ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS

[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 22. septembrī ¹(1)

Lieta C‑411/10

N. S.

pret

Secretary of State for the Home Department

(Court of Appeal of England and Wales (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula Nr. 343/2003 – Patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu – Pārsūtošās dalībvalsts pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības – Patvēruma meklētāja pārsūtīšanas saderība ar Pamattiesību hartu, ECPAK un Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu – Pamattiesību hartas piemērošanas joma – Saistība starp Pamattiesību hartu, Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un ECPAK – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – 30. protokols par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Savienības tiesības

1)     Pamattiesību harta

2)     30. protokols par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei

3)     Sekundārās tiesības

a)     Regula Nr. 343/2003

b)     Direktīva 2001/55

c)     Direktīva 2003/9

d)     Direktīva 2004/83

e)     Direktīva 2005/85

B –   Starptautiskās tiesības

1)     Ženēvas konvencija

2)     ECPAK

III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Lietas dalībnieku argumenti

VI – Juridiskais vērtējums

A –   Pirmais prejudiciālais jautājums

B –   Otrais, trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums

1)     Sekundārie tiesību akti patvēruma jomā un to saistība ar hartu, Ženēvas konvenciju un ECPAK

a)     Primāro tiesību pilnvarojuma pamats

b)     Direktīva 2001/55, Direktīva 2003/9, Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85

c)     Regula Nr. 343/2003

d)     Starpsecinājumi

2)     Grieķijas patvēruma sistēmas pārslodze

3)     Par dalībvalstu patvēruma sistēmu pārslodzes ievērošanu Regulas Nr. 343/2003 piemērošanas aspektā

a)     Ceturtais prejudiciālais jautājums: pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja pastāv nopietns risks, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, tiks pārkāptas viņa pamattiesības

i)     Par jautājumu par nopietni draudošu pamattiesību pārkāpumu, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti

ii)   Par [dalībvalsts] pienākumu izskatīt patvēruma pieteikumu pašai atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam

iii) Starpsecinājumi

b)     Otrais un trešais prejudiciālais jautājums: neapstrīdamu pieņēmumu izmantošana saistībā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto tiesību [dalībvalstij] izskatīt patvēruma pieteikumu pašai īstenošanu

C –   Piektais prejudiciālais jautājums: saikne starp hartā un ECPAK nodrošināto patvēruma meklētāju aizsardzību

D –   Sestais prejudiciālais jautājums: pārbaude tiesā par to, vai dalībvalsts, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, ievēro Ženēvas konvenciju un ECPAK

1)     Hartas 47. panta 1. punkts un Ženēvas konvencijas vai ECPAK neievērošanas risks pēc patvēruma meklētāja pārsūtīšanas atbilstoši Regulai Nr. 343/2003

2)     Tiesas neapstrīdama pieņēmuma, ka patvēruma meklētājam sākotnēji atbildīgajā valstī nedraud Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstoša izraidīšana uz citu valsti, neatbilstība hartas 47. pantam

E –   Septītais prejudiciālais jautājums

VII – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Viens no lielākajiem izaicinājumiem kopējās Eiropas patvēruma sistēmas veidošanā ir taisnīgi un vienlaikus arī efektīvi sadalīt slogu, ko Eiropas Savienības dalībvalstu patvēruma sistēmām rada imigrācija. Īpaši skaidri to parāda šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt skaidrojumu, kādā veidā vienas dalībvalsts patvēruma sistēmai radītā pārslodze ietekmē Savienības tiesisko regulējumu par kārtību, kādā tiek noteikta dalībvalsts, kura ir atbildīga par Savienībā iesniegto patvēruma pieteikumu izskatīšanu.

2.        Par Savienībā iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriji izriet no Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (2). Ar šo regulu ieviestās atbildības sadales sistēmas patvēruma lietās būtiska pazīme ir tā, ka par katra Savienībā iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīga principā ir tikai viena dalībvalsts. Ja trešās valsts pilsonis ir lūdzis piešķirt viņam patvērumu dalībvalstī, kura saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 nav sākotnēji atbildīga izskatīt šo pieteikumu, attiecīgajā regulā ir paredzēta procedūra patvēruma meklētāja pārsūtīšanai uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti.

3.        Ņemot vērā pašreizējo krīzi Grieķijas patvēruma sistēmā, pārējām dalībvalstīm katrā ziņā rodas jautājums, vai patvēruma meklētājus drīkst atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 prasībām pārsūtīt uz Grieķiju patvēruma pieteikumu izskatīšanai, ja Grieķijā nevar nodrošināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk tekstā – “harta”) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”) atbilstošu attieksmi pret patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanu. Tā kā Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības, atkāpjoties no parasti piemērojamiem piekritības noteikumiem, izskatīt to teritorijās iesniegtus patvēruma pieteikumus sākotnēji atbildīgās dalībvalsts vietā, turklāt vēl rodas jautājums, vai gadījumā, ja pastāv risks, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo valsti, tiks pārkāptas viņa pamattiesības un cilvēktiesības, šīs tā saucamās dalībvalstu “pašizskatīšanas tiesības” var kļūt par “pašizskatīšanas pienākumu”.

4.        Par šiem jautājumiem jālemj iesniedzējtiesai pamatlietā, kurā patvēruma meklētājs Afganistānas pilsonis iebilst pret viņa izraidīšanu no Apvienotās Karalistes atpakaļ uz Grieķiju. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa galvenokārt jautā, vai Apvienotajai Karalistei tādā gadījumā kā pamatlietā Savienības tiesībās var būt prasīts pašai izskatīt patvēruma pieteikumu, lai gan saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 par pieteikumu izskatīšanu sākotnēji ir atbildīga Grieķija, un apstiprinošas atbildes gadījumā – ar kādiem nosacījumiem tas tā ir.

5.        Tā kā hartai šajā ziņā ir īpaša nozīme, iesniedzējtiesa lūdz arī sniegt skaidrojumu par 30. protokola par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei būtību un piemērojamību.

6.        Turklāt, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) 2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (3), kas tika pieņemts jau pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas un kurā ECT atzina, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju Afganistānas pilsoni no Beļģijas uz Grieķiju, Beļģija ir pārkāpusi ECPAK 3. un 13. pantu.

7.        Turklāt šī lieta ir cieši saistīta ar lietu C‑493/10 M.E. u.c., kurā es savus secinājumus sniedzu tajā pašā dienā, kad šajā lietā. Lietas M.E. u.c. centrā ir jautājums par patvēruma meklētāju pārsūtīšanu no Īrijas uz Grieķiju atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 prasībām, un tā ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu tika apvienota ar šo lietu rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai. Tomēr pārskatāmības apsvērumu dēļ es šajā lietā un lietā M.E. u.c. sniegšu katrā savus secinājumus.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Pamattiesību harta

8.        Hartas 1. pantā ar virsrakstu “Cilvēka cieņa” ir noteikts:

“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”

9.        Hartas 4. pantā ar virsrakstu “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

10.      Hartas 18. pantā ar virsrakstu “Patvēruma tiesības” ir noteikts:

“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijā par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību [..].”

11.      Hartas 19. pantā ar virsrakstu “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” ir noteikts:

“1.      Kolektīva izraidīšana ir aizliegta.

2.      Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”

12.      Hartas 47. pantā ar virsrakstu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.”

13.      Hartas 51. pantā ar virsrakstu “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.      Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

2.      Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos.”

14.      Hartas 52. pantā ar virsrakstu “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” ir noteikts:

“1.      Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

2.      Šajā Hartā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

3.      Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

[..]

7.      Savienības un dalībvalstu tiesas pienācīgi ievēro skaidrojumus, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes šīs Hartas interpretācijai.”

2)      30. protokols par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei

15.      30. protokolā par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei, kas ir pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – “30. protokols”), ir ietverti divi panti, kas formulēti šādi:

“1. pants

1.      Ar Hartu nepalielina ES Tiesas vai jebkuras tiesas Polijā vai Apvienotajā Karalistē spējas atzīt, ka Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas un administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.

2.      Jo īpaši – un skaidrības labad – nekas Hartas IV sadaļā nerada piekritīgas tiesības, kas piemērojamas Polijai vai Apvienotajai Karalistei, izņemot tiktāl, ciktāl Polija vai Apvienotā Karaliste paredzējusi šādas tiesības savas valsts tiesību aktos.

2. pants

Ja kāds Hartas noteikums attiecas uz valsts praksi un tiesību aktiem, to piemēro Polijai vai Apvienotajai Karalistei vienīgi tiktāl, ciktāl tajā ietvertās tiesības vai principi ir atzīti Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību aktos vai praksē.”

3)      Sekundārās tiesības

16.      Eiropadome īpašā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī vienojās strādāt, lai radītu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), pilnīga un absolūta piemērošana, tādējādi saglabājot nerepatriēšanas principu un nodrošinot, ka nevienu personu nesūta atpakaļ uz vietu, kur tā ir pakļauta vajāšanai. Eiropadome šajā īpašajā sapulcē turklāt atzina, ka ir jāvienojas par pagaidu aizsardzības sniegšanu pārvietotajām personām, balstoties uz dalībvalstu solidaritāti.

17.      Lai īstenotu Tamperē izdarītos secinājumus, cita starpā tika pieņemta šāda regula un direktīvas (4):

–        Regula Nr. 343/2003;

–        Padomes Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (5);

–        Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (6);

–        Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (7);

–        Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (8).

18.      Konkrēti šajā regulā un šajās direktīvās ir noteikts šādi.

a)      Regula Nr. 343/2003

19.      Regulas Nr. 343/2003 1. pantā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, kas ir piemērojami, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu.

20.      Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.      Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.

3.      Visas dalībvalstis patur tiesības saskaņā ar saviem tiesību aktiem nosūtīt patvēruma meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši Ženēvas konvencijas noteikumiem.

4.      Patvēruma meklētāju rakstiski informē par šīs regulas piemērošanu, tās termiņiem un darbību, tādā valodā, kura viņam, pamatoti spriežot, būtu jāsaprot.”

21.      Regulas Nr. 343/2003 4. pantā ir noteikts:

“1.      Process, kurā nosaka saskaņā ar šo regulu atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts patvēruma pieteikums.

2.      Patvēruma pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas patvēruma meklētāja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu. Ja pieteikumu neiesniedz rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējams īss.

[..]”

22.      Regulas Nr. 343/2003 5. pantā ir noteikts:

“1.      Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.

2.      Atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, patvēruma meklētājam pirmo reizi iesniedzot pieteikumu dalībvalstij.”

23.      Regulas Nr. 343/2003 10. pantā ir noteikts:

“1.      Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas raksturoti abos 18. panta 3. punktā minētajos sarakstos, ieskaitot Regulas (EK) Nr. 2725/2000 III nodaļā norādīto informāciju, konstatē, ka patvēruma meklētājs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot šajā dalībvalstī no trešās valsts, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis. Šī atbildība izbeidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.

2.      Ja dalībvalsti saskaņā ar 1. punktu nevar uzskatīt vai vairs nevar uzskatīt par atbildīgu un ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas raksturoti abos 18. panta 3. punktā minētajos sarakstos, ir konstatēts, ka patvēruma meklētājs (kurš ieceļojis dalībvalstu teritorijā nelikumīgi vai kura ieceļošanas apstākļus nav iespējams noskaidrot) pieteikuma iesniegšanas brīdī iepriekš pastāvīgi dzīvojis kādā dalībvalstī vismaz piecus mēnešus, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā viņš dzīvojis.

Ja patvēruma meklētājs vismaz piecu mēnešu laikposmus dzīvojis vairākās dalībvalstīs, par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs dzīvojis pēdējā laikā.”

24.      Regulas Nr. 343/2003 13. pantā ir noteikts:

“Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums.”

25.      Regulas Nr. 343/2003 16. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstij, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums:

a)      saskaņā ar 17. līdz 19. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī;

b)      pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu;

[..]

3.      Šā panta 1. punktā noteiktās saistības izbeidzas, ja trešās valsts pilsonis ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, ja vien attiecīgajam trešās valsts pilsonim nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.

[..]”

26.      Regulas Nr. 343/2003 17. pantā ir noteikts:

“1.      Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 4. panta 2. punkta nozīmē var vērsties pie šīs otras dalībvalsts ar pieprasījumu uzņemt attiecīgo patvēruma meklētāju.

Ja pieprasījums uzņemt patvēruma meklētāju nav iesniegts trīs mēnešu laikposmā, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai ir iesniegts pieteikums.

[..]”

27.      Regulas Nr. 343/2003 18. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par patvēruma meklētāja uzņemšanu divos mēnešos no pieprasījuma saņemšanas dienas.

[..]

7.      Atbildes nesniegšana 1. punktā minētajā divu mēnešu termiņā un 6. punktā minētajā viena mēneša termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu uzņemt attiecīgo personu, tai skaitā veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar viņa ierašanos.”

28.      Regulas Nr. 343/2003 19. pantā ir noteikts:

“1.      Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.

2.      Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un vajadzības gadījumā norāda vietu, kur patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi. Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.

3.      Patvēruma meklētāja pārsūtīšanu no dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešus mēnešus no dienas, kad akceptēts pieprasījums par uzņemšanu, vai no dienas, kad pieņemts lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu.

[..]

4.      Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīga ir dalībvalsts, kurā iesniegts patvēruma pieteikums. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt patvēruma meklētāja ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem patvēruma meklētāja bēgšanas gadījumā.

[..]”

b)      Direktīva 2001/55

29.      Saskaņā ar Direktīvas 2001/55 1. pantu tās mērķis ir ieviest obligātus standartus pagaidu aizsardzības sniegšanai tādu pārvietoto personu no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, masveida pieplūduma gadījumā un līdzsvarot dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas.

30.      Saskaņā ar Direktīvas 2001/55 2. panta a) punktu “pagaidu aizsardzība” ir ārkārtēja procedūra, lai tādu pārvietoto personu no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, masveida pieplūduma vai tā riska gadījumā nodrošinātu šīm personām tūlītēju un pagaidu aizsardzību, it īpaši, ja ir arī draudi, ka patvēruma sistēma nespēs šo pieplūdumu regulēt attiecīgo personu un citu aizsardzību lūdzošu personu interesēs, bez nelabvēlīgām sekām tās efektīvai darbībai.

31.      Direktīvas 2001/55 II nodaļā tiek reglamentēts pagaidu aizsardzības ilgums un īstenošana. III nodaļa ir par dalībvalstu pienākumiem pret personām, kurām ir pagaidu aizsardzība. Direktīvas IV nodaļā ir reglamentēta patvēruma piešķiršanas procedūras pieejamība personām, kurām ir pagaidu aizsardzība. Direktīvas V nodaļa attiecas uz ieinteresēto personu atgriešanos un pasākumiem pēc tam, kad pagaidu aizsardzība ir beigusies. VI nodaļa attiecas uz izdevumu un uzdevumu sadali starp dalībvalstīm, ko raksturo Savienības solidaritāte.

c)      Direktīva 2003/9

32.      Saskaņā ar Direktīvas 2003/9 1. pantu tās mērķis ir noteikt obligātus standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.

33.      Direktīvā 2003/9 noteiktie obligātie standarti attiecas uz dalībvalstu pienākumu sniegt patvēruma meklētājiem informāciju (5. pants), dokumentu izsniegšanu patvēruma meklētājiem (6. pants), patvēruma meklētāju dzīvesvietu un pārvietošanās brīvību (7. pants), patvēruma meklētāju ģimenes vienotības saglabāšanu (8. pants), nepilngadīgo skološanu un izglītošanu (10. pants), patvēruma meklētāju iesaistīšanos darba tirgū (11. pants) un viņu profesionālo apmācību (12. pants), kā arī patvēruma meklētāju materiālajiem nosacījumiem un veselības aprūpi (13. un nākamie panti).

34.      Direktīvas 2003/9 21. pantā ar virsrakstu “Pārsūdzības” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka negatīvus lēmumus par pabalstu piešķiršanu saskaņā ar šo direktīvu vai lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 7. pantu, kuri individuāli ietekmē patvēruma meklētājus, var pārsūdzēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Vismaz pēdējā instancē nodrošina pārsūdzības iespēju vai lietas pārskatīšanu tiesas iestādē.

2.      Procedūras par juridiskās palīdzības pieejamību šādās lietās nosaka attiecīgās valsts tiesību aktos.”

35.      Saskaņā ar Direktīvas 2003/9 23. pantu dalībvalstis, ņemot vērā to konstitucionālās iekārtas, nodrošina pienācīgu uzņemšanas nosacījumu līmeņu vadību, uzraudzību un kontroli. Turklāt saskaņā ar 24. panta 2. punktu tās piešķir nepieciešamos līdzekļus attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kas ieviesti, lai īstenotu šo direktīvu.

d)      Direktīva 2004/83

36.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/83 1. pantu tās mērķis ir noteikt obligātus standartus trešo valstu pilsoņu vai bezvalstnieku atzīšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu.

37.      Direktīvas 2004/83 II, III un V nodaļā ir ietverta virkne norāžu un kritēriju attiecībā uz pieteikumu izskatīšanu par bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu, kā arī trešās valsts pilsoņa atzīšanu par bēgli vai personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību. IV nodaļā, pirmkārt, ir noteikts, ka dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts pilsoņiem vai bezvalstniekam, kas atbilst II un III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem (13. pants). Otrkārt, šajā nodaļā ir ietverti noteikumi bēgļa statusa atcelšanai, izbeigšanai vai atteikumam to pagarināt (14. pants). VI nodaļā ir ietvertas atbilstošas norādes par alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu (18. pants), kā arī tā atcelšanu, izbeigšanu vai atteikumu to pagarināt (19. pants). VII nodaļā ir noteikts starptautiskās aizsardzības saturs, kurā cita starpā ir paredzēta aizsardzība pret repatriēšanu (21. pants). VIII nodaļā ir reglamentēti administratīvās sadarbības aspekti. Saskaņā ar 36. pantu dalībvalstis nodrošina, lai to iestāžu un citu organizāciju darbinieki, kas īsteno šo direktīvu, būtu saņēmuši nepieciešamo apmācību.

e)      Direktīva 2005/85

38.      Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tajā ir noteikti obligātie standarti dalībvalstīs piemērotajām procedūrām bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.

39.      Atbilstoši Direktīvas 2005/85 3. panta 1. punktam to piemēro visiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti konkrētajā teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonas, kā arī bēgļa statusa atņemšanai. Saskaņā ar 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktu dalībvalstis visās procedūrās norāda bēgļu lietu iestādi, kas ir atbildīga par pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

40.      Šīm procedūrām raksturīgie pamatprincipi, kā arī garantijas, kas šajā ziņā jāpiešķir patvēruma meklētājiem, ir noteikti Direktīvas 2005/85 II nodaļā. Konkrētas prasības bēgļa statusa piešķiršanas procedūrai ir ietvertas direktīvas III nodaļā, kurā ir ieviests arī drošas trešās valsts jēdziens (27. pants) vai attiecīgi drošas izcelsmes valsts jēdziens (31. pants). V nodaļā ir paredzētas patvēruma meklētāja tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (39. pants).

B –    Starptautiskās tiesības

1)      Ženēvas konvencija

41.      Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktu neviena līgumslēdzēja puse nekādā veidā neizraida vai nesūta atpakaļ bēgli uz tādas teritorijas robežām, kur viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2)      ECPAK

42.      Saskaņā ar ECPAK 3. pantu nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

43.      Atbilstoši ECPAK 13. pantam ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā konvencijā, tiek pārkāptas, ir efektīvas aizsardzības nodrošinājums valsts institūcijās, pat ja pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.

III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

44.      Pamatlietā iesniedzējtiesai ir jālemj par apelācijas sūdzību, ko ir iesniedzis patvēruma meklētājs Afganistānas pilsonis (turpmāk tekstā – “prasītājs pamatlietā”) par High Court (England and Wales) Queen’s Bench Division, Administrative Court (turpmāk tekstā – “Administrative Court”) lēmumu un ar kuru viņš vēršas pret viņa pārsūtīšanu no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju. Atbildētājs pamatlietā Secretary of State for the Home Department [iekšlietu ministrs] ir ministrs, kura kompetencē ietilpst imigrācijas un patvēruma jautājumi Apvienotajā Karalistē.

45.      Ceļā no Afganistānas uz Apvienoto Karalisti prasītājs pamatlietā šķērsoja vairākas valstis, arī Grieķiju, kur viņš 2008. gada 24. septembrī tika aizturēts un viņam tika paņemti pirkstu nospiedumi. Viņš nelūdza piešķirt patvērumu Grieķijā. Pēc aizturēšanas šajā dalībvalstī viņam tika izdots rīkojums atstāt Grieķiju 30 dienu laikā un viņš tika izraidīts uz Turciju. Izbēgot no apcietinājuma Turcijā, viņš devās uz Apvienoto Karalisti, kur viņš ieradās 2009. gada 12. janvārī un šai pašā dienā iesniedza patvēruma pieteikumu.

46.      2009. gada 1. aprīlī Secretary of State pieprasīja Grieķijai uzņemties atbildību par prasītāju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003. Tā kā Grieķijas iestādes neatbildēja Regulā Nr. 343/2003 noteiktajā termiņā, tika uzskatīts, ka Grieķija atbilstoši šai regulai ir atzinusi, ka tās piekritībā ir izskatīt patvēruma pieteikumu.

47.      2009. gada 30. jūlijā prasītājam pamatlietā tika paziņots, ka 2009. gada 6. augustā viņš tiks pārsūtīts uz Grieķiju. 2009. gada 31. jūlijā Secretary of State prasītājam pamatlietā darīja zināmu lēmumu, kurš bija pieņemts atbilstoši Asylum and Immigration (Treatment of Claimants, etc.) Act 2004 [2004. gada likums par patvērumu un imigrāciju (patvēruma pieteikumu izskatīšana u.c.)] un kurā bija atzīts, ka viņa sūdzība par to, ka viņa izraidīšana uz Grieķiju pārkāpj viņam saskaņā ar ECPAK garantētās tiesības, ir acīmredzami nepamatota. Šā lēmuma dēļ prasītājam pamatlietā saskaņā ar valsts tiesību aktiem nebija nekādu iespēju pārsūdzēt lēmumu par viņa pārsūtīšanu uz Grieķiju, kuras citādāk viņam būtu bijušas.

48.      Pēc neveiksmīga lūguma – kurš cita starpā bija pamatots ar to, ka pārsūtīšana uz Grieķiju pārkāptu viņa pamattiesības saskaņā ar Savienības tiesībām, – Secretary of State uzņemties viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu, prasītājam pamatlietā 2009. gada 4. augustā tika paziņots, ka Secretary of State atstāj spēkā lēmumu viņu pārsūtīt uz Grieķiju.

49.      2009. gada 6. augustā prasītājs pamatlietā lūdza atzīt par pieņemamu prasību par iespēju pārsūdzēt tiesā lēmumu, ar kuru bija noraidīta kā nepamatota viņa uz ECPAK balstītā sūdzība, un cita starpā lēmumu viņu pārsūtīt uz Grieķiju. Pēc šā lūguma tika atcelti Secretary of State rīkojumi saistībā ar prasītāja pamatlietā pārsūtīšanu uz Grieķiju.

50.      Ņemot vērā lietas pamatā esošo jautājumu nozīmi, 2009. gada 14. oktobrī Administratīvā tiesa atzina par pieņemamu prasītāja pamatlietā prasību ļaut viņam lēmumu pārsūdzēt tiesā un tiesvedība tika noteikta par paraugprāvu Anglijā un Velsā attiecībā uz pārsūtīšanu uz Grieķiju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003.

51.      Ar 2010. gada 31. marta spriedumu Administratīvā tiesa noraidīja prasītāja pamatlietā prasību, bet ļāva viņam iesniegt apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, ņemot vērā lietas nozīmīgumu.

52.      Iesniedzējtiesa secināja, ka apelācijas sūdzības izskatīšana izvirza būtiskus jautājumus par Regulas Nr. 343/2003 3. panta piemērošanas jomu, kā arī par ietekmi, kāda uz šo tiesību normu ir tiesībām, uz kurām prasītājs pamatlietā atsaucas, pamatojoties uz hartu un starptautiskajām konvencijām, piemēram, ECPAK.

53.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību pamatlietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai dalībvalsts saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 343/2003 (turpmāk tekstā – “regula”) 3. panta 2. punktu pieņemts lēmums par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, par kura pieņemšanu atbilstoši regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem tā nav atbildīga, ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta un/vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta izpratnē?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)      Vai dalībvalsts pienākums ievērot ES pamattiesības (ieskaitot hartas 1., 4., 18. pantā, 19. panta 2. punktā un 47. pantā noteiktās tiesības) ir pilnībā izpildīts, ja šī valsts pārsūta patvēruma meklētāju uz to dalībvalsti, kura atbilstoši 3. panta 1. punktam saskaņā ar regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta kā atbildīgā valsts (turpmāk tekstā – “atbildīgā dalībvalsts”), neskatoties uz situāciju atbildīgajā dalībvalstī?

3)      It īpaši, vai pienākums ievērot ES pamattiesības neļauj veikt neapstrīdamu pieņēmumu, ka atbildīgā dalībvalsts ievēros i) patvēruma meklētāja pamattiesības saskaņā ar ES tiesībām un/vai ii) obligātos standartus, kas noteikti Direktīvā 2003/9/EK, Direktīvā 2004/83/EK un/vai Direktīvā 2005/85/EK?

4)      Pakārtoti, vai dalībvalstij saskaņā ar ES tiesībām ir pienākums (un, ja ir, tad kādos apstākļos) izmantot savas regulas 3. panta 2. punktā noteiktās pilnvaras izskatīt pieteikumu un uzņemties par to atbildību, ja pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti radītu risku, ka tiks pārkāptas patvēruma meklētāja pamattiesības, it īpaši hartas 1., 4., 18. pantā, 19. panta 2. punktā un/vai 47. pantā noteiktās tiesības, un/vai risku, ka attiecībā uz viņu netiks ievēroti direktīvās noteiktie obligātie standarti?

5)      Vai personai, uz kuru attiecas regula, atbilstoši vispārējiem ES tiesību principiem un it īpaši hartas 1., 4., 18. pantā, 19. panta 2. punktā un/vai 47. pantā noteiktajām tiesībām piešķirtās aizsardzības apmērs ir plašāks par ECPAK 3. pantā piešķirto aizsardzību?

6)      Vai hartas 47. pantā noteiktajām tiesībām atbilst valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesai, pārbaudot, vai personu var likumīgi saskaņā ar regulu pārsūtīt uz citu dalībvalsti, šī dalībvalsts ir jāuzskata par tādu valsti, no kuras persona netiks pārsūtīta uz citu valsti, pārkāpjot tās ECPAK vai 1951. gada konvencijā un 1967. gada protokolā par bēgļu statusu noteiktās tiesības?

7)      Ciktāl iepriekšējie jautājumi attiecas uz Apvienotās Karalistes pienākumiem, vai atbildes uz 2.–6. jautājumu jebkādā veidā ietekmē 30. protokols par hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei?”

IV – Tiesvedība Tiesā

54.      2010. gada 12. jūlija lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā saņemts 2010. gada 18. augustā. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104.b panta 1. punktu lūdza izskatīt tās lūgumu paātrinātā procesā. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 1. oktobra rīkojumu šis lūgums tika noraidīts.

55.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 9. novembra rīkojumu lietas C‑411/10 un C‑493/10 tika apvienotas rakstveida procesā, un ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 16. novembra rīkojumu tās tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

56.      Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, Amnesty International Limited un AIRE (Advice on Individual Rights in Europe) Centre, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos un Equality and Human Rights Commission kā personas, kas iestājušās lietā, Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Somijas Republika, Francijas Republika, Grieķijas Republika, Īrijas Republika, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Polijas Republika, Apvienotā Karaliste, Čehijas Republika, Šveices Konfederācija, kā arī Eiropas Komisija. 2011. gada 28. jūnija tiesas sēdē piedalījās prasītāja pamatlietā, Amnesty International Limited un AIRE (Advice on Individual Rights in Europe) Centre, Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos un Equality and Human Rights Commission, Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Grieķijas Republikas, Īrijas Republikas, Nīderlandes Karalistes, Polijas Republikas, Apvienotās Karalistes, kā arī Komisijas pārstāvji.

V –    Lietas dalībnieku argumenti

57.      Komisija, Somijas, Francijas un Nīderlandes valdības, prasītājs pamatlietā, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos, Amnesty International Limited un AIRE Centre, kā arī Equality and Human Rights Commission uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu, kurā tiek vaicāts, vai dalībvalsts lēmums izskatīt patvēruma pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ir jāatbild apstiprinoši. Arī Austrijas valdība uzskata, ka dalībvalsts lēmumam, vai tā izmantos Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ir piemērojamas Savienības pamattiesības.

58.      Turpretim Īrijas un Itālijas valdības, Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Beļģijas valdība uzskata, ka lēmums par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto tiesību izskatīt patvēruma pieteikumu pašai izmantošanu neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Tomēr Beļģijas valdība būtiski niansē savus apsvērumus, norādot, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir primāri atbildīgā dalībvalsts, gan ietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā.

59.      Čehijas valdība, atbildot uz pirmo jautājumu, nošķir gadījumu, kad dalībvalsts izmanto Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, un gadījumu, kad tā neizmanto šīs tiesības. Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpstot tikai lēmums izmantot 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības. Turpretim 3. panta 2. punktā paredzēto tiesību izskatīt patvēruma pieteikumu pašai neizmantošana neietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā.

60.      Vācijas valdība skaidri nepauž savu viedokli par pirmo prejudiciālo jautājumu un atbild uz pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem gadījumam, ja Tiesa secinātu, ka Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās rīcības brīvības izmantošana ir uzskatāma par “Savienības tiesību aktu īstenošanu” hartas 51. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē.

61.      Atbildot uz otro, trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, Komisija, Somijas, Francijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, Apvienotās Karalistes valdība (9), kā arī Beļģijas valdība, prasītājs pamatlietā un Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos galvenokārt pauž viedokli, ka, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, var balstīties uz apstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, rīkojas atbilstoši Savienības un starptautiskajām tiesībām. Tomēr, ja konkrētā lietā būtu skaidrs, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti vai arī attieksme pret patvēruma meklētāju šajā dalībvalstī pārkāps hartā nostiprinātās patvēruma meklētāju tiesības, tad, pēc Komisijas, Somijas, Francijas un Beļģijas valdību, Apvienotās Karalistes valdības, prasītāja pamatlietā, Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos, Amnesty International Limited un AIRE Centre domām, dalībvalstij, kas pārsūta patvēruma meklētāju, ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības. Vācijas un Nīderlandes valdības uzskata, ka tādā gadījumā patvēruma meklētāju vairs nedrīkst pārsūtīt uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti.

62.      Apvienotās Karalistes valdība turklāt uzsver, ka pienākums izmantot pašizskatīšanas tiesības varot rasties tikai ārkārtējos apstākļos, proti, ja ir skaidri atspēkots pieņēmums, ka atbildīgā dalībvalsts attiecībā uz noteiktu patvēruma meklētāju kategoriju rīkojas atbilstoši cilvēktiesību un Savienības tiesību noteikumiem, un patvēruma meklētājs ietilpst šajā kategorijā.

63.      Šveices Konfederācija (10) uzskata, ka Regulas Nr. 343/2003 sistēmā ir ietverts apstrīdams pieņēmums, ka attiecīgās valstis ievēro Ženēvas konvenciju un ECPAK. Tomēr, ja šāds pieņēmums konkrētā gadījumā tiek atspēkots un atbildīgajā valstī nav garantēta starptautiskajām tiesībām atbilstoša attieksme pret patvēruma meklētāju, tad pārsūtīšana uz šo valsti neesot iespējama un Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības izņēmuma kārtā kļūstot par pienākumu.

64.      Turpretim Itālijas, Īrijas, Polijas, Slovēnijas un Grieķijas valdības uzskata, ka no Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta neizriet pienākums izmantot pašizskatīšanas tiesības. Turklāt Grieķijas, Slovēnijas un Polijas valdības uzskata, ka Savienības tiesības nepieļauj iespēju vienai dalībvalstij pārbaudīt citas dalībvalsts rīcības atbilstību Savienības tiesībām.

65.      Atbildot uz piekto jautājumu, Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Itālijas un Nīderlandes valdības norāda, ka aizsardzība, kas, pamatojoties uz hartas 1., 18. un 47. pantā noteiktajām tiesībām, tiek nodrošināta personai, kurai ir piemērojama Regula Nr. 343/2003, nav plašāka par ECPAK 3. pantā noteikto aizsardzību. Turpretim prasītājs pamatlietā, Equality and Human Rights Commission, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos, Amnesty International Limited un AIRE Centre apgalvo, ka, pamatojoties uz hartu un vispārējiem Savienības tiesību principiem, pārsūtāmā patvēruma meklētāja aizsardzība ir plašāka par ECPAK 3. pantā garantēto aizsardzību.

66.      Vācijas valdība uzskata, ka Savienības pamattiesības, kas izriet no hartas 4. panta un 19. panta 2. punkta, atbilst ECPAK 3. pantā noteiktajām pamattiesībām. Hartas 18. pantā esot noteiktas nevis tiesības uz patvērumu, bet gan tiesības uz aizsardzību no nosūtīšanas atbilstoši Ženēvas konvencijas 33. pantam. Hartas 47. pantam esot plašāka piemērošanas joma nekā ECPAK 6. un 13. pantam tiktāl, ciktāl tā 1. punktā tiek prasīta tiesību aizsardzība tiesā un 2. punkts neattiecas tikai uz civilprocesu un kriminālprocesu.

67.      Atbildot uz sesto jautājumu, Komisija, Nīderlandes valdība, prasītājs pamatlietā, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos, Amnesty International Limited un AIRE Centre norāda, ka ar hartas 47. pantu neesot saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiek neapstrīdami pieņemts, ka visas dalībvalstis ir drošas valstis, no kurām patvēruma meklētāji netiks pārsūtīti uz citu valsti, pārkāpjot viņiem ECPAK un Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības. Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka šo pieņēmumu varētu uzskatīt par atspēkotu tikai acīmredzamu pamattiesību un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā. Turpretim Itālijas valdība uzskata, ka valsts tiesībās izdarīts neapstrīdams pieņēmums, ka pārējās dalībvalstis ir drošas valstis, esot saderīgs ar hartas 47. pantu.

68.      Atbildot uz septīto jautājumu, Komisija, Polijas valdība, Apvienotās Karalistes valdība, prasītājs pamatlietā, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos, Equality and Human Rights Commission, Amnesty International Limited un AIRE Centre norāda, ka 30. protokola noteikumi neietekmē to ierosinātās atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.

VI – Juridiskais vērtējums

A –    Pirmais prejudiciālais jautājums

69.      Uzdodot pirmo jautājumu – vai dalībvalsts lēmumam izskatīt patvēruma pieteikumu sākotnēji atbildīgās dalībvalsts vietā, kas pieņemts, izmantojot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ir piemērojamas Savienības tiesības LES 6. panta un/vai hartas 51. panta izpratnē –, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas uzzināt, vai un, ja tā ir, ar kādiem nosacījumiem dalībvalstīm, pieņemot lēmumu izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ir jāievēro hartas noteikumi (11).

70.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāņem vērā LES 6. panta 1. punkts, kurā harta ir kvalificēta kā Savienības primārās tiesības (1. apakšpunkts) un vienlaicīgi ir atzīts, ka hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās ir noteiktas Līgumos (2. apakšpunkts). Par konkrētu hartas interpretēšanu un piemērošanu LES 6. panta 1. punkta trešajā daļā ir norāde uz hartas VII sadaļu (51.–54. pantu).

71.      Hartas 51. pantā ir noteikta tās piemērošanas joma. Šajā tiesību normā, no vienas puses, tiek apstiprināts, ka harta attiecas gan uz Savienības iestādēm un struktūrām, gan uz dalībvalstīm. No otras puses, tiek apliecināts, ka Savienības iestāžu un dalībvalstu pienākums ievērot pamattiesības nenozīmē ne kompetenču pārdali, apgrūtinot dalībvalstis, ne arī Savienības tiesību piemērošanas jomas paplašināšanu, paplašinot Līgumos noteiktās Savienības kompetences (12).

72.      Lai nepieļautu Savienības kompetences paplašināšanu attiecībā uz dalībvalstīm, hartas 51. panta 1. punktā it īpaši ir paredzēts, ka:

–        hartas piemērošana neierobežo subsidiaritātes principu (51. panta 1. punkta pirmais teikums);

–        dalībvalstīm harta ir saistoša tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (51. panta 1. punkta pirmais teikums);

–        harta tiek ievērota un piemērota saskaņā ar Savienības kompetenču robežām, kā tās ir noteiktas Līgumos (51. panta 1. punkta otrais teikums).

73.      Papildus hartas 51. panta 2. punktā ir vispārīgi konstatēts, ka ar hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma ārpus Savienības kompetences un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tie ir noteikti Līgumos.

74.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa pirmo prejudiciālo jautājumu saista ar hartas 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto nosacījumu, ka harta dalībvalstīm ir saistoša tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šajā ziņā iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalstis “īsteno Savienības tiesību aktus” šīs tiesību normas izpratnē, ja tās, izmantojot tām atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam piederošo rīcības brīvību, pieņem lēmumu par to, vai neizskatīt patvēruma pieteikumu sākotnēji atbildīgās dalībvalsts vietā.

75.      Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

76.      Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Paskaidrojumi par hartu”) (13), hartas 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertā norma, atbilstoši kurai harta ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, kad tās darbojas Savienības tiesību aktu īstenošanas jomā, ir jāsaprot kā apstiprinājums Tiesas līdzšinējai judikatūrai par Savienības ietvaros definēto pamattiesību ievērošanu no dalībvalstu puses. Turklāt Paskaidrojumos par hartu ir izmantotas skaidras atsauces uz principiālajiem spriedumiem lietā Wachauf (14) un lietā ERT (15), kā arī uz spriedumu lietā Karlsson (16).

77.      Spriedumā lietā Wachauf Tiesa atzina, ka, īstenojot Savienības tiesību normas, dalībvalstīm jāievēro Savienības tiesību sistēmā noteiktās pamattiesību aizsardzības prasības un tādēļ tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, tās jāpiemēro atbilstoši šīm prasībām (17). Spriedumā lietā ERT Tiesa turklāt ir atzinusi, ka arī pamatbrīvību ierobežojumiem, kurus ir noteikušas dalībvalstis, ir jāatbilst Savienības tiesību sistēmā noteiktām pamattiesību aizsardzības prasībām (18).

78.      Īpaši ņemot vērā, ka Paskaidrojumos par hartu ir izmantotas atsauces gan uz lietā Wachauf, gan uz lietā ERT attīstītajiem judikatūras virzieniem, ir jāuzskata, ka atbilstoši hartas 51. panta 1. punktam dalībvalstīm tā ir saistoša, gan īstenojot Savienības tiesību normas, gan valsts tiesībās nosakot pamatbrīvību ierobežojumus (19).

79.      Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā lietā rodas jautājums, vai hartas 51. panta 1. punkta mērķiem, ievērojot lietā Wachauf attīstīto judikatūras virzienu, dalībvalsts lēmums izskatīt patvēruma pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam ir kvalificējams par dalībvalsts aktu, ar kuru tiek īstenota šī regula.

80.      Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Dalībvalstij piemītošā rīcības brīvība, pieņemot šo lēmumu, neliedz veikt šādu kvalifikāciju. Noteicošais drīzāk ir tas, ka Regula Nr. 343/2003 paredz galīgu tiesisko regulējumu, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Dalībvalstīm piešķirtā iespēja izskatīt patvēruma pieteikumus atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam ir attiecīgā tiesiskā regulējuma neatņemama sastāvdaļa, kas cita starpā izpaužas tādējādi, ka regula pilnībā reglamentē šāda lēmuma juridiskās sekas (20). Tādējādi arī tie lēmumi, kurus dalībvalstis pieņem, pamatojoties uz Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu, neskatoties uz dalībvalstu rīcības brīvību, ir vērtējami kā akti, ar kuriem tiek īstenota šī regula.

81.      Šo vērtējumu apstiprina spriedums lietā Wachauf (21), kurā Tiesa cita starpā izvērtēja atsevišķu Regulas Nr. 1371/84 (22) normu saderību ar Savienības tiesību sistēmā noteiktām pamattiesību aizsardzības prasībām. Regula Nr. 1371/84 ļāva dalībvalstīm noteiktos apstākļos piena ražošanas uzņēmuma nomniekam pēc nomas līguma beigām piešķirt atlīdzību par piena ražošanas pilnīgu izbeigšanu. Pamatlietā kāds nomnieks cēla prasību, jo viņam tika atteikta šāda atlīdzība, kaut gan viņš pilnībā izbeidza sava izveidotā piena ražošanas uzņēmuma darbu. Šādos apstākļos Tiesai cita starpā bija jālemj, vai šis atteikums piešķirt atlīdzību atbilstoši Regulai Nr. 1371/84 bija obligāts un vai tas atbilda Savienības pamattiesībām, kas atzītas par vispārējiem tiesību principiem. Tiesa spriedumā, no vienas puses, uzsvēra, ka atteikums piešķirt attiecīgo atlīdzību aizejošam nomniekam būtu vērtējams kā Savienības tiesību sistēmā noteiktās pamattiesību aizsardzības prasību pārkāpums, ja viņš tādējādi nesaņemtu nekādu kompensāciju par sava darba augļiem un investīcijām, kuras viņš ieguldījis nomātajā uzņēmumā (23). Tomēr, tā kā Regula Nr. 1371/84 dalībvalstīm paredzēja pietiekamu rīcības brīvību, lai tieši šādos gadījumos nomniekiem piešķirtu pamattiesību prasībām atbilstošu taisnīgu atlīdzību, Tiesa uzskatīja, ka regulā ietvertais tiesiskais regulējums galarezultātā bija vērtējams kā pamattiesībām atbilstošs (24).

82.      Lai gan Tiesa spriedumā lietā Wachauf galvenokārt aplūko jautājumu par attiecīgās regulas atbilstību pamattiesībām, tā vismaz netieši ir apstiprinājusi, ka arī tiem dalībvalstu lēmumiem par atlīdzības piešķiršanu aizejošiem nomniekiem, kurus valsts iestādes pieņem, īstenojot tām ar Regulu Nr. 1371/84 piešķirto rīcības brīvību, tiktāl, ciktāl iespējams, ir jāatbilst pamattiesību aizsardzības prasībām. Tādējādi Tiesa vienlaicīgi ir apstiprinājusi, ka Savienības pamattiesību aizsardzības mērķiem arī lēmumi, ko dalībvalstis pieņem, izmantojot Savienības tiesiskajā regulējumā piešķirto rīcības brīvību, ir jāvērtē kā akti, ar kuriem šis Savienības tiesiskais regulējums tiek īstenots (25).

83.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka dalībvalsts lēmums atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam par to, vai tā izskatīs prasījumu piešķirt patvērumu, par kura izskatīšanu tā saskaņā ar šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem nav atbildīga, ir akts, ar kuru tiek īstenotas Savienības tiesības hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

B –    Otrais, trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums

84.      No maniem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka dalībvalstīm, pieņemot lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam izskatīt patvēruma pieteikumu, par ko saskaņā ar šīs regulas III nodaļā noteiktiem kritērijiem sākotnēji ir atbildīga cita dalībvalsts, ir jāievēro harta. Uzdodot otro, trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai un, ja tā ir, ar kādiem nosacījumiem dalībvalstīm, ņemot vērā šo prasību ievērot hartu, var būt pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja tiek konstatēts, ka, ja patvēruma meklētājs tiks nosūtīts uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, viņš tiks pakļauts riskam, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības, vai riskam, ka attiecīgā dalībvalsts neievēros pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85.

85.      Iesniedzējtiesa šos jautājumus uzdod, jo tās rīcībā ir nepārprotamas liecības, ka pastāv liela neatbilstība starp Savienības tiesību prasībām Grieķijai attiecībā uz tās patvēruma sistēmas organizāciju, no vienas puses, un konkrēto attieksmi pret patvēruma meklētājiem Grieķijā, no otras puses, kad, pārsūtot patvēruma meklētājus uz Grieķiju, var pat pastāvēt risks, ka netiks ievērotas viņu pamattiesības un cilvēktiesības.

86.      Šo jautājumu labākai izpratnei es vispirms analizēšu šajā lietā svarīgos sekundāro tiesību aktus patvēruma jomā, kā arī šo tiesību aktu saistību ar hartu, Ženēvas konvenciju un ECPAK. Beigās es aplūkošu problēmas, ar kurām pašlaik saskaras Grieķijas patvēruma sistēma. Pēc tam es pievērsīšos jautājumam, kādā veidā pārējām dalībvalstīm, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, jāņem vērā Grieķijas patvēruma sistēmas pārslodze.

1)      Sekundārie tiesību akti patvēruma jomā un to saistība ar hartu, Ženēvas konvenciju un ECPAK

a)      Primāro tiesību pilnvarojuma pamats

87.      Savienības kompetences, iekļaujot tajās patvēruma un bēgļu jautājumus, tika paplašinātas 1997. gada Amsterdamas līgumā, ar kuru Savienībai tika nodotas likumdošanas funkcijas attiecībā uz patvērumu, bēgļiem, kā arī trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos. Šajā ziņā kā primāro tiesību pilnvarojuma pamats EK līgumā tika iekļauts jauns 73.k pants, kas pēc tam kļuva par EKL 63. pantu.

88.      Patvēruma tiesību jomā likumdošanas funkcijas tika nodotas Savienībai ar EKL 63. panta 1. punktā nostiprināto nosacījumu, ka aktiem, ko Savienības likumdevējs pieņem patvēruma jomā, jāatbilst Ženēvas konvencijai un 1967. gada 31. janvāra Protokolam par bēgļu statusu, kā arī citiem attiecīgajiem līgumiem. Pie “citiem attiecīgajiem līgumiem” ir pieskaitāma arī ECPAK (26). Turklāt EKL 63. panta 1. punktā tika skaidri norādīts, ka pilnvarās saskaņot patvēruma tiesības ietilpst tikai obligāto standartu noteikšana (27).

b)      Direktīva 2001/55, Direktīva 2003/9, Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85

89.      Balstoties uz šo primāro tiesību pilnvarojuma pamatu, Savienības likumdevējs attiecībā uz dažādiem valstu patvēruma sistēmu aspektiem pieņēma četras direktīvas, kurās paredzēti obligātie standarti. Kā pirmo pieņēma Direktīvu 2001/55, kurā cita starpā ir paredzēti obligātie standarti, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību. Ar pārējām trim direktīvām gandrīz visās dalībvalstīs (28) tika ieviesti kopējie obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai (Direktīva 2003/09), trešo valstu pilsoņu vai bezvalstnieku kvalificēšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturam (Direktīva 2004/83), un dalībvalstu procedūrām bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai (Direktīva 2005/85).

90.      Atbilstoši primāro tiesību prasībām, kas izriet no EKL 63. panta 1. punkta un paredz, ka uz šā pamata pieņemtiem sekundāro tiesību aktiem ir jāatbilst Ženēvas konvencijai, Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 preambulu apsvērumos ir skaidra atsauce uz Eiropadomes sanāksmē Tamperē izdarīto secinājumu, ka veidojamā kopējā Eiropas patvēruma sistēma ir jābalsta uz pilnīgu un absolūtu Ženēvas konvencijas piemērošanu (29). Šo direktīvu preambulu apsvērumos turklāt tiek uzsvērts, ka tās respektē hartā atzītās pamattiesības un principus (30) un ka attieksmē pret personām, uz ko attiecas šīs direktīvas, dalībvalstīm ir saistoši starptautisko tiesību, kuru līgumslēdzējas puses tās ir, instrumenti (31).

91.      Tādējādi Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 ir ietverti būtiski obligātie standarti attieksmei pret patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanai. Turklāt Direktīvas 2003/9 24. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka dalībvalstīm jāpiešķir nepieciešamie līdzekļi, lai sasniegtu tajā noteiktos obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai. Līdzīgi Direktīvas 2004/83 36. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai to iestāžu un citu organizāciju darbinieki, kas īsteno šo direktīvu, būtu saņēmuši nepieciešamo apmācību.

92.      Ņemot vērā iepriekš minēto, juridiski ir nodrošināts, ka dalībvalstīs, kurām jāievēro Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktie obligātie standarti, attieksme pret patvēruma meklētājiem, kā arī viņu pieteikumu izskatīšana principā vienlaicīgi tiek ievērtas hartas, Ženēvas konvencijas, kā arī ECPAK prasības (32).

c)      Regula Nr. 343/2003

93.      Regulas Nr. 343/2003, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 63. panta 1. punktu, mērķis saskaņā ar tās preambulas trešo apsvērumu ir ieviest skaidru un praktiski realizējamu metodi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par Savienības teritorijā (33) iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Atbilstoši regulas preambulas ceturtajam apsvērumam šai metodei jābalstās uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan – konkrētajām personām un tai it īpaši jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu patvēruma procedūru faktisku pieejamību un patvēruma pieteikumu ātru izskatīšanu.

94.      Lai īstenotu šos mērķus, ar kuru palīdzību būtu jānovērš arī patvēruma meklētāju patvaļīga izdevīgākās jurisdikcijas izvēle (forum shopping), Regulā Nr. 343/2003 ir paredzēts tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par Savienībā iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tikai viena dalībvalsts, kura tiek noteikta pēc objektīviem kritērijiem. Šādi objektīvie kritēriji ir, piemēram, uz patvēruma vai imigrācijas tiesībām balstītu attiecību pastāvēšana starp patvēruma meklētāju vai viņa ģimenes locekli un kādu dalībvalsti (34). Nelikumīgas ieceļošanas Savienības teritorijā gadījumā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 10. pantu ir atbildīga dalībvalsts, kurā pirmajā ir ieceļojis patvēruma meklētājs (35). Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 16. pantu dalībvalstij, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums uzņemt tās kompetencē ietilpstošo patvēruma pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī, un pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu (36). Procedūra patvēruma meklētāja pārsūtīšanai ir noteikta Regulas Nr. 343/2003 17.–19. pantā.

95.      Regulā Nr. 343/2003 paredzētajā sistēmā, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu un patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti, skaidri netiek ņemtas vērā iespējamās patvēruma sistēmu un patvēruma procedūru noteikumu un piemērošanas atšķirības dažādās dalībvalstīs. Skaidra atsauce uz sagaidāmo attieksmi pret patvēruma meklētājiem dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nav izmantota ne atbildīgās dalībvalsts noteikšanai kritēriju izvēles aspektā, ne arī saistībā ar procedūru patvēruma meklētāja pārsūtīšanai no vienas dalībvalsts uz otru.

96.      Šādu konkrētas atsauces uz attieksmi pret patvēruma meklētāju sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī trūkumu izskaidro Regulas Nr. 343/2003 saistība ar Direktīvu 2003/09, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, kā arī tās mijiedarbība ar atsevišķo dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no starptautiskajām tiesībām. Tā kā šajās direktīvās ir paredzēts, ka visās dalībvalstīs attieksmei pret patvēruma meklētājiem un viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanai jāatbilst būtiskiem obligātajiem standartiem un tā kā visas dalībvalstis ir pievienojušās ECPAK, kā arī Ženēvas konvencijai, no juridiskā viedokļa ir nodrošināts, ka attieksmei pret patvēruma meklētājiem visās dalībvalstīs ir jāatbilst hartas, kā arī Ženēvas konvencijas un ECPAK prasībām (37).

97.      Šādā aspektā ne harta, ne Ženēvas konvencija vai ECPAK nav pretrunā Regulas Nr. 343/2003 sistēmai, kurā ir paredzēta kārtība, kādā nosaka dalībvalsti, kurai jāuzņem patvēruma meklētāji viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanai, kā arī kārtību patvēruma meklētāju pārsūtīšanai uz šo dalībvalsti, bez skaidras atsauces uz attiecīgās dalībvalsts patvēruma sistēmas un patvēruma procedūras konkrētiem noteikumiem un piemērošanas kārtību (38).

d)      Starpsecinājumi

98.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kopumā jāsecina, ka sekundāro tiesību prasības par attieksmi pret patvēruma meklētājiem un patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kas izriet no Direktīvas 2003/09, Direktīvas 2004/83, Direktīvas 2005/85 un Regulas Nr. 343/2003, gan to mērķu, gan juridisko noteikumu aspektā principā atbilst hartas, Ženēvas konvencijas un ECPAK noteikumiem.

2)      Grieķijas patvēruma sistēmas pārslodze

99.      Regulā Nr. 343/2003 nav paredzēts skaidrs tiesiskais regulējums gadījumam, ja dalībvalstij, piemēram, tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jāsaskaras ar tādu patvēruma meklētāju skaitu, kas pārsniedz tās patvēruma sistēmas iespējas, un tādēļ tā faktiski vairs nevar nodrošināt Direktīvai 2003/09, Direktīvai 2004/83 un Direktīvai 2005/85 vai pamattiesībām un starptautiskajām tiesībām atbilstošu attieksmi pret patvēruma meklētājiem un viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanu (39).

100. Šķiet, ka Grieķijā ir izveidojusies šāda ārkārtēja situācija.

101. Skaidru norādi par to sniedz ECT 2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (40), kurā ECT izskatīja kāda Afganistānas pilsoņa lietu, kurš no Turcijas caur Grieķiju bija nelikumīgi ieceļojis Savienībā un pēc tam Grieķijā tika apcietināts. Neiesniedzot Grieķijā patvēruma pieteikumu, viņš pēc atbrīvošanas izceļoja no Grieķijas un beigās pieprasīja patvērumu Beļģijā. Tā kā Beļģijas imigrācijas dienests pēc patvēruma meklētāja Afganistānas pilsoņa personas datu pārbaudes secināja, ka patvēruma meklētāja nelikumīgās pirmās ieceļošanas dēļ par viņa patvēruma pieprasījuma izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar 10. panta 1. punktu atbildīga bija Grieķija, Beļģija saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 noteikumiem uzsāka procedūru, lai patvēruma meklētāju pārsūtītu uz Grieķiju, un pēc šīs procedūras pabeigšanas pārsūtīja viņu uz Grieķiju. Tomēr, pirms patvēruma meklētājs Afganistānas pilsonis tika pārsūtīts uz Grieķiju, viņš ECT iesniedza prasību.

102. ECT spriedumā secināja, ka patvēruma meklētāja Afganistānas pilsoņa ieslodzījuma un dzīves apstākļi Grieķijā ir vērtējami kā ECPAK 3. panta pārkāpums. Turklāt, norādot uz nepilnībām patvēruma meklētāja pieteikuma izskatīšanā, uz risku, ka bez nopietna patvēruma pieteikuma pamatotības izvērtējuma viņš tieši vai netieši var tikt nosūtīts atpakaļ uz savu izcelsmes valsti, un uz efektīvas tiesiskās aizsardzības trūkumu, ECT secināja, ka Grieķija ir pārkāpusi ECPAK 13. pantu saistībā ar 3. pantu. Turklāt ECT secināja, ka arī Beļģija ir pārkāpusi ECPAK 3. pantu, jo, pārsūtot patvēruma meklētāju Afganistānas pilsoni uz Grieķiju, Beļģija viņu pakļāva riskam, kas izriet no Grieķijas patvēruma sistēmā konstatētajām nepilnībām, kā arī ECPAK 3. pantam neatbilstošiem ieslodzījuma un dzīves apstākļiem. Visbeidzot, ECT secināja, ka arī Beļģija ir pārkāpusi ECPAK 13. pantu saistībā ar 3. pantu.

103. Arī dažu dalībvalstu tiesas Regulas Nr. 343/2003 un patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz Grieķiju aspektā jau ir kritiski izskatījušas jautājumu par Grieķijas patvēruma sistēmu, kā arī patvēruma meklētāju ieslodzījuma un dzīves apstākļiem Grieķijā. Tā, piemēram, Austrijas Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālā tiesa] 2010. gada 7. oktobra spriedumā (41), pārbaudot, vai kādas neprecētas Afganistānas pilsones un viņas trīs bērnu pārsūtīšana uz Grieķiju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 atbilst konstitūcijai, secināja, ka, lai gan principā, pārsūtot aizsargājamas personas atpakaļ uz Grieķiju patvēruma procedūras īstenošanai, pastāv valsts nodrošinājuma iespēja, tomēr bez kompetento iestāžu individuāla apstiprinājuma konkrētajā lietā par to a priori nevar būt pārliecības.

104. Pirmās instances tiesas veiktais faktu apraksts, ko iesniedzējtiesa kā apelācijas instances tiesa norāda lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, liecina par līdzīgu situāciju (42). Turklāt Komisija rakstveida apsvērumos šajā lietā ir norādījusi, ka tā atbilstoši EKL 226. pantam 2009. gada 3. novembrī Grieķijai ir nosūtījusi brīdinājuma vēstuli un 2010. gada 24. jūnijā – papildu brīdinājuma vēstuli, kurās Grieķijai cita starpā tiek pārmests, ka tā nav ievērojusi dažādas Direktīvas 2003/09, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 prasības (43).

105. No šiem konstatējumiem izriet, ka Grieķijas patvēruma sistēma tās pārslodzes dēļ ir īpaši noslogota un tādēļ vairs nevar vienmēr garantēt Direktīvā 2003/09, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 ietvertajām prasībām atbilstošu attieksmi pret patvēruma meklētājiem un viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanu. Šādos apstākļos nevar izslēgt iespēju, ka patvēruma meklētāji, kurus atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 norādēm un procedūrām pārsūta uz Grieķiju no kādas citas dalībvalsts, pēc viņu pārsūtīšanas saskaras ar hartas, Ženēvas konvencijas un ECPAK noteikumiem neatbilstošu attieksmi.

3)      Par dalībvalstu patvēruma sistēmu pārslodzes ievērošanu Regulas Nr. 343/2003 piemērošanas aspektā

106. Ņemot vērā Grieķijas patvēruma sistēmas pārslodzi un šīs pārslodzes ietekmi uz attieksmi pret patvēruma meklētājiem, kā arī uz viņu pieteikumu izskatīšanu, iesniedzējtiesai ir radies jautājums, vai, ievērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, dalībvalsts patvēruma meklētāju drīkst pārsūtīt uz Grieķiju arī tad, ja ir skaidrs, ka šādas pārsūtīšanas gadījumā viņš tiks pakļauts riskam, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības un cilvēktiesības. Šo pamatjautājumu iesniedzējtiesa tuvāk precizē otrajā, trešajā un ceturtajā prejudiciālajā jautājumā.

107. Uzdodot otro un trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu galvenokārt sniegt skaidrojumu par to, vai, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, dalībvalstis drīkst balstīties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pēc patvēruma meklētāja pārsūtīšanas ievēros gan Direktīvā 2003/09, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktos obligātos standartus, gan patvēruma meklētāja pamattiesības (trešais prejudiciālais jautājums), un tādēļ patvēruma meklētāju pārsūtīšana atbilstoši Regulai Nr. 343/2003 vienmēr ir jāuzskata par saderīgu ar Savienības pamattiesībām neatkarīgi no atbildīgajā dalībvalstī valdošajiem apstākļiem (otrais prejudiciālais jautājums).

108. Ja atbilde uz šiem jautājumiem būtu noliedzoša, iesniedzējtiesa, uzdodot ceturto jautājumu, vēlas uzzināt, vai un, ja tā ir, kādu nosacījumu gadījumā dalībvalstij, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, ir pienākums saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu uzņemties patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ja, nosūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo valsti, viņš būtu pakļauts riskam, ka netiks ievērotas viņa pamattiesības, un/vai riskam, ka viņam netiks piemēroti Direktīvā 2003/09, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktie obligātie standarti.

109. Turpinājumā es vispirms analizēšu ceturto prejudiciālo jautājumu. Pēc tam es pievērsīšos otrajam un trešajam prejudiciālajam jautājumam.

a)      Ceturtais prejudiciālais jautājums: pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja pastāv nopietns risks, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, tiks pārkāptas viņa pamattiesības

i)      Par jautājumu par nopietni draudošu pamattiesību pārkāpumu, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti

110. Ja kāda dalībvalsts kaut kādu iemeslu dēļ attieksmē pret patvēruma meklētājiem vai viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanā nevar ievērot Direktīvā 2003/09, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 ietvertās prasības vai saistības, kas tai izriet no starptautiskajām tiesībām, de facto rodas risks, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz šādu dalībvalsti, viņš tiks pakļauts attieksmei, kurā netiks ievērotas viņa pamattiesības un cilvēktiesības.

111. Šajā ziņā varētu pastāvēt risks, ka sākotnēji atbildīgajā valstī, piemēram, netiks ievērotas hartas 1. pantā nostiprinātās tiesības uz cilvēka cieņas respektēšanu un aizsardzību vai hartas 4. pantā ietvertais spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums (44).

112. Ja kādā dalībvalstī pastāvētu nopietns risks, ka uz šo valsti pārsūtītiem patvēruma meklētājiem var būt jāsaskaras ar cilvēka cieņas aizskārumu hartas 1. panta izpratnē vai necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi hartas 4. panta izpratnē, tad arī patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz šādu dalībvalsti nebūtu saderīga ar hartas 1. pantu vai attiecīgi 4. pantu. Saskaņā ar hartas 1. pantu cilvēka cieņa ir ne tikai “jārespektē”, bet arī “jāaizsargā”. Arī hartas 4. pantam ir raksturīga šāda pozitīva aizsargfunkcija (45). Turklāt hartas 19. panta 2. punktā šajā ziņā ir skaidri paredzēts, ka nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs (46).

113. Noteiktos apstākļos dalībvalsts patvēruma sistēmas pilnīga pārslodze var arī nozīmēt, ka ir jāizvērtē, vai patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz šo dalībvalsti atbilst hartas 18. pantam.

114. Saskaņā ar hartas 18. pantu patvēruma tiesības tiek nodrošinātas, ievērojot Ženēvas konvenciju, kā arī saskaņā ar LES un LESD noteikumiem (47). Viens no Ženēvas konvencijas pamatelementiem ir tās 33. pantā formulētais aizliegums tieši vai netieši izraidīt vai aizsūtīt bēgli atpakaļ uz valsti, kur viņš tiek vajāts, – tā dēvētais neizraidīšanas (non‑refoulement) princips. Lai gan šā izraidīšanas aizlieguma precīza piemērojama ir strīdīga, jāuzskata, ka tas bēgļiem (48) piešķir ne tikai aizsardzību no izraidīšanas tieši uz valsti, kur viņi tiek vajāti, bet arī aizsardzību no tā dēvētās pakārtotās izraidīšanas, kad pārsūtīšana notiek uz valsti, kur pastāv risks, ka persona tiks izsūtīta uz valsti, kur tā tiek vajāta (49).

115. Tādējādi, ja kādas dalībvalsts patvēruma sistēmas pārslodzes dēļ pastāv risks, ka no šīs dalībvalsts bēgļus var tieši vai netieši izraidīt atpakaļ uz valsti, kur viņi tiek vajāti, hartas 18. pants aizliedz pārējām dalībvalstīm pārsūtīt bēgļus uz šo dalībvalsti.

ii)    Par [dalībvalsts] pienākumu izskatīt patvēruma pieteikumu pašai atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam

116. No maniem iepriekšējiem apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka dalībvalsts patvēruma sistēmas pārslodzes dēļ var rasties situācija, ka var tikt pārkāptas vienas vai vairākas hartā nostiprinātās patvēruma meklētāju tiesības. Otrkārt, es secinu, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas patvēruma meklētāju tiesības, nav saderīga ar hartu.

117. Ņemot vērā iepriekš minēto, rodas jautājums, vai iespējama tāda Regulas Nr. 343/2003 interpretācija, kas nepieļauj pamattiesībām neatbilstošu patvēruma meklētāju pārsūtīšanu.

118. Tas, ka Regula Nr. 343/2003 tiktāl, ciktāl iespējams, jāinterpretē atbilstoši pamattiesībām, izriet, pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras, atbilstoši kurai dalībvalstīm jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu sekundāro tiesību normu interpretāciju, kas ir konfliktā ar Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārīgajiem principiem (50). Otrkārt, Regula Nr. 343/2003 jāinterpretē atbilstoši pamattiesībām vēl jo vairāk tādēļ, ka EKL 63. panta 1. punktā, kas ir šīs regulas primāro tiesību pilnvarojuma pamats, ir skaidri noteikts, ka Savienības tiesībās paredzētajiem patvēruma pasākumiem jāatbilst Ženēvas konvencijai, kā arī citiem attiecīgajiem līgumiem (51). Regulas Nr. 343/2003 preambulas 15. apsvērumā turklāt ir skaidri apstiprināts, ka šajā regulā ir ievērotas hartā atzītās pamattiesības un principi (52).

119. Manuprāt, Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzēta pietiekami plaša rīcības brīvība, lai ļautu tām piemērot šo regulu atbilstoši pamattiesību aizsardzības prasībām, ja, pārsūtot patvēruma meklētāju uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, pastāv nopietns risks, ka tiks aizskartas hartā garantētās patvēruma meklētāja pamattiesības.

120. Proti, Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzētas tiesības izskatīt šajā dalībvalstī iesniegtu patvēruma meklētāja pieteikumu arī tad, ja saskaņā ar regulas 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem par to sākotnēji ir atbildīga cita dalībvalsts. Ja dalībvalsts izmanto šīs pašizskatīšanas tiesības, tā atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam kļūst par atbildīgo dalībvalsti, kas uzņemas visus ar šo atbildību saistītos pienākumus.

121. Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšanas gadījumā uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas hartā garantētās patvēruma meklētāja pamattiesības, dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, var pilnībā novērst šo risku, izmantojot savas pašizskatīšanas tiesības atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam.

122. Īpaši ņemot vērā, ka dalībvalstīm ir pienākums piemērot Regulu Nr. 343/2003 atbilstoši pamattiesībām un ka arī patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns vienu vai vairāku šo patvēruma meklētāju pamattiesību aizskāruma risks, parasti ir vērtējama kā hartas pārkāpums, par kuru ir atbildīga pārsūtošā dalībvalsts, uzskatu, ka tad, ja sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī pastāv risks, ka tiks pārkāptas hartā garantētās pārsūtāmā patvēruma meklētāja tiesības, dalībvalstīm ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.

123. Turpretim nopietns risks, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 normas, vienlaicīgi neradot pārsūtāmiem patvēruma meklētājiem hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams iemesls, lai pamatotu pārsūtošās dalībvalsts pienākumu izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā noteiktās pašizskatīšanas tiesības.

124. Šajā ziņā vispirms jāuzsver, ka pamattiesībām atbilstoša Regulas Nr. 343/2003 interpretācija nevar likt izmantot 3. panta 2. punktā noteiktās pašizskatīšanas tiesības, ja uzņemošā dalībvalsts neievēro atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 normas, bet tomēr nepārkāpj hartu. Turklāt parasti pārsūtošā dalībvalsts nepārkāpj hartu, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kur nepastāv hartā garantēto tiesību aizskāruma risks.

125. Turklāt ar Regulas Nr. 343/2003 mērķiem nebūtu saderīgi, ja ar ikvienu Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 vai Direktīvas 2005/85 normas neievērošanas gadījumu pietiktu, lai nepieļautu patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti (53). Proti, ar Regulu Nr. 343/2003 ir paredzēts izveidot tādu skaidru un praktiski realizējamu metodi, kā noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, kura turklāt ļautu ātri noteikt šo dalībvalsti (54). Šā mērķa īstenošanai Regulā Nr. 343/2003 ir paredzēts tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par katru Savienībā iesniegto patvēruma pieteikumu ir atbildīga tikai viena dalībvalsts, kas tiek noteikta pēc objektīviem kritērijiem. Nelikumīgas ieceļošanas Savienības teritorijā gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 10. pantu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā ieceļošana ir notikusi pirmajā (55).

126. Ja tagad katrs gadījums, kad dalībvalsts, kurā notikusi nelikumīga pirmā ieceļošana, nav ievērojusi atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 vai Direktīvas 2005/85 normas, nozīmētu, ka dalībvalstij, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu, būtu pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās tiesības izskatīt šo pieteikumu pašai, tad līdztekus regulas III nodaļā paredzētajiem objektīviem kritērijiem atbildīgās dalībvalsts noteikšanai tiktu radīts jauns, plašs izslēgšanas kritērijs, atbilstoši kuram arī nenozīmīgi Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 vai Direktīvas 2005/85 prasību pārkāpumi konkrētā dalībvalstī varētu nozīmēt, ka šī dalībvalsts būtu atbrīvota no tai Regulā Nr. 343/2003 noteiktās atbildības un ar to saistītajiem pienākumiem. Tas varētu ne tikai padarīt pilnībā neizmantojamu Regulā Nr. 343/2003 izstrādāto atbildības režīmu, bet arī apdraudēt regulas mērķi ātri noteikt par Savienībā iesniegtajiem patvēruma pieteikumiem atbildīgo dalībvalsti.

iii) Starpsecinājumi

127. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz iesniedzējtiesas ceturto prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka dalībvalstij, kurā iesniegts patvēruma pieteikums, ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. pantā paredzētās tiesības izskatīt šo pieteikumu, ja, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, viņš tiktu pakļauts nopietnam riskam, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās pamattiesības. Turpretim nopietns risks, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 normas, vienlaicīgi neradot pārsūtāmiem patvēruma meklētājiem hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams pamats pienākumam izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.

b)      Otrais un trešais prejudiciālais jautājums: neapstrīdamu pieņēmumu izmantošana saistībā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto tiesību [dalībvalstij] izskatīt patvēruma pieteikumu pašai īstenošanu

128. Uzdodot otro un trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, dalībvalstis drīkst balstīties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka pēc patvēruma meklētāja pārsūtīšanas dalībvalsts, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ievēros Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktos obligātos standartus vai arī patvēruma meklētāja pamattiesības (trešais prejudiciālais jautājums), un tādēļ patvēruma meklētāju pārsūtīšana saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 vienmēr jāuzskata par atbilstošu Savienības pamattiesībām, pat neņemot vērā atbildīgajā dalībvalstī valdošos apstākļus (otrais prejudiciālais jautājums).

129. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

130. Kā jau iepriekš minēju, nekad nevar pilnībā izslēgt risku, ka, pārsūtot patvēruma meklētājus uz citu dalībvalsti viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanai, viņiem de facto nebūs jāsaskaras ar attieksmi, kas pārkāpj viņu pamattiesības un cilvēktiesības. Ja dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības, tad dalībvalstij, kurā šis patvēruma meklētājs ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.

131. No šiem secinājumiem tieši izriet, ka Regulas Nr. 343/2003 piemērošana, pamatojoties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka par patvēruma pieteikuma izskatīšanu sākotnēji atbildīgajā valstī tiks ievērotas patvēruma meklētāja pamattiesības, nav saderīga ar dalībvalsts pienākumu Regulu Nr. 343/2003 interpretēt un piemērot atbilstoši pamattiesībām (56). Tas tā ir tādēļ, ka tādā gadījumā dalībvalstij, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu, nekad nerastos pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības un tādējādi nevarētu izslēgt iespēju, ka, neskatoties uz nopietnu hartā garantēto patvēruma meklētāja tiesību aizskāruma risku, viņš tiktu pārsūtīts uz citu dalībvalsti.

132. Šī paša iemesla dēļ kā neatbilstoša Savienības tiesībām ir jānoraida arī Regulas Nr. 343/2003 piemērošana, pamatojoties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka uzņemošajā dalībvalstī tiek ievēroti visi Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktie obligātie standarti. Tas tā ir tādēļ, ka neapstrīdamais pieņēmums, ka tiek ievēroti visi šajās direktīvās noteiktie obligātie standarti, de facto neatšķiras no neapstrīdamā pieņēmuma, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiek ievērotas hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības.

133. Tomēr tas nenozīmē, ka, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, dalībvalstīm principā būtu liegts balstīties uz apstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tiek ievērotas patvēruma meklētāja cilvēktiesības un arī pamattiesības. Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvai 2003/9, Direktīvai 2004/83 un Direktīvai 2005/85 visās dalībvalstīs attieksmei pret patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanai ir jāatbilst būtiskiem obligātajiem standartiem un ka visām dalībvalstīm jāievēro harta (57), kā arī kā līgumslēdzējām valstīm – ECPAK un Ženēvas konvencija. Ņemot vērā tādējādi juridiski nodrošināto augsto aizsardzības līmeni, šķiet pamatoti patvēruma meklētāju pārsūtīšanas aspektā balstīties uz apstrīdamu pieņēmumu, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī attieksme pret šiem patvēruma meklētājiem ir atbilstoša cilvēktiesībām un pamattiesībām (58). Šādā nozīmē Regulas Nr. 343/2003 preambulas otrajā apsvērumā ir skaidri uzsvērts, ka visas dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu un tās ir uzskatāmas par drošām valstīm trešo valstu pilsoņiem (59).

134. Ja dalībvalstis izlemj piemērot šādu apstrīdamu pieņēmumu, tām tomēr jāņem vērā efektivitātes princips, atbilstoši kuram nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (60).

135. Tādējādi, ja dalībvalstis izlemj ieviest apstrīdamu pieņēmumu, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiek ievērotas patvēruma meklētāja cilvēktiesības, kā arī pamattiesības, patvēruma meklētājiem procesuāli jāpiešķir iespēja arī faktiski atspēkot šo pieņēmumu. Jāuzsver, ka izstrādāt konkrētus noteikumus par šajā ziņā pieejamiem pierādījumiem, kā arī noteikt pierādījumu vērtēšanas noteikumus un principus, ievērojot efektivitātes principu, savukārt ir katras dalībvalsts tiesību sistēmas kompetencē.

136. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka pienākums interpretēt Regulu Nr. 343/2003 atbilstoši pamattiesībām liedz balstīties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tiek ievērotas no Savienības tiesībām izrietošās patvēruma meklētāja pamattiesības vai attiecīgi visi Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktie obligātie standarti. Turpretim dalībvalstīm nav aizliegts, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, balstīties uz apstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tiek ievērotas patvēruma meklētāja cilvēktiesības, kā arī pamattiesības.

C –    Piektais prejudiciālais jautājums: saikne starp hartā un ECPAK nodrošināto patvēruma meklētāju aizsardzību

137. Uzdodot piekto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai hartas 1., 18. un 47. pantā patvēruma meklētājiem, kurus saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 norādēm paredzēts pārsūtīt uz citu dalībvalsti, tiek nodrošināta lielāka aizsardzība nekā ECPAK 3. pantā.

138. Lai gan iesniedzējtiesa nav skaidri norādījusi šā jautājuma juridisko kontekstu, šķiet, ka tā uzdošanā īpaša nozīme ir ECT 2008. gada 2. decembra spriedumam lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti (61). Šajā spriedumā ECT bija jāizlemj prasība par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko bija cēlis Irānas pilsonis, kuru saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 norādēm bija paredzēts pārsūtīt no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju. Patvēruma meklētājs Irānas pilsonis uzskatīja, ka izraidīšana uz Grieķiju pārkāptu ECPAK 3. pantu. ECT 2008. gada 2. decembra spriedumā šo prasību noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.

139. Kad tika formulēts nolēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, iesniedzējtiesa vēlējās noskaidrot, kādā veidā tai bija jāņem vērā ECT spriedums lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti. Šajā ziņā bija jāprecizē, vai ECT veiktā analīze, ka patvēruma meklētāja Irānas pilsoņa pārsūtīšana uz Grieķiju nepārkāpj ECPAK 3. pantu, tādā lietā kā pamatlietā liedz atzīt hartas 1., 18. un 47. panta pārkāpumu.

140. Kā jau iepriekš esmu norādījusi, ECT 2011. gada 21. janvāra spriedumā lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (62) un tādējādi – pēc nolēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu saņemšanas – ir tālāk attīstījusi judikatūru un ir novērtējusi patvēruma meklētāja pārsūtīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 noteikumiem no Beļģijas uz Grieķiju kā Beļģijas veiktu ECPAK 3. panta, kā arī ECPAK 13. panta saistībā ar 3. pantu pārkāpumu.

141. Ņemot vērā šo ECT judikatūras attīstību, iesniedzējtiesai tagad vairs primāri nebūtu jāizskata jautājums par to, ar kādiem nosacījumiem, neskatoties uz ECT spriedumu lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti, patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz Grieķiju varētu radīt šo patvēruma meklētājiem hartā garantēto tiesību pārkāpumu, bet gan drīzāk jautājums par to, vai, ņemot vērā ECT spriedumu lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju, patvēruma meklētāju pārsūtīšanu uz Grieķiju vispār vēl var atzīt par hartai atbilstošu.

142. Ņemot vērā iepriekš minēto, galu galā piektais prejudiciālais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka Tiesai tiek lūgts izskaidrot jautājumus par saistību starp ECPAK 3. un 13. pantu un atbilstošajiem hartas noteikumiem (63) un kādā veidā ECT judikatūra par patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz Grieķiju nesaderību vai saderību ar ECPAK ietekmē šādas pārsūtīšanas atbilstības hartai pārbaudi tiesā.

143. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāņem vērā hartas 52. panta 3. punkts. Tajā ir paredzēts, ka hartā ietverto tiesību, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, nozīme un piemērojamība ir tāda pati kā ECPAK noteiktajām tiesībām. Turklāt hartas 52. panta 3. punktā ir skaidri precizēts, ka šī tiesību norma neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

144. Paskaidrojumos par hartu attiecībā uz tās 52. panta 3. punktu tiek uzsvērts, ka tā mērķis ir nodrošināt nepieciešamo hartas atbilstību ECPAK. Saskaņā ar Paskaidrojumiem par hartu šī atsauce jāsaprot ne tikai kā atsauce uz ECPAK un tā protokolu tekstu, bet arī kā atsauce uz tajā garantēto tiesību nozīmes un piemērojamības konkretizēšanu ECT judikatūrā. Tomēr tam neesot jāskar Savienības tiesību aktu un Tiesas patstāvība.

145. Tādējādi saskaņā ar hartas 52. panta 3. punktu ir jānodrošina, lai hartā garantētā aizsardzība jomās, kurās hartas normas pārklājas ar ECPAK sniegtajām garantijām, nebūtu mazāka par ECPAK garantēto aizsardzību. Tā kā ECPAK garantētā aizsardzība, ņemot vērā tās ECT veikto interpretāciju, pastāvīgi attīstās (64), arī hartas 52. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz ECPAK ir jāsaprot kā pēc būtības dinamiska atsauce, kas principā ietver ECT judikatūru (65).

146. Protams, šajā ziņā jāņem vērā, ka ECT spriedumi pēc būtības vienmēr ir tiesas spriedumi konkrētā lietā un tie neveido pašas ECPAK normas, tādēļ būtu nepareizi attiecībā uz hartas piemērošanu uzskatīt ECT judikatūru par neierobežoti piemērojamu interpretācijas avotu (66). Protams, šis secinājums nevar mainīt to, ka hartas interpretācijā ECT judikatūrai ir īpaša nozīme un tādēļ hartas interpretēšanā to nevar neņemt vērā (67).

147. Šo analīzi apstiprina Tiesas judikatūra, kurā hartas noteikumu interpretācijā regulāri tiek ievērota ECT judikatūra par attiecīgajiem ECPAK noteikumiem (68).

148. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar hartas 52. panta 3. punktu ir jānodrošina, lai hartā garantētā aizsardzība jomās, kurās hartas normas pārklājas ar ECPAK normām, nebūtu mazāka par ECPAK garantēto aizsardzību. Tā kā ECT judikatūrā ir precizēts ECPAK garantētās aizsardzības apmērs un piemērojamība, šai judikatūrai ir īpaša nozīme un tā ir ļoti svarīga Tiesas attiecīgo hartas noteikumu interpretācijā.

D –    Sestais prejudiciālais jautājums: pārbaude tiesā par to, vai dalībvalsts, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, ievēro Ženēvas konvenciju un ECPAK

149. Uzdodot sesto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai ar hartas 47. pantu ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiesām, pārbaudot Regulas Nr. 343/2003 piemērošanu, ir jābalstās uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir droša valsts, kurā patvēruma meklētajiem nepastāv risks Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstošā veidā tikt izraidītiem uz valsti, kur viņi tiek vajāti.

150. Lai atbildētu uz šo jautājumu, es vispirms analizēšu saistību starp patvēruma meklētāju tiesībām, kas izriet no hartas 47. panta, un Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstošas izraidīšanas risku uz valsti, kur patvēruma meklētāji tiek vajāti, kas var rasties, pārsūtot patvēruma meklētājus uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, es beigās atbildēšu uz iesniedzējtiesas sesto prejudiciālo jautājumu.

1)      Hartas 47. panta 1. punkts un Ženēvas konvencijas vai ECPAK neievērošanas risks pēc patvēruma meklētāja pārsūtīšanas atbilstoši Regulai Nr. 343/2003

151. Saskaņā ar hartas 47. panta 1. punktu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus.

152. Galvenais nosacījums hartas 47. panta piemērošanai tādējādi ir tāds, ka jābūt pārkāptām tiesībām vai brīvībām, kas garantētas Savienības tiesībās. Ņemot vērā iepriekš minēto, Ženēvas konvencijas vai ECPAK pārkāpums tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību rašanos atbilstoši hartas 47. panta 1. punktam var pamatot tikai tad, ja šis pārkāpums vienlaicīgi ir vērtējams arī kā Savienības tiesībās garantēto tiesību un brīvību pārkāpums.

153. Lai gan Ženēvas konvencijas vai ECPAK pārkāpums, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns risks izsūtīšanai uz valsti, kur viņš tiek vajāts, de iure ir strikti jānošķir no iespējama Savienības tiesību pārkāpuma, parasti šādā gadījumā de facto vienlaikus tiek pārkāpta gan Ženēvas konvencija vai ECPAK, gan Savienības tiesības.

154. Lai izvērtētu, vai saskaņā ar Savienības tiesībām patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns izraidīšanas risks uz citu valsti, pārkāpjot Ženēvas konvenciju, ir likumīga, ir jāņem vērā hartas 18. pants, atbilstoši kuram patvēruma tiesības garantē, ievērojot Ženēvas konvenciju (69). Šīs skaidrās atsauces uz Ženēvas konvenciju dēļ hartas 18. pants garantē bēgļiem, kas iesnieguši patvēruma pieteikumu, aizsardzību no Ženēvas konvencijai neatbilstošas pārsūtīšanas (70). Ņemot vērā iepriekš minēto, bēgļa pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir sākotnēji atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nav saderīga ar hartu, ja šajā dalībvalstī pastāv nopietns Ženēvas konvencijai neatbilstošs tiešas vai netiešas izraidīšanas risks uz valsti, kur bēglis tiek vajāts.

155. Lai izvērtētu, vai saskaņā ar Savienības tiesībām patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns risks, ka viņš tiks izraidīts uz trešo valsti, pārkāpjot ECPAK noteikumus, ir likumīga, ir jāņem vērā hartas 52. panta 3. punktā nostiprinātais princips, ka hartā garantēto tiesību aizsardzības apmērs nedrīkst būt mazāks par ECPAK noteiktajām garantijām (71).

156. Šajā ziņā ECPAK ietvertās garantijas attiecībā uz patvēruma meklētāju pārsūtīšanu starp dalībvalstīm ECT nesen ir precizējusi spriedumā lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju. Šajā spriedumā tā ir uzsvērusi, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz kādu starpniekvalsti, kas arī ir ECPAK dalībvalsts, neskar izraidošās valsts atbildību, kurai saskaņā ar ECPAK 3. pantu ir pienākums neizraidīt patvēruma meklētāju, ja ir pierādījumi par nopietnu pamatu pieņēmumam, ka, pārsūtot attiecīgo personu uz starpniekvalsti, tā tur būs pakļauta ECPAK 3. pantam neatbilstošam pārsūtīšanas riskam uz citu valsti (72).

157. Ņemot vērā hartas 52. panta 3. punkta prasības, gadījumā, ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas atbilstoši Regulai Nr. 343/2003 ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, ir pretrunā ECPAK 3. pantam tādēļ, ka pastāv netiešas izraidīšanas risks, tas parasti nozīmē arī hartas pārkāpumu. Šajā ziņā tiek pārkāptas it īpaši hartas 1. un 4. pantā, kā arī 19. panta 2. punktā garantētās patvēruma meklētāju pamattiesības (73).

158. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kopumā jāsecina, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas atbilstoši Regulai Nr. 343/2003 ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, parasti nav saderīga ar Savienības tiesībām, ja patvēruma meklētājs šajā dalībvalstī saskaras ar nopietnu risku, ka viņš pretēji Ženēvas konvencijai vai ECPAK var tikt izraidīts uz valsti, kur viņš tiek vajāts. Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana ir pretrunā Savienības tiesībām, hartas 47. pants ir piemērojams.

2)      Tiesas neapstrīdama pieņēmuma, ka patvēruma meklētājam sākotnēji atbildīgajā valstī nedraud Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstoša izraidīšana uz citu valsti, neatbilstība hartas 47. pantam

159. Saskaņā ar hartas 47. panta 1. punktu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai pārbaudītu šo pārkāpumu. Tā kā ar šo tiesību aizsardzības palīdzību jānoskaidro, vai tiešām ir pārkāptas tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tad šīs tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību rodas jau brīdī, kad šis tiesību pārkāpums tiek ticami apgalvots (74).

160. Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība izstrādāt konkrētus procesuālos noteikumus efektīvai tiesību aizsardzībai hartas 47. panta izpratnē. Tomēr šo dalībvalstu rīcības brīvību ierobežo prasība vienmēr garantēt tiesību aizsardzības efektivitāti. Šajā ziņā arī jāņem vērā, ka saskaņā ar hartas 52. panta 1. punktu ikvienam tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību izmantošanas ierobežojumam jābūt noteiktam tiesību aktos (75), ievērojot šo tiesību būtību, kā arī samērīguma principu.

161. Tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību saturā obligāti ietilpst tas, ka tiesību aizsardzībai, kas ir nodrošināma tiesību subjektam, ir jāatbilst efektivitātes principam (76). Saskaņā ar šo principu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (77).

162. Manuprāt, no šiem apsvērumiem par hartas 47. pantā noteikto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtību un obligāto saturu tieši izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka tiesām, pārbaudot patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, ir jābalstās uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka šī dalībvalsts neizraidīs patvēruma meklētāju uz citu valsti, pārkāpjot ECPAK vai Ženēvas konvenciju, nav saderīgs ar hartas 47. pantu.

163. Šajā ziņā galvenais ir tas, ka šāds pieņēmums ārkārtīgi apgrūtina vai pat de facto izslēdz iespēju tiesai pārbaudīt ar hartu nesaderīgas pakārtotās izraidīšanas risku uz valsti, kur attiecīgā persona tiek vajāta. Loģiski, ka nebūtu izprotami, ja valsts tiesa, ņemot vērā ECPAK un Ženēvas konvenciju, noraidītu pakārtotās izraidīšanas risku uz valsti, kur attiecīgā persona tiek vajāta, bet, ņemot vērā hartu, apstiprinātu pēc būtības tādu pašu pakārtotās izraidīšanas risku uz valsti, kur attiecīgā persona tiek vajāta. Šā iemesla dēļ attiecīgais neapstrīdamais pieņēmums, ka sākotnēji atbildīgā dalībvalsts nepārkāps ECPAK un Ženēvas konvenciju un neizraidīs patvēruma meklētāju uz valsti, kur viņš tiek vajāts, nav saderīgs ar hartas 47. pantu.

164. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz sesto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, pārbaudot, vai patvēruma meklētāju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 var likumīgi pārsūtīt uz citu dalībvalsti, tiesām ir jābalstās uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka attiecīgā dalībvalsts ir droša valsts, kurā patvēruma meklētājam nedraud Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstoša izraidīšana uz valsti, kur viņš tiek vajāts, nav saderīgs ar hartas 47. pantu.

E –    Septītais prejudiciālais jautājums

165. Uzdodot septīto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt skaidrojumu par 30. protokola par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei, kas ir pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, būtību un piemērojamību. Šajā ziņā tā galvenokārt jautā, vai, ņemot vērā attiecīgo protokolu, šajā lietā nozīmīgajām hartas normām Apvienotās Karalistes tiesību sistēmā var būt neierobežota tiesiskā iedarbība.

166. Tādējādi iesniedzējtiesa, uzdodot šo jautājumu, vēlas uzzināt, vai un, ja tā ir, kādā mērā 30. protokols ir uzskatāms par Apvienotās Karalistes un Polijas Republikas atteikšanos no hartas piemērojamības (“opt‑out”).

167. Manuprāt, uz jautājumu, vai 30. protokols ir vērtējams kā vispārīga Apvienotās Karalistes un Polijas Republikas atteikšanās no hartas piemērojamības, nepārprotami ir jāatbild noliedzoši (78). Šādu secinājumu es izdaru no 30. protokola teksta analīzes, īpaši ņemot vērā tā apsvērumus.

168. Saskaņā ar 30. protokola 1. panta 1. punktu ar hartu nepalielina Tiesas vai jebkuras tiesas Polijā vai Apvienotajā Karalistē spējas atzīt, ka Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas un administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.

169. Tādējādi saskaņā ar 30. protokola 1. panta 1. punkta formulējumu tajā ir precizēts, ka ar hartu nedrīkst ne pārdalīt kompetences uz Apvienotās Karalistes vai Polijas rēķina, ne arī paplašināt Savienības tiesību piemērošanas jomu, paplašinot Līgumos noteiktās Savienības kompetences. Tomēr šādi 30. protokola 1. panta 1. punktā ir tikai apstiprināts hartas 51. panta normatīvais saturs, kura mērķis tieši ir nepieļaut Savienības kompetenču vai Savienības tiesību piemērošanas jomas paplašināšanu (79). Tādējādi 30. protokola 1. panta 1. punktā principā nav apstrīdēta hartas piemērojamība Apvienotajai Karalistei un Polijai (80).

170. Šo analīzi apstiprina protokola apsvērumi, kuros vairākkārt tiek apstiprināta hartas principiālā piemērojamība Polijas un Anglijas tiesību sistēmai (81). Tā, piemēram, trešajā apsvērumā tiek uzsvērts, ka saskaņā ar LES 6. pantu Polijas un Apvienotās Karalistes tiesās harta jāpiemēro un jāinterpretē stingri saskaņā ar šajā pantā minētajiem paskaidrojumiem. Astotajā un devītajā apsvērumā tiek norādīts uz Polijas un Apvienotās Karalistes vēlmi precizēt dažus hartas piemērošanas aspektus, kā arī hartas piemērošanu Polijas un Apvienotās Karalistes normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem.

171. Lai gan 30. protokola 1. panta 1. punktā nav apstrīdēta hartas piemērojamība, bet tas ir vērtējams tikai kā skaidrs hartas 51. panta normatīvā satura apstiprinājums, šķiet, ka 30. protokola 1. panta 2. punkta mērķis ir precizēt atsevišķu hartas noteikumu piemērojamību Apvienotās Karalistes un Polijas tiesību sistēmās. Tas ir tādēļ, ka saskaņā ar 30. protokola 1. panta 2. punktu nekas hartas IV sadaļā nerada nekādas Polijā vai Apvienotajā Karalistē piemērojamas realizējamas tiesības tiktāl, ciktāl šādas tiesības nav paredzētas attiecīgo valstu tiesību sistēmās.

172. 30. protokola 1. panta 2. punktā ir ņemtas vērā hartas IV sadaļā (27.–38. pants) apkopotās sociālās pamattiesības un principi. Šī sadaļa, kurai dots virsraksts “Solidaritāte”, ir viena no strīdīgākajām tēmām hartas izstrādes vēsturē. Strīdīgs bija ne tikai pamatjautājums, vai hartā būtu jāiekļauj sociālās tiesības un principi, bet arī jautājums, cik daudzas sociālās tiesības būtu jāiekļauj, kā tās būtu konkrēti jānoformulē, cik saistošām tām jābūt un vai tās būtu kvalificējamas kā pamattiesības vai drīzāk kā pamatprincipi (82).

173. 30. protokola 1. panta 2. punkta konstatējums, ka nekas hartas IV sadaļā nerada Polijā vai Apvienotajā Karalistē piemērojamas realizējamas tiesības, apstiprina vispirms jau hartas 51. panta 1. punktā pausto principu, ka harta nerada realizējamas tiesības starp privātpersonām. Turklāt šķiet, ka 30. protokola 1. panta 2. punkts tomēr izslēdz arī iespēju, ka no hartas 27.–38. panta varētu izrietēt jaunas Savienības tiesības un prasības, uz kurām tiesību subjekti varētu atsaukties attiecībā pret Apvienoto Karalisti vai Poliju (83).

174. Tā kā šajā lietā strīdīgās pamattiesības nepieder pie hartas IV sadaļā minētajām sociālajām pamattiesībām un principiem, šeit tomēr nav sīkāk jāizskata jautājums par 30. protokola 1. panta 2. punkta precīzu spēkā esamību un piemērojamību. Šajā ziņā pietiek ar norādi uz 30. protokola desmito apsvērumu, atbilstoši kuram atsauces minētajā protokolā uz konkrētu hartas noteikumu darbību nekādā ziņā neskar citu hartas noteikumu darbību.

175. Visbeidzot, 30. protokola 2. pantā ir paredzēts, ka, ja kāds hartas noteikums attiecas uz valsts praksi un tiesību aktiem, to piemēro Polijai vai Apvienotajai Karalistei vienīgi tiktāl, ciktāl tajā ietvertās tiesības vai principi ir atzīti Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību aktos vai praksē.

176. Ņemot vērā jau minētos apsvērumus, no 30. protokola 2. panta nevar izdarīt secinājumu par vispārēju Apvienotās Karalistes un Polijas atteikšanos no hartas piemērošanas. Turklāt 30. protokola 2. pants attiecas tikai uz tiem hartas noteikumiem, kuri norāda uz valsts praksi un tiesību aktiem (84). Tas neattiecas uz šajā lietā būtiskajiem hartas noteikumiem.

177. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz septīto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka no 30. protokola interpretācijas neizriet nekas, kādēļ varētu apšaubīt šajā lietā būtisko hartas normu piemērošanu Apvienotajā Karalistē.

VII – Secinājumi

178. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Court of Appeal of England and Wales prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         dalībvalsts lēmums atbilstoši Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 3. panta 2. punktam par to, vai tā izskatīs prasījumu sniegt patvērumu, par kuru tā saskaņā ar šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem nav atbildīga, ir akts, ar kuru tiek īstenotas Savienības tiesības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta izpratnē;

2)         dalībvalstij, kurā iesniegts patvēruma pieteikums, ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. pantā paredzētās tiesības izskatīt šo pieteikumu, ja, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, viņš tiktu pakļauts nopietnam riskam, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās pamattiesības. Turpretim nopietns risks, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, vai Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, tiesību normas, ja tas vienlaicīgi nerada pārsūtāmiem patvēruma meklētājiem hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams pamats pienākumam izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības;

3)         pienākums interpretēt Regulu Nr. 343/2003 atbilstoši pamattiesībām liedz balstīties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ievēro no Savienības tiesībām izrietošās patvēruma meklētāja pamattiesības vai attiecīgi visus Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 noteiktos obligātos standartus. Turpretim dalībvalstīm nav aizliegts, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, balstīties uz apstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalstī, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tiek ievērotas patvēruma meklētāja cilvēktiesības, kā arī pamattiesības;

4)         saskaņā ar hartas 52. panta 3. punktu ir jānodrošina, lai hartā garantētā aizsardzība jomās, kurās hartas normas pārklājas ar ECPAK noteikumiem, nebūtu mazāka par ECPAK garantēto aizsardzību. Tā kā ECT judikatūrā ir precizēts ECPAK garantētās aizsardzības apmērs un piemērojamība, šai judikatūrai ir īpaša nozīme un tā ir ļoti svarīga Tiesas attiecīgo hartas normu interpretācijā;

5)         tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, pārbaudot, vai patvēruma meklētāju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 var likumīgi pārsūtīt uz citu dalībvalsti, tiesām ir jābalstās uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka attiecīgā dalībvalsts ir droša valsts, kurā patvēruma meklētājam nedraud Ženēvas konvencijai vai ECPAK neatbilstoša izraidīšana uz valsti, kur viņš tiek vajāts, nav saderīgs ar hartas 47. pantu;

6)         no 30. protokola par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei interpretācijas neizriet nekas, kādēļ varētu apšaubīt šajā lietā būtisko hartas normu piemērošanu Apvienotajā Karalistē.

1 – Oriģinālvaloda – vācu. Tiesvedības valoda – angļu.

2 – OV L 50, 1. lpp.

3 – 2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (prasība Nr. 30696/09).

4 – Līdztekus šeit minētajai regulai un direktīvām ir daudz citu sekundāro tiesību aktu par kopējas patvēruma sistēmas izveidi, likumīgas imigrācijas politiku un cīņu pret nelikumīgu imigrāciju, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regula (ES) Nr. 439/2010, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (OV L 132, 11. lpp.), vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.).

5 – OV L 212, 12. lpp.

6 – OV L 31, 18. lpp.

7 – OV L 304, 12. lpp.

8 – OV L 326, 13. lpp.

9 – Apvienotās Karalistes valdība uz pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem ir atbildējusi gadījumam, ja pretēji tās ierosinājumam Tiesa secinātu, ka lēmums par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto tiesību izskatīt patvēruma pieteikumu pašai izmantošanu ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

10 – Savienības tiesiskajā sistēmā par patvēruma pieteikumu izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai Šveices Konfederācija piedalījās, pamatojoties uz Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieprasījumu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē, izskatīšanu (OV 2008, L 53, 5. lpp.). Saskaņā ar šā nolīguma 5. panta 2. punktu Šveices Konfederācija ir tiesīga iesniegt Tiesai lietas izklāstu vai rakstiskus apsvērumus, ja kādas dalībvalsts tiesa iesniedz Tiesai prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 343/2003 interpretāciju.

11 – Iesniedzējtiesa uzskata, ka tai pamatlietā jāizskata šis jautājums, jo Secretary of State esot apgalvojis, ka dalībvalstīm, izmantojot saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu piešķirto rīcības brīvību, nav jāievēro Savienības pamattiesības, jo šīs rīcības brīvības izmantošanai neesot piemērojamas Savienības tiesības.

12 – Šajā ziņā skat. arī Paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 32. lpp.).

13 – OV 2007, C 303, 32. lpp. Saskaņā ar hartas 52. panta 7. punktu Savienības un dalībvalstu tiesām pienācīgi jāievēro skaidrojumi, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes hartas interpretācijai. LES 6. panta 1. punkta trešajā daļā tiek arī skaidri apstiprināta Paskaidrojumu par hartu nozīme atsevišķu hartas noteikumu interpretēšanā.

14 – 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 5/88 Wachauf (Recueil, 2609. lpp.).

15 – 1991. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp.).

16 – 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C‑292/97 Karlsson u.c. (Recueil, I‑2737. lpp.). Šis spriedums ir pieskaitāms pie lietā Wachauf attīstītā judikatūras virziena.

17 – Spriedums lietā Wachauf (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē, 19. punkts). Šo spriedumu, cita starpā, apstiprināja 2006. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑540/03 Parlaments/Padome (Krājums, I‑5769. lpp., 104. un 105. punkts).

18 – Spriedums lietā ERT (minēts iepriekš 15. zemsvītras piezīmē, 41. un nākamie punkti).

19 – Šajā ziņā skat. arī Ladenburger, C. “Art. 51”, Europäische Grundrechtecharta (red. Tettinger, P./Stern, K.), Minhene, 2006, 22. un 23. punkts; Nowak, C. Handbuch der Europäischen Grundrechte (red. Heselhaus/Nowak), Minhene, 2006, § 6, 44. un nākamie punkti.

20 – Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu dalībvalsts, kura brīvprātīgi izlemj izskatīt patvēruma pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus.

21 – Spriedums lietā Wachauf (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē).

22 – Komisijas 1984. gada 16. maija Regula (EEK) Nr. 1371/84, kas paredz Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā noteiktā papildmaksājuma piemērošanas noteikumus (OV L 132, 11. lpp.).

23 – Spriedums lietā Wachauf (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē, 19. punkts).

24 – Turpat (22. un 23. punkts).

25 – Šajā ziņā skat. arī spriedumu lietā Parlaments/Padome (minēts iepriekš 17. zemsvītras piezīmē, 104. punkts).

26 – Pamatoti to raksturo Graßhof, M. EU‑Kommentar (red. Schwarze), 2. izdevums, Bādenbādene, 2009, EKL 63. pants, 4. punkts.

27 – EKL 63. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunkts.

28 – Saskaņā ar Protokola (Nr. 5) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 1. un 2. pantu Dānija nav piedalījusies šo direktīvu pieņemšanā, tādēļ šīs direktīvas Dānijai nav saistošas un tai tās nav jāpiemēro (skat. Direktīvas 2003/9 preambulas 21. apsvērumu, Direktīvas 2004/83 preambulas 40. apsvērumu un Direktīvas 2005/85 preambulas 34. apsvērumu). Lai gan Īrija saskaņā ar Protokola (Nr. 4) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 3. pantu ir piedalījusies Direktīvu 2004/83 un 2005/85 pieņemšanā (skat. attiecīgi šo direktīvu preambulu 39. un 33. apsvērumu), tā saskaņā ar minētā protokola 1. pantu nepiedalījās Direktīvas 2003/9 pieņemšanā (skat. šīs direktīvas preambulas 20. apsvērumu). Saskaņā ar iepriekš minētā protokola 3. pantu Apvienotā Karaliste ir piedalījusies šo trīs direktīvu pieņemšanā (skat. Direktīvas 2003/9 preambulas 19. apsvērumu, Direktīvas 2004/83 preambulas 38. apsvērumu un Direktīvas 2005/85 preambulas 32. apsvērumu).

29 – Skat. Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 preambulu otro apsvērumu.

30 – Skat. Direktīvas 2003/9 preambulas piekto apsvērumu, Direktīvas 2004/83 preambulas desmito apsvērumu un Direktīvas 2005/85 preambulas astoto apsvērumu.

31 – Skat. Direktīvas 2003/9 preambulas sesto apsvērumu, Direktīvas 2004/83 preambulas vienpadsmito apsvērumu un Direktīvas 2005/85 preambulas devīto apsvērumu.

32 – Šajā ziņā skat. arī 2010. gada 2. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08 Salahadin Abdulla (Krājums, I‑1493. lpp., 51. un nākamie punkti) un 2010. gada 9. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑57/09 un C‑101/09 B un D (Krājums, I‑10979. lpp., 77. un 78. punkts), kuros Tiesa, interpretējot Direktīvu 2004/83, no vienas puses, ir uzsvērusi, ka direktīvas normas par bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem, kā arī tā saturu ir pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot Ženēvas konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem, un, no otras puses, ir atzinusi, ka direktīvas interpretācija ir jāveic, ievērojot pamattiesības un hartā atzītos principus. Šajā ziņā skat. arī 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑31/09 Bolbol (Krājums, I‑5539. lpp., 38. punkts).

33 – Saskaņā ar Protokola (Nr. 5) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 1. un 2. pantu Dānija nav piedalījusies Regulas Nr. 343/2003 pieņemšanā, tādēļ tā Dānijai sākotnēji nebija saistoša un nebija tai piemērojama. Tādējādi starp Dāniju un pārējām dalībvalstīm vispirms palika spēkā Dublinas konvencija (skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas 18. un 19. apsvērumu). Ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par to patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri iesniegti Dānijā vai kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un par Eurodac sistēmu pirkstu nospiedumu salīdzināšanai, lai efektīvi piemērotu Dublinas konvenciju (OV L 66, 08.03.2006., 38. lpp.), tika paplašināta Regulas Nr. 343/2003 piemērošanas joma attiecībā uz attiecībām starp Savienību un Dāniju. Saskaņā ar Protokola (Nr. 4) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 3. pantu Īrija un Apvienotā Karaliste piedalījās šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā (skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas 17. apsvērumu). Turklāt jāņem vērā, ka, pamatojoties uz starptautiskiem līgumiem, dažas valstis, kas nav ES dalībvalstis, kā, piemēram, Šveices Konfederācija, ir piedalījušās Savienības tiesību sistēmā, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikumu izskatīšanu; šajā ziņā skat. šo secinājumu 10. zemsvītras piezīmi.

34 – Skat. Regulas Nr. 343/2003 6. panta 1., 7. un 8. punktu un 9. panta 1. un 2. punktu.

35 – Regulas Nr. 343/2003 10. pants. Tomēr šī atbildība beidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.

36 – Tādējādi Direktīvas 2005/85 25. panta 1. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai patvēruma meklētāju var kvalificēt kā bēgli saskaņā ar Direktīvu 2004/83, ja tām ir noteikts šāds pienākums saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003.

37 – Skat. šo secinājumu 92. punktu.

38 – Ņemot vērā iepriekš minēto, Regulas Nr. 343/2003 preambulas apsvērumos arī tiek norādīts uz Eiropadomes sanāksmē Tamperē izdarītajiem secinājumiem, atbilstoši kuriem veidojamā kopējā Eiropas patvēruma sistēma jābalsta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas piemērošanu (skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas otro apsvērumu). Turklāt tiek uzsvērts, ka attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī regula, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, kuru līgumslēdzējas puses tās ir (skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas 12. apsvērumu), un ka šajā regulā ir ievērotas hartā atzītās pamattiesības un principi (skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas 15. apsvērumu).

39 – Turpretim Komisijas priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu (COM(2008) 820, galīgā redakcija), ar kuru bija paredzēts pārstrādāt Regulu Nr. 343/2003, ir paredzēts patvēruma meklētāju pārsūtīšanas pagaidu apturēšanas mehānisms uz tādām dalībvalstīm, kuras ir saskārušās ar ārkārtas situāciju, kas uzliek ārkārtīgi lielu slogu tās uzņemšanas spējām, patvēruma sistēmai vai infrastruktūrai (31. pants). No Komisijas pamatojuma izriet, ka tā ir paredzēts risināt situācijas, kad dalībvalstu uzņemšanas spējas un patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas.

40 – Spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē).

41 – Verfassungsgerichtshof 2010. gada 7. oktobra spriedums lietā U694/10, pieejams Federālās juridiskās informācijas sistēmas tīmekļa vietnē: http://www.ris.bka.gv.at.

42 – 2010. gada 12. jūlija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, 13. un nākamie punkti.

43 – Šīs brīdinājuma vēstules ir pievienotas Komisijas rakstveida apsvērumu 1. un 2. pielikumā.

44 – Šajā lietā nav sīkāk jāizskata jautājums, vai un, ja tā ir, ar kādiem nosacījumiem hartas 1. pants var tikt patstāvīgi piemērots līdztekus hartas 4. pantam. Tomēr jānorāda, ka saskaņā ar dominējošo vācu doktrīnas viedokli vispirms ir jāizvērtē hartas 4. pants. Tiktāl, ciktāl jāuzskata, ka ir aizskarta ar šīm konkrētajām pamattiesībām aizsargātā joma, šīs konkrētās pamattiesības ir primāras un izslēdz hartas 1. pantu kā atsevišķu vai papildu pārbaudes kritēriju; šajā ziņā skat. Jarass, D. Charta der Grundrechte der Europäischen Union, Minhene, 2010, 1. pants, 4. punkts; Borowsky, D. Charta der Grundrechte der Europäischen Union (red. Meyer, J.), 3. izdevums, Bādenbādene, 2011, 1. pants, 33. punkts; Höfling, W. Kölner Gemeinschaftskommentar zur Europäischen Grundrechte-Charta (red. Tettinger, J./Stern, K.), Minhene, 2006, 1. pants, 18. punkts.

45 – Šajā ziņā skat. Höfling, W., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 4. pants, 3. punkts; Borowsky, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 4. pants, 20. punkts.

46 – Šajā lietā nav sīkāk jāizskata jautājums, vai un, ja tā ir, ar kādiem nosacījumiem hartas 1. pantu un/vai 4. pantu var patstāvīgi piemērot līdztekus hartas 19. panta 2. punktam. Tomēr jānorāda, ka saskaņā ar dominējošo vācu doktrīnas viedokli hartas 19. panta 2. punkts, ja tas pārklājas ar hartas 1. pantu un/vai 4. pantu, ir primāri piemērojams pārbaudē. Šajā ziņā skat. Jarass, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 19. pants, 4. punkts.

47 – Ar secinājumu, ka patvēruma tiesības tiek garantētas saskaņā ar LES un LESD noteikumiem, cita starpā, tiek norādīts uz 21. protokolu par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir pievienots LES un LESD. Tomēr, tā kā saskaņā ar Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, 3. pantu Apvienotā Karaliste ir piedalījusies Direktīvu 2003/9, 2004/85 un 2005/85, kā arī Regulas Nr. 343/2003 pieņemšanā, pamatlietā šajā ziņā nerodas jautājums par hartas 18. panta ietekmi uz Apvienoto Karalisti.

48 –      Tā kā Ženēvas konvencijas 33. pantā paredzētais izraidīšanas aizliegums attiecas uz bēgļiem, hartas 18. panta aizsardzības jomu šajā ziņā nosaka Ženēvas konvencijā ietvertais bēgļa jēdziens (šajā ziņā skat. Jarass, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 18. pants, 5. punkts). Ženēvas konvencijas 33. pantā paredzētā izraidīšanas aizlieguma aspektā bēgļa jēdziens attiecas ne tikai uz personām, kuras jau ir atzītas par bēgļiem, bet arī uz tām, kuras atbilst nosacījumiem, lai tiktu atzītas par bēgļiem. Šajā ziņā skat. Lauterpacht, E./Bethlehem, D. “The scope and content of the principle of non-refoulement: Opinion”, Refugee Protection in International Law (red. Feller, E./Türk, V./Nicholson, F.), Kembridža, 2003, 87., 116. un nākamās lpp.

49 – Šajā ziņā skat. Lauterpacht, E./Bethlehem, D., op. cit. (48. zemsvītras piezīme), 122. lpp.; Hailbronner, K. Asyl- und Ausländerrecht, 2. izdevums, Štutgarte, 2008, 655. punkts.

50 – Šajā ziņā skat. 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑403/09 PPU Detiček (Krājums, I‑12193. lpp., 34. punkts); 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts) un 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑101/01 Lindqvist (Recueil, I‑12971. lpp., 87. punkts).

51 – Šajā ziņā skat. arī Lenaerts, K., “The Contribution of the European Court of Justice to the Area of Freedom, Security and Justice”, ICLQ 2010, 255., 298. lpp., kurš pēc Tiesas jaunākās judikatūras Eiropas patvēruma sistēmas jomā padziļinātas analīzes secina, ka Tiesa judikatūrā cenšas ievērot Eiropas patvēruma sistēmas pamattiesību dimensiju.

52 – Šajā ziņā skat. arī spriedumu lietā Salahadin Abdulla (minēts iepriekš 32. zemsvītras piezīmē, 54. punkts) un spriedumu lietā Bolbol (minēts iepriekš 32. zemsvītras piezīmē, 38. punkts) par līdzīgi formulēto Direktīvas 2004/83 preambulas desmito apsvērumu un no tā izrietošo pienākumu attiecīgās direktīvas normas interpretēt atbilstoši pamattiesībām.

53 – Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un mērķi, kādi ir tiesiskajam regulējumam, kurā tā ietilpst; skat. tikai 2009. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑19/08 Petrosian u.c. (Krājums, I‑495. lpp., 34. punkts).

54 – Skat. Regulas Nr. 343/2003 preambulas trešo un ceturto apsvērumu.

55 – Regulas Nr. 343/2003 10. pants.

56 – Skat. šo secinājumu 118. punktu.

57 – Par 30. protokola par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei nozīmi un piemērojamību skat. šo secinājumu 165. un nākamos punktus.

58 – Piemēram, arī ECT 2008. gada 2. decembra spriedumā lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti (prasība Nr. 32733/08) ir balstījusies uz uzstādījumu, ka ir jāpieņem, ka Grieķija izpilda Direktīvā 2005/85 un Direktīvā 2003/9 noteiktos pienākumus.

59 – Šajā ziņā skat. arī 24. protokolu par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kas ir pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Šajā protokolā vispirms ir norādīts, ka, ņemot vērā pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības apmēru Eiropas Savienības dalībvalstīs, visos juridiskajos un praktiskajos jautājumos saistībā ar patvēruma lietām tās ir uzskatāmas par drošām izcelsmes valstīm. Tādēļ protokola beigās ir secināts, ka dalībvalsts pilsoņa iesniegtu patvēruma pieteikumu var izskatīt vai atzīt par pieņemamu citā dalībvalstī tikai šajā protokolā minēto stingri ierobežoto nosacījumu gadījumā.

60 – Par efektivitātes principu skat. 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑246/09 Bulicke (Krājums, I‑7003. lpp., 25. punkts), 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑2/06 Kempter (Krājums, I‑411. lpp., 57. punkts), 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c. (Krājums, I‑4233. lpp., 28. punkts) un 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 43. punkts).

61 – Spriedums lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti (minēts iepriekš 58. zemsvītras piezīmē).

62 – Minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē.

63 – ECPAK 3. un 13. pantam līdzvērtīgas tiesību normas ir atrodamas hartas 4. pantā un 47. panta 1. punktā. Šajā ziņā Paskaidrojumos par hartu attiecībā uz 4. pantu ir noteikts, ka 4. pantā minētās tiesības ir tiesības, ko garantē ECPAK 3. pants, kas izteikts tādiem pašiem vārdiem, tāpēc saskaņā ar hartas 52. panta 3. punktu 4. pantam ir tāda pati nozīme un piemērojums kā minētajam ECPAK 3. pantam. Paskaidrojumos par hartu attiecībā uz 47. panta 1. punktu tiek uzsvērts, ka šis noteikums gan ir balstīts uz ECPAK 13. pantu, tomēr tā aizsardzība ir plašāka, jo tas garantē tiesības uz efektīvu lietas izskatīšanu tiesā.

64 – ECT pastāvīgajā judikatūrā apstiprina, ka ECPAK ir jāuztver kā “dzīvs instruments”; skat. tikai ECT 1978. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Tyler pret Apvienoto Karalisti (prasība Nr. 5856/72, 31. punkts) un 1999. gada 16. decembra spriedumu lietā v. pret Apvienoto Karalisti (prasība Nr. 24888/94, 72. punkts).

65 – Šajā ziņā skat. arī Rengeling, H. W./Szczekalla, P., Grundrechte in der Europäischen Union, Ķelne, 2004, 468. punkts, kuri norāda, ka ar hartas 52. panta 3. punktu tiek veikta daudz dinamiskāka Savienības tiesību attīstība. Naumann, K., “Art. 52 Abs. 3 GrCh zwischen Kohärenz des europäischen Grundrechtsschutzes und Autonomie des Unionsrechts”, EuR 2008, 424. lpp., norāda, ka bez ECT judikatūras tik un tā nevarētu konstatēt, kāda ir ECPAK noteikto tiesību nozīme un piemērojamība, un ka tikai dinamiskas atsauces izmantošana var novērst būtiskas atšķirības Tiesas un ECT judikatūrā.

66 – Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] 2008. gada 9. septembra secinājumus lietā C‑465/07 Elgafaji (2009. gada 17. februāra spriedums, Krājums, I‑921. lpp., 23. punkts).

67 – Šajā ziņā skat. arī von Danwitz, T., “Art. 52”, Europäische Grundrechtecharta (red. Tettinger, P./Stern, K.), Minhene, 2006, 57. un 58. punkts, kurš, no vienas puses, uzsver, ka harta, protams, nepiešķir ECT ekskluzīvu interpretācijas varu pār atbilstošajām tiesībām, tomēr, no otras puses, viņš atzīst, ka ECT judikatūrā sniegtā ECPAK tiesību interpretācija Tiesai ir saistoša tiktāl, ciktāl tā nedrīkst nodrošināt mazāku aizsardzības līmeni, nekā garantē ECT. Skat. vēl arī Lenaerts, K./de Smijter, E., “The Charter and the Role of the European Courts”, Maastricht Journal of European and Comparative Law 2001, 90., 99. lpp., kuri, šķiet, uzskata, ka Tiesai ir pienākums ievērot un pārņemt attiecīgo ECT judikatūru.

68 – Kā jaunāko skat. 2010. gada 9. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Volker un Markus Schecke (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑1.* lpp., 43. un nākamie punkti). Skat. arī 2009. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑465/07 Elgafaji (Krājums, I‑921. lpp., 44. punkts), kurā Tiesa kā obiter dictum uzsvēra, ka šajā spriedumā sniegtā attiecīgo Direktīvas 2004/83 noteikumu interpretācija pilnībā atbilst ECPAK un ECT judikatūrai par ECPAK 3. pantu. 2010. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑400/10 PPU McB (Krājums, I‑8965. lpp., 53. punkts) Tiesa par hartas 7. pantu ir skaidri atzinusi, ka šai normai ir jāpiešķir tāda pati nozīme un piemērojamība kā ECPAK 8. panta 1. punktam, kā tas ir interpretēts ECT judikatūrā.

69 – Skat. šo secinājumu 114. un 115. punktu.

70 – Par hartas 18. pantā ietverto atsauci uz Ženēvas konvenciju skat. Bernsdorff, N. Charta der Grundrechte der Europäischen Union (red. Meyer, J.), 3. izdevums, Bādenbādene, 2011, 18. pants, 10. punkts; Wollenschläger, M. Handbuch der Europäischen Grundrechte (red. Heselhaus/Nowak), Minhene, 2006, § 16, 32. punkts; Jochum, G. Europäische Grundrechtecharta (red. Tettinger, P./Stern, K.), Minhene, 2006, 18. pants, 6. punkts.

71 – Skat. šo secinājumu 143. un nākamos punktus.

72 – Spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 342. punkts).

73 – Par jautājumu, vai tad, ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz kādu dalībvalsti notiek pretrunā hartas 1. un 4. pantam, kā arī 19. panta 2. punktam, šīs normas var patstāvīgi piemērot vienlaikus, skat. iepriekš 44. un 46. zemsvītras piezīmi.

74 – Skat. Jarass, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 47. pants, 11. punkts; Alber, S. Europäische Grundrechtecharta (red. Tettinger, P./Stern, K.), Minhene, 2006, 47. pants, 25. punkts; Nowak, C., op. cit. (19. zemsvītras piezīme), § 51, 32. punkts. Šādā ziņā skat. arī ECT pastāvīgo judikatūru par ECPAK 13. pantu, atbilstoši kurai šajā pantā garantētās tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu ir piemērojamas jau tad, ja ECPAK pārkāpums tiek ticami apgalvots, tā dēvētā “arguable complaint” gadījumā. Skat. tikai spriedumu lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 288. punkts) un 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā Kudła pret Poliju (prasība Nr. 30210/96, 157. punkts).

75 – Saistībā ar nosacījumu, ka pamattiesību ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, hartā garantēto tiesību ierobežojumi ir jāparedz vai nu Savienības likumdevējam, vai arī valsts likumdevējam. Ja pamattiesības tiek ierobežotas valsts tiesību sistēmas mērogā, šis nosacījums katrā ziņā ir interpretējams plaši, lai tas, it īpaši ņemot vērā atšķirīgās dalībvalstu likumdošanas tradīcijas, varētu ietvert arī paražu tiesības un judikatūras ceļā iedibinātās tiesības; skat: Jarass, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 52. pants, 28. punkts; Borowsky, D., op. cit. (44. zemsvītras piezīme), 52. pants, 20. punkts.

76 – Par efektivitātes principa nozīmi hartas 47. panta piemērošanā skat. Alber, S., op. cit. (74. zemsvītras piezīme), 47. pants, 34. punkts; Jarass, D. “Bedeutung der EU‑Rechtsschutzgewährleistung für nationale und EU‑Gerichte”, NJW 2011, 1393. un 1395. lpp. Skat. arī ECT pastāvīgo judikatūru par ECPAK 13. pantu, atbilstoši kurai šajā pantā garantētās tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību aizsardzībai jābūt pieejamai tiesību saņēmējam gan de facto, gan de iure, turklāt kompetentajām valsts iestādēm jābūt spējīgām gan pārbaudīt ECPAK noteikumu pārkāpumu pēc būtības, gan nodrošināt atbilstīgus aizsardzības līdzekļus. Skat. tikai spriedumu lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 290. un 291. punkts).

77 – Skat. 60. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

78 – Šajā ziņā skat. arī “House of Lords – European Union Committee, The Treaty of Lisbon: an impact assessment. Volume I: Report (10^th Report of Session 2007-08)”, http://www.parliament.the-stationery-office.co.uk/pa/ld200708/ldselect/ldeucom/62/62.pdf, 5.87. un 5.103. punkts. Līdzīgi arī Pernice, I. “The Treaty of Lisbon and Fundamental Rights”, Griller, S./Ziller, J. (red.), The Lisbon Treaty. EU Constitutionalism without a Constitutional Treaty?, Vīne, 2008, 235. un 245. lpp.

79 – Skat. šo secinājumu 71. un nākamos punktus. Šādā nozīmē arī Craig, P. The Lisbon Treaty, Oksforda, 2010, 239. lpp.; Pernice, I., op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 246. un 247. lpp.

80 – Līdzīgi arī “House of Lords – European Union Committee”, op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 5.103. punkta a) apakšpunkts; Dougan, M. “The Treaty of Lisbon 2007: winning minds, not hearts”, CMLR 2008, 617. un 669. lpp. Skat. arī Craig, P., op. cit. (79. zemsvītras piezīme), 239. lpp., kurš šajā ziņā pamatoti uzsver, ka tad, ja 30. protokola 1. panta 1. punktā būtu ietverta vispārēja atteikšanās no hartas piemērojamības, tā 1. panta 2. punktam nebūtu jēgas.

81 – Šajā ziņā skat. “House of Lords – European Union Committee”, op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 5.102. punkts.

82 – Šajā ziņā skat. Riedel, E. Charta der Grundrechte der Europäischen Union (red. Meyer, J.), 3. izdevums, Bādenbādene, 2011, pirms IV sadaļas, 7. un nākamie punkti.

83 – Šajā ziņā skat. “House of Lords – European Union Committee”, op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 5.103. punkta b) apakšpunkts, kas uzskata, ka protokola 1. panta 2. punkts izslēdz iespēju, ka, interpretējot konkrētas IV sadaļā ietvertās “tiesības”, Tiesa varētu secināt, ka no šīm “tiesībām” varētu izrietēt tiesā izvirzāmi prasījumi pret Apvienoto Karalisti.

84 – Skat. arī Dougan, M., op. cit. (80. zemsvītras piezīme), 670. lpp.; “House of Lords – European Union Committee”, op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 5.103. punkta C) apakšpunkts; Pernice, I., op. cit. (78. zemsvītras piezīme), 248. un 249. lpp.