TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 27. jūnijā (*)
Diplomu un kvalifikāciju apliecinošu dokumentu atzīšana – Direktīva 2005/36/EK – Fizioterapeita profesija – Daļēja un ierobežota profesionālās kvalifikācijas atzīšana – LESD 49. pants
Lieta C‑575/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 10. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 16. novembrī, tiesvedībā
Eleftherios-Themistoklis Nasiopoulos
pret
Ypourgos Ygeias kai Pronoias.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits (referents) un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 7. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– E. T. Nasiopoulos vārdā – A. N. Dendrinos, dikigoros,
– Grieķijas valdības vārdā – E. Skandalou un Z. Chatzipavlou, kā arī I. Bakopoulos, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un D. Hadroušek, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller, pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, kā arī N. Rouam un F. Gloaguen, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – W. Ferrante, avvocato dello Stato,
– Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa-Lacombe un H. Støvlbæk, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 49. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp E. T. Nasiopoulos un Ypourgos Ygeias kai Pronoias (veselības un labklājības ministrs) par Grieķijas pilsoņa E. T. Nasiopoulos lūgumu atļaut viņam Grieķijā piekļuvi fizioterapeita profesijai, pamatojoties uz Vācijā iegūtu profesionālo kvalifikāciju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.), ar kuru, nemainot to mehānismu, aizstāj dažādas atzīšanas sistēmas, kuras tika atceltas ar 2007. gada 20. oktobri, proti, Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV 1989, L 19, 16. lpp.), un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/51/EEK par otro vispārējo sistēmu profesionālās izglītības un mācību atzīšanai, lai papildinātu Direktīvu 89/48/EEK (OV L 209, 25. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”) saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj š[ai] personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.”
4 Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikta atzīšanas ietekme:
“1. Profesionālās kvalifikācijas atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts puses ļauj attiecīgajai personai šajā dalībvalstī sākt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņ[a] kvalificēt[a] izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.
2. Šīs direktīvas nolūkā profesija, kurā pretendents vēlas veikt darbību uzņēmējā dalībvalstī, ir tā pati profesija, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, ja tajā ietvertās darbības ir līdzvērtīgas.”
5 Šīs pašas direktīvas 11. pantā kvalifikācijas līmeņi aprakstīti šādi:
“[..]
a) kompetences apliecinājums, ko izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar šīs dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, izsniegusi [..]
[..]
b) sertifikāts, kas apliecina tāda vidējās izglītības kursa sekmīgu pabeigšanu, kurš:
[..]
[..]
d) diploms, kas apliecina to, ka sekmīgi pabeigta apmācība pēcvidusskolas līmenī, kuras ilgums ir vismaz trīs gadi un nav ilgāks kā četri gadi, vai līdzvērtīga ilguma daļlaika apmācība, universitātē vai augstskolā, vai citā mācību iestādē, kas nodrošina tādu pašu apmācības līmeni, kā arī profesionālā apmācība, kura var būt vajadzīga papildus šādam pēcvidusskolas kursam;
e) diploms, kas apliecina to, ka sekmīgi pabeigts pēcviduskolas kurss, kura ilgums ir vismaz četri gadi, vai līdzvērtīga ilguma daļlaika apmācība universitātē vai augstskolā, vai citā līdzvērtīga līmeņa iestādē, un – vajadzības gadījumā – to, ka sekmīgi pabeigta profesionālā apmācība, kas vajadzīga papildus pēcvidusskolas kursam.”
6 Direktīvas 2005/36 13. panta 1. punktā noteikti atzīšanas nosacījumi:
“1. Ja attiecībā uz darbības sākšanu vai veikšanu reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī pastāv nosacījums, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, tad šīs dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj sākt vai veikt darbību šajā profesijā – ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem, – pretendentiem, kuriem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kāds vajadzīgs citā dalībvalstī, lai sāktu un veiktu darbību šādā profesijā pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā.
Kompetences apliecinājumi un kvalifikāciju apliecinošie dokumenti atbilst šādiem nosacījumiem:
a) tos ir izsniegusi dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar šīs dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem;
b) tie apliecina profesionālās kvalifikācijas līmeni, kas ir vismaz ekvivalents līmenim tieši pirms līmeņa, kurš ir vajadzīgs uzņēmējā dalībvalstī, kā aprakstīts 11. pantā.”
7 Šīs direktīvas 14. pants attiecas uz kompensācijas pasākumiem:
“1. Šīs direktīvas 13. pants neliedz uzņēmējai dalībvalstij prasīt, lai pretendents pabeidz adaptācijas periodu, kura ilgums ir līdz trim gadiem, vai veic zināšanu pārbaudi [..]
[..]
4. Šā panta 1. punkta [..] piemērošanas nolūkā “mācību priekšmeti, kas būtiski atšķiras”, nozīmē mācību priekšmetus, kuru pārzināšana ir būtiska darbības veikšanai attiecīgajā profesijā un attiecībā uz kuriem ieceļotāja saņemtā apmācība tās ilguma vai satura nozīmē būtiski atšķiras no apmācības, kas vajadzīga uzņēmējā dalībvalstī.
5. Šā panta 1. punktu piemēro, atbilstīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu. Jo īpaši, ja uzņēmēja dalībvalsts paredz prasīt, lai pretendents pabeidz adaptācijas periodu vai veic zināšanu pārbaudi, tad tai vispirms jāpārliecinās par to, vai zināšanas, ko pretendents apguvis savas profesionālās pieredzes gaitā dalībvalstī vai trešajā valstī, ir tādas zināšanas, kas pilnīgi vai daļēji aptver 4. punktā minēto būtisko atšķirību.”
Grieķijas tiesības
8 Saskaņā ar Prezidenta dekrētu Nr. 90/1995 – Tehnisko mācību iestāžu Veselības un labklājības fakultāšu Fizioterapijas departamentu diplomu īpašnieku profesionālās tiesības fizioterapeita profesija ir reglamentēta profesija, un darbības veikšanai tajā ir nepieciešams minētās skolas – kas ir tāda paša līmeņa (augstākās izglītības) izglītības iestāde kā universitātes un augstākās izglītības iestādes – diploms, kurš izsniegts pēc vismaz trīs gadus ilgas apmācības.
9 Tādējādi, lai piešķirtu piekļuvi fizioterapeita profesijai personai, kas profesionālo izglītību apliecinošu dokumentu ir ieguvusi citā dalībvalstī, kompetentajai iestādei ir jāpārbauda, vai šis dokuments nav vienīgi kompetences apliecinājums vai sertifikāts Direktīvas 2005/36 11. panta nozīmē, bet arī diploms.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
10 E. T. Nasiopoulos ir Grieķijas pilsonis, kuram ir sertifikāts par vidējās izglītības kursa pabeigšanu Grieķijas licejā. Pēc tam, kad viņš Vācijā pabeidza divarpus gadus ilgas studijas ar teorētisku apmācību un stažēšanos masiera hidroterapijas speciālista specialitātē (“Masseur und medizinischer Bademeister”), viņš ieguva kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kas viņam ļāva strādāt šajā profesijā. Masiera hidroterapijas speciālista izglītība Vācijā ir vidējā līmeņa arodizglītība (vidējā izglītība).
11 Pamatojoties uz savu Vācijā iegūto profesionālo kvalifikāciju, prasītājs Grieķijas Veselības ministrijā iesniedza lūgumu atzīt viņa tiesības uz piekļuvi fizioterapeita profesijai, jo tā Grieķijā ir vistuvākā masiera hidroterapijas speciālista profesijai.
12 Šis lūgums tika noraidīts. Pirmkārt, “masiera hidroterapijas speciālista” profesija Grieķijā nav reglamentēta profesija. Otrkārt, prasītājs nevar strādāt fizioterapeita profesijā, jo viņam ir vienīgi sertifikāts par divarpus gadu ilgām mācībām, bet Grieķijā piekļuvei fizioterapeita profesijai tiek prasīts augstākās izglītības diploms, kas izsniegts pēc vismaz trīs gadus ilgām studijām.
13 E. T. Nasiopoulos par šo lēmumu cēla prasību Symvoulio tis Epikrateias [Augstākajā administratīvajā tiesā], apgalvojot, ka ar to ir pārkāpta Eiropas Savienības profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēma un LESD 49. pantā paredzētās viņa tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību.
14 Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav izslēgts, ka tas, ka Grieķijas iestādes prasītājam nav piešķīrušas pat ne daļēju piekļuvi Grieķijā reglamentētajai fizioterapeita profesijai, lai viņš šajā valstī varētu veikt to fizioterapeita profesionālās darbības daļu (masāža un hidroterapija), ko viņš likumīgi drīkst veikt Vācijā, varētu tikt pamatoti apšaubīts, ņemot vērā tostarp Tiesas judikatūru (2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑330/03 Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, Krājums, I‑801. lpp.).
15 Šādos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 49. panta mērķiem un ņemot vērā arī samērīguma principu, ar mērķi garantēt augsta līmeņa veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu pietiek, lai pamatotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, kas izriet no to tiesību normu sistēmas, kuras ir spēkā konkrētā dalībvalstī (uzņemošā dalībvalsts) un kuras:
a) paredz, ka noteiktu profesionālo darbību drīkst veikt tikai tie, kam ir tiesības strādāt reglamentētā fizioterapeita profesijā šajā dalībvalstī;
b) izslēdz iespēju daļēji piekļūt šai profesijai un
c) tādējādi uzņemošās dalībvalsts pilsonim, kurš citā dalībvalstī (izcelsmes dalībvalsts) ir ieguvis kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kurš viņam ļauj šai pēdējā minētajā valstī strādāt reglamentētā profesijā, kas ir saistīta ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu[, bet kas tomēr tāpēc, ka nav izpildīti nosacījumi, kuri ir paredzēti Direktīvā [..], neļauj viņam strādāt fizioterapeita profesijā uzņemošajā dalībvalstī], pilnībā liedz jebkādu iespēju uzņemošajā dalībvalstī, izmantojot daļēju piekļuvi fizioterapeita profesijai, veikt pat tikai daļu no darbībām, kas ir saistītas ar minēto profesiju, proti, tās, kuras ieinteresētajai personai ir tiesības veikt izcelsmes dalībvalstī?”
Par prejudiciālo jautājumu
16 Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, ar kuriem tiek izslēgta daļēja piekļuve uzņemošajā dalībvalstī reglamentētajai fizioterapeita profesijai attiecībā uz tādu šīs pašas valsts pilsoni, kurš citā dalībvalstī ieguvis tādu kvalifikāciju kā masiera hidroterapijas speciālista kvalifikācija, kas viņam šai otrajā dalībvalstī ļauj veikt daļu no darbībām, kuras saistītas ar fizioterapeita profesiju.
17 Šis jautājums jāanalizē, ņemot vērā principus, kas attīstīti iepriekš minētajā sprieduma lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, kurā runa bija par profesionālo kvalifikāciju daļēju atzīšanu.
18 Šajā spriedumā Tiesa izskatīja jautājumu, vai LESD 49. pants nepieļauj to, ka dalībvalsts kompetentās iestādes izslēdz daļējas piekļuves reglamentētai profesijai iespēju, kas tiktu ierobežota ar vienas vai vairāku šīs profesijas aptvertu darbību veikšanu.
19 Šajā sakarā Tiesa atgādināja, ka atbilstoši LESD 49. panta otrajai daļai brīvība veikt uzņēmējdarbību tiek izmantota atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos par uzņēmējdarbības veikšanu attiecībā uz šīs valsts pilsoņiem. No tā izriet, ka, ja piekļuve noteiktai darbībai vai tās veikšana uzņemošajā dalībvalstī ir reglamentēta, citas dalībvalsts pilsonim, kas ir iecerējis šīs darbības veikt, principā ir jāatbilst šai tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem (1995. gada 30. novembra spriedums lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 36. punkts).
20 Tā kā līdz šim nosacījumi piekļuvei fizioterapeita profesijai nav saskaņoti Savienības līmenī, dalībvalstis ir kompetentas noteikt minētos nosacījumus, un Direktīva 2005/36 šajā sakarā to kompetenci neierobežo. Tomēr dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāizmanto, ievērojot Līgumā paredzētās pamatbrīvības (skat. 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑108/96 Mac Quen u.c., Recueil, I‑837. lpp., 24. un 25. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 28. un 29. punkts).
21 Tādējādi uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izslēgta jebkāda daļēja piekļuve reglamentētai profesijai un tādējādi tas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu, var būt pamatots vienīgi tad, ja tas atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.
22 Kas attiecas uz tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā mērķi, savus apsvērumus iesniegušo valdību izvirzītie primārie vispārējo interešu apsvērumi ir, pirmkārt, patērētāju aizsardzība un, otrkārt, veselības aizsardzība.
23 Attiecībā uz patērētāju aizsardzību jānorāda, ka daļējai profesionālās kvalifikācijas atzīšanai principā var būt tāda ietekme, ka reglamentētās profesijas dalībvalstī tiek sadalītas dažādās darbībās. Tas būtībā rada risku, ka šajā dalībvalstī reģistrēto profesionāļu sniegto pakalpojumu saņēmēji varētu maldīties attiecībā uz kvalifikācijas, kas saistīta ar fizioterapeita profesiju, apjomu.
24 Tomēr kaut vai tikai daļējas piekļuves fizioterapeita profesijai izslēgšana pārsniedz patērētāju aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo.
25 Kā Tiesa jau norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, leģitīmo patērētāju aizsardzības mērķi var sasniegt, izmantojot mazāk ierobežojošus līdzekļus nekā pilnīga kaut vai tikai daļējas piekļuves fizioterapeita profesijai izslēgšana, proti, pienākumu izmantot oriģinālo profesionālo nosaukumu vai izglītības nosaukumu gan valodā, kurā tas ir ticis piešķirts, atbilstoši oriģinālajai formai, gan arī uzņemošās dalībvalsts valsts valodā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 38. punkts).
26 Attiecībā uz veselības aizsardzību Čehijas Republikas valdība norāda, ka ar veselības aprūpi saistītas profesijas ir īpaši jūtīga joma, un Francijas valdība uzskata, ka šīs profesijas ir specifiskas un nevar tikt pielīdzinātas citām reglamentētām profesijām. Šim viedoklim pievienojas arī Itālijas valdība, kura uzskata, ka profesionālās darbības nav nodalāmas no to darbību kopuma, kas veido veselības aprūpes profesiju, neapdraudot sabiedrības veselības aizsardzību, pakalpojumu sniegšanas kvalitāti, kā arī to izmantotāju uzticēšanos atbilstošajam izglītības dokumentam.
27 Šajā ziņā jāatzīst, ka tā, protams, ir, ka veselības aizsardzība, kas tostarp minēta LESD 52. pantā, liek rīkoties ar īpašu rūpību, novērtējot uz tās aizsardzību vērstos valsts pasākumus. Tādējādi, kā norāda Francijas valdība, tas vien, ka dalībvalsts ir izvēlējusies aizsardzības sistēmu, kas atšķiras no citā dalībvalstī pieņemtās, nevar ietekmēt nepieciešamības un attiecīgajā jomā pieņemto tiesību normu samērīguma izvērtējumu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Mac Quen u.c., 33. un 34. punkts; 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑294/00 Gräbner, Recueil, I‑6515. lpp., 46. un 47. punkts, kā arī 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑141/07 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6935. lpp., 51. punkts).
28 Tomēr, pirmkārt, ir jāuzsver, ka fizioterapeita profesija un tādējādi – jebkāda veida masiera profesija ietilpst nevis medicīnas profesiju jomā šī vārda tiešā nozīmē, bet gan paramedicīniskajā jomā. Uz šo jomu, kurā ietilpst plašs neviendabīgu darbību klāsts, pēc definīcijas nevar neattiekties reglamentēto profesiju savstarpējas atzīšanas sistēma, kāda tā noteikta Savienības tiesībās.
29 Otrkārt, jānorāda, ka masiera hidroterapijas speciālista sniegto pakalpojumu adresāts de facto bauda īpašu rūpību attiecībā uz veselības aizsardzību. Kā tiesas sēdē precizēja Grieķijas valdība, masiera hidroterapijas speciālista sniegtos pakalpojumus veido vienīgi tādas terapijas īstenošana, kuru pacientam parakstījis nevis šis masieris, bet gan ārsts. Tieši pie šī ārsta pacients vēršas vispirms, un šis ārsts ir tas, kurš pēc tam minētajam masierim norāda pasākumus, kas jāveic terapijas īstenošanas līmenī. Tādējādi masieri hidroterapijas speciālistu pacients tieši neizvēlas, un viņš nerīkojas saskaņā ar šī pēdējā norādēm, bet viņš tiek izraudzīts un darbojas ciešā saziņā ar medicīniskās profesijas pārstāvi atkarības un sadarbības attiecībās.
30 Lai gan no iepriekš minētā izriet, ka kaut vai tikai daļējas piekļuves fizioterapeita profesijai izslēgšana pārsniedz ne vien patērētāju aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo, bet arī veselības aizsardzības līmenī prasīto, tomēr jānodala divi tālāk minētie gadījumi.
31 Pirmais ir gadījums, kad izcelsmes dalībvalstī un uzņemošajā dalībvalstī abu profesiju līdzības pakāpe ir tāda, ka tās varētu atzīt par “līdzvērtīgām” un tādējādi par “to pašu profesiju” Direktīvas 2005/36 4. panta 2. punkta izpratnē. Šādos gadījumos robus pieprasītāja izglītībā salīdzinājumā ar uzņemošās dalībvalsts prasīto izglītību faktiski varētu aizpildīt ar Direktīvas 2005/36 14. panta 1. punktā paredzēto kompensācijas pasākumu piemērošanu, tādējādi nodrošinot pilnīgu attiecīgās personas integrāciju uzņemošās dalībvalsts profesionālajā sistēmā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 34. punkts). Līdz ar to šādos apstākļos LESD 49. pants netiek pārkāpts, ja uzņemošā dalībvalsts nepiešķir daļēju piekļuvi profesijai.
32 Savukārt otrajā gadījumā runa ir par tādiem gadījumiem, kuri netiek aptverti ar Direktīvu 2005/36, tādā nozīmē, ka darbību jomu atšķirības ir tik būtiskas, ka personai faktiski būtu no jauna jāiziet pilnīga apmācība, lai citā dalībvalstī varētu veikt darbības, kuru veikšanai persona ir ieguvusi kvalifikāciju. Tas ir apstāklis, kurš objektīvi var mudināt attiecīgo personu uzņemošajā dalībvalstī šīs darbības neveikt (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 35. punkts). Šādos apstākļos LESD 49. pants var būt pārkāpts.
33 Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, un it īpaši tiesu iestādēm, ir jāizlemj, kurā brīdī katrā konkrētajā gadījumā ieinteresētās personas iegūtās izglītības saturs atšķiras no tā, kāds ir nepieciešams šajā valstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 36. punkts).
34 Otrkārt, Tiesa ir precizējusi arī, ka viens no izšķirošajiem kritērijiem, kurš valsts iestādēm jāpārbauda vispirms, ir jautājums par to, vai profesionālās darbības, kuras vēlas veikt ieinteresētā persona uzņemošajā dalībvalstī, ir vai nav iespējams objektīvi nodalīt no attiecīgās profesijas aptvertā darbību kopuma šajā valstī, un tas, vai šo darbību ir iespējams neatkarīgā un autonomā veidā veikt dalībvalstī, kurā ir iegūta attiecīgā profesionālā kvalifikācija, šajā ziņā izmantojams par norādi. Ja tas tā ir, tad ir jāsecina, ka atturošais iespaids, kāds piemīt apstāklim, ka tiek izslēgta daļējas attiecīgās profesionālās kvalifikācijas atzīšanas iespēja, ir pārāk būtisks, lai to būtu iespējams līdzsvarot ar bažām par iespējamu pakalpojumu saņēmēju tiesību pārkāpumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos, 37. un 38. punkts).
35 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, ar kuriem tiek izslēgta daļēja piekļuve uzņemošajā dalībvalstī reglamentētajai fizioterapeita profesijai attiecībā uz tādu šīs pašas valsts pilsoni, kurš citā dalībvalstī ieguvis tādu kvalifikāciju kā masiera hidroterapijas speciālista kvalifikācija, kas viņam šai otrajā dalībvalstī ļauj veikt daļu no darbībām, kuras saistītas ar fizioterapeita profesiju, ja darbību jomu atšķirības ir tik būtiskas, ka šai personai faktiski būtu no jauna jāiziet pilnīga apmācība, lai varētu piekļūt fizioterapeita profesijai. Valsts tiesas kompetencē ir novērtēt, vai tas tā ir.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, ar kuriem tiek izslēgta daļēja piekļuve uzņemošajā dalībvalstī reglamentētajai fizioterapeita profesijai attiecībā uz tādu šīs pašas valsts pilsoni, kurš citā dalībvalstī ieguvis tādu kvalifikāciju kā masiera hidroterapijas speciālista kvalifikācija, kas viņam šai otrajā dalībvalstī ļauj veikt daļu no darbībām, kuras saistītas ar fizioterapeita profesiju, ja darbību jomu atšķirības ir tik būtiskas, ka šai personai faktiski būtu no jauna jāiziet pilnīga apmācība, lai varētu piekļūt fizioterapeita profesijai. Valsts tiesas kompetencē ir novērtēt, vai tas tā ir.
[Paraksti]