VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2012. gada 24. maijā (*)

Konkurence – Uzņēmumu apvienības lēmums – Ar debetkartēm, atliktā maksājuma kartēm un kredītkartēm veikto darījumu pieņemšanas pakalpojumu tirgus – Lēmums, ar kuru ir konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Daudzpusējas starpbanku standarta komisijas maksas – EKL 81. panta 1. un 3. punkts – Aksesuāra ierobežojuma jēdziens – Objektīvi nepieciešamā rakstura neesamība – Konkurences ierobežojums, ko rada sekas – Individuāla atbrīvojuma piešķiršanas nosacījumi – Tiesības uz aizstāvību – Koriģējošs pasākums – Kavējuma nauda – Pamatojums – Samērīgums

Lieta T‑111/08

MasterCard, Inc., Vilmingtona [Wilmington], Delavēra [Delaware] (Amerikas Savienotās Valstis),

MasterCard International, Inc., Vilmingtona,

MasterCard Europe, Vaterlo [Waterloo] (Beļģija),

ko pārstāv B. Amory, V. Brophy, S. McInnes, advokāti, un T. Sharpe, QC,

prasītājas,

ko atbalsta

Banco Santander, SA, Santandera [Santander] (Spānija), ko pārstāv F. Lorente Hurtado, P. Vidal Martínez un A. Rodriguez Encinas, advokāti,

Royal Bank of Scotland plc, Edinburga [Édimbourg] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv D. Liddell, solicitor, D. Waelbroeck, advokāts, N. Green, QC, un M. Hoskins, barrister,

HSBC Bank plc, Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv M. Coleman, P. Scott, solicitors, un R. Thompson, QC,

Bank of Scotland plc, Edinburga, ko sākotnēji pārstāvēja S. Kim, K. Gordon un C. Hutton, solicitors, pēc tam J. Flynn, QC, E. McKnight un K. Fountoukakos‑Kyriakakos, solicitors,

Lloyds TSB Bank plc, Londona, ko pārstāv E. McKnight, K. Fountoukakos‑Kyriakakos, solicitors, un J. Flynn, QC,

un

MBNA Europe Bank Ltd, Čestera [Chester] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv A. Davis, solicitor, un J. Swift, QC,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbault, N. Khan un V. Bottka, pēc tam N. Khan un V. Bottka, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja E. Jenkinson un I. Rao, pārstāves, pēc tam I. Rao, S. Ossowski un F. Penlington un visbeidzot – I. Rao, S. Ossowski un C. Murrell, pārstāvji, kuriem palīdz J. Turner, QC, un J. Holmes, barrister,

British Retail Consortium, Londona, ko pārstāv P. Crockford, solicitor, un A. Robertson, barrister,

un

EuroCommerce AISBL, Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja F. Tuytschaever un F. Wijckmans, pēc tam F. Wijckmans un J. Stuyck, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, galvenokārt, atcelt 2007. gada 19. decembra Lēmumu C(2007) 6474, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lietas COMP/34.579 – MasterCard, COMP/36.518 – EuroCommerce, COMP/38.580 – Commercial Cards) un, pakārtoti, atcelt šī lēmuma 3.–5. un 7. pantu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un M. Preks [M. Prek] (referents),

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 8. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

I –  Prasītāja

1        MasterCard ir starptautiska maksājumu organizācija (turpmāk tekstā – “maksājumu organizācija MasterCard”), ko pārstāv vairākas juridiskās personas: holdinga sabiedrība MasterCard, Inc. un divas tās meitas sabiedrības MasterCard International, Inc. un MasterCard Europe (turpmāk tekstā kopumā – “prasītājas”).

2        Prasītāju atbildība ietver maksājumu, kuri tiek veikti ar kartēm MasterCard un Maestro, sistēmu (turpmāk tekstā kopumā attiecīgi – “MasterCard kartes” un “MasterCard sistēma”) pārvaldīšanu un koordinēšanu, kas tostarp iekļauj sistēmas noteikumu apstiprināšanu, kā arī autorizācijas un kompensācijas pakalpojumu sniegšanu finanšu iestādēm – dalībniecēm. Atbildība par darbību, kura ir saistīta ar MasterCard karšu izsniegšanu, un dalības līgumu noslēgšana ar komersantiem, lai tie pieņemtu ar MasterCard kartēm veiktos maksājumus, gulstas uz finanšu iestādēm.

3        Līdz 2006. gada 25. maijam visas īpašuma tiesības uz maksājumu organizāciju MasterCard un attiecīgās balsstiesības piederēja bankām. Šajā datumā tika veikts MasterCard akciju sākotnējais publiskais piedāvājums Ņujorkas (Amerikas Savienotās Valstis) biržā (turpmāk tekstā – “IPO”), kas mainīja tās struktūru un pārvaldi.

II –  Apstrīdētā lēmuma pamatā esošais administratīvais process

4        1992. gada 30. martā un 1997. gada 27. jūnijā Eiropas Kopienu Komisijā tika iesniegtas attiecīgi British Retail Consortium (turpmāk tekstā – “BRC”) un EuroCommerce AISBL sūdzības tostarp pret Europay International SA (turpmāk tekstā – “Europay”), kura ir kļuvusi par MasterCard Europe.

5        1992. gada 22. maijā, 1993. gada maijā un 1994. gada 8. septembrī Europay veica dažādus paziņojumus. Tiem sekoja paziņojums, kas stājās spēkā sākot ar 1995. gada 1. jūliju, attiecībā uz visām Europay maksājumu sistēmām.

6        2002. gada 13. aprīlī pēc Komisijas Europay adresētā paziņojuma par iebildumiem sniegšanas un tās atbildes saņemšanas Komisija publicēja paziņojumu atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā regula par [EK] līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu, 19. panta 3. punktam, kurā tā pauda savu nodomu ieņemt labvēlīgu nostāju attiecībā uz dažiem Europay sistēmas noteikumiem, kuru skaitā neietilpa starpbanku standarta komisijas maksas.

7        2002. gada 22. novembrī Komisija pēc savas ierosmes uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz starpbanku standarta komisijas maksām, kuras saistībā ar komerciālām [maksājumu] kartēm tiek iekasētas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).

8        2003. gada 24. septembrī Komisija nosūtīja prasītājām paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz MasterCard sistēmas noteikumiem un prasītāju lēmumiem saistībā ar starpbanku standarta komisijas maksām.

9        2004. gada 5. jūnijā prasītājas atbildēja uz šo paziņojumu par iebildumiem.

10      2006. gada 21. jūnijā Komisija nosūtīja prasītājām papildu paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “PPI”).

11      2006. gada 3. un 4. jūlijā, kā arī 22. augustā prasītājām tika nodrošināta piekļuve Komisijas lietas materiāliem.

12      2006. gada 15. oktobrī prasītājas atbildēja uz PPI (turpmāk tekstā – “APPI”).

13      2006. gada 14. un 15. novembrī notikušās uzklausīšanas laikā prasītājas tika uzklausītas.

14      2007. gada 23. martā Komisija nosūtīja prasītājām vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts.

15      2007. gada 16. maijā prasītājas atbildēja uz vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts.

 Apstrīdētais lēmums

16      2007. gada 19. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2007) 6474, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lietas COMP/34.579 – MasterCard, COMP/36.518 – EuroCommerce, COMP/38.580 – Commercial Cards; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura būtiskie elementi ir izklāstīti turpmāk.

I –  Maksājumu karšu četru pušu sistēma un starpbanku komisijas maksas

17      Komisija atgādina, ka tāda maksājumu karšu četru pušu sistēma, ko kvalificē arī kā atvērto sistēmu, kā MasterCard sistēma, atšķiroties no trīs pušu sistēmām ar to, ka četru pušu sistēmās finanšu iestāde, kas izdod maksājumu karti (turpmāk tekstā – “izdevējbanka” vai “izdevējs”), var atšķirties no finanšu iestādes, kas komersantiem sniedz pieņemšanas pakalpojumus, tas ir, pakalpojumus, kas tiem ļauj pieņemt kartes kā darījumu veikšanas līdzekli (turpmāk tekstā – “pieņēmējbanka” vai “pieņēmējs”; apstrīdētā lēmuma 234.–249. apsvērums).

18      Komisijas maksas ir saistītas ar attiecībām, kas starp izdevējbanku un pieņēmējbanku rodas darījumu ar karti veikšanas gadījumā, un atbilst naudas summai, kura tiek atskaitīta par labu izdevējbankai. Šīs maksas ir jānošķir no izdevumiem, par ko pieņēmējbanka izraksta rēķinu komersantiem (“merchant service charge”, komersanta apkalpošanas izdevumi; turpmāk tekstā – “MSC”).

19      Komisija ir uzsvērusi, ka vispārīgi maksājumu organizācija MasterCard nenosakot izdevējbankām starpbanku komisijas maksu ieņēmumu īpašu izmantošanas kārtību un ka tā sistemātiski nekontrolējot, kā izdevējbankas šos ieņēmumus izmanto (apstrīdētā lēmuma 138. apsvērums). Tāpat tā ir konstatējusi, ka prasītājas starpbanku komisijas maksas nekvalificējot vai vairs nekvalificējot kā cenu vai atlīdzību par noteiktiem izdevējbanku komersantiem sniegtajiem pakalpojumiem, bet gan kā karšu turētāju un komersantu pieprasījuma līdzsvarošanas mehānismu (apstrīdētā lēmuma 146.–155. apsvērums).

20      Apstrīdētais lēmums attiecas nevis uz visām starpbanku komisijas maksām, kas tiek saņemtas MasterCard sistēmas ietvaros, bet tikai uz tām, kuras apstrīdētajā lēmumā ir kvalificētas kā daudzpusējas starpbanku komisijas maksas, ko EEZ vai eurozonā piemēro kā standarta komisijas maksas, tas ir, tad, ja starp izdevējbanku un pieņēmējbanku nav noslēgta divpusēja vienošanās par starpbanku komisijas maksām vai ja nepastāv kolektīvi valsts līmenī noteiktas starpbanku komisijas maksas (turpmāk tekstā – “DSK”; apstrīdētā lēmuma 118. apsvērums).

II –  Konkrētā tirgus definīcija

21      Komisija uzskata, ka četru pušu maksājumu karšu sistēmu kontekstā esot jānošķir trīs tirgi, kuri attiecas uz dažādām precēm: vispirms – “augšupējais” tirgus, kas atbilst pakalpojumiem, ko maksājumu karšu sistēma sniedz finanšu iestādēm, kas ir tirgus, kurā konkurē dažādu karšu sistēmas (turpmāk tekstā – “starpsistēmu tirgus”); pēc tam – pirmais “lejupējais” tirgus, kurā izdevējbankas konkurē attiecībā uz klientu kopumu, kas ietver maksājumu karšu turētājus (turpmāk tekstā – “izdevēju tirgus”); visbeidzot, otrais “lejupējais” tirgus, kurā pieņēmējbankas konkurē attiecībā uz klientu kopumu, kas ietver komersantus (turpmāk tekstā – “pieņēmēju tirgus”; apstrīdētā lēmuma 278.–282. apsvērums).

22      Komisija konkrēto tirgu ir definējusi kā tādu, ko veidojot EEZ dalībvalstu pieņēmēju valsts līmeņa tirgi (apstrīdētā lēmuma 283.–329. apsvērums).

23      Tā nav atbalstījusi prasītāju administratīvā procesa gaitā attīstīto argumentāciju, saskaņā ar kuru pastāvot tikai viens konkrēto preču tirgus, proti, tas, kurā atbilstoši karšu turētāju un komersantu kopējam pieprasījumam konkurējot maksājumu karšu sistēmu piedāvātie pakalpojumi, kuri konkurējot [arī] ar citiem maksājumu veidiem, ieskaitot skaidru naudu un čekus (apstrīdētā lēmuma 250.–277. apsvērums).

III –  EKL 81. panta 1. punkta piemērošana

A –  Uzņēmumu apvienības lēmums

24      Komisija uzskata, ka, neraugoties uz IPO rezultātā veiktajām MasterCard struktūras un pārvaldes izmaiņām, maksājumu organizācijas MasterCard lēmumi attiecībā uz DSK noteikšanu esot uzņēmumu apvienības lēmumi EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.

25      Pirmkārt, tā būtībā ir uzskatījusi, ka pirms IPO maksājumu organizācija MasterCard esot bijusi uzņēmumu apvienība un ka šis notikums noteicošos elementus, kas pamato šo kvalifikāciju, neesot ietekmējis (apstrīdētā lēmuma 345.–357. apsvērums). Komisija tostarp ir uzsvērusi, ka maksājumu organizācijas MasterCard ekonomiskās piederības izmaiņas neesot noteicošs elements (apstrīdētā lēmuma 358. apsvērums). Tāpat tā ir norādījusi, ka apvienības pārvalde Eiropā esot palikusi banku kontrolē (apstrīdētā lēmuma 359.–367. apsvērums).

26      Otrkārt, Komisija norādīja, ka neesot apstrīdēts, ka pirms IPO pieņemtie lēmumi attiecībā uz DSK ir bijuši uzņēmumu apvienību lēmumi. Saistībā ar pēc IPO pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz DSK šī kvalifikācija esot jāsaglabā. Lai nonāktu pie šī secinājuma, tā ir balstījusies tostarp uz interešu kopības saglabāšanu starp maksājumu organizāciju MasterCard un bankām un banku piekrišanu jaunajam organizācijas pārvaldes veidam (apstrīdētā lēmuma 370.–399. apsvērums).

B –  Konkurences ierobežojums

27      Katrā ziņā, norādot, ka pastāvot noteikti elementi, kas liecina par konkurences ierobežojumu nospraustā mērķa dēļ, Komisija savu analīzi ir balstījusi vienīgi uz DSK konkurenci ierobežojošajām sekām pieņēmēju tirgū (apstrīdētā lēmuma 401.–407. apsvērums).

28      Komisija uzskata, ka maksājumu organizācijas MasterCard dalībnieki esot kolektīvi īstenojuši ietekmi tirgū attiecībā uz komersantiem un to klientiem. Tātad DSK rezultātā esot paaugstinājusies MSC bāze, bet, ja nepastāvētu DSK un ja būtu ieviests izdevējbanku komisijas maksas vienpusējas piemērošanas pēc darījumu veikšanas aizliegums (turpmāk tekstā – “komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegums”), tās līmenis varētu būt bijis zemāks. No tā izrietot, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā izskatītās DSK esot pamats cenu konkurences starp pieņēmējbankām ierobežojumam, kas radot negatīvas sekas komersantiem un to klientiem (apstrīdētā lēmuma 410., 411. un 522. apsvērums).

29      Šajā ziņā, pirmkārt, tā ir norādījusi, ka DSK ierobežojošās sekas izpaužoties ne vien pārrobežu darījumu, bet arī valsts ietvaros veikto darījumu pieņemšanas līmenī, it īpaši atsaucoties uz apstākli, ka DSK dažās dalībvalstīs esot piemērojamas divpusējas vai valsts līmeņa starpbanku komisijas maksu neesamības dēļ un ka tās varot kalpot par atsauces lielumu valsts starpbanku komisijas maksu noteikšanai (apstrīdētā lēmuma 412.–424. apsvērums).

30      Otrkārt, Komisija no vairākiem pierādījumiem ir secinājusi, ka DSK nosakot MSC bāzes līmeni (apstrīdētā lēmuma 425.–438. apsvērums).

31      Turklāt tā būtībā ir norādījusi, ka loma, kura ir DSK izdevēju tirgū un starpsistēmu tirgū, pastiprinot to konkurenci ierobežojošās sekas konkrētajā tirgū, ciktāl, pirmkārt, izdevējbanku interesēs esot piedāvāt saviem klientiem kartes, kurām ir paredzētas augsta līmeņa DSK, un, otrkārt, konkurence, kas norisinās starp karšu sistēmām saistībā ar banku klientiem, negatīvi ietekmējot sistēmas, kas piedāvā zemāka līmeņa DSK (apstrīdētā lēmuma 461.–491. apsvērums).

32      Komisija tāpat ir konstatējusi, ka pieņēmējbanku interesēs neesot īstenot konkurences spiedienu, kurš ir vērsts uz DSK pazemināšanu, jo tās no DSK tieši vai netieši gūstot labumu (apstrīdētā lēmuma 499.–501. apsvērums).

33      Savukārt komersantu stāvoklis neļaujot panākt pietiekamu DSK summas ierobežojumu (apstrīdētā lēmuma 502.–506. apsvērums). Lai nonāktu pie šī secinājuma, Komisija tostarp ir ņēmusi vērā citu MasterCard sistēmas noteikumu ietekmi, it īpaši noteikuma, ar kuru ir uzlikts pienākums pieņemt visas kartes, kas nāk no visām bankām (“Honour All Cards Rule”, turpmāk tekstā – “HACR”), ietekmi (apstrīdētā lēmuma 507.–521. apsvērums), kā arī šī maksāšanas līdzekļa pievilcību attiecībā uz patērētājiem (apstrīdētā lēmuma 504. un 506. apsvērums).

C –  DSK iespējami objektīvi nepieciešamā rakstura saistībā ar MasterCard sistēmas funkcionēšanu vērtējums

34      Ievadam Komisija ir atgādinājusi, ka pretēji ierobežojumiem, kas ir nepieciešami, lai īstenotu galveno darbību, tādi ierobežojumi, kuri ir vienīgi vēlami, lai minētā darbība būtu komerciāli veiksmīga, vai kas nodrošina efektivitātes ieguvumu, nevar tikt aplūkoti saistībā ar EKL 81. panta 3. punktu (apstrīdētā lēmuma 524.–531. apsvērums).

35      Komisija ir uzskatījusi, ka DSK nevar uzskatīt par aksesuāriem ierobežojumiem, jo tām neesot atvērtas maksājumu karšu sistēmas funkcionēšanai objektīvi nepieciešamā rakstura. Šāda sistēma varētu funkcionēt, pamatojoties tikai uz izdevējbanku atlīdzību, ko maksā karšu turētāji, pieņēmējbanku atlīdzību, ko maksā komersanti, un sistēmas īpašnieka atlīdzību, ko maksā izdevējbankas un pieņēmējbankas (apstrīdētā lēmuma 549.–552. apsvērums). Šajā ziņā tā ir pamatojusies uz apstākli, ka Eiropā funkcionējot piecas atvērtas maksājumu karšu sistēmas, kurās nav iekļautas DSK (apstrīdētā lēmuma 555.–614. apsvērums). Komisija tāpat ir atsaukusies uz Austrālijas Centrālās bankas noteikto starpbanku komisijas samazinājumu un tā ietekmes uz MasterCard sistēmas funkcionēšanas spējas neesamību (apstrīdētā lēmuma 634.–644. apsvērums).

36      Saistībā ar HACR ietekmi Komisija ir norādījusi, ka DSK atcelšana nenozīmētu dot izdevējbankām iespēju brīvi un vienpusēji noteikt starpbanku komisijas, jo šo risku varot novērst ar noteikumu, kuram būtu konkurenci mazāk ierobežojošas sekas, tādu kā komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegums (apstrīdētā lēmuma 553. un 554. apsvērums).

37      Komisija nav atbalstījusi prasītāju argumentus attiecībā uz to, ka DSK atcelšana izraisītu izmaksu pieaugumu. Tātad tā ir noliegusi, ka šīs atcelšanas dēļ izmaksas, ko maksā karšu turētāji, pieaugtu līdz līmenim, kas radītu nepietiekamu pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 609.–614. apsvērums). Tāpat tā nav atbalstījusi prasītāju analīzi, no kuras izriet, ka DSK neesamība izraisītu izdevumu kolektīvu pārdali sistēmā un attiecībā uz komersantiem uzliktajiem izdevumiem radītu tādas pašas sekas, kādas rada DSK (apstrīdētā lēmuma 615.–619. apsvērums).

38      Tāpat tā nav uzskatījusi, ka DSK būtu objektīvi nepieciešamas, lai MasterCard sistēma varētu konkurēt ar trīspusējām sistēmām (apstrīdētā lēmuma 620.–625. apsvērums).

39      Turklāt Komisija ir uzskatījusi, ka DSK ierobežojošās sekas attiecībā uz konkurenci esot būtiskas (apstrīdētā lēmuma 649.–660. apsvērums) un ka tās ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 661.–662. apsvērums).

IV –  EKL 81. panta 3. punkta piemērošana

40      Komisija būtībā uzskata, ka prasītāju norādītie ekonomiskie argumenti attiecībā uz DSK lomu MasterCard sistēmas balansēšanā un tās [snieguma] maksimizēšanā neesot pietiekami, lai pierādītu, ka DSK ir pamats objektīvām priekšrocībām. Tā uzskata, ka, prasot iesniegt empīriskus pierādījumus, tā neesot uzlikusi prasītājām pārmērīgu pierādīšanas pienākumu. Tāpat tā ir norādījusi uz dažiem apstākļiem, kas ir pretrunā prasītāju argumentācijai, tādiem kā noteiktu maksājumu karšu sistēmu, kuras darbojas bez DSK, būtisks apgrozījums un ienākumu, kas bankām rodas no to karšu izsniegšanas darbības, būtisks raksturs (apstrīdētā lēmuma 679.–701. un 729.–733. apsvērums).

41      Turklāt Komisija ir analizējusi teorētisko pamatu, uz kuru balstās prasītājas, tas ir, Bekstera [Baxter] modeli, bet ir noraidījusi prasītāju argumentāciju šim modelim piemītošo ierobežojumu dēļ (apstrīdētā lēmuma 720.–724. apsvērums).

42      Attiecībā uz nosacījumu, ka patērētājiem ir jābūt nodrošinātai taisnīgai labumu daļai, Komisija ir uzskatījusi, ka prasītājas neesot sniegušas pierādījumus, kas pierādītu, ka iespējamas objektīvās priekšrocības kompensētu komersantiem un to klientiem ar DSK radītās negatīvās sekas (apstrīdētā lēmuma 739.–746. apsvērums).

V –  Rezolutīvā daļa

43      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. un 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1. pants

Laikposmā no 1992. gada 22. maija līdz 2007. gada 19. decembrim maksājumu organizācija MasterCard un to pārstāvošās juridiskās personas, tas ir, [prasītājas,] pārkāpa [EKL] 81. panta noteikumus un laikposmā no 1994. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 19. decembrim – EEZ līguma 53. panta noteikumus, jo tās faktiski noteica minimālo cenu izdevumiem, kas komersantiem jāmaksā savām pieņēmējbankām par maksājumu karšu pieņemšanu [EEZ], ieviešot EEZ piemērojamās starpbanku standarta komisijas maksas par darījumiem ar MasterCard zīmola “patērētāju” kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, kā arī MasterCard vai Maestro zīmola debetkartēm.

2. pants

Maksājumu organizācijai MasterCard un to pārstāvošajām juridiskajām personām ir jāizbeidz 1. pantā minētais pārkāpums atbilstoši nākamā 3.–5. panta noteikumiem.

Maksājumu organizācija MasterCard un to pārstāvošās juridiskās personas atturas no pārkāpuma atkārtošanas, veicot kādu no 1. pantā aprakstītajiem aktiem vai darbībām, kurai būtu identisks vai ekvivalents mērķis vai sekas. It īpaši tās atturas no starpbanku standarta komisijas maksu piemērošanas SEPA [vienotajā eiro maksājumu telpā]/eurozonā.” [Neoficiāls tulkojums]

44      Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija izdeva prasītājām rīkojumu sešu mēnešu laikā oficiāli atcelt attiecīgās DSK, veikt grozījumus apvienības tīkla noteikumos un atcelt visus lēmumus par DSK. Minētā lēmuma 4. pantā prasītājām ir izdots rīkojums sešu mēnešu laikā paziņot finanšu iestādēm, kā arī mijieskaita iestādēm un norēķinu bankām, kuras kārto darījumus EEZ, par visām izmaiņām apvienības tīkla noteikumos. Šī lēmuma 5. pantā prasītājām ir izdots rīkojums publicēt internetā apstrīdētā lēmuma kopsavilkumu. Minētā lēmuma 6. pantā ir paredzēta iespēja lūgt Komisiju pagarināt prasītajām noteikto sešu mēnešu termiņu 2.–5. pantā paredzēto rīkojumu izpildei. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir paredzēts, ka šo rīkojumu neizpilde tiks sankcionēta ar naudas sodu 3,5 % apmērā no prasītāju konsolidētā dienas apgrozījuma pasaulē.

 Tiesvedība

45      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 1. martā, prasītājas cēla šo prasību.

46      Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 12. septembra rīkojumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.

47      Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 9. decembra pirmo rīkojumu BRC un EuroCommerce tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.

48      Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 9. decembra otro rīkojumu šādām sabiedrībām tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu prasītāju prasījumus:

–        Banco Santander SA;

–        HSBC Bank plc (turpmāk tekstā – “HSBC”);

–        Bank of Scotland plc;

–        Royal Bank of Scotland plc (turpmāk tekstā – “RBS”);

–        Lloyds TSB Bank plc (turpmāk tekstā – “Lloyds TSB”);

–        MBNA Europe Bank Ltd (turpmāk tekstā – “MBNA”).

49      2008. gada 4. augustā un 5. decembrī, kā arī 2009. gada 19. februārī, 29. aprīlī un 23. jūlijā prasītājas lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti attiecīgi prasības pieteikumā, iebildumu rakstā, replikas rakstā, dažos iestāšanās rakstos un atbildē uz repliku, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā. Prasītājas iesniedza šo dažādo procesuālo rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto procesuālo rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas personām, kas iestājušās lietā. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.

50      2009. gada 25. februārī RBS lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti tās iestāšanās rakstā, tiktu izslēgti no citām personām, kas iestājušās lietā, nosūtāmajiem paziņojumiem. Nākamajā dienā MBNA, HSBC un Bank of Scotland attiecībā uz saviem iestāšanās rakstiem izteica ekvivalentus lūgumus. 2009. gada 3. martā EuroCommerce attiecībā uz savu iestāšanās rakstu izteica ekvivalentu lūgumu. Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savu iestāšanās rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto iestāšanās rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas citām personām, kas iestājušās lietā. Šīs personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.

51      2010. gada 8. janvārī prasītājas ieteica Vispārējai tiesai, piemērojot tās Reglamenta 64. panta 4. punktu, veikt procesa organizatorisko pasākumu. 2010. gada 29. janvārī un 31. martā prasītājas lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti attiecīgi to lūgumā veikt procesa organizatorisko pasākumu un Komisijas atbildē uz šo lūgumu, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā, un iesniedza šo dažādo procesuālo rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto procesuālo rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas personām, kas iestājušās lietā. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.

52      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

53      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 8. jūlija tiesas sēdē.

 Lietas dalībnieku prasījumi

54      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, atcelt tā 3.–5. un 7. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

55      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, BRC un EuroCommerce ir izteikušas Vispārējai tiesai prasījumu noraidīt prasību.

57      Banco Santander, RBS, Lloyds TSB un MBNA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58      HSBC ir izteikusi Vispārējai tiesai prasījumu noraidīt prasību.

59      Bank of Scotland prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, atcelt tā 3.–5. un 7. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par prasītāju iesniegto lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus

60      Prasītājas izsaka lūgumu, lai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Komisijai tiktu izteikta prasība grozīt atbildes uz repliku rindkopu, lai izslēgtu atsauces uz vienpusējām saistībām, kuras ir uzņēmušas prasītājas.

61      No šīs rindkopas izriet, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas starp prasītājām un Komisiju turpinājās diskusijas, kuras tika noslēgtas ar saistībām attiecībā uz jaunu DSK aprēķina metodi; pamatojoties uz šīm saistībām par konkurences jautājumiem atbildīgā Komisijas locekle ir norādījusi, ka “tā nesaskata nekādu pamatu ierosināt kolēģijai uzsākt procesu par DSK, kuras ir noteiktas atbilstoši šai jaunajai metodei”.

62      Prasītājas uzskata, ka šīs atsauces esot izdarītas, pārkāpjot ar Komisiju panākto vienošanos, atbilstoši kurai to pārrunas un visas iespējamās vienošanās par DSK ir “konfidenciālas” un “nerada ierobežojumus” (without prejudice). Komisija uzsver, ka DSK ieviešana no jauna esot vispārzināms fakts, jo gan prasītājas, gan arī Komisija šajā ziņā esot publicējušas preses paziņojumus. Tāpat tā norāda, ka prasītājas sekojot kļūdainai formulējuma “nerada ierobežojumus” interpretācijai.

63      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai procesa organizatorisko pasākumu lietderību novērtē Vispārējā tiesa (Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 67. punkts; Vispārējās tiesas 1991. gada 20. marta spriedums lietā T‑1/90 Pérez‑Mínguez Casariego/Komisija, Recueil, II‑143. lpp., 94. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑358/04 Neumann/ITSB (Mikrofona galviņas forma), Krājums, II‑3329. lpp., 66. punkts).

64      Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka strīdus atsauces ir saistītas ar faktiem, kas ir radušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un tādējādi neietekmē tā tiesiskumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T‑395/94 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑875. lpp., 252. punkts un tajā minēta judikatūra).

65      Tādējādi prasītāju iesniegtais lūgums veikt procesa organizatoriskos pasākumus ir jānoraida, nepastāvot vajadzībai izskatīt jautājumu par saistību, kas izriet no starp lietas dalībniekiem nosūtītajās vēstulēs iekļautās norādes, ka to pārrunas ir konfidenciālas un “nerada ierobežojumus”, apjoma.

II –  Par lietas dalībnieku procesuālo rakstu dažu pielikumu satura pieņemamību

66      Komisija uzskata, ka, piemērojot Vispārējās tiesas judikatūru, argumenti, kas ir atrodami dažos prasības pieteikuma un replikas raksta pielikumos, esot jānoraida kā nepieņemami, jo argumentu iekļaušana pielikumos pārsniedzot tiem piešķirto vienīgi pierādīšanas un tehnisko funkciju.

67      Replikā prasītājas norāda, ka minētie pielikumi vienīgi pamatojot argumentus, kas ir iekļauti pašā prasības pieteikuma tekstā, un ka tādējādi tie esot pieņemami. Cita situācija esot saistībā ar dažiem iebildumu raksta pielikumiem, kuros esot iekļauti argumenti, kas nav norādīti pašā minētā iebildumu raksta tekstā un kas tādējādi šīs tiesvedības vajadzībām neesot jāņem vērā.

68      Saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu un [Vispārējās tiesas] Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Vispārējai tiesai turklāt nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Šāda Tiesas Statūtu 21. panta un [Vispārējās tiesas] Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija paredz arī nosacījumus, ar kādiem ir pieņemams replikas raksts, kas saskaņā ar šī reglamenta 47. panta 1. punktu ir paredzēts, lai papildinātu prasības pieteikumu (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Microsoft/Komisija, 95. punkts).

70      Lai gan, ņemot vērā Eiropas Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem piemērojamo tiesiskuma prezumpciju, prasības pieteikums un iebildumu raksts katrs kalpo dažādiem mērķiem un tādējādi tiem ir piemērojamas dažādas prasības, tomēr attiecībā uz iespēju atsaukties uz iebildumu rakstam pievienotiem procesuālajiem rakstiem ir jāseko tai pašai pieejai, kura ir izvēlēta saistībā ar prasības pieteikumu, jo Reglamenta 46. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka iebildumu rakstam ir jāietver faktiskie un tiesību argumenti.

71      Iebildumi saistībā ar atsaucēm uz pielikumiem attiecīgajā gadījumā tiks izskatīti, analizējot dažādus pamatus un argumentus, ar kuriem pielikumi ir saistīti. Pielikumi tiks ņemti vērā tikai tiktāl, ciktāl tie papildina vai pamato pamatus vai argumentus, kurus lietas dalībnieki ir tieši izklāstījuši savu procesuālo rakstu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kādi šajos pielikumos ietvertie elementi pamato vai papildina attiecīgos prasījumus vai argumentus (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 68. punktā minēto spriedumu lietā Microsoft/Komisija, 99. punkts).

III –  Par lietas būtību

72      Šī prasība ietver, pirmkārt, galvenokārt izvirzīto prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, pakārtoti izvirzīto prasījumu atcelt tā 3.–5. un 7. pantu.

A –  Par prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu

73      Lai pamatotu šo prasījumu, prasītājas izvirza četrus pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kura pamatā ir DSK seku attiecībā uz konkurenci analīzē pieļautās kļūdas, otrkārt, EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu, treškārt, EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, piemērojot DSK kļūdaino uzņēmumu apvienības lēmuma kvalifikāciju, un, ceturtkārt, administratīvā procesa trūkumu un kļūdu faktos.

1.     Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, Komisijai kļūdaini secinot, ka DSK noteikšana veido konkurences ierobežojumu

74      Šajā pamatā būtībā ir ietvertas divas daļas. Pirmās daļas ietvaros prasītājas norāda, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka DSK rada ierobežojošas sekas attiecībā uz konkurenci. Otrās daļas ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka DSK ir objektīvi nepieciešamas MasterCard sistēmas funkcionēšanai.

75      Prasītāju veiktā atsauce uz DSK iespējami objektīvi nepieciešamo raksturu ir jāsaprot kā tāda, kas nozīmē, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka, aplūkojot DSK saistībā ar MasterCard sistēmu, tās veido aksesuāru ierobežojumu, un ka tātad Komisijai neesot bijis tiesību autonomi pārbaudīt to sekas attiecībā uz konkurenci; šīs sekas esot bijis jāpārbauda kopumā ar MasterCard sistēmas, ar kuru tās ir saistītas, radītajām sekām.

76      Tā kā uz [pamata] otro daļu sniedzamā atbilde nosaka, vai DSK sekas attiecībā uz konkurenci var tikt izskatītas autonomi, izskatīšana ir jāsāk ar šo [otro daļu].

a)     Par pamata daļu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu vērtējumu

77      Aksesuāra ierobežojuma jēdziens aptver visus ierobežojumus, kas ir tieši saistīti ar galveno darbību un ir nepieciešami tās īstenošanai (Vispārējās tiesas 2001. gada 18. septembra spriedums lietā T‑112/99 M6 u.c./Komisija, Recueil, II‑2459. lpp., 104. punkts).

78      Ar ierobežojumu, kas ir tieši saistīts ar galvenās darbības īstenošanu, ir jāsaprot ikviens ierobežojums, kas nozīmīguma ziņā ir pakļauts šīs darbības īstenošanai un kuram ir acīmredzama saistība ar to (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā M6 u.c./Komisija, 105. punkts).

79      Savukārt nosacījums par ierobežojuma nepieciešamo raksturu prasa divkāršu pārbaudi. No vienas puses, ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās darbības īstenošanai, un, no otras puses, ir jāpārbauda, vai tas ir ar to samērīgs (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā M6 u.c./Komisija, 106. punkts).

80      Attiecībā uz ierobežojuma objektīvi nepieciešamo raksturu ir jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl saprātīguma apsvēruma [rule of reason] esamība nav pieļaujama, objektīvās nepieciešamības nosacījumu būtu kļūdaini interpretēt kā tādu, kas prasa izsvērt nolīguma pozitīvās un negatīvās sekas attiecībā uz konkurenci. Šāda analīze var tikt veikta tikai Līguma 81. panta 3. punkta īpašajā kontekstā. Tāpēc pārbaude, lai noteiktu, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams pamata darbībai, var būt tikai relatīvi abstrakta. Nav jāanalizē, vai, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, ierobežojums ir nepieciešams galvenās darbības komerciālajiem panākumiem, bet gan jānosaka, vai, ņemot vērā galvenās darbības īpašo kontekstu, ierobežojums ir nepieciešams šīs darbības īstenošanai. Ja bez šī ierobežojuma pamata darbība izrādās grūti īstenojama vai pat nav īstenojama, tad ierobežojumu var uzskatīt par objektīvi nepieciešamu tās īstenošanai (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā M6 u.c./Komisija, 107. punkts).

81      Saistībā ar ierobežojuma samērīgā rakstura saistībā ar galvenās darbības īstenošanu pārbaudi ir jāaplūko jautājums, vai tā ilgums un tā materiālā un ģeogrāfiskā piemērošanas joma nepārsniedz to, kas ir nepieciešams minētās darbības īstenošanai. Ja ierobežojuma ilgums vai piemērošanas joma pārsniedz to, kas ir nepieciešams darbības īstenošanai, tas ir jāpakļauj atsevišķai analīzei EKL 81. panta 3. punkta ietvaros (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā M6 u.c./Komisija, 113. punkts).

82      Visbeidzot, tā kā, lai novērtētu, vai saistībā ar galveno darbību ierobežojumam ir aksesuārs raksturs, Komisijai ir jāveic sarežģīts ekonomisks vērtējums, šī vērtējuma pārbaude tiesā ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai ir ievērotas procesuālās tiesību normas, vai ir norādīts pietiekams pamatojums un vai fakti ir atspoguļoti pareizi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā M6 u.c./Komisija, 114. punkts).

83      Šajā lietā izskatāmais nosacījums ir vienīgi DSK objektīvi nepieciešamais raksturs. Prasītājas, ko atbalsta vairākas personas, kas iestājušās lietā, izsaka divus iebildumus. Tās norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda, jo Komisija esot piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus. Tāpat tās uzskata, ka, pārbaudot minēto DSK objektīvi nepieciešamo raksturu, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

 Par iebildumu attiecībā uz kļūdainu juridisko kritēriju piemērošanu

84      Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot analizējusi DSK to juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Tās uzsver, ka, no postulāta, ka MasterCard sistēma varētu funkcionēt bez DSK, izdarot secinājumu, ka tām nav objektīvi nepieciešamā rakstura, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tieši pretēji, no judikatūras izrietot, ka, ja, nepastāvot ierobežojumam, galvenā darbība ir uzskatāma par grūti īstenojamu, ierobežojums var tikt uzskatīts par objektīvi nepieciešamu tās īstenošanai. Tāda pati situācija esot tad, ja šo galveno darbību ir grūtāk īstenot vai ja tā var tikt īstenota tikai ar nenoteiktākiem nosacījumiem ar mazāku panākumu sasniegšanas varbūtību.

85      Komisija šī iebilduma pamatotību noraida.

86      Ņemot vērā iepriekš 77.–82. pantā norādīto judikatūru, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

87      Ir taisnība, kā to pamatoti atgādina prasītājas, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurenci ierobežojošo seku pārbaudē atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros izpaužas nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību sekas, un it īpaši ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī konkrētā tirgus funkcionēšanas faktiskie apstākļi un struktūra (skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Tomēr tas nenozīmē, ka nolūkā noteikt, vai DSK ir objektīvi nepieciešamas MasterCard sistēmas funkcionēšanai, būtu jāņem vērā, kā, šķiet, norāda prasītājas, DSK MasterCard sistēmai radītās priekšrocības.

89      Kā izriet no iepriekš 77. punktā minētās judikatūras, ierobežojuma objektīvi nepieciešamā rakstura pārbaudei ir relatīvi abstrakts raksturs. Tikai ierobežojumus, kas ir nepieciešami, lai pamata darbība katrā ziņā varētu tikt veikta, var izskatīt par tādiem, kas ietilpst aksesuāru ierobežojumu teorijas piemērošanas jomā. Tātad apsvērumi, kas attiecas uz ierobežojuma nepieciešamo raksturu, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, nav iekļaujami ierobežojuma aksesuārā rakstura analīzē (šajā ziņā skat. iepriekš 77. punktā minēto spriedumu lietā M6 u.c./Komisija, 121. punkts).

90      No tā izriet, ka apstāklis, ka DSK neesamība varētu radīt negatīvas sekas attiecībā uz MasterCard sistēmas funkcionēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka DSK ir jāuzskata par objektīvi nepieciešamām, ja no MasterCard sistēmas tās ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā analīzes izriet, ka DSK neesamības apstākļos tā joprojām funkcionēs.

91      Tādējādi Komisijas argumentācijā, kurā tas, ka DSK nav objektīvi nepieciešamā rakstura, tiek secināts no apstākļa, ka MasterCard sistēma varētu funkcionēt DSK neesamības apstākļos, nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

92      Pretēji tam, ko norāda prasītājas, Komisija tātad nav piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par iebildumu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu pārbaudi

93      Tā kā DSK, no vienas puses, ir darījumu veikšanas standarta kārtība, kas darījumiem ir piemērojama, ja starp izdevējbanku un pieņēmējbanku nav noslēgta detalizētāka vienošanās, un, no otras puses, atspoguļo naudas līdzekļu nodošanu par labu izdevējbankām, DSK iespējamais objektīvi nepieciešamais raksturs ir jāpārbauda, ņemot vērā abus šos aspektus.

–       Par DSK kā darījumu veikšanas standarta kārtības objektīvi nepieciešamo raksturu

94      Prasītājas būtībā norāda, ka MasterCard sistēmai DSK esot objektīvi nepieciešamas, jo tās esot darījumu veikšanas standarta kārtība. DSK neesamības gadījumā no HACR, kas paredz pienākumu apstrādāt visus ar MasterCard karti veiktos darījumus, izrietošās sekas būtu tādas, ka pieņēmēji tiktu nodoti izdevēju, kuri varētu vienpusēji noteikt starpbanku komisijas apmēru, varā, jo komersantiem un pieņēmējiem būtu pienākums akceptēt darījumu.

95      Apstrīdētā lēmuma 554. apsvērumā Komisija ir atbildējusi uz šo kritiku, uzsverot šādus apstākļus:

“Iespēju, ka dažas izdevējbankas varētu ļaunprātīgi izmantot pieņēmējbankas, kuras saista HACR, varētu novērst ar tādu tīklam piemērojamu noteikumu, kuram būtu konkurenci mazāk ierobežojošas sekas nekā pašreizējam MasterCard risinājumam, atbilstoši kam gadījumā, ja nav noslēgta cita veida vienošanās, ir piemērojama noteikta līmeņa starpbanku komisija. Alternatīvs risinājums būtu noteikums, ar kuru gadījumā, ja starp [bankām] nav noslēgta divpusēja vienošanās, tiktu paredzēts komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegums. Ar šo noteikumu bankai kreditorei tiktu uzlikts pienākums pieņemt ikvienu bankas debitores sistēmā likumīgi iestrādātu maksājumu un katrai bankai tiktu aizliegts izrakstīt rēķinu par izdevumiem citai bankai, ja nav noslēgta divpusēja vienošanās par šo izdevumu līmeni. Šis noteikums, kas ir paredzēts, lai “aizsargātu” pieņēmējus no izdevēju pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas, kuras pamatā ir HACR noteikums, mazāk ierobežo konkurenci nekā DSK, jo ar to netiek noteikts minimāls cenu līmenis katrā sistēmas segmentā.”

96      Ir jākonstatē, ka šādā argumentācijā nav konstatējama nekāda acīmredzama kļūda vērtējumā. Fakts, ka pastāv darījumu veikšanas standarta kārtība, kura mazāk ierobežo konkurenci nekā DSK, nepieļauj iespēju tās uzskatīt par objektīvi nepieciešamām MasterCard sistēmas funkcionēšanai tikai tā iemesla dēļ, ka tās ir kvalificējamas kā darījumu veikšanas standarta kārtība.

97      Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentāciju, ka Komisijai neesot tiesību ņemt vērā pieņēmumu par MasterCard sistēmu, kura funkcionē, balstoties nevis uz DSK, bet uz komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu, jo šāds aizliegums neesot tirgus darbības produkts un tādējādi esot “regulējoša” veida iejaukšanās. Argumentējot šādā veidā, Komisija esot rīkojusies pretēji savam pienākumam izskatīt konkurences situāciju apstākļos, kad nolīgums nepastāv.

98      Šāda argumentācija izriet no kļūdaini izprastās judikatūras, saskaņā ar kuru, ja strīdus nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības to izraisīto konkurences nosacījumu izmaiņu dēļ ir uzskatāmas par aizliegtām, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, neesot attiecīgajam nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotajām darbībām (šajā ziņā skat. 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I‑3111. lpp., 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Nav šaubu, ka šī salīdzinājuma apstākļiem jābūt reālistiskiem. Tātad Komisijai bija jāpārbauda, vai pieņēmums par MasterCard sistēmu, kura funkcionē bez DSK, ir ekonomiski pamatots un tādējādi salīdzinājuma vajadzībām to var ņemt vērā. Turpretim tai nebija jāpierāda, ka tirgus darbība piespiestu izdevējbankas un pieņēmējbankas pašas nolemt īstenot konkurenci mazāk ierobežojošu kārtību nekā DSK.

–       Par DSK kā naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisma objektīvi nepieciešamo raksturu

100    Turpinot ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka noteikums, ar ko aizliedz komisijas maksas piemērošanu ex post, ir pietiekams, lai MasterCard sistēma varētu funkcionēt, un šajā gadījumā DSK nevar uzskatīt par objektīvi nepieciešamām, vai arī, tieši pretēji, šīs sistēmas funkcionēšanai ir vajadzīgs naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisms.

101    Nav jāveic salīdzinājums nolūkā noteikt, vai ar DSK MasterCard sistēma funkcionē efektīvāk nekā vienīgi ar komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu. Rīkoties šādā veidā nozīmētu ņemt vērā iespējamās DSK priekšrocības, kas, kā pamatoti norāda Komisija, ietilpst atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam veicamās pārbaudes jomā (skat. iepriekš 80. pantā minēto judikatūru, kā arī Vispārējās tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija, Recueil, II‑4653. lpp., 107. punkts).

102    Apstrīdētā lēmuma 549.–648. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka DSK neesot objektīvi nepieciešamas un ka MasterCard sistēma varot funkcionēt, izdevējbankām saņemot atlīdzību no karšu turētājiem, pieņēmējbankām saņemot atlīdzību no komersantiem un sistēmas īpašniekam – no izdevējbanku un pieņēmējbanku maksājamām komisijām.

103    Lai pamatotu savu analīzi, Komisija ir balstījusies uz apstākli, ka piecas atvērtas maksājumu karšu sistēmas Eiropā funkcionējot bez DSK. Tā arī ir atsaukusies uz Austrālijas Centrālās bankas uzliktā starpbanku komisiju samazinājuma (turpmāk tekstā – “Austrālijas piemērs”) ietekmes uz MasterCard sistēmu Austrālijā neesamību. Turklāt Komisija savu analīzi ir balstījusi uz apstākli, ka MasterCard kartes esot pamats ne vien DSK, bet arī citiem ieņēmumiem vai finanšu priekšrocībām, ko bankas saņem savas izsniegšanas darbības kontekstā.

104    Prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, apstrīd pierādījumu, ko Komisija ir sniegusi, lai pierādītu, ka DSK nav objektīvi nepieciešamā rakstura, atbilstību. Tās izsaka kritiku pret Komisijas pieeju, kas ir vērsta uz piecu valsts sistēmu pārbaudi, kuras no MasterCard sistēmas atšķiroties gan ar to īpašībām, gan arī ar mērogu. Tās apstrīd arī Austrālijas piemēra atbilstību. Turklāt vairākas personas, kas iestājušās lietā, uzsver grūtības, kas tām rastos, ja būtu jādarbojas sistēmā, kurā nepastāv DSK, pamatojoties vienīgi uz komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu. Nepieciešamība atrast citus ienākuma avotus nozīmējot no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšanu, ar MasterCard kartēm saistīto priekšrocību samazināšanu, kā arī pāreju uz alternatīvām precēm vai pakalpojumiem. Šīs grūtības esot īpaši nozīmīgas maza izmēra finanšu iestādēm, kā arī tādām, kas veic tikai izsniegšanas darbību.

105    Komisija šīs kritikas pamatotību noraida. Tā it īpaši uzsver, ka prasītāju argumentācija attiecībā uz piecām valsts sistēmām esot atzīstama par nepieņemamu, jo tā esot ietverta pielikumā.

106    Ciktāl DSK ir naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisms, to objektīvi nepieciešamais raksturs MasterCard sistēmas funkcionēšanā ir jāpārbauda plašākā ekonomikas resursu un priekšrocību, ko bankas gūst no savas karšu izsniegšanas darbības, kontekstā.

107    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka kredītkartes izdevējbankām rada ievērojamus ienākumus, ko tostarp veido no karšu turētājiem iekasējamie procenti. Tātad no PPI 346. apsvēruma, uz kuru ir iekļauta atsauce apstrīdētā lēmuma 612. apsvērumā, izriet, ka “izdevējbankām naudas līdzekļu aizdošana ar kredītkaršu palīdzību var būt nozīmīga, it īpaši tirgos, kur kredītkartes tiek plaši izmantotas, tādos kā Apvienotā Karaliste, kas ir valsts, kur apgrozībā atrodas vislielākais MasterCard kredītkaršu skaits”. Šāds apsvērums ir atrodams arī apstrīdētā lēmuma 829. zemsvītras piezīmē, kurā ir uzsvērts, ka, “piemēram, Apvienotajā Karalistē 90 % no izdevējbanku ieņēmumiem pamatā ir naudas līdzekļi, kas nāk no karšu turētājiem (galvenokārt procenti), un tikai 10 % ieņēmumu pamatā ir starpbanku komisijas”.

108    Runājot par debetkartēm, Komisija PPI 347. un 348. apsvērumā, uz ko ir iekļauta atsauce apstrīdētā lēmuma 612. apsvērumā, būtībā norāda, ka bez starpbanku komisijām bankas no debetkartēm gūst citu ievērojamu komerciālu labumu, jo [šīs kartes] tām ļauj samazināt transakciju ar skaidru naudu un čekiem skaitu un tātad izmaksas, kas pretējā gadījumā izrietētu no šādu maksājumu metožu manuālas apstrādes.

109    Jākonstatē, ka šādu ienākumu un labumu esamības dēļ ir mazticams, ka gadījumā, ja DSK nepastāvētu, ievērojama banku daļa pārtrauktu vai ievērojami samazinātu savu MasterCard karšu izsniegšanas darbību vai ka tās šo karšu izsniegšanas nosacījumus grozītu tiktāl, ka šī grozīšana šo karšu turētājus pamudinātu dod priekšroku citām maksājumu metodēm vai pievērsties trīs pušu sistēmu ietvaros izsniedzamajām kartēm, kas varētu būt pamats MasterCard sistēmas funkcionēšanas spējas apdraudējumam.

110    Citiem vārdiem sakot, lai gan sistēmā, kas funkcionē bez DSK, varētu būt sagaidāma karšu turētājiem piešķirto priekšrocību vai karšu izsniegšanas darbības ienesīguma samazināšanās, var saprātīgi secināt, ka šāda samazināšanās nebūtu pietiekama, lai apdraudētu MasterCard sistēmas funkcionēšanas spēju.

111    Šo secinājumu apstiprina Austrālijas piemērs, uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 634.–644. apsvērumā. No tā izriet, ka ļoti būtiskā MasterCard sistēmas starpbanku komisiju samazināšana, ko ir uzlikusi Austrālijas Centrālā banka, nav radījusi ievērojamas sekas attiecībā uz funkcionēšanas spēju un tostarp nav izraisījusi pāreju uz trīspusējām sistēmām, lai gan šīs pēdējās minētās sistēmas netika skartas ar Austrālijas Centrālās bankas pieņemto regulējumu.

112    Prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, uzskata, ka Austrālijas piemērs neesot atbilstošs pierādījums, jo, pirmkārt, tas attiecoties uz starpbanku komisijas samazināšanu, nevis atcelšanu, otrkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka tirgus nosacījumi Austrālijā un EEZ ir pietiekami līdzīgi, lai varētu veikt salīdzinājumu, un, treškārt, šis samazinājums esot radījis negatīvas sekas attiecībā uz karšu turētājiem.

113    Protams, nav apstrīdams, ka starpbanku komisiju samazinājumam, pat ja tas ir būtisks, nav tādas pašas piemērošanas jomas, kāda būtu raksturīga pieņēmumam par MasterCard sistēmas funkcionēšanu bez naudas līdzekļu pārvešanas no segmenta “pieņemšana” uz segmentu “izsniegšana”, kas ir izdarīts, lai analizētu DSK objektīvi nepieciešamo raksturu vai tā trūkumu saistībā ar MasterCard sistēmas funkcionēšanu.

114    Tomēr tas neskar faktu, ka gadījumā, ja šādam mehānismam, kā to apgalvo prasītāji, būtu objektīvi nepieciešamais raksturs, būtu bijis iespējams sagaidīt, ka Austrālijā veiktais būtiskais starpbanku komisijas samazinājums radītu negatīvas sekas attiecībā uz MasterCard sistēmas funkcionēšanu.

115    Tomēr ir jākonstatē, ka šādas negatīvās sekas nav radušās. Runājot par trīspusējo sistēmu konkurenci, no apstrīdētā lēmuma 636. apsvēruma izriet, ka “American Express un Diners Club kopējā [tirgus] daļa Austrālijā ir tikai nedaudz pieaugusi, pakāpjoties no 15 % līdz 17 %, un pēc tam ir stabilizējusies”. Turklāt Komisija ir novērojusi nevis MasterCard sistēmas darbības samazināšanos, bet, tieši pretēji, tās tirgus daļas, kā arī apgrozījuma pieaugumu. Lai gan, kā atzīst Komisija, šo pieaugumu daļēji var izskaidrot ar vienas konkurējošas sistēmas izzušanu, tomēr tā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 641. apsvērumā ir varējusi uzsvērt, ka tas parāda “skaidru tendenci”, kas runā pretī prasītāju argumentācijas attiecībā uz MasterCard sistēmas, kas funkcionē bez DSK, sabrukumu, pamatotībai.

116    Ar prasītāju argumentāciju, ka nevarot pastāvēt prezumpcija, ka tirgus nosacījumi Austrālijā katrā ziņā ir tik līdzīgi tirgus nosacījumiem EEZ, ka varētu droši veikt paralēles, šo secinājumu nevar apstrīdēt.

117    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Diners Club un American Express tirgus daļa EEZ bija daudz zemāka par to, kāda tām bija Austrālijā (to attiecīgā tirgus daļa Austrālijā bija 17 % un 19 %, kamēr EEZ tā bija tikai 2 % un 3 %). Tomēr, lai gan iespējamās atšķirības tirgus nosacījumos starp Austrāliju un EEZ pastāv, tās drīzāk liecina par labu MasterCard sistēmas Eiropā izturībai, tai funkcionējot bez DSK.

118    Attiecībā uz apgalvoto apstākli, ka pēc starpbanku komisijas regulējuma ieviešanas karšu turētāju situācija Austrālijā esot pasliktinājusies, protams, ir taisnība, kā izriet no prasītāju sniegtajiem pierādījumiem, ka starpbanku komisijas samazinājums varēja radīt no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšanos vai noteiktu priekšrocību samazināšanos.

119    Tomēr, pārbaudot DSK iespējami objektīvi nepieciešamo raksturu, apstāklis, ka starpbanku komisijas samazinājumu izdevējbankas daļēji ir pārnesušas uz karšu turētājiem, pats par sevi nav nozīmīgs. Ja būtu redzams, ka no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšana vai iepriekš piešķirto priekšrocību samazināšana izraisītu būtisku to MasterCard karšu izmantošanas samazināšanos un tātad varētu apdraudēt šīs sistēmas funkcionēšanas spēju, situācija būtu citāda. Tomēr, kā ir uzsvērts iepriekš 115. punktā, tas tā nenotika.

120    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija varēja pamatoti secināt, ka saistībā ar MasterCard sistēmas funkcionēšanu DSK nav objektīvi nepieciešama rakstura.

121    Šajos apstākļos prasītāju un personu, kas iestājušās lietā, kritika attiecībā uz MasterCard sistēmas salīdzinājumu ar piecām maksājumu karšu valsts sistēmām, kuras darbojas bez DSK, nav jāpārbauda.

122    Tātad aplūkojamā pamata daļa ir jānoraida.

b)     Par pamata daļu attiecībā uz kļūdām vērtējumā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci

123    Prasītājas, ko atbalsta vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka Komisijas veiktā DSK radīto seku attiecībā uz konkurenci analīze vairākos aspektos esot kļūdaina.

124    Komisija prasa šo pamata daļu noraidīt.

125    Ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija konkurenci ierobežojušo seku EKL 81. panta 1. punkta izpratnē esamību ir pamatojusi ar apstākli, ka DSK tieši vai netieši ietekmējot izdevējbanku noteikto starpbanku komisiju summu un ka, ciktāl pieņēmējbankas ir tendētas pārnest šīs izmaksas uz komersantiem, DSK nosakot cenu bāzi attiecībā uz MSC. No tā Komisija ir secinājusi, ka DSK sekas esot konkurences ierobežošana pieņēmēju tirgū (apstrīdētā lēmuma 410. un 522. apsvērums).

126    Precīzāk, Komisija:

–        ir uzsvērusi, ka DSK, pirmkārt, esot piemērojamas pārrobežu darījumos, ja nav noteiktas īpašas starpbanku komisijas (apstrīdētā lēmuma 412.–415. apsvērums), un, otrkārt, esot vai nu piemērojamas valsts iekšējos darījumos, kad nav noteiktas valsts iekšējas starpbanku komisijas, vai kalpojot par atsauci šādu komisiju noteikšanā (apstrīdētā lēmuma 416.–424. apsvērums);

–        no divām DSK radīto seku attiecībā uz MSC kvantitatīvajām analīzēm (apstrīdētā lēmuma 426.–436. apsvērums) un Komisijas pašas 2004. gadā veiktā pētījuma gaitā iegūtajām komersantu liecībām (turpmāk tekstā – “komersantu tirgus pētījums”; apstrīdētā lēmuma 437. un 438. apsvērums) ir secinājusi, ka DSK esot šķērslis MSC samazināšanai zem noteiktā līmeņa;

–        ir ņēmusi vērā ietekmi uz konkurenci karšu izdevēju tirgū un starpsistēmu tirgū, norādot, ka izdevējbanku interesēs esot piedāvāt kartes, kurām ir paredzētas augsta līmeņa DSK, un ka konkurence, kas norisinās starp karšu sistēmām attiecībā uz banku klientiem, negatīvi ietekmējot sistēmas, kas piedāvā zemā līmeņa DSK (apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērums);

–        būtībā ir norādījusi, ka pieņēmējbanku interesēs neesot bijis īstenot konkurences spiedienu attiecībā uz DSK samazināšanu (apstrīdētā lēmuma 499.–501. apsvērums);

–        ir atzinusi, ka komersanti neesot spējīgi panākt pietiekamu DSK ierobežojumu (apstrīdētā lēmuma 502.–521. apsvērums).

127    Kā ir atgādināts iepriekš 87. punktā, izvērtējot nolīgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotās darbības saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros izpaužas to sekas, it īpaši ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī konkrētā tirgus funkcionēšanas faktiskie apstākļi un struktūra.

128    Turklāt, kā jau tika uzsvērts iepriekš 98. punktā, ja strīdus nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības to izraisīto konkurences nosacījumu izmaiņu dēļ ir uzskatāmas par aizliegtām, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, neesot attiecīgajam nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotajām darbībām.

 Par iebildumiem attiecībā uz konkurences nosacījumu DSK neesamības apstākļos pārbaudi

129    Prasītājas un vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumu pārbaudīt konkurences nosacījumus reālā situācijā, kādā tie pastāvētu DSK neesamības apstākļos. Būtībā tās norāda divus iebildumus.

130    Saistībā ar pirmo iebildumu prasītājas atsaucas uz konkurences attiecību starp izdevējbankām un pieņēmējbankām neesamību, lai uzskatītu, ka Komisija neesot varējusi secināt, ka DSK ir konkurenci ierobežojošs raksturs, jo to neesamība nenozīmētu, ka norisinātos tāds konkurences process, kas atspoguļotos starpbanku komisiju samazināšanā. Tās atgādina, ka bez darījumu noregulēšanas standarta mehānisma MasterCard sistēma nevarētu funkcionēt. Prasītājas tāpat uzskata, ka, pirmkārt, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka, ja DSK nepastāvētu, starp izdevējbankām un pieņēmējbankām notiktu divpusējas pārrunas, kas ar laiku izraisītu starpbanku komisijas izzušanu, un, otrkārt, savā argumentācijā esot kļūdaini ņēmusi vērā komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu.

131    Šis iebildums ir jānoraida.

132    Pirmkārt, iepriekš 94.–120. punktā minēto iemeslu dēļ apstāklis, ka pieņēmumam par MasterCard sistēmu, kas funkcionē bez DSK, pamatojoties vienīgi uz noteikumu par komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu, šķiet, ir ekonomiski pamatots raksturs, ir pietiekams, lai šī apstākļa ņemšana vērā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci, būtu pamatota.

133    Otrkārt, runājot par kritiku attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā izdarīto atsauci uz divpusējām pārrunām starp izdevējbankām un pieņēmējbankām, ir jāuzsver, ka, ja apstrīdētā lēmuma 460. punktā Komisija ir atsaukusies uz šādām pārrunām, tas būtībā tika izdarīts, lai uzsvērtu, ka tādā MasterCard sistēmā, kas funkcionē bez DSK, pieņēmējiem, kuri uz divpusēja pamata vienojas par starpbanku komisijām, būtu jāuzņemas konkurētspējas pieņēmēju tirgū zuduma risks, un ka tādējādi, nepastāvot DSK, varēja sagaidīt, ka pēc zināma laika starpbanku komisijas darījumu noregulēšanā vairs netiks piemērotas.

134    Ir jākonstatē, ka šāda analīze nešķiet acīmredzami kļūdaina. Var tikt saprātīgi uzskatīts, ka DSK, nodrošinot caurskatāmību starp pieņēmējbankām saistībā ar darījumiem piemērojamo starpbanku komisiju līmeni, atvieglo komisiju pilnā apmērā vai vismaz ievērojamas to daļas pārnešanu uz komersantiem, jo pieņēmējbankas var būt drošas, ka attiecīgais MSC summas pieaugums neietekmēs to konkurences stāvokli. Tomēr var tikt saprātīgi uzskatīts, ka sistēmā, kas funkcionē bez DSK, šāda drošība nepastāv un ka tātad pastāvētu risks, ka divpusējā kārtībā noteiktas starpbanku komisijas pārnešana uz komersantiem ietekmētu attiecīgas pieņēmējbankas konkurences stāvokli.

135    Saistībā ar otro iebildumu prasītājas un vairākas personas, kas iestājušās lietā, pārmet Komisijai, ka tā neesot pierādījusi, ka DSK atcelšana paaugstinātu konkurences līmeni starp pieņēmējiem. Šo iebildumu var sadalīt četrās kritikas grupās.

136    Pirmām kārtām, tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini ņēmusi vērā starpsistēmu konkurenci, lai gan tā neietekmējot DSK radīto seku attiecībā uz konkurenci starp pieņēmējiem analīzi. Tāpat tiek norādīts, ka, ciktāl Komisija ir tieši pamatojusies uz konkurences ierobežojumu, ko rada sekas, apstrīdētā lēmuma apsvērums attiecībā uz DSK mērķi, tāds, kā to kvalifikācija par “minimālo ieteicamo cenu”, neesot jāņem vērā.

137    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērumā Komisijas norādītais apstāklis, ka konkurence starp MasterCard sistēmu un citām maksājumu karšu sistēmām attiecībā uz banku klientiem radot augšupēju spiedienu attiecībā uz DSK summām, ir atbilstošs ekonomiska konteksta apstāklis iepriekš 127. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tātad, pārbaudot DSK radītās sekas attiecībā uz konkurenci, Komisija ir pamatoti to varējusi ņemt vērā.

138    Otrkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 401.–407. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka DSK “to rakstura dēļ droši vien ir potenciāls noteikt cenas” (apstrīdētā lēmuma 405. apsvērums). Tāpat tā ir pamatoti noraidījusi prasītāju argumentus attiecībā uz likumīgu mērķu sasniegšanu ar DSK vai nodoma ierobežot konkurenci neesamību. Tomēr apstrīdētā lēmuma 407. apsvērumā tā nolēma, ka neizdarīs “galīgu secinājumu par jautājumu, vai [maksājumu organizācijas] MasterCard DSK veido ierobežojumu, ko rada mērķis [EKL] 81. panta 1. punkta izpratnē”, jo ir ticis skaidri noteikts, ka “[maksājumu organizācijas] MasterCard DSK rada sekas, kas ierobežo un ievērojami izkropļo konkurenci, kaitējot komersantiem pieņēmēju tirgū”.

139    Novērtējot, vai uzņēmumu apvienības lēmumam ir piemērojams EKL 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, pret konkurenci vērstais mērķis un pret konkurenci vērstās sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā lēmuma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad lēmuma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai uz lēmumu attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, kas parāda, ka konkurence būtiskā mērā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota. Ja ir noteikts, ka lēmumam piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav jāizskata tā sekas (šajā ziņā skat. 2009. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija, Krājums, I‑9291. lpp., 55. punkts).

140    Šajā ziņā ir lietderīgi uzsvērt, ka EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkts skaidri paredz, ka konkurenci ierobežo darbības, ar kurām tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, un ka saskaņā ar judikatūru EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir aizliegt uzņēmumiem izkropļot normālu cenu attīstību tirgū (Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑13/89 ICI/Komisija, Recueil, II‑1021. lpp., 311. punkts).

141    Tomēr, tā kā Komisija nav tieši pamatojusies uz konkurences ierobežojuma, ko rada mērķis, esamību, tad, piemērojot iepriekš 98. punktā minēto judikatūru, lai pārbaudītu, vai DSK ir konkurences ierobežojums, ko rada sekas, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, nepastāvot minētajiem DSK.

142    Otrām kārtām, prasītājas būtībā norāda, ka apstāklis, ka DSK ietekmē MSC summu, tomēr neradot sekas attiecībā uz konkurenci starp karšu pieņēmējiem, jo visiem pieņēmējiem DSK esot piemērojamas vienādi un funkcionējot kā kopēja dalības maksa. Tātad komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegums liktu piemērot nulles likmi DSK, kuras, aplūkojot no konkurences viedokļa, būtu ekvivalentas un tikpat caurskatāmas kā pašlaik spēkā esošās DSK, jo vienīgā atšķirība esot to apmērs.

143    Šāda argumentācija nevar būt sekmīga. Ja ir atzīts, ka DSK veido pamatu MSC, un ciktāl Komisija ir varējusi pamatoti konstatēt, ka MasterCard sistēma, kas darbojas bez DSK, no ekonomikas viedokļa būtu funkcionētspējīga, no tā obligāti izriet, ka DSK rada konkurenci ierobežojošas sekas. Salīdzinot ar karšu pieņēmēju tirgu, kas darbojas bez DSK, tās ierobežo spiedienu, ko komersanti, apspriežot MSC, varētu īstenot uz pieņēmējbankām, un samazina izredzes, ka cenas tiks samazinātas zem noteikta līmeņa.

144    Trešām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka Komisija neesot pierādījusi, ka DSK veido pamatu MSC, jo DSK ne obligāti tiekot pilnībā pārnestas uz komersantiem.

145    Pirmkārt, pirms vērtēt šīs argumentācijas pamatotību, ir lietderīgi atbildēt uz prasītāju iebildumiem, kas formāli tikuši sniegti to ceturtā pamata otrās daļas kontekstā un ar kuriem tiek kritizēti noteikti pierādījumi, ko Komisija ir izmantojusi saistībā ar savu pierādīšanas procesu.

146    Prasītājas apstrīd, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā veikto atsauci uz naftas kompānijas, lielveikalu ķēdes, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, gaisa pārvadājumu kompānijas un mēbeļu veikala paziņojumiem, saskaņā ar kuriem DSK ierobežojot konkurences spiediena, ko šie komersanti varētu izdarīt attiecībā uz pieņēmējbankām, īstenošanu. Tās uzskata, ka Komisija selektīvā veidā esot pamatojusies tikai uz komersantu paziņojumiem, kuri atbilst tās veicamajai analīzei, izlaižot būtiskus APPI minētos paziņojumus ar pretēju saturu.

147    Protams, no APPI minētajiem paziņojumiem izriet, ka konkurence starp karšu pieņēmējiem attiecībā uz klientu kopumu, ko veido komersanti, pastāv. Tomēr nekāda pretruna ar apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā norādītajiem paziņojumiem vai, aplūkojot vispārīgi, Komisijas argumentāciju nav saskatāma. Apstāklis, ka saistībā ar MSC cenām pastāv konkurence līdz robežai, kas izriet no DSK esamības, nekādi neierobežo Komisijas iespēju konstatēt, ka DSK ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

148    Prasītājas, no otras puses, norāda, ka komersantu tirgus pētījums esot spēkā neesošs pierādījums, kas nevarot pamatot Komisijas prasījumus.

149    Jāuzsver, ka komersantu tirgus pētījumu Komisija būtībā ir izmantojusi, lai pamatotu trīs secinājumus. Vispirms, kā ir uzsvērts iepriekš 146. un 147. punktā, Komisija ir pamatojusies uz komersantu, kuriem šī pētījuma ietvaros tika uzdoti jautājumi, paziņojumiem, lai pierādītu, ka DSK ir uzskatāmas par konkurences spiediena, ko komersanti var īstenot attiecībā uz pieņēmējbankām, ierobežojumu.

150    Turklāt Komisija no šī pētījuma ir secinājusi, ka komersanti neesot varējuši pietiekami ierobežot DSK summu, jo būtisks faktors saistībā ar maksājumu, kas ir veikti ar kartēm, pieņemšanu no komersantu puses esot šādu maksājumu pievilcība attiecībā uz patērētājiem, un ka tātad atteikšanās no šī maksāšanas veida vai tā diskriminēšana esot varējusi radīt negatīvas sekas attiecībā uz komersantu klientiem. Šo otro secinājumu Komisija citu apstākļu starpā ir izmantojusi saistībā ar preču tirgus definēšanu (apstrīdētā lēmuma 289. un 290. apsvērums), konkurenci ierobežojošu seku, ko rada DSK, esamības pierādīšanu (apstrīdētā lēmuma 506. un 513. apsvērums), kā arī, lai noraidītu ekonomikas teorijas, ko prasītājas ir izvirzījušas, lai pamatotu DSK ieguldījumu tehniskajā vai saimnieciskajā attīstībā EKL 81. panta 3. punkta pirmā nosacījuma izpratnē, pamatotību (apstrīdētā lēmuma 704. apsvērums).

151    Visbeidzot, pilnības labad, analizējot, vai ar DSK noteikšanas metodēm ir ievērots ar EKL 81. panta 3. punktu noteiktais otrais nosacījums, Komisija tāpat ir atsaukusies uz komersantu tirgus pētījumu, lai būtībā norādītu, ka pastāvot šaubas par to, ka komersanti gūst labumu no kredītkartēs un atliktā maksājuma kartēs iekļautā pirkumu bezmaksas finansēšanas laikposma (apstrīdētā lēmuma 742. apsvērums).

152    Savā APPI prasītājas ir kritizējušas metodi, kuru Komisija ir izmantojusi, lai veiktu komersantu tirgus pētījumu, kā arī secinājumus, ko tā ir izdarījusi no šī pētījuma. Tāpat tās ir iesniegušas divus pētījumus attiecībā uz maksājumu karšu pieņemšanu no komersantu puses. Apstrīdētā lēmuma attiecīgi 2. un 3. pielikumā Komisija ir atbildējusi uz prasītāju komentāriem un paskaidrojusi savu kritiku attiecībā uz to iesniegtajiem pētījumiem. Šī Komisijas analīze īsumā tiek apstrīdēta prasības pieteikumā, kurā šajā jautājumā ir iekļauta atsauce uz prasības pieteikuma pielikumu A.15 (“Maksājumu karšu pieņemšana no komersantu puses – Komisijas kritikas atspēkojums”).

153    Šķiet, ka prasītāju kritika skar gan komersantu tirgus pētījuma ticamību, gan arī secinājumu, ko Komisija no tā ir izdarījusi, pamatotību.

154    Lai novērtētu pierādījuma ticamību, ir jāņem vērā tostarp tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un tā saturs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP un T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Ir jākonstatē, ka nedz no apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pielikuma, nedz arī no prasības pieteikuma A.15 pielikuma redakcijas neizriet apstākļi, ar kuriem varētu apstrīdēt komersantu tirgus pētījuma ticamību.

156    Aplūkojot konkrētāk, apstākli, ka Komisija ir rīkojusies, izmantojot informācijas pieprasījumus atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantam, tādējādi atklājot savu identitāti attiecīgajiem komersantiem, nevar uzskatīt par tādu, ar kuru varētu apstrīdēt iegūto atbilžu objektivitāti. Saistībā ar kritiku attiecībā uz to, ka Komisijas izmantotajā parauggrupā esot pārmērīgi pārstāvēti liela mēroga komersanti, ir pietiekami uzsvērt, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, nerodas iespaids, ka izvēle koncentrēties uz tādiem komersantiem, kas visvairāk ir spējīgi īstenot spiedienu uz DSK summu, nozīmētu, ka Komisija ir izteikusi acīmredzami kļūdainu argumentāciju.

157    Attiecībā uz citu Komisijas no komersantu tirgus pētījuma izdarīto secinājumu pamatotību, neskarot tos, kas jau tikuši uzsvērti iepriekš 146. un 147. punktā, šajā posmā ir nozīme tikai kritikai, kas ir izteikta par konstatējumu, ka ierobežojumam, kuru komersanti var īstenot attiecībā uz DSK summu, ir nepietiekams raksturs. Jākonstatē, ka, pamatojoties uz atbildēm, ko komersanti ir snieguši uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, tā ir varējusi saprātīgi nonākt pie šī secinājuma. Tātad no apstrīdētā lēmuma 2. pielikuma 22. punkta izriet, ka komersantu nospiedošais vairākums (91 %) ir uzsvēruši, ka nekad nav atteikušies akceptēt karti kā maksāšanas līdzekli. Komersanti arī ir precizējuši, ka galvenie iemesli, kas tos pamudina pieņemt kartes, ir saistīti ne tik daudz ar labumiem, kas iegūstami no darījuma, kā ar faktu, ka vairākumam klientu ir noteikta maksājumu karte (90 %), un ar nepieciešamību saglabāt klientiem draudzīgas sabiedrības tēlu (67 %).

158    Protams, kā būtībā norāda prasītājas, nevar noliegt, ka risks, ka komersanti atteiksies vai neatbalstīs maksājumu karšu izmantošanu, attiecībā uz prasītājām var veidot ierobežojumu, tām nosakot DSK summu. Tomēr Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šo ierobežojumu varēja kvalificēt kā nepietiekamu, jo tas izpaužas tikai tad, ja ir pārsniegta maksimālā komersantu tolerances robeža, kad darījuma izmaksas kļūst nozīmīgākas nekā negatīvās sekas, ko attiecībā uz komersantu klientiem rada atteikums akceptēt šo maksāšanas līdzekli vai tā diskriminēšana. Būtībā prasītājas pašas to atzīst, paskaidrojot, ka saistībā ar metodi, ko izmanto, lai noteiktu DSK summu kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, tām ir “jāatbild uz jautājumu: “līdz kādai summai ir iespējams pacelt [DSK], lai nesaskartos ar nopietnām pieņemšanas problēmām, kas komersantiem liktu paziņot, ka tie vairs nevēlas šo produktu, vai pamudinātu tos atturēt klientus no kartes izmantošanas, vai nu iekasējot no tiem papildu summu, vai piedāvājot atlaidi, ja maksājums tiek veikts skaidrā naudā”” (apstrīdētā lēmuma 175. apsvērums).

159    Otrkārt, runājot par personas, kas iestājusies lietā, sniegto argumentāciju, kuras pamatā ir tas, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi, ka ar DSK tiek noteikta MSC cenu bāze, kamēr vairāki apstākļi esot pretrunā šim secinājumam, vispirms ir jānoraida apgalvojums par MSC summas vai mazumtirdzniecības cenu samazināšanās konstatējuma neesamību pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo šis apgalvojums ir balstīts uz faktu stāvokli pēc minētā lēmuma pieņemšanas, kas katrā ziņā nevar radīt sekas attiecībā uz pieņemta akta tiesiskumu.

160    Persona, kas iestājusies lietā, turklāt vispirms atsaucas uz apstākli, ka “on‑us” darījumos bankai esot tiesības nepārnest starpbanku komisijas summu uz komersantu. Turpinot tā uzsver, ka no Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantotajiem piemēriem izrietot, ka DSK netiek vienmēr pārnestas uz komersantiem. Visbeidzot, tā norāda, ka Spānijā vairāku gadu salīdzinājums parādot, ka MSC summa vidēji ir zemāka par DSK summu.

161    Vispirms attiecībā uz atsauci uz darījumiem “on‑us” (iekšējie darījumi) ir jāatgādina, ka runa ir par apstākļiem, kuros banka pieņem darījumus, kas ir veikti ar tās pašas izsniegtajām kartēm. Ir taisnība, ka šādā gadījumā bankai nav jāmaksā starpbanku komisijas summa citai bankai un ka tai principā ir vieglāk to nepārnest uz MSC. Tomēr, ņemot vērā to finanšu iestāžu ļoti lielo skaitu, kuras piedalās MasterCard sistēmā, ir jāuzsver, ka šādi “on‑us” darījumi var veidot tikai vienu – grūti nosakāmu – daļu no visiem komersanta darbībā veiktajiem darījumiem. Tādējādi rodas šaubas, ka “on‑us” darījumiem patiešām var būt ietekme uz MSC, kuri tiek maksāti MasterCard mēroga sistēmā, summu.

162    Turpinot, attiecībā uz apstākļiem, uz kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatojusies tās veiktās otrās kvantitatīvās analīzes kontekstā, kuras kopsavilkums ir iekļauts apstrīdētā lēmuma 432.–436. apsvērumā, ir jānorāda, ka tika salīdzināta DSK daļa MSC, rēķinus par kuriem 17 pieņēmēji ir izrakstījuši to vismazākajiem un vislielākajiem komersantiem. No analīzes izriet, ka no visiem 17 pieņēmējiem kopumā 12 pieņēmēji pat to lielākajiem komersantiem ir izrakstījuši rēķinus par MSC, kuri ir lielāki par DSK. Attiecībā uz vismazākajiem komersantiem MSC summa vienmēr ir bijusi lielāka par DSK. Tāpat ticis novērots, ka vidējā DSK daļa MSC ir 84,27 % attiecībā uz liela mēroga komersantiem un 45,97 % attiecībā uz maziem komersantiem.

163    No šīs analīzes redakcijas izriet, ka apstrīdētā lēmuma 435. apsvērumā Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka “[maksājumu organizācijas MasterCard] DSK nosaka bāzes līmeni izdevumiem, kas tiek uzlikti gan mazajiem, gan arī lielajiem komersantiem”. Šī secinājuma pamatotību turklāt pastiprina iepriekš 146. punktā minētās komersantu liecības.

164    Ar dažiem MSC, kuru līmenis ir zemāks par DSK, piemēriem šī secinājuma pamatotību nevar apstrīdēt. Kā apstrīdētā lēmuma 450. apsvērumā pamatoti norāda Komisija, apstāklis, ka kāda pieņēmējbanka būtu gatava “absorbēt” DSK daļu, nenovērš to, ka tās ietekmē MSC cenu. Pirmkārt, tas tā notiek tikai attiecībā uz to komersantu daļu, kuriem darījumu pārrunās ir īpaši liela ietekme. Otrkārt, var likumīgi secināt, ka pat saistībā ar šiem komersantiem, ja nepastāvētu DSK, rēķinos norādītā cena būtu bijusi vēl zemāka, jo pieņēmējbankas tādā gadījumā būtu spējīgas piedāvāt lielākas atlaides.

165    Attiecībā, visbeidzot, uz argumentu, kurš ir saistīts ar situāciju Spānijā, ir jākonstatē, ka no dokumentiem, ko persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi sava iestāšanās raksta pielikumā, faktiski izriet, ka rēķinos norādīto MSC summas ir līdzvērtīgas vai pat zemākas par DSK summām. Tomēr ar šādu argumentu vien nevar pierādīt Komisijas secinājuma par DSK ietekmi uz MSC kļūdaino raksturu. Tā kā iepriekš 162. un 163. punktā minētie apstākļi drīzāk pierāda, ka citās Savienības dalībvalstīs DSK nosaka bāzes līmeni MSC, Komisijas apstrīdētā lēmuma 452. un 453. apsvērumā attīstītā argumentācija, atbilstoši kurai situācija Spānijā ir izskaidrojama ar šīs valsts īpatnībām, tādējādi nešķiet acīmredzami kļūdaina. Turklāt pat šādos apstākļos var saprātīgi sagaidīt, ka, ja nepastāvētu DSK, pieņēmējbankas būtu spējīgas piedāvāt zemāka līmeņa MSC.

166    Visbeidzot, ceturtām kārtām, prasītāju argumentācija, ka Komisija neesot skaidri pierādījusi sekas, ko DSK rada attiecībā uz cenām, kuras maksā gala patērētājs, tāpat ir jānoraida. Pirmkārt, var saprātīgi secināt, ka MSC summas palielinājumu komersanti vismaz daļēji pārnes uz gala patērētājiem. Otrkārt, šāda argumentācija katrā ziņā neattiecas uz lietu, jo apstāklis, ka DSK var ierobežot konkurences spiedienu, ko komersanti var īstenot attiecībā uz karšu pieņēmējiem, ir pietiekams, lai parādītu konkurenci ierobežojošo seku esamību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.

167    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis otrais iebildums tāpat ir jānoraida.

 Par iebildumiem attiecībā uz preču tirgus pārbaudi

168    Prasītājas, kā arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, būtībā pārmet Komisijai, ka savā argumentācijā tā neesot ņēmusi vērā tirgus duālo raksturu, un apstrīd Komisijas izmantoto preču tirgus definīciju.

169    Pirmām kārtām, attiecībā uz kritiku saistībā ar Komisijas izmantoto preču tirgus definīciju ir jāatgādina, ka, piemērojot pastāvīgo judikatūru, preču tirgus definīciju tiktāl, ciktāl tā ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, ko veic Komisija, Kopienu tiesa pārbauda tikai ierobežotā mērā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 30. marta spriedumu lietā T‑65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II‑1885. lpp., 64. punkts, un 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā T‑342/99 Airtours/Komisija, Recueil, II‑2585. lpp., 26. punkts).

170    Otrkārt, ir jāuzsver, ka ar vērā ņemamo tirgu saprot visas preces, kuras to īpašību dēļ ir īpaši piemērotas konstantu vajadzību apmierināšanai un ir tikai nelielā mērā aizstājamas ar citām precēm (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 37. punkts). Konkrētāk, Tiesa ir nospriedusi, ka preces tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm var pastāvēt efektīva konkurence, tādējādi starp visām precēm, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, ir jāpastāv pietiekamam savstarpējas aizstājamības līmenim (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 28. punkts).

171    Tāpat ir jāuzsver, ka konkrētā tirgus definīcijai ir atšķirīga nozīmē atkarībā no tā, vai runa ir par EKL 81. vai 82. panta piemērošanu. EKL 82. panta piemērošanas ietvaros atbilstoša konkrētā tirgus definīcija ir sprieduma par inkriminētu pret konkurenci vērstu darbību nepieciešams priekšnosacījums, jo, pirms var noteikt, ka pastāv dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ir jānosaka dominējošā stāvokļa esamība noteiktā tirgū, kas nozīmē, ka šim tirgum ir jābūt iepriekš norobežotam. EKL 81. panta piemērošanas ietvaros attiecīgais tirgus jādefinē, lai noteiktu, vai strīdus nolēmums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un to mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Šī iemesla dēļ, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, iebildumiem par Komisijas izmantoto tirgus definīciju nevar būt patstāvīga nozīme attiecībā pret iebildumiem saistībā ar tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences apdraudējumu. Tāpat ir ticis nospriests, ka konkrētā tirgus definīcijas apstrīdēšana nav efektīva, ja Komisija, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem, ir pamatoti secinājusi, ka attiecīgais nolīgums izkropļo konkurenci un var būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑61/99 Adriatica di Navigazione/Komisija, Recueil, II‑5349. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Kā jau ir minēts iepriekš 21.–23. punktā, Komisija ir uzskatījusi, ka četru pušu maksājumu karšu sistēmas skar trīs dažādus tirgus – starpsistēmu tirgu, izdevēju tirgu un pieņēmēju tirgu, un ir pamatojusies uz DSK ierobežojošajām sekām pieņēmēju tirgū.

173    Ir jākonstatē, ka šāda definīcija nav acīmredzami kļūdaina un ka tās apstrīdēšana, ko veic prasītājas un personas, kas iestājušās lietā, nešķiet pārliecinoša.

174    Prasītājas būtībā norāda, ka Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka pastāv autonoms pieņēmēju tirgus, jo ar četru pušu sistēmu tiekot piedāvāts vienots pakalpojums kopējam karšu turētāju un komersantu pieprasījumam.

175    Šāda argumentācija ir jānoraida, jo Komisija nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 260.–265. punktā secinot, ka netiek piedāvāts vienots pakalpojums, kas būtu atbilstošs kopējam karšu turētāju un komersantu pieprasījumam.

176    Protams, ir taisnība, ka starp “izdošanas” un “pieņemšanas” segmentiem pastāv zināma mijiedarbība, tāda kā izdošanas pakalpojumu un pieņemšanas pakalpojumu papildinošais raksturs un netiešu tīkla efektu esamība, jo komersantu karšu pieņemšanas izplatība un apgrozībā esošo karšu skaits viens otru ietekmē.

177    Tomēr ir jāuzsver, ka, neraugoties uz šo papildinošo raksturu, pirmkārt, karšu turētājiem un komersantiem sniegtos pakalpojumus var nošķirt un, otrkārt, karšu turētāji un komersanti atsevišķi īsteno konkurences spiedienu uz attiecīgi izdevējbankām un pieņēmējbankām.

178    Ar dažu personu, kas iestājušās lietā, norādīto apstākli, kas ir saistīts ar to, ka izdevējbankas sniedz komersantiem tādus pakalpojumus kā maksājumu garantija krāpšanas, maksājuma neveikšanas vai maksātnespējas gadījumā, šo secinājumu nevar apstrīdēt. Lai gan izdevējbankas patiešām sniedz šādus pakalpojumus, tas notiek ar pieņēmējbanku starpniecību. Citiem vārdiem sakot, saistībā ar šādiem pakalpojumiem komersanti tieši neīsteno konkurences spiedienu uz izdevējbankām.

179    Viena persona, kas iestājusies lietā, tāpat pārmet Komisijai, ka tā, veicot savu DSK konkurenci ierobežojošo seku analīzi, neesot ievērojusi citus maksājumu veidus vai nu ar maksājumu karšu sistēmu vienotā tirgus kontekstā, vai katrā ziņā kā tādus, kas īsteno konkurences spiedienu.

180    Šāda argumentācija tāpat ir jānoraida. Nav šaubu, ka citu maksājumu veidu konkurences spiediens ietekmē DSK summu, jo nedz prasītāju, nedz arī banku interesēs nav noteikt tās tādā līmenī, kura dēļ komersanti dotu priekšroku citiem maksājumu veidiem. Tomēr, kā ir ticis uzsvērts iepriekš 157. un 158. punktā, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 504. un 506. apsvērumā varēja uzskatīt, ka, ņemot vērā to, ka patērētāji dod priekšroku maksājumiem ar kartēm, un darījumu zuduma risku, ko varētu radīt [karšu] diskriminēšana par labu citiem maksājumu veidiem, šī spiediena ietekme ir nepietiekama.

181    Otrām kārtām, attiecībā uz kritiku saistībā ar tirgus duālā rakstura neņemšanu vērā ir jāuzsver, ka šajā sakarā prasītājas norāda uz ekonomiskajām priekšrocībām, kas izriet no DSK. Prasītājas būtībā uzsver, ka tās ļaujot optimizēt MasterCard sistēmas funkcionēšanu, finansējot izmaksas, kuras ir paredzētas karšu turētāju akcepta un maksājumu karšu izmantošanas veicināšanai. No šī apstākļa prasītājas secina, pirmkārt, ka banku interesēs neesot noteikt DSK pārmērīgā līmenī un, otrkārt, ka komersanti no DSK gūstot labumu. Prasītājas tāpat pārmet Komisijai, ka tā, uzmanību pievēršot vienīgi komersantiem, esot ignorējusi sava lēmuma ietekmi uz karšu turētājiem. Šajā ziņā vairākas personas, kas iestājušās lietā, piebilst, ka sistēmā, kas funkcionētu bez DSK, tās būtu spiestas ierobežot karšu turētājiem nodrošinātās priekšrocības vai pat ierobežot savu darbību.

182    Runājot par pamatu saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, šāda kritika nav atbilstoša, jo tā nozīmētu veikt Komisijas likumīgi konstatēto konkurenci ierobežojošo seku, ko rada DSK, izvērtēšanu saistībā ar iespējamām ekonomiskajām priekšrocībām, kas varētu izrietēt no DSK. Taču ierobežojuma konkurenci veicinošo un pret konkurenci vērsto aspektu savstarpējā izvērtēšana var tikt veikta vienīgi EKL 81. panta 3. punkta kontekstā (šajā ziņā skat. iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā Van den Bergh Foods/Komisija, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par iebildumu attiecībā uz administratīvā procesa gaitā iesniegto ekonomisko pierādījumu pārbaudi

183    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot pārbaudījusi ekonomiskos pierādījumus, kurus tās ir iesniegušas administratīvā procesa gaitā, vai atbildējusi uz tiem. Pretēji tam, ko norāda Komisija, šī prasītāju prasības pieteikumā iekļautā kritika ir uzskatāma par pieņemamu. Tas pats secinājums ir piemērojams pielikumā pievienotajiem pierādījumiem, ciktāl tie ir saistīti ar faktiskajiem aspektiem, pretēji iebildumu raksta pielikumā norādītajiem Komisijas argumentiem, kuri minētajā rakstā nav minēti.

184    Piemērojot iepriekš 68.–70. punktā minēto judikatūru, kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz konkrētām tam pievienoto materiālu rindkopām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt būtisko elementu neesamību šajā pieteikumā.

185    Jākonstatē, ka prasītāju iebildums prasības pieteikumā ir norādīts īpaši īsā formā un ka tā pamatā esošās argumentācijas izklāsts patiesībā ir atrodams pielikumos A.13 (“Komentāri par Eiropas Komisijas lēmuma attiecībā uz [maksājumu organizācijas] MasterCard pārrobežu darījumiem piemērojamām starpbanku komisijām, kas ir paziņots 2007. gada 19. decembrī, ekonomiskajiem aspektiem”), A.14 (“Komentāri par Komisijas lēmuma 4. pielikumu”) un A.15 (“Maksājumu karšu pieņemšana no komersantu puses – Komisijas kritikas atspēkojums”), kurus dažādi eksperti ir izstrādājuši, pamatojoties uz administratīvā procesa gaitā iesniegtajiem ekonomiskajiem pierādījumiem, un uz kuriem prasītājas atsaucas vispārējā veidā.

186    Tātad prasības pieteikuma 52.–54. punktā prasītājas vienīgi norāda, ka administratīvā procesa gaitā tās esot iesniegušas būtiskus ekonomiskus argumentus, kurus Komisija neesot ievērojusi vai esot sagrozījusi, un ka “[prasītāju] ekonomistu secinājumi” apstiprinot juridisko analīzi, atbilstoši kurai Komisija tostarp “ir kļūdaini secinājusi, ka starpbanku komisija ir konkurences ierobežojums, ir koncentrējusies uz starpbanku komisijas (vai tās līmeņa atšķirību) ietekmi uz MSC, neizskatot sekas saistībā ar karšu turētāju izdevumiem, ir apstrīdējusi, ka shēmā ir jānosaka starpbanku komisijas līmenis, kas maksimizētu darījumu apjomu, un ir ignorējusi, ka tas uzlabo patērētāju situāciju”.

187    Tādējādi ir jākonstatē, ka, lai gan prasības pieteikumā ir iekļauta norāde uz prasītāju iebildumu, tajā nav iekļauta šo iebildumu pamatojoša argumentācija.

188    Tātad Komisija pamatoti norāda, ka no prasības pieteikuma teksta neizriet pietiekami precīza informācija, lai Vispārējā tiesa varētu veikt savu pārbaudi un Komisija – sagatavot savu aizstāvību.

189    No minētā izriet, pirmkārt, ka pielikumos no A.13 līdz A.15 Vispārējai tiesai nav jāmeklē, kāda varētu būt prasītāju šī iebilduma pamatojumam sniegtā argumentācija, un, otrkārt, ka, piemērojot Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas neietver būtiskus apstākļus, kas Vispārējai tiesai ļautu veikt savu pārbaudi un Komisijai – nodrošināt savu aizstāvību.

190    Pilnības labad ir jāuzsver, ka tiktāl, ciktāl ar šo iebildumu Komisija, šķiet, tiek kritizēta tāpēc, ka tā neesot ņēmusi vērā ekonomiskos argumentus, kas parādot priekšrocības, kuras no DSK izrietot attiecībā uz MasterCard sistēmu, karšu turētājiem vai patērētājiem vispārīgi, saistībā ar pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu tas nav nozīmīgs. Šādi apsvērumi, ja pieņem, ka tie ir pietiekami pamatoti, katrā ziņā var tikt ņemti vērā tikai saistībā ar Komisijas analīzes, ko tā attiecībā uz DSK ir veikusi atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, pārbaudi.

 Par iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu

191    Dažas personas, kas iestājušās lietā, izsaka iebildumu, ka apstrīdēto lēmumu skarot pamatojuma neesamības trūkums, jo Komisija tajā neesot pamatojusi savu pieejas maiņu, salīdzinot ar iepriekšējo lēmumu par DSK radītajām sekām, proti, 2002. gada 24. jūlija Lēmumu par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (comp/29.373 – Visa international; turpmāk tekstā – “lēmums Visa II”). Tās atgādina, ka šajā lēmumā Komisija esot atzinusi, ka DSK, pirmkārt, ir atlīdzība, kas tiek maksāta starp bankām, kurām ir savstarpēji jāsadarbojas, lai apstrādātu ar maksājumu karti veiktu darījumu, un kuras tādējādi nevar izvēlēties partneri, un, otrkārt, ka izdevējs ar pieņēmēja starpniecību sniedz pakalpojumus par labu komersantam. Taču izskatāmajā lietā Komisija atzīstot standarta mehānisma nepieciešamību, atsaucoties uz komisijas maksas piemērošanas ex post aizliegumu, bet uzstādot pret visām DSK vērstu prezumpciju.

192    Katrā ziņā, tā kā nav vajadzības spriest par šāda iebilduma pieņemamību, ir pietiekami uzsvērt, ka tas ir balstīts uz kļūdainu premisu. Lai gan lēmumā Visa II Komisija ir uzskatījusi, ka Visa DSK var būt piemērojams atbrīvojums atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, pirms tam tā secināja, ka ar tām tiek ierobežota tostarp pieņēmēju starpā notiekošā konkurence (lēmuma Visa II 68. apsvērums). Komisija arī ir uzskatījusi, ka Visa sistēmas funkcionēšanai DSK nav objektīvi nepieciešamas (lēmuma Visa II 58.–60. apsvērums). Būtībā šī ir analīze, kurai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sekojusi, pārbaudot MasterCard DSK atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam. Tātad šis iebildums ir balstīts uz tādu apsvērumu salīdzinājumu, kuriem nav viens un tas pats mērķis, proti, no vienas puses, prasītāju DSK konkurenci ierobežojošo seku analīzi atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam apstrīdētā lēmuma kontekstā, un, no otras puses, EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu ievērošanas analīzi lēmuma Visa II kontekstā.

193    Tādējādi šis iebildums un līdz ar to pamats kopumā ir jānoraida.

2.     Par otro pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu

194    Prasītājas šo pamatu ir izvirzījušas kā tādu, ko veido divas daļas. Ar pirmo daļu tās pārmet Komisijai, ka attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu izpildes pierādīšanu tā prasītājām esot uzlikusi pārāk lielu pierādīšanas pienākumu. Ar otro daļu prasītājas norāda, ka minēto nosacījumu analīzē, ko ir veikusi Komisija, esot tikušas pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

195    Runājot par pamata pirmo daļu, prasītājas būtībā norāda, ka Komisijai izvirzītie argumenti un pierādījumi esot bijis jāanalizē, pamatojoties tikai uz iespējamību savstarpēju izvērtēšanu. Tātad, pamatojoties uz prasītāju administratīvā procesa gaitā norādītajiem argumentiem, Komisijai, ja tā nenorāda kādu paskaidrojumu vai attaisnojumu, esot bijis jānonāk pie secinājuma, ka prasītājas ir pierādījušas, ka DSK atbilst EKL 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Tāpat tās norāda, ka esot jāpiemēro princips in dubio pro reo un ka tāpēc šaubu gadījumā Komisijai esot bijis jālemj tām par labu. Visbeidzot, dažas personas, kas iestājušās lietā, būtībā norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu prasītājām tiekot uzlikts pienākums nevis pierādīt DSK noteikšanai izmantotās metodoloģijas saprātīgo raksturu, bet gan attaisnot to noteikšanu noteiktā līmenī, kas atbilstot ļoti plašam pierādīšanas pienākumam.

196    Kā ir atgādināts Regulas Nr. 1/2003 2. pantā, uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot Līguma 81. panta 3. punkta priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti. No minētā izriet, ka personai, kas atsaucas uz EKL 81. panta 3. punktu, ar argumentiem un pārliecinošiem pierādījumiem ir jāpierāda, ka ir izpildīti šie nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑168/01 GlaxoSmithKline Services/Komisija, Krājums, II‑2969. lpp., 235. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Komisijai savukārt ir atbilstoši jāpārbauda šie argumenti un pierādījumi, tas ir, jākonstatē, vai ar tiem ir pierādīts, ka ir izpildīti visi EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Dažos gadījumos šiem argumentiem un pierādījumiem var būt nepieciešams Komisijas paskaidrojums vai pamatojums, pretējā gadījumā var secināt, ka persona, kas atsaucas uz EKL 81. panta 3. punktu, ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu. Komisijai šādā gadījumā ir jāatspēko šie argumenti un pierādījumi (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 236. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Tā kā nav iespējams abstrakti analizēt, vai Komisija nav ievērojusi iepriekš 197. punktā minēto judikatūru, abas šī pamata daļas ir jāizskata kopumā.

199    Attiecībā uz jebkuru uzņēmumu apvienības lēmumu, kas ierobežo konkurenci vai nu ar tā sekām, vai mērķi, principā var piemērot EKL 81. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 233. punkts un tajā minētā judikatūra).

200    Šīs tiesību normas piemērošana ir atkarīga no zināmiem nosacījumiem, kuru visu vienlaicīga izpilde ir nepieciešama un pietiekama. Ir vajadzīgs, pirmkārt, lai attiecīgs uzņēmumu apvienības lēmums vai lēmumu kategorija uzlabotu konkrētu preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicinātu tehnisku vai saimniecisku attīstību, otrkārt, lai lietotāji saņemtu pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, treškārt, lai ar to uzņēmumiem dalībniekiem netiktu paredzēti tādi ierobežojumi, kuri nav obligāti vajadzīgi, un, ceturtkārt, lai ar to tiem netiktu radīta iespēja novērst konkurenci attiecībā uz konkrētu preču būtisku daļu (šajā ziņā skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 234. punkts un tajā minētā judikatūra).

201    Jāatgādina, ka tiesa, kas izskata prasību atcelt lēmumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanu, sarežģītu ekonomisku vērtējumu gadījumā veic tikai ierobežotu kontroli pēc būtības, pārbaudot faktu materiālo pareizību, acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā neesamību un no tā izrietošās juridiskās kvalifikācijas pareizību (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 241. punkts un tajā minētā judikatūra).

202    Tomēr tai jāpārbauda ne tikai, vai iesniegtie pierādījumi ir faktiski pareizi, ticami un atbilstoši, bet arī, vai tie sniedz visu informāciju, kas jāņem vērā, vērtējot sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi pamato no tiem izdarītos secinājumus. Turpretim tā nav tiesīga ar savu ekonomisko vērtējumu aizstāt lēmuma, kura tiesiskums tai ir jāpārbauda, autora vērtējumu (iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 242. un 243. punkts).

203    Attiecībā uz Komisijas pārbaudi, ko tā ir veikusi saistībā ar pirmo EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu, prasītājas tai pārmet, ka tā esot koncentrējusies uz jautājumu, vai tehniskā un saimnieciskā attīstība izriet tieši no DSK, lai gan tai esot bijis jāņem vērā visas MasterCard sistēmas priekšrocības. Tās apgalvo, ka, ievērojot MasterCard sistēmas snieguma maksimizēšanu, ko ar DSK ir iespējams sasniegt, pirmais nosacījums katrā ziņā esot izpildīts pat tad, ja DSK būtu jāaplūko autonomi. Šajā ziņā tās Komisijai pārmet, ka tā neesot ņēmusi vērā DSK pozitīvās sekas attiecībā uz izdevēju tirgu un, lai gan tā atzīstot, ka DSK var dot ieguldījumu tehniskās un saimnieciskās attīstības veicināšanā, tā esot uzlikusi prasītājām pārmērīgu pierādīšanas pienākumu.

204    Dažas personas, kas iestājušās lietā, uzsver objektīvas tiešās un netiešās priekšrocības, kas var tikt attiecinātas uz DSK. Runājot par tiešajām priekšrocībām, komersanti gūstot labumu no darījuma apstrādes, ko veic izdevējs, un esot galvenie maksājuma garantijas, ko nodrošina izdevējs un ko finansē ar DSK, labuma guvēji. Tiek norādīts, ka citu maksājumu formu gadījumā komersantiem rodoties augsti izdevumi, kas tāpat tiekot pārnesti uz komersantu kopumu. Attiecībā uz netiešajām priekšrocības tiek norādīts uz bezmaksas finansējuma laikposmu, kas pastāv saistībā ar atliktā maksājuma kartēm un kredītkartēm, jo tas palīdzot stimulēt pirkumus un palielināt to summu. Tāpat tiek norādīts uz pieejas atšķirībām, kas šajā aspektā pastāvot starp apstrīdēto lēmumu un lēmumu Visa II. Skaidrojuma saistībā ar šo pieejas atšķirību neesamība esot pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

205    Komisija prasa šo pamatu noraidīt. Noteikti lietas dalībnieki, kas ir iestājušies lietā, lai atbalstītu tās prasījumus, apstrīd, ka DSK var uzskatīt par atlīdzību par priekšrocībām, kuras gūst komersanti.

206    Atbilstoši EKL 81. panta 3. punktā izvirzītajam pirmajam nosacījumam nolīgumiem, kuriem var tikt piemērots atbrīvojums, ir jābūt tādiem, “kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību”. Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka par uzlabojumu nevar uzskatīt jebkuras priekšrocības, ko partneri gūst no nolīgumiem attiecībā uz to ražošanas vai izplatīšanas darbību. Šim uzlabojumam it īpaši ir jāsniedz būtiskas objektīvas priekšrocības, kas varētu kompensēt negatīvās sekas, ko nolīgums rada konkurences jomā (skat. iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā Van den Bergh Foods/Komisija, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

207    Vispirms ir jānoraida prasītāju kritika, kas ir izteikta par to, ka Komisija esot kļūdaini izskatījusi DSK atsevišķi, neņemot vērā MasterCard sistēmas kopējo ieguldījumu tehniskajā un saimnieciskajā attīstībā, lai gan patiesībā tā šo ieguldījumu atzīstot. Tā kā attiecībā uz MasterCard sistēmu DSK nav uzskatāma par aksesuāru ierobežojumu, Komisija ir pamatoti pārbaudījusi, vai pastāv būtiskas objektīvas priekšrocības, kuras izriet tieši no DSK. Tātad apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma 679. apsvērumā Komisija atzīst, ka tādas maksājumu karšu sistēmas kā MasterCard sistēma rada tehnisku un saimniecisku attīstību, neietekmē jautājumu, vai DSK izpilda pirmo EKL 81. panta 3. punktā noteikto nosacījumu.

208    No apstrīdētā lēmuma 674.–677. apsvēruma, kura atbilstību prasītājas nav apstrīdējušas, izriet, ka to argumentācija, kas ir tikusi iesniegta administratīvā procesa gaitā, ir balstīta uz DSK lomu MasterCard sistēmas “izdošanas” un “pieņemšanas” aspektu līdzsvarošanā.

209    Šajā argumentācijā kā postulāts tiek pieņemts, ka izdevējbankas un pieņēmējbankas sniedz kopīgu pakalpojumu, kas rada kopīgas izmaksas (pirmais postulāts), un ka izdevējbankas uzņemas lielāko sistēmas izmaksu daļu (otrais postulāts). Tātad, lai tās varētu turpināt veicināt maksājumu karšu izmantošanu un sniegt pakalpojumus, kas minētās kartes padara pievilcīgas, esot nepieciešams, lai no sistēmas “pieņemšanas” segmenta tām par labu tiktu pārdalīti [naudas līdzekļi]. Šī pārdalīšana ļaujot sasniegt līdzsvaru līmenī, kurā tiek nodrošināts MasterCard sistēmas darbības maksimālais sniegums (trešais postulāts). MasterCard sistēmas radītās tehniskas un saimnieciskas attīstības pamatā esot šī maksimizēšana. Prasītāju piemērotās DSK noteikšanas metodes ļaujot sasniegt optimālu izdevumu sadalījumu starp sistēmas “pieņemšanas” un “izdošanas” segmentiem.

210    Attiecībā uz pirmo postulātu to iemeslu dēļ, kas līdzinās iepriekš 175.–177. punktā minētajiem iemesliem, ir pietiekami uzsvērt, ka, neraugoties uz starp karšu izdošanas un veikto darījumu pieņemšanas darbībām pastāvošo mijiedarbību, Komisija, apstrīdētā lēmuma 681. un 682. apsvērumā noraidot prasītāju norādīto kopējo izmaksu, kuras ir saistītas ar kopīgi sniedzamo pakalpojumu, kvalifikāciju, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

211    Attiecībā uz otro postulātu, kā Komisija to būtībā ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 686. apsvērumā, ir pietiekami uzsvērt, ka tas ir balstīts uz daļēju izdošanas un pieņemšanas darbības attēlojumu, tajā ņemot vērā tikai izdevējbanku veiktās izmaksas un, neraugoties uz to nozīmīgumu, kas ir uzsvērts iepriekš 106.–108. punktā, izlaižot ienākumus vai citas ekonomiskās priekšrocības, kuras tās gūst no to maksājumu karšu izdošanas darbības.

212    Visbeidzot, attiecībā uz trešo postulātu ir jāuzsver, ka Komisija nav vienīgi noraidījusi prasītāju sniegtos pierādījumus, pamatojoties uz to, ka tiem nav pietiekama pierādīšanas spēka, bet gan attiecīgi apstrīdētā lēmuma 702.–708. un 709.–724. apsvērumā tāpat ir norādījusi, ka gan MasterCard sistēmas funkcionēšana, gan arī DSK noteikšanas metodes lielā mērā atkāpjas no teorētiskā – Bekstera – modeļa, uz kuru prasītājas balsta savu argumentāciju.

213    Tātad, runājot par MasterCard sistēmas salīdzinājumu ar Bekstera modeli, Komisija tostarp ir uzsvērusi fundamentālo atšķirību saistībā ar maksājumu karšu pieņemšanas no komersantu puses motīviem. Kamēr Bekstera modeļa pamatā ir minēto karšu brīva pieņemšana no komersantu puses, ņemot vērā priekšrocības, ko tiem rada ar šo maksājumu kārtību saistītie pakalpojumi, praksē šo pieņemšanu motivē arī ierobežojums, ko rada attiecībā uz šo maksājumu veidu pastāvošais patērētāju pieprasījums, kā arī darījumu zaudēšanas risks, kas ir saistīts ar šī maksājumu veida noraidīšanu vai diskriminēšanu.

214    Attiecībā uz DSK noteikšanai izmantotajām metodēm Komisija ir uzsvērusi atšķirības starp prasītāju izmantoto praksi un Bekstera modeli.

215    Runājot par kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm piemērojamo metodi (MasterCard Standard Interchange Methodology, apstrīdētā lēmuma 710.–718. apsvērums), Komisijas kritika būtībā attiecas uz karšu turētāju un komersantu pieprasījuma, kas pastāv attiecībā uz šo maksāšanas veidu, attīstības analīzes vājumu, lai gan tas ir viens no būtiskajiem Bekstera modeļa elementiem. Tātad komersantu pieprasījums esot vienkārši aplēsts, izmantojot salīdzinājumu ar izmaksām, kuras varētu būt vajadzīgas klientu karšu sistēmas radīšanai. Tā norāda uz šīs analīzes robežām, jo ne visiem komersantiem ir vēlēšanās vai iespējas izveidot klientu karšu sistēmu. Attiecībā uz karšu turētāju pieprasījuma analīzi Komisija norāda, ka prasītājas nevis aprēķina pieprasījuma izmaiņas, bet pamatojas tikai uz izdevējbanku sniegto informāciju.

216    Runājot par debetkartēm piemērojamo metodi (Global MasterCard Debit Interchange Fee Methodology, apstrīdētā lēmuma 719.–724. apsvērums), Komisija, atzīstot, ka tā ir tuvāka Bekstera modelim, jo tajā tiek ņemtas vērā gan ar izdošanu saistītās izmaksas, gan arī tās, kuras ir saistītas ar pieņemšanu, būtībā uzskata, ka šī metode ir balstīta uz ārkārtīgi plašu ar izdošanu saistīto izmaksu priekšstatu, tajā iekļaujot ar katru maksājumu metodi saistītos izdevumus, tādus kā izdevumus saistībā ar norēķinu konta turēšanu.

217    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja noraidīt argumentāciju, ko prasītājas bija iesniegušas, lai pierādītu objektīvo priekšrocību, kas var izrietēt no MasterCard sistēmas, attiecināmību uz DSK lomu.

218    Konkrētāk, no iepriekš 210.–215. punkta izriet, ka prasītāju pieeja ir vērsta, pirmkārt, uz to, lai pārvērtētu izdevējbanku veiktos izdevumus un, otrkārt, nepietiekami novērtētu komersantu no šī maksājumu veida iegūstamās priekšrocības.

219    Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka tās esot iesniegušas lielu skaitu ekonomisku pierādījumu, kas pierādot to argumentācijas pamatotību, šo secinājumu nevar atspēkot. Šajā ziņā prasītājas norāda uz to APPI attiecīgajām rindkopām un tai pievienotajiem ekonomiskajiem pierādījumiem, kā arī uz pielikumiem A.13 un A.14. Tās tāpat atgādina lēmuma Visa II 83. apsvērumā iekļauto Komisijas konstatējumu, atbilstoši kuram “jo vairāk komersantu ir sistēmā, jo vairāk labuma gūst maksājumu karšu turētāji, un otrādi”, ko prasītājas interpretē kā to argumentu pamatotības atzīšanu.

220    Šajā ziņā, kā Komisija būtībā ir norādījusi vienā no apstrīdētā lēmuma pielikumiem, kurš ir veltīts prasītāju sniegto ekonomisko pierādījumu atspēkošanai (apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma 10. punkts), ir jāuzsver, ka, pat ja pieņem, ka no šiem pierādījumiem varētu secināt, ka DSK dod ieguldījumu MasterCard sistēmas snieguma pieaugumā, ar to nepietiktu, lai pierādītu, ka tās atbilst pirmajam EKL 81. panta 3. punktā noteiktajam nosacījumam.

221    Jākonstatē, ka primārie MasterCard sistēmas snieguma pieauguma labuma guvēji ir maksājumu organizācija MasterCard un bankas – tās dalībnieces. Tomēr, kā izriet no iepriekš 206. punktā minētās judikatūras, par uzlabojumu EKL 81. panta 3. punkta izpratnē nevar uzskatīt jebkuras priekšrocības, ko, pamatojoties uz nolīgumiem, partneri gūst attiecībā uz to ražošanas vai izplatīšanas darbību.

222    Runājot par komersantiem, lai gan apgrozībā esošo karšu pieaugums var palielināt labumu, ko tie gūst no MasterCard sistēmas, tā sekas ir arī spiediena, ko tie varētu īstenot attiecībā uz DSK summu, samazināšanās un tādējādi prasītāju ietekmes tirgū pieaugums. Saprātīgi var secināt, ka atteikuma pieņemt šo maksāšanas līdzekli vai tā diskriminēšanas radītais risks izraisīt negatīvas sekas attiecībā uz komersantu klientiem ir jo lielāks, jo nozīmīgāks ir apgrozībā esošo maksājumu karšu skaits.

223    Šī argumentācija būtībā ir atrodama apstrīdētā lēmuma 729. un 730. apsvērumā. Lai gan 729. apsvērumā ir atzīts “fakts, ka principā maksājumu karšu sistēmā, ko raksturo ārējās netiešā tīkla sekas, starpbanku komisijas var palīdzēt maksimizēt tīkla sniedzamo labumu attiecībā uz lietotājiem”, 730. apsvērumā tāpat ir uzsvērts, ka bankas DSK var izmantot, lai “uzlabotu efektivitāti vai gūtu ienākumus”.

224    Attiecībā uz lēmuma Visa II 83. apsvērumā veikto atsauci ir jānorāda, ka, lai gan Komisija tajā ir pieļāvusi, ka Visa sistēmas lietderīgums attiecībā uz katru lietotāju kategoriju ir atkarīgs no citai kategorijai piederošo lietotāju skaita, tā ir arī uzsvērusi, ka ir grūti noteikt viena ar Visa karti veikta maksājuma vidējo lietderīguma robežvērtību katrai lietotāju kategorijai un nepieciešamību atrast pieņemamu aizstājošo indikatoru, ar kuru tiktu apmierinātas Komisijas rūpes tostarp attiecībā uz to, lai DSK būtu noteiktas līmenī, kas “maksimizētu ienākumus” (lēmuma Visa II 80. apsvērums). Tātad, lai gan Visa DSK tika piemērots atbrīvojums, tā pamatā nav vienīgi to ieguldījums sistēmas snieguma pieaugumā, bet gan tas, ka šīs DSK tika noteiktas, atsaucoties uz trim izmaksu kategorijām, kuras atbilst pakalpojumiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas vismaz daļēji tiek sniegti par labu komersantiem, proti, darījumu apstrādes izmaksām, “maksājumu garantijas” sniegšanas izmaksām un bezmaksas finansēšanas laikposma izmaksām (lēmuma Visa II 84. un 85. apsvērums).

225    Taču, lai gan prasības pieteikuma zemsvītras piezīmē prasītājas norāda, ka “līdz šai dienai sniegtie neapstrīdētie pierādījumi pierāda, ka starpbanku komisijas atbilst nedaudz vairāk kā divām trešdaļām maksājumu garantijas, bezprocentu laikposma un pārvaldes izdevumu izmaksām [..] un tajās pat nav iekļauta samaksa par vairākām citām priekšrocībām, tādām kā pārdošanas apjoma pieaugums un “cash flow” priekšrocības, kuras komersanti tāpat saņem”, ir jāuzsver, ka šo apgalvojumu neapstiprina neviens pierādījums, kas ļautu pārbaudīt tā atbilstību patiesībai.

226    Tādējādi ir jāsecina, ka, tā kā nav sniegts pierādījums par pietiekami ciešas saiknes starp DSK un objektīvajām priekšrocībām, kuras saņem komersanti, esamību, ar apstākli, ka DSK varētu dot ieguldījumu MasterCard sistēmas snieguma pieaugumā, pašu par sevi nevar pierādīt, ka pirmais EKL 81. panta 3. punktā izvirzītais nosacījums ir izpildīts.

227    Prasītājas tāpat pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā neesot ņēmusi vērā priekšrocības, kas no DSK izrietot attiecībā uz karšu turētājiem, un, otrkārt, ka tā rīkojoties kā DSK “cenu regulators”.

228    Attiecībā uz pirmo kritikas punktu, protams, ir taisnība, ka no iedibinātās judikatūras izriet, ka būtiskas objektīvas priekšrocības, ar kurām ir saistīts pirmais EKL 81. panta 3. punkta nosacījums, var rasties ne tikai konkrētajā tirgū, bet arī ikvienā citā tirgū, kurā attiecīgais nolīgums var radīt labvēlīgas sekas, vai pat, vispārīgāk, var attiekties uz ikvienu pakalpojumu, kura kvalitāte vai efektivitāte ar minētā nolīguma esamību var tikt uzlabota (Vispārējās tiesas 2002. gada 28. februāra spriedums lietā T‑86/95 Compagnie générale maritime u.c./Komisija, Recueil, II‑1011. lpp., 343. punkts, un iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija, 248. punkts). Tomēr, tā kā komersanti ir viena no divām lietotāju grupām, ko skar maksājumu kartes, pati EKL 81. panta 3. punkta otrā nosacījuma esamība nepieciešami nozīmē, ka būtisku objektīvu priekšrocību pastāvēšana ir jāpierāda arī attiecībā uz komersantiem.

229    Tātad, tā kā šāds pierādījums nav sniegts, prasītāju kritika attiecībā uz priekšrocību, kas no DSK izrietot attiecībā uz karšu turētājiem, nepietiekamu ņemšanu vērā katrā ziņā ir neefektīva.

230    Saistībā ar otro kritikas punktu, kurā ir pārņemta šī pamata pirmās daļas kontekstā attīstītā argumentācija, prasītājas, kā arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, būtībā norāda, ka, pamatojoties uz administratīvā procesa ietvaros sniegto argumentāciju, tās atspēkošanas pienākumam būtu bijis jāpāriet uz Komisiju. Tāpat tās pārmet Komisijai, ka tā esot uzlikusi tām pienākumu pamatot DSK noteikšanu konkrētā līmenī. Visbeidzot, prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, atsaucas uz apstākli, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija esot izplatījusi paziņojumu par konkursu attiecībā uz pētījumu par “komersantu izdevumiem un ieguvumiem, tiem akceptējot dažādas maksājumu metodes”, lai būtībā uzsvērtu tādu datu trūkumu, kas atbilstu Komisijas prasītajam ekonomisko pierādījumu līmenim.

231    Ir jāatgādina, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi iepriekš 197. punktā minētajā judikatūrā paredzēto pienākumu, jo tā ir pārbaudījusi un atbilstoši noraidījusi prasītāju administratīvā procesa ietvaros sniegto argumentāciju.

232    Attiecībā uz apgalvojumu par datu, kas atbilstu Komisijas prasītajam ekonomisko pierādījumu līmenim, neesamību, ja pieņem, ka tas ir patiess, tas nevarētu nozīmēt pierādīšanas pienākuma atvieglošanu vai pat tā apgriešanu, kā to, šķiet, norāda prasītājas. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šo grūtību var uzskatīt par tādu, kura izriet no prasītāju administratīvā procesa ietvaros sniegtās argumentācijas nozīmes.

233    Tātad, ciktāl nevar precīzi pierādīt to priekšrocību apjomu, kuras ir uzskatāmas par tādām, kas pamato komersantu maksājamo finansiālo kompensāciju attiecībā uz izdevējbanku veiktajiem izdevumiem, var saprātīgi uzskatīt, ka, lai pierādītu, ka DSK atbilst EKL 81. panta 3. punktā noteiktajam pirmajam nosacījumam, prasītājām ir jāidentificē pakalpojumi, ko sniedz debetkaršu, atliktā maksājuma karšu vai kredītkaršu izdevējbankas un kuri var veidot objektīvas priekšrocības attiecībā uz komersantiem. Tāpat tām ir jāpierāda, ka starp izdevumiem, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu šos pakalpojumus, un DSK summu pastāv pietiekami skaidra korelācija. Saistībā ar šo pēdējo jautājumu ir jāuzsver, ka šo izdevumu noteikšanu nevar veikt, neņemot vērā citus ienākumus, ko izdevējbankas gūst saistībā ar šo pakalpojumu sniegšanu, vai tajos iekļaujot izdevumus, kas ar šiem pakalpojumiem nav tieši saistīti.

234    Tā kā iepriekš 214.–218. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja pamatoti secināt, ka gan ar metodi, kas ir piemērojama kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, gan arī ar to, kas ir piemērojama debetkartēm, nevar pierādīt, ka EKL 81. panta 3. punkta pirmais nosacījums ir izpildīts, ar vairāku personu, kas iestājušās lietā, uzsvērto apstākli, ka DSK esot kompensācija par zināmām komersantiem sniedzamajām priekšrocībām, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, nevar pierādīt, ka DSK izpilda šīs tiesību normas nosacījumus.

235    Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu bez paskaidrojumiem atkāpusies no nostājas, ko tā lēmumā Visa II bija ieņēmusi attiecībā uz DSK analīzi saistībā ar EKL 81. panta 3. punktu, jo lēmumā Visa II atbrīvojums tika piešķirts, ņemot vērā aprēķina metodi, ar kuru DSK summa bija ierobežota ar noteiktām komersantiem piešķirtām priekšrocībām, kas apstākļus, kuros tika pieņemts minētais lēmums, nošķir no šīs lietas apstākļiem.

236    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisijas argumentācijā attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pirmo nosacījumu būtu pieļauta nelikumība. Tā kā, lai piemērotu šo tiesību normu, ir vajadzīgs, lai būtu izpildīti visi tajā paredzētie nosacījumi, šī pamata otrā daļa ir jānoraida un nav vajadzības izskatīt prasītāju kritiku attiecībā uz citiem Komisijas atbilstoši šim pantam veiktās analīzes aspektiem.

237    Tādējādi pamata pirmā daļa attiecībā uz prasītājām uzliktā pierādīšanas pienākuma pārmērīgo raksturu tāpat ir jānoraida. No iepriekš minētā izklāsta izriet, ka Komisija ir izskatījusi prasītāju izvirzītos argumentus un pierādījumus un, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir varējusi pamatoti secināt, ka ar tiem nevar pierādīt, ka EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti. Tā kā Komisija ir varējusi atbilstoši secināt, ka prasītājas nav sniegušas atbrīvojuma, uz kuru tās atsaucas, pierādījumu, apgalvojums attiecībā uz in dubio pro reo principa pārkāpumu tāpat ir jānoraida.

3.     Par trešo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu maksājumu organizācijas MasterCard kā uzņēmumu apvienības kļūdainas kvalifikācijas dēļ

238    Prasītājas, kuras atbalsta personas, kas iestājušās lietā, Komisijai pārmet, ka tā, neņemot vērā izmaiņas, kas MasterCard struktūrā un pārvaldē tikušas izdarītas ar IPO, esot kļūdaini uzskatījusi, ka pastāv uzņēmumu apvienība EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, lai gan no izmaiņām izrietot, ka bankas MasterCard vairs nekontrolē un tā vienpusēji lemj par DSK. Tostarp prasītājas norāda, ka banku kontroles esamība vai neesamība ir nozīmīgs apstāklis. Komisija tāpat esot kļūdaini uzskatījusi, ka pēc IPO Eiropas bankas ar Eiropas līmeņa padomes starpniecību ir turpinājušas uzņemties atbildību par maksājumu organizācijas MasterCard darbību Eiropā.

239    Turklāt gan prasītājas, gan arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, kritizē Komisijas piemēroto kritēriju attiecībā uz interešu kopības starp maksājumu organizāciju MasterCard un bankām saistībā ar DSK noteikšanu esamību. Komisija tiek kritizēta tādēļ, ka tā neesot pierādījusi, ka, nosakot DSK, maksājumu organizācija MasterCard drīzāk turpinātu darboties banku interesēs vai to vārdā nekā MasterCard akcionāru vārdā. Viena persona, kas iestājusies lietā, tāpat uzsver, ka šis kritērijs nebalstoties ne uz vienu judikatūras precedentu. Vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka tās neesot spējīgas īstenot nekādu ietekmi uz maksājumu organizācijas MasterCard instancēm un ka pret tām tiekot izrādīta attieksme kā pret organizācijas klientiem.

240    Komisija prasa šo pamata daļu noraidīt.

241    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 81. pants apvienībām ir piemērojams tiktāl, ciktāl to pašu darbība vai uzņēmumu, kas ir to locekļi, darbība rada sekas, ko ar šo tiesību normu paredzēts novērst (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedumu lietā T‑193/02 Piau/Komisija, Krājums, II‑209. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

242    Tāpat ir jāatgādina, ka jēdzieni “vienošanās”, “uzņēmumu apvienību lēmumi” un “saskaņotās darbības” no subjektīvā viedokļa aptver slepenas ļaunprātīgas vienošanās formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 23. punkts).

243    Runājot it īpaši par “uzņēmumu apvienību lēmuma” jēdzienu, kā ģenerāladvokāts Ležē [Léger] ir uzsvēris savos secinājumos lietā, kurā tika pasludināts Tiesas 2002. gada 19. februāra spriedums C‑309/99 Wouters u.c. (Recueil, I‑1577., I‑1582. lpp., 62. punkts), šis jēdziens ir paredzēts, lai nepieļautu, ka vienīgi formas dēļ, kādā uzņēmumi saskaņo savu rīcību tirgū, tie varētu izvairīties no konkurences tiesību normām. Lai nodrošinātu šī principa efektivitāti, EKL 81. panta 1. punkts aptver ne vien tiešu rīcības saskaņošanas starp uzņēmumiem kārtību (vienošanās un saskaņotās darbības), bet arī institucionalizētas sadarbības formas, tas ir, situācijas, kad saimnieciskās darbības subjekti rīkojas ar kolektīvas struktūras vai kopīgas institūcijas starpniecību.

244    Tātad šajā lietā ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz izmaiņām, kas izdarītas ar IPO, maksājumu organizācija MasterCard joprojām ir uzskatāma par rīcības saskaņošanas starp bankām institucionalizētu formu.

245    Pirmām kārtām, lai gan ir atzīts, ka kopš IPO lēmumus attiecībā uz DSK pieņem maksājumu organizācijas MasterCard institūcijas un ka bankas šajā lēmumu pieņemšanas procesā nepiedalās, tomēr no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, kurš, piemērojot iepriekš 64. punktā minēto judikatūru, ir atbilstošs tā tiesiskuma pārbaudes datums, pastāvošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem izriet, ka laikposmā pēc IPO bankas gan atsevišķu valstu, gan arī Eiropas līmenī ir turpinājušas kopīgi īstenot lēmumpieņemšanas pilnvaras attiecībā uz maksājumu organizācijas MasterCard funkcionēšanas būtiskajiem aspektiem.

246    Pirmkārt, attiecībā uz maksājumu organizācijas MasterCard funkcionēšanu valstu līmenī Komisija apstrīdētā lēmuma 58.–62. apsvērumā, uz kuriem ir ietverta atsauce šī paša lēmuma 359. apsvērumā, ir norādījusi, ka bankām ir tiesības pieņemt konkrētus valsts noteikumus, kuri ir piemērojami noteiktā tirgū un daļēji aizstāj pasaules tīkla noteikumus. Šo noteikumu skaitā ietilpst “standarta noteikumi, kas ir piemērojami visiem valsts iekšējiem darījumiem, ieskaitot tos, kuros pieņemšanu veic ārpus attiecīgas valsts esošie dalībnieki” (apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums). Šo valsts līmenī īstenojamo lēmumpieņemšanas pilnvaru raksturīgākais piemērs ir valsts starpbanku komisijas noteikšana, kura ir piemērojama, tai dodot priekšroku attiecībā pret DSK. Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā tāpat ir norādījusi, ka šādi valsts līmeņa noteikumi prasītājām nav jāapstiprina vai jāapliecina.

247    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 50.–57., 364. un 365. apsvērumā Komisija varēja atbilstoši uzsvērt, ka pēc IPO joprojām pastāv Eiropas līmeņa padome, ko veido Eiropas banku pārstāvji, un tā ir kompetenta lemt par “būtiskiem jautājumiem”, kuru skaitā ietilpst pievienošanās pieteikumu izskatīšana, naudas sodi, reģionāli funkcionēšanas noteikumi, novērtējums un maksājumi, ciktāl šim novērtējumam un maksājumiem nav izslēdzoša efekta, reģionālu produktu uzlabošana un izstrādāšana, “ciktāl iniciatīvas produktu attīstības jomā neskar no konkurences viedokļa sensiblus elementus”, gada izdevumu budžets, pāri palikušie līdzekļi un noteikumi attiecībā uz zīmolu sadarbību [Co‑Branding] un partnerību karšu jomā (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums).

248    Protams, kā prasītājas atgādina savos procesuālajos rakstos, Eiropas līmeņa padomei ir jāievēro Pasaules līmeņa padomes norādes un tās lēmumpieņemšanas pilnvaras var tikt atsauktas. Tomēr Pasaules līmeņa padomes iespēja izdot norādes, ar kurām tiek precizētas, piemēram, Eiropas līmeņa padomes kompetences robežas, nekādi negroza apstākli, ka šī pēdējā minētā īsteno lēmumpieņemšanas pilnvaras. Tas pats ir piemērojams iespējai, ka Pasaules līmeņa padome pati īsteno Eiropas līmeņa padomes prerogatīvas vai atsauc tās pilnvaras, ievērojot šīs iespējas īstenošanai paredzētos īpaši striktos nosacījumus, kuri ir atgādināti apstrīdētā lēmuma 55. un 56. apsvērumā.

249    Jākonstatē, ka banku lēmumpieņemšanas pilnvaru maksājumu organizācijā MasterCard Eiropas un valstu līmenī saglabāšana lielā mērā relativizē no IPO izrietošās sekas. Rodas iespaids, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā maksājumu organizācija MasterCard Eiropā drīzāk turpināja funkcionēt kā uzņēmumu apvienība, kurā bankas nav tikai sniedzamu pakalpojumu klienti, bet arī kolektīvi un decentralizētā veidā piedalās būtiskajos lēmumpieņemšanas pilnvaru aspektos.

250    Otrām kārtām, Komisija būtībā ir varējusi pamatoti secināt, ka, lai gan kopš IPO bankas vairs nekontrolē MasterCard un vairs nepiedalās DSK summas noteikšanā, DSK atspoguļo banku intereses, jo šajā jautājumā pastāv maksājumu organizācijas MasterCard un banku interešu kopība.

251    Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka interešu kopības vai kopīgas intereses esamība ir atbilstošs apstāklis, lai novērtētu uzņēmumu apvienības lēmuma EKL 81. panta 1. punkta izpratnē pastāvēšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 27. janvāra spriedumu lietā 45/85 Verband der Sachversicherer/Komisija, Recueil, 405. lpp., 29. punkts).

252    Otrkārt, Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka bankas, ieskaitot tās, kuras darbojas pieņēmēju tirgū, ir ieinteresētas noteikt DSK augstā līmenī.

253    Kā Komisija ir pamatoti uzsvērusi apstrīdētā lēmuma 383. apsvērumā, šīs pēdējās minētās bankas, pateicoties DSK, gūst labumu no minimālā cenu līmeņa, kas tām iepriekš 134. punktā minēto iemeslu dēļ dod iespēju viegli pārnest DSK uz komersantiem. Tātad attiecībā uz bankām saistībā ar to pieņemšanas darbību DSK ir uzskatāmas par izdevumiem tikai tad, ja bankas nolemj to segšanu uzņemties pašas. Tomēr no iepriekš minētā 162.–164. punkta izriet, ka šādam pieņēmumam drīzāk ir izņēmuma raksturs.

254    Turklāt pat šādos apstākļos var saprātīgi uzskatīt, ka DSK attiecībā uz bankām, ciktāl tās veic arī izdošanas darbību, paliek ienākumu avots. Šajā ziņā ir jānorāda, ka nedz prasītājas, nedz arī personas, kas iestājušās lietā, nav iesniegušas pierādījumus, lai atspēkotu apstrīdētā lēmuma 385. apsvērumā norādītā Komisijas apgalvojuma pamatotību, kurš ir izteikts par to, ka, tā kā līdz 2004. gada 31. decembrim pastāvēja MasterCard sistēmas noteikums NAWIR (No Acquiring Without Issuing Rule [bez izsniegšanas netiek veikta pieņemšana]), ar kuru bankām, kuras vēlējās pieņemt darījumus, bija uzlikts pienākums veikt maksājumu karšu izsniegšanas darbību, gandrīz visas bankas, kuras veica pieņemšanas darbību, bija arī karšu izdevējas un tādējādi guva labumu no DSK.

255    Treškārt, apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā Komisija tāpat ir varējusi pamatoti secināt, ka maksājumu organizācijai MasterCard arī bija interese noteikt augstu DSK likmi, “jo dalības maksa, ko [MasterCard un tās konsolidētās struktūrvienības] iekasēja no bankām apmaiņā pret saviem koordinēšanas un tīkla pakalpojumiem, ir saistīta ar darījumiem” (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums). Maksājumu organizācijas MasterCard darījumu skaits un tātad ienākumi ir būtiski atkarīgi no banku vēlēšanās piedāvāt MasterCard maksājumu kartes saviem klientiem. Tādējādi maksājumu organizācijas MasterCard interesēs ir noteikt DSK līmenī, kurš attiecībā uz bankām ir uzskatāms par pievilcīgu, – kas liek uzsvērt Komisijas apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērumā norādīto apstākli, ka starpsistēmu konkurence norisinās veidā, kas negatīvi ietekmē maksājumu karšu sistēmas, kuras piedāvā zemāku DSK līmeni.

256    Ceturtkārt, no prasītāju procesuālajiem aktiem izriet, ka tās nenoliedz apstrīdētā lēmuma 389. apsvērumā norādītā apstākļa, atbilstoši kuram “pēc IPO konstatētā attīstība tāpat parāda, ka, nosakot [DSK] līmeni, [maksājumu organizācija MasterCard] ņem vērā konkrētās banku intereses”, patiesumu. To argumentācija drīzāk ir vērsta uz to, lai uzsvērtu, ka tā vienīgi rīkojas kā tāds pakalpojumu sniedzējs, kurš cenšas apmierināt savu klientu – izdevējbanku, pieņēmējbanku un komersantu – intereses.

257    Tomēr ir jākonstatē, ka banku un komersantu iekļaušana vienā grupā nešķiet visai pārliecinoša, jo, kā ir uzsvērts iepriekš 212.–217. punktā, attiecībā uz pēdējiem minētajiem tiek mēģināts panākt maksimālo tolerances līmeni saistībā ar darījumu, kas ir veikti ar maksājumu kartēm, cenu.

258    Prasītāju argumentācija, ka kopš MasterCard IPO maksājumu organizācija MasterCard vērā ņemot tikai savu publisko akcionāru intereses, tāpat nešķiet pārliecinoša. Tā kā DSK noteikšana augstā līmenī ļauj panākt lielāku darījumu skaitu un tādējādi radīt pozitīvas sekas attiecībā uz maksājumu organizācijas MasterCard ienākumiem, var tikt saprātīgi secināts, ka starp MasterCard akcionāriem un bankām nav interešu konflikta.

259    Jākonstatē, ka, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, proti, banku lēmumpieņemšanas pilnvaru maksājumu organizācijā MasterCard saglabāšanu pēc IPO un interešu kopības starp MasterCard un bankām DSK jautājumā esamību, Komisija ir varējusi būtībā pamatoti secināt, ka, neraugoties uz izmaiņām, kas ar IPO ir tikušas izdarītas MasterCard, maksājumu organizācija MasterCard ir turpinājusi funkcionēt kā banku rīcības koordinēšanas institucionalizēta forma. Tādējādi attiecībā uz maksājumu organizācijas MasterCard institūciju pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem tiek noteiktas DSK, tā ir pamatoti atstājusi spēkā to kā uzņēmumu apvienības lēmumu kvalifikāciju.

260    Tādējādi trešais pamats ir jānoraida un nepastāv vajadzība izskatīt prasītāju kritiku attiecībā uz citiem apstākļiem, kurus Komisija ir izmantojusi, lai pamatotu savu secinājumu, tostarp apstākli, ka attiecībā uz DSK bankas ir akceptējušas jauno pārvaldes veidu (apstrīdētā lēmuma 394.–396. apsvērums).

4.     Par ceturto pamatu attiecībā uz procesuālo trūkumu un kļūdu faktos esamību apstrīdētajā lēmumā

261    Šo pamatu veido divas daļas attiecībā uz, pirmkārt, prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un, otrkārt, kļūdu faktos, kas apstrīdēto lēmumu padarot par spēkā neesošu.

a)     Par pamata pirmo daļu attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

262    Prasītājas norāda četrus iebildumus, ar kuriem tās kritizē, pirmkārt, vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu, otrkārt, šīs vēstules skaidrības trūkumu, treškārt, jaunu apstākļu esamību apstrīdētajā lēmumā un, ceturtkārt, veidu, kādā Komisija informēja noteiktas valstu konkurences iestādes.

 Par pirmo iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu

263    Prasītājas pārmet Komisijai, ka otrā PPI vietā tā esot izmantojusi vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts. Ar šo vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts, tiekot pārsniegtas vienkāršas papildu pierādījumu sniegšanas robežas, un tajā esot ietverti jauni juridiski argumenti un būtiski fakti.

264    Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

265    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa gaitā būtu bijusi iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 10. punkts, un 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, I‑865. lpp., 21. punkts).

266    Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts atspoguļo šo principu tiktāl, ciktāl tajā paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 67. punkts), lai ieinteresētajām personām faktiski būtu zināma rīcība, par kuru Komisija tās vēlas saukt pie atbildības, un lai tās varētu lietderīgi aizstāvēties, pirms Komisija pieņem galīgo lēmumu. Šo prasību var uzskatīt par izpildītu, ja lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām tikusi dota iespēja izteikties (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

267    Tomēr šīs norādes var tikt sniegtas kopsavilkuma veidā un galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem kopijai (šajā ziņā skat. iepriekš 265. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts), jo šis paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktiskiem un tiesiskiem vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 4487. lpp., 70. punkts). Tādējādi par pieļaujamiem ir atzīstami paziņojuma par iebildumiem papildinājumi, kas izdarīti, ņemot vērā lietas dalībnieku atbildes rakstu, kurā iekļautie argumenti pierāda, ka tie faktiski ir varējuši īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija administratīvā procesa vajadzībām var arī pārskatīt vai papildināt faktiskos vai tiesiskos argumentus, lai pamatotu tās izteiktos iebildumus (šajā ziņā skat. iepriekš 228. punktā minēto spriedumu lietā Compagnie générale maritime u.c./Komisija, 448. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā T‑310/01 Schneider Electric/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 438. punkts).

268    Tātad papildu iebildumu paziņošana ieinteresētajām personām ir vajadzīga tikai tad, ja pārbaužu rezultātā Komisijai ir radies pamats inkriminēt uzņēmumiem jaunus darbības aktus vai būtiski grozīt apstrīdēto pārkāpumu pierādījumus (iepriekš 266. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 192. punkts).

269    Visbeidzot, tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi nepilnību, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas atbilstoši pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nepilnība nebūtu pieļauta, piemēram, tādēļ, ka tas būtu varējis savai aizstāvībai izmantot dokumentus, kuriem administratīvā procesa gaitā tam tikusi liegta piekļuve (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, I‑10821. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 28. punkts).

270    Šajā lietā ir jāuzsver, ka, lai gan PPI 202.–213. apsvērumā Komisija ir balstījusies uz maksājumu organizācijas MasterCard raksturojumiem pirms IPO, lai secinātu, ka tā ir uzņēmumu apvienība EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, no citām šī paziņojuma par iebildumiem rindkopām var secināt, ka Komisija uzskatīja, ka MasterCard paziņotais IPO nemaina tās secinājuma par EKL 81. panta pārkāpuma esamību pamatotību. Tā 25. apsvēruma ir uzsvērts, ka prasītāju sniegtie dokumenti nepierādot, ka pēc IPO Eiropas līmeņa padome būtu zaudējusi spēju noteikt DSK. Minētā PPI 28. apsvērumā Komisija ir prezentējusi ar IPO veiktos grozījumus, sniedzot norādi, ka bankas turpināšot spēlēt lomu jaunajā struktūrā.

271    Lai gan ir atklājies, ka viens no apstākļiem, ko Komisija ir norādījusi PPI, atšķiras no tā, kas beigās tika nolemts IPO kontekstā, proti, Eiropas līmeņa padome nav saglabājusi spēju noteikt DSK, tas negroza faktu, ka ar PPI prasītājām bija dota iespēja izteikt savu viedokli par Komisijas iebildumu saistībā ar MasterCard sistēmas kā uzņēmumu apvienības kvalifikāciju EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un it īpaši par IPO ietekmes uz šo kvalifikāciju neesamību. No tā loģiski izriet, ka uzklausīšanā, kas ir notikusi pēc to APPI, Komisija varēja uzklausīt prasītājas.

272    Šo prasītāju iespēju izteikt savu viedokli administratīvajā procesā apstiprina apstāklis, ka būtisku savas APPI daļu tās ir veltījušas IPO sekām attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu.

273    Tādējādi šīs lietas apstākļos ir uzskatāms, ka vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, izmantošana paziņojuma par iebildumiem vietā nav uzskatāma par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisijai bija tikai jānorāda uz pierādījumiem, kurus tā paredzēja izmantot, lai noraidītu prasītāju administratīvā procesa gaitā izvirzītos argumentus.

274    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par otro iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, skaidrības trūkumu

275    Prasītājas uzskata, ka, neraugoties uz izskaidrošanas lūgumiem, ko tās esot adresējušas gan Komisijai, gan arī uzklausošajai amatpersonai, ko Komisija esot atzinusi savā iebildumu rakstā, vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, saturs neesot bijis pietiekami skaidrs, lai tās varētu saprast, kādā veidā Komisija paredzēja izmantot dokumentus, uz kuriem tā ir atsaukusies. Prasītājas atsaucas uz pielikumiem A.8.2 un A.20, kuros ir atspoguļota to korespondence ar Komisiju par šo jautājumu. Šis skaidrības trūkums esot izraisījis to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

276    Runājot par šī iebilduma pieņemamību, tās norāda, ka prasības pieteikumā esot paskaidrots, kāpēc vēstule, kurā ir ietverts faktu izklāsts, bija neatbilstoša, un ka pielikumos tiekot vienīgi sniegti pierādījumi.

277    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir nepieņemams.

278    Ir jākonstatē, ka prasītāju prasības pieteikumā to argumentācija ir iekļauta tikai īpaši īsā formā. Tātad prasības pieteikuma 122. punktā Komisijai vispārīgā veidā tiek pārmests, ka tā “prasītājām [neesot sniegusi] visus nepieciešamos skaidrojumus, kas tām ļautu saprast, kādā veidā Komisija piedāvā izmantot tās [vēstulē, kurā ir ietverts faktu izklāsts,] norādītos dokumentus”. 123. punktā ir minēts, ka prasītājas saskaras ar “lielām grūtībām saistībā ar nozīmīgas atbildes sniegšanu”. Visbeidzot, 124. punktā ir norādīts, ka prasītājas “[vēstulē, kurā ir ietverts faktu izklāsts,] ir identificējušas vismaz divdesmit gadījumu piemērus, kuros Komisija nebija norādījusi, kā tiks izmantoti Komisijas minētie pierādījumi”. Pašā prasības pieteikumā tomēr nav sniegts neviens piemērs. Līdzīgi tajā nav ietverta neviena norāde, kas ļautu novērtēt “grūtības”, uz kurām atsaucas prasītājas.

279    Turklāt atsauces uz prasības pieteikuma pielikumu A.8.2 (“Informācijas apmaiņa starp [prasītāju] padomnieku un Komisiju”) un prasības pieteikuma pielikumu A.20 (“No 2007. gada 17. aprīļa līdz [..] 12. jūlijam veiktā korespondence starp [prasītāju] padomnieku un Komisiju attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, neatbilstību”), nevar kompensēt prasības pieteikuma trūkumus šajā jautājumā.

280    Jākonstatē, ka prasītājas vienīgi vispārēji norāda uz pielikumu A.20. Iepriekš 68.–70. punktā minēto iemeslu dēļ šo pielikumu tātad nevar ņemt vērā.

281    Attiecībā uz pielikumu A.8.2 ir uzskatāms, ka prasītājas atsaucas uz šī pielikuma, ko veido prasītāju 2007. gada 13. aprīļa vēstule, noteiktu rindkopu un ka tātad tā saturu var ņemt vērā. Tomēr no tā redakcijas izriet tikai vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, rindkopu uzskaitījums, kuras prasītājas uzskata par “neskaidrām” un saistībā ar kurām tās ir pieprasījušas Komisijas skaidrojumu. Tādējādi ir jākonstatē, ka vienīgi no šī uzskaitījuma redakcijas un apstākļos, kad šajā jautājumā nav sniegta precīzāka prasītāju argumentācija, nevar secināt, ka apgalvotais skaidrības trūkums ir varējis izraisīt prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

282    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, piemērojot Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams, jo tajā nav iekļauti būtiski apstākļi, kas ļauj Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi un Komisijai – sagatavot savu aizstāvību.

 Par trešo iebildumu attiecībā uz jaunu elementu esamību apstrīdētajā lēmumā

283    Prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti, pirmkārt, jauni argumenti, otrkārt, jauns pamatojums, kā arī, treškārt, pierādījumu papildu vai precīzāki skaidrojumi, kurus tām nav bijusi iespēja apstrīdēt. Šajā ziņā tās norāda uz pielikumu A.21 (“Komisijas pieļautais [prasītāju] tiesību uz aizstāvību pārkāpums – argumenti, pamatojums un pierādījumi saistībā ar IPO”). Arī šajā jautājumā esot noticis to tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

284    Šis iebildums esot pieņemams, jo pielikumā A.21 tiek vienīgi identificētas atšķirības starp PPI un apstrīdēto lēmumu.

285    Komisija uzskata, ka šis iebildums esot nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

286    Pirmām kārtām, saistībā ar kritiku attiecībā uz jaunu argumentu esamību apstrīdētajā lēmuma ir pietiekami uzsvērt, ka tā neskar apstrīdētā lēmuma aspektus, uz kuru pamata ir ticis secināts, ka Komisija ir varējusi pamatoti saglabāt uzņēmumu apvienības lēmuma kvalifikāciju pēc IPO.

287    Tātad, runājot par secinājumu, atbilstoši kuram bankas turpina kolektīvi īstenot lēmumpieņemšanas pilnvaras attiecībā uz būtiskiem maksājumu organizācijas MasterCard aspektiem valstu un Eiropas līmenī, starp prasības pieteikuma pielikumā A.21 minētajiem, iespējams, jaunajiem apstākļiem nav ietvertas banku pilnvaras pieņemt konkrētus valsts līmeņa noteikumus, kas ir piemērojami noteiktam tirgum un daļēji aizstāj pasaules tīkla noteikumus (iepriekš 246. punkts), vai arī Eiropas līmeņa padomes pilnvaru lemt par “būtiskiem jautājumiem” saglabāšana (iepriekš 247. punkts).

288    Runājot par secinājumu attiecībā uz interešu kopības starp maksājumu organizāciju MasterCard un bankām saistībā ar DSK noteikšanu augstā līmenī esamību, no pielikuma A.21 neizriet nekāda to argumentu apstrīdēšana, kuri ļauj secināt, ka bankas ir ieinteresētas noteikt DSK augstā līmenī (iepriekš 253. un 254. punkts). Tāpat no šī pielikuma neizriet, ka apstrīdēta lēmuma 386. apsvērumā norādītais arguments, ka maksājumu organizācija MasterCard tāpat ir ieinteresēta noteikt DSK augstā līmenī (iepriekš minētais 255. punkts), apstrīdētajā lēmumā būtu norādīts pirmo reizi. Visbeidzot, apstrīdēta lēmuma 389. apsvērumā norādītais konstatējums, ka, nosakot DSK līmeni, maksājumu organizācija MasterCard ir ņēmusi vērā konkrētās banku intereses, nav apstrīdēts (iepriekš 256. punkts).

289    Otrām kārtām, tie paši apsvērumi ir piemērojami kritikai attiecībā uz “jauna pamatojuma” esamību apstrīdētajā lēmumā. Vienīgais, iespējams, nozīmīgais konstatējums ir tas, kurš ir saistīts ar apstrīdētā lēmuma 360. apsvēruma, kas attiecas uz horizontālas sadarbības starp bankām maksājumu organizācijā MasterCard pastāvēšanu, formulējumu. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāju uzsvērtā atšķirība skar īpaši nenozīmīgu Komisijas pamatojuma elementu un neskar konstatējuma, kādu pamatojums licis izdarīt, jēgu.

290    Trešām kārtām, saistībā ar kritiku attiecībā uz pierādījumu papildu vai precizēta skaidrojuma iekļaušanu apstrīdētajā lēmumā ir jāuzsver, ka tikai divi prasības pieteikuma pielikumā A.21 norādītie kritikas jautājumi skar nozīmīgus Komisijas pamatojuma aspektus un ka tās analīzi šajos jautājumos apstiprina citi prasītāju neapstrīdēti pierādījumi. Tā tas ir attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā iekļauto norādi, ka maksājumu organizācijas MasterCard direkcija veicinot horizontālu kontaktu nodibināšanu starp bankām. Tas pats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 354. apsvērumā norādīto secinājumu, ka, izņemot jautājumus, kuri tika uzskatīti par jutīgiem no konkurences tiesību viedokļa, Eiropas bankas esot turpinājušas uzņemties atbildību par darbību Eiropā.

291    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par ceturto iebildumu attiecībā uz noteiktu valstu konkurences iestāžu nepietiekamu informēšanu

292    Prasītājas norāda, ka Komisija pieļaujot, ka valstu konkurences iestādēm APPI netika nosūtīta vienādā kārtībā, jo dažas no tām to esot saņēmušas tikai dienu pirms uzklausīšanas. Prasītājas norāda, ka, ja tās būtu informētas par šo paziņošanas kavējumu, tās būtu lūgušas atlikt uzklausīšanu. Esot ticis pieļauts labas pārvaldības principa, kā arī prasītāju tiesiskās paļāvības un tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums, jo apstrīdētais lēmums neesot varējis tikt pieņemts, ņemot vērā prasītāju aizstāvības pilnīgu izvērtējumu.

293    Komisija prasa šo iebildumu noraidīt.

294    Piemērojot Regulas Nr. 1/2003 14. pantu, Komisija pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kāds tika pieņemts šajā lietā, konsultējas ar padomdevēju komiteju, kuru veido dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji.

295    Protams, ciktāl atbilstoši Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EK] 81. un [EK] 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 14. panta 3. punktam “Komisija uzaicina dalībvalstu konkurences institūcijas piedalīties noklausīšanās gaitā”, ir vēlams, lai konkurences iestādēm vai vismaz tām, kuras vēlas piedalīties uzklausīšanā, lietas dalībnieku rakstveida apsvērumi būtu zināmi saprātīgā laikā pirms minētās uzklausīšanas.

296    Tomēr apstāklis, ka noteiktām valstu konkurences iestādēm APPI tika nosūtīta tikai vienu darba dienu pirms uzklausīšanas, nav uzskatāms par pārkāpumu, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

297    No Regulas Nr. 1/2003 14. panta izriet, ka padomdevēju komitejas būtiskā loma ir sniegt rakstveida atzinumu par pagaidu lēmuma projektu. Taču prasītāju APPI novēlotā nosūtīšana neietekmē konsultēšanās ar padomdevēju komiteju spēkā esamību, jo konkurences iestādes bija spējīgas iepazīties ar APPI pirms to konsultācijām komitejas ietvaros.

298    Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, šī novēlotā APPI nosūtīšana nav radījusi prasītājām šķērsli izteikt savu viedokli uzklausīšanas gaitā.

299    Tādējādi šis iebildums un tātad pamata pirmā daļa kopumā ir jānoraida.

b)     Par pamata otro daļu attiecībā uz kļūdu faktos esamību

300    Prasītājas būtībā apgalvo, ka dažas Komisijas pieļautās kļūdas faktos esot tik nozīmīgas, ka to dēļ apstrīdētais lēmums esot spēkā neesošs. Šajā ziņā tās izvirza trīs iebildumus attiecībā uz, pirmkārt, MasterCard sistēmas salīdzinājuma ar piecām valsts līmeņa sistēmām, kuras [savā argumentācijā] ir izmantojusi Komisija, acīmredzami kļūdaino raksturu, otrkārt, komersantu paziņojumu, kuri tika iegūti administratīvā procesa gaitā, Komisijas veikto selektīvo analīzi un, treškārt, komersantu tirgus pētījuma fundamentāli nepilnīgo raksturu.

301    Uz otro un trešo iebildumu atbilde jau ir tikusi sniegta iepriekš 145.–158. punktā. Saistībā ar pirmo iebildumu ir jāatgādina, ka secinājuma par DSK objektīvi nepieciešamā rakstura neesamību pamatotība ir pietiekami pierādīta ar citiem pierādījumiem vai argumentiem, nevis salīdzinājumu ar piecām valsts līmeņa sistēmām. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida kā katrā ziņā neefektīvs.

302    Tādējādi otrā daļa un tātad šis pamats, kā arī prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.

B –  Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu

303    Pakārtoti prasītājas prasa atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu.

304    Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija ir uzlikusi prasītājām pienākumu sešu mēnešu laikā formāli atcelt attiecīgos DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK. 4. pantā tā ir uzlikusi prasītājām pienākumu sešu mēnešu laikā paziņot finanšu iestādēm – MasterCard sistēmas dalībniecēm, kā arī mijieskaita iestādēm un norēķinu bankām, kuras apstrādā darījumus EEZ, apvienības tīkla noteikumos veiktos grozījumus. 5. pantā tā ir uzlikusi prasītājām pienākumu publicēt internetā apstrīdētā lēmuma kopsavilkumu. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir paredzēts, ka par kāda no 2.–5. pantā noteiktajiem rīkojumiem neizpildi tiks piemērots naudas sods 3,5 % apmērā no to konsolidētā dienas apgrozījuma pasaulē.

305    Jākonstatē, ka, lai gan prasītāju prasījumu virsrakstā ir iekļauta norāde uz apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. panta atcelšanu, vienīgā pamata, kas ir izvirzīts, lai pamatotu šo prasījumu, ietvaros tās sniedz argumentāciju tikai attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 3. un 7. pantu.

306    Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja Komisija [..] atklāj [konstatē], ka ir [EKL] 81. panta vai [EKL] 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas [šāda pārkāpuma] izbeigšanu. Šim nolūkam Komisija attiecībā uz uzņēmumiem var ieviest [noteikt] tādus uzvedības [darbības] vai strukturālos aizsardzības līdzekļus [koriģējošus pasākumus], kas ir proporcionāli izdarītajam pārkāpumam un kas ir vajadzīgi, lai efektīvi izbeigtu pārkāpšanu [pārkāpumu]. Strukturālos aizsardzības līdzekļus [koriģējošus pasākumus] var ieviest [noteikt] tikai tad, ja nav vienlīdzīgi efektīva aizsardzības līdzekļa [koriģējoša pasākuma], kas attiecas uz uzvedību [darbību], vai ja jebkurš vienlīdzīgi efektīvs aizsardzības līdzeklis [koriģējošs pasākums], kas attiecas uz uzvedību [darbību], attiecīgajam uzņēmumam būtu apgrūtinošāks nekā strukturālais aizsardzības līdzeklis [koriģējošs pasākums]. [..]”

307    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktam “Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām ar lēmumu var uzlikt [noteikt] periodiskus soda [kavējuma naudas] maksājumus, kas nepārsniedz 5 % no vidējā dienas apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, par katru dienu, kas seko pēc termiņa, kurš noteikts ar lēmumu, lai piespiestu tās [..] izbeigt [EKL] 81. vai [EKL] 82. panta pārkāpšanu [pārkāpumu], ievērojot lēmumu, kas pieņemts atbilstoši 7. pantam”.

308    Ar sava pamata pirmo daļu prasītājas norāda, ka saistībā ar Komisijas apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzēto koriģējošo pasākumu un šī paša lēmuma 7. pantā paredzēto kavējuma naudu apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums.

309    Ir jāatgādina, ka pamatojumam, kas prasīts EKL 253. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, lai ieinteresētajām personām ļautu iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība EKL 253. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

310    Attiecībā uz iebildumu par apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētā rīkojuma pamatojuma neesamību ir jāuzsver, ka prasītājām uzliktā pienākuma sešu mēnešu laikā formāli atcelt attiecīgos DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK tiesiskais pamats ir precizēts apstrīdētā lēmuma 756. apsvērumā. Pienākuma pamatojums izriet no šī lēmuma 759. un 761. apsvēruma, kuros tas ir aprakstīts kā prasītājām adresētā rīkojuma izbeigt faktisku MSC minimālo cenu noteikšanu sekas.

311    Jākonstatē, ka ar šo pamatojumu, lai gan tas ir kopsavilkuma formā, prasītājām tika dota iespēja noskaidrot Komisijas rīkojuma pamatojumu un Vispārējai tiesai – veikt tiesiskuma pārbaudi.

312    Protams, ir taisnība, ka pretēji apstrīdētā lēmuma 4. un 5. pantā paredzēto pienākumu un 7. pantā uzliktās kavējuma naudas samērīgumam apstrīdētajā lēmumā nav iekļauts paskaidrojums attiecībā uz tā 3. pantā paredzētā pienākuma samērīgumu.

313    Tomēr, tā kā pienākums grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK ir aplūkojams kā DSK prettiesiskā rakstura konstatējuma tiešās sekas, Komisijai šajā jautājuma nav bijis jāsniedz tiešs pamatojums.

314    Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka Komisija pagātnē esot atzinusi, ka DSK var būt saderīgas ar EKL 81. pantu, vai esot pieļāvusi principu, atbilstoši kuram DSK varētu atbilst EKL 81. panta 3. punkta pirmajam nosacījumam, šo secinājumu nevar apstrīdēt. Tā kā, nosakot koriģējošu pasākumu, šāda argumentācija nav nozīmīga, Komisijai šajā jautājumā nav bijis jāsniedz pamatojums. Turklāt, kā ir atgādināts iepriekš 192. punktā, atbrīvojums attiecībā uz Visa DSK tika piemērots, ņemot vērā DSK grozījumu priekšlikumu, ar kuru to apmērs tika ierobežots ar izdevumiem, kuri izdevējbankām rodas saistībā ar noteiktu konkrētu priekšrocību sniegšanu komersantiem; šis apstāklis atšķir Visa DSK no šajā lietā aplūkojamām DSK.

315    Tādējādi iebildums attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 3. panta pamatojuma neesamību ir jānoraida.

316    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 7. pantā paredzētās kavējuma naudas pamatojumu ir jāuzsver, ka tās tiesiskais pamats ir norādīts apstrīdētā lēmuma 773. apsvērumā. Tās pamatojums ir izklāstīts šī lēmuma 774. apsvērumā, kurā Komisija ir norādījusi, ka tas, ka pastāv “nopietns risks, ka [maksājumu organizācija] MasterCard turpina piemērot [DSK] vai ka tā mēģinās veikt pasākumus, ar kuriem koriģējošais pasākums faktiski tiks apiets, ir pietiekams pamāts, lai uzskatītu, ka [prasītājām] ir jāpiemēro kavējuma nauda, lai nodrošinātu koriģējošā pasākuma ievērošanu”.

317    Visbeidzot, kavējuma naudas apmēra izvēle ir paskaidrota apstrīdētā lēmuma 775. un 776. apsvērumā. Komisija ir atsaukusies uz nepieciešamību “noteikt kavējuma naudas apmēru tādā līmenī, lai, aplūkojot no finansiālā viedokļa, attiecīgajam uzņēmumam būtu saprātīgāk izpildīt lēmumu [..] nekā gūt labumu no savu saistību neizpildes”. Tāpat tā ir minējusi maksājumu organizācijas MasterCard ievērojamo apmēru un iepriekš veikto mēģinājumu likt šķēršļus konkurences tiesību piemērošanai, izmantojot MasterCard IPO. Uz šī pamata tā ir nolēmusi noteikt kavējuma naudas apmēru 70 % apmērā no 5 % no vidējā dienas apgrozījuma, ko MasterCard ir guvusi iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, maksimālās summas.

318    Tā kā ar šādu pamatojumu prasītājām tika dota iespēja noskaidrot apstrīdētā lēmuma 7. pantā noteiktās kavējuma naudas pamatojumu un Vispārējai tiesai – veikt savu tiesiskuma pārbaudi, iebildums par apstrīdētā lēmuma 7. panta pamatojuma neesamību tāpat ir jānoraida.

319    Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar personas, kas iestājusies lietā, sniegto argumentāciju attiecībā uz to, ka 7. pants esot jāatceļ pamatojuma neesamības dēļ, jo Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc tā aplūko MasterCard kā autonomu uzņēmumu, tai nosakot kavējuma naudu, kuras pamatā ir tās apgrozījums, vienlaikus uzskatot, ka sods tiek noteikts par uzņēmumu apvienības lēmumu.

320    Jāuzsver, ka Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tieši paredzēta iespēja noteikt kavējuma naudu uzņēmumu apvienībām.

321    Tā kā MasterCard International un MasterCard Europe ir MasterCard pilnībā piederošas meitas sabiedrības, ir uzskatāms, ka, ņemot vērā šīs pēdējās minētās apgrozījumu, Komisija ir vienīgi piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktu lietas apstākļiem. Tādējādi tai šajā jautājumā nav bijis jāsniedz īpašs paskaidrojums.

322    Ar sava pamata otro daļu prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētā aizsardzības līdzekļa samērīgumu.

323    Ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, paredz, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizmanto mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts, un 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 81. punkts).

324    Saistībā konkrētāk ar apstrīdētā koriģējošā pasākuma samērīgumu ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 7. pantā ir tieši norādīts, kādā mērā samērīguma princips ir piemērojams situācijās, kuras ietilpst tā piemērošanas jomā. Atbilstoši šai tiesību normai Komisija var noteikt attiecīgajiem uzņēmumiem jebkurus darbības vai strukturālus koriģējošus pasākumus, kas ir samērīgi ar izdarīto pārkāpumu un ir nepieciešami pārkāpuma efektīvai izbeigšanai (Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑441/07 P Komisija/Alrosa, Krājums, I‑5949. lpp., 39. punkts).

325    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētais pienākums formāli atcelt DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK ir minēto DSK prettiesiskā rakstura konstatējuma tiešās sekas. Tādējādi šim pienākumam nav nesamērīgā rakstura, jo tas ir ierobežots tikai ar attiecīgā pārkāpuma izbeigšanu.

326    Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka, ciktāl Komisija pieļauj, ka DSK, iespējams, varētu būt atbilstošas EKL 81. panta 3. punkta prasībām, koriģējošs pasākums, ar kuru tiek uzlikts pienākums atcelt DSK vai noteikt tās nulles līmenī, esot nesamērīgs, jo Komisijai drīzāk esot bijis jānosaka tāda DSK aprēķināšanas metodoloģija, lai tās būtu saderīgas ar EKL 81. pantu, šo secinājumu nevar apstrīdēt.

327    Jākonstatē, ka šādas argumentācijas pamatā ir kļūdains domu gājiens. Tieši prasītājām EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu ievērošanas pierādīšanas kontekstā bija jāpiedāvā tāda DSK noteikšanas metode, kura attiecīgajā gadījumā tās padarītu par saderīgām ar šo tiesību normu. Šādas pierādīšanas neesamības apstākļos Komisijai bija jānodrošina EKL 81. panta pārkāpuma, kuru tā bija pamatoti konstatējusi, izbeigšana.

328    Prasītājas tāpat norāda, ka sešu mēnešu termiņš arī esot nesamērīgs. Tās atsaucas uz apstākli, ka Visa lēmumā Visa II esot tikuši “piešķirti kādi pieci gadi, lai veiktu ievērojami mazāk radikālas izmaiņas, un [ka] netika noteikts neviens īstenošanas pasākums”.

329    Kā ir uzsvērts iepriekš 192. un 314. punktā, lēmums Visa II tika pieņemts kontekstā, kas nav salīdzināms ar apstrīdētā lēmuma kontekstu. Katrā ziņā termiņu, kas pārkāpējam ir noteikts pārkāpuma pārtraukšanai, nevar lietderīgi salīdzināt ar laikposmu, attiecībā uz kuru ir piešķirts atbrīvojums.

330    Runājot par sešu mēnešu termiņu, prasītājas nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka šajā termiņā tām būtu īpaši grūti izpildīt koriģējošo pasākumu. Turklāt ir jāuzsver, ka apstrīdētā lēmuma 6. pantā tām ir paredzēta iespēja lūgt Komisiju pagarināt šo termiņu.

331    Tādējādi pamata otrā daļa un tātad pamats kopumā ir jānoraida.

332    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, visi šīs prasības ietvaros izteiktie prasījumi ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

333    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

334    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Tā kā BRC un EuroCommerce šajā ziņā nav izvirzījušas prasījumus, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

335    Tā kā Komisija nav prasījusi piespriest Banco Santander, HSBC, Bank of Scotland, RBS, Lloyds TSB un MBNA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar to iestāšanos lietā, šīs personas, kas iestājušās lietā, sedz vienīgi pašas savus tiesāšanās izdevumus.

336    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      MasterCard, Inc., MasterCard International, Inc. un MasterCard Europe sedz pašas savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;

4)      British Retail Consortium un EuroCommerce AISBL sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;

5)      Banco Santander, SA, Royal Bank of Scotland plc, HSBC Bank plc, Bank of Scotland plc, Lloyds TSB Bank plc un MBNA Europe Bank Ltd sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Dittrich Wiszniewska‑Białecka Prek

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 24. maijā.

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

I –  Prasītāja

II –  Apstrīdētā lēmuma pamatā esošais administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

I –  Maksājumu karšu četru pušu sistēma un starpbanku komisijas maksas

II –  Konkrētā tirgus definīcija

III –  EKL 81. panta 1. punkta piemērošana

A –  Uzņēmumu apvienības lēmums

B –  Konkurences ierobežojums

C –  DSK iespējami objektīvi nepieciešamā rakstura saistībā ar MasterCard sistēmas funkcionēšanu vērtējums

IV –  EKL 81. panta 3. punkta piemērošana

V –  Rezolutīvā daļa

Tiesvedība

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasītāju iesniegto lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus

II –  Par lietas dalībnieku procesuālo rakstu dažu pielikumu satura pieņemamību

III –  Par lietas būtību

A –  Par prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu

1.  Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, Komisijai kļūdaini secinot, ka DSK noteikšana veido konkurences ierobežojumu

a)  Par pamata daļu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu vērtējumu

Par iebildumu attiecībā uz kļūdainu juridisko kritēriju piemērošanu

Par iebildumu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu pārbaudi

–  Par DSK kā darījumu veikšanas standarta kārtības objektīvi nepieciešamo raksturu

–  Par DSK kā naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisma objektīvi nepieciešamo raksturu

b)  Par pamata daļu attiecībā uz kļūdām vērtējumā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci

Par iebildumiem attiecībā uz konkurences nosacījumu DSK neesamības apstākļos pārbaudi

Par iebildumiem attiecībā uz preču tirgus pārbaudi

Par iebildumu attiecībā uz administratīvā procesa gaitā iesniegto ekonomisko pierādījumu pārbaudi

Par iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu

2.  Par otro pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu

3.  Par trešo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu maksājumu organizācijas MasterCard kā uzņēmumu apvienības kļūdainas kvalifikācijas dēļ

4.  Par ceturto pamatu attiecībā uz procesuālo trūkumu un kļūdu faktos esamību apstrīdētajā lēmumā

a)  Par pamata pirmo daļu attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par pirmo iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu

Par otro iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, skaidrības trūkumu

Par trešo iebildumu attiecībā uz jaunu elementu esamību apstrīdētajā lēmumā

Par ceturto iebildumu attiecībā uz noteiktu valstu konkurences iestāžu nepietiekamu informēšanu

b)  Par pamata otro daļu attiecībā uz kļūdu faktos esamību

B –  Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.