VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 13. jūlijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Butadiēnkaučuka un emulsijas polimerizācijā iegūta butadiēnstirolkaučuka tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi

Lieta T‑38/07

Shell Petroleum NV, Hāga (Nīderlande),

Shell Nederland BV, Hāga,

Shell Nederland Chemie BV, Roterdama (Nīderlande),

ko sākotnēji pārstāvēja T. Sneps [T. Snoep] un J. Brokhofs [J. Brockhoff], vēlāk – T. Sneps un S. Kamalauns [S. Chamalaun], advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja M. Kellerbauers [M. Kellerbauer], V. Botka [V. Bottka] un Ž. Samnada [J. Samnadda], vēlāk – M. Kellerbauers un V. Botka, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt, ciktāl tas attiecas uz Shell Petroleum NV un Shell Nederland BV, Komisijas 2006. gada 29. novembra Lēmumu C(2006) 5700, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.638 – Butadiēnkaučuks un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks) vai, pakārtoti, par Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie BV uzliktā naudas soda atcelšanu vai samazināšanu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: F. Deuss [F. Dehousse] (referents), kas veic priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un N. Vāls [N. Wahl],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 12. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar 2006. gada 29. novembra Lēmumu C(2006) 5700, galīgā redakcija (Lieta COMP/F/38.638 – Butadiēnkaučuks un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka vairāki uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, piedaloties aizliegtā vienošanās iepriekš minēto ražojumu tirgū.

2        Uzņēmumi, kam adresēts apstrīdētais lēmums, ir

–        Bayer AG, Lēverkūzene [Leverkusen] (Vācija);

–        The Dow Chemical Company, Midlande [Midland], Mičigana (Amerikas Savienotās Valstis) (turpmāk tekstā – “Dow Chemical”);

–        Dow Deutschland Inc., Švalbaha [Schwalbach] (Vācija);

–        Dow Deutschland Anlagengesellschaft mbH (agrāk – Dow Deutschland GmbH & Co. OHG), Švalbaha;

–        Dow Europe, Horgena [Horgen] (Šveice);

–        Eni SpA, Roma (Itālija);

–        Polimeri Europa SpA, Brindīzi [Brindisi] (Itālija) (turpmāk tekstā – “Polimeri”);

–        Shell Petroleum NV, Hāga (Nīderlande);

–        Shell Nederland BV, Hāga;

–        Shell Nederland Chemie BV, Roterdama (Nīderlande);

–        Unipetrol a.s., Prāga (Čehijas Republika);

–        Kaučuk a.s., Kralupinadvltavu [Kralupy nad Vltavou] (Čehijas Republika);

–        Trade‑Stomil sp. z o.o., Lodza [Łódź] (Polija) (turpmāk tekstā – “Stomil”).

3        Dow Chemical tieši vai netieši pilnībā kontrolē Dow Deutschland, Dow Deutschland Anlagengesellschaft un Dow Europe (turpmāk tekstā visi kopā – “Dow”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 16.–21. apsvērums).

4        Eni darbību saistībā ar attiecīgajiem ražojumiem sākotnēji nodrošināja EniChem Elastomeri Srl, kuru netieši kontrolēja Eni ar savas meitas sabiedrības EniChem SpA (turpmāk tekstā – “EniChem SpA”) starpniecību. 1997. gada 1. novembrī EniChem Elastomeri apvienojās ar EniChem SpA. Eni kontrolēja 99,97 % no EniChem SpA. 2002. gada 1. janvārī EniChem SpA nodeva savu stratēģisko ķīmijas darbību (tajā skaitā darbību saistībā ar butadiēnkaučuku un emulsijas polimerizācijā iegūtu butadiēnstirolkaučuku) savai 100 % piederošai meitas sabiedrībai Polimeri. Kopš 2002. gada 21. oktobra Eni tieši un pilnībā kontrolē Polimeri. Kopš 2003. gada 1. maija EniChem SpA nomainīja savu nosaukumu uz Syndial SpA (apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–32. apsvērums). Komisija apstrīdētajā lēmumā, atsaucoties uz jebkuru Eni piederošo sabiedrību (turpmāk tekstā – “EniChem”), lieto nosaukumu “EniChem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērums).

5        Shell Nederland Chemie ir Shell Nederland meitas sabiedrība, savukārt Shell Nederland pilnībā pieder Shell Petroleum (apstrīdētā lēmuma preambulas 38.–40. apsvērums).

6        Kaučuk tika izveidots 1997. gadā, apvienojot Kaučuk Group a.s. un Chemopetrol Group a.s. 1997. gada 21. jūlijā Unipetrol pilnībā pārņēma visus apvienoto uzņēmumu aktīvus, tiesības un saistības. Unipetrol pieder 100 % daļu Kaučuk kapitālā (apstrīdētā lēmuma preambulas 45. un 46. apsvērums). Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu no 1991. gada līdz 2003. gada 28. februārim Tavorex s.r.o. (turpmāk tekstā – “Tavorex”), kas reģistrēts Čehijas Republikā, pārstāvēja Kaučuk (un tā priekšteci Kaučuk Group) eksporta jautājumos. Tāpat saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Tavorex kopš 1996. gada pārstāvēja Kaučuk Eiropas sintētiskā kaučuka asociācijas sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 49. apsvērums).

7        Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Stomil pārstāvēja Polijas ražotāju Chemical Company Dwory S.A. (turpmāk tekstā – “Dwory”) eksporta jomā jau aptuveni 30 gadus, vismaz līdz 2001. gadam. Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Stomil no 1997. līdz 2000. gadam pārstāvēja Dwory Eiropas sintētiskā kaučuka asociācijas sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 51. apsvērums).

8        Pārkāpuma ilguma noteiktais laika periods ir no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim (Bayer, Eni un Polimeri), no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam (Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie), no 1996. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 28. novembrim (Dow Chemical), no 1996. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 27. novembrim (Dow Deutschland), no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim (Unipetrol un Kaučuk), no 1999. gada 16. novembra līdz 2000. gada 22. februārim (Stomil), no 2001. gada 22. februāra līdz 2002. gada 28. februārim (Dow Deutschland Anlagengesellschaft) un no 2001. gada 26. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim (Dow Europe) (apstrīdētā lēmuma preambulas 476.–485. apsvērums un rezolutīvās daļas 1. pants).

9        Butadiēnkaučuks (turpmāk tekstā – “BK”) un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks (turpmāk tekstā – “EPBK”) ir sintētiski kaučuki, kurus galvenokārt izmanto riepu ražošanā. Šie abi produkti ir aizvietojami savā starpā un ar citiem sintētiskajiem kaučukiem, kā arī ar dabisko kaučuku (apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–6. apsvērums).

10      Papildus šā lēmuma adresātiem arī citi ražotāji, kas atrodas Āzijā un Austrumeiropā, ierobežotā daudzumā tirgoja BK un EPBK EEZ teritorijā. Turklāt ievērojamu daļu BK ražo tieši lielie riepu ražotāji (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. apsvērums).

11      2002. gada 20. decembrī Bayer sazinājās ar Komisijas dienestiem un izteica vēlmi sadarboties atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”) saistībā ar BK un EPBK. Attiecībā uz EPBK Bayer sniedza mutisku paziņojumu, kurā bija aprakstītas karteļa darbības. Šis mutiskais paziņojums ir ierakstīts kasetē (apstrīdētā lēmuma preambulas 67. apsvērums).

12      2003. gada 14. janvārī Bayer sniedza mutisku paziņojumu, kurā bija aprakstītas karteļa darbības saistībā ar BK. Šis mutiskais paziņojums ir ierakstīts kasetē. Bayer iesniedza arī Eiropas sintētiskā kaučuka asociācijas BK komitejas sanāksmju protokolus (apstrīdētā lēmuma preambulas 68. apsvērums).

13      2003. gada 5. februārī Komisija paziņoja Bayer savu lēmumu par šī uzņēmuma nosacītu atbrīvošanu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 69. apsvērums).

14      2003. gada 27. martā Komisija veica pārbaudes apmeklējumu saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu Dow Deutschland & Co telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvērums).

15      Laikā no 2003. gada septembra līdz 2006. gada jūlijam Komisija uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, ir nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantam (apstrīdētā lēmuma preambulas 71. apsvērums).

16      2003. gada 16. oktobrī Dow Deutschland un Dow Deutschland & Co. tikās ar Komisijas dienestiem un izteica vēlmi sadarboties atbilstoši paziņojumam par sadarbību. Šīs tikšanās laikā tika sniegti mutvārdu paskaidrojumi par karteļa darbībām saistībā ar BK un EPBK. Šie mutvārdu paskaidrojumi tika ierakstīti. Tāpat tika iesniegti dokumenti saistībā ar karteli (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).

17      2005. gada 4. martā Dow Deutschland tika informēts par Komisijas nodomu tam samazināt naudas sodu par 30–50 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērums).

18      2005. gada 7. jūnijā Komisija uzsāka procesu un nosūtīja uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, izņemot Unipetrol, kā arī uzņēmumam Dwory pirmo paziņojumu par iebildumiem. Pirmais paziņojums par iebildumiem tika pieņemts arī attiecībā uz Tavorex, bet netika tam paziņots, ņemot vērā, ka kopš 2004. gada oktobra Tavorex ir bankrotējis. Līdz ar to process attiecībā uz Tavorex ir izbeigts (apstrīdētā lēmuma preambulas 49. un 74. apsvērums).

19      Iesaistītie uzņēmumi ir iesnieguši savus rakstveida apsvērumus saistībā ar šo pirmo paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums). Tiem bija arī sniegta pieeja lietas materiāliem CD‑ROM formātā, kā arī mutiskiem paziņojumiem un ar tiem saistītiem dokumentiem Komisijas telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērums).

20      2005. gada 3. novembrī Manufacture française des pneumatiques Michelin (turpmāk tekstā – “Michelin”) iesniedza lūgumu atļaut tam iestāties procesā. 2006. gada 13. janvārī tas iesniedza rakstveida apsvērumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 78. apsvērums).

21      2006. gada 6. aprīlī Komisija pieņēma otro paziņojumu par iebildumiem, ko tā nosūtīja uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti. Iesaistītie uzņēmumi iesniedza rakstveida apsvērumus saistībā ar minēto paziņojumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums).

22      2006. gada 12. maijā Michelin iesniedza sūdzību saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 5. pantu (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums).

23      2006. gada 22. jūnijā uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, izņemot Stomil, un uzņēmums Michelin piedalījās Komisijas rīkotā noklausīšanās (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums).

24      Iztrūkstot pietiekamiem pierādījumiem par Dwory dalību kartelī, Komisija pieņēma lēmumu izbeigt procesu pret to (apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērums). Līdzīgi Komisija pieņēma lēmumu izbeigt procesu arī pret Syndial (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums).

25      Turklāt, lai gan sākotnēji tika izmantoti divi dažādi lietu numuri (viens attiecībā uz BK un otrs attiecībā uz EPBK – COMP/E‑1/38.637 un COMP/E‑1/38.638), Komisija pēc pirmā paziņojuma par iebildumiem lieto vienotu numuru (COMP/F/38.638) (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums).

26      2006. gada 29. novembrī administratīvais process tika izbeigts ar apstrīdētā Komisijas lēmuma pieņemšanu.

27      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantu turpmāk uzskaitītie uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, norādītajos laika periodos piedaloties vienotā un turpinātā nolīgumā, kura ietvaros tie ir vienojušies par cenu mērķu noteikšanu, par klientu sadali, izmantojot līgumus par otras puses klientu nepiesaistīšanu, un par sensitīvas informācijas apmaiņu saistībā ar cenām, konkurentiem un klientiem BK un EPBK nozarē:

a)      Bayer no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim;

b)      Dow Chemical no 1996. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 28. novembrim; Dow Deutschland no 1996. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 27. novembrim; Dow Deutschland Anlagengesellschaft no 2001. gada 22. februāra līdz 2002. gada 28. februārim; Dow Europe no 2001. gada 26. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim;

c)      Eni no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim; Polimeri no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim;

d)      Shell Petroleum no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam; Shell Nederland no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam; Shell Nederland Chemie no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam;

e)      Unipetrol no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim; Kaučuk no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim;

f)      Stomil no 1999. gada 16. novembra līdz 2000. gada 22. februārim.

28      Pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem faktiem un veikto juridisko vērtējumu, Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus, kuru summa tika aprēķināta, piemērojot metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), kā arī paziņojumā par sadarbību.

29      Ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantu ir uzlikti šādi naudas sodi:

a)      Bayer: EUR 0;

b)      Dow Chemical: EUR 64,575 miljoni, no kuriem:

i)      EUR 60,27 miljoni solidāri ar Dow Deutschland;

ii)      EUR 47,355 miljoni solidāri ar Dow Deutschland Anlagengesellschaft un Dow Europe;

c)      Eni un Polimeri solidāri: EUR 272,25 miljoni;

d)      Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie solidāri: EUR 160,875 miljoni;

e)      Unipetrol un Kaučuk solidāri: EUR 17,55 miljoni;

f)      Stomil: EUR 3,8 miljoni.

30      Ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantu 1. pantā minētajiem uzņēmumiem ir noteikts pienākums nekavējoties izbeigt, ja tie to vēl nav izdarījuši, šajā pantā minētos pārkāpumus un turpmāk atturēties no jebkādas 1. pantā minētās darbības vai rīcības, kā arī no visa veida pasākumiem, kuriem ir līdzvērtīgs mērķis vai sekas.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2007. gada 16. februārī, Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie (turpmāk tekstā visi kopā – “Shell”) cēla šo prasību.

32      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 2. aprīļa lēmumu N. Vāls tika norīkots par tiesnesi, lai papildinātu palātas sastāvu viena no tiesnešiem nespējas piedalīties dēļ.

33      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

34      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2009. gada 12. oktobra tiesas sēdē.

35      Shell Petroleum prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas ir adresēts Shell Petroleum;

–        pakārtoti,

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktu vai

–        samazināt uzlikto naudas sodu, ciktāl tā apmērs nav atbilstošs;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Shell Nederland prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas ir adresēts Shell Nederland;

–        pakārtoti,

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktu vai

–        samazināt uzlikto naudas sodu, ciktāl tā apmērs nav atbilstošs;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Shell Nederland Chemie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktu vai samazināt uzlikto naudas sodu, ciktāl tā apmērs nav atbilstošs;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

39      Savu prasījumu pamatojumam Shell izvirza četrus pamatus. Sava pirmā pamata ietvaros Shell apstrīd Komisijas lēmumu vainot pārkāpumā Shell Petroleum un Shell Nederland. Sava otrā pamata ietvaros Shell apstrīd naudas soda pamatsummas palielināšanu par 50 % recidīva dēļ. Sava trešā pamata ietvaros Shell uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot reizināšanas koeficientu preventīvas iedarbības nodrošināšanai. Sava ceturtā pamata ietvaros Shell apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies attiecībā uz naudas soda sākumsummas noteikšanu.

40      Vispirms Shell savos procesuālajos dokumentos norāda, ka Komisija norādot, ka Shell neapstrīd nevienu no apstrīdētajā lēmumā minētajiem faktiem, tostarp attiecībā uz iesaistīšanās kartelī pakāpi. Tāpat, atsaucoties uz apstrīdēto lēmumu un Bayer apgalvojumiem, Komisija norādot, ka Shell ir bijusi dominējošā loma diskusijās nolūkā noteikt cenas gan BK, gan EPBK. Šie apgalvojumi ļaujot noprast, ka Shell atzīst savu dominējošo lomu pārkāpumā. Tā tas neesot, lai gan Shell esot atzinis, ka Shell Nederland Chemie ir pārkāpis EKL 81. pantu. Shell administratīvā procesa laikā citstarp esot apstrīdējis Bayer apgalvojumus. Turklāt Komisija neesot izdarījusi nevienu juridisku secinājumu, pamatojoties uz Bayer apgalvojumiem.

1.     Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

 Par pirmo pamatu saistībā ar prettiesisku Shell Petroleum un Shell Nederland vainošanu pārkāpumā

41      Shell uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, atzīstot Shell Petroleum un Shell Nederland par vainīgiem pārkāpumā.

42      Pirmais Shell pamats var tikt sadalīts trīs daļās. Pirmās daļas ietvaros Shell uzskata, ka Komisija esot piemērojusi kļūdainu kritēriju mātes sabiedrības atbildības izvērtēšanai. Otrās daļas ietvaros Shell apgalvo, ka katrā ziņā Shell Petroleum un Shell Nederland esot noraidījuši jebkuru pret tiem izvirzīto [vainas] prezumpciju. Trešās daļas ietvaros Shell norāda uz Komisijas pieļauto kļūdu sekām.

 Par pirmo daļu saistībā ar vainojamības pārkāpumā nosacījumu kļūdainu piemērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

43      Shell norāda, ka, atzīstot Shell Nederland un Shell Petroleum atbildību par pārkāpumu, neesot ņemts vērā fakts, ka Shell Nederland Chemie (kurš tieši piedalījās pārkāpumā) ir atsevišķa juridiskā persona.

44      Sekojot Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumam lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija (Recueil, II‑1881. lpp., 60. punkts), Komisijai bija jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, kurš uzņēmums EKL 81. panta izpratnē ir izdarījis pārkāpumu? Otrkārt, kura fiziska vai juridiska persona ir lēmuma adresāts un var tikt vainota pārkāpumā? Ekonomiskās vienības jēdzienam esot nozīme saistībā ar pirmo jautājumu, bet ne otro. Ja uzņēmuma jēdzienam ir izšķiroša nozīme atbildības noteikšanā, tad pārkāpumā, kuru izdarījusi sabiedrība, kura pieder grupai, tiks vienmēr un automātiski vainota mātes sabiedrība, kura grupas organizācijas struktūrā atrodas visaugstākajā vietā.

45      Shell uzskata, ka meitas sabiedrību darbības varot tikt attiecinātas uz mātes sabiedrību tikai tad, ja pastāv “noteikti apstākļi” (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 135. punkts). Tas nozīmē, ka mātes sabiedrībai ir faktiski jāizmanto tās izšķirošā ietekme uz meitas sabiedrību saistībā ar šīs meitas sabiedrības rīcību (iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 137. punkts; Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 52/69 Geigy/Komisija, Recueil, 787. lpp., 45. punkts, un Tiesas 1973. gada 21. februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija, Recueil, 215. lpp., 16. punkts). Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG-Telefunken/Komisija (Recueil, 3151. lpp., 50. punkts) neliecina par citu pieeju šajā ziņā. Tiesa minētajā lietā konstatēja “noteiktu apstākļu” esamību, kuri pieļauj noteikt mātes sabiedrības atbildību par pārkāpumu. Turklāt 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Stora”) 29. punktā Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa varēja tiesiski pieņemt, ka mātes sabiedrība faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz savas meitas sabiedrības rīcību, “it īpaši pēc tam”, kad konstatēja, ka administratīvā procesa laikā mātes sabiedrība sevi uzskatīja par vienīgo sarunu partneri attiecībās ar Komisiju. Shell tādējādi secina, ka, iztrūkstot citiem pierādījumiem, nepastāvot prezumpcija, saskaņā ar kuru mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību.

46      Shell uzskata, ka par pārkāpumu, kuru izdarījusi meitas sabiedrība, kura pilnībā pieder mātes sabiedrībai, pēdējā varot tikt vainota tikai tad, ja pastāv specifiski apstākļi, kuri norāda, ka minētā mātes sabiedrība ir faktiski īstenojusi savu ietekmi uz meitas sabiedrības rīcību. Komisijai esot jāparāda šie apstākļi un jāsniedz pierādījumi, kas to apliecina. Shell piemin arī, ka Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija (Krājums, II‑947. lpp.) apstiprina, ka, ja meitas sabiedrība pilnībā pieder mātes sabiedrībai, tas automātiski nenozīmē pierādīšanas pienākuma maiņu un mātes sabiedrības vainošana par meitas sabiedrības, kas tai pilnībā pieder, rīcību ir pieļaujama tikai tad, ja noteikti apstākļi liecina par to, ka mātes sabiedrība ir faktiski īstenojusi izšķirošo ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību.

47      Vainojot pārkāpumā Shell Petroleum un Shell Nederland, pamatojoties vienīgi uz pieņēmumu, ka, tā kā tiem tieši vai netieši piederēja 100 % Shell Nederland Chemie kapitāla, tie īstenoja izšķirošu ietekmi uz Shell Nederland Chemie rīcību, un nebalstoties uz faktiem, kas varētu pierādīt šādu ietekmi, Komisija esot pārkāpusi Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā atzītos principus.

48      Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo daļu. Tā būtībā uzskata, ka gadījumā, ja mātes sabiedrībai pieder 100 % meitas sabiedrības kapitāla, pastāv pieņēmums, ka mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz meitas sabiedrības rīcību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

49      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka mātes sabiedrība varot tikt atzīta par atbildīgu par meitas sabiedrības prettiesisku rīcību, ja tā savu rīcību tirgū nenosaka autonomi. Šajā ziņā Komisija īpaši atsaucas uz uzņēmuma jēdziena izpratni konkurences tiesībās (apstrīdētā lēmuma preambulas 333. un 334. apsvērums). Komisija turklāt norāda, ka tā varot pieņemt, ka meitas sabiedrība, kura pilnībā pieder mātes sabiedrībai, galvenokārt piemēro mātes sabiedrības dotos norādījumus, un neesot jāpārbauda, vai mātes sabiedrība faktiski ir īstenojusi šo varu. Mātes sabiedrībai vai meitas sabiedrībai esot jāatspēko šī prezumpcija, iesniedzot pierādījumus tam, ka meitas sabiedrība ir autonomi noteikusi savu rīcību tirgū, nevis piemērojusi mātes sabiedrības norādījumus, tādējādi, ka tām nav piemērojams uzņēmuma jēdziens (apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērums).

50      Turklāt Komisija atzīst Shell Nederland Chemie par atbildīgu tiešas dalības pārkāpumā dēļ. Tā precizē, ka pārkāpuma laikā Shell Nederland Chemie pilnībā piederēja Shell Nederland, kurš savukārt pilnībā piederēja Shell Petroleum. No minētā var pieņemt, ka mātes sabiedrība ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Šo pieņēmumu konkrētajā gadījumā pastiprina saikne starp trīs minētajiem uzņēmumiem. Komisija no tā secina, ka apstrīdētajam lēmumam ir jābūt adresētam Shell Nederland Chemie, Shell Nederland un Shell Petroleum, kuri atzīstami par solidāri atbildīgiem pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 402.–412. apsvērums).

51      Shell izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa pamatojas būtībā uz juridisku atziņu, saskaņā ar kuru nepastāvot prezumpcija, ka mātes sabiedrība, kurai pieder 100 % meitas sabiedrības kapitāla, īsteno izšķirošu ietekmi uz meitas sabiedrības rīcību.

52      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka Kopienu konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbībām un ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Tiesa ir arī precizējusi, ka uzņēmuma jēdziens šajā kontekstā ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību, pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu. Kopienu konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kam varēs uzlikt naudas sodu, un pēdējai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem. Svarīgi ir arī, ka paziņojumā par iebildumiem ir norādīts, kādā statusā juridiskai personai tiek pārmesti apgalvotie fakti (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 54.–57. punkts un tajos minētā judikatūra).

53      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitas sabiedrības rīcībā var vainot mātes sabiedrību it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitas sabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan galvenokārt piemēro mātes sabiedrības dotus norādījumus, ievērojot īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības. Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tātad tas, ka mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība ir viens uzņēmums, ļauj Komisijai adresēt mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek pierādīt mātes sabiedrības personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra).

54      Tajā īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pieder 100 % meitas sabiedrības, kas ir izdarījusi Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāla, pirmkārt, šī mātes sabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitas sabiedrības kapitāls pieder tās mātes sabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātes sabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitas sabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātes sabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitas sabiedrība rīkojas tirgū autonomi. Lai gan Tiesa tik tiešām iepriekš 45. punktā minētā sprieduma lietā Stora 28. un 29. punktā papildus īpašumtiesībām uz 100 % meitas sabiedrības kapitāla ir minējusi citus apstākļus, kā, piemēram, to, ka nav apstrīdēts, ka mātes sabiedrība ietekmē meitas sabiedrības komercpolitiku, un kopējo abu sabiedrību pārstāvību administratīvā procesa laikā, tomēr Tiesa šos apstākļus ir minējusi tikai tādēļ, lai norādītu visus apstākļus, uz kuriem Vispārējā tiesa bija balstījusi savu pamatojumu, un nevis tādēļ, lai noteiktu, ka iepriekš minētā prezumpcija ir piemērojama tikai tad, ja tiek sniegti papildu apliecinājumi tam, ka mātes sabiedrība faktiski ir īstenojusi savu ietekmi. (skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra).

55      No tā izriet, ka pretēji Shell apgalvojumam pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru mātes sabiedrība, kurai pieder 100 % tās meitas sabiedrības kapitāla, īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Shell juridiskie apsvērumi tātad ir kļūdaini.

56      Tādējādi Shell izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro daļu saistībā ar Shell Petroleum un Shell Nederland minēto prezumpcijas atspēkošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

57      Pat gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Komisijai bija pamats vainot Shell Nederland un Shell Petroleum pārkāpumā, pamatojoties uz prezumpciju, kura tika apstrīdēta šā pamata pirmās daļas ietvaros, Shell uzskata, ka šī prezumpcija ir tikusi atspēkota. Iepriekš 45. punktā minētajā spriedumā lietā AEG‑Telefunken/Komisija esot apstiprināts, ka izšķiroši kritēriji, lai atbildību par meitas sabiedrības pārkāpjošo rīcību attiecinātu uz mātes sabiedrību, ir kapitāla daļu turēšana, norādījumu došana un tas, ka mātes sabiedrība apzinās pārkāpuma esamību.

58      Atsaucoties uz pirmo un otro paziņojumu par iebildumiem, ko Shell pievienojis pielikumā, Shell uzskata, ka laikā, uz kuru attiecas pārkāpums, ne Shell Nederland, ne Shell Petroleum faktiski neesot īstenojuši izšķirošu ietekmi uz Shell Nederland Chemie rīcību.

59      Shell Nederland esot apakšholdinga sabiedrība, kurai pārkāpuma izdarīšanas laikā piederēja akcijas vairāk kā 20 meitas sabiedrībās. Tā fiziski nespētu īstenot izšķirošu ietekmi pār komercdarījumiem visās savās meitas sabiedrībās.

60      Shell Petroleum pārkāpuma izdarīšanas brīdī bija viena no divām galvenajām grupas holdinga sabiedrībām, kurām tieši vai netieši piederēja 95 % vai vairāk kapitāla vairāk nekā 500 apakšholdinga sabiedrībās. Šajā sakarā Shell iesniedza sarakstu, kurā uzskaitītas 283 sabiedrības, kurās 1996. gada 31. decembrī Shell Petroleum tieši piederēja kapitāla daļas. Shell Petroleum loma attiecībā uz tā meitas sabiedrībām aprobežojās tikai ar finanšu mērķu noteikšanu, sinerģiju veidošanu attiecībā uz izmaksām starp dažādām aktivitātēm, kā arī globālas un vispārējas stratēģijas izstrādi. Šajā sakarā Shell iesniedza grupas organizācijas struktūras rokasgrāmatu, kurā tostarp ir precizēts, ka “grupas holdinga sabiedrības galvenokārt ir kompetentas par kopējā finansējuma jautājumiem un jautājumiem, kas ir saistīti ar akcionāru tiesību īstenošanu”, un “iekasē dividendes [..], bet pašas nav iesaistītas nekādā operatīvajā darbībā”. Tātad mātes sabiedrību nevarot atzīt par atbildīgu [par pārkāpumu], jo tās darbība aprobežojas ar grupas vispārējās stratēģijas vadlīniju izstrādi, neīstenojot izšķirošu ietekmi uz meitas sabiedrības darbību tajā tirgū, kurā ir izdarīts pārkāpums.

61      Saskaņā ar Shell teikto, pārkāpuma izdarīšanas laikā tās grupas sabiedrības, kuras veic pamatdarbības ķīmijas jomā, tostarp Shell Nederland Chemie, darbojās galvenokārt autonomi, lai gan saņemot atbalstu no pakalpojumu sabiedrībām šajā pašā jomā (šajā gadījumā Shell Chemicals Europe Ltd un Shell Chemicals Ltd). Šajā kontekstā Shell Nederland un Shell Petroleum lomas esot bijušas ļoti ierobežotas.

62      Shell Nederland un Shell Petroleum ierobežotā loma attiecībā uz Shell Nederland Chemie atspoguļojās arī šo abu uzņēmumu valdes sanāksmju, kuras notika pārkāpuma periodā, protokolos. Shell iesniedza šos protokolus Vispārējā tiesā. Darbības saistībā ar BK un EPBK tajos ir minētas ļoti īsi. Shell piebilst, ka tam ir tiesības iesniegt šos protokolus Vispārējā tiesā, jo tie tikai atbalsta administratīvajā procesā jau izvirzītus argumentus. Turklāt fakts, ka Shell Nederland valde apsprieda jautājumu par darbību saistībā ar BK un EPBK nodošanu, nekādā ziņā nepierāda, ka šī sabiedrība – un vēl jo mazāk Shell Petroleum – bija iesaistīta konkrēto uzņēmumu, tostarp Shell Nederland Chemie, operatīvajā darbībā.

63      Shell piebilst, ka Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑11/89 Shell/Komisija (Recueil, II‑757. lpp., 312. punkts), ko Komisija minējusi savos procesuālajos dokumentos, attiecas uz Shell International Chemical Company Ltd, t.i., vienu no pakalpojumu sabiedrībām, kuras sniedz atbalstu tām grupas sabiedrībām, kas veic pamatdarbības, nevis – kā tas ir aplūkojamajā lietā – parasto holdinga sabiedrību, kura neīsteno nekādu ietekmi uz pārkāpumā iesaistītās sabiedrības, kas veic pamatdarbības, komerciālo darbību.

64      Visbeidzot, Komisijas lietas materiālos neesot nekādu pierādījumu par to, ka, izņemot divus pārkāpumā iesaistītus Shell Nederland Chemie darbiniekus, kāds Shell grupas – un vēl jo mazāk sabiedrības Shell Nederland un Shell Petroleum – darbinieks būtu iesaistīts pārkāpumā vai pat informēts par to. Ja kāds no Shell Petroleum vai Shell Nederland darbiniekiem būtu informēts par pārkāpumu, tas noteikti būtu atbilstoši rīkojies. Shell piebilst, ka neesot apstrīdams fakts, ka Shell Petroleum un Shell Nederland bija spējīgi īstenot izšķirošu ietekmi uz Shell Nederland Chemie, lai liktu tam pārtraukt pārkāpumu, ja tie būtu par to informēti. Tas gan nenozīmējot, ka tie faktiski ietekmēja Shell Nederland Chemie rīcību attiecīgajā tirgū pārkāpuma periodā.

65      Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata otro daļu. Tā būtībā uzskata, ka Shell izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai atspēkotu šajā lietā pastāvošo prezumpciju.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

66      Pirmā pamata pirmās daļas ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ Komisija varēja pieņemt, ka, tā kā Shell Petroleum tieši vai netieši piederēja viss tā meitu sabiedrību kapitāls, tas īstenoja izšķirošu ietekmi uz to rīcību.

67      Tādējādi Shell bija jāatspēko šī prezumpcija, pierādot, ka minētās meitas sabiedrības patstāvīgi noteica savu komercdarbības politiku un ka līdz ar to neveido kopā ar mātes sabiedrību vienotu ekonomisku vienību un tātad vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.

68      Konkrēti, Shell bija jāiesniedz visi pierādījumi par organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp tā meitas sabiedrībām un Shell, kurus tas uzskata par tādiem, kas pierāda, ka tie neveido vienotu ekonomisku vienību. Vispārējai tiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā visi pierādījumi, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties atkarībā no katras attiecīgās lietas īpašajām iezīmēm (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 65. punkts).

69      Šajā ziņā jākonstatē, ka Shell izklāstītie fakti galvenokārt ir vērsti uz to, lai apgalvotu, ka, ņemot vērā uzņēmumiem Shell Nederland un Shell Petroleum iedalīto lomu, tie nevarēja īstenot izšķirošu ietekmi uz Shell Nederland Chemie komercdarbību, īpaši tajā tirgū, kurā noticis pārkāpums. Konkrētāk, neviens no Shell Nederland un Shell Petroleum darbiniekiem neesot bijis iesaistīts pārkāpumā un nav pat bijis informēts par to.

70      Tomēr Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, izriet nevis no tā, ka mātes sabiedrība būtu pamudinājusi savu meitas sabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī, pamatotāk, no mātes sabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Tādēļ, lai mātes sabiedrību sauktu pie atbildības par meitas sabiedrības pārkāpjošu rīcību, nav nepieciešams pierādījums, ka mātes sabiedrība ietekmē savas meitas sabiedrības politiku noteiktā jomā, uz kuru attiecas pārkāpums (iepriekš 68. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. un 83. punkts). Īpaši fakts, ka Shell Petroleum ir tikai holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību un kura tikpat kā neiejaucas savu meitas sabiedrību darbībā, nav pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz minēto meitas sabiedrību rīcību, tostarp koordinējot finanšu investīcijas grupas ietvaros. Sabiedrību grupas kontekstā holdinga sabiedrības, kura cita starpā koordinē finanšu investīcijas grupas ietvaros, mērķis ir apvienot dalību dažādu sabiedrību kapitālā un uzdevums – nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību, tostarp ar šīs budžeta kontroles palīdzību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑168/05 Arkema/Komisija, Krājumā nav publicēts, 76. punkts).

71      Pilnības labad jāpiemin, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka prezumpciju attiecībā uz mātes sabiedrībām šajā gadījumā pastiprina saiknes starp Shell Nederland Chemie un attiecīgi Shell Nederland un Shell Petroleum. Komisija īpaši uzskata, ka daži Shell Nederland Chemie darbinieki atskaitījās citiem Shell Nederland un Shell Petroleum darbiniekiem. Shell šo informāciju nav apstrīdējis Vispārējā tiesā.

72      Visbeidzot, Shell apgalvojums, saskaņā ar kuru gadījumā, ja kāds no Shell Petroleum vai Shell Nederland darbiniekiem būtu bijis informēts par pārkāpumu, tas noteikti nekavējoties būtu atbilstoši rīkojies, nepierāda Shell Nederland Chemie autonomiju. Tieši pretēji, šis apgalvojums pastiprina prezumpciju, saskaņā ar kuru mātes sabiedrības aplūkojamajā lietā īstenoja izšķirošu ietekmi uz savu meitas sabiedrību rīcību.

73      No minētā izriet, ka Shell argumenti nevar atspēkot apgalvojumu, ka Shell Petroleum un tā meitas sabiedrības varētu tikt uzskatītas par vienu ekonomisku vienību. Tādēļ Shell izvirzītā pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par trešo daļu saistībā ar Komisijas pieļautās kļūdas sekām

–       Lietas dalībnieku argumenti

74      Shell uzsver, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana, ciktāl tas ir adresēts Shell Nederland vai Shell Petroleum, ietekmētu naudas soda apmēru.

75      Ja Vispārējai tiesai būtu jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir adresēts Shell Nederland un Shell Petroleum vai tikai Shell Petroleum, šai atcelšanai būtu bijusi ietekme uz Komisijas piemēroto reizināšanas koeficientu preventīvas iedarbības nodrošināšanai (apstrīdētajā lēmumā balstīts uz Shell Petroleum apgrozījumu) un soda palielinājumu recidīva dēļ. Līdz ar to sods būtu attiecīgi jāsamazina attiecībā uz Shell Nederland Chemie vai attiecīgā gadījumā Shell Nederland Chemie un Shell Nederland.

76      Turklāt, ja Vispārējai tiesai būtu jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir adresēts Shell Nederland un Shell Petroleum, Shell Nederland Chemie piespriestā naudas soda apmērs nevarētu pārsniegt 10 % no tā apgrozījuma tajā finanšu gadā, kas bija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

77      Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata trešo daļu. Ņemot vērā pirmajā un otrajā daļā minētos argumentus, tā uzskata, ka neesot pieļāvusi kļūdu, nosakot atbildību par pārkāpumu Shell Nederland un Shell Petroleum un nosakot atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam naudas soda apmēru, pamatojoties uz tā uzņēmuma apgrozījumu, kurš ir vainojams pārkāpumā.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

78      Shell izvirzītā pirmā pamata trešā daļa balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa piekrīt šā paša pamata pirmajai un otrajai daļai.

79      Tā kā Shell izvirzītā pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir tikušas noraidītas kā nepamatotas, ir jānoraida kā nepamatota tā trešā daļa.

80      Tāpēc Shell izvirzītais pirmais pamats jānoraida pilnībā.

 Par otro pamatu saistībā ar nepamatotu naudas soda pamatsummas palielināšanu recidīva dēļ

81      Shell uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, par 50 % palielinot tam piespriesto naudas soda pamatsummu recidīva dēļ.

82      Shell izvirzītais otrais pamats sadalās divās daļās. Pirmās daļas ietvaros Shell uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās drošības un samērīguma principu. Otrās daļas ietvaros Shell apgalvo, ka Komisija neesot ievērojusi EKL 253. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.

 Par pirmo daļu saistībā ar tiesiskās drošības un samērīguma principa pārkāpšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

83      Shell atzīst, ka ne Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts, ne pamatnostādnes neparedz maksimālo termiņu, kurā Komisija var konstatēt, ka uzņēmums ir atkārtoti izdarījis pārkāpumu. Tomēr, pamatojoties uz Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.) un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumiem spriedumam minētajā lietā (Krājums, I‑1337. lpp.), Shell uzskata, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā visu informāciju, kurai ir nozīme aplūkojamajā lietā.

84      Saistībā ar minēto Shell uzsver, pirmkārt, ka Komisijas 1986. gada 23. aprīļa Lēmumā 86/398/EEK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31.149 – Polipropilēns) (OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Polipropilēna lēmums”) un Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmumā 94/599/EK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31.865 – PVC) (OV L 239, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “PVC II lēmums”) konstatētie pārkāpumi, ko Komisija norādījusi, lai pamatotu savu analīzi attiecībā uz recidīvu, ir izdarīti vairāk nekā pirms 20 gadiem un tika izbeigti 1983. gada beigās. Turklāt abi sākotnējie Komisijas lēmumi abās šajās lietās ir pieņemti 80. gadu otrajā pusē.

85      Otrkārt, Shell esot pierādījis Komisijai, ka tas ir izmainījis savu izturēšanos kopš pārkāpumu konstatēšanas Polipropilēna lēmumā un PVC II lēmumā. It īpaši Shell 1992. gadā ieviesa programmu karteļus aizliedzošo tiesību normu ievērošanai. Šajā sakarā Shell atsaucas uz vairākiem administratīvā procesa laikā Komisijai iesniegtiem dokumentiem, kuros aprakstīta ieviestās programmas struktūra, organizācija un saturs. Shell neciestu konkurences tiesību normu neievērošanu no darbinieku puses un piemērotu stingrus disciplinārus pasākumus šādu pārkāpumu gadījumā. Deontoloģijas programmas izveide pēc iepriekšējo pārkāpumu konstatēšanas un minētās programmas stingra ieviešana skaidri parādot, ka Shell neizturējās vienaldzīgi pret tam iepriekš piespriestajiem naudas sodiem, bet, gluži otrādi, tas pielika visas iespējamās pūles, lai nākotnē izvairītos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Tas uzsver, ka pašreizējais pārkāpums ir piesaistāms divu darbinieku ļaunprātīgai rīcībai, kuri rīkojušies autonomi un kuri turklāt piedalījās apmācībās par konkurences noteikumu ievērošanu. Šajā sakarā Shell uzsver, ka esot nošķirama uzņēmuma atbildība pārkāpumā, kuru Shell nekādā ziņā neapstrīd saistībā ar Shell Nederland Chemie, un naudas soda palielinājums recidīva dēļ. Konkurences noteikumu ievērošanas programmas ieviešana, kā to esot uzsvērusi Komisija, neatbrīvojot mātes sabiedrības no to atbildības.

86      Treškārt, patiesa Shell apņemšanās nodrošināt tā darbības atbilstību konkurenci regulējošajiem tiesību aktiem apstiprinot arī fakts, ka tas esot nepārtraukti sadarbojies ar Komisiju visas izmeklēšanas gaitā. Shell esot pārsniedzis šāda tipa procesos parasti pieprasītu sadarbības pienākuma apjomu. It īpaši, neskatoties uz to, ka tas 1999. gadā pārdeva visas darbības saistībā ar BK un EPBK Dow Chemical, ka viens no iesaistītajiem darbiniekiem ir aizgājis pensijā 1997. gadā un ka otrs darbinieks ir nekavējoties izbeidzis darbu uzņēmumā, Shell veica padziļinātu pārbaudi, lai sniegtu Komisijai plašu informāciju. Turklāt Komisija plaši izmantoja Shell atbildi uz pirmo paziņojumu par iebildumiem, it īpaši, lai pastiprinātu lietas materiālus otrā paziņojuma par iebildumiem ietvaros. Arī apstrīdētajā lēmumā tā izmanto garas atsauces uz Shell paziņojumiem kā pārkāpuma pierādījumus. Shell sadarbojās lielāko daļu laika līdz brīdim, kad “lūguma par iecietības režīma piemērošanu iesniegšana tam vairs neļāva balstīties uz tiesisko paļāvību par sekām, kuras rodas atzīstot faktus” (apstrīdētā lēmuma preambulas 318. apsvērums). Shell piebilst, ka savos procesuālajos dokumentos Komisija cenšas mazināt Shell sadarbību administratīvā procesa laikā. Tomēr, ņemot vērā lietas kontekstu, darbību saistībā ar BK un EPBK nodošanu Dow Chemical 1999. gadā un novēlotu iekšējo pārkāpumu atklāšanu, Shell uzskata, ka esot pilnīgi sadarbojies ar Komisiju. Tāpat arī pēc pirmā paziņojuma par iebildumiem saņemšanas Shell atzina Shell Nederland Chemie izdarīto pārkāpumu. Turklāt Shell vēlas uzsvērt, ka jautājums par tā sadarbības ņemšanu vērā naudas soda palielināšanas recidīva dēļ ietvaros ir nošķirams no jautājuma par paziņojuma par sadarbību piemērošanu.

87      Īpašas apstākļu sagadīšanās dēļ aplūkojamajā lietā, kas to atšķir tostarp no iepriekš 83. punktā minētā sprieduma lietā Groupe Danone/Komisija, Komisijai esot bijis jāsecina, ka nav pietiekamu pierādījumu, kas apstiprinātu Shell tieksmi pārkāpt konkurences noteikumus.

88      Ņemot vērā visus šos iemeslus, Shell norāda, ka naudas soda pamatsummas palielināšana par 50 % recidīva dēļ esot jāuzskata par nesamērīgu un pretēju tiesiskās drošības principam. Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā daļā esot jāatceļ vai, pakārtoti, Shell uzliktā naudas soda summa esot jāsamazina.

89      Komisija lūdz noraidīt otrā pamata pirmo daļu. Tā būtībā uzskata, ka šīs lietas apstākļi attaisno naudas soda pamatsummas palielināšanu par 50 % recidīva dēļ.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

90      Pamatnostādņu 2. punkts kā piemēru atbildību pastiprinošiem apstākļiem paredz “atkārtotu pārkāpumu [recidīvu], ko izdara tas pats uzņēmums (-i) [tie paši uzņēmumi]”.

91      Atkārtota pārkāpuma [recidīva] jēdziens – tāds, kāds tas ir iekļauts vairāku valstu tiesību sistēmās, – paredz, ka persona ir izdarījusi jaunu pārkāpumu pēc tam, kad ir tikusi sodīta par līdzīgiem pārkāpumiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 617. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 284. punkts).

92      Iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 91. punkts, un iepriekš 83. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 26. punkts).

93      Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu noteikšanā vērā ņemamo apstākļu izvēli, piemēram, lietas īpašajiem apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību; turklāt nav jāatsaucas uz saistošu vai izsmeļošu obligāti vērā ņemamo kritēriju sarakstu. Recidīva īpašo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no minētās Komisijas rīcības brīvības, un Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš šāda konstatējuma izdarīšanai (iepriekš 83. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 37. un 38. punkts).

94      Konkrētajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka Shell jau bija Komisijas lēmumu adresāts saistībā ar karteļiem (skat. iepriekš 84. punktā minēto Polipropilēna lēmumu un PVC II lēmumu). Tas nozīmē, ka iepriekš uzliktie naudas sodi nav bijuši pietiekami, lai Shell izmainītu savu rīcību. Komisija tādējādi secina, ka šis recidīvs uzskatāms par atbildību pastiprinošu apstākli, kas attaisno Shell piemērotā naudas soda pamatsummas palielināšanu par 50 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 487. apsvērums).

95      Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums ir iesākts nedaudz vairāk kā desmit gadus pēc Polipropilēna lēmuma pieņemšanas un mazāk nekā divus gadus pēc PVC II lēmuma pieņemšanas. Shell atkārtota pārkāpjoša rīcība, īpaši tik neilgi pēc PVC II lēmuma, kurš savukārt pieņemts pēc mazāk kā desmit gadiem pēc Polipropilēna lēmuma pieņemšanas, liecina par Shell tieksmi neizdarīt atbilstošus secinājumus par attiecībā uz to konstatētajiem Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 355. punkts, un 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 464. punkts). Tādēļ Komisija, nepārkāpjot Shell pieminēto tiesiskās drošības principu, pamatoti varēja balstīties uz Polipropilēna un PVC II lēmumiem, lai konstatētu, ka konkrētās lietas ietvaros Shell izdarījis atkārtotu pārkāpumu.

96      Otrkārt, attiecībā uz Shell ieviestajiem pasākumiem konkurences tiesību normu ievērošanai jāatzīst, ka tie nevarēja ietekmēt pārkāpuma izdarīšanas faktu un šajā lietā konstatēto recidīvu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 52. punkts). Tādējādi programmas konkrētā uzņēmuma darbības atbilstības nodrošināšanai ieviešana nerada Komisijai pienākumu samazināt naudas sodu, pamatojoties uz šo apstākli (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietās T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 266. un 267. punkts, un iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās BASF un UCB/Komisija, 52. punkts). Turklāt ir jānorāda, ka nav iespējams noteikt iekšējo pasākumu, ko uzņēmums veic, lai novērstu atkārtotus konkurences tiesību normu pārkāpumus, efektivitātes pakāpi (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 144. punkts). Konkrētajā gadījumā jāuzsver, ka Shell ieviestie pasākumi to nav virzījuši ziņot par karteli, jo Shell piekrita sadarboties tikai pēc tam, kad tika informēts par attiecībā pret to izvirzītajiem iebildumiem.

97      Treškārt, tāpat Shell sadarbība administratīvā procesa laikā nebija tāda, lai recidīvu neatzītu par atbildību pastiprinošu apstākli. Tādējādi Shell izvirzītie argumenti šajā ziņā nav iedarbīgi.

98      Visbeidzot, attiecībā uz Shell argumentu, ka piemērotais palielinājums esot nesamērīgs, ir jāatgādina, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir rīcības brīvība un tai nav pienākuma piemērot precīzu matemātisku formulu. Turklāt, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir jānodrošina tās rīcības preventīvā iedarbība. Recidīvs ir apstāklis, kas attaisno ievērojamu naudas soda pamatsummas palielinājumu. Proti, recidīvs ir pierādījums tam, ka iepriekš uzliktais sods nav bijis pietiekami atturošs (iepriekš 91. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Michelin/Komisija, 293. punkts; iepriekš 95. punktā minētais Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 348. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 398. punkts). Turklāt ir jānorāda, ka Komisija, nosakot palielinājuma likmes par recidīvu, var ņemt vērā apstākļus, kuri liecina par attiecīgā uzņēmuma tieksmi apiet konkurences tiesību normas, tostarp arī laiku, kāds ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem (Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedums lietā T‑122/04 Outokumpu et Luvata/Komisija, Krājums, II‑1135. lpp., 62. punkts). Konkrētajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka aplūkojamais pārkāpums ir trešais tādas pašas kategorijas pārkāpums, par kuru Komisija ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz Shell. Īpaši ir jāpiemin, ka Polipropilēna un PVC II lēmumos minētie pārkāpumi tāpat kā lēmumā, kas ir šīs lietas pamatā, attiecās uz cenu mērķu noteikšanu un tirgus daļu sadali. Turklāt, kā minēts šā sprieduma 95. punktā, konkrētais pārkāpums ir iesākts mazāk nekā divus gadus pēc PVC II lēmuma pieņemšanas. Tomēr, neskatoties uz minētā lēmuma pieņemšanu, Shell pēc īsa laika perioda atkārtoja pārkāpumu. Tādējādi neviens no minētajiem apstākļiem neļauj uzskatīt, ka naudas soda pamatsummas palielināšana par 50 %, lai virzītu Shell darbību uz konkurences noteikumu ievērošanu, būtu nesamērīga.

99      Ievērojot minēto, Shell izvirzītā otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro daļu saistībā ar pamatojuma nesniegšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

100    Ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka, palielinot naudas soda pamatsummu par 50 %, netiek pārkāpti samērīguma un tiesiskās drošības principi, Shell pakārtoti norāda, ka Komisija neesot izpildījusi EKL 253. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.

101    Saistībā ar minēto Shell uzsver, ka tas jau ir norādījis savā atbildē uz otro paziņojumu par iebildumiem, ka naudas soda pamatsummas palielināšana recidīva dēļ būtu nelietderīga un nesaprātīga, ņemot vērā programmas konkurences tiesību normu ievērošanai ieviešanu un stingru piemērošanu.

102    Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot atturējusies no atbildes uz Shell argumentiem. Tā vietā apstrīdētā lēmuma preambulas 488. un 489. apsvērumā Komisija iztirzā daudzus citus jautājumus, kurus Shell nav pieminējis. Shell uzskata, ka Komisija patiesībā ir atbildējusi uz tā grupai piederošo uzņēmumu argumentiem citas lietas ietvaros. Shell šajā ziņā atsaucas uz Komisijas 2006. gada 13. oktobra Lēmuma C(2006) 4090, galīgā redakcija, par EKL 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens – Nīderlande; turpmāk tekstā “Bitumena lēmums”), kas pievienots prasības pieteikumam, preambulas 337. un 338. apsvērumu. Tas, ka Komisijai attiecīgajā gadījumā nav jāatbild uz visiem pušu argumentiem, nemainot šo slēdzienu.

103    Apstāklis, ka Komisija ir pilnībā ignorējusi argumentus, ko Shell bija faktiski izvirzījis savās atbildēs uz pirmo un otro paziņojumu par iebildumiem un savos pirms uzklausīšanās sniegtajos apsvērumos, un tā vietā ir iztirzājusi lietas, kurā pieņemts Bitumena lēmums, ietvaros izvirzītos argumentus, esot pielīdzināms pamatojuma nenorādīšanai, kas ir pretrunā EKL 253. pantam. Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā ziņā esot jāatceļ.

104    Komisija lūdz noraidīt otrā pamata otro daļu. Tā būtībā uzskata, ka apstrīdētais lēmums atbilst būtiskajām formas prasībām, kas veido pienākumu norādīt pamatojumu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

105    Individuāla lēmuma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir pieņēmusi aktu, argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt tā pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jānovērtē, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par akta atbilstību EKL 253. panta prasībām ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai attiecīgā akta tekstu, bet arī kontekstu, kurā tas ticis pieņemts (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).

106    Būtiskas formas prasības, kas veido šo pienākumu norādīt pamatojumu, ir izpildītas, ja Komisija norāda savā lēmumā vērtējuma elementus, kas tai ļāva noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 73. punkts, un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 463. punkts).

107    Konkrētajā gadījumā pietiek konstatēt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 487. apsvērumā ir skaidri norādījusi tos apstākļus, kuri tai ir ļāvuši attiecībā pret Shell atzīt atbildību pastiprinošu apstākļu esamību recidīva dēļ. Turklāt Shell ieviestajiem pasākumiem konkurences tiesību normu ievērošanai nav nozīmes, lai konstatētu pārkāpumu un recidīvu (skat. šā sprieduma 96. punktu). Tādējādi tas, ka Komisija administratīvā procesa laikā nav atbildējusi uz Shell šajā sakarā izvirzītajiem argumentiem, nav pamats atzīt, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums. Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par katru argumentu, ko izvirzījušas ieinteresētās personas, bet gan tai pietiek ar to faktu un juridisko apsvērumu izklāstu, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Arkema/Komisija, 127. punkts un tajā minētā judikatūra). Visbeidzot, attiecībā uz to, ka Komisija ir minējusi ar karteli, kas attiecas uz BK un EPBK, nesaistītus iemeslus, pietiek konstatēt, ka šis apstāklis, ja to pieņem par pierādītu, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ja tas ir pietiekami juridiski pamatots, kā arī tas ir iepriekš konstatēts.

108    Ņemot vērā iepriekš minēto, Shell izvirzītā otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to otrais pamats kopumā ir noraidāms.

 Par trešo pamatu saistībā ar kļūdaini piemērotu reizināšanas koeficientu preventīvas iedarbības nodrošināšanai

109    Shell uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, piemērojot reizināšanas koeficientu naudas soda sākumsummas noteikšanā.

110    Shell trešais pamats iedalās divās daļās. Pirmās daļas ietvaros Shell uzskata, ka Komisija neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus. Otrās daļas ietvaros Shell norāda, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

 Par pirmo daļu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

111    Shell atgādina, ka Komisija, lai noteiktu naudas soda sākumsummu attiecībā uz Shell, ir piemērojusi reizināšanas koeficientu 3 (apstrīdētā lēmuma preambulas 474. apsvērums). Lai to aprēķinātu, Komisija ir izmantojusi Shell Petroleum apgrozījumu 2005. gadā, proti, EUR 246,549 miljardus.

112    Tomēr Bitumena lēmumā Komisija galvenokārt esot balstījusies uz to pašu Shell Petroleum 2005. gada apgrozījumu, bet izvēlējusies piemērot reizināšanas koeficientu 2.

113    Šī atšķirība dodot pamatu uzskatīt, ka nav ievēroti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi. Šajā sakarā Shell norāda, ka situācijas šajā lietā un lietā, kurā pieņemts Bitumena lēmums, esot salīdzināmas, jo abi lēmumi tika pieņemti 2006. gadā ar divarpus mēnešu intervālu, pārkāpumā ir vainots Shell Petroleum un reizināšanas koeficients ir balstīts uz šī uzņēmuma pasaules apgrozījumu, lai nodrošinātu, ka, ņemot vērā Shell Petroleum lielumu, šim naudas sodam būtu pietiekama preventīva iedarbība. Tā kā abos gadījumos piemērojamā reizināšanas koeficienta izvēlē vajadzētu ņemt vērā uzņēmuma lielumu un runa ir par viena un tā paša uzņēmuma sodīšanu, šāda atšķirīga attieksme neesot objektīvi pamatojama. Shell piebilst, ka vienlīdzīgas attieksmes princips jāpiemēro pat apstākļos, kad Komisija būtu pareizi piemērojusi pamatnostādnes. Turklāt situācija konkrētajā gadījumā esot ārkārtēja, un šī iemesla dēļ Eiropas Savienības tiesa vēl neesot spriedusi par to.

114    Neliela Komisijas atsauce uz “konkrētās lietas apstākļiem” neattaisnojot atšķirīgu attieksmi. Ja Komisija izlemj veikt naudas soda apmēra palielināšanu kā atsevišķu posmu naudas soda pamatsummas aprēķinā, reizināšanas koeficienta izvēlei esot jābalstās tikai uz uzņēmuma, kuru Komisija grasās sodīt, lielumu. Šo analīzi pamatojot tas, ka uzņēmums, kuram ir lieli finanšu resursi, varot vieglāk mobilizēt nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai samaksātu tam uzlikto naudas sodu. Šajā ziņā pretēji Komisijas viedoklim, ko tā paudusi procesuālajos dokumentos, Shell – kā tas apstiprināts Bitumena lēmumā – esot vislielākais uzņēmums, kurš veicis pārkāpumu. Vēl jo vairāk, “kopējā lieluma relatīvās atšķirības” starp uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies pārkāpumā, abās lietās nevarot pamatot atšķirīgu reizināšanas koeficientu piemērošanu Shell. Abos gadījumos uzņēmumu, attiecībā uz kuriem piemērots reizināšanas koeficients, kas vienāds ar 1, apgrozījums esot bijis mazāks nekā desmit miljardi euro. Abos gadījumos vislielākais uzņēmums, kas atzīts par pārkāpuma dalībnieku, esot Shell ar apgrozījumu EUR 246,549 miljardi.

115    Šo iemeslu dēļ apstrīdētais lēmums esot jāatceļ vai, pakārtoti, Shell uzliktais naudas sods jāsamazina, piemērojot reizināšanas koeficientu 2, nevis 3.

116    Turklāt, atsaucoties uz pirmo pamatu, Shell piebilst, ka reizināšanas koeficienta 3 piemērošana Shell Nederland Chemie uzliktajam naudas sodam ir nesamērīga un neatbilstoša vienlīdzīgas attieksmes principam, ja pārkāpumā nevar vainot Shell Nederland vai Shell Petroleum. Šādā gadījumā reizināšanas koeficienta izvēlei jābalstās uz Shell Nederland neto apgrozījumu visā pasaulē 2005. gadā (EUR 25,041 miljards) vai uz Shell Nederland Chemie neto apgrozījumu visā pasaulē tajā pašā gadā (EUR 1,186 miljardi). Tas nozīmējot, ka Shell Nederland Chemie vai Shell Nederland Chemie un Shell Nederland vai nu vispār nevar piemērot nekādu reizināšanas koeficientu, vai arī var piemērot koeficientu, kas nepārsniedz 1,5.

117    Komisija lūdz noraidīt trešā pamata pirmo daļu. Tā būtībā uzskata, ka reizināšanas koeficienti tiekot izmantoti, lai ņemtu vērā relatīvas atšķirības uzņēmuma kopējā lielumā, un ka šajā gadījumā attiecībā uz Shell izmantotais reizināšanas koeficients neesot nesamērīgs.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

118    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka papildus pārkāpuma raksturam, tā faktiskajai ietekmei uz tirgu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomam ir jāņem vērā pārkāpumu izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā līmenī, lai tam būtu pietiekama preventīva iedarbība (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas ceturtā daļa).

119    Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri tīši vai nolaidības dēļ izdara EKL 81. panta prasību pārkāpumu, ir viens no līdzekļiem, kas ir tās rīcībā, lai tā varētu pildīt tai ar Kopienu tiesībām uzticēto uzraudzības uzdevumu, kas ietver pienākumu īstenot vispārīgo politiku nolūkā piemērot konkurences jomā Līgumā noteiktos principus un attiecīgi virzīt uzņēmumu rīcību. No minētā izriet, ka, lai izvērtētu pārkāpuma smagumu ar mērķi noteikt naudas soda apmēru, Komisijai jāpārliecinās par savas darbības preventīvo iedarbību, it īpaši attiecībā uz to veidu pārkāpumiem, kuri īpaši kaitē Kopienas mērķu īstenošanai (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105. un 106. punkts; iepriekš 44. punktā minētais spriedums lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 166. punkts, un iepriekš 95. punktā minētais 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 169. punkts).

120    No tā izriet prasība pielāgot naudas soda summu, lai ņemtu vērā vēlamo ietekmi uz uzņēmumu, kuram tas uzlikts, lai nodrošinātu, ka uzliktais naudas sods nav maznozīmīgs vai – tieši pretēji – pārmērīgs, tostarp ņemot vērā konkrētā uzņēmuma finansiālo spēju, atbilstoši prasībām, kuras izriet, pirmkārt, no nepieciešamības nodrošināt tam uzliktā naudas soda efektivitāti un, otrkārt, no samērīguma principa ievērošanas. Liela apjoma uzņēmums, kura rīcībā ir ievērojami finanšu resursi salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, var vieglāk mobilizēt naudas soda samaksai nepieciešamos naudas līdzekļus, kas attaisno – ar mērķi nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību – tāda naudas soda uzlikšanu, kas būtu proporcionāli lielāks nekā uzņēmumam, kura rīcībā nav tādu resursu, uzliktais sods par to pašu pārkāpumu, tostarp piemērojot reizināšanas koeficientu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 241. un 243. punkts; skat. arī iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 170. punkts, un iepriekš 96. punktā minēto spriedumu BASF/Komisija, 235. punkts).

121    Jāpiebilst, ka Tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka, nosakot naudas sodu, ir jāņem vērā katra uzņēmuma, kurš ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, kopējais apgrozījums (šajā ziņā skat. iepriekš 106. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Sarrió/Komisija, 85. un 86. punkts, un Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑57/02 P Acerinox/Komisija, Krājums, I‑6689. lpp., 74. un 75. punkts; skat. arī Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 17. punkts).

122    Visbeidzot, jāuzsver, ka preventīvās iedarbības mērķis, ko Komisija var censties sasniegt, nosakot naudas soda apmēru, ir noteikts, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Līgumā ietvertās konkurences tiesību normas savā darbībā Kopienas vai EEZ ietvaros. No minētā izriet, ka preventīvās iedarbības faktoru, kuru var iekļaut naudas soda aprēķinā, nosaka, ņemot vērā vairākus elementus un ne tikai konkrētā uzņēmuma īpašo situāciju. Šis princips tiek piemērots tostarp tad, kad Komisija ir noteikusi “reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai”, kurš ietekmē uzņēmumam uzlikto naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 121. punktā minēto spriedumu lietā Showa Denko/Komisija, 23. un 24. punkts).

123    Konkrētajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms norādīja, ka sevišķi smagu noziegumu kategorijā sankciju gradācija ļauj noteikt naudas sodu tādā līmenī, kas tiem nodrošina pietiekamu preventīvu iedarbību, ņemot vērā katra uzņēmuma lielumu. Pēc tam, pamatojoties uz iesaistīto uzņēmumu 2005. gada apgrozījumu visā pasaulē, Komisija konstatēja, ka ir būtiska atšķirība lieluma ziņā starp Kaučuk (apgrozījums EUR 2,718 miljardi) un Stomil (apgrozījums EUR 38 miljoni), no vienas puses, un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem, no otras puses, it īpaši Bayer (apgrozījums EUR 27,383 miljardi), proti, pirmo no liela apjoma uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti. Pamatojoties uz minēto un ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija uzskatīja, ka reizināšanas koeficients preventīvās iedarbības nodrošināšanai nebūtu jāpiemēro attiecībā uz Kaučuk un Stomil, bet savukārt attiecībā uz Bayer tā atzina reizināšanas koeficientu 1,5 par piemērotu. Visbeidzot, tāpat pamatojoties uz minēto un ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, Komisija ir piemērojusi reizināšanas koeficientu 1,75 attiecībā uz Dow (apgrozījums EUR 37,221 miljards), koeficientu 2 attiecībā uz EniChem (apgrozījums EUR 73,738 miljardi) un koeficientu 3 attiecībā uz Shell (apgrozījums EUR 246,549 miljardi) (apstrīdētā lēmuma preambulas 474. apsvērums).

124    Shell argumenti galvenokārt balstās uz to, ka, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, konkrētajā gadījumā piemērotais reizināšanas koeficients nedrīkstēja būt augstāks par Bitumena lēmumā piemēroto.

125    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijai naudas sodu apmēra noteikšanas jomā ir piešķirta plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši novērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 82. punkts). No minētā izriet, ka Shell nevarēja Savienības tiesā atsaukties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Bank der österreichischen Sparkassen/Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts).

126    Katrā ziņā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek risinātas dažādi vai dažādas situācijas tiek risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts; Vispārējās tiesas 2006. gada 5. decembra spriedums lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 152. punkts).

127    Šajā gadījumā Shell nav pamata apgalvot, ka šīs situācijas būtu vienādas. Ir taisnība, ka katra uzņēmuma kopējam apgrozījumam ir nozīme reizināšanas koeficienta preventīvās iedarbības nodrošināšanai piemērošanā un ka šajā ziņā Bitumena lēmumā minētais Shell apgrozījums ir vienāds ar apstrīdētajā lēmumā izmantoto. Tomēr ir arī jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija sāka ar reizināšanas koeficienta preventīvās iedarbības nodrošināšanai noteikšanu uzņēmumiem Kaučuk un Stomil, secinot, ka, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, nevajadzētu tiem piemērot nekādu koeficientu. Pamatojoties uz minēto un salīdzinot iesaistīto uzņēmumu relatīvos lielumus, Komisija noteica pārējiem uzņēmumiem un tostarp Shell piemērojamo reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai. No tā izriet, ka konkrētajā gadījumā reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai noteikšanā, no vienas puses, ņem vērā katra uzņēmuma kopējo apgrozījumu un, no otras puses, katra uzņēmuma relatīvo lielumu. Ar apstrīdēto lēmumu saistīto uzņēmumu relatīvais lielums ir atšķirīgs no ar Bitumena lēmumu saistīto uzņēmumu relatīvā lieluma. Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka reizināšanas koeficienti ir tikuši noteikti sākot ar mazākiem uzņēmumiem. Shell nav izvirzījis konkrētus argumentus, lai apstrīdētu Komisijas izraudzīto metodi, ne arī izmantotos koeficientus. Visbeidzot, attiecībā uz Shell argumentu, saskaņā ar kuru tas gan apstrīdētā lēmuma lietā, gan Bitumena lēmuma lietā bija vislielākais uzņēmums, ir jānorāda, ka, pirmkārt, atšķirība starp Shell un nākamā lielākā uzņēmumā kopējo apgrozījumu konkrētajā lietā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, bija daudz lielāka un ka, otrkārt, reizināšanas koeficienti, kuri tika izmantoti relatīvam salīdzinājumam starp iesaistītajiem uzņēmumiem, bija atšķirīgi abos lēmumos.

128    Pilnības labad ir jānorāda, ka attiecībā uz lietu, kurā pieņemts Bitumena lēmums, Komisija tāpat kā šajā lietā ir atzinusi, ka konkrētais pārkāpums ir sevišķi smags (Bitumena lēmuma preambulas 316. apsvērums). Tomēr Bitumena lietā Komisija vienlaikus norādīja, ka pārkāpums skāra tikai vienu dalībvalsti, ka tirgus vērtība bija relatīvi neliela (proti, EUR 62 miljoni 2001. gadā, kurš ir pēdējais pilnais pārkāpuma gads) un ka karteļa dalībnieku skaits bija liels (četrpadsmit uzņēmumi) (Bitumena lēmuma preambulas 317. apsvērums). Šie apstākļi nav sastopami šajā lietā.

129    Tādējādi iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu ir jānoraida.

130    Tā kā Shell iebildums, ar ko apstrīd piemērotā reizināšanas koeficienta samērīgumu, arī balstās uz salīdzinājumu ar Bitumena lēmumu un tā kā nepastāv konkrētāki argumenti, šis iebildums ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ.

131    Ņemot vērā iepriekš minēto, Shell izvirzītā trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro daļu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

132    Ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka reizināšanas koeficienta, kas vienāds ar 3, piemērošana nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, Shell pakārtoti norāda, ka Komisija nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai noteikts ar EKL 253. pantu. Atsaucoties uz “konkrētās lietas apstākļiem”, lai piemērotu minēto reizināšanas koeficientu, Komisija nenorāda, kādi ir šie apstākļi, kā tie var pamatot reizināšanas koeficienta 3 piemērošanu un kā tie atšķiras no lietas, kurā pieņemts Bitumena lēmums, apstākļiem tādējādi, ka abās lietās būtu jāpiemēro atšķirīga attieksme no preventīvās iedarbības viedokļa. Shell tādējādi uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot jāatceļ.

133    Komisija lūdz noraidīt trešā pamata otro daļu. Tā īpaši norāda, ka pastāv objektīvas atšķirības starp konkrēto lietu un lietu, kurā pieņemts Bitumena lēmums. Tādējādi Komisijai neesot bijis jānorāda, kādēļ naudas soda noteikšanai izraudzītā summa nebija tāda pati aplūkojamajā lietā.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

134    Ņemot vērā iepriekš 105. un 106. punktā atgādināto judikatūru, jānorāda, ka konkrētajā lietā Komisija ir norādījusi, ka, lai nodrošinātu naudas soda pietiekamu preventīvu iedarbību, tā ņem vērā katra uzņēmuma lielumu. Pamatojoties uz minēto, Komisija ir izmantojusi attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu 2005. gadā. Turklāt Komisija ir salīdzinājusi dažādu uzņēmumu relatīvos lielumus, lai noteiktu reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai. Konkrēti, attiecībā uz Shell Komisija ir norādījusi, ka šā uzņēmuma kopējais apgrozījums vairākkārt pārsniedz jebkura cita iesaistītā uzņēmuma apgrozījumu. No minētā var secināt, ka no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet informācija, kura ļāvusi Komisijai noteikt Shell uzliktā naudas soda reizināšanas koeficientu.

135    Tas, ka Komisija citu starpā ņēma vērā “konkrētās lietas apstākļus”, nevar atspēkot šo secinājumu. No apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija, nosakot reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, papildus kopējam apgrozījumam un iesaistīto uzņēmumu relatīvajam lielumam būtu tiešā veidā ņēmusi vērā citus apstākļus, kā to Komisija turklāt apstiprināja tiesas sēdē. Turklāt izteiciens “konkrētās lietas apstākļi” var pilnībā tikt saprasts kā tāds, kas tieši attiecas uz kopējo apgrozījumu un iesaistīto uzņēmumu relatīvo lielumu.

136    Visbeidzot, attiecībā uz atsauci uz lietu, kurā pieņemts Bitumena lēmums, tā kā minētā lieta un aplūkojamā lieta ir balstītas uz dažādām faktiskajām situācijām, it īpaši attiecībā uz iesaistīto uzņēmumu relatīvo lielumu (skat. šā sprieduma 127. un 128. punktu), ir jāuzskata, ka Komisijai nebija nekāda pienākuma norādīt iemeslus, kādēļ reizināšanas koeficients preventīvās iedarbības nodrošināšanai ir atšķirīgs.

137    Ņemot vērā iepriekš minēto, Shell izvirzītā trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to trešais pamats kopumā arī ir noraidāms.

 Par ceturto pamatu saistībā ar kļūdaini noteiktu naudas soda sākumsummu

138    Shell uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, kļūdaini nosakot naudas soda sākumsummu attiecībā uz Shell.

139    Shell izvirzītais ceturtais pamats iedalās četrās daļās. Pirmās daļas ietvaros Shell uzskata, ka Komisija esot nepamatoti piemērojusi atšķirīgu attieksmi attiecībā uz naudas sodu sākumsummām. Otrās daļas ietvaros Shell uzsver, ka Komisijas izraudzītās naudas soda sākumsummas ir nepareizas. Trešās daļas ietvaros Shell norāda, ka attiecībā uz to izmantotā sākumsumma esot pretrunā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Ceturtās daļas ietvaros Shell apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

 Par pirmo daļu saistībā ar atšķirīgās attieksmes nepamatotu piemērošanu attiecībā uz naudas soda sākumsummām

–       Lietas dalībnieku argumenti

140    Shell uzskata, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 466. apsvērumam Komisija esot piemērojusi diferencētu pieeju attiecībā uz naudas sodu sākumsummām, lai “ņemtu vērā katra uzņēmuma īpatsvaru un tādējādi arī tā prettiesiskās rīcības faktiskās sekas attiecībā uz konkurenci”. Tomēr Komisija nonākot pretrunā ar savu apstrīdētā lēmuma preambulas 462. apsvērumā izteikto nostāju, saskaņā ar kuru “nav iespējams noteikt vairāku pārkāpumu veidojošo nolīgumu faktisku ietekmi uz EEZ tirgu”, un līdz ar to tā “neņems vērā ietekmi uz tirgu, lai noteiktu konkrētajā gadījumā piemērojamos naudas sodus”. Kā vēlāk Komisija esot atzinusi savos procesuālajos dokumentos, atšķirīgas attieksmes piemērošana attiecībā uz naudas sodu sākumsummām pamatojas uz to, ka “faktiskā ekonomiskā spēja” “radīt būtisku kaitējumu konkurencei” ir lielāka, kad konkrētā uzņēmuma pārdošanas apjomi (un atbilstošā tirgus daļa) attiecīgajā tirgū ir lielāki.

141    Shell šajā ziņā atgādina, ka informācija, ko tas ir nosūtījis Komisijai administratīvā procesa laikā, norāda uz to, ka tirgus nav bijis ietekmēts. Ne otrajā paziņojumā par iebildumiem, ne apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot sniegusi nevienu konkrētu pierādījumu par to, ka nolīgumi un attiecīgās darbības būtu ietekmējušas tirgu.

142    Turklāt apgalvojums, ka “ražotāji īstenojuši pret konkurenci vērstus nolīgumus un to īstenošana ir faktiski ietekmējusi tirgu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 462. apsvērums), paliekot būtībā nepamatots. Apstrīdētajā lēmumā vai lietas materiālos nav minēts neviens konkrēts pierādījums tam, ka nolīgumi un attiecīgās darbības ir īstenotas un ietekmējušas tirgu.

143    Komisija tātad nevarēja noteikt atšķirības starp naudas sodu sākumsummām, lai ņemtu vērā faktisko pārkāpuma ietekmi uz konkurenci. Gluži pretēji, Komisijai esot bijis jāizvēlas tā pati naudas soda sākumsumma attiecībā uz visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, pamatojoties uz pārkāpuma objektīvo raksturu. Konkrētajā gadījumā Shell norāda, ka Komisija attiecībā uz Stomil noteikusi naudas soda sākumsummu EUR 5,5 miljonu apmērā. Nekas neattaisnojot lielākas naudas soda sākumsummas noteikšanu attiecībā pret Shell.

144    Katrā ziņā, nosakot naudas soda sākumsummas, Komisija ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi katra kartelī iesaistītā uzņēmuma ietekmei uz pārkāpumu, kāda tā ir prezumēta, bet nav pierādīta. Kā Komisija pati atzina apstrīdētā lēmuma preambulas 461. apsvērumā, objektīvais pārkāpuma smagums ir būtisks elements, kas jāņem vērā naudas soda sākumsummas noteikšanā. Tomēr konkrētajā gadījumā Komisija attiecībā uz Shell esot izvēlējusies naudas soda sākumsummu, kas ir piecas reizes lielāka nekā uzņēmumam Stomil uzliktā naudas soda sākumsumma. Visu šo iemeslu dēļ Shell uzliktais naudas sods esot ievērojami jāsamazina.

145    Komisija lūdz noraidīt ceturtā pamata pirmo daļu. It īpaši tā norāda, ka Shell esot sajaucis atšķirīgu attieksmi un pārkāpuma ietekmes konstatējumu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

146    Pamatnostādnes izšķir sīkākus, smagus un sevišķi smagus pārkāpumus (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas pirmā un otrā daļa). Turklāt saskaņā ar pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas trešo, ceturto un sesto daļu uzņēmumi tiek nošķirti, nosakot individuālo ieguldījumu, ko katrs uzņēmums tā faktiskās ekonomiskās spējas ziņā ir sniedzis aizliegtās vienošanās gūtos panākumos, lai to klasificētu atbilstošajā kategorijā (šajā ziņā skat. 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 225. punkts; skat. arī iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 360. punkts).

147    Konkrētajā gadījumā Komisija pēc tam, kad tā secināja, ka konkrētais pārkāpums ir sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma preambulas 464. apsvērums), piemēroja diferencētu pieeju attiecībā uz iesaistītajiem uzņēmumiem, pamatojoties uz to kumulatīvo apgrozījumu saistībā ar BK un EPBK 2001. gadā, kas bija pēdējais pilnais pārkāpuma gads, izņemot attiecībā pret Shell (1998. gads) un Stomil (1999. gads). Komisija ir iedalījusi iesaistītos uzņēmumus piecās kategorijās, Shell ierindojot trešajā no tām (naudas soda sākumsumma EUR 27,5 miljoni) (apstrīdētā lēmuma preambulas 465.–473. apsvērums).

148    Pirmām kārtām Shell būtībā apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā katra uzņēmuma īpatsvaru un tātad faktisko tā prettiesiskās darbības ietekmi uz konkurenci, lai gan tajā pašā laikā tā bija norādījusi, ka nav iespējams izvērtēt pārkāpuma faktisko ietekmi.

149    Individuālais ieguldījums, ko katrs uzņēmums tā faktiskās ekonomiskās spējas ziņā sniedz aizliegtās vienošanās panākumos, ir jānošķir no pamatnostādņu 1 punkta A iedaļas pirmajā daļā minētās pārkāpuma faktiskās ietekmes. Šajā pēdējā gadījumā pārkāpuma faktiskā ietekme, ja to var izmērīt, tiek ņemta vērā, lai kvalificētu pārkāpumu kā sīkāku, smagu vai sevišķi smagu. Savukārt katra uzņēmuma individuālais ieguldījums tiek ņemts vērā, lai izsvērtu naudas summas, kas noteiktas atkarībā no pārkāpuma smaguma.

150    Līdz ar to, pat nepastāvot mērāmai pārkāpuma faktiskai ietekmei, Komisija atbilstoši pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas trešajai, ceturtajai un sestajai daļai, pēc tam, kad tā kvalificējusi pārkāpumu kā sīkāku, smagu vai sevišķi smagu, var piemērot diferencētu pieeju iesaistītajiem uzņēmumiem.

151    Tātad ir jānoraida šajā sakarā Shell izvirzītie argumenti.

152    Attiecībā uz pakārtoti izvirzītajiem argumentiem – Shell būtībā uzskata, ka Komisija ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi kartelī iesaistīto uzņēmumu “īpatsvaram” salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu. Līdz ar to, ņemot vērā, ka pārkāpuma smagums ir identisks visiem iesaistītajiem uzņēmumiem, Komisijas izmantotā diferencētā pieeja attiecībā pret tiem neesot pamatota.

153    Ir jāuzskata, ka ar šo argumentu palīdzību Shell faktiski norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Shell neapstrīd to, ka starp uzņēmumiem pastāv dažkārt pat ievērojamas atšķirības to attiecīgā apgrozījuma ziņā saistībā ar BK un EPBK Komisijas noteiktajos gados. Turklāt no pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas sestās daļas skaidri izriet, ka Komisija var izsvērt naudas soda apmēru, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpjošās rīcības īpatsvaru.

154    Līdz ar to, nosakot lielāku naudas soda sākumsummu uzņēmumiem, kuru tirgus daļa konkrētajā tirgū ir salīdzinoši lielāka nekā citiem uzņēmumiem, Komisija ir ņēmusi vērā uzņēmuma faktisko ietekmi šajā tirgū. Ar šo elementu izsaka augstāku atbildības līmeni tiem uzņēmumiem, kuriem konkrētajā tirgū ir salīdzinoši lielāka tirgus daļa nekā citiem uzņēmumiem, par kaitējumu, kas, noslēdzot slepenu vienošanos, ir nodarīts konkurencei un galu galā patērētājiem (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 230. punkts).

155    Šajos apstākļos Shell pakārtoti izvirzītie argumenti ir jānoraida.

156    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

 Par otro daļu saistībā ar nepareizi noteiktām naudas soda sākumsummām

–       Lietas dalībnieku argumenti

157    Ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Komisija pamatoti piemērojusi atšķirīgu attieksmi attiecībā uz naudas soda sākumsummām, Shell apgalvo, ka jebkurā gadījumā Komisijas izraudzītās summas un it īpaši attiecībā uz Shell noteiktā sākumsumma ir pretrunā pamatnostādnēm. Shell īpaši apgalvo, ka Komisijai esot bijis jākvalificē konkrētais pārkāpums kā smags, nevis sevišķi smags pamatnostādņu izpratnē.

158    Piemēram, Shell norāda, ka konkrētais pārkāpums neveidoja, precīzi runājot, organizētu aizliegto vienošanos, kuras ietvaros konkurējošie uzņēmumi vienojas par pārdošanas cenām un tirgus daļu sadali, savstarpēji uzrauga savu cenu un pārdošanas politiku, piemēro kompensācijas mehānismu, lai nodrošinātu aizliegtās vienošanās ievērošanu, un soda rīcību, kura novirzās no cenu mērķiem. Tieši pretēji, aplūkojamie nolīgumi esot tikuši noslēgti neformālā gaisotnē, parasti divpusējo vai trīspusējo kontaktu ietvaros, nevis oficiālā sanāksmē, kurā būtu sasaukti visi grupas dalībnieki. Turklāt pārkāpumam neesot bijusi ietekme uz tirgu. Saistībā ar šo Shell norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 134.–159. apsvērums, ko Komisija iztirzā procesuālajos dokumentos, nekādi nepierāda, ka aizliegtā vienošanās patiešām tikusi īstenota. Tieši pretēji, sankciju nepiemērošana un tas, ka iesaistītie uzņēmumi savstarpēji izteikuši kritiku par nolīgumu neievērošanu, tikai pastiprinot secinājumu, ka šie nolīgumi faktiski nav tikuši īstenoti.

159    Turklāt, atsaucoties uz trīs agrākiem Komisijas lēmumiem citās lietās, Shell uzskata, ka Komisija esot iedalījusi smago pārkāpumu kategorijā pārkāpumus ar vismaz līdzvērtīgu sarežģītības pakāpi kā konkrētajam pārkāpumam.

160    Shell tādējādi secina, ka smaga pārkāpuma gadījumā naudas summas sākumsumma nevar pārsniegt EUR 20 miljonus. Nosakot attiecībā uz Shell naudas soda sākumsummu EUR 27,5 miljonus, Komisija tātad esot pārkāpusi pamatnostādnes.

161    Komisija lūdz noraidīt ceturtā pamata otro daļu. Tā it īpaši uzsver, ka slepenas aizliegtās vienošanās, tādas kā aplūkojamajā lietā, esot viens no vissmagākajiem pārkāpumiem un tādēļ esot pareizi to kvalificēt kā sevišķi smagu pārkāpumu. Turklāt neesot jāizvērtē aizliegtās vienošanās īstenošana vai ietekme, lai konstatētu sevišķi smaga pārkāpuma esamību.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

162    Pārkāpuma smagums ir nosakāms, ņemot vērā lielu skaitu elementu, piemēram, lietas īpašos apstākļus, tās kontekstu un naudas soda preventīvo iedarbību, un nav izveidots saistošs vai izsmeļošs tādu kritēriju saraksts, kuri būtu obligāti jāņem vērā (iepriekš 106. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 465. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 241. punkts).

163    Starp elementiem, kas varētu tikt ņemti vērā, izvērtējot pārkāpumu smagumu, jāpiemin katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma aizliegtās vienošanās izveidē, labums, ko tie no tās ir varējuši gūt, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Kopienas mērķiem (skat. 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

164    Turklāt pamatnostādnēs cita starpā ir noteikts, ka pārkāpuma smaguma noteikšanā jāņem vērā pārkāpuma raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu, ja to var izmērīt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Līdz ar to pārkāpumi tiek iedalīti trīs kategorijās, ļaujot izšķirt sīkākus, smagus un sevišķi smagus pārkāpumus (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas pirmā un otrā daļa).

165    Konkrētajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms atzīst, ka iesaistītie uzņēmumi ir noslēguši nolīgumus par cenu mērķiem un tirgus sadali un ir apmainījušies ar sensitīvu komerciālo informāciju. Pēc Komisijas uzskatiem, šai praksei ir sevišķi smaga pārkāpuma raksturs (apstrīdētā lēmuma preambulas 461. apsvērums un rezolutīvās daļas 1. pants). Tālāk Komisija norāda, ka nav iespējams novērtēt faktisko karteļa ietekmi uz EEZ tirgu. Komisija arī piebilst, ka, pat ja nav iespējams noteikt karteļa faktisko ietekmi, iesaistītie uzņēmumi ir īstenojuši attiecīgos nolīgumus un tiem ir bijusi ietekme uz tirgu. Komisija secina, ka tā neņems vērā ietekmi uz tirgu, lai noteiktu naudas sodu summu (apstrīdētā lēmuma preambulas 462. apsvērums). Visbeidzot, Komisija norāda, ka pārkāpums skar visu EEZ teritoriju (apstrīdētā lēmuma preambulas 463. apsvērums). Šo iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka konkrētais pārkāpums var tikt kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma preambulas 464. apsvērums).

166    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka savas prasības ietvaros Shell neapstrīd aizliegtās vienošanās prettiesisko priekšmetu, kāds tas ir formulēts apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā rezolutīvās daļas 1. pantā. Šajā sakarā no pamatnostādnēs sniegtā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis tostarp, kā tas ir konkrētajā gadījumā, ir noteikt cenu mērķus vai sadalīt tirgus daļas, pamatojoties uz to raksturu vien, var tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” [pārkāpumi], un Komisijai nav jāpierāda pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 75. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 178. punkts, un iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 345. punkts). Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka horizontālās vienošanās par cenām ir viens no vissmagākajiem Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem un tādējādi pašas par sevi var tikt kvalificētas kā sevišķi smagi pārkāpumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 103. punkts, un iepriekš 95. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 147. lpp.).

167    Komisija tātad nav pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka konkrētās darbības pēc sava rakstura atbilst sevišķi smagiem pārkāpumiem.

168    Otrkārt, pretēji tam, ko būtībā apgalvo Shell, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā ar aizliegto vienošanos sasniedzamo mērķu daudzumu un vienlaicīgumu, lai arī tā bija ar zemu formalitātes pakāpi, tā tomēr liecina par augstu izstrādes līmeni (šajā ziņā skat. iepriekš 95. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 149. punkts).

169    Treškārt, saistībā ar Shell pieminēto agrāko Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi pietiek piebilst, ka Shell nav norādījis, kādā ziņā faktiskā un juridiskā situācija, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, ir salīdzināma ar situāciju, kādā pieņemti minētie agrākie lēmumi. Turklāt ir jāatzīst, ka lietu īpašie apstākļi, it īpaši pret konkurenci vērstās darbības, nav identiski.

170    Ņemot vērā iepriekš minēto, Shell izvirzītā ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par trešo daļu saistībā ar samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

171    Gadījumam, ja pārkāpums pamatnostādņu izpratnē ir klasificējams kā sevišķi smags, Shell norāda, ka naudas soda sākumsumma EUR 27,5 miljonu apmērā ir nesamērīga un pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam. Ņemot vērā karteļa strukturētības trūkumu un ietekmes uz tirgu neesamību, Shell apgalvo, ka naudas soda sākumsummas, kas noteiktas EniChem (EUR 55 miljoni) kā galvenajam tirgus dalībniekam un Shell (EUR 27,5 miljoni), nevar tikt pamatotas, atsaucoties vienīgi uz to, ka pārkāpums ir klasificējams kā sevišķi smags pārkāpums, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu (Shell šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma preambulas 465.–473. apsvērumu).

172    EniChem uzliktā naudas soda sākumsummas EUR 55 miljonu apmērā nesamērīgais raksturs esot vēl acīmredzamāks, salīdzinot šo summu ar Komisijas noteiktajām naudas soda sākumsummām līdzīgās lietās, kuras attiecās uz EKL 81. panta piemērošanu un kurās pārkāpumi bija daudz sistemātiskāki un strukturētāki vai kurās bija acīmredzami pierādījumi par to, ka minētajam pārkāpumam bijusi ietekme uz tirgu. Shell šajā ziņā atsaucas uz trīs Komisijas lēmumiem.

173    Ņemot vērā iepriekš minēto, naudas soda sākumsummas EUR 55 miljonu apmērā attiecībā uz EniChem un EUR 27,5 miljonu apmērā attiecībā uz Shell esot acīmredzami nesamērīgas un pretējas vienlīdzīgas attieksmes principam.

174    Komisija lūdz noraidīt ceturtā pamata trešo daļu. Tā norāda, ka Shell minēto lietu ietvaros noteiktās naudas sodu sākumsummas izrietot no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem. Saskaņā ar judikatūru tas, ka Komisija pagātnē ir piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus par noteikta veida pārkāpumiem, neliedzot tai iespēju paaugstināt šo līmeni Regulas Nr. 1/2003 noteiktajās robežās (iepriekš 119. punktā minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija; iepriekš 95. punktā minētais Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija; iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā BASF un UCB/Komisija, un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp.). Konkrētajā gadījumā Komisija uzskata, ka attiecībā uz Shell noteiktā naudas soda sākumsumma ir samērīga.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

175    Ir jāatgādina, ka samērīguma princips nozīmē, ka Kopienu iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu noteiktos mērķus (skat. Vispārējās tiesas 1997. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑260/94 Air Inter/Komisija, Recueil, II‑997. lpp., 144. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija, Recueil, II‑4653. lpp., 201. punkts). Naudas sodu noteikšanas kontekstā saskaņā ar samērīguma principu Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (šajā ziņā skat. iepriekš 166. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietās Tate & Lyle u.c./Komisija, 106. punkts; 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 416.–418. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 1541. punkts).

176    Aplūkojamajā lietā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisija konkrēto pārkāpumu pamatoti uzskata par sevišķi smagu (skat. šā sprieduma 162.–170. punktu). Saistībā ar šo ir jāuzsver, ka iesaistītie uzņēmumi ir vienojušies par cenu mērķu noteikšanu, par klientu sadali, izmantojot līgumus par otras puses klientu nepiesaistīšanu, un par sensitīvas informācijas apmaiņu saistībā ar cenām, konkurentiem un klientiem. Turklāt konkrētais kartelis attiecās uz visu EEZ teritoriju.

177    Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnostādņu 1. panta A iedaļu paredzamais naudas soda apmērs par sevišķi smagu pārkāpumu ir augstāks par EUR 20 miljoniem, un jānorāda, ka Shell naudas soda sākumsummas noteikšanā tikuši ņemti vērā vairāki elementi, īpaši EEZ teritorijā 1998. gadā šī uzņēmuma veikto BK un EPBK pārdošanas summas (proti, EUR 86,66 miljoni) (apstrīdētā lēmuma preambulas 470. apsvērums).

178    Treškārt, jānorāda, ka attiecībā uz Shell noteiktā naudas soda summa nepārsniedz maksimālo robežu 10 % apmērā no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kā tas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā; šī maksimālā robeža ir paredzēta, lai izvairītos no tā, ka konkrētais uzņēmums nevar samaksāt attiecīgo naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 119. punktā minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts).

179    Ceturtkārt, attiecībā uz karteļa strukturētības trūkumu un ietekmes uz tirgu neesamību ir jāatgādina, ka šie elementi neliek apšaubīt Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru konkrētais pārkāpums ir sevišķi smags (skat. šā sprieduma 162.–170. punktu). Turklāt ir jāatgādina, ka pārkāpuma smaguma novērtējums ir jāpārbauda visaptveroši, ņemot vērā visus apstākļus, kuriem ir nozīmē konkrētajā lietā. Aplūkojamajā lietā, ņemot vērā elementus, kurus Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā un kuri pieminēti šā sprieduma 176.–178. punktā, Vispārējā tiesa uzskata, ka Shell minētie apstākļi, pat ja pieņemtu, ka tie ir pierādīti, neļauj secināt, ka Komisijas noteiktā naudas soda sākumsumma būtu nesamērīga.

180    Šajos apstākļos, iztrūkstot detalizētākiem argumentiem, nekas neļauj uzskatīt, ka attiecībā uz Shell noteiktā naudas soda sākumsumma EUR 27,5 miljonu apmērā būtu pretrunā samērīguma principam.

181    Attiecībā uz apstākli, ka konkrētajā gadījumā noteiktās naudas soda sākumsummas esot augstākas nekā tās, kas bija noteiktas citās lietās par EKL 81. panta piemērošanu, un ka tādējādi esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, ir jāatgādina, ka Komisijai naudas sodu apmēra noteikšanas jomā ir plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši novērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš. No minētā izriet, ka Shell nevarēja Savienības tiesā atsaukties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi (šajā ziņā skat. iepriekš 125. punktā minēto judikatūru). Papildus un pilnības labad ir jānorāda, ka Shell nav pierādījis, kādā ziņā faktiskā un juridiskā situācija, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, būtu salīdzināma ar situāciju, kādā pieņemti minētie agrākie lēmumi.

182    Ņemot vērā minēto, Shell izvirzīta ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par ceturto daļu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

183    Gadījumam, ja Komisija, nosakot naudas soda sākumsummu, nav pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, Shell norāda, ka īsa Komisijas atsauce uz to, ka pārkāpums ir kvalificējams kā sevišķi smags pārkāpums, un uz attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu neesot pietiekama, lai izskaidrotu daudz augstākas sākumsummas izvēli nekā citās nesenās salīdzināmās lietās.

184    Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā daļā esot jānoraida vai, pakārtoti, Shell uzliktā naudas soda summa jāsamazina, ņemot vērā karteļa struktūras trūkumu un tā ietekmes uz tirgu neesamību.

185    Komisija lūdz noraidīt ceturtā pamata ceturto daļu. Tā atgādina, ka būtiskās formas prasības, kas veido pienākumu norādīt pamatojumu, esot izpildītas, ja Komisija norāda savā lēmumā vērtējuma elementus, kas tai ļāva noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Komisija esot izpildījusi šīs prasības apstrīdētā lēmuma preambulas 465.–473. apsvērumā. Turklāt Komisijai neesot jāpamato savs lēmums salīdzinājumā ar citiem agrākiem lēmumiem.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

186    Ievērojot šā sprieduma 105. un 106. punktā atgādināto judikatūru, pietiek konstatēt, ka konkrētajā gadījumā apstrīdētā lēmuma preambulas 461.–464. apsvērumā ir sniegti vērtējuma elementi, kas ļāvuši Komisijai uzskatīt, ka konkrētais pārkāpums ir sevišķi smags. Turklāt šā pamata trešās daļas ietvaros minēto iemeslu dēļ savu prasījumu atbalstam Shell pieminētie agrākie lēmumi neļauj apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tādējādi šo pašu iemeslu dēļ Komisijai nebija jāpamato tas, ka konkrētajā gadījumā piemērotās naudas sodu sākumsummas ir augstākas nekā tajās lietās, kurās pieņemti agrākie lēmumi.

187    Ievērojot minēto, Shell izvirzītā ceturtā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un tādējādi ceturtais pamats ir noraidāms kopumā.

188    Līdz ar to pamati daļējai apstrīdētā lēmuma atcelšanai ir jānoraida to kopumā.

2.     Par prasījumiem saistībā ar naudas soda summas grozīšanu

189    Tiktāl, ciktāl Shell izvirzītie pamati attiecas uz prasījumiem grozīt naudas soda summu, pietiek konstatēt, kā tas izriet no iepriekš minētā – ka šie pamati nav pamatoti un tātad šo pamatu dēļ nevar samazināt naudas sodu. Šie prasījumi tātad ir jānoraida.

190    No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

191    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Shell Petroleum NV, Shell Nederland BV un Shell Nederland Chemie BV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Dehousse Wiszniewska-Białecka Wahl

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 13. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

Par pirmo pamatu saistībā ar prettiesisku Shell Petroleum un Shell Nederland vainošanu pārkāpumā

Par pirmo daļu saistībā ar vainojamības pārkāpumā nosacījumu kļūdainu piemērošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro daļu saistībā ar Shell Petroleum un Shell Nederland minēto prezumpcijas atspēkošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par trešo daļu saistībā ar Komisijas pieļautās kļūdas sekām

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro pamatu saistībā ar nepamatotu naudas soda pamatsummas palielināšanu recidīva dēļ

Par pirmo daļu saistībā ar tiesiskās drošības un samērīguma principa pārkāpšanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro daļu saistībā ar pamatojuma nesniegšanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par trešo pamatu saistībā ar kļūdaini piemērotu reizināšanas koeficientu preventīvas iedarbības nodrošināšanai

Par pirmo daļu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro daļu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu saistībā ar kļūdaini noteiktu naudas soda sākumsummu

Par pirmo daļu saistībā ar atšķirīgās attieksmes nepamatotu piemērošanu attiecībā uz naudas soda sākumsummām

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro daļu saistībā ar nepareizi noteiktām naudas soda sākumsummām

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par trešo daļu saistībā ar samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu neievērošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par ceturto daļu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par prasījumiem saistībā ar naudas soda summas grozīšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.