VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2011. gada 17. februārī (*)

Televīzijas apraide – Direktīvas 89/552/EEK 3.a pants – Apvienotās Karalistes pasākumi saistībā ar šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem – Pasaules kausa izcīņa futbolā – Lēmums atzīt pasākumus par saderīgiem ar Kopienu tiesībām – Pamatojums – EKL 43., 49. un 86. pants – Tiesības uz īpašumu

Lieta T‑68/08

Fédération internationale de football association (FIFA), Cīrihe (Šveice), ko sākotnēji pārstāvēja E. Bačelors [E. Batchelor] un F. Janga [F. Young], solicitors, A. Baravs [A. Barav] un D. Reimonds [D. Reymond], advokāti, un F. Karlina [F. Carlin], barrister, pēc tam – E. Bačelors, A. Baravs, D. Reimonds un F. Karlina,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Benjons [F. Benyon], E. Montaguti [E. Montaguti] un N. Jerela [N. Yerrell], pēc tam – F. Benjons un E. Montaguti, pārstāvji, kuriem palīdz Dž. Flinns [J. Flynn], QC, un M. Lestere [M. Lester], barrister,

atbildētāja,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv K. Pošē [C. Pochet], pārstāve, kurai palīdz J. Staiks [J. Stuyck] un A. Joahimovičs [A. Joachimowicz], avocats,

un

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Behzadi‑Spensere [S. Behzadi‑Spencer], V. Džeksone [V. Jackson], pēc tam – S. Behzadi‑Spensere un L. Sīboruts [L. Seeboruth], pārstāvji, kam sākotnēji palīdzēja T. de la Mare [T. de la Mare], pēc tam – B. Kennelijs [B. Kennelly], barristers,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 295, 12. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši L. Trišo [L. Truchot] un J. Švarcs [J. Schwarcz],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 24. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        EKL 43. pants ir formulēts šādi:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”

2        EKL 49. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

3        Saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu “attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti [EKL] 12. pantā un 81. līdz 89. pantā”.

4        Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), 3.a pantā, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK, ar ko groza Direktīvu [89/552] (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.), ir noteikts:

“1.      Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.      Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.      Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības un [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

5        Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums ir formulēti šādi:

“(18) tā kā ir būtiski, lai dalībvalstis varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt tādu sabiedrībai svarīgu valsts vai starptautiska mēroga notikumu kā Olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa futbolā un Eiropas futbola čempionāts televīzijas reportāžas; tā kā šajā nozīmē [tālab] dalībvalstīm saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir tiesības veikt pasākumus, lai panāktu, ka viņu jurisdikcijā esošajām raidorganizācijām ir ekskluzīvas tiesības [lai noteiktu, kā to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izmanto ekskluzīvās tiesības] translēt šādus notikumus;

(19)      tā kā Kopienā jāveic pasākumi, lai izvairītos no iespējamas juridiskās nenoteiktības un tirgus traucējumiem un lai saskaņotu televīzijas pakalpojumu brīvu cirkulāciju [apriti] nolūkā novērst iespēju apiet valsts veiktos pasākumus vispārējo likumīgo interešu aizsardzībai;

(20)      tā kā jo īpaši šajā direktīvā jāparedz noteikumi attiecībā uz raidorganizāciju veiktu tādu ekskluzīvu translācijas tiesību izmantošanu, kuras tās [varētu būt] nopirkušas attiecībā uz pasākumiem, ko par īpaši svarīgiem uzskata sabiedrība citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras jurisdikcijā ir raidorganizācija [..];

(21)      tā kā sabiedrībai nozīmīgi notikumi šajā direktīvā atbilst [tā kā sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem šajā direktīvā būtu jāatbilst] noteiktiem kritērijiem, tas ir, tie ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai attiecīgā dalībvalstī, vai arī tie ir valstiski svarīgi attiecīgajā dalībvalstī un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu;

(22)      tā kā šajā direktīvā “brīva televīzija” nozīmē tādu programmu pārraidi sabiedriskajā vai komerckanālā, kuras sabiedrībai pieejamas bez maksas līdzās katrā dalībvalstī visplašāk izplatītajiem apraides finansēšanas modeļiem (piemēram, televīzijas nodoklis un/vai pamata abonēšanas maksa attiecībā uz kabeļu televīziju).”

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

6        Prasītāja Fédération internationale de football association (FIFA) ir asociācija, kuras sastāvā ietilpst 208 valstu futbola federācijas, un tā ir pasaules mēroga izpildinstitūcija futbola jautājumos. Tās mērķi tostarp ir popularizēt futbolu visā pasaulē un rīkot starptautiskas sacensības tajā. Tās galvenais ienākumu avots ir tās rīkotā Pasaules kausa izcīņas futbolā (turpmāk tekstā – “Pasaules kausa izcīņa”) pēdējā posma televīzijas apraides tiesību pārdošana.

7        Ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta ministra (turpmāk tekstā – “ministrs”) 1998. gada 25. jūnija lēmumu saskaņā ar Broadcasting Act 1996 (1996. gada Televīzijas apraides likums) IV daļu tika izveidots šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksts, kas ietvēra Pasaules kausa izcīņu.

8        Pirms šī saraksta pieņemšanas ministrs 1997. gada jūlijā apspriedās ar 42 dažādām organizācijām par to, kādi kritēriji būtu jāņem vērā, lai novērtētu dažādu notikumu nozīmīgumu Apvienotās Karalistes sabiedrībai. Šīs procedūras noslēgumā tika pieņemts kritēriju saraksts, kas ir ietverts 1997. gada novembrī sagatavotā Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta ministrijas dokumentā, kuru ministrs piemērojot, lai izveidotu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu. Saskaņā ar šo dokumentu notikumu var ierakstīt sarakstā tostarp, ja tas izraisa īpašu rezonansi visā valstī, nevis tikai starp personām, kas parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu. Saskaņā ar šo pašu dokumentu šādi kvalificēt var vissvarīgākos valsts vai starptautiskus sporta pasākumus vai arī tādus pasākumus, kuros piedalās nacionālā izlase vai Apvienotās Karalistes sportisti. Tiem šiem kritērijiem atbilstošajiem notikumiem, kuri piesaista daudzus televīzijas skatītājus vai parasti tiek pārraidīti tiešraidē brīvi pieejamos televīzijas kanālos, ir lielākas iespējas tikt ierakstītiem sarakstā. Turklāt ministrs novērtējumā vērā ņemot arī citus faktorus, kas saistīti ar ietekmi uz attiecīgo sportu, piemēram, iespēju piedāvāt kāda notikuma translāciju tiešraidē pilnā apmērā, ietekmi uz ienākumiem attiecīgā sporta jomā, sekas uz televīzijas apraides tirgu un to, vai pastāv apstākļi, kas nodrošina iespēju sekot notikumam televīzijas vai radio apraides ierakstā.

9        Pēc tam ministrs saskaņā ar Broadcasting Act 1996 97. pantu uzsāka apspriešanās procedūru par konkrētiem sarakstā ierakstāmiem notikumiem. Šīs apspriešanās laikā ministrs lūdza vairāku iesaistīto organizāciju un operatoru, kā arī televīzijas apraides tiesību īpašnieku, kā, piemēram, FIFA, viedokli. Turklāt ministra izveidota konsultatīva komiteja ar nosaukumu “Advisory Group on listed events” (sarakstā ierakstāmo notikumu apspriešanas grupa) sniedza savu atzinumu par ierakstāmajiem notikumiem, ierosinot tajā ierakstīt Pasaules kausa izcīņas finālu, pusfinālus un spēles, kurās piedalās Apvienotās Karalistes nacionālās izlases.

10      Saskaņā ar Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000 (2000. gada Noteikumi par televīzijas apraidi), 98. pantu televīzijas raidorganizācijas ir iedalītas divās kategorijās. Pirmajā kategorijā ir organizācijas, kas sniedz bezmaksas pakalpojumus, kurus turklāt var uztvert vismaz 95 % Apvienotās Karalistes iedzīvotāju. Otrā kategorija ietver organizācijas, kas neatbilst šiem nosacījumiem.

11      Turklāt saskaņā ar Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000, 101. pantu tādu televīzijas raidījumu pakalpojumu sniedzējs, kuri ietilpst vienā no šīm kategorijām, drīkst tiešraidē pārraidīt visu vai daļu no sarakstā iekļautajiem pasākumiem tikai tad, ja kāds otrajā kategorijā ietilpstošs pakalpojumu sniedzējs ir ieguvis tiesības pārraidīt visu vai daļu no tā paša pasākuma tiešraidē tajā pašā vai galvenokārt tajā pašā reģionā. Ja šis nosacījums nav izpildīts, organizācijai, kas vēlas tiešraidē pārraidīt visu vai daļu no attiecīgā pasākuma, iepriekš ir jāsaņem atļauja no Office of Communications (Komunikāciju birojs).

12      Saskaņā ar Code on Sports and Other Listed Events (Sarakstā ierakstīto sporta un citu pasākumu kodekss), 2000. gadā spēkā esošajā redakcijā, 3. pantu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ierakstītie pasākumi ir iedalāmi divās grupās. A grupā ir ietverti notikumi, kurus nevar pārraidīt tiešraidē ekskluzīvi, ja vien nav izpildīti noteikti kritēriji. B grupā ir ietverti notikumi, kurus var pārraidīt tiešraidē ekskluzīvi tikai tad, ja ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu translēšanu ierakstā.

13      Saskaņā ar Code on Sports and Other Listed Events 13. pantu Office of Communications atļauju var izsniegt A grupā ietilpstošajiem pasākumiem, pie kuriem pieder Pasaules kausa izcīņa, ja uz to attiecošās apraides tiesības ar taisnīgiem un saprātīgiem nosacījumiem ir piešķirtas visām televīzijas raidorganizācijām un neviena organizācija, kas ietilpst otrajā kategorijā, nav izteikusi vēlmi nopirkt šīs tiesības.

14      1998. gada 25. septembra vēstulē Apvienotā Karaliste saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai ministra izveidoto notikumu sarakstu un citas ziņas par šīs dalībvalsts atbilstoši minētās direktīvas 3.a panta 1. punktu pieņemtajiem tiesību aktiem. Pēc vēstuļu apmaiņas starp Apvienoto Karalisti un Komisiju un 2000. gada 5. maijā notikušu jaunu paziņojumu par pasākumiem Komisijas ģenerāldirektorāta (ĢD) “Izglītība” ģenerāldirektors ar 2000. gada 28. jūlija vēstuli informēja Apvienoto Karalisti, ka Komisija neceļ iebildumus par šīs dalībvalsts pasākumiem, kas tāpēc tikšot tuvākajā laikā publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

15      2005. gada 15. decembra spriedumā lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija (Krājums, II‑5897. lpp.) Vispārējā tiesa [tolaik – Pirmās instances tiesa] atcēla 2000. gada 28. jūlija vēstulē ietverto lēmumu, tāpēc ka tas bija lēmums EKL 249. panta izpratnē, kas bija jāpieņem pašai Komisijas locekļu kolēģijai (iepriekš minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija, 178. punkts).

16      Izpildot iepriekš 15. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, Komisija pieņēma 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu [..] Direktīvā [89/552] (OV L 295, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

17      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Pasākumi, kas pieņemti atbilstīgi Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Apvienotā Karaliste ir paziņojusi Komisijai 2000. gada 5. maijā, un kas 2000. gada 18. novembrī ir publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī C 328, ir saderīgi ar Kopienu tiesībām.

2. pants

Pasākumus, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”

18      Apstrīdētā lēmuma pamatojums it īpaši ir norādīts šajos apsvērumos:

“(4)      Apvienotās Karalistes pasākumos iekļautais to notikumu saraksts, kurus šī dalībvalsts uzskata par īpaši svarīgiem sabiedrībai, ir sastādīts skaidri un pārredzami, un [šajā dalībvalstī] šajā sakarā ir notikušas plašas apspriedes.

(5)      Komisija ir pārliecinājusies, ka Apvienotās Karalistes pasākumos uzskaitītie notikumi atbilst vismaz diviem no kritērijiem, ko uzskata par drošām pazīmēm, kas apliecina, ka notikumi ir svarīgi sabiedrībai: i) notikumam dalībvalstī ir īpaša vispārēja rezonanse, tas interesē plašu sabiedrību, nevis tikai to iedzīvotāju daļu, kas parasti interesējas par attiecīgo sporta veidu vai darbību; ii) notikumam piemīt izteikta kultūras vērtība, kas ir vispārēji atzīta dalībvalsts iedzīvotāju vidū, jo īpaši tādēļ, ka tas stiprina kultūras identitāti; iii) attiecīgajā notikumā, kas norisinās starptautisku sacensību vai turnīra kontekstā, piedalās valsts izlase, un iv) konkrēto notikumu parasti translē bezmaksas televīzijā, un tam ir plašs skatītāju loks.

(6)      Ievērojama daļa no Apvienotās Karalistes pasākumos uzskaitītajiem notikumiem, ieskaitot vasaras un ziemas Olimpiskās spēles, kā arī [Pasaules kausa izcīņas futbolā un Eiropas futbola čempionātu] finālturnīrus, kā skaidri norādīts Direktīvas [97/36] [preambulas] 18. apsvērumā, pieder pie notikumiem, ko tradicionāli uzskata par sabiedrībai īpaši svarīgiem. Šiem notikumiem visā Apvienotajā Karalistē ir īpaša vispārēja rezonanse, jo tie ir īpaši populāri plašā sabiedrībā (neatkarīgi no dalībnieku tautības), nevis tikai tajā iedzīvotāju daļā, kas parasti interesējas par sporta notikumiem.

[..]

(18)      Minētos notikumus, tostarp tos, kas tiek uzskatīti par vienu pasākumu, nevis atsevišķu notikumu sēriju [virkni], parasti translē brīvi pieejama televīzija, un tie piesaista plašu televīzijas skatītāju loku. [..]

(19)      Apvienotās Karalistes pasākumi šķiet pietiekami proporcionāli [samērīgi], lai attaisnotu atkāpšanos no EK līgumā noteiktās pakalpojumu sniegšanas brīvības, pamatojoties uz sabiedrības interešu prioritāti, proti, lai nodrošinātu plašas sabiedrības piekļuvi pārraidēm, kas atspoguļo sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus.

(20)      Apvienotās Karalistes pasākumi ir saderīgi ar [EK līguma] konkurences [tiesību normām], jo tiesīgās raidorganizācijas, kam atļauts translēt uzskaitītos notikumus, ir noteiktas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas cīņā par šo notikumu pārraides tiesību iegūšanu pieļauj gan faktisku, gan potenciālu konkurenci. Turklāt uzskaitīto notikumu skaits nav tik neproporcionāls [nesamērīgs], lai radītu patērētājiem brīvi pieejamas televīzijas un maksas televīzijas tirgus konkurences traucējumus.

(21)      Par Apvienotās Karalistes pasākumu proporcionalitāti [samērīgumu] liecina arī fakts, ka vairākiem uzskaitītajiem pasākumiem ir paredzēts atspoguļojums bez tiešās translācijas.

[..]

(24)      No [..] sprieduma lietā [Infront WM/Komisija] izriet, ka paziņojums par to pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktu, ir uzskatāms par lēmumu, tādēļ tas jāpieņem Komisijai. Tātad ar šo lēmumu ir jāpasludina, ka Apvienotās Karalistes paziņotie pasākumi ir saderīgi ar Kopienu tiesībām. Pasākumi, kas izklāstīti šā lēmuma pielikumā, jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktu.”

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

19      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 6. februārī, FIFA cēla šo prasību.

20      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 28. februārī, FIFA lūdza Vispārējo tiesu aicināt Komisiju procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegt vairākus dokumentus, kas saskaņā ar tās apgalvoto ir būtiski tās tiesību izmantošanai, kā arī tiesas kontrolei, kas jāveic Vispārējai tiesai.

21      Ar 2008. gada 26. maija lēmumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs nolēma šajā stadijā atstāt bez izskatīšanas FIFA iesniegto pieteikumu procesa organizatorisko pasākumu veikšanai.

22      Ar dokumentiem, kas Vispārējā tiesā iesniegti attiecīgi 2008. gada 11. un 16. jūnijā, Apvienotā Karaliste un Beļģijas Karaliste lūdza tām atļaut iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

23      Ar 2008. gada 14. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva tām iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, savus procesuālos rakstus un FIFA savus apsvērumus par tiem iesniedza noteiktajos termiņos.

24      Ar 2009. gada 15. decembra rīkojumu šī lieta mutvārdu procesam tika apvienota ar lietu T‑385/07 FIFA/Komisija.

25      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva FIFA vienu, bet Komisijai – divus jautājumus. Uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika atbildēts noteiktajos termiņos.

26      FIFA lūdz Vispārējo tiesu:

–        daļēji vai pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Pasaules kausa izcīņu;

–        piespriest Komisijai, Beļģijas Karalistei un Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest FIFA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

29      Beļģijas Karaliste apgalvo, ka prasība ir nepieņemama gan tāpēc, ka apstrīdētais lēmums uz FIFA neattiecas individuāli un tieši, gan tāpēc, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav izvērtēt valsts pasākumu likumību. Turklāt FIFA neesot par Apvienotās Karalistes veiktajiem pasākumiem cēlusi prasību valsts tiesās, tāpēc tā Vispārējā tiesā esot celta pēc termiņa beigām, un iespējama apstrīdētā lēmuma atcelšana neietekmējot attiecīgo valsts tiesību aktu spēkā esamību.

30      FIFA uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pārsūdzams akts, kas turklāt uz to attiecas tieši un individuāli.

 Vispārējās tiesas vērtējums

31      Beļģijas Karalistes izvirzītie nepieņemamības iemesli attiecas uz sabiedrisko kārtību, jo tajos ir apstrīdētas FIFA tiesības celt prasību, prasības celšanas termiņa ievērošana un Vispārējās tiesas kompetence. Tāpēc Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē šie šķēršļi tiesas procesam, lai gan Beļģijas Karalistei kā personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību tos izvirzīt saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktu, jo Komisija prasības pieņemamību neapstrīd (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 21.–23. punkts).

32      Jautājumā, vai apstrīdētais lēmums tieši attiecas uz FIFA, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam ir tieši jāattiecas uz fizisko vai juridisko personu, kā ir paredzēts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienu pasākums tiešā veidā ietekmētu privātpersonas juridisko situāciju un nedotu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuriem ir uzdota tā īstenošana, kas ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Kopienu tiesiskā regulējuma, pastarpināti nepiemērojot citus noteikumus (skat. Tiesas 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C‑125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I‑1451. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Šajā ziņā Broadcasting Act 1996 (skat. šī sprieduma 11. punktu) 101. pantā ir noteikts, ka neviena televīzijas raidorganizācija, kas ietilpst kādā no šī sprieduma 10. punktā aprakstītajām kategorijām, nedrīkst veikt Apvienotās Karalistes sarakstā iekļauta notikuma ekskluzīvu pārraidīšanu tiešraidē. Tikai tad, ja neviena organizācija, kas ietilpst otrajā kategorijā, nav izrādījusi interesi iegādāties šī notikuma apraides tiesības un ir izpildīti šī sprieduma 13. punktā minētie nosacījumi, Office of Communications drīkst atļaut tiesības ieguvušajai organizācijai ekskluzīvi pārraidīt attiecīgo notikumu tiešraidē.

34      No šī tiesiskā regulējuma izriet, ka Pasaules kausa izcīņas, kura organizētāja Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē ir FIFA, pārraides tiesību nodošana televīzijas raidorganizācijām, kas ir Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, tā, ka citām organizācijām, kas ir šīs pašas dalībvalsts jurisdikcijā un kas ir izrādījušas interesi tās iegādāties, tiek liegta iespēja pārraidīt visu vai daļu no šī notikuma šajā valstī, nerada tiesiskas sekas, ko parasti izraisa šāds noteikums par ekskluzivitāti.

35      Lai gan šīs tiesiskās sekas tiešām izriet no Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, nevis no apstrīdētā lēmuma, šajā pēdējā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu noteiktais savstarpējās atzīšanas mehānisms rada dalībvalstīm pienākumu saglabāt šīs sekas. Proti, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā ietilpstošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu apstrīdētā lēmuma pielikumā konsolidētajā sarakstā iekļauto notikumu televīzijas apraides Apvienotajā Karalistē nosacījumus, kurus šī dalībvalsts ir noteikusi savos pasākumos, kas ir apstiprināti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Taču pienākums nodrošināt šo rezultātu tieši ietekmē tādu televīzijas raidorganizāciju tiesisko situāciju, kuras ietilpst citu dalībvalstu, nevis Apvienotās Karalistes jurisdikcijā un vēlas nopirkt sākotnēji FIFA piederējušās pārraides tiesības Apvienotajā Karalistē (šajā ziņā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 62. un 63. punkts).

36      Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu izveidotais savstarpējas atzīšanas mehānisms liek dalībvalstīm izslēgt tādu tiesību īstenošanu, kas aprakstītas šī sprieduma 34. punktā, to kompetencē ietilpstošu televīzijas raidorganizāciju gadījumā, un tāpēc arī tiek ietekmētas FIFA sākotnējās tiesības, kad tās tiek publiski piedāvātas organizācijām, kas ietilpst nevis Apvienotās Karalistes, bet kādas citas dalībvalsts jurisdikcijā.

37      No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē FIFA tiesisko situāciju attiecībā uz tās sākotnējām tiesībām un nedod nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, kas ir automātiski noteikts un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma neatkarīgi no valsts iestāžu šā rezultāta sasniegšanai īstenojamajos mehānismos paredzētā (šajā ziņā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 60. un 61. punkts).

38      Apstrīdētais lēmums tātad tieši attiecas uz FIFA.

39      Jautājumā, vai uz FIFA apstrīdētais lēmums attiecas individuāli, ir jāatgādina, ka tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka lēmums tos skar individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē zināmu tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kura tos atšķir no visām citām personām un tādējādi individuāli izceļ līdzīgi tam, kā būtu izcelts šāda lēmuma adresāts (skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Infront WM, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Šajā lietā nav apstrīdēts, ka neatkarīgi no Pasaules kausa izcīņas pārraides tiesību juridiskā rakstura un avota tas ir notikums Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē tādā ziņā, ka to iepriekš organizē organizators, kuram ir tiesiskas pilnvaras pārdot šīs tiesības, un ka šis organizators ir FIFA. Tā kā šī situācija tāda bija arī apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, FIFA tobrīd bija ļoti viegli identificējama.

41      Turklāt apstrīdētajā lēmumā FIFA ir nosaukta vārdā, jo lēmuma pielikumā ir norāde uz “FIFA Pasaules kausa izcīņas finālu”.

42      Tāpēc apstrīdētais lēmums uz FIFA attiecas individuāli.

43      Runājot par Beļģijas Karalistes argumentiem, ka Vispārējās tiesas kompetencē saskaņā ar EKL 230. pantu nav izvērtēt valsts pasākumu likumību un ka FIFA nav apstrīdējusi Apvienotās Karalistes pasākumus valsts tiesās, pietiek norādīt, ka savā prasībā FIFA apstrīd tostarp apstrīdētā lēmuma 1. panta, ar kuru attiecīgie pasākumi ir atzīti par saderīgiem ar Kopienu tiesībām, likumību.

44      No tā izriet, ka kontrole, ko Vispārējai tiesai ir prasīts veikt šajā lietā, attiecas uz šī konstatējuma likumību, bet tas, ka Apvienotās Karalistes pasākumi nav apstrīdēti valsts tiesās, nekādi neietekmē prasības pieņemamību; tā turklāt ir iesniegta EKL 230. pantā paredzētajā termiņā (šajā ziņā skat. iepriekš 15. punktā minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija, 109. punkts).

45      Tādēļ Beļģijas Karalistes argumenti par prasības nepieņemamību ir noraidāmi.

2.     Par lietas būtību

46      FIFA būtībā izvirza sešus pamatus: pirmkārt, par pamatojuma nesniegšanu, otrkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, treškārt, par tās tiesību uz īpašumu aizskārumu, ceturtkārt, par Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu, piektkārt, par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu un, sestkārt, Līguma tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.

47      Pirms FIFA izvirzīto pamatu izvērtēšanas uzsākšanas ir jāizklāsta daži vispārīgi apsvērumi, kas ņemami vērā to pamatotības novērtējumā.

48      Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā ir konkretizēta dalībvalstu iespēja primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ audiovizuālajā jomā ierobežot primārajās Kopienu tiesībās noteiktās pamatbrīvības.

49      Proti, pat ja dalībvalstu saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu veiktie pasākumi tiek veikti nediskriminējoši attiecībā gan pret uzņēmumiem, kas ir dibināti konkrētās valsts teritorijā, gan uzņēmumiem, kas ir dibināti citās dalībvalstīs, pietiek ar to vien, ka šie pasākumi ir izdevīgi kādiem konkrētās valsts teritorijā dibinātiem uzņēmumiem, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību EKL 49. panta izpratnē (šajā ziņā skat. Tiesas 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95 SETTG, Recueil, I‑3091. lpp., 16. punkts, un 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑250/06 United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I‑11135. lpp., 37. un 38. punkts). Tāpat šie pasākumi var radīt šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo tie var nostādīt citu dalībvalstu sabiedrības faktiskā vai juridiskā ziņā neizdevīgākā situācijā nekā šos pasākumus veikušās dalībvalsts sabiedrības (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 11. maija spriedumu lietā C‑255/97 Pfeiffer, Recueil, I‑2835. lpp., 19. punkts).

50      Taču šādi Līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojumi var tikt attaisnoti, ja tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un ja vien tie ir piemēroti, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. iepriekš 49. punktā minētos spriedumus lietā Pfeiffer, 19. punkts, un lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vārda brīvība, kas ir aizsargāta 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. pantā, ir viena no pamattiesībām, kas ir garantēta Kopienu tiesību sistēmā, un ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot šādus ierobežojumus (šajā ziņā skat. iepriekš 49. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. panta 1. punktu vārda brīvība ietver arī iespēju brīvi saņemt informāciju.

52      Šajā lietā, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Tomēr, kā izriet no Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma, Direktīvas 89/552 3.a pantā paredzētie pasākumi ir domāti, lai aizsargātu tiesības uz informāciju un nodrošinātu sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai svarīgus valsts vai cita mēroga notikumus. Saskaņā ar Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumu sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi ir ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību Eiropas Savienībā vai noteiktā dalībvalstī, vai arī lielā daļā noteiktas dalībvalsts, un tos iepriekš organizē pasākuma organizētājs, kuram ir likumīgas tiesības pārdot tiesības attiecībā uz šo notikumu.

53      No tā izriet, ka, tā kā Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētie pasākumi attiecas uz sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, tos attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi, ko turklāt FIFA neapstrīd.

54      Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 50. punktā, attiecīgajiem pasākumiem vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt tā sasniegšanai vajadzīgo.

55      Visbeidzot, runājot par Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma piemērojamību, ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 89/552 3.a pantā, uz kuru attiecas šis apsvērums, nav veikta tādu noteiktu notikumu saskaņošana, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem. Proti, atšķirībā no šī panta versijas Eiropas Parlamenta lēmumā par Padomes kopējo nostāju Direktīvas 97/36 pieņemšanai (OV 1996, C 362, 56. lpp.), kurā bija skaidri minētas vasaras un ziemas Olimpiskās spēles un pasaules un Eiropas čempionāti futbolā, šajā tiesību normā nav norādes uz konkrētiem notikumiem, kurus varētu ietvert valsts sarakstos.

56      No tā, kā turklāt norāda Komisija, izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu nevar uztvert kā tādu, kas nozīmētu, ka Pasaules kausa izcīņas ietveršana sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu valsts sarakstā automātiski ir saderīga ar Kopienu tiesībām. Vēl jo mazāk šo apsvērumu var saprast kā tādu, kas norādītu uz to, ka Pasaules kausa izcīņu vienmēr var pilnībā iekļaut šādā sarakstā neatkarīgi no intereses, kādu šo sacensību spēles izraisa attiecīgajā dalībvalstī.

57      Savukārt, ņemot vērā šī sprieduma 48.–53. punktā minēto, šis apsvērums netieši norāda uz to, ka, ja dalībvalsts ietver Pasaules kausa izcīņas spēles sarakstā, ko tā ir izvēlējusies izveidot, tās paziņojumā Komisijai nav jānorāda īpašs pamatojums, kāpēc tas ir sabiedrībai īpaši svarīgs notikums.

58      FIFA izvirzīto pamatu pamatotība ir jāizvērtē, par mērauklu izmantojot šos apsvērumus.

 Par pirmo pamatu – pamatojuma nesniegšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

59      Saskaņā ar FIFA teikto Komisija apstrīdētajā lēmumā nav minējusi nevienu iemeslu visu 64 Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanai Apvienotās Karalistes sarakstā. Lai arī Pasaules kausa izcīņa gan piemēra veidā esot minēta Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā kā sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, tas gan nenozīmējot, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles automātiski būtu uzskatāmas par tik nozīmīgām vai ka tām ir jānodrošina neierobežota sabiedrības piekļuve. Turklāt nekas neļaujot secināt, ka šajā apsvērumā būtu domāta visa Pasaules kausa izcīņa kopumā. Šajā ziņā FIFA uzsver, ka minēto sacensību spēļu iedalījums, pirmkārt, “galvenajās”, kas ietver pusfinālus, finālu un attiecīgās valsts komandas, šajā gadījumā – Apvienotās Karalistes nacionālās izlases, spēles un kas var tikt kvalificētas par šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, un, otrkārt, “parastajās”, kas ietver visas pārējās spēles, kuras šādi var arī nekvalificēt, būtu nekļūdīgs un atbilstu metodei, ko ir īstenojušas citas dalībvalstis, kas ir paziņojušas savus pasākumus saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu. Komisija pati esot atzinusi šādu spēļu iedalījumu savā darba dokumentā CC TVSF(97) par Direktīvas 89/552 3.a panta piemērošanu.

60      Uzskatīdama, ka tās kontrole par valstu īpaši svarīgo notikumu izvēli ir pavisam neliela un praktiski lieka, Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu sīki pārbaudīt Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kas ir apstāklis, kāpēc tā nav atbilstoši pamatojusi apstrīdēto lēmumu saistībā ar visu Pasaules kausa izcīņas spēļu kvalificēšanu par šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgām.

61      FIFA uzsver arī, ka Apvienotās Karalistes iestādes, pieņemot 1998. gada 25. jūnija lēmumu (skat. šī sprieduma 7. punktu), nav ņēmušas vērā skatītāju datus par 1998. gada Pasaules kausa izcīņu, jo šīs sacensības esot beigušās 1998. gada 12. jūlijā, bet Komisija esot izmantojusi šos datus, pieņemot 2000. gada 28. jūlija lēmumu. Turklāt šīs iestādes minētos skatītāju datus neesot ņēmušas vērā arī, pirms tās no jauna paziņoja Komisijai savu sarakstu 2000. gada 5. maijā (skat. šī sprieduma 14. punktu).

62      Ņemot vērā, ka, neraugoties uz Advisory Group on listed events (skat. šī sprieduma 9. punktu), Kultūras, plašsaziņas un sporta ministrijas kompetento ierēdņu un Office of Fair Trading (turpmāk tekstā – “OFT”; Apvienotās Karalistes Konkurences padome) ģenerāldirektora ierosinājumiem, kā arī ministrijas sākotnējo nostāju, kurā bija ieteikts ierakstīt tikai “galvenās” spēles, 1998. gada 25. jūnija lēmuma sarakstā tika iekļautas visas Pasaules kausa izcīņas spēles (skat. šī sprieduma 7. punktu), Komisijai esot bijis jāpamato savs lēmums piekrist visu spēļu ierakstīšanai Apvienotās Karalistes sarakstā. Turklāt tā vietā, lai pilnībā atkārtotu pirms septiņiem gadiem 2000. gada jūlijā pieņemto lēmumu, Komisijai esot bijis jānoskaidro 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits. FIFA šajā ziņā norāda, ka Komisija pati min, ka tā ir ņēmusi vērā datus par 1998. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaitu, pieņemot 2000. gada 28. jūlija lēmumu, kaut gan tie nebija pieejami brīdī, kad Apvienotā Karaliste izveidoja tās 1998. gada 25. jūnija sarakstu, kas apliecinot, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanā bija jāņem vērā jaunāki dati. Turklāt FIFA uzsver, ka iepriekš 15. punktā minētajā spriedumā lietā Infront WM/Komisija Vispārējā tiesa nav izteikusi savu viedokli par citiem pamatiem lēmuma atcelšanai, bet tikai par to, kas attiecās uz formas trūkumu, un pamatojoties uz to tā atcēlusi 2000. gada 28. jūlija lēmumu.

63      FIFA apgalvo, ka Komisija un Apvienotās Karalistes iestādes no 2006. gada augusta līdz 2007. gada februārim sarakstījās. Tā uzsver, ka administratīvās procedūras par piekļuvi dokumentiem, kas tika uzsāktas gan Kopienu, gan valsts līmenī, tai nesniedza labvēlīgu iznākumu. FIFA uzskata, ka Komisijai apstrīdētajā lēmumā bija jānorāda visi apstākļi, kas saistīti ar tās veikto Apvienotās Karalistes pasākumu saderības ar Kopienu tiesībām novērtējumu, tostarp 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaits, kā arī šīs sarakstes saturs tiktāl, ciktāl tā tajā ietverto informāciju ir ņēmusi vērā, pieņemot apstrīdēto lēmumu.

64      Visbeidzot, FIFA apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumu nevar papildināt tiesvedības gaitā, tāpēc nevienu iemeslu, kas pirmo reizi ir minēts Vispārējā tiesā, tādu kā tie, ko Komisija ir minējusi savai aizstāvībai, šajā ziņā nevarot ņemt vērā, lai kāds arī nebūtu to pierādījumu spēks attiecībā uz lietas būtību.

65      No iepriekš minētā izrietot, ka saistībā ar novērtējumu, saskaņā ar kuru visas Pasaules kausa izcīņas spēles, nevis tikai “galvenās” spēles ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi, Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, pārkāpjot EKL 253. panta noteikumus.

66      Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

67      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā dokumenta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai dokumentu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp dokumenta satura, izvirzīto iemeslu rakstura un interesēm, kas varētu būt tā adresātiem un citām personām, uz kurām dokuments attiecas tieši vai individuāli, saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu sīki norādīti visi būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo tas, vai dokumenta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē nevis tikai atkarībā no tā teksta, bet arī tā konteksta, kā arī visām attiecīgo jomu regulējošajām tiesību normām (Tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā C‑265/97 P VBA/Florimex u.c., Recueil, I‑2061. lpp., 93. punkts).

68      FIFA Komisijai pārmet, ka tā nav īpaši pamatojusi savu secinājumu, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles, nevis tikai “galvenās” spēles ir uzskatāmas par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgām. Turklāt jāuzsver, ka savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdotu jautājumu (skat. šī sprieduma 25. punktu) FIFA ir skaidri apliecinājusi to, kas netieši izrietēja no vairākiem tās dokumentu punktiem, proti, ka tā uzskata, ka “galveno” Pasaules kausa izcīņas spēļu ietveršana valsts sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām ar nosacījumu, ka ir ievērotas arī skaidras un pārskatāmas procedūras prasības.

69      Taču, lai gan Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā tiešām nav ieņemta nostāja izšķirošajā jautājumā par visu vai daļas no Pasaules kausa izcīņas spēlēm iekļaušanu valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, neviens vērā ņemams apsvērums neļauj secināt, ka principā šādi kvalificēt un tādējādi ietvert šādā sarakstā varētu tikai “galvenās” spēles.

70      Pasaules kausa izcīņa ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenās” un “parastās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni. Šajā ziņā ir vispārzināms, ka Pasaules kausa izcīņā “parasto” spēļu rezultāti izšķir komandu likteņus un tādējādi no tiem var būt atkarīga to dalība tādās “galvenajās” spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase. Tādējādi “parastās” spēles izšķir, kas būs nacionālās izlases, kuras spēles ir “galvenās”, pretinieki nākamajos sacensību posmos. Turklāt “parasto” spēļu rezultāti var pat izšķirt, vai šī nacionālā izlase piedalīsies vai nepiedalīsies nākamajā sacensību posmā.

71      Ņemot vērā īpašos apstākļus, kas ļauj Pasaules kausa izcīņu uzskatīt par vienu notikumu, kā ir uzsvērts apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā, Komisijai nebija sīkāk jāpamato savs vērtējums jautājumā par “parastajām” spēlēm, it īpaši tāpēc, ka atbilstošā statistika neliecina, ka šīs spēles sistemātiski piesaistītu nelielu skaitu televīzijas skatītāju (skat. šī sprieduma 122.–129. punktu). Šie apstākļi Komisijai ļāva pamatot lēmumu arī saistībā ar vispārējo rezonansi, ko Pasaules kausa izcīņa izraisa Apvienotajā Karalistē, tādā ziņā, ka tas, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 6. apsvērumā, ir sevišķi populārs notikums plašā sabiedrības daļā, nevis tikai futbola līdzjutējiem.

72      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā (skat. šī sprieduma 18. punktu) norādītais pamatojums ļauj FIFA noskaidrot, kāpēc Komisija uzskatīja, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles pamatoti varēja ierakstīt Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, un Vispārējai tiesai – veikt šī vērtējuma pamatotības kontroli, tāpēc apstrīdētais lēmums šajā ziņā atbilst EKL 253. panta nosacījumiem.

73      Šo secinājumu neļauj apstrīdēt apstāklis, ka Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta pieņemšanas gaitā vairākas institūcijas bija ierosinājušas sarakstā ierakstīt tikai “galvenās” spēles. Ņemot vērā, ka “parasto” spēļu nozīmīgums pamato, ka visa Pasaules kausa izcīņa tiek kvalificēta par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, tas, ka daži ierēdņi vai konsultatīvas iestādes, īstenojot savas pilnvaras, ir ierosinājušas ministram sarakstā ierakstīt tikai “galvenās” spēles, neuzliek Komisijai pienākumu paskaidrot, kāpēc ministrs nav pieļāvis kļūdu, ieņemdams lai arī atšķirīgu, tomēr arī pamatotu viedokli.

74      Tas pats attiecas uz argumentiem par Komisijas un Apvienotās Karalistes iestāžu sarakstes esamību, par kuru apstrīdētajā lēmumā nekas nav minēts. Proti, tā kā apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav tajā norādījusi plašāku informāciju. Turklāt jautājums par to, vai no citiem pierādījumiem izriet, ka “parastās” spēles Apvienotās Karalistes sabiedrībai faktiski nav īpaši svarīgas, attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības un tiks iztirzāts saistībā ar otro pamatu (skat. šī sprieduma 118.–129. punktu).

75      Jautājumā par argumentu, ka dati par 1998. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaitu nebija pieejami 1998. gada 25. jūnijā, proti, dienā, kad tika apstiprināts Apvienotās Karalistes saraksts (skat. šī sprieduma 7. punktu), lai gan Komisija esot izmantojusi šos skaitļus, jākonstatē, ka dalībvalstij nekas neliedz iesniegt Komisijai pierādījumus, kas attiecas uz laika posmu pēc tās sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanas, ne arī Komisijai – tos ņemt vērā. Turklāt šādi pierādījumi var mudināt Komisiju lūgt attiecīgajai dalībvalstij mainīt savus pasākumus, lai tos padarītu par saderīgiem ar Kopienu tiesībām, pamatojoties uz pēc iespējas jaunākiem datiem. Šādu interpretāciju apstiprina apstāklis, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā dalībvalstis ir aicinātas iesniegt Komisijai ziņas par to pasākumiem, pirms tiek izlemts tos veikt.

76      Tāpēc Komisijai apstrīdētajā lēmumā nebija īpaši jāizklāsta iemesls, kāpēc tā izvēlējusies ņemt vērā pierādījumus, kuru nebija Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanas laikā.

77      Pirmais pamats tādēļ ir noraidāms.

 Par otro pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu

78      Šis pamats ir formulēts divās daļās, no kurām pirmā ir par to, ka Apvienotās Karalistes pasākumi netika pieņemti skaidrā un pārskatāmā procedūrā, un otrā par to, ka “parastās” spēles nav īpaši svarīgas šīs dalībvalsts sabiedrībai.

 Par Apvienotās Karalistes iestāžu izmantoto procedūru

–       Lietas dalībnieku argumenti

79      FIFA apgalvo, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanai Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā bija raksturīga zināma neskaidrība un tā pati par sevi nav izprotama. Šajā ziņā FIFA norāda, ka ministrs nav ņēmis vērā ne vienbalsīgos padomus, ko tas saņēma no ministrijas atbildīgajiem ierēdņiem, Advisory Group on listed events un Office of Fair Trading (OFT, Apvienotās Karalistes Konkurences padome) ģenerāldirektora, ne ministrijas sākotnējo nostāju un ka iemesli, kāpēc šis viedoklis ir mainīts, nekad nav tikuši izpausti. Taču iemeslu, kuru dēļ ministrs neņēma vērā šos neatkarīgos ieteikumus, neizpaušana neesot saderīga ar prasībām pēc skaidrības un pārskatāmības, kurām jāvalda attiecīgajā procedūrā. Turklāt Apvienotās Karalistes iestādes 1999. gada 23. septembra dokumentā esot melīgi norādījušas, ka, pieņemot 1998. gada 25. jūnija lēmumu (skat. šī sprieduma 61. punktu), esot ņemti vērā dati par 1998. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaitu, un to Komisija esot varējusi viegli konstatēt.

80      Turklāt datos par 1994. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaitu esot pieļauta arī būtiska aritmētiska kļūda. Katrā ziņā ne dati par 1998. gada, ne dati par 1994. gada Pasaules kausa izcīņu nepamatojot visu šo sacensību spēļu ierakstīšanu sarakstā. Otrā saraksta paziņošana, kas notika 2000. gada 5. maijā (skat. šī sprieduma 14. punktu), nekādi neietekmējot iepriekš aprakstīto situāciju, jo 1998. gada dati pirms šīs jaunās paziņošanas faktiski neesot tikuši pārskatīti.

81      Tā kā, pirmkārt, iemesli, kāpēc visas spēles tika ierakstītas Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, acīmredzami nebija tie paši, ko šīs dalībvalsts iestādes bija paziņojušas Komisijai, un, otrkārt, pirmie no minētajiem iemesliem netika arī izpausti, Komisijai neatlika nekas cits kā vienīgi secināt, ka valsts procedūra neatbilst Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā minētajām skaidrības un pārskatāmības prasībām. Šajos apstākļos Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka minētā procedūra ir bijusi skaidra un pārskatāma. Šis iebildums neattiecoties uz pašas valsts procedūras likumību, bet tikai uz Komisijas šajā ziņā veiktā novērtējuma likumību.

82      Visbeidzot, FIFA uzsver, ka ministra īstenotā apspriešanās par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu atlases kritērijiem šo vērtējumu nemaina, jo šo kritēriju atbilstību tā neapstrīdot.

83      Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd FIFA apgalvojumu pamatotību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

84      Ievadam jāatgādina, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā nav minēti konkrēti faktori, kam ir jāraksturo valstī īstenotās sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveides procedūras. Šajā tiesību normā dalībvalstīm ir dota rīcības brīvība attiecīgo procedūru organizēšanā attiecībā uz to posmiem, iespējamu ieinteresēto personu uzklausīšanu un administratīvo kompetenču sadalījumu, tomēr precizējot, ka tām kopumā ir jābūt skaidrām un pārskatāmām.

85      Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumiem ar valsts pasākumiem, kuri ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, vēl ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 50. punktu).

86      Tādējādi, pat ja tādu valsts tiesību aktu, uz kuriem attiecas Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkts, mērķis ir nodrošināt tiesības uz vārda brīvību (skat. šī sprieduma 51.–53. punktu), prasībām, kas izriet no pasākumiem, kas ir paredzēti, lai īstenotu šādu politiku, katrā ziņā ir jābūt samērīgām ar minēto mērķi un to piemērošanas noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgi diskriminējoši attiecībā uz citu dalībvalstu valstspiederīgajiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑379/87 Groener, Recueil, 3967. lpp., 19. punkts, un 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 82. punkts).

87      Ņemot vērā tieši šos apstākļus, procedūrām, ko dalībvalstis ieviesušas, lai pieņemtu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ir jābūt skaidrām un pārskatāmām tādā ziņā, ka to pamatā ir jābūt objektīviem kritērijiem, kas ieinteresētajām personām ir iepriekš zināmi, lai novērstu, ka rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir, lai izlemtu, konkrēti kurus notikumus ierakstīt sarakstā, tiek izmantota patvaļīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 49. punktā minēto spriedumu lietā United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., 46. punkts). Proti, lai gan patiešām notikuma ierakstīšanai sarakstā saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu ir prasīts, lai tas būtu sabiedrībai īpaši svarīgs, tomēr iepriekšēja specifisku kritēriju izstrāde, ar kuru palīdzību šis svarīgums tiek novērtēts, ir būtisks faktors, lai valsts lēmumi tiktu pieņemti pārskatāmi un nepārsniedzot valsts iestādēm šajā ziņā esošo rīcības brīvību (skat. šī sprieduma 112. punktu).

88      Procedūras skaidrības un pārskatāmības prasība arī nozīmē, ka to regulējošajos noteikumos ir jānorāda, kuras iestādes kompetencē ir izveidot notikumu sarakstu, kā arī nosacījumi, ar kuriem ieinteresētās personas var formulēt savus apsvērumus.

89      Savukārt vienkārši tas, ka pastāv pierādījumi, kas var atspēkot valsts iestādes veiktu novērtējumu par konkrēta notikuma nozīmīgumu sabiedrībai, attiecas nevis uz izmantotās procedūras skaidrību un pārskatāmību, bet gan uz šī novērtējuma pamatotību. Tāpat tas tā ir tad, ja šie pierādījumi ir konsultatīvu institūciju, kompetentās iestādes dienestu vai ieinteresēto personu izteikti viedokļi.

90      Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka FIFA apstrīd Apvienotās Karalistes izmantotās procedūras skaidrību un pārskatāmību tiktāl, ciktāl tās rezultātā sarakstā ir ierakstītas visas Pasaules kausa izcīņas spēles, nevis tikai “galvenās” spēles.

91      Turklāt ir jāatzīst, ka FIFA izvirzītie iebildumi nav piemēroti, lai apstrīdētu Komisijas vērtējumu par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanai ministra ievērotās procedūras skaidrību un pārskatāmību (skat. šī sprieduma 7.–9. punktu). Pretēji FIFA apgalvotajam Direktīvas 89/552 3.a pantā noteiktā skaidrības un pārskatāmības prasība nav nedz vērsta uz to, lai, nedz izraisa, ka kompetentajai valsts iestādei nāktos norādīt iemeslus, kāpēc tā nav ņēmusi vērā tai apspriešanās gaitā izteiktos viedokļus vai apsvērumus.

92      Vēl jo vairāk tā tas ir gadījumā ar Pasaules kausa izcīņu, kas ir minēta Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā un kuru ir pamats uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis vairāku atsevišķu “galvenajās” un “parastajās” spēlēs iedalītu notikumu virkni (skat. šī sprieduma 70. punktu).

93      Šajos apstākļos, ja ieinteresētā persona uzskata, ka apspriešanās gaitā izteiktie viedokļi vai pat kompetentās iestādes dienesta izteiktā nostāja ietver pierādījumus, kas šīs iestādes beigās pieņemto vērtējumu par notikuma nozīmību sabiedrībai padara par nepamatotu, tai ir iespēja, pirmkārt, valsts tiesās apstrīdēt šo vērtējumu un, otrkārt, Vispārējā tiesā apstrīdēt iespējamā Komisijas lēmuma, ar kuru apstiprināts šis vērtējums, pamatotību, kā to turklāt ir izdarījusi FIFA saistībā ar šā pamata otro daļu.

94      Jautājumā par apgalvojumiem attiecībā uz Apvienotās Karalistes iestāžu vērā ņemtajiem datiem ir jāatzīst, ka arī ar tiem ir apstrīdēts Komisijas pēc būtības veiktais vērtējums saistībā ar ministra viedokļa pamatotību attiecībā uz “parasto” spēļu nozīmīgumu šīs dalībvalsts sabiedrībai. Tātad arī tie neattiecas uz to, vai Apvienotās Karalistes iestāžu īstenotā procedūra ir bijusi skaidra un pārskatāma.

95      Savukārt arguments, ka dati par 1998. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaitu nebija pieejami 1998. gada 25. jūnijā, proti, dienā, kad tika pieņemts Apvienotās Karalistes saraksts (skat. šī sprieduma 7. punktu), lai gan Komisija esot uz šiem datiem pamatojusies, šī sprieduma 75. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir noraidāms.

96      FIFA argumenti tātad nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka kārtība, kādā Apvienotā Karaliste Pasaules kausa izcīņu ierakstījusi šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ir skaidra un pārskatāma.

97      No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par “parasto” spēļu nozīmīgumu Apvienotās Karalistes sabiedrībai

–       Lietas dalībnieku argumenti

98      Pamatojot šo šī pamata daļu, FIFA apgalvo, pirmkārt, ka “parastās” spēles, izņemot futbola līdzjutēju aprindas, īpašu rezonansi nerada un, otrkārt, ka šīs spēles parasti netiek pārraidītas brīvi pieejamos televīzijas kanālos un nepiesaista daudz televīzijas skatītāju. No tā izrietot, ka “parastās” spēles neatbilst abiem Komisijas apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā izvirzītajiem kritērijiem, tāpēc šī iestāde šajā ziņā esot pieļāvusi kļūdu.

99      Saskaņā ar FIFA teikto neesot pamata apgalvot, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi, proti, ievērojami notikumi, kas interesē plašu sabiedrību, kā noteikts Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā.

100    Šajā ziņā FIFA apgalvo, ka, lai gan dalībvalstis var brīvi izvēlēties, kurus notikumus tās uzskata par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, Komisijas pienākums ir pamatīgi pārbaudīt šīs izvēles likumību no Kopienu tiesību viedokļa. Tādējādi dalībvalstīm šajā jomā esošā rīcības brīvība tām nedz ļauj ieņemt patvaļīgu nostāju, nedz ir neierobežota, un to izvēle nav ne prioritāra, ne noteicoša un vēl jo mazāk – neapstrīdama.

101    Šajā gadījumā veiktie pētījumi apliecinot, ka personas, kas parasti neseko līdzi futbolam, par “parastajām” spēlēm izrāda mazu interesi. FIFA arī uzsver, ka tā apstrīd nevis likumdevēja izvēli pieņemt Direktīvas 89/552 3.a pantā minētos noteikumus par sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem, bet gan to, kādu tvērumu Komisija šim jēdzienam ir piedēvējusi apstrīdētajā lēmumā. Šajā ziņā FIFA atkārtoti norāda, ka ir pamats uzskatīt, ka “galvenās” spēles ir sabiedrībai īpaši svarīgas šīs tiesību normas izpratnē, kas turklāt atbilstot tās pašas nostādnēm. Saskaņā ar šīm nostādnēm pusfināli, fināls, kā arī tajos ietilpstošās nacionālās izlases spēles un Pasaules kausa izcīņas atklāšanas spēle ir jātranslē tiešraidē brīvi pieejamā kanālā.

102    No pētījuma, kas izdarīts, izmantojot ziņas no Broadcast Audience Research Board [Apraides auditorijas izpētes padome] datubāzes, izrietot, ka vidējais skaits personu, kas nav futbola līdzjutēji un kas ir nepārtraukti vismaz 30 minūtes skatījušās visas 2006. gada Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles, ir bijis tikai 2,8 % no skatītāju kopskaita, savukārt 14,7 % personu, kas nav futbola līdzjutēji, esot nepārtraukti vismaz 30 minūtes skatījušās visas 2006. gada Pasaules kausa izcīņas “galvenās” spēles, 18,5 % tikpat ilgi skatījušās finālu, 7,1 % – pusfinālus un 17 % – Anglijas nacionālās izlases spēles.

103    Jautājumā par Apvienotās Karalistes Komisijai iesniegtajiem datiem FIFA atkārtoti norāda, ka dati par 1998. gada Pasaules kausa izcīņu 1998. gada 25. jūnijā, proti, dienā, kad tika izveidots šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksts, nebija pieejami (skat. šī sprieduma 7. punktu), lai gan 1999. gada 23. septembra dokumentā (skat. šī sprieduma 79. punktu) esot minēts vidējais šo sacensību spēļu skatītāju skaits – 8,59 miljoni. Nerunājot nemaz par to, ka šis skaitlis ir pārspīlēts, jo patiesais televīzijas skatītāju skaits esot bijis 6,518 miljoni, tas nesniedzot nekādas norādes par “parasto” spēļu nozīmīgumu plašai sabiedrībai Apvienotajā Karalistē. Proti, pirmkārt, šajā iznākumā vērā esot ņemtas arī “galvenās” spēles un, otrkārt, futbola līdzjutēji tajā neesot nošķirti no personām, kas, lai arī nebūdamas futbola līdzjutēji, tomēr izvēloties skatīties kādu Pasaules kausa izcīņas spēli tāpēc, ka tās to uzskata par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu. Šī sprieduma 102. punktā minētā pētījuma rezultāti pierādot, ka plaša sabiedrība, izņemot futbola līdzjutējus, īpašu interesi “parastajām” spēlēm nepievērš, tāpēc šīs spēles neizraisa rezonansi šajā sabiedrībā. Šie secinājumi atbilstot Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei. Tātad šī iestāde esot pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka “parastās” spēles ir nozīmīgas personām, kas nav futbola līdzjutēji.

104    Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama arī, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles parasti tiek pārraidītas tiešraidē brīvi pieejamā televīzijas kanālā, jo tas tā nebija attiecīgi 1994., 1998. un 2002. gada Pasaules kausa izcīņu sešpadsmit, astoņu un astoņu spēļu gadījumā, pat ja vairākos gadījumos tās nenorisinājās vienlaikus ar citu spēli. Turklāt 2006. gada Pasaules kausa izcīņā astoņas “parastās” spēles translēja radio raidorganizācijas, kas ietilpst Broadcasting Act 1996 (skat. šī sprieduma 10. punktu) 98. pantā ietvertajā otrajā kategorijā. Turklāt 1994., 1998. un 2002. gada Pasaules kausa izcīņā rastais risinājums esot bijis šādu spēli netranslēt, ja tā notiek vienlaikus ar kādu citu spēli.

105    Turklāt no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamajiem datiem par 1994., 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaitu izrietot, ka “parastās” spēles piesaista tikai nelielu daļu no televīzijas skatītājiem, kas skatās “galvenās” spēles. Turklāt pretēji Komisijas apgalvotajam 1994. un 1998. gada Pasaules kausa izcīņu “parasto” spēļu skatītāju skaitu nekādā ziņā nevarot uzskatīt par īpaši lielu salīdzinājumā ar Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaitu un “galveno” spēļu skatītāju skaitu.

106    Proti, deviņas 1994. gada Pasaules kausa izcīņas spēles un divdesmit trīs 2002. gada Pasaules kausa izcīņas spēles, kas tika pārraidītas tiešraidē, esot piesaistījušas mazāk kā 3 miljonus televīzijas skatītāju, divpadsmit 1998. gada Pasaules kausa izcīņas spēles, kas tika pārraidītas tiešraidē, esot piesaistījušas mazāk kā 5 miljonus televīzijas skatītāju un piecas “parastās” 2006. gada Pasaules kausa izcīņas spēles esot piesaistījušas no 65 000 līdz 96 000 televīzijas skatītāju.

107    Tāpēc patiesībā prasības, kas paredzētas abos kritērijos, kurus Komisija izmantojusi, lai secinātu, ka Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles ir īpaši svarīgas Apvienotās Karalistes sabiedrībai, proti, ka tās šajā dalībvalstī izraisa īpašu rezonansi un ka tās vienmēr ir tikušas pārraidītas brīvi pieejamos televīzijas kanālos un ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus, neesot izpildītas.

108    Turklāt saskaņā ar FIFA teikto nevarot apgalvot, ka “parastās” spēles būtu īpaši svarīgas Apvienotās Karalistes sabiedrībai, jo šīs dalībvalsts tiesību aktos televīzijas raidorganizācijām nav uzlikts pienākums tās pārraidīt, lai gan šādi pienākumi esot noteikti citu notikumu gadījumā. Vēl FIFA atspēko Komisijas argumentu, ka nav iespējams vienlaikus vienā kanālā pārraidīt divas vienlaikus notiekošas Pasaules kausa izcīņas spēles, norādot, ka, ja attiecīgās spēles tiešām būtu sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi, raidorganizācija varētu tās pārraidīt vienlaikus divos tai piederošos kanālos (piemēram, BBC 1 un BBC 2) vai piešķirt apakšlicenci citai raidorganizācijai. Jautājumā par Komisijas argumentu, ka FIFA minētajos skaitļos nav ņemts vērā, ne kurā dienā, ne cikos spēle tiek pārraidīta, tā apgalvo, ka šie faktori būtiski neietekmē skatītāju skaitu, un savu apgalvojumu pamatojumam min virkni Pasaules kausa izcīņu spēļu laika posmā no 1994. līdz 2006. gadam.

109    FIFA turklāt norāda, ka, tā kā kāds notikums, pat ja tas tiek uzskatīts par īpaši svarīgu kādai sabiedrībai, ne vienmēr tāds ir citai sabiedrībai, Komisijas apgalvojums, ka norāde Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā uz Pasaules kausa izcīņu attiecoties uz visām tās spēlēm, neiztur kritiku. Turklāt neesot loģiski Pasaules kausa izcīņu uzskatīt par nedalāmu notikumu, lai gan tā tiek organizēta vairākos posmos un Apvienotās Karalistes sarakstā citi notikumi, kuros ir vairākas spēles, tostarp Pasaules kausa izcīņa kriketā, tiek uzskatīti par dalāmiem notikumiem. Turklāt, izņemot Apvienoto Karalisti un Beļģijas Karalisti, visas pārējās dalībvalstis esot izveidojušas notikumu sarakstus, kuros ir ierakstītas tikai spēles, kas atbilst Pasaules kausa izcīņas “galvenajām” spēlēm, un kurus Komisija esot apstiprinājusi. Šis apstāklis liecinot, ka Pasaules kausa izcīņu var arī neuzskatīt par nedalāmu notikumu.

110    FIFA apgalvo, ka, ja pretēji tās izvirzītajiem argumentiem direktīvas 3.a panta 1. punkts būtu jāsaprot tādējādi, ka Pasaules kausa izcīņa kopumā ir jāuzskata par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma formulējuma dēļ, būtu jāuzskata, ka prasības pieteikumā netieši un katrā ziņā replikā ir bijusi izvirzīta EKL 241. pantā paredzētā iebilde par šīs tiesību normas nepiemērojamību. Saistībā ar šo iebildi FIFA izvirza vairākus argumentus, kuru mērķis, pēc tās domām, ir apliecināt, ka nekas neliek uzskatīt Pasaules kausa izcīņu kopumā par vienu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu.

111    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šīs otrā pamata daļas pamatotību un uzsver, ka FIFA nevar pamatoti izvirzīt EKL 241. pantā paredzēto iebildi jautājumā par Direktīvu 97/36.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

112    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, nosakot, ka dalībvalstīm ir jānosaka sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā minētajā izpratnē, Direktīvas 89/552 3.a pantā dalībvalstīm šajā ziņā ir piešķirta liela rīcības brīvība.

113    Otrkārt, lai arī Direktīvas 89/552 3.a pantā netiek saskaņoti konkrēti notikumi, kurus dalībvalstis varētu uzskatīt par tās sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 55. un 56. punktu), tā kā Pasaules kausa izcīņa ir minēta Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, šo sacensību spēļu ierakstīšanu notikumu sarakstā Komisija nevar uzskatīt par esošu pretrunā Kopienu tiesībām tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamato to īpašo svarīgumu sabiedrībai (skat. šī sprieduma 57. punktu). Tomēr iespējamu Komisijas secinājumu, ka visa Pasaules kausa izcīņas ierakstīšana kādas dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām tāpēc, ka šīs sacensības pēc to raksturiezīmēm var pamatoti uzskatīt par vienu notikumu, var apstrīdēt, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, kas liecina, ka “parastās” spēles nav tik svarīgas šīs dalībvalsts sabiedrībai.

114    Proti, kā izklāstīts šī sprieduma 55. un 56. punktā, ne Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, ne Direktīvas 89/552 3.a pantā nav iztirzāts jautājums par to, vai Pasaules kausa izcīņu var pamatoti visā pilnībā iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, neņemot vērā interesi, kādu attiecīgajā dalībvalstī izraisa tā spēles, tostarp “parastās” spēles.

115    Tādēļ spriest par Direktīvas 97/36 likumību saistībā ar visas Pasaules kausa izcīņas, nevis tikai tā “galveno” spēļu kvalificēšanu par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu (skat. šī sprieduma 110. punktu) ir bezjēdzīgi, jo tās preambulas 18. apsvērumā šis jautājums nav iztirzāts. Tādējādi par jautājumu, vai FIFA šajā ziņā replikā pamatoti varēja izvirzīt iebildi saskaņā ar EKL 241. pantu un vai šāda iebilde ir jāuzskata par netieši izvirzītu prasības pieteikuma stadijā, nav jālemj.

116    Treškārt, kā ir paskaidrots šī sprieduma 69. un 70. punktā, Pasaules kausa izcīņu drīzāk ir pamats uzskatīt par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās” un “parastajās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni, tāpēc ministra rīcība nav patvaļīga, bet gan ietilpst viņa rīcības brīvības robežās.

117    “Parasto” spēļu svarīgums turklāt izriet arī no tā vien, ka tās ir daļa no šīm sacensībām, tāpat kā tas ir gadījumā ar citiem sporta veidiem, parasti niecīgā interese par kuriem pieaug, kad tie tiek praktizēti Olimpiskajās spēlēs.

118    No tā izriet, ka, neapstrīdēdama viedokli, ka Pasaules kausa izcīņas svarīguma novērtējumam Apvienotās Karalistes sabiedrībā “galvenās” spēles nav jānošķir no “parastajām”, bet šīs sacensības jāvērtē kopumā, nevis kā atsevišķu notikumu virkne (apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērums, skat. šī sprieduma 18. punktu), Komisija nav pieļāvusi kļūdu.

119    Apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā izklāstīto vērtējumu FIFA par šo jautājumu šajā pamatā izvirzītie argumenti neietekmē.

120    Proti, apstāklis, ka tikai 2,8 % personu, kas nav futbola līdzjutēji un kas ir nepārtraukti skatījušās vismaz 30 minūtes visas 2006. gada Pasaules kausa izcīņas “parastās” spēles (skat. šī sprieduma 102. punktu) nav izšķirošs, jo nebūt ne visām “parastajām” spēlēm ir noteikti jābūt īpaši svarīgām Apvienotās Karalistes sabiedrībai, lai visu Pasaules kausa izcīņu pamatoti varētu ierakstīt šādu šīs dalībvalsts notikumu sarakstā. Gluži pretēji, pietiek ar to vien, ka šī sprieduma 70. punktā aprakstītā raksturiezīme attiecas uz vairākām “parastajām” spēlēm, kuru skaits un dalībnieki nav precizējami saraksta veidošanas vai pārraides tiesību iegādes brīdī, lai pamatotu, ka spēles saistībā ar to nozīmīgumu sabiedrībai netiek iedalītas “galvenajās” un “parastajās” spēlēs. No tā izriet, ka šajā pētījumā izmantoto aptauju mērķiem izmantotais kritērijs ir bijis pārāk ierobežots un tādējādi nepiemērots gan Pasaules kausa izcīņas struktūrai, gan raksturīgajām īpašībām, kādām šīm sacensībām ir jāatbilst, lai tās kopumā varētu kvalificēt par sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu.

121    Šis konstatējums padara nederīgu arī FIFA argumentu, ka vairākas 1994., 1998. un 2002. gada Pasaules kausa izcīņu “parastās” spēles netika pārraidītas tiešraidē vai ka tās translēja radio raidorganizācijas, kas ietilpst Broadcasting Act 1996 98. panta otrajā kategorijā (skat. šī sprieduma 10. punktu). Turklāt pretēji FIFA apgalvotajam apstrīdētā lēmuma 18. apsvērums (skat. šī sprieduma 18. punktu) attiecas nevis uz spēlēm, kuras vienmēr pārraida tiešraidē, bet gan uz spēlēm, kuras vienmēr pārraida bezmaksas televīzijas kanālos, un tas atbilst šī paša lēmuma 5. apsvērumā minētajam ceturtajam kritērijam.

122    Nevar piekrist arī argumentiem, kas pamatoti ar 1994., 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu “parasto” spēļu skatītāju skaitu (skat. šī sprieduma 105. punktu).

123    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pretēji FIFA apgalvotajam “parasto” spēļu skatītāju skaits salīdzinājumā ar “galvenajām” spēlēm neliecina par to, ka pirmās nav piesaistījušas ievērojamu skaitu televīzijas skatītāju. Proti, saskaņā ar FIFA iesniegto statistiku “parastās spēles” ir piesaistījušas vidēji 60 % no skatītājiem, kuri skatījušies “galvenās” spēles 1994. gada Pasaules kausa izcīņas gadījumā, un attiecīgi 1998., 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu gadījumā šī procentuālā attiecība ir 43, 30 un 33 %. Lai gan šie skaitļi tiešām ir mazāki par tiem, kas attiecas uz “galvenajām” spēlēm, “parasto” spēļu ietveršanai valsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā nav vajadzīgs, lai tās piesaistītu tādu pašu skaitu televīzijas skatītāju kā “galvenās” spēles. Šajā lietā šos skaitļus nevar uzskatīt par norādošiem uz televīzijas skatītāju skaitu, kādu parasti Apvienotajā Karalistē piesaista spēles, kas nenotiek saistībā ar lielām starptautiska mēroga futbola sacensībām, kurās sacenšas nacionālās izlases un kurās turklāt nepiedalās šīs dalībvalsts izlase.

124    Šo vērtējumu apliecina vairāki aspekti, uz kuriem norādīts Apvienotās Karalistes 1999. gada 24. marta paziņojumā Komisijai, kura saturs ir ietverts prasības pieteikumam pievienotajā dokumentā ar nosaukumu “1998. gada 23. decembra vēstules Komisijai projekts”. Tādējādi šī dokumenta E pielikumā ir ietverta 1998. gada Pasaules kausa izcīņas skatītāju skaita analīze. No šīs analīzes izriet, ka “parastā” spēle starp Nīderlandi un Dienvidslāviju, no kuras iznākuma bija atkarīgs, kurš būs Anglijas komandas pretinieks gadījumā, ja tā pieveiks Argentīnu, piesaistīja aptuveni 10,55 miljonus televīzijas skatītāju, bet šis skaitlis ir labots uz 10,605 miljoniem citā prasības pieteikumam pievienotā dokumentā ar nosaukumu “Dati par tiešraides skatītājiem Apvienotajā Karalistē” (turpmāk tekstā – “analītiskie dati par skatītājiem”). Savukārt “parastās” spēles starp, pirmkārt, Brazīliju un Čīli un, otrkārt, Nigēriju un Dāniju piesaistīja attiecīgi 10,63 un 10,32 miljonus televīzijas skatītāju, un šie skaitļi atbilst analītiskajiem datiem par skatītājiem, lai gan neviena no šīm spēlēm nebija saistīta ar kādu Apvienotās Karalistes nacionālās izlases virzību. Turklāt Kamerūnas nacionālā izlase saskaņā ar abiem šiem dokumentiem vidēji piesaistīja aptuveni 9,18 miljonus televīzijas skatītāju abās spēlēs, kas tika pārraidītas tiešraidē 1998. gada Pasaules kausa izcīņā attiecīgi pret Austriju un Itāliju, bet spēles, pirmkārt, starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Irānu un, otrkārt, starp Spāniju un Bulgāriju piesaistīja attiecīgi 7,94 un 7,91 miljonu televīzijas skatītāju. Visbeidzot, saskaņā ar abiem šiem dokumentiem Jamaikas valsts izlase vidēji piesaistīja 7,89 miljonus televīzijas skatītāju divās spēlēs attiecīgi pret Horvātiju un Argentīnu, no kurām pirmā piesaistīja 10,234 miljonus televīzijas skatītāju.

125    Jāpiebilst, ka saskaņā ar šo pašu Apvienotās Karalistes iestāžu paziņojumu 1998. gada Football Association Cup (nacionālā futbola kausa izcīņa) fināls piesaistīja 7,81 miljonu televīzijas skatītāju, kas, ņemot vērā iepriekšējā punktā norādīto skatītāju skaitu, apliecina Pasaules kausa izcīņas “parasto” spēļu iemantoto nozīmīgumu.

126    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar analītiskajiem datiem par skatītājiem sešpadsmit no 1994. gada Pasaules kausa izcīņas “parastajām” spēlēm piesaistīja no 7,196 līdz 11,625 miljoniem televīzijas skatītāju, bet astoņas piesaistīja no 5,669 līdz 6,926 miljoniem televīzijas skatītāju. Saistībā ar 1998. gada Pasaules kausa izcīņu no šī paša dokumenta izriet, ka divdesmit viena no “parastajām” spēlēm piesaistīja no 7,161 līdz 10,632 miljoniem televīzijas skatītāju un trīspadsmit piesaistīja no 5,254 līdz 6,761 miljonam televīzijas skatītāju. Attiecībā uz 2002. gada Pasaules kausa izcīņu analītiskie dati par skatītājiem norāda, ka divdesmit četras “parastās” spēles piesaistīja no 3,073 līdz 5,317 miljoniem televīzijas skatītāju. 2006. gada Pasaules kausa izcīņas analītiskie dati par skatītājiem norāda, ka vienpadsmit “parastās” spēles piesaistīja no 7,058 līdz 9,645 miljoniem televīzijas skatītāju, bet piecpadsmit tādas pašas kategorijas spēles piesaistīja no 5 līdz 6,692 miljoniem televīzijas skatītāju.

127    Šie skaitļi gan absolūtā izteiksmē, gan salīdzinājumā ar 1998. gada Football Association Cup fināla skatītāju skaitu apliecina, ka “parastās” spēles Apvienotajā Karalistē piesaista ārkārtīgi plašu skatītāju loku, kas nav izskaidrojams nekā citādi kā vienīgi ar šo spēļu iekļaušanu Pasaules kausa izcīņas kalendārā. Šis skatītāju skaits tātad apliecina šī sprieduma 69., 70. un 117. punktā izdarīto vērtējumu un apstiprina apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā izklāstīto viedokli, ka Pasaules kausa izcīņas spēles, tostarp “parastās”, vienmēr ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus.

128    Šo analīzi nevar apstrīdēt ar FIFA norādi uz atsevišķu “parasto” spēļu it kā ļoti nelielo skatītāju skaitu (skat. šī sprieduma 106. punktu). Šajā ziņā jānorāda, ka, ņemot vērā, ka sacensības norisinājās Amerikas Savienotajās Valstīs, visas deviņas 1994. gada Pasaules kausa izcīņas spēles, kas tika pārraidītas tiešraidē un piesaistīja vismaz 3 miljonus skatītāju, sākās pusvienos naktī (vidējais laiks pēc Griničas meridiāna). Laika nobīde tāpat izskaidro novēroto dažu 2002. gadā Dienvidkorejā un Japānā notikušo Pasaules kausa izcīņas spēļu skatītāju skaitu. Tādējādi no FIFA minētajām divdesmit trīs “parastajām” spēlēm, kas piesaistīja 3 miljonus skatītāju, četrpadsmit sākās laikā no plkst. 6.15 līdz 7.15 GMT un deviņas – laikā no plkst. 8.25 līdz 12.15. To, ka šīs parādības 1994. un 2002. gada sacensībās iemesls ir nobīde laikā kopā ar attiecīgo spēļu norises laiku, apliecina ievērojami lielāks skatītāju skaits tādu “parasto” spēļu gadījumā, kas netika pārraidītas pārāk agri no rīta vai darba laikā, nekā to spēļu gadījumā, kuras ir aprakstītas šī sprieduma 126. punktā. Turklāt saskaņā ar lietā T‑385/07, ar kuru šī lieta ir apvienota mutvārdu procesā, atbildei uz repliku pievienoto paziņojumu presei (skat. šī sprieduma 24. punktu) FIFA pati apliecina, kāda nozīme ir nobīdei laikā, kura nosaka spēles norises laiku katrā valstī, šo apstākli atzīstot par faktoru, kas ir ietekmējis 2002. un 2006. gada Pasaules kausa izcīņu skatītāju skaitu Āzijā un Eiropā.

129    2002. gada Pasaules kausa izcīņas gadījumā visas FIFA minētās divpadsmit “parastās” spēles tika pārraidītas laikā no plkst. 13.30 līdz 16.30 GMT, proti, darba laikā. Jautājumā par piecām 2006. gada Pasaules kausa izcīņas “parastajām” spēlēm, kas patiešām piesaistīja ļoti mazu skatītāju skaitu, pietiek vien konstatēt, ka spēle starp Paragvaju un Trinidādu un Tobago norisinājās vienlaikus ar spēli starp Angliju un Zviedriju, kura piesaistīja 18,464 miljonus skatītāju. Spēle starp Kostariku un Poliju sākās plkst. 14.28 un norisinājās vienlaikus ar spēli starp Ekvadoru un Vāciju, kuru skatījās 2,725 miljoni televīzijas skatītāju. Spēle starp Irānu un Angolu sākās plkst. 14.30 un norisinājās vienlaikus ar spēli starp Portugāli un Meksiku, kuru vēroja 2,301 miljons televīzijas skatītāju. Spēle starp Kotdivuāru un Serbiju un Melnkalni norisinājās vienlaikus ar spēli starp Nīderlandi un Argentīnu, kura piesaistīja 8,740 miljonus televīzijas skatītāju, bet spēle starp Ukrainu un Tunisiju sākās plkst. 15.00 un norisinājās vienlaikus ar spēli starp Saūda Arābiju un Spāniju, ko vēroja 1,872 miljoni televīzijas skatītāju. Šie apstākļi ir objektīvi iemesli, kas izskaidro, kāpēc šo “parasto” spēļu skatītāju skaits atšķiras no parasti novērotā (skat. šī sprieduma 126. punktu).

130    Tāpēc “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko šī sprieduma 118. punktā veikto vērtējumu.

131    Turklāt šī sprieduma 127. punktā izdarītais secinājums nav pretrunā Komisijas 2000. gada 10. maija Lēmuma 2000/400/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta Nr. IV/32.150 – Eurovision, OV L 151, 18. lpp.), uz kuru norāda FIFA (skat. šī sprieduma 103. punktu), 40. apsvērumā teiktajam. Saskaņā ar šo apsvērumu starptautiski notikumi principā valsts sabiedrībai ir interesantāki par valsts notikumiem, ja tajos piedalās kāda valsts komanda vai čempions, bet starptautiskas sacensības, kurās nepiedalās neviena valsts komanda vai čempions, parasti lielu interesi neizraisa. Taču lielā vairumā Pasaules kausa izcīņu piedalās kāda Apvienotās Karalistes nacionālā izlase. Turklāt, pat ja izņēmuma gadījumā tas tā nav, šīs valsts izlašu nepiedalīšanās parasti tiek konstatēta ne tikai pēc šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu saraksta izveidošanas, bet arī pēc televīzijas apraides tiesību nodošanas attiecībā uz attiecīgo gadu.

132    Jautājumā par argumentu, ka nav pienākuma pārraidīt “parastās” spēles (skat. šī sprieduma 108. punktu), pietiek vien norādīt, ka izvēle nenoteikt televīzijas raidorganizācijām pienākumu pārraidīt kādu notikumu nekādi nenozīmē, ka šis notikums nav sabiedrībai īpaši svarīgs notikums Direktīvas 89/552 3.a panta izpratnē, pat ja šādu pienākumu noteikšana ir viens no veidiem, kā valsts likumdevējs parasti rīkojas. Proti, ievērojot samērīguma principu, iepriekš minētā panta mērķis ir novērst situāciju, ka ekskluzīvas televīzijas apraides dēļ lielai dalībvalsts sabiedrības daļai nebūtu iespējas sekot līdzi zināmiem notikumiem brīvi pieejamā televīzijā. Tātad tā mērķis nav netieši piespiest valstis, kas vēlas piešķirt šādu aizsardzību, kādam brīvi pieejamam televīzijas apraides pakalpojumu sniedzējam noteikt pienākumu šos notikumus pārraidīt. Ja, lai kādu notikumu pamatoti varētu iekļaut sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, dalībvalstīm būtu kādam brīvi pieejamam televīzijas apraides pakalpojumu sniedzējam jānosaka pienākums to pārraidīt, attiecīgā tiesību norma radītu tās mērķi pārsniedzošas sekas.

133    Tas, ka Apvienotā Karaliste attiecībā uz citiem notikumiem, piemēram, Pasaules kausa izcīņu kriketā, ir rīkojusies citādi, vai tas, ka citas dalībvalstis savos sarakstos galvenokārt ir ierakstījušas Pasaules kausa izcīņas “galvenās” spēles, neietekmē iepriekš minēto vērtējumu, kas ir ļāvis Pasaules kausa izcīņu kopumā pamatoti uzskatīt par šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu. Proti, tā kā Direktīvas 89/552 3.a pantā nav saskaņots, konkrēti kādus notikumus dalībvalstis var uzskatīt par sabiedrībai īpaši svarīgiem (skat. šī sprieduma 55. punktu), minētajai tiesību normai var atbilst dažādi risinājumi, ar kādiem Pasaules kausa izcīņas spēles tiek ierakstītas valsts sarakstā.

134    Ņemot vērā, ka FIFA argumenti par to, ka, apstiprinādama ministra vērtējumu, ka visa Pasaules kausa izcīņa ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgs notikums, Komisija esot pieļāvusi kļūdas, ir noraidāmi, ir jānoraida šī pamata otrā daļa, kā arī viss pamats kopumā.

 Par trešo pamatu – FIFA tiesību uz īpašumu aizskārumu

 Lietas dalībnieku argumenti

135    FIFA norāda, ka tiesības uz īpašumu ir nodrošinātas Kopienu tiesību sistēmā kā to vispārīgais princips. Šo tiesību izmantošanu ar vispārīgām interesēm atbilstošiem mērķiem var ierobežot ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi nav pārmērīgi un nekaitē šo tiesību būtībai. Intelektuālā īpašuma tiesību ekskluzīva izmantošana, izmantojot vai piešķirot licences, esot šādu tiesību būtība.

136    Taču tiktāl, ciktāl ar apstrīdēto lēmumu ir apstiprināta Pasaules kausa izcīņas “parasto” spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, lai gan šīs spēles šādi nevar kvalificēt, ar to tiekot pieļauta ne tikai FIFA tiesību izmantot savu īpašumu ierobežošana, bet arī to iznīcināšana pašā būtībā neatkarīgi no ietekmes uz raidorganizācijām. Proti, ar aizliegumu piešķirt ekskluzīvu licenci jebkuras Pasaules kausa izcīņas spēles raidīšanai tiešraidē Apvienotajā Karalistē tiekot patvaļīgi liegta FIFA tiesību uz īpašumu būtība.

137    Nekāds vispārējo interešu mērķis nepamatojot tik kardinālu un nesamērīgu šo tiesību uz īpašumu aizskārumu, jo tikai “galveno” spēļu ierakstīšana sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā esot atbilstoša un pilnībā pietiekama, lai nodrošinātu plašai sabiedrībai iespēju sekot šiem notikumiem. Šajā ziņā FIFA piebilst, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršanai un iegūšanai sporta pasākumu pārraidei ir izšķiroša nozīme un ka tāda ir iedibinātā komercprakse, ko par tādu ir atzinusi pati Komisija. Proti, ekskluzivitāte ievērojami palielinot tiesību vērtību, tādējādi atļaujot FIFA sasniegt tās statūtos noteiktos mērķus, bet, aizliedzot to piešķiršanu ekskluzīvā kārtā, tiekot ietekmēta to būtība.

138    Komisija tātad esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā uzskatīdama, ka Apvienotās Karalistes pasākumi šķiet samērīgi ar mērķi nodrošināt plašu sabiedrības pieeju īpaši svarīgu notikumu televīzijas apraidei.

139    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd šī pamata pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

140    Jāatgādina – starp pusēm nav strīda par to, ka FIFA ir Pasaules kausa izcīņas organizatore Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē, tāpēc visām personām, kas vēlas izmantot šī notikuma televīzijas apraides tiesības, tās ir jāiegādājas no tās vai no kādas citas no tās šīs tiesības ieguvušas personas.

141    Tādējādi tiktāl, ciktāl šo tiesību vērtību var ietekmēt apstrīdētā lēmuma radītās juridiskās sekas (skat. šī sprieduma 33.–37. punktu), tiek ietekmētas arī FIFA tiesības uz īpašumu.

142    Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja dalībvalsts atsaucas uz tādām tiesību normām kā EKL 46. un 55. pants, lai pamatotu tiesisko regulējumu, kas var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, šis Kopienu tiesībās paredzētais pamatojums ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējos tiesību principus, tostarp pamattiesības. Tādējādi attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam šajās tiesību normās paredzētos izņēmumus var piemērot tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesas (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 43. punkts). Tāpat nevar akceptēt, ka tādām pamattiesībām kā tiesības uz īpašumu neatbilstošam valsts pasākumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑20/00 un C‑64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I‑7411. lpp., 67. punkts) varētu piemērot izņēmumus, kas ir atzīti tāpēc, ka tas atbilst tādiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem kā plašas sabiedrības iespēja televīzijā sekot līdzi sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem.

143    Tomēr pamattiesību uz īpašumu aizsardzības princips Kopienu tiesībās ir nevis absolūta prerogatīva, bet gan ir jāvērtē saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādēļ tiesību uz īpašumu izmantošanai var piemērot ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem un salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi nerada nesamērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas apdraudētu šādu garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑347/03 Regione autonoma Friuli‑Venezia Giulia un ERSA, Krājums, I‑3785. lpp., 119. punkts, un 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I‑6451. lpp., 126. punkts).

144    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 116.–134. punktā norādīto iemeslu dēļ un pretēji FIFA apgalvotajam Pasaules kausa izcīņu var pamatoti uzskatīt par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā veikto vērtējumu. Šajā kontekstā apstāklis, ka Pasaules kausa izcīņa ir viens notikums, nozīmē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka visu tā spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sarakstā ir samērīgs pasākums.

145    Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka “parasto” spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā ir nesamērīga un nepieļaujama iejaukšanās FIFA tiesībās uz īpašumu tāpēc, ka šīs spēles nav šādi notikumi, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.

146    Turklāt, lai gan attiecīgie tiesību akti var ietekmēt maksu, ko FIFA saņems par Pasaules kausa izcīņas apraides tiesību Apvienotajā Karalistē piešķiršanu, tie neatņem šo tiesību komerciālo vērtību, jo, pirmkārt, tie neuzliek FIFA pienākumu tās piešķirt ar jebkādiem nosacījumiem un, otrkārt, no slepenas un negodīgas rīcības no šo tiesību ieguvēju puses FIFA ir pasargāta gan Kopienu, gan valsts konkurences tiesībās. No tā izriet, ka, secinādama, ka Apvienotās Karalistes pasākumi ir samērīgi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu.

147    Trešais pamats tātad ir noraidāms.

 Par ceturto un sesto pamatu – Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību un tiesībām veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

148    Pirmajā no šiem pamatiem, kas ir jāizskata kopā, FIFA uzsver, ka apstrīdētais lēmums ierobežojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo, pirmkārt, tā rezultātā tiekot liegts pārdot ekskluzīvas visu Pasaules kausa izcīņas spēļu apraides tiesības raidorganizācijām, kas ietilpst Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktajā otrajā kategorijā (skat. šī sprieduma 10. punktu), un, otrkārt, citās dalībvalstīs dibinātas šīs kategorijas raidorganizācijas nevarot ekskluzīvi pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles šajā dalībvalstī. Liedzot iespēju ekskluzīvi iegādāties šāda veida apraides tiesības Apvienotajā Karalistē, citu dalībvalstu kompetencē esošās raidorganizācijas zaudējot jebkādu interesi tās iegādāties, tādējādi tām liedzot šajā dalībvalstī pārraidīt kādu Pasaules kausa izcīņas spēli vispār. Proti, ekskluzivitāte esot bijusi būtiska raidorganizācijām, kas vēlas padarīt savus pakalpojumus novatoriskākus vai tos īpaši izvērst citās dalībvalstīs, nevis dalībvalstī, kurā tās ir dibinātas.

149    Šajā ziņā, pat ja pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, šajā sakarā veiktajiem valsts pasākumiem esot jābūt vajadzīgiem, piemērotiem un samērīgiem. Komisija, kurai šajā lietā esot pienākums pierādīt, ka šie nosacījumi ir izpildīti, ir jāveic pamatīga pārbaude un jāpierāda, ka tā ir ieguvusi pierādījumus tam.

150    Taču šie ierobežojumi, kas turklāt ir atzīti apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, esot ļoti nesamērīgi un nepiemēroti, un tos esot bijis iespējams novērst vai atvieglot, ierakstot Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā tikai tās Pasaules kausa izcīņas spēles, kurām ir šāds nozīmīgums, proti, “galvenās” spēles. Šis pieņēmums atbilstot FIFA nostādnēm – tā pati uzstāj uz pirmās spēles, pusfinālu, fināla un “galvenajās” spēlēs ietilpstošo valsts izlases spēļu translēšanu bezmaksas kanālos, kamēr pārējās spēles var pārraidīt maksas kanālos. FIFA piebilst, ka katra notikuma ierakstīšanas Apvienotās Karalistes sarakstā samērīgums vai nesamērīgums ir jāizvērtē dažādi un ka tā faktiski ietver tādu lēmumu kopumu, no kuriem katrs attiecas uz konkrētu notikumu.

151    Atbildot uz Apvienotās Karalistes argumentiem, kas ir pamatoti ar Office of Communications pilnvarām atļaut ekskluzīvu translēšanu tiešraidē, FIFA uzsver, ka kritērijiem neatbilstošās raidorganizācijas nebūs ieinteresētas iegādāties apraides tiesības, ja netiks garantēta ekskluzivitāte.

152    Pamatā par tiesību veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu FIFA norāda, ka, tā kā EKL 66. pants ir viens no Direktīvas 97/36 juridiskajiem pamatiem un valsts pasākumiem, kas veikti saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu, ir jāatbilst visām Kopienu tiesību normām, valsts pasākumiem ir jābūt saderīgiem tostarp ar EK līguma pantiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Saskaņā ar FIFA teikto apstrīdētajā lēmumā apstiprinātais Apvienotās Karalistes saraksts liedzot raidorganizācijām, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī un vēlas šajā nolūkā piedāvāt maksas televīzijas pakalpojumus, iegādāties ekskluzīvas tiesības pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles.

153    Taču, lai gan tiešām valsts pasākumus, kas ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ir piemērojami visām personām un uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, var attaisnot, ja tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, vēl ir vajadzīgs, lai tie būtu piemēroti tiem izvirzītā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai un nepārsniegtu tā sasniegšanai vajadzīgo.

154    Ņemot vērā, ka ekskluzīvas sporta pasākumu apraides tiesības ir svarīgs līdzeklis tiesību veikt uzņēmējdarbību īstenošanai tiem, kas ir jaunienācēji Apvienotās Karalistes tirgū, apstāklis, ka potenciālam jaunienācējam nav iespēju ekskluzīvi pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles, esot tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojums. Tātad, neatzīdama šo apstākli, Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pieļāvusi kļūdu.

155    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd FIFA šajos pamatos izvirzīto argumentu pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

156    Nav apstrīdēts, ka ar apstrīdēto lēmumu, kā turklāt ir atzīts apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu izveidotā savstarpējās atzīšanas mehānisma dēļ tiek ierobežota EKL 49. pantā iedibinātā pakalpojumu sniegšanas brīvība kopējā tirgū.

157    Turklāt, kā apgalvo FIFA, Apvienotās Karalistes pasākumi citās dalībvalstīs dibinātām raidorganizācijām var radīt faktiskā un juridiskā ziņā neizdevīgāku situāciju nekā šajā dalībvalstī dibinātajām raidorganizācijām. Šajā ziņā, lai gan šī sprieduma 10.–13. punktā aprakstītie tiesību akti ir vienādi piemērojami abu Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto kategoriju raidorganizācijām, šajos apstākļos ir mazāk iespējams, ka neviena pirmās kategorijas raidorganizācija, kas, visticamāk, būs dibināta šajā dalībvalstī, nebūs ieinteresēta pārraidīt Pasaules kausa izcīņu, tādējādi dodot iespēju konkurentiem, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, iegūt Office of Communications atļauju pārraidīt minēto notikumu gandrīz ekskluzīvi, nekā pretējais. No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes pasākumi tiešām rada šķēršļus EKL 43. pantā iedibinātajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

158    Tomēr šos pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus var pamatot, jo ar tiem ir paredzēts aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi sabiedrībai īpaši svarīgu valsts vai cita mēroga pasākumu televīzijas pārraidēm saskaņā ar papildu nosacījumiem, ka tie var nodrošināt tiem izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (skat. šī sprieduma 48.–54. punktu).

159    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka FIFA apstrīd apstrīdētā lēmuma likumību no Līguma noteikumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību viedokļa tiktāl, ciktāl Komisija ir apstiprinājusi “parasto” spēļu iekļaušanu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā. Pēc FIFA domām, šīs spēles neatbilstot šai kvalifikācijai, tāpēc pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums esot nesamērīgs.

160    Jānorāda, ka šajā FIFA argumentā tiek jaukti, pirmkārt, notikuma īpašs svarīgums sabiedrībai, kas ir pirmais no izpildāmajiem nosacījumiem un primārs vispārējo interešu apsvērums, kas pamato Līgumā garantētas pamatbrīvības ierobežojumu (skat. šī sprieduma 48.–53. punktu), un, otrkārt, attiecīgā ierobežojuma samērīgums, kas ir otrais no nosacījumiem, kuram ir jāatbilst šādu brīvību ierobežojošajiem valsts tiesību aktiem, lai tie būtu saderīgi ar Kopienu tiesībām (skat. šī sprieduma 54. punktu).

161    Šajos apstākļos ir jāuzsver no šī sprieduma 116.–134. punkta izrietošais, ka pretēji FIFA ceturtajā pamatā apgalvotajam Pasaules kausa izcīņu var pamatoti uzskatīt par vienu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, jo “parasto” spēļu skatītāju skaits apstiprina, nevis atspēko apstrīdētā lēmuma 6. un 18. apsvērumā veikto vērtējumu. Tātad ir jākonstatē, ka iebildums par to, ka attiecīgās spēles nav īpaši svarīgas sabiedrībai un tāpēc Apvienotās Karalistes pasākumi esot nesamērīgi, katrā ziņā ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Tādēļ šis iebildums neatspēko Komisijas secinājumu, ka visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ņemot vērā, ka šīs sacensības ir viens pasākums, ir piemērota un samērīga.

162    Tādi paši apsvērumi attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Proti, lai gan savos argumentos par sesto pamatu FIFA nav tieši norādījusi, vai tā apstrīd Komisijas apstrīdētajā lēmumā ieņemtās nostājas par Apvienotās Karalistes saraksta saderību ar Kopienu tiesībām pamatotību tikai tiktāl, ciktāl Komisija ir apstiprinājusi “parasto” spēļu ierakstīšanu tajā, no tās prasības pieteikuma, kā arī tās atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. šī sprieduma 68. punktu) izriet, ka tas tā ir.

163    Taču šī sprieduma 161. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ argumentiem par Līgumā paredzēto tiesību normu brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā pārkāpumu nevar piekrist.

164    Tādējādi ceturtais un sestais pamats ir noraidāmi.

 Par piekto pamatu – Līguma tiesību normu konkurences jomā pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

165    FIFA uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā nav neviena vērtējuma jautājumā par konkurences izkropļošanu, ko ir radījusi visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā. Taču šāda izkropļošana esot radusies, tāpēc ka esot samazinājies uz Pasaules kausa izcīņas televīzijas apraides tiesībām Apvienotajā Karalistē pretendējošo raidorganizāciju skaits, kas ietekmējot FIFA kā šī pasākuma organizatores ienākumus. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot identificētas ne preces, ne tirgi, uz kuriem attiecas apstrīdētā lēmuma 20. un 21. apsvērumā izdarītais vērtējums (skat. šī sprieduma 18. punktu). Tomēr konkrēto tirgu definīcija esot obligāti nepieciešama konkurences situācijas analīzei, vēl jo vairāk tāpēc, ka Apvienotās Karalistes saraksts attiecas uz četrām dažādām futbola sacensībām.

166    FIFA apgalvo, ka pirmajā Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktajā kategorijā ietilpstošo raidorganizāciju definīcija apzināti ir sagatavota tā, lai ļautu tikai šīs dalībvalsts vecākajām raidorganizācijām izpildīt paredzētos nosacījumus un tādējādi iegūt ekskluzīvas tiesības pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles tiešraidē. Šīs tiesības praksē vienmēr kopš 1966. gada esot kopīgi ieguvušas divas raidorganizācijas – BBC un ITV, tāpēc, pirmkārt, neesot pastāvējusi nekāda konkurence tiesību pārraidīt Pasaules kausa izcīņas spēles Apvienotajā Karalistē iegādē un, otrkārt, BBC un ITV kopīgi esot atradušās dominējošā stāvoklī. Komisija tāpēc, apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā secinādama, ka Apvienotās Karalistes pasākumi pieļauj reālu un potenciālu konkurenci šajā ziņā, esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā. Turklāt šo pasākumu dēļ tiekot kropļoti reklāmas tirgus un tirgus sporta pasākumu pārraidei maksas kanālos.

167    Tādējādi Apvienotās Karalistes tiesību aktos esot piešķirtas speciālas tiesības BBC un ITV, bet šo tiesību piešķiršanas kritēriju objektivitāte šo vērtējumu neietekmē. Vienmēr kopīgi iegādādamās tiesības uz Pasaules kausa izcīņu, šīs raidorganizācijas rīkojoties kā viena organizācija. Tādējādi saskaņā ar FIFA teikto tās kopīgi atrodoties dominējošā stāvoklī un, ņemot vērā attiecīgo tiesību piešķiršanu, varot to izmanot ļaunprātīgi. FIFA šajā ziņā norāda, ka, lai secinātu, ka dalībvalsts pārkāpj EKL 86. panta 1. punkta un 82. panta, skatot tos kopsakarā, noteikumus, nav jākonstatē, ka šāda dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana faktiski ir notikusi, jo tam pietiek ar šādas ļaunprātīgas izmantošanas iespēju. Apvienotās Karalistes pasākumi esot radījuši tādu tirgus struktūru, kas atļauj un veicina ļaunprātīgu rīcību.

168    Turklāt BBC un ITV, ņemot vērā, ka tās neesot tiešraidē raidījušas 40 no 244 spēlēm pēdējās četrās Pasaules kausa izcīņas sacensībās, neesot pilnībā izmantojušas tiesības, ko tās ir iegādājušās. Šādi rīkodamās, tās esot ierobežojušas raidījumu pārraidi, pārkāpjot EKL 82. panta noteikumus. Tas, ka attiecīgās tiesības iegādājās šīs divas raidorganizācijas, esot arī ierobežojis tādu tirgu kā maksas sporta kanālu tirgus un Pasaules kausa izcīņas televīzijas reklāmas tirgus attīstību, jo, tā kā svarīgajos laika posmos visas apraides tiesības ir maksas kanāliem, tajos pastāvot lieli šķēršļi līdzvērtīga nozīmīguma sporta pasākumu apraides tiesību iegūšanai.

169    FIFA arī apgalvo, ka attiecīgo speciālo tiesību piešķiršana BBC un ITV kopā ar šīm abām raidorganizācijām saistošo vienošanos kopīgi iegādāties Pasaules kausa izcīņas apraides tiesības esot EKL 81. panta 1. punkta noteikumiem pretējs pasākums, ar kuru tie tiekot pārkāpti.

170    Komisija ar personu, kas iestājušās lietā, atbalstu apstrīd FIFA apgalvojumu pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

171    Jānorāda, ka FIFA saistībā ar šo pamatu izvirzītie argumenti ir analizējami kā divi iebildumi.

172    Pirmais iebildums ir par sekām, kas izriet no tā, ka, ņemot vērā, cik liela nozīme Apvienotās Karalistes tiesību aktos izveidotajā otrajā kategorijā ietilpstošajām raidorganizācijām ir Pasaules kausa izcīņas spēļu ekskluzīvai pārraidei televīzijā, tās nav ieinteresētas iegādāties neekskluzīvas apraides tiesības. Šī apstākļa dēļ saskaņā ar FIFA teikto konkurence tiek ierobežota vairākos tirgos, piemēram, minēto tiesību iegādes tirgos, reklāmas tirgos un tirgos sporta pasākumu pārraidei maksas kanālos, tādēļ ka šajos tirgos darbojošos raidorganizāciju skaits samazinās. Šajā pašā ziņā FIFA Komisijai pārmet arī, ka tā nav noteikusi šos tirgus un nav izklāstījusi savu vērtējumu par šiem ierobežojumiem.

173    Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgās sekas netieši izriet no Apvienotās Karalistes pasākumu radītajiem pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem. Taču, kā nospriests, vērtējot otro un ceturto pamatu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, kas izriet no visu Pasaules kausa izcīņas spēļu ierakstīšanas Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un nav ne nepiemēroti, ne nesamērīgi. Ietekmi uz potenciālo konkurentu skaitu, kas nenovēršami rodas šo pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļu rezultātā, nevar uzskatīt par pretēju Līguma pantiem konkurences jomā. Šajos apstākļos Komisijai nebija sekas jāizvērtē pamatīgāk, nekā tā to ir izdarījusi.

174    Otrais iebildums ir par it kā BBC un ITV piešķirtajām speciālajām tiesībām, kuras pieļauj vai padara iespējamu šīm raidorganizācijām esošā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu konkrētajā tirgū, proti, saskaņā ar FIFA teikto – Pasaules kausa izcīņas spēļu apraides tiesību tirgū.

175    Saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu, kas ir valsts pasākumiem piemērojamais konkurences noteikums (Tiesas 1999. gada 16. septembra spriedums lietā C‑22/98 Becu u.c., Recueil, I‑5665. lpp., 31. punkts), dalībvalstīm patiešām ir aizliegts, nepārkāpjot EKL 12. un 81.–89. panta noteikumus, ar normatīvu vai administratīvu pasākumu palīdzību publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam tās ir piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, radīt tādas situācijas, kuras tiem nevarētu rasties pašiem, rīkojoties autonomi (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑18/88 GB‑Inno‑BM, Recueil, I‑5941. lpp., 20. punkts).

176    Šajā ziņā, lai gan tiešām speciālas vai ekskluzīvas tiesības šīs tiesību normas izpratnē tiek piešķirtas, kad dalībvalsts piešķir aizsardzību ierobežotam skaitam uzņēmumu un šī aizsardzība var būtiski ietekmēt citu uzņēmumu spēju veikt attiecīgo saimniecisko darbību tajā pašā teritorijā būtībā līdzvērtīgos apstākļos (Tiesas 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I‑8089. lpp., 24. punkts), Apvienotās Karalistes tiesību aktos šāda aizsardzība attiecīgajām raidorganizācijām nav piešķirta.

177    Tādējādi šādas tiesības ir tad, ja valsts pārvaldes iestādes piešķir monopoltiesības (Tiesas 1998. gada 12. februāra spriedums lietā C‑163/96 Raso u.c., Recueil, I‑533. lpp., 23. punkts), ja tās var apturēt konkurenta ienākšanu šo tiesību īpašnieka darbības vai blakus tirgū tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar negatīvo ietekmi, ko šāda ienākšana tirgū radītu minētā īpašnieka darbības norisei un ienesīgumam (iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Ambulanz Glöckner, 7., 23. un 25. punkts) vai darba spēka vajadzībām (iepriekš 175. punktā minētais spriedums lietā Becu u.c., 23. punkts), vai ja īpašniekam ar tiesību aktu, kas uz to attiecas, palīdzību tiek dotas tiesības ietekmēt tā konkurentu attiecīgās darbības izpildes nosacījumus atkarībā no savām interesēm vai sekas, kādas to darbībai ir šajā tirgū vai blakus tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 19. marta spriedumu lietā C‑202/88 Francija/Komisija, Recueil, I‑1223. lpp., 51. punkts; iepriekš 142. punktā minēto spriedumu lietā ERT, 37. punkts; iepriekš 175. punktā minēto spriedumu lietā GB‑Inno‑BM, 25. punkts, un 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑49/07 MOTOE, Krājums, I‑4863. lpp., 43. punkts).

178    Tomēr, nebūt neaizliedzot un nepilnvarojot BBC vai ITV aizliegt jebkurai raidorganizācijai iegādāties Pasaules kausa izcīņas spēļu apraides tiesības vai ietekmēt to apraides nosacījumus, Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir tikai novērsta iespēja tās pārraidīt ekskluzīvi šīs dalībvalsts teritorijā, nenošķirot šajā ziņā abu kategoriju raidorganizācijas (skat. šī sprieduma 10. un 11. punktu). Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka FIFA kļūdaini apgalvo, ka BBC un ITV ir vienīgās raidorganizācijas, kurām ir atļauts iegādāties ekskluzīvas tiesības Pasaules kausa izcīņas apraidei Apvienotajā Karalistē. Gluži pretēji, kā jau norādīts, vispirms Broadcasting Act 1996 101. pantā noteiktais vienādi attiecas uz abu Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto kategoriju raidorganizācijām. Turklāt šis aizliegums ir piemērojams vienlaikus ar Broadcasting Act 1996 99. pantu, kurā par spēkā neesošiem ir atzīti visi līgumi par sarakstā iekļautu notikumu translēšanu tiktāl, ciktāl to mērķis ir piešķirt ekskluzīvas tiesības, neņemot vērā, kas tā ir par raidorganizāciju.

179    No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir aizliegta visu raidorganizāciju ekskluzivitāte nevis tikai apraides posmā, bet arī apraides līgumu noslēgšanas posmā, tāpēc neviena Apvienotās Karalistes jurisdikcijā esoša raidorganizācija nevar likumīgi noslēgt līgumu par šīs dalībvalsts sarakstā iekļauta notikuma ekskluzīvu translēšanu. Šajos tiesību aktos savukārt abu tajos paredzēto kategoriju raidorganizācijām ir vienādi atļauts izteikt piedāvājumus iegādāties neekskluzīvas tiesības raidīt Pasaules kausa izcīņas spēles.

180    Šajos apstākļos tas, ka tikai tādas zināmas pirmās kategorijas raidorganizācijas kā BBC un ITV galu galā pēc Office of Communications atļaujas saņemšanas translē Pasaules kausa izcīņu Apvienotajā Karalistē, tāpēc ka to konkurenti ir ieinteresēti tikai ekskluzīvā apraidē un tāpēc neiesniedz pieteikumus vajadzīgo tiesību iegādei (skat. šī sprieduma 13. punktu), nav pielīdzināms speciālu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanai EKL 86. panta 1. punkta izpratnē. Šis apstāklis, pat pieņemot, ka tas būtu pierādīts, izriet no svarīguma, kāds maksas kanālus izmantojošo raidorganizāciju uzņēmējdarbības modelī tiek piešķirts ekskluzivitātei, nevis no kāda no Apvienotās Karalistes tiesību aktiem izrietoša aizlieguma, jo šo tiesību aktu noteikumi ir vienādi piemērojami abu kategoriju raidorganizācijām. No tā izriet, ka Apvienotās Karalistes pasākumi paši par sevi neietekmē maksas kanālu izmantotāju spēju saistībā ar Pasaules kausa izcīņas televīzijas apraides tiesību iegādi veikt savu darbību būtībā līdzīgos nosacījumos, kādi attiecas uz BBC vai ITV.

181    Tādēļ piektais pamats ir noraidāms.

 Par FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus

182    No FIFA ierosināto pamatu vērtējuma izriet, ka nav jāveic tās lūgtie procesa organizatoriskie pasākumi (skat. šī sprieduma 20. un 21. punktu).

183    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar FIFA teikto tās pieteikums ir domāts, lai tā un Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt, pirmkārt, vai Komisijas rīcībā esošie pierādījumi tai tiešām ir ļāvuši secināt, ka visas Pasaules kausa izcīņas spēles tradicionāli ir tikušas uzskatītas par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu un izraisa īpašu rezonansi plašā sabiedrībā, otrkārt, vai Komisija ir pamatoti apstiprinājusi visu šo spēļu ierakstīšanu Apvienotās Karalistes sarakstā un, treškārt, vai Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka pamatbrīvību tiesību uz īpašumu un konkurences jomā ierobežojumi ir pamatoti. Turklāt šie pierādījumi ļaušot FIFA pierādīt, ka Komisija, neizskaidrojot, kāpēc tā nav ņēmusi vērā Apvienotās Karalistes iestāžu pēc 2000. gada 28. jūlija iesniegto informāciju, nav norādījusi pietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Attiecīgie pierādījumi esot nozīmīgi arī tamdēļ, lai novērtētu, vai Apvienotās Karalistes iestāžu īstenotā procedūra ir bijusi skaidra un pārskatāma, tostarp ievērojot Komisijai sniegtās ziņas, kuru nebija brīdī, kad tika izveidots Apvienotās Karalistes saraksts, un kompetento valsts iestāžu pretējos viedokļus.

184    Šajos apstākļos FIFA ir lūgusi Vispārējo tiesu aicināt Komisiju iesniegt visu saraksti, kas notikusi starp to un Apvienotās Karalistes iestādēm par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, ieskaitot vēstules, kas nosūtītas pēc 2005. gada 15. decembra, proti, dienas, kad pasludināts iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Infront WM/Komisija.

185    Šajā ziņā ir jāteic, ka, vērtējot FIFA izvirzītos pamatus, ir ticis nolemts, ka visi argumenti, kuru pamatojumam tā vēlas minēt faktorus, kas, iespējams, ir ietverti dokumentos, kurus tā lūdz uzrādīt, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma likumību.

186    Tostarp, lai gan attiecībā uz “parasto” spēļu svarīgumu Apvienotās Karalistes sabiedrībai un līdz ar to – Pasaules kausa izcīņas uzskatīšanu kopumā par šai dalībvalstij svarīgu notikumu – FIFA ir iesniegusi veselu virkni statistikas datu, kas sava rakstura dēļ ir vissvarīgākie un kas, pēc tās domām, pierāda šajā ziņā izvirzīto apgalvojumu pareizību, Vispārējā tiesa tomēr uzskata, ka tie neatspēko Komisijas izdarītos secinājumus. Tas pats attiecas uz apgalvojumu, ka neesot ņemtas vērā ziņas par laika posmu pēc 2000. gada, jo FIFA ir faktiski iesniegusi uz to attiecošos statistiku un Vispārējā tiesa ir nolēmusi, ka tie neļauj apstrīdēt Komisijas secinājumu pamatotību. Jautājumā, vai Komisija ir ņēmusi vērā ziņas, kas nebija pieejamas laikā, kad Apvienotās Karalistes iestādes izveidoja šīs dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstu, pietiek vien atgādināt, ka šāda vērā ņemšana nenorāda uz kādu procesuālu vai materiālu noteikumu pārkāpumu (skat. šī sprieduma 75., 76. un 95. punktu), tāpēc šajā ziņā procesa organizatoriskie pasākumi nav jāveic.

187    Šajos apstākļos gan pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu veikšanu, gan prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

188    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā FIFA spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

189    Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Fédération internationale de football association (FIFA) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Beļģijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Forwood Truchot Schwarcz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 17. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normasII – 2

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmumsII – 4

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 8

Juridiskais pamatojumsII – 9

1.  Par pieņemamībuII – 9

Lietas dalībnieku argumentiII – 9

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 10

2.  Par lietas būtībuII – 12

Par pirmo pamatu – pamatojuma nesniegšanuII – 14

Lietas dalībnieku argumentiII – 14

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 15

Par otro pamatu – Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumuII – 17

Par Apvienotās Karalistes iestāžu izmantoto procedūruII – 18

–  Lietas dalībnieku argumentiII – 18

–  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 18

Par “parasto” spēļu nozīmīgumu Apvienotās Karalistes sabiedrībaiII – 21

–  Lietas dalībnieku argumentiII – 21

–  Vispārējās tiesas vērtējumsII – 23

Par trešo pamatu – FIFA tiesību uz īpašumu aizskārumuII – 28

Lietas dalībnieku argumentiII – 28

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 29

Par ceturto un sesto pamatu – Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību un tiesībām veikt uzņēmējdarbību pārkāpumuII – 31

Lietas dalībnieku argumentiII – 31

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 32

Par piekto pamatu – Līguma tiesību normu konkurences jomā pārkāpumuII – 33

Lietas dalībnieku argumentiII – 33

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 35

Par FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumusII – 37

Par tiesāšanās izdevumiemII – 38

* Tiesvedības valoda – angļu.