu aizsardzību pret bezatbildīgiem kredītlīgumiem, kuri pārsniedz viņu finansiālo kapacitāti un var izraisīt to maksātnespēju (spriedums, 2014. gada 27. marts, LCL Le Crédit Lyonnais, C‑565/12, EU:C:2014:190, 43. punkts).
40 Tālab ar Direktīvu 2008/48 ir paredzēts saskaņot dažus materiālo tiesību aspektus saistībā ar patēriņa kredīta līgumiem, it īpaši noteikumus par patērētāju, kuri vienlaikus ir aizņēmēji, informēšanu. Tajā ir noteikti aizdevēja pienākumi, it īpaši attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas.
41 Lai sasniegtu šīs direktīvas divkāršo mērķi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, veicinot pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi, Savienības likumdevējs ir noteicis, ka šajā direktīvā paredzētie saskaņošanas pasākumi attiecas uz patēriņa kredīta līgumiem, bet ar tādu ierobežojumu, ka runa ir vienīgi par līgumiem, kuru kredīta kopsumma nav nedz mazāka par minimālo apmēru – 200 euro, nedz lielāka par maksimālo apmēru – 75 000 euro.
42 Attiecībā uz Lugāno II konvencijas nolūku ir jānorāda, ka ar to nav paredzēts saskaņot materiālo tiesību normas par patērētāju līgumiem, bet gan – tāpat kā Regulā Nr. 44/2001 un pēcāk Regulā Nr. 1215/2012 – ieviest noteikumus, saskaņā ar kuriem ir iespējams noteikt tiesu, kuras jurisdikcijā ietilpst izskatīt civillietu vai komerclietu, konkrētāk, lietu par līgumu, kas noslēgts starp profesionālu darbību veicošu personu vai komersantu un personu, kura rīkojas nolūkā, kas nav saistīts ar viņas profesionālo darbību, lai šādā gadījumā aizsargātu pēdējās minētās personas tiesības. Lai sasniegtu šo mērķi, šīs konvencijas piemērošanas joma nav ierobežota ar konkrētām summām; tā aptver visus līgumu veidus, izņemot tos, kas konkretizēti tās 15. panta 3. punktā.
43 Ņemot vērā atšķirīgos Direktīvas 2008/48 un Lugāno II konvencijas mērķus, tas, ka tāds kredīta līgums kā pamatlietā aplūkotais neietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā, jo kredīta kopsumma ir lielāka par šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto maksimālo apmēru – 75 000 euro, neietekmē Lugāno II konvencijas 15. panta piemērošanas jomas noteikšanu.
44 Turklāt, kā ģenerāladvokāts norāda savu secinājumu 48. punktā, ja Direktīvā 2008/48 paredzētās kredīta kopsummas robežvērtības noteiktu Lugāno II konvencijas 15. panta tvērumu, tas izraisītu situāciju, kurā personas, kas noslēgtu kredītlīgumu par summu, kura ir mazāka par 200 euro, nevarētu atsaukties uz šajā 15. pantā ietverto aizsargājošo normu. Taču šāda situācija neatbilstu Lugāno II konvencijas mērķiem, jo nav būtiskas atšķirības starp personas, kas noslēdz kredītlīgumu par 100 euro, neaizsargātību salīdzinājumā ar personas, kas noslēdz līgumu par 200 euro, neaizsargātību.
45 Līdzīgi tas ir attiecībā uz maksimālo apmēru – 75 000 euro, – patērētājam, kas noslēdzis kredīta līgumu, kura pamatsumma pārsniedz šo maksimālo apmēru, nepienākas par minētajā 15. pantā paredzēto mazāka aizsardzība.
46 Tas nozīmē, ka, lai noskaidrotu, vai konkrēts kredīta līgums ietilpst Lugāno II konvencijas 15. panta piemērošanas jomā, nav nozīmīgi tas, ka valsts tiesībās paredzētais maksimālais apmērs nepārsniedz Direktīvā 2008/48 noteikto.
47 Šā sprieduma 19. punktā minētais profesora Pocar izskaidrojošais ziņojums, uz ko atsaucas Pillar Securitisation, ir jālasa, ņemot vērā šos apsvērumus. Šā ziņojuma 81. punktā ir norādīts, ka ar agrākās normas aizstājošo Lugāno II konvencijas 15. pantu – salīdzinājumā ar agrākajām normām – ir ievērojami paplašināts to līgumu klāsts, ko noslēdzis patērētājs. Minētajā ziņojumā ir piebilsts, ka plaši interpretētais jēdziens “līgums, ko noslēdzis patērētājs” paplašina piešķirtās aizsardzības tvērumu un aptver visus Savienības direktīvās reglamentētos līgumus, ko noslēdzis patērētājs, tostarp patēriņa kredīta līgumus, ciktāl uz tiem attiecas Direktīva 2008/48. Šajā kontekstā atsauce uz šo direktīvu ir jāsaprot tikai kā piemērs un tā nav jāsaprot tādējādi, ka attiecībā uz kredīta līgumiem, ko noslēdzis patērētājs, Lugāno II konvencijas 15. panta piemērošanas jomā ietilpst vienīgi Direktīvai 2008/48 nozīmīgi līgumi, kas nepārsniedz tajā paredzēto maksimālo apmēru.
48 Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Lugāno II konvencijas 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noskaidrotu, vai kredīta līgums ir kredīta līgums, ko noslēdzis “patērētājs” šā 15. panta izpratnē, nav jāpārbauda, vai tas ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā – tādā aspektā, ka attiecīgā kredīta kopsumma nepārsniedz šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto maksimālo apmēru, un ka šajā ziņā nav nozīmīgi tas, ka valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav paredzēts lielāks maksimālais apmērs.
Par tiesāšanās izdevumiem
49 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kura Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK, 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noskaidrotu, vai kredīta līgums ir kredīta līgums, ko noslēdzis “patērētājs” šā 15. panta izpratnē, nav jāpārbauda, vai tas ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK piemērošanas jomā – tādā aspektā, ka attiecīgā kredīta kopsumma nepārsniedz šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto maksimālo apmēru, un ka šajā ziņā nav nozīmīgi tas, ka valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav paredzēts lielāks maksimālais apmērs.
[Paraksti]