TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2013. gada 18. jūlijā(*)

Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Liftu un eskalatoru ierīkošanas un apkopes tirgus – Mātesuzņēmuma atbildība par tā meitasuzņēmuma izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem – Holdinga sabiedrība – Uzņēmuma iekšējā atbilstības programma (“Atbilstības konkurences noteikumiem programma”) – Pamattiesības – Tiesiskas valsts principi naudas sodu noteikšanā – Varas dalīšana, tiesiskuma princips, atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un vainojamības princips – Regula (EK) Nr. 1/2003 – 23. panta 2. punkts – Spēkā esamība – Komisijas 1998. gada pamatnostādņu tiesiskums

Lieta C‑501/11 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kas iesniegta 2011. gada 27. septembrī,

Schindler Holding Ltd, Hergisvila [Hergiswil] (Šveice),

Schindler Management AG, Ebikona [Ebikon] (Šveice),

Schindler SA, Brisele (Beļģija),

Schindler Sàrl, Luksemburga (Luksemburga),

Schindler Liften BV, Hāga (Nīderlande),

Schindler Deutschland Holding GmbH, Berlīne (Vācija),

ko pārstāv R. Bechtold un W. Bosch, Rechtsanwälte, kā arī J. Schwarze, Prozessbevollmächtigter,

prasītāji,

pārējiem lietas dalībniekiem esot šādiem:

Eiropas Komisija, ko pārstāv R. Sauer un C. Hödlmayr, pārstāvji, kuriem palīdz A. Böhlke, Rechtsanwalt, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē,

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv F. Florindo Gijón un M. Simm, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. janvāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 18. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar apelācijas sūdzību Schindler Holding Ltd (turpmāk tekstā – “Schindler Holding”), Schindler Management AG (turpmāk tekstā – “Schindler Management”), Schindler SA (turpmāk tekstā – “Beļģijas Schindler”), Schindler Sàrl (turpmāk tekstā – “Luksemburgas Schindler”), Schindler Liften BV (turpmāk tekstā – “Nīderlandes Schindler”) un Schindler Deutschland Holding GmbH (turpmāk tekstā – “Vācijas Schindler”) (turpmāk tekstā visi kopā – “Schindler grupa”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑138/07 Schindler Holding u.c./Komisija (Krājums, II‑4819. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību atcelt Komisijas 2007. gada 21. februāra Lēmumu C(2007) 512, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL 81. pantu] (Lieta COMP/E‑1/38.823 – Lifti un eskalatori; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkuma versija ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 75, 19. lpp.), vai, pakārtoti, samazināt tiem piemērotos naudas sodus.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL 81. un 82. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta – ar ko tika aizstāts 15. panta 2. punkts Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17. Pirmā Regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), – 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.      Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..]

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.      Nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

4.      Ja soda naudu uzliek uzņēmumu apvienībai, ņemot vērā tās dalībnieku apgrozījumu, un ja apvienība ir maksātnespējīga, apvienībai ir pienākums prasīt iemaksas no saviem dalībniekiem, lai segtu soda naudas summu.

Ja šādas iemaksas nav veiktas apvienībai Komisijas noteiktajā termiņā, Komisija var pieprasīt soda naudas maksājumu tieši no jebkuriem uzņēmumiem, kas bija attiecīgo apvienības lēmējinstanču dalībnieki.

Pēc tam, kad Komisija pieprasījusi maksājumu saskaņā ar otro daļu, ja vajadzīgs, lai nodrošinātu soda naudas maksājumu pilnā apmērā, Komisija var pieprasīt atlikuma samaksu no jebkuriem apvienības dalībniekiem, kas darbojās tirgū, kurā izdarīts pārkāpums.

Komisija tomēr nepieprasīs maksājumu saskaņā ar otro vai trešo daļu no uzņēmumiem, kas pierāda, ka tie nav īstenojuši apvienības aizliegto lēmumu un vai nu nezināja par tā esamību, vai aktīvi norobežoja sevi no tā[,] pirms Komisija uzsāka lietas izmeklēšanu.

Katra uzņēmuma finansiālā atbildība attiecībā uz soda naudas maksājumu nepārsniedz 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.”

3        Regulas Nr. 1/2003 31. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu vai periodiska soda naudu. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu vai periodiska soda naudu.”

4        Komisijas paziņojuma ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas noteikšanai, piemērojot regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), kas bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, preambulā ir noteikts:

“[1998. gada pamatnostādnēs] [..] izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi atbalstot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu, kas noteikta saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu līdz 10 % apmērā no uzņēmuma apgrozījuma kopējā apjoma. Šī vara jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.

Jaunā metodoloģija, ko piemēro sodanaudas apjoma noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapjomu, ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai [..] [samazina], ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”

5        Atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 1. punktam “[šo] pamatapjomu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas izklāstīti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā”.

6        Attiecībā uz smagumu 1998. gada pamatnostādņu 1. punkta A daļā ir paredzēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Pārkāpumi tiek iedalīti trijās kategorijās: mazāk smagi pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi.

7        Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm sevišķi smagi pārkāpumi it īpaši ir horizontāli ierobežojumi, piemēram, “cenu karteļi” un tirgus sadales kvotas. Piemērojamā naudas soda pamatsumma ir “vairāk par [EUR] 20 miljoniem”.

8        Atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 2. punktam naudas soda pamatsumma var tikt palielināta, ja pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, piemēram, atkārtots viena veida pārkāpums, ko ir izdarījis viens un tas pats uzņēmums vai uzņēmumi. Saskaņā ar minēto pamatnostādņu 3. punktu šī pamatsumma var tikt samazināta, ja pastāv īpaši atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram, uzņēmumam ir bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā, nolīgumi nav tikuši efektīvi īstenoti vai ir notikusi uzņēmuma efektīva līdzdalība procedūrā, kura neietilpst Komisijas Paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām (OV 1996, C 207, 4. lpp.) piemērošanas jomā.

9        Komisijas paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas apmēra samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”), kurš piemērojams attiecīgajiem faktiem, ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju izmeklēšanā, kura sākta par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai ar kādiem var tikt samazināts naudas sods, kas citādi tiem būtu jāsamaksā.

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

10      Schindler grupa ir viena no vadošajām pasaules mēroga grupām, kas piegādā liftus un eskalatorus. Tās mātesuzņēmums ir Šveicē dibinātais Schindler Holding. Schindler grupa savu darbību veic ar valstu meitasuzņēmumu starpniecību. Tie, konkrēti, ir Beļģijas Schindler, Luksemburgas Schindler, Nīderlandes Schindler un Vācijas Schindler.

11      2003. gada vasarā saņēmusi informāciju par to, ka, iespējams, pastāv aizliegta vienošanās starp vadošajiem Eiropas liftu un eskalatoru ražotājiem, kuri veic komercdarbību Eiropas Savienībā, proti, Kone Belgium SA, Kone GmbH, Kone Luxembourg Sàrl, Kone BV Liften en Roltrappen, Kone Oyj, Otis SA, Otis GmbH & Co. OHG, General Technic-Otis Sàrl, General Technic Sàrl, Otis BV, Otis Elevator Company, United Technologies Corporation, Schindler grupu, ThyssenKrupp Liften Ascenseurs NV, ThyssenKrupp Aufzüge GmbH, ThyssenKrupp Fahrtreppen GmbH, ThyssenKrupp Elevator AG, ThyssenKrupp AG, ThyssenKrupp Ascenseurs Luxembourg Sàrl un ThyssenKrupp Liften BV, Komisija 2004. gada sākumā veica pārbaudes šo uzņēmumu telpās. Šie uzņēmumi iesniedza pieteikumus atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. No 2004. gada septembra līdz decembrim Komisija arī nosūtīja informācijas pieprasījumus uzņēmumiem, kuri bija piedalījušies pārkāpumā Beļģijā, vairākiem klientiem šajā dalībvalstī un Beļģijas apvienībai Agoria.

12      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka minētie uzņēmumi, kā arī Mitsubishi Elevator Europe BV, savstarpēji sadalot tirgus, noslēdzot nolīgumus vai saskaņoti darbojoties attiecībā uz piedāvājumu un līgumu piešķiršanu saistībā ar liftu un eskalatoru pārdošanu, ierīkošanu, apkopi un modernizāciju, ir piedalījušies četros vienotos, saliktos un turpinātos EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumos četrās dalībvalstīs. Attiecībā uz Schindler grupu senākais pārkāpuma sākuma datums ir pārkāpuma Vācijā sākuma datums, proti, 1995. gada 1. augusts.

13      Apstrīdētā lēmuma 2. pantā Schindler grupa ir sodīta šādi:

‟1.      Par pārkāpumiem Beļģijā, kas norādīti 1. panta 1. punktā, tiek piemēroti šādi naudas sodi:

[..]

–      Schindler [grupai]: Schindler Holding [..] un [Beļģijas Schindler], solidāri: 69 300 000 [euro]; [..]

[..]

2.      Par pārkāpumiem Vācijā, kas norādīti 1. panta 2. punktā, tiek piemēroti šādi naudas sodi:

[..]

–      Schindler [grupai]: Schindler Holding [..] un [Vācijas Schindler], solidāri: 21 458 250 [euro]; [..]

[..]

3.      Par pārkāpumiem Luksemburgā, kas norādīti 1. panta 3. punktā, tiek piemēroti šādi naudas sodi:

[..]

–      Schindler [grupai]: Schindler Holding [..] un [Luksemburgas Schindler], solidāri: 17 820 000 [euro]; [..]

[..]

4.      Par pārkāpumiem Nīderlandē, kas norādīti 1. panta 4. punktā, tiek piemēroti šādi naudas sodi:

[..]

–      Schindler [grupai]: Schindler Holding [..] un [Nīderlandes Schindler], solidāri: 35 169 750 [euro].ˮ

 Pārsūdzētais spriedums

14      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 4. maijā, prasītāji lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt piemērotos naudas sodus.

15      Eiropas Savienības Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Saskaņā ar Vispārējā tiesā iesniegto procesuālo rakstu tā iestājās lietā daļā, kas attiecas uz prasītāju izvirzīto iebildi par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta prettiesiskumu.

16      Ar 2007. gada 4. septembra lēmumu, kas Vispārējai tiesai darīts zināms 2009. gada 30. jūnijā, Komisija laboja apstrīdētā lēmuma 4. pantu tādējādi, ka tajā Schindler Management vairs nav minēts kā adresāts. Pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka prasībai ir zudis priekšmets un ka vairs nav jālemj par prasību tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šo sabiedrību.

17      Prasības pamatojumam prasītāji ir izvirzījuši trīspadsmit prasības pamatus, kurus Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā ir norādījusi šādi:

“[..] Pirmais pamats attiecas uz sodu tiesiskuma principa pārkāpumu, jo Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā Komisijai esot dota neierobežota rīcības brīvība naudas sodu aprēķināšanā. Otrais pamats attiecas uz atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, piemērojot 1998. gada pamatnostādnes un 2002. gada paziņojumu par sadarbību. Trešais pamats attiecas uz sodu tiesiskuma principa pārkāpumu un Komisijas kompetences neesamību saistībā ar 1998. gada pamatnostādņu pieņemšanu. Ceturtais pamats attiecas uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību prettiesiskumu, jo esot pārkāpts princips nemo tenetur se ipsum accusare, princips nemo tenetur se ipsum prodere [..], princips in dubio pro reo un samērīguma princips. Piektais pamats attiecas uz varas dalīšanas principa pārkāpumu un procesam, kas balstīts uz tiesiskas valsts principu ievērošanu, izvirzīto prasību neizpildi. Sestais pamats attiecas uz prasītājiem piemēroto naudas sodu konfiskācijas raksturu. Septītais un astotais pamats attiecas uz 1998. gada pamatnostādņu pārkāpumu, nosakot naudas sodu sākumsummu un izvērtējot atbildību mīkstinošos apstākļus. Devītais pamats attiecas uz 1998. gada pamatnostādņu un 2002. gada paziņojuma par sadarbību pārkāpumu saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu par pārkāpumiem Beļģijā, Vācijā un Luksemburgā. Desmitais pamats attiecas uz naudas sodu apmēra nesamērīgo raksturu. Vienpadsmitais pamats attiecas uz to, ka apstrīdētais lēmums nav juridiski korekti paziņots Schindler Holding. Divpadsmitais pamats attiecas uz Schindler Holding atbildības neesamību. Visbeidzot, trīspadsmitais pamats attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu.”

18      Pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā Vispārējā tiesa ir šādi mainījusi prasības pamatu secību:

“47      Šajā ziņā ir uzskatāms, ka vairāki prasītāju iebildumi attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā, un tāpēc tie tiks aplūkoti vispirms. Tāds ir iebildums, ko prasītāji izvirzījuši saistībā ar savu piekto prasības pamatu, kas būtībā attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punkta pārkāpumu. To iebildumu vidū, kuri attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā, ir arī iebildumi, kas izvirzīti vienpadsmitajā un divpadsmitajā pamatā, kuri skar, attiecīgi, apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu tiktāl, ciktāl tas ir adresēts Schindler Holding, jo apstrīdētais lēmums nav juridiski korekti paziņots, un tiktāl, ciktāl tajā Schindler Holding ir saukts pie solidāras atbildības.

48      Iebildumi saistībā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta tiesiskumu, kas izvirzīti pārējos prasības pamatos, tiks aplūkoti pēc tam. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu prasītāju iebildumus izskatīt šādi. Vispirms tiks analizēts pirmais, otrais, trešais un ceturtais pamats, kuros prasītāji izvirza vairākas iebildes par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, 1998. gada pamatnostādnēm un 2002. gada paziņojumu par sadarbību. Tad Vispārējā tiesa izskatīs sesto pamatu, saskaņā ar kuru apstrīdētajam lēmumam ir konfiskācijas raksturs. Visbeidzot, Vispārējā tiesa izskatīs septīto, astoto, devīto, desmito un trīspadsmito pamatu, kuros prasītāji ir izvirzījuši vairākus iebildumus attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu.”

19      Vispārējā tiesa ir noraidījusi šos prasības pamatus un prasību kopumā.

 Lietas dalībnieku prasījumi

20      Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un atcelt apstrīdēto lēmumu, pakārtoti, – atcelt vai samazināt naudas sodus, pakārtoti tam, – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un, visbeidzot, – piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Padome lūdz apelācijas sūdzību noraidīt daļā, kas attiecas uz iebildumu par Regulas Nr. 1/2003 prettiesiskumu, un lūdz Tiesai pienācīgi lemt par tiesāšanās izdevumiem.

 Par apelācijas sūdzību

23      Savu prasījumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza trīspadsmit pamatus.

 Par pirmo pamatu – varas dalīšanas principa pārkāpumu un procesam, kas balstīts uz tiesiskas valsts principu ievērošanu, izvirzīto prasību neizpildi

 Lietas dalībnieku argumenti

24      Ar pirmo prasības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd Vispārējās tiesas atbildi uz pamatu, kas attiecas uz ECPAK 6. pantu, ar ko prasītāji bija apgalvojuši, ka Komisijas procesā ticis pārkāpts varas dalīšanas princips un nav ievēroti tiesiskas valsts principi, kas atbilstoši šai tiesību normai piemērojami kriminālprocesiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēji, konkrēti, apstrīd pārsūdzētā sprieduma 53. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisijas lēmumiem, ar ko piemēro naudas sodus par konkurences tiesību pārkāpumiem, nav krimināltiesiska rakstura. Tie uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentos nav ņemts vērā nedz piemēroto naudas sodu lielums, nedz tas, ka ir stājies spēkā Lisabonas līgums, kas ir radikāli mainījis situāciju.

25      Apelācijas sūdzības iesniedzēji atgādina kritērijus, kas minēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija spriedumā Engel un citi pret Nīderlandi (A sērija, Nr. 22, 80. un nākamie punkti), un apgalvo, – Vispārējā tiesa kļūdaini esot atzinusi, ka uz procesiem, [kas norit] atbilstoši aizliegto vienošanos tiesībām, ir attiecināms Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Jussila pret Somiju (Recueil des arrêts et décisions, 2006‑XIV, 31. punkts), saskaņā ar kuru atsevišķās pārkāpumu kategorijās, kas neietilpst krimināltiesību kodolā, lēmums nav katrā ziņā jāpieņem tiesai, ar nosacījumu, ka lēmumam ir paredzēta pilnīga tiesiskuma pārbaude. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, šie procesi ietilpst “krimināltiesību kodolāˮ minētā sprieduma izpratnē. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji citē Vispārējās tiesas 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑141/08 E.ON Energie/Komisija (Krājums, II‑5761. lpp.) un pārsūdzētā sprieduma 160. punktu.

26      Apelācijas sūdzības iesniedzēji turklāt norāda, ka Vispārējās tiesas minētā judikatūra – konkrēti, 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija (Recueil, 3125. lpp., 81. punkts), kā arī 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp., 7. punkts), atbilstoši kuriem Komisija nevarot tikt kvalificēta kā tiesa ECPAK 6. panta izpratnē, – ir novecojusi, jo ir stājies spēkā Lisabonas līgums un ir tieši piemērojama ECPAK. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli tiesai, nevis administratīvai iestādei, kāda ir Komisija, esot jāpiemēro sods. Šajā ziņā tie apgalvo, ka sodu lieluma dēļ šajā lietā nevarot tikt piemērota Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kas izriet no 1984. gada 21. februāra sprieduma lietā Öztürk pret Vāciju (A sērija, Nr. 73) un 1994. gada 24. februāra sprieduma lietā Bendenoun pret Franciju (A sērija, Nr. 284), saskaņā ar kuru, konkrēti, tad, ja ir daudz pārkāpumu, kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, atbilst “masveida likumpārkāpumiemˮ, vai kriminālpārkāpumu gadījumā, par kuriem jāveic kriminālvajāšana, sodu var piemērot administratīva iestāde, ja var tikt garantēta pilnīga pārbaude tiesā.

27      Komisija un Padome apgalvo, ka pārbaude, ko Savienības tiesa veic attiecībā uz Komisijas lēmumiem, nodrošina, ka tiek izpildītas prasības attiecībā uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteikta ECPAK 6. panta 1. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Hartaˮ) 47. pantā.

28      Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka principi, kuri izklāstīti Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 27. septembra spriedumā lietā A. Menarini Diagnostics pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 43509/08), ko Komisija citējusi atbildes rakstā, nevar tikt attiecināti uz šo lietu, jo atšķirībā no Itālijas konkurences iestādes, par ko bija jautājums minētajā spriedumā, Komisija nav neatkarīga administratīva iestāde. Turklāt Vispārējā tiesa neesot veikusi faktu neierobežotu pārbaudi, kas prasīta ECPAK 6. pantā.

29      Atbildē uz replikas rakstu Komisija norāda, ka Vispārējai tiesai nav pēc savas ierosmes jāpārbauda fakti, bet gan prasītājiem ir jāizvirza prasības pamati un jāiesniedz pierādījumi (Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I‑13085. lpp., 62. punkts, kā arī iepriekš minētais ECT spriedums lietā A. Menarini Diagnostics pret Itāliju, 63. punkts).

 Tiesas vērtējums

30      Jākonstatē, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru Lisabonas līguma stāšanās spēkā esot grozījusi šajā lietā piemērojamās tiesību normas, un tādējādi apstrīdētais lēmums esot pretrunā ECPAK 6. pantam, jo to pieņēmusi Komisija, nevis tiesa.

31      Apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2007. gada 21. februārī, proti, pirms Lisabonas līguma pieņemšanas 2007. gada 13. decembrī un, a fortiori, pirms tā stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasībā atcelt tiesību aktu apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādi pastāvējuši akta pieņemšanas brīdī (skat. 1979. gada 7. februāra spriedumu apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑309/10 Agrana Zucker, Krājums, I‑7333. lpp., 31. punkts).

32      Turklāt, ja – kā ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas garantētas ECPAK, ir Savienības tiesību vispārējo principu pamats un ja Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts pienākums tajā ietvertajām tiesībām piešķirt tādu pašu nozīmi un piemērošanas jomu kā atbilstošajām tiesībām, kas ir garantētas ECPAK, tad šī pēdējā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, tomēr nav Savienības tiesību sistēmā integrēts formāls juridisks instruments (skat. 2012. gada 24. aprīļa spriedumu lietā C‑571/10 Kamberaj, 62. punkts, un 2013. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑617/10 Åkerberg Fransson, 44. punkts).

33      Katrā ziņā, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, pats fakts, ka lēmumus, ar ko piemēro naudas sodus konkurences jomā, pieņem Komisija, nav pretrunā ECPAK 6. pantam atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas interpretācijai. Šajā ziņā jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā A. Menarini Diagnostics pret Itāliju, kas attiecas uz sodu, kuru Itālijas konkurenci regulējošā iestāde piemērojusi pret konkurenci vērstu darbību dēļ, kuras līdzīgas darbībām, kurās tika vainoti prasītāji, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā piemērotā naudas soda ievērojamo apmēru, sods bardzības ziņā ietilpst krimināltiesību jomā.

34      Tomēr [minētā tiesa] norādītā sprieduma 58. punktā ir atgādinājusi, ka uzticēt administratīvām iestādēm uzdevumu izmeklēt un novērst konkurences noteikumu pārkāpumus nav nesaderīgi ar ECPAK, ja vien ieinteresētā persona par jebkuru šādi pret to pieņemtu lēmumu var vērsties tiesā, kura sniedz ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas.

35      Iepriekš minētā sprieduma lietā A. Menarini Diagnostics pret Itāliju 59. punktā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir precizējusi, ka ECPAK 6. panta ievērošana pieļauj, ka administratīvā procesā “soduˮ vispirms piemēro administratīva iestāde. Tomēr tajā ir noteikts, ka administratīvās iestādes lēmumu, kas pats neatbilst ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, vēlāk pārbauda tiesu iestāde ar neierobežotu kompetenci. Šādas iestādes īpašību vidū ir kompetence faktiski un juridiski katrā punktā grozīt zemākas iestādes pieņemto lēmumu. Tiesu iestādei, konkrēti, ir jābūt pilnvarām aplūkot visus faktiskos un tiesību jautājumus, kam ir nozīme attiecībā uz tajā ierosināto lietu.

36      Lemjot par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš pašlaik ir izklāstīts Hartas 47. pantā un kas Savienības tiesībās atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam, Tiesa ir atzinusi, ka papildus Līgumā paredzētajai tiesiskuma pārbaudei Savienības tiesai ir neierobežota kompetence, kas tai atbilstoši LESD 261. pantam ir atzīta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu un kas pilnvaro to aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (iepriekš minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 63. punkts).

37      Attiecībā uz tiesiskuma pārbaudi Tiesa ir atgādinājusi, ka Savienības tiesai tā ir jāveic, pamatojoties uz elementiem, kādus prasītājs iesniedzis, lai pamatotu izvirzītos prasības pamatus, un ka tā nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot 1998. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu vērtējumu, lai atteiktos veikt padziļinātu gan juridisku, gan faktisku pārbaudi (iepriekš minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 62. punkts).

38      Tā kā Līgumos paredzētā pārbaude nozīmē, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan juridisko pārbaudi un ka tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru, Tiesa ir secinājusi, – nešķiet, ka LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude, ko papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētā neierobežotā kompetence attiecībā uz naudas soda apmēru, būtu pretrunā pašlaik Hartas 47. pantā paredzētā principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām (iepriekš minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 67. punkts).

39      No šiem elementiem izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats nav pamatots.

 Par otro pamatu – pierādījumu sniegšanas tiešuma pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

40      Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz ceturto pamatu, kas izvirzīts, pamatojot apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību pirmajā instancē. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, saskaņā ar pierādījumu sniegšanas “tiešumuˮ Vispārējai tiesai ir jāgūst tiešs priekšstats par personām, kuras sniedz paziņojumus vai iesniedz citus pierādījumus. Liecinieki būtu jāuzklausa ar zvērestu tiesā, atklātā tiesas sēdē un uzņēmumiem, pret ko izvirzītas apsūdzības, būtu jābūt iespējai nopratināt lieciniekus.

41      Komisijas izmeklēšana pēc būtības un Vispārējās tiesas pārbaude neatbilstot šīm prasībām, jo tās bieži pamatojoties vienīgi uz faktu rakstveida izklāstu, ko snieguši uzņēmumi, kuri sadarbojas ar Komisiju. Attiecībā uz informāciju, kas sniegta saistībā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, pastāvot ievērojams risks, ka uzņēmumi, kas sadarbojas, varētu faktus sagrozīt vai pārspīlēt.

42      Komisija norāda, ka otrais pamats nav pieņemams.

 Tiesas vērtējums

43      No LESD 256. panta, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta – redakcijā, kas piemērojama šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas dienā, – 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kuru tiek lūgts atcelt, apstrīdētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, ar ko konkrēti tiek pamatots šis lūgums (it īpaši skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 34. punkts, kā arī 2002. gada 8. janvāra spriedumu lietā C‑248/99 P Francija/Monsanto un Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 68. punkts).

44      Kā Komisija ir uzsvērusi atbildes rakstā, otrais apelācijas sūdzības pamats ir formulēts abstrakti un tajā nav norādīti pārsūdzētā sprieduma apstrīdētie punkti. Vienīgais identifikācijas elements ir atsauce uz prasības pirmajā instancē ceturto pamatu, kas bija balstīts uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību prettiesiskumu, jo esot pārkāpts princips nemo tenetur se ipsum accusare, princips nemo tenetur se ipsum prodere, princips in dubio pro reo un samērīguma princips. Šis pamats nešķiet saistīts ar otro apelācijas sūdzības pamatu.

45      No šiem elementiem izriet, ka otrais pamats ir pārāk neskaidrs, lai uz to saņemtu atbildi, un tas jāatzīst par nepieņemamu.

46      Katrā ziņā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē, ka Vispārējā tiesā nav uzklausīti liecinieki, pietiek atgādināt, ka prasībā, kas vērsta pret Komisijas lēmumu konkurences jomā, principā prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos prasības pamatus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Chalkor/Komisija, 64. punkts). Ģenerāladvokāte secinājumu 48. punktā ir norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav nedz apstrīdējuši paziņojumā par iebildumiem izklāstītos faktus, nedz arī lūguši Vispārējai tiesai nopratināt lieciniekus.

47      Tādējādi otrais pamats nav pieņemams.

 Par trešo pamatu – Regulas Nr. 1/2003 23. panta spēkā neesamību tiesiskuma principa pārkāpuma dēļ

 Lietas dalībnieku argumenti

48      Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji atgādina pirmo pamatu, kas izvirzīts, pamatojot prasību pirmajā instancē, un kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta nesaderību ar tiesiskas valsts principu un piemērojamā likuma precizitātes principu (nulla poena sine lege certa), kas izriet no ECPAK 7. panta un Hartas 49. panta.

49      Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka likumdevējam pašam ir jānosaka būtiskie elementi jomās, kuras jāreglamentē. Kopš Lisabonas līguma šis princips esot skaidri izklāstīts LESD 290. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā, saskaņā ar kuru “uz būtiskiem elementiem kādā jomā attiecas leģislatīvie akti, un tādējādi uz tiem nedrīkst attiekties pilnvaru deleģēšanaˮ.

50      Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka tiesiskuma principa pārkāpums izrietot no Regulas Nr. 1/2003 23. pantā lietotā jēdziena “uzņēmumsˮ nenoteiktības. Komisija un Savienības tiesas pārmērīgi paplašinot šī jēdziena apjomu, izmantojot ekonomiskas vienības jēdzienu pilnībā nošķirti no juridiskās personas jēdziena, kas noteikti bijis padomā Savienības likumdevējam. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, jēdziena “uzņēmumsˮ lietošana aizskar tiesības, kādas ir mātesuzņēmumam, kuram ir solidāra atbildība tad, ja tā nekādi nav reāli un sīki nostiprināta formālā likumā.

51      Tiesiskuma principa pārkāpums izrietot arī no to sodu nenoteiktības, kuri tiek piemēroti konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli pārkāpuma smagums un ilgums nav pietiekami precīzi kritēriji. 1998. gada pamatnostādnes un 2002. gada paziņojums par sadarbību neesot piemēroti līdzekļi, jo tie nav saistoši, – to Tiesa esot konstatējusi 2011. gada 14. jūnija spriedumā lietā C‑360/09 Pfleiderer (Krājums, I‑5161. lpp., 23. punkts). Attiecībā uz robežvērtību 10 % apjomā no apgrozījuma, kas Regulas Nr. 1/2003 23. pantā norādīta kā naudas soda maksimālais apmērs, tā esot mainīgs lielums un konkrēti esot atkarīga no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses un no sabiedrībām, kuras tiek vainotas pārkāpumā, tā esot saistīta nevis ar darbību, bet gan ar uzņēmumu un tā neesot “skaitlisks un absolūts maksimālais apmērsˮ, kā Vispārējā tiesa kļūdaini norādījusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā. Visbeidzot, arī neierobežota kompetence nevarot aizstāt likuma neprecizitāti, neraugoties uz to, ka šī kompetence pastāv tikai teorētiski un Vispārējā tiesa to parasti neīsteno.

52      Komisija un Padome apgalvo, ka LESD 290. pantam nav nozīmes, izvērtējot Regulas Nr. 1/2003 23. panta tiesiskumu. Attiecībā uz šīs regulas 23. pantā minētā termina “uzņēmums” neprecizitāti Padome norāda, ka jautājums ir par jaunu un tātad nepieņemamu argumentu. Turklāt Komisija un Padome vērš uzmanību uz to, ka minētais jēdziens “uzņēmums” ir precizēts ar Savienības tiesu judikatūru, kas atbilstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Pēc minēto iestāžu uzskatiem, arguments par soda varbūtējo nenoteiktību ir jānoraida, arī ņemot vērā judikatūru par Regulas Nr. 17 15. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. pantu.

 Tiesas vērtējums

53      Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz atbildi, ko Vispārējā tiesa sniegusi uz prasības pirmajā instancē pirmo pamatu, tomēr neprecizēdami pārsūdzētā sprieduma apstrīdētos punktus. Tā kā Vispārējā tiesa šo apelācijas sūdzības pamatu ir aplūkojusi pārsūdzētā sprieduma 93.–116. punktā, ir jāatsaucas uz šo minētā sprieduma daļu.

54      Gan izskatot pārsūdzēto spriedumu, gan prasību pirmajā instancē, – kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 139. punktā, – var secināt, ka argumentu par varbūtējo uzņēmuma jēdziena nenoteiktību attiecībā uz tiesiskuma principu apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā nav izvirzījuši, tāpat arī Vispārējā tiesa nav šo argumentu izskatījusi.

55      No tā izriet, ka minētais arguments ir jāatzīst par nepieņemamu, jo apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri tikuši izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (2012. gada 13. marta spriedums lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome, 92. punkts).

56      Attiecībā uz argumentu par naudas sodu apmēra nenoteiktību saistībā ar tiesiskuma principu ir jāatgādina – kā nupat izklāstīts šī sprieduma 31. punktā –, ka Lisabonas līguma normām nav nozīmes, izvērtējot apelācijas sūdzības pamatu par lēmumu konkurences jomā, kurš pieņemts vēl pirms minētā līguma parakstīšanas. No tā izriet, ka arguments par LESD 290. panta pārkāpumu nav pamatots.

57      Pārsūdzētā sprieduma 96. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, ir atgādinājusi, ka tiesiskuma princips nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi (2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 94. punkts). Minētā sprieduma 99. punktā, tāpat nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa ir atgādinājusi likuma skaidrības vērtējuma kritērijus saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, proti, ka likuma skaidrība tiek novērtēta ne tikai pēc attiecīgās normas formulējuma, bet arī pēc precizējumiem, kas izdarīti ar pastāvīgo un publicēto judikatūru (šajā ziņā skat. ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G. pret Franciju, A sērija, Nr. 325‑B, 25. punkts), un ka fakts, ka likums piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā paredzamības prasībai, ja vien šādu pilnvaru izmantošanas apjoms un noteikumi, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (ECT 1992. gada 25. februāra spriedums lietā Margareta un Roger Andersson pret Zviedriju, A sērija, Nr. 226, 75. punkts).

58      Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai ir atstāta rīcības brīvība, regulā tomēr tās izmantošana ir ierobežota, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Tā, pirmkārt, iespējami piemērojamajai naudas soda summai ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, tādējādi naudas soda maksimālais apmērs, ko var piemērot kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. Otrkārt, šīs rīcības brīvības izmantošanu ierobežo arī uzvedības normas, ko Komisija pati sev ir noteikusi 2002. gada paziņojumā par sadarbību un 1998. gada pamatnostādnēs. Turklāt uz Komisijas zināmo un pieejamo administratīvo praksi pilnībā attiecas Savienības tiesu pārbaude; Savienības tiesu pastāvīgā judikatūra ir ļāvusi precizēt jēdzienus, kuri varētu būt ietverti minētajā 23. panta 2. punktā. Tādējādi apdomīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt aprēķina metodi un sistēmu, pēc kādas nosaka naudas sodu lielumu par tā attiecīgu rīcību, un tas, ka šis uzņēmējs nevar iepriekš precīzi zināt naudas sodu apmēru, ko Komisija noteiks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par sodu tiesiskuma principa pārkāpumu (šajā ziņā skat. arī 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija, 50.–55. punkts).

59      Ņemot vērā šos elementus, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, aplūkojot Komisijas rīcības brīvību, it īpaši ņemdama vērā objektīvus kritērijus, vispārējos tiesību principus un 1998. gada pamatnostādnes, kas Komisijai jāievēro, un pārsūdzētā sprieduma 116. punktā secinot, ka iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu un kura attiecas uz sodu tiesiskuma principa pārkāpumu, ir jānoraida.

60      No tā izriet, ka trešais pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par ceturto pamatu – 1998. gada pamatnostādņu spēkā neesamību Komisijas kā likumdevējas iestādes kompetences neesamības dēļ

 Lietas dalībnieku argumenti

61      Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru ar 1998. gada pamatnostādnēm tikušas “vienīgi precizētas Komisijas rīcības brīvības īstenošanas robežas”. Tie norāda, ka šīs pamatnostādnes, kas praksē ir izšķirošas, nosakot naudas sodus, bija jāpieņem Padomei likumdevēja statusā. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā ziņā atsaucas uz LESD 290. panta 1. punktu par pilnvaru došanu Komisijai ar leģislatīvu aktu.

62      Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 136. punktu, konkrēti, Vispārējās tiesas argumentu, ka, ņemot vērā naudas sodu preventīvo mērķi, to aprēķina metode un sistēma, pēc kādas nosaka naudas sodu lielumu, ir pamatoti atstātas Komisijas vērtējumam. Paužot šādu viedokli, Vispārējā tiesa esot atteikusies no soda atbilstības tiesiskā valstī par labu mērķiem apkarot un novērst pārkāpumus.

63      Komisija norāda, ka 1998. gada pamatnostādnes nav piemēroto naudas sodu juridiskais pamats, bet ar tām tiek vienīgi precizēts, kā Komisija piemēro Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, un ir nodrošināta vienveidīga administratīvā prakse. Tādējādi jautājums esot par vienkāršām Komisijas administratīvajām normām, kas principā nav saistošas Savienības tiesām (iepriekš minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 62. punkts). Tieši to Vispārējā tiesa esot norādījusi pārsūdzētā sprieduma 133. punktā.

64      1998. gada pamatnostādnes neesot deleģēts tiesību akts. Katrā ziņā LESD 290. panta 1. punktā, kas ieviests pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, esot reglamentēts nevis jautājums par to, kad tiesību aktam vajadzīga deleģēšana, bet tikai jautājums par to, kā pilnvaru deleģēšanai jāizpaužas īpašā jomā, kurai šajā gadījumā nav nozīmes. Turklāt, tā kā ar tiesisko regulējumu, kas ietverts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, neesot pārkāpts precizitātes princips, kritika vēl jo mazāk esot pamatota attiecībā uz 1998. gada pamatnostādņu neprecizitāti.

 Tiesas vērtējums

65      No jauna jāatgādina – kā precizēts šī sprieduma 31. punktā –, ka Lisabonas līguma normām nav nozīmes, izvērtējot apelācijas sūdzības pamatu par lēmumu konkurences jomā, kurš pieņemts vēl pirms minētā līguma parakstīšanas.

66      Katrā ziņā 1998. gada pamatnostādnes nav nedz tiesību akts, nedz deleģēts tiesību akts LESD 290. panta 1. punkta izpratnē, nedz arī juridiskais pamats konkurences jomā piemērotajiem naudas sodiem, kas pieņemti, pamatojoties vienīgi uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu.

67      1998. gada pamatnostādnēs ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādīdama iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts), un ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Chalkor/Komisija, 60. punkts).

68      Neviena līgumu norma neaizliedz iestādei pieņemt šādu indikatīvu uzvedības normu.

69      No tā izriet, ka Komisijas kompetencē bija pieņemt 1998. gada pamatnostādnes; tādējādi ceturtais apelācijas sūdzības pamats nav pamatots.

 Par piekto pamatu – atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

70      Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē pārsūdzētā sprieduma 117.–130. punktu. Tie norāda, ka, pat ja 1998. gada pamatnostādnes esot spēkā, tās nevarot tikt piemērotas, jo esot pārkāpts atpakaļejoša spēka aizlieguma princips.

71      Judikatūra, ko Vispārējā tiesa citējusi pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, – saskaņā ar kuru Komisijai nevar liegt iespēju naudas sodu apmēru palielināt, ja tas nepieciešams, lai efektīvi piemērotu konkurences noteikumus, – un pārsūdzētā sprieduma 126. punktā citētā judikatūra, saskaņā ar kuru uzņēmumi nevar tiesiski paļauties nedz uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru, nedz arī uz šo naudas sodu aprēķina metodi, – neatbilstot ECPAK 7. panta 1. punktam, ar ko ir aizliegta tāda naudas sodu palielināšana ar atpakaļejošu spēku, kas nav pietiekami paredzama.

72      Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli to, ka sods nevar pārsniegt 10 % no apgrozījuma, Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi par būtisku rīcības brīvības ierobežojumu. Turklāt Vispārējā tiesa neesot varējusi, pirmkārt, norādīt uz faktu, ka ar 1998. gada pamatnostādnēm soda paredzamība ir palielinājusies, un, otrkārt, atļaut Komisijai tās grozīt ar atpakaļejošu spēku, par sliktu attiecīgajiem uzņēmumiem.

73      Apelācijas sūdzības iesniedzēji visbeidzot norāda, ka, tā kā 1998. gada pamatnostādnes nav “likums” ECPAK 7. panta 1. punkta izpratnē, atpakaļejoša spēka aizliegumam a fortiori ir jāattiecas uz Komisijas administratīvo praksi.

74      Komisija apgalvo, – to, ka atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu nav, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. un 125. punktā ir secinājusi atbilstoši Tiesas judikatūrai (2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 231. punkts).

 Tiesas vērtējums

75      Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 169. un 170. punktā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 118.–129. punktā atgādinādama un piemērodama Savienības tiesu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru nedz ar 1998. gada pamatnostādnēm, nedz ar Komisijas praksi attiecībā uz konkurences jomā piemēroto naudas sodu apmēru nav pārkāpts atpakaļejoša spēka aizlieguma princips vai tiesiskās paļāvības princips (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 217., 218. un 227.–231. punkts, un lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 25. punkts, kā arī 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 87.–92. punkts).

76      No tā izriet, ka piektais pamats nav pamatots.

 Par sesto pamatu – nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

77      Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas uz prasības pirmajā instancē divpadsmito pamatu. Tie uzskata, ka Komisija neievēro elementāros principus attiecībā uz vainojamību pārkāpumos, bet uzskata, ka sabiedrība tiek saukta pie atbildības, tiklīdz kāda tās meitasuzņēmuma darbinieks, veicot darba pienākumus, ir rīkojies pretēji aizliegto vienošanos tiesībām.

78      Šāda rīcība esot pretrunā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam, kurā pieņemts, ka uzņēmums ir rīkojies “tīši vai nolaidības dēļ”, kā arī nevainīguma prezumpcijas principam, kurš paredzēts Hartas 48. panta 1. punktā un ECPAK 6. panta 2. punktā.

79      Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, likuma norma ir nepieciešama, lai noteiktu, pēc kādiem kritērijiem juridiskā persona var tikt vainota tās likumisko pārstāvju vai citu darbinieku rīcībā. Atkarībā no gadījuma, lai varētu vainot pārkāpumos, ir iespējams, ka jābūt uzraudzības pienākuma neizpildei. Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā esot konstatējusi, ka Schindler Holding ir darījis visu, ko spēj, lai novērstu savu meitasuzņēmumu rīcību, kura ir pretrunā EKL 81. pantam.

80      Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza pamatu, ko tie nebija izvirzījuši prasībā Vispārējā tiesā un kas tādējādi ir jāatzīst par nepieņemamu. Katrā ziņā šis arguments esot pamatots ar kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru attiecībā uz mātesuzņēmumu neesot konstatēts neviens pārkāpums.

 Tiesas vērtējums

81      Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas uz prasības pirmajā instancē divpadsmito pamatu, tomēr neprecizēdami pārsūdzētā sprieduma punktus, pret kuriem vērsta to kritika, bet no šī sprieduma 43. punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kuru tiek lūgts atcelt, apstrīdētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, ar ko konkrēti pamatots šis lūgums.

82      Katrā ziņā, ja ir norādīts uz pamatu izskatīšanas secību, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā, tad var tikt pieņemts, ka norādītā sprieduma daļa, uz kuru attiecas sestais apelācijas sūdzības pamats, ir minētā sprieduma 63.–92. punkts, kuros Vispārējā tiesa ir izskatījusi pamatu par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, ciktāl tajā atzīta Schindler Holding solidārā atbildība. Šajos punktos ir aplūkots nevis jautājums par juridiskas personas vainojamību tās likumisko pārstāvju vai darbinieku rīcībā, bet gan par mātesuzņēmuma vainojamību tā meitasuzņēmumu rīcībā.

83      Ja apelācijas sūdzības iesniedzēju nolūks ir apstrīdēt juridiskas personas vainojamību tās likumisko pārstāvju vai darbinieku rīcībā, tad jautājums ir par jaunu apelācijas sūdzības pamatu, kas nav pieņemams apelācijas tiesvedībā. Kā izriet no šī sprieduma 55. punktā atgādinātās judikatūras, apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri tikuši izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības.

84      No šiem elementiem izriet, ka sestajā apelācijas sūdzības pamatā nav juridiski pietiekami precizēti pārsūdzētā sprieduma apstrīdētie punkti, tas ir pārāk neskaidrs, lai uz to saņemtu atbildi, un tas katrā ziņā ir jauns. Tādējādi šis pamats ir nepieņemams.

 Par septīto pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot Schindler Holding solidāro atbildību

 Lietas dalībnieku argumenti

85      Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 63.–92. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē divpadsmito pamatu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka nav izpildīti nosacījumi Schindler Holding solidārajai atbildībai par tā meitasuzņēmumu izdarītiem pārkāpumiem.

86      Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka ar Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, pieļaujot mātesuzņēmuma solidāro atbildību par tā meitasuzņēmumu izdarītajiem pārkāpumiem, esot pārkāptas sabiedrību valsts tiesības, kurās principā neesot atļauts paplašināt atbildību juridiskajām personām, kas ir juridiski nošķirtas, un kurās esot ievērots princips par akcionāru un dalībnieku atbildības par savas sabiedrības parādiem ierobežojumu. Konkrēti, dalībvalstu tiesību sistēmās neesot paredzēta mātesuzņēmuma atbildība, kas pamatotos vienīgi uz iespējamo ietekmi, kādu tās komercvadība īstenojusi attiecībā uz meitasuzņēmumiem.

87      Atbildības ierobežojuma princips esot atzīts arī Savienības atvasinātajās tiesībās. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā ziņā citē 1. panta 2. punktu Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulā (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 1. lpp.), kurā ir paredzēts, ka “SE kapitālu sadala akcijās. Akcionāram ir tiesības ne vairāk kā uz viņa parakstīto kapitālu”. Tie citē arī 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu Priekšlikumā Padomes regulai par Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem (COM(2008) 396, galīgā redakcija), saskaņā ar kuru “akcionārs ir atbildīgs tikai par summu, kas atbilst akcijām, uz kurām viņš parakstījies vai piekritis parakstīties”, kā arī Padomes 1989. gada 21. decembra Divpadsmito uzņēmējdarbības tiesību direktīvu 89/667/EEK par viena īpašnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (OV L 395, 40. lpp.).

88      Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā Savienībai likumdošanas kompetence ir piešķirta tikai iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidei. Noteikumi par vainojamību saistībā ar attiecībām starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu joprojām ietilpstot dalībvalstu kompetencē. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji citē 57. punktu ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumos, kas sniegti lietā, kurā taisīts 2010. gada 21. oktobra spriedums lietā C‑81/09 Idryma Typou (Krājums, I‑10161. lpp.), tāpat tie citē 1997. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑104/96 Rabobank (Recueil, I‑7211. lpp., 22.–28. punkts).

89      Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd faktu, ka mātesuzņēmuma solidārā atbildība par savu meitasuzņēmumu izdarītajiem pārkāpumiem būtu veidojusies ar lēmumu pieņemšanas praksi, nevis ar likumdevēja iejaukšanos, kāda prasīta LESD 290. panta 1. punktā, kā tas bija attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punktu, kurā paredzēta uzņēmuma apvienības dalībnieku solidārā atbildība par tai piemērotu naudas sodu, ja minētā apvienība nav maksātspējīga.

90      Pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd judikatūru, kas izriet no 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8237. lpp.), Vispārējās tiesas izpratnē, kas izraisa mātesuzņēmuma atbildību bez vainas. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, pret mātesuzņēmumu būtu jāvēršas, norādot tā paša vainu, kas varētu izrietēt no mātesuzņēmuma personiskas dalības pārkāpumā vai atsevišķu grupā pastāvošo organizatorisko pienākumu neizpildes. Schindler Holding neesot pieļāvis šādu vainu, jo tas esot darījis visu, ko spēj, lai novērstu savu meitasuzņēmumu rīcību, kura ir pretrunā aizliegto vienošanos tiesībām, ieviesdams un attīstīdams atbilstības programmu, kas šajā jomā esot paraugs.

91      Pakārtoti tam, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, pat piemērojot iepriekš minētajā spriedumā lietā Akzo Nobel u.c./Komisija noteiktos atbildības principus tādā pašā veidā, kā tos piemērojusi Vispārējā tiesa, tomēr būtu jānoliedz Schindler Holding atbildība, jo tā četri meitasuzņēmumi strādāja patstāvīgi savās attiecīgajās dalībvalstīs un Schindler Holding neīstenoja ietekmi attiecībā uz to ikdienas darbību. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 86. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka to iesniegtie pierādījumi ir nepietiekami, tomēr nepiedāvājot apelācijas sūdzības iesniedzējiem iespēju tiesvedības gaitā iesniegt citus pierādījumus. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, prasībā pirmajā instancē bija ietverti pietiekami pierādījumi un Komisijai bija jāiesniedz pretēji pierādījumi.

92      Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd arī jēdziena “komercdarbības politika” plašo interpretāciju, kādu Vispārējā tiesa sniegusi pārsūdzētā sprieduma 86. punktā. Saskaņā ar Tiesas judikatūru būtu jāiesniedz pierādījumi par patstāvīgu rīcību, nevis par komercdarbības politiku plašā nozīmē.

93      Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd vērtējumu, ko uzskata par paradoksālu, – pārsūdzētā sprieduma 88. punktā to, ka Schindler Holding īsteno kontroli pār saviem meitasuzņēmumiem, Vispārējā tiesa ir secinājusi no apstākļa, ka grupas mērogā bija ieviesta būtiska atbilstības programma un ka tās ievērošana tika kontrolēta ar regulārām revīzijām un citiem pasākumiem.

94      Komisija apgalvo, ka septītā pamata pirmā daļa nav pieņemama, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji nepauž kritiku par pārsūdzēto spriedumu un izvirza jaunu apelācijas sūdzības pamatu par Savienības kompetences neesamību.

95      Katrā ziņā šie argumenti uzņēmuma jēdzienu saistībā ar uzņēmējsabiedrību tiesībām padarot pārāku par ekonomiska un funkcionāla uzņēmuma jēdzienu, kāds ir spēkā Savienības konkurences tiesībās, un tie neesot pamatoti. Jautājums, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, neesot nedz par sistēmu attiecībā uz atbildību par citas personas rīcību, nedz par sistēmu attiecībā uz juridisko personu dalībnieku atgriezenisko atbildību, bet gan par sistēmu attiecībā uz atbildību tādēļ, ka attiecīgās sabiedrības veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē (skat. 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 88. punkts). Tādējādi šī sistēma atšķiroties no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punktā paredzētās sistēmas, kura attiecas uz vairākiem uzņēmumiem.

96      Attiecībā uz prezumpciju, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību, Komisija norāda, ka šis pieņēmums, tāpat kā ikviens pierādījuma aizsākums, ir balstīts uz tipiskām cēloņsakarīgām attiecībām, ko apstiprina pieredze. Pats fakts, ka ir grūti iesniegt pretējus pierādījumus, kas nepieciešami prezumpcijas atspēkošanai, nenozīmējot, ka prezumpcija faktiski būtu neatspēkojama. Tāpat, izmantojot šo prezumpciju šajā lietā, netiekot grozīts pierādīšanas pienākums, kas neatbilstu nevainīguma prezumpcijas principam. Jautājums esot par noteikumu par pierādīšanu, nevis noteikumu par vainojamību. Turklāt no Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot, ka prezumpcija, pat ja to ir grūti atspēkot, ir pieņemamās robežās, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ja pastāv iespēja iesniegt pretējus pierādījumus un ja ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību.

97      Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ar saviem vienkāršajiem paziņojumiem, kuri nav pamatoti ar pierādījumiem, neesot atspēkojuši prezumpciju, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību. Pēc Komisijas uzskatiem, norādījumi atbilstības nodrošināšanai, kā arī organizatorisku struktūru ieviešana, kas tiem bija saistošas, šajā lietā apstiprina Schindler Holding izšķirošo ietekmi uz saviem meitasuzņēmumiem un neatbrīvo Schindler Holding no atbildības.

98      Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, – kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Elf Aquitaine/Komisija, jautājums par to, vai saistībā ar ECPAK 6. pantu ir tiesiska prezumpcija, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību, joprojām nav izlemts. Tie atgādina, ka saskaņā ar 40. punktu Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 30. jūnija spriedumā lietā Klouvi pret Franciju (prasības pieteikums Nr. 30754/03) ECPAK 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu garantētas konkrētas un faktiskas tiesības, nevis teorētiskas un šķietamas tiesības. Minēto prezumpciju atbilstoši Vispārējās tiesas interpretācijai neesot iespējams atspēkot. Jautājums esot nevis par atbildību savas vainas dēļ, bet gan par kolektīvu atbildību. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā ziņā norāda uz Vispārējā tiesā iesniegtajiem pierādījumiem.

99      Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Apstrīdētais lēmums, konkrēti, preambulas 629., 630. un 631. apsvērums, esot pamatots tikai virspusēji; tādējādi neesot izpildīts kritērijs, ko Tiesa izvirzījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Elf Aquitaine/Komisija.

100    Atbildē uz replikas rakstu Komisija apstrīd šos apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

 Tiesas vērtējums

101    Ar septītā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka ar Savienības tiesu judikatūru esot pārkāpts juridisko personu personiskās atbildības princips. Tomēr, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 65. un 66. punktā, lai gan šim principam ir īpaša nozīme, tostarp no atbildības viedokļa civiltiesību jomā, tas nevarot būt svarīgs, nosakot pārkāpuma konkurences tiesībās izdarītāju saistībā ar uzņēmumu konkrēto rīcību.

102    Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot uzņēmuma jēdzienu, ar to apzīmējot tāda konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju, par ko var tikt piemērots sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, tagad – LESD 101. un 102. pants, nevis sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienu, kas lietots EKL 48. pantā, tagad – LESD 54. pants. Tieši ar pēdējo minēto normu ir saistītas apelācijas sūdzības iesniedzēju minētās atvasinātās tiesības, un tādējādi tai nav nozīmes, nosakot konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju.

103    Savienības tiesas ir precizējušas uzņēmuma jēdzienu, un tas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 55. punkts, kā arī lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    No tā izriet, ka, atgādinājusi šo judikatūru pārsūdzētā sprieduma 66. punktā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šī sprieduma 67. punktā atzīdama, ka, ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai ir jāatbild par pārkāpumu.

105    Ar septītā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Savienībai nav likumdošanas kompetences paredzēt noteikumus par vainojamību pārkāpumos saistībā ar attiecībām starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu un ka likumdevējam, nevis Savienības tiesām ir jāparedz tik elementāra tiesību norma, kāds ir konkurences noteikumu pārkāpuma izdarītāja jēdziens.

106    Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji nenorāda pārsūdzētā sprieduma daļas, uz kurām attiecas to kritika, un, aplūkojot minētā sprieduma 63.–92. punktu, nevar rast ne mazāko mājienu uz šādu argumentu. Tādējādi pēdējais minētais arguments ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tas ir jauns arguments vai – katrā ziņā – tas ir pavisam neprecīzs.

107    Replikā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pamatojumu judikatūrai, kura izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija attiecībā uz ECPAK 6. pantu, norādot, ka jautājums par to, vai attiecībā uz šo tiesību normu ir tiesiska prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi, joprojām neesot izlemts. Tomēr iepriekš minētā sprieduma lietā Elf Aquitaine/Komisija 62. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka prezumpcija, pat ja to ir grūti atspēkot, ir pieņemamās robežās, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ja pastāv iespēja iesniegt pretējus pierādījumus un ja ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑45/08 Spector Photo Group un Van Raemdonck, Krājums, I‑12073. lpp., 43. un 44. punkts, kā arī ECT 2002. gada 23. jūlija spriedumu lietā Janosevic pret Zviedriju, Recueil des arrêts et décisions 2002‑VII, 101. un nākamie punkti).

108    Prezumpcijas par mātesuzņēmuma izšķirošās ietekmes īstenošanu pār tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošu meitasuzņēmumu mērķis ir līdzsvarot, pirmkārt, mērķa sodīt par konkurences noteikumiem, it īpaši EKL 81. pantam, pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanos svarīgumu un, otrkārt, atsevišķu vispārējo Savienības tiesību principu, tostarp nevainīguma prezumpcijas, soda individuālas attiecināmības, tiesiskās noteiktības principa, kā arī tiesību uz aizstāvību, ieskaitot lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu, prasības (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 59. punkts). No tā izriet, ka šāda prezumpcija ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi.

109    Turklāt, pirmkārt, minētā prezumpcija balstās uz konstatējumu, ka, izņemot ārkārtas apstākļus, sabiedrība, kurai pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmums, ņemot vērā tikai šo dalību kapitālā, var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, ka šīs ietekmes faktiska neīstenošana parasti vislietderīgāk var tikt rasta tādu vienību gadījumā, attiecībā pret kurām šī prezumpcija ir spēkā. Tomēr šī prezumpcija ir atspēkojama, un vienības, kuras vēlas atspēkot attiecīgo prezumpciju, var iesniegt pierādījumus par ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saiknēm, kādas meitasuzņēmumu vieno ar mātesuzņēmumu, un pierādījumus, kurus šīs vienības uzskata par tādiem, kas pierāda, ka šie uzņēmumi neveido vienu ekonomisku vienību, bet ka meitasuzņēmums rīkojas tirgū patstāvīgi (skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 29. punkts, un iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts, kā arī lietā Elf Aquitaine/Komisija, 57. un 65. punkts).

110    Visbeidzot, Komisijai ir jāuzklausa mātesuzņēmums, pirms Komisija pieņem lēmumu attiecībā uz mātesuzņēmumu, un šis lēmums var tikt pārbaudīts Savienības tiesā, kura var pieņemt nolēmumu, ievērojot tiesības uz aizstāvību.

111    No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 71. punktā noteikdama principu par mātesuzņēmuma atbildības prezumpciju par sava meitasuzņēmuma, kura kapitāls pilnībā pieder mātesuzņēmumam, rīcību.

112    Ar septītā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, norādot, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ir izraudzījusies pārāk plašu komercdarbības politikas jēdziena interpretāciju. Tomēr jāatgādina, ka, lai noteiktu, vai meitasuzņēmums savu uzvedību tirgū nosaka patstāvīgi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu, kas katrā gadījumā var atšķirties un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitīti (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 73. un 74. punkts, kā arī lietā Elf Aquitaine/Komisija, 58. punkts). Tādējādi komercdarbības politika ir tikai viens no elementiem citu vidū, un tātad tā, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, nav jāinterpretē sašaurināti.

113    Apelācijas sūdzības iesniedzēji arī būtībā norāda, ka Schindler Holding nevar tikt saukts pie atbildības, jo tas bija ieviesis atbilstības programmu. Ciktāl tiek uzskatīts, ka šis arguments ir pieņemams un vērsts uz Vispārējās tiesas izmantoto vērtējuma kritēriju, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 88. punktā atzīdama, – tas, ka Schindler Holding ir pieņēmis uzvedības kodeksu, lai novērstu, ka meitasuzņēmumi pārkāpj konkurences tiesības, un ka tas ir pieņēmis ar šīm tiesībām saistītas pamatnostādnes, pirmām kārtām, nekādi nemaina šajā ziņā konstatēto pārkāpuma faktu un, otrām kārtām, ar to nevar tikt pierādīts, ka minētie meitasuzņēmumi patstāvīgi noteica savu komercdarbības politiku.

114    Kā Vispārējā tiesa pareizi un, starp citu, nenonākot pretrunās pati ar sevi ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, minētā uzvedības kodeksa ieviešana meitasuzņēmumos drīzāk liek domāt par faktisku mātesuzņēmuma kontroli pār savu meitasuzņēmumu komercdarbības politiku. Fakts, ka atsevišķi tā meitasuzņēmumu darbinieki nav ievērojuši minēto uzvedības kodeksu, nav pietiekams, lai tiktu pierādīts, ka attiecīgo meitasuzņēmumu komercdarbības politika bija patstāvīga.

115    Apelācijas sūdzības iesniedzēji visbeidzot apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, saskaņā ar kuru tie nav snieguši pierādījumus, kas pamatotu to apgalvojumus, un katrā ziņā šie apgalvojumi neesot pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmumiem. Tomēr jāatgādina, ka pierādījumu vērtējums ir Vispārējās tiesas kompetencē un ka apelācijā Tiesai tas nav jāpārbauda.

116    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka septītais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par astoto pamatu – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētās naudas soda augstākās robežas pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

117    Ar astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 362.–364. punktu. Tie uzskata, ka arguments, saskaņā ar kuru mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmumi veido vienotu uzņēmumu, ir juridiski kļūdains un ka tādēļ, nosakot visus naudas sodus, ir jāņem vērā grupas apgrozījums.

118    Komisija uzskata, ka astotais pamats nav pamatots to iemeslu dēļ, kurus tā izklāstījusi saistībā ar septīto pamatu.

 Tiesas vērtējums

119    Kā atzīts atbildē uz septīto pamatu, arguments, ka mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmumi var veidot un šajā gadījumā veido vienotu uzņēmumu, nav juridiski kļūdains.

120    Tādējādi astotais pamats ir jānoraida.

 Par devīto pamatu – īpašumtiesību pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

121    Ar devīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 185.–196. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi sesto pamatu, kas izvirzīts prasībā pirmajā instancē. Tie norāda, ka naudas sodu noteikšana pretēji starptautiskajām tiesībām izraisa tādas pašas sekas kā ekspropriācija. Ar savu nolēmumu Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Hartas 17. panta 1. punktu un ECPAK Papildu protokola 1. pantu. Vispārējā tiesa kļūdaini neesot pārbaudījusi, vai attiecīgais naudas sods var tikt uzskatīts par samērīgu attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, konkrēti, tās 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju (prasības pieteikums Nr. 35533/04), bet esot atsaukusies vienīgi pati uz savu judikatūru un uz Tiesas judikatūru, lai gan, tā kā bija stājies spēkā Lisabonas līgums, tai esot bijis pienākums kritiski izvērtēt savu agrāko judikatūru, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

122    Turklāt Vispārējās tiesas pamatojums esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka Schindler Holding un tā meitasuzņēmumi veido vienu ekonomisku vienību.

123    Komisija norāda, ka prasībā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēji nav norādījuši uz īpašumtiesībām kā pamattiesībām. Tas izskaidrojot, kāpēc Vispārējā tiesa nav lēmusi par Hartu vai iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju. Katrā ziņā samērīguma pārbaude, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 191.–195. punktā, esot tāda pati kā pārbaude, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa veikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Mamidakis pret Grieķiju.

 Tiesas vērtējums

124    Kā Tiesa ir atgādinājusi šī sprieduma 32. punktā, kamēr Savienība nav pievienojusies ECPAK, tā nav Savienības tiesību sistēmā integrēts formāls juridisks instruments. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības, kuru vidū ir īpašumtiesības, ir neatņemama vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, sastāvdaļa (šajā ziņā skat. 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer, Recueil, 3727. lpp., 15. un 17. punkts). Turklāt īpašumtiesību aizsardzība ir paredzēta Hartas 17. pantā.

125    Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot veikusi samērīguma pārbaudi attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru – konkrēti, iepriekš minēto tās spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju –, bet ka tā atsaukusies vienīgi pati uz savu judikatūru un uz Tiesas judikatūru.

126    Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nekad nav norādījuši uz īpašumtiesību kā pamattiesību aizsardzību. Gluži pretēji, apelācijas sūdzības iesniedzēji prasības pirmajā instancē 97. punktā ir precizējuši, ka “ir mazsvarīgi zināt, vai un cik lielā mērā Eiropas Kopiena jau aizsargā uzņēmumu privātīpašumu, piemēram, saistībā ar pamattiesībām”. Savukārt tajā pašā 97. punktā tie ir norādījuši uz “īpašu aizsardzības standartu starptautiskajās tiesībās par labu ārvalstu uzņēmējiem, kuri veic ieguldījumus Eiropas Kopienā”.

127    No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nebūtu atbildējusi uz pamatiem, ko tie nav izvirzījuši. Turklāt tie neapgalvo, ka Vispārējai tiesai būtu bijis pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt samērīgumu attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

128    Katrā ziņā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz Hartas pārkāpumu, tie kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējai tiesai veicot pārbaudi, varētu pierādīt vienīgi tad, ja tie pierādītu, ka Vispārējā tiesa nav piešķīrusi īpašumtiesībām tādu pašu nozīmi un apjomu, kādi šīm tiesībām piešķirti ar ECPAK.

129    Attiecībā uz to, ka Schindler Holding un tā meitasuzņēmumi ņemti vērā kā ekonomiska vienība, pietiek norādīt, ka jautājums ir nevis par kļūdainu pieņēmumu Vispārējās tiesas pamatojumā, bet gan par konkurences tiesību pamatprincipu, kas, kā atgādināts šī sprieduma 101.–103. punktā, atbildot uz septīto pamatu, ir pastāvīgās judikatūras priekšmets. Konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāja definīcija, norādot uz ekonomiskām vienībām, faktiski ir sniegta pat tad, ja no juridiskā viedokļa tās sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām.

130    Tādējādi devītais pamats ir jānoraida.

 Par desmito pamatu – 1998. gada pamatnostādņu pārkāpumu, ciktāl naudas soda aprēķināšanā izmantotās sākumsummas esot pārāk lielas

 Lietas dalībnieku argumenti

131    Ar desmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 197.–270. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē septīto pamatu. Tie uzskata, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir piemērojusi judikatūru par 1998. gada pamatnostādnēm un kļūdaini ir uzskatījusi, ka pārkāpumu ietekme nav nosakāma. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmkārt, ka ir snieguši norādes par attiecīgo nolīgumu ietekmes neesamību vai nelielo ietekmi un, otrkārt, ka šo ietekmi varēja noteikt, izmantojot ekonometrisko ekspertīzi. Tā kā Komisija šādu ekspertīzi nav iesniegusi, Vispārējai tiesai vajadzējis pašai veikt pierādījumu savākšanas pasākumus un īstenot savu neierobežoto kompetenci Regulas Nr. 1/2003 31. panta izpratnē.

132    Komisija iebilst pret apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem.

 Tiesas vērtējums

133    Ar desmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd nevis pārkāpumu klasifikāciju par “sevišķi smagiem” pārkāpumiem, ņemot vērā tikai to raksturu un to ģeogrāfisko apjomu, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 671. apsvēruma, kas atgādināts pārsūdzētā sprieduma 217. punktā, bet vienīgi Vispārējas tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi nebija iespējams noteikt.

134    Kā ģenerāladvokāte atgādinājusi secinājumu 178. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja pārkāpuma konkrētā ietekme tirgū ir vērā ņemams elements pārkāpuma smaguma noteikšanā, tad jautājums ir par vienu no daudziem kritērijiem, kādi ir, piemēram, pārkāpuma būtība un ģeogrāfiskā tirgus apjoms (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 129. punkts). No tā izriet, ka pret konkurenci vērstu darbību sekas nav noteicošais kritērijs, novērtējot, vai naudas soda apmērs ir atbilstošs. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minētajām sekām, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadali (2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 118. punkts; 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 96. punkts, kā arī 2009. gada 12. novembra spriedums lietā C‑554/08 P Carbone‑Lorraine/Komisija, 44. punkts).

135    Turklāt no 1998. gada pamatnostādņu 1. punkta A daļas pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja to var noteikt (2009. gada 9. jūlija spriedums lietā C‑511/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. lpp., 125. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 74. punkts).

136    Tādējādi, ja Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā attiecīgā pārkāpuma konkrēto ietekmi tirgū, pieņemot, ka šī ietekme faktiski ir bijusi nosakāma, tad Vispārējā tiesa būtu rīkojusies pārmērīgi (šajā ziņā skat. 2012. gada 13. decembra rīkojumu lietā C‑654/11 P Transcatab/Komisija, 43. punkts, kā arī 2013. gada 13. jūnija spriedumu lietā C‑511/11 P Versalis/Komisija, 83. un 84. punkts).

137    No tā izriet, ka desmitais pamats, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar radīt šaubas par Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 232. punktā, saskaņā ar kuru bija jānoraida argumenti, kuros apstrīdēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēto pārkāpumu kvalifikācijas par “sevišķi smagiem” tiesiskums.

138    Šis apelācijas sūdzības pamats tādējādi nav pamatots.

 Par vienpadsmito pamatu – 1998. gada pamatnostādņu pārkāpumu pārāk nelielo naudas sodu samazinājumu par atbildību mīkstinošiem apstākļiem dēļ

 Lietas dalībnieku argumenti

139    Ar vienpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 271.–279. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir attaisnojusi Komisijas lēmumu kā atbildību mīkstinošu apstākli neņemt vērā, ka Schindler grupa Vācijā ir brīvprātīgi izbeigusi pārkāpumu, norādīdama uz faktu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru atbildību mīkstinošu apstākli atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta trešajam ievilkumam var atzīt tikai tad, ja pārkāpums ir izbeigts Komisijas iejaukšanās dēļ. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, Vispārējās tiesas vērtējums neatbilst iepriekš minētajam spriedumam lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, kas bija par aizliegtu vienošanos, ko visi dalībnieki bija izbeiguši pirms jebkādas Komisijas iejaukšanās, bet šajā lietā tikai viens uzņēmums bija izstājies no aizliegtās vienošanās. Turklāt arguments, ka brīvprātīga pārkāpuma izbeigšana jau ir pietiekami ņemta vērā pārkāpuma ilgumā, esot kļūdains. Visbeidzot, Vispārējās tiesas vērtējums pārsūdzētā sprieduma 275. punktā, saskaņā ar kuru nolīgumu acīmredzami prettiesiskais raksturs liedz atzīt atbildību mīkstinošu apstākli, esot pamatots vienīgi ar Vispārējās tiesas spriedumiem, bet ne ar Tiesas spriedumiem.

140    Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 282. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru kā atbildību mīkstinošs apstāklis esot jāņem vērā Schindler grupas pieņemtā atbilstības programma. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, jautājums, vai atbilstības nodrošināšanas pasākumi nevar “mainīt pārkāpuma faktu”, nav izšķirošs. Izšķirošs esot tikai fakts, ka, veicot iekšējos pasākumus, Schindler grupa ir vēlējusies novērst pārkāpumus un ka Schindler Holding, konkrēti, šajā nolūkā ir darījis visu, ko spēj. Naudas soda samazinājumam vajadzējis būt vēl ievērojamākam, jo Schindler grupas pieņemtās atbilstības programmas blakusiedarbība ir tāda, ka tā apgrūtina tomēr notikušu pārkāpumu iekšējo noskaidrošanu, jo pārkāpumos vainojamiem darbiniekiem draud bargi sodi.

141    Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 276. punktā ietvertos konstatējumus par apstākļiem, kādos apelācijas sūdzības iesniedzēji izbeiguši pārkāpumu, proti, ka tie ir izstājušies no attiecīgās aizliegtās vienošanās tikai nesaskaņu ar pārējiem dalībniekiem dēļ, kas radušās tāpēc, ka tie atteikušies piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējiem lielāku tirgus daļu.

142    Attiecībā uz atbilstības programmas ņemšanu vērā Komisija apgalvo, ka par šādu programmu gūtais atalgojums ideālā gadījumā ir pret konkurenci vērstas rīcības neesamība, nevis naudas soda samazinājums par dalību aizliegtas vienošanās īstenošanā, kura tik un tā notikusi.

 Tiesas vērtējums

143    Ar fakta konstatējumu, kas Tiesai nav jāpārbauda, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 276. punktā ir atzinusi, ka “saskaņā ar lietas materiāliem Schindler [grupa] ir izstāj[usies] no aizliegtās vienošanās tikai nesaskaņu ar pārējiem dalībniekiem dēļ, kas radušās tāpēc, ka tie atteikušies piešķirt Schindler [grupai] lielāku tirgus daļu”. Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 274. un 275. punktā atgādināto judikatūru un šo faktu vērtējumu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par brīvprātīgo pārkāpuma izbeigšanu.

144    Runājot par Schindler grupas ieviesto atbilstības programmu, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 185. punktā, šai programmai acīmredzami nebija pozitīvas iedarbības, gluži pretēji, tā ir apgrūtinājusi attiecīgo pārkāpumu atklāšanu. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu šajā jautājumā.

145    Tādējādi vienpadsmitais pamats nav pamatots.

 Par divpadsmito pamatu – 2002. gada paziņojuma par sadarbību pārkāpumu tādēļ, ka naudas sodu apmēra samazinājumi par sadarbību ir pārāk nelieli

 Lietas dalībnieku argumenti

146    Ar divpadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 287.–361. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē devīto pamatu.

147    Pirmkārt, tie apstrīd pārāk nelielos naudas sodu apmēra samazinājumus un nevienlīdzīgo attieksmi 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanā.

148    Konkrēti, tie apstrīd pārsūdzētā sprieduma 296. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka Komisijai piemīt būtiska rīcības brīvība, un minētā sprieduma 300. punktu, kurā tā ir atzinusi, ka šīs rīcības brīvības izmantošana var tikt apstrīdēta tikai tad, ja rīcības brīvība ir acīmredzami pārsniegta. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli šādas rīcības brīvības nav un Vispārējai tiesai bija pienākums pilnībā pārbaudīt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu, tādējādi īstenojot neierobežoto kompetenci, kura tai atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā.

149    Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 309. punktā kļūdaini esot noraidījusi paziņojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji snieguši Komisijai.

150    Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 312.–319. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini esot piemērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz pierādījumiem, ko bija iesnieguši apelācijas sūdzības iesniedzēji.

151    Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 350.–361. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē devītā pamata daļu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, ka naudas soda samazinājums par 1 % par apelācijas sūdzības iesniedzēju sadarbību ārpus 2002. gada paziņojuma par sadarbību ir pārāk neliels, jo tie neesot apstrīdējuši paziņojumā par iebildumiem ietvertos faktu konstatējumus. Tie uzskata, ka Vispārējās tiesas pamatojums ir kļūdains un pretrunīgs salīdzinājumā ar agrāko judikatūru.

152    Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 308. punktā pareizi ir izklāstījusi iemeslu, kura dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju paziņojums nebija būtisks, – kas ir obligāts priekšnoteikums naudas soda samazinājumam atbilstoši 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punktam. Jautājums esot par faktu vērtējumu, uz ko neattiecas Tiesas pārbaude apelācijas tiesvedībā.

153    Attiecībā uz argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji noklusē “sīkos paskaidrojumus par sistēmu”, kurus sniedzis viens no uzņēmumiem, kas bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, [un] kuri pamato būtisko pievienoto vērtību, kāda bijusi šī uzņēmuma pieteikumam par iecietības režīmu.

154    Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 350.–361. punktu Komisija norāda, ka mērķis atbildību mīkstinošajam apstāklim atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sestajam ievilkumam, neraugoties ne uz ko, nav atalgot pieteikumus par iecietības režīmu, kuri bijuši nesekmīgi vai kas apmierināti nepietiekamā apjomā, jo tas, ņemot vērā, ka dažādu pakāpju samazinājumi tieši tiek piešķirti tikai tad, ja ir radīta “būtiska pievienotā vērtība”, kā arī atkarībā no sadarbības dienas radītu šaubas par 2002. gada paziņojuma par sadarbību attīstību veicinošo iedarbību un no šī paziņojuma izrietošajiem sadarbības pienākumiem.

 Tiesas vērtējums

155    Ir svarīgi atgādināt, ka, īstenojot tiesiskuma pārbaudi lēmumam, ar ko tiek piemēroti naudas sodi par konkurences noteikumu pārkāpumu, Savienības tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot 1998. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu vērtējumu, lai atteiktos veikt padziļinātu gan juridisku, gan faktisku pārbaudi (iepriekš minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 62. punkts). Šis noteikums ir piemērojams arī tad, kad tiesa pārbauda, vai Komisija pareizi ir piemērojusi 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

156    Ja principi, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 295.–300. punktā, neatbilst šai judikatūrai, tad tomēr ir svarīgi pārbaudīt veidu, kādā Vispārējā tiesa ir veikusi pārbaudi šajā lietā, lai pārliecinātos, vai tā nav pārkāpusi šos principus. Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 191. punktā, galvenā nozīme ir tam, kādu kritēriju Vispārējā tiesa faktiski ir izmantojusi, konkrēti izvērtējot attiecīgā uzņēmuma un Komisijas sadarbības pievienoto vērtību.

157    Pārsūdzētā sprieduma 301.–349. punktā Vispārējā tiesa ir izskatījusi pierādījumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji norādījuši, lai noteiktu, vai tie ir snieguši būtisku pievienoto vērtību 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē.

158    Lai gan šajā pārbaudē ir ietverti faktu vērtējumi, kas Tiesai nav jāpārbauda apelācijas tiesvedībā, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir veikusi padziļinātu pārbaudi, kurā tā pati ir izvērtējusi pierādījumus, nenorādot uz Komisijas rīcības brīvību un sīki pamatojot savu lēmumu.

159    Attiecībā uz kritiku par pārsūdzētā sprieduma 309. un 312.–319. punktu ir jākonstatē, ka tie rada šaubas par Vispārējās tiesas faktu vērtējumiem, kas Tiesai apelācijas tiesvedībā nav jāpārbauda. Katrā ziņā vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz labvēlīgi izturēties tikai pret uzņēmumu, kas sniedz būtisku pievienoto vērtību 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē, jo šīs tiesību normas mērķis ir leģitīms.

160    Runājot par kritiku par pārsūdzētā sprieduma 350.–361. punktu, tā ir jāatzīst par nepamatotu Komisijas izklāstītā un šī sprieduma 154. punktā atkārtotā iemesla dēļ.

161    Tādējādi divpadsmitais pamats nav pamatots.

 Par trīspadsmito pamatu – naudas sodu apmēra nesamērīgo raksturu

 Lietas dalībnieku argumenti

162    Ar trīspadsmito pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 365.–372. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasībā pirmajā instancē izvirzīto desmito pamatu. Tie uzskata, ka Vispārējās tiesas pamatojuma pieņēmums ir kļūdains, jo pārkāpumos nevar tikt vainots Schindler Holding. Turklāt naudas sods nedrīkstot tikt uzskatīts par samērīgu tāpēc vien, ka tas nepārsniedz augstāko robežu 10 % apmērā no apgrozījuma. No Hartas 49. panta izrietot, ka naudas soda samērīguma pārbaude ir nošķirts aspekts, kas papildina pārbaudi par to, vai ir ievērota augstākā robeža 10 % apmērā no apgrozījuma. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā ziņā ir norādījuši uz iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju, kurā minētā tiesa ir uzskatījusi par nesamērīgu naudas sodu, kura kopējā summa ir aptuveni EUR 8 miljoni.

163    Komisija norāda, ka trīspadsmitais pamats nav pamatots.

 Tiesas vērtējums

164    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu novērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem piemēroti par Savienības tiesību pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 245. punkts).

165    Tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai šajā ziņā būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru (2012. gada 22. novembra spriedums lietā C‑89/11 P E.ON Energie/Komisija, 126. punkts).

166    Šajā lietā Vispārējā tiesa nav aprobežojusies ar pārbaudi attiecībā uz to, vai naudas sodu apmērs nepārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā noteikto augstāko robežu 10 % apmērā no apgrozījuma, bet pārsūdzētā sprieduma 368.–370. punktā ir veikusi padziļinātu pārbaudi attiecībā uz naudas sodu samērīgumu.

167    Kritika par to, ka ir ņemts vērā Schindler Holding apgrozījums, ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu attiecībā uz uzņēmuma jēdziena izmantošanas tiesiskumu, kā ir pierādīts atbildē uz septīto pamatu.

168    Attiecībā uz norādi uz iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Mamidakis pret Grieķiju, ciktāl tam ir nozīme konkurences lietā, kurā iesaistīta komercsabiedrība un tās meitasuzņēmumi, nevis fiziska persona, ir jāuzsver – kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 214. punktā –, ka tas, vai no naudas soda izriet nesamērīgs apgrūtinājums personai, kurai tas piemērots, nevar tikt vērtēts, tikai pamatojoties uz tā nominālo summu. Tas it īpaši ir atkarīgs arī no adresāta finansiālā stāvokļa.

169    Šajā ziņā jāuzsver, ka tad, ja naudas sodi tiek piemēroti uzņēmumam, kas veido ekonomisku vienību un kas tikai formāli sastāv no vairākām juridiskajām personām, pēdējo minēto personu finansiālais stāvoklis nevar tikt ņemts vērā individualizēti. Šajā saistībā Vispārējā tiesa, ņemdama vērā, cik smags pārkāpums ir attiecīgā prakse, Schindler grupas lielumu, kā arī ekonomisko varu, pārsūdzētā sprieduma 370. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem piemēroto naudas sodu kopējā summa atbilst aptuveni 2 % no tās konsolidētā apgrozījuma 2005. gadā; tas nevar tikt uzskatīts par nesamērīgu attiecībā pret minētās uzņēmumu grupas lielumu.

170    No izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka trīspadsmitais pamats nav pamatots.

171    Tā kā nav apmierināts neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

172    Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

173    Saskaņā ar tā paša reglamenta 138. panta 1. punktu, kas saskaņā ar Reglamenta 184. panta 1. punktu piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējiem segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Tā kā Padome nav prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bet ir lūgusi Tiesai pienācīgi lemt par tiesāšanās izdevumiem, tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Schindler Holding Ltd, Schindler Management AG, Schindler SA, Schindler Sàrl, Schindler Liften BV un Schindler Deutschland Holding GmbH sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.