Language of document : ECLI:EU:C:2017:109

Pagaidu versija

Lieta C443/16

Francisco Rodrigo Sanz

pret

Universidad Politécnica de Madride

(Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 8 de Madrid lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Direktīva 1999/70/EK – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – 4. klauzula – Secīgi uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi publiskajā sektorā – Universitāšu organizācijas pārstrukturēšana – Valsts tiesiskais regulējums – Koledžu profesoru iekļaušana universitāšu profesoru mācībspēkos – Nosacījums – Doktora grāda iegūšana – Pilna darba laika amata vietu pārveidošana par nepilna darba laika amata vietām – Piemērošana vienīgi pasniedzējiem, kas nodarbināti kā pagaidu ierēdņi – Nediskriminācijas princips

Kopsavilkums – Tiesas (desmitā palāta) 2017. gada 9. februāra rīkojums

Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Uz noteiktu laiku nodarbinātu darba ņēmēju diskriminācijas aizliegums – Universitāšu organizācijas pārstrukturēšana – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēta koledžu profesoru iekļaušana universitāšu profesoru mācībspēkos – Nosacījums – Doktora grāda iegūšana – Pilna darba laika amata vietu pārveidošana par nepilna darba laika amata vietām šī grāda neesamības gadījumā – Piemērošana vienīgi pasniedzējiem, kas nodarbināti kā pagaidu ierēdņi – Nepieļaujamība

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 4. klauzulas 1. punkts)

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas universitāšu organizācijas pārstrukturēšanas pasākumu kontekstā attiecīgās dalībvalsts kompetentajai administrācijai ļauj koledžu profesoru, kas pieņemti darbā kā pagaidu ierēdņi, darbalaiku samazināt uz pusi tā iemesla dēļ, ka viņiem nav doktora grāda, lai gan uz koledžu profesoriem, kuriem ir pastāvīgā ierēdņa statuss, bet kuriem arī nav doktora grāda, šis pats pasākums neattiecas.

Proti, šāda noteikuma piemērošana ir balstīta uz vispārēju premisu, saskaņā ar kuru fakts, ka koledžu profesoru darba tiesiskās attiecības ir dibinātas uz noteiktu laiku, pats par sevi attaisno atšķirīgu attieksmi pret šo profesoru kategoriju salīdzinājumā ar tiem, kuriem ir [pastāvīgā] ierēdņa statuss, kaut gan abas šīs pasniedzēju kategorijas veic līdzīgu darbu. Šāda premisa ir pretrunā Direktīvas 1999/70 un Pamatnolīguma mērķiem.

Šo konstatējumu nevar apstrīdēt ar argumentu, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme pret pagaidu ierēdņiem tiekot pamatota gan ar universitāšu mācībspēku pārvaldības pasākumiem, gan attiecīgās dalībvalsts noteiktajiem budžeta līdzekļu ierobežojumiem, jo Tiesa jau ir spriedusi, ka budžeta apsvērumi, tai skaitā tie, kas saistīti ar stingru personāla vadību, nevar attaisnot diskrimināciju (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker, C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 85. punkts, kā arī 2010. gada 22. aprīlis, Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, C‑486/08, EU:C:2010:215, 46. punkts).

Proti, kaut arī budžeta apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt pasākumu, ko tā vēlas pieņemt, raksturu vai apjomu, tie tomēr paši par sevi neveido mērķi, uz kura sasniegšanu šī politika ir vērsta, un tādējādi nevar attaisnot tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kura rezultāts ir atšķirīga attieksme ar nelabvēlīgu ietekmi attiecībā uz darba ņēmējiem uz noteiktu laiku (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Thiele Meneses, C‑220/12, EU:C:2013:683, 43. punkts; 2014. gada 26. novembris, Mascolo u.c., C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 110. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 21. septembris, Popescu, C‑614/15, EU:C:2016:726, 63. punkts). Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai indivīdi valsts tiesā uz to varētu atsaukties pret valsti (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 22. decembris, Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2010:819, 78.–83. punkts, un 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 56. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 21. septembris, Álvarez Santirso, C‑631/15, EU:C:2016:725, 59. punkts).

(skat. 51.–53., 55. un 56. punktu un rezolutīvo daļu)