ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS
[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 22. septembrī 1(1)
Lieta C‑493/10
M. E.,
A. S. M.,
M. T.,
K. P.,
E. H.,
pret
Refugee Applications Commissioner,
Minister for Justice, Equality and Law Reform
(High Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Regula Nr. 343/2003 – Patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu – Pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības – Patvēruma meklētāja pārsūtīšanas saderība ar Pamattiesību hartu – Pamattiesību hartas 18. pants – Patvēruma tiesības
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Eiropas Savienības Pamattiesību harta
2) Sekundārās tiesības
a) Regula Nr. 343/2003
b) Direktīva 2001/55
c) Direktīva 2003/9
d) Direktīva 2004/83
e) Direktīva 2005/85
III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Lietas dalībnieku argumenti
VI – Juridiskais vērtējums
A – Sākotnējie apsvērumi
B – Pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības nopietni draudoša pamattiesību pārkāpuma gadījumā, ja patvēruma meklētājs tiktu pārsūtīts uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti
C – Pārsūtošajai dalībvalstij pirms patvēruma meklētāja pārsūtīšanas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir jānovērtē, vai uzņemošajā dalībvalstī tiek nodrošinātas hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības
VII – Secinājumi
I – Ievads
1. Par Savienībā iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriji izriet no Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (2). Ar šo regulu ieviestās atbildības sadales sistēmas patvēruma lietās būtiska pazīme ir tā, ka par katra Savienībā iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīga principā ir tikai viena dalībvalsts. Ja trešās valsts pilsonis ir lūdzis piešķirt viņam patvērumu dalībvalstī, kura saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 nav sākotnēji atbildīga izskatīt šo pieteikumu, attiecīgajā regulā ir paredzēta procedūra patvēruma meklētāja pārsūtīšanai uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti.
2. Ņemot vērā pašreizējo krīzi Grieķijas patvēruma sistēmā, pārējām dalībvalstīm katrā ziņā rodas jautājums, vai patvēruma meklētājus atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 norādēm drīkst pārsūtīt uz Grieķiju, ja Grieķijā vairs nevar nodrošināt Savienības prasībām atbilstošu attieksmi pret šiem patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanu. Tā kā Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības, atkāpjoties no parasti piemērojamiem piekritības noteikumiem, izskatīt to teritorijās iesniegtus patvēruma pieteikumus sākotnēji atbildīgās dalībvalsts vietā, turklāt vēl rodas jautājums, vai gadījumā, ja sākotnēji atbildīgā dalībvalsts vairs nespēj nodrošināt Savienības tiesību prasībām atbilstošu attieksmi pret patvēruma meklētājiem, šīs tā saucamās dalībvalstu “pašizskatīšanas tiesības” var kļūt par “pašizskatīšanas pienākumu”.
3. Par šiem jautājumiem jālemj iesniedzējtiesai pamatlietā, kurā pieci patvēruma meklētāji, kuri caur Grieķiju ir nelikumīgi ieceļojuši Savienības teritorijā, bet patvērumu ir pieprasījuši Īrijā, iebilst pret viņu izraidīšanu no Īrijas atpakaļ uz Grieķiju.
4. Šī lieta ir cieši saistīta ar lietu C‑411/10 N. S., kurā es savus secinājumus sniedzu tajā pašā dienā, kad šajā lietā. Lietas N. S. centrā ir jautājums par patvēruma meklētāju pārsūtīšanu no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 norādēm, un tā ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu tika apvienota ar šo lietu rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai. Pārskatāmības apsvērumu dēļ es šajā lietā un lietā N. S. sniegšu katrā savus secinājumus. Tomēr šajos secinājumos ir ietvertas vairākas atsauces uz secinājumiem lietā N. S.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Eiropas Savienības Pamattiesību harta
5. Hartas 1. pantā ar virsrakstu “Cilvēka cieņa” ir noteikts:
“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”
6. Hartas 4. pantā ar virsrakstu “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”
7. Hartas 18. pantā ar virsrakstu “Patvēruma tiesības” ir noteikts:
“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijā par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību [..].”
8. Hartas 19. pantā ar virsrakstu “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” ir noteikts:
“1. Kolektīva izraidīšana ir aizliegta.
2. Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”
2) Sekundārās tiesības
9. Eiropadome īpašā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī vienojās strādāt, lai radītu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), pilnīga un absolūta piemērošana, tādējādi saglabājot nerepatriēšanas principu un nodrošinot, ka nevienu personu nesūta atpakaļ uz vietu, kur tā ir pakļauta vajāšanai. Eiropadome šajā īpašajā sapulcē Tamperē ir atzina, ka ir jāvienojas par pagaidu aizsardzības sniegšanu pārvietotajām personām, balstoties uz dalībvalstu solidaritāti.
10. Lai īstenotu Tamperē izdarītos secinājumus, cita starpā tika pieņemta šāda regula un direktīvas (3):
– Regula Nr. 343/2003;
– Padomes Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (4);
– Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (5);
– Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (6);
– Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (7).
11. Konkrēti šajā regulā un šajās direktīvās ir noteikts šādi.
a) Regula Nr. 343/2003
12. Regulas Nr. 343/2003 1. pantā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, kas ir piemērojami, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu.
13. Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.
3. Visas dalībvalstis patur tiesības saskaņā ar saviem tiesību aktiem nosūtīt patvēruma meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši Ženēvas Konvencijas noteikumiem.
4. Patvēruma meklētāju rakstiski informē par šīs regulas piemērošanu, tās termiņiem un darbību, tādā valodā, kura viņam, pamatoti spriežot, būtu jāsaprot.”
14. Regulas Nr. 343/2003 4. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Process, kurā nosaka saskaņā ar šo regulu atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts patvēruma pieteikums.
2. Patvēruma pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas patvēruma meklētāja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu. Ja pieteikumu neiesniedz rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējams īss.
[..]”
15. Regulas Nr. 343/2003 5. pantā ir noteikts:
“1. Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.
2. Atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, patvēruma meklētājam pirmo reizi iesniedzot pieteikumu dalībvalstij.”
16. Regulas Nr. 343/2003 10. pantā ir noteikts:
“1. Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas raksturoti abos 18. panta 3. punktā minētajos sarakstos, ieskaitot Regulas (EK) Nr. 2725/2000 III nodaļā norādīto informāciju, konstatē, ka patvēruma meklētājs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot šajā dalībvalstī no trešās valsts, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis. Šī atbildība izbeidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.
2. Ja dalībvalsti saskaņā ar 1. punktu nevar uzskatīt vai vairs nevar uzskatīt par atbildīgu un ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas raksturoti abos 18. panta 3. punktā minētajos sarakstos, ir konstatēts, ka patvēruma meklētājs (kurš ieceļojis dalībvalstu teritorijā nelikumīgi vai kura ieceļošanas apstākļus nav iespējams noskaidrot) pieteikuma iesniegšanas brīdī iepriekš pastāvīgi dzīvojis kādā dalībvalstī vismaz piecus mēnešus, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā viņš dzīvojis.
Ja patvēruma meklētājs vismaz piecu mēnešu laikposmus dzīvojis vairākās dalībvalstīs, par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs dzīvojis pēdējā laikā.”
17. Regulas Nr. 343/2003 13. pantā ir noteikts:
“Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums.”
18. Regulas Nr. 343/2003 16. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstij, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums:
a) saskaņā ar 17. līdz 19. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī;
b) pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu;
[..]
3. Šā panta 1. punktā noteiktās saistības izbeidzas, ja trešās valsts pilsonis ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, ja vien attiecīgajam trešās valsts pilsonim nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.
[..]”
19. Regulas Nr. 343/2003 17. pantā ir noteikts:
“1. Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 4. panta 2. punkta nozīmē var vērsties pie šīs otras dalībvalsts ar pieprasījumu uzņemt attiecīgo patvēruma meklētāju.
Ja pieprasījums uzņemt patvēruma meklētāju nav iesniegts trīs mēnešu laikposmā, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai ir iesniegts pieteikums.
[..]”
20. Regulas Nr. 343/2003 18. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par patvēruma meklētāja uzņemšanu divos mēnešos no pieprasījuma saņemšanas dienas.
[..]
7. Atbildes nesniegšana 1. punktā minētajā divu mēnešu termiņā un 6. punktā minētajā viena mēneša termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu uzņemt attiecīgo personu, tai skaitā veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar viņa ierašanos.”
21. Regulas Nr. 343/2003 19. pantā ir noteikts:
“1. Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.
2. Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un vajadzības gadījumā norāda vietu, kur patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi. Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.
3. Patvēruma meklētāja pārsūtīšanu no dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešus mēnešus no dienas, kad akceptēts pieprasījums par uzņemšanu, vai no dienas, kad pieņemts lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu.
[..]
4. Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīga ir dalībvalsts, kurā iesniegts patvēruma pieteikums. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt patvēruma meklētāja ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem patvēruma meklētāja bēgšanas gadījumā.
[..]”
b) Direktīva 2001/55
22. Saskaņā ar Direktīvas 2001/55 1. pantu tās mērķis ir ieviest obligātus standartus pagaidu aizsardzības sniegšanai to pārvietoto personu no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, masveida pieplūduma gadījumā un līdzsvarot dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas.
23. Saskaņā ar Direktīvas 2001/55 2. panta a) punktu “pagaidu aizsardzība” ir ārkārtēja procedūra, lai tādu pārvietoto personu no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, masveida pieplūduma vai tā riska gadījumā nodrošinātu šīm personām tūlītēju un pagaidu aizsardzību, it īpaši, ja ir arī draudi, ka patvēruma sistēma nespēs šo pieplūdumu regulēt attiecīgo personu un citu aizsardzību lūdzošu personu interesēs, bez nelabvēlīgām sekām tās efektīvai darbībai.
24. Direktīvas 2001/55 II nodaļā tiek reglamentēts pagaidu aizsardzības ilgums un īstenošana. III nodaļa ir par dalībvalstu pienākumiem pret personām, kurām ir pagaidu aizsardzība. Direktīvas IV nodaļā ir reglamentēta patvēruma piešķiršanas procedūras pieejamība personām, kurām ir pagaidu aizsardzība. Direktīvas V nodaļa attiecas uz ieinteresēto personu atgriešanos un pasākumiem pēc tam, kad pagaidu aizsardzība ir beigusies. VI nodaļa attiecas uz izdevumu un uzdevumu sadali starp dalībvalstīm, ko raksturo Savienības solidaritāte.
c) Direktīva 2003/9
25. Saskaņā ar Direktīvas 2003/9 1. pantu tās mērķis ir noteikt obligātus standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.
26. Direktīvā 2003/9 noteiktie obligātie standarti attiecas uz dalībvalstu pienākumu sniegt patvēruma meklētājiem informāciju (5. pants), dokumentu izsniegšanu patvēruma meklētājiem (6. pants), patvēruma meklētāju dzīvesvietu un pārvietošanās brīvību (7. pants), patvēruma meklētāju ģimenes vienotības saglabāšanu (8. pants), nepilngadīgo skološanu un izglītošanu (10. pants), patvēruma meklētāju iesaistīšanos darba tirgū (11. pants) un viņu profesionālo apmācību (12. pants), kā arī patvēruma meklētāju materiālajiem nosacījumiem un veselības aprūpi (13. un nākamie panti).
27. Direktīvas 2003/9 21. pantā ar virsrakstu “Pārsūdzības” ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka negatīvus lēmumus par pabalstu piešķiršanu saskaņā ar šo direktīvu vai lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 7. pantu, kuri individuāli ietekmē patvēruma meklētājus, var pārsūdzēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Vismaz pēdējā instancē nodrošina pārsūdzības iespēju vai lietas pārskatīšanu tiesas iestādē.
28. Saskaņā ar Direktīvas 2003/9 23. pantu dalībvalstis, ņemot vērā to konstitucionālās iekārtas, nodrošina pienācīgu uzņemšanas nosacījumu līmeņu vadību, uzraudzību un kontroli. Turklāt saskaņā ar 24. panta 2. punktu tās piešķir nepieciešamos līdzekļus attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kas ieviesti, lai īstenotu šo direktīvu.
d) Direktīva 2004/83
29. Saskaņā ar Direktīvas 2004/83 1. pantu tās mērķis ir noteikt obligātos standartus trešo valstu pilsoņu vai bezvalstnieku atzīšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu.
30. Direktīvas 2004/83 II, III un V nodaļā ir ietverta virkne norāžu un kritēriju attiecībā uz pieteikumu izskatīšanu par bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu, kā arī trešās valsts pilsoņa atzīšanu par bēgli vai personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību. IV nodaļā, pirmkārt, ir noteikts, ka dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts pilsoņiem vai bezvalstniekam, kas atbilst II un III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem (13. pants). Otrkārt, šajā nodaļā ir ietverti noteikumi bēgļa statusa atcelšanai, izbeigšanai vai atteikumam to pagarināt (14. pants). VI nodaļā ir ietvertas atbilstošas norādes par alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu (18. pants), kā arī tā atcelšanu, izbeigšanu vai atteikumu to pagarināt (19. pants). VII nodaļā ir noteikts starptautiskās aizsardzības saturs, kurā cita starpā ir paredzēta aizsardzība pret repatriēšanu (21. pants). VIII nodaļā ir reglamentēti administratīvās sadarbības aspekti. Saskaņā ar 36. pantu dalībvalstis nodrošina, lai to iestāžu un citu organizāciju darbinieki, kas īsteno šo direktīvu, būtu saņēmuši nepieciešamo apmācību.
e) Direktīva 2005/85
31. Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tajā ir noteikti obligātie standarti dalībvalstīs piemērotajām procedūrām bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.
32. Atbilstoši Direktīvas 2005/85 3. panta 1. punktam to piemēro visiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti konkrētajā teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonas, kā arī bēgļa statusa atņemšanai. Saskaņā ar 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktu dalībvalstis visās procedūrās norāda bēgļu lietu iestādi, kas ir atbildīga par pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu saskaņā ar šo direktīvu.
33. Šīm procedūrām raksturīgie pamatprincipi, kā arī garantijas, kas šajā ziņā jāpiešķir patvēruma meklētājiem, ir noteikti Direktīvas 2005/85 II nodaļā. Konkrētas prasības bēgļa statusa piešķiršanas procedūrai ir ietvertas direktīvas III nodaļā, kurā ir ieviests arī drošas trešās valsts jēdziens (27. pants) vai attiecīgi drošas izcelsmes valsts jēdziens (31. pants). V nodaļā ir paredzētas patvēruma meklētāja tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (39. pants).
III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
34. Pamatlieta ir par piecu patvēruma meklētāju prasībām par Refugee Applications Commissioner [Bēgļu pieteikumu komisāra] (turpmāk tekstā – “pirmais atbildētājs pamatlietā”) lēmumiem atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 prasībām likt šos patvēruma meklētājus pārsūtīt uz Grieķiju viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanai.
35. Visi prasītāji, kuri nav savstarpēji saistīti, ceļoja caur Grieķiju, kur viņi tika arestēti nelikumīgas ieceļošanas dēļ. Viņi visi ir pilngadīgi vīrieši, un neviens no viņiem nav apgalvojis, ka būtu īpaši neaizsargāts vai invalīds. Visi prasītāji atstāja Grieķiju, nepieprasot tur patvērumu, un devās uz Īriju, kur pieprasīja patvērumu.
36. Šie pieci prasītāji apgalvo, ka nākuši no Afganistānas, Irānas vai Alžīrijas. Visi prasītāji iebilst pret atgriešanos Grieķijā. Prasītāji norāda, ka patvēruma meklētājiem Grieķijā neesot pieejamas piemērotas procedūras un nosacījumi, tāpēc Īrijai esot jāīsteno tai saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu piešķirtā rīcības brīvība un jāuzņemas savā piekritībā izskatīt un izlemt viņu patvēruma pieteikumus.
37. Pirmais atbildētājs pamatlietā atteicās izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības un Minister for Justice and Law Reform (tieslietu un tiesību reformu ministrs; turpmāk tekstā – “otrais atbildētājs pamatlietā”), ievērojot Regulas Nr. 343/2003 norādes, šajās piecās lietās izdeva pārsūtīšanas rīkojumus. Tomēr šī pārsūtīšana tika apturēta līdz nolēmuma pieņemšanai iesniedzējtiesā ierosinātajā tiesvedībā, kurā tiek apstrīdēts pirmā atbildētāja pamatlietā atteikums izmantot 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.
38. Tā kā iesniedzējtiesai ir šaubas par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta interpretāciju un piemērošanu tādā lietā kā šī, tā apturēja tiesvedību pamatlietā un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai pārsūtošajai dalībvalstij saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 ir pienākums izvērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. pantu, Padomes Direktīvu 2003/9/EK, Direktīvu 2004/83/EK un Direktīvu 2005/85/EK, kā arī Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003?
2) Ja atbilde ir apstiprinoša un tiek konstatēts, ka uzņemošā dalībvalsts neievēro vienu vai vairākas no iepriekš minētajām normām, vai pārsūtošajai dalībvalstij ir pienākums uzņemties atbildību izskatīt patvēruma pieteikumu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu?”
IV – Tiesvedība Tiesā
39. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2010. gada 15. oktobrī. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 9. novembra rīkojumu lietas C‑411/10 un C‑493/10 tika apvienotas rakstveida procesā, un ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 16. novembra rīkojumu tās tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.
40. Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Amnesty International Limited un AIRE (Advice on Individual Rights in Europe) Centre kā personas, kas iestājušās lietā, Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos, Īrijas Republika, Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Itālijas Republika, Somijas Republika, Grieķijas Republika, Austrijas Republika, Čehijas Republika, Polijas Republika, Šveices Konfederācija, kā arī Eiropas Komisija. 2011. gada 28. jūnija tiesas sēdē piedalījās prasītāju pamatlietā, Amnesty International Limited un AIRE (Advice on Individual Rights in Europe) Centre, Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos, Īrijas Republikas, Grieķijas Republikas, Slovēnijas Republikas, Nīderlandes Karalistes, Polijas Republikas, Francijas Republikas, Apvienotās Karalistes, kā arī Komisijas pārstāvji.
V – Lietas dalībnieku argumenti
41. Prasītāji pamatlietā, Amnesty International Limited un AIRE Centre uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu – vai pārsūtošajai dalībvalstij saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir pienākums izvērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro hartas 18. pantu, Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, kā arī Regulu Nr. 343/2003, – ir jāatbild apstiprinoši. Amnesty International Limited un AIRE Centre turklāt uzsver, ka pārsūtošai dalībvalstij šajā ziņā esot jāizvērtē, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro visas būtiskās hartas tiesību normas.
42. Beļģijas, Vācijas un Francijas valdības, Komisija un Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos šajā ziņā uzsver, ka, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, pārsūtošā dalībvalsts var pieņemt, ka par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts rīkojas atbilstoši Savienības tiesībām, tomēr šo pieņēmumu katrā ziņā ir jābūt iespējai atspēkot. Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka pienākums izvērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro hartas 18. pantu vai attiecīgi Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85, kā arī Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, var rasties tikai ārkārtējos apstākļos, proti, ja tiek skaidri atspēkots pieņēmums, ka atbildīgās dalībvalsts rīcība atbilst cilvēktiesībām un Savienības tiesībām.
43. Īrijas, Itālijas, Nīderlandes, Čehijas, Polijas un Somijas valdības uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Grieķijas un Polijas valdības šajā ziņā norāda, ka Savienības tiesības nepieļauj vienai dalībvalstij pārbaudīt citas dalībvalsts rīcības atbilstību Savienības tiesībām.
44. Austrijas valdība norāda, ka dalībvalstij, kas izvērtē, vai pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir atbildīgā dalībvalsts, ir pieļaujama, esot jāpievērš uzmanība tam, vai uzņemošā dalībvalsts principā ievēro tos obligātos standartus, kuru ievērošana pamato pieņēmumu, ka pārsūtīšana ir saderīga ar hartu.
45. Amnesty International Limited un AIRE Centre uzskata, ka uz otro jautājumu – vai pārsūtošai dalībvalstij saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu ir pienākums uzņemties atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ja uzņemošā dalībvalsts neievēro hartas 18. pantu vai vienu vai vairākas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85, kā arī Regulas Nr. 343/2003 normas, – ir jāatbild apstiprinoši. Amnesty International Limited un AIRE Centre turklāt uzsver, ka pienākums izmantot pašizskatīšanas tiesības ir visos gadījumos, kad pastāv risks, ka uzņemošajā dalībvalstī netiks ievērotas būtiskās hartas tiesību normas.
46. Prasītāji pamatlietā, Beļģijas un Francijas valdības, Komisija, kā arī Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos uzskata, ka pārsūtošai dalībvalstij ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja ir pierādījumi, ka patvēruma meklētājam uzņemošajā dalībvalstī nopietni draud viņam hartā garantēto tiesību pārkāpums. Somijas valdība pauž līdzīgu viedokli tādā ziņā, ka izņēmuma kārtā pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības varot rasties tad, ja ir skaidrs, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana nopietni pārkāps viņam hartas 18. pantā garantētās tiesības.
47. Turpretim Grieķijas un Nīderlandes valdības uzskata, ka pārsūtošai dalībvalstij nav pienākuma izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja uzņemošā dalībvalsts neievēro hartas 18. pantu vai vienu vai vairākas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85, kā arī Regulas Nr. 343/2003 normas. Arī Polijas un Slovēnijas valdības uzskata, ka no Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta neizriet pienākums izmantot pašizskatīšanas tiesības. Tomēr Vācijas un Nīderlandes valdības norāda, ka patvēruma meklētāju nedrīkst pārsūtīt uz dalībvalsti, kur viņam nopietni draud viņam hartā garantēto tiesību pārkāpums.
48. Tā kā Īrijas un Itālijas valdības uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir atbildējušas noliedzoši, pēc to ieskatiem, uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāatbild. Arī Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, ņemot vērā tās atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.
49. Šveices Konfederācija (8) uzskata, ka Regulā Nr. 343/2003 ir ietverts apstrīdams pieņēmums, ka attiecīgās valstis ievēro Ženēvas konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – “ECPAK”). Tomēr, ja šāds pieņēmums konkrētā gadījumā tiek atspēkots un atbildīgajā valstī nav garantēta starptautiskajām tiesībām atbilstoša attieksme pret patvēruma meklētāju, tad pārsūtīšana uz šo valsti neesot iespējama un Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības izņēmuma kārtā kļūstot par pienākumu.
VI – Juridiskais vērtējums
A – Sākotnējie apsvērumi
50. Uzdodot abus prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas uzzināt, vai un, ja tā ir, kādos apstākļos dalībvalstij ir pienākums, izmantojot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, izskatīt patvēruma meklētāja patvēruma pieteikumu, ja, pārsūtot viņu uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti, viņš tiktu pakļauts riskam, ka tiks pārkāptas viņam hartas 18. pantā garantētās tiesības, vai riskam, ka šī dalībvalsts neievēros tai Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 vai Regulā Nr. 343/2003 paredzētos pienākumus.
51. Iesniedzējtiesa šos jautājumus uzdod, jo tās rīcībā ir nepārprotamas liecības, ka pastāv liela neatbilstība starp Savienības tiesību prasībām Grieķijai attiecībā uz tās patvēruma sistēmas organizāciju, no vienas puses, un konkrēto attieksmi pret patvēruma meklētājiem Grieķijā, no otras puses, kad, pārsūtot patvēruma meklētājus uz Grieķiju, var pat pastāvēt risks, ka netiks ievērotas viņu pamattiesības un cilvēktiesības.
52. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, dalībvalstij vai valstu tiesām būtu jāanalizē kādas citas dalībvalsts patvēruma sistēmas efektivitāte, tas būtu pretrunā Regulas Nr. 343/2003 būtībai. Ciktāl nekas neliecinot, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana radīs risku, ka attieksme pret patvēruma meklētāju neatbildīs ECPAK 3. pantam, principā dalībvalsts kompetencē esot izlemt, vai tā uzskata par vajadzīgu izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības. Turklāt valstu tiesu uzdevums neesot noteikt, kad un kā dalībvalsts izmanto savu rīcības brīvību.
53. Iesniedzējtiesa apstiprinājumu šiem apsvērumiem rod Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) 2008. gada 2. decembra spriedumā lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti (9), kurā ECT bija jāizskata prasība par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko bija cēlis Irānas pilsonis, kuru saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 norādēm bija paredzēts pārsūtīt no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju. Patvēruma meklētājs Irānas pilsonis it īpaši bija norādījis, ka izraidīšana uz Grieķiju pārkāptu ECPAK 3. pantu. ECT 2008. gada 2. decembra spriedumā šo prasību noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.
54. Tomēr iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai un, ja tā ir, kādā veidā tās ierosinātā Regulas Nr. 343/2003 interpretācija ir saderīga ar – kopš Lisabonas līguma spēka stāšanās – primārajās tiesībās nostiprinātajām tiesībām uz patvērumu, kas izriet no hartas 18. panta. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt skaidrojumu par Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta piemērošanu gadījumos, kad tiek apgalvots un pat tiek pierādīts ar ekspertu atzinumu, ka uzņemošajā dalībvalstī pastāv nelabvēlīgi uzņemšanas nosacījumi un/vai neefektīva patvēruma procedūra.
55. Īpaši ņemot vērā iesniedzējtiesas apsvērumus par ECT judikatūru, vispirms jānorāda, ka laikā pēc lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanas ECT ir tālāk attīstījusi patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz Grieķiju juridisko un faktu vērtējumu, kas ir 2008. gada 2. decembra sprieduma lietā K.R.S. pret Apvienoto Karalisti pamatā. Proti, 2011. gada 21. janvāra principiālajā spriedumā lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (10) ECT patvēruma meklētāja Afganistānas pilsoņa ieslodzījuma un dzīves apstākļus Grieķijā novērtēja kā ECPAK 3. panta pārkāpumu. Turklāt šajā lietā pierādītās nepilnības patvēruma meklētāja pieteikuma izskatīšanā, risks, ka bez nopietna patvēruma pieteikuma pamatotības izvērtējuma viņu varēja tieši vai netieši nosūtīt atpakaļ uz izcelsmes valsti, kā arī efektīvas tiesiskās aizsardzības trūkums deva pamatu secinājumam, ka Grieķija ir pārkāpusi ECPAK 13. pantu saistībā ar 3. pantu. Ņemot vērā šos konstatējumus, ECT arī patvēruma meklētāja pārsūtīšanu saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 no Beļģijas uz Grieķiju vērtēja kā Beļģijas pieļautu ECPAK 3. panta, kā arī ECPAK 13. panta saistībā ar 3. pantu pārkāpumu.
56. Lai iztirzātu jautājumu par to, kādā veidā šī ECT judikatūras attīstība saistībā ar patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz Grieķiju nesaderību vai saderību ar ECPAK ietekmē šādu pārsūtīšanu pārbaudi tiesā, ņemot vērā Savienības tiesības un it īpaši hartu, jānorāda uz manos secinājumos lietā N. S. sniegtajiem apsvērumiem. Tajos esmu uzsvērusi, ka saskaņā ar hartas 52. panta 3. punktu ir jānodrošina, lai hartas garantētā aizsardzība jomās, kurās hartas noteikumi pārklājas ar ECPAK sniegtajām garantijām, nebūtu mazāka par ECPAK garantēto aizsardzību. Ciktāl ECT judikatūrā ir precizēts ECPAK garantētās aizsardzības apmērs un piemērojamība, šai judikatūrai ir īpaša nozīme un tā ir ļoti svarīga Tiesas attiecīgo hartas normu interpretācijā (11).
57. Ņemot vērā šos precizējumus, es turpinājumā analizēšu abus prejudiciālos jautājumus. Turklāt es vispirms pievērsīšos otrajam prejudiciālajam jautājumam par to, kādos apstākļos dalībvalstij var noteikt pienākumu, izmantojot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, izskatīt patvēruma meklētāja pieteikumu, par kura izskatīšanu sākotnēji ir atbildīga cita dalībvalsts. Pēc tam, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, es analizēšu jautājumu, kādā veidā dalībvalstij šajā ziņā var noteikt pienākumu novērtēt, kā citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesībās ietvertās prasības.
B – Pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības nopietni draudoša pamattiesību pārkāpuma gadījumā, ja patvēruma meklētājs tiktu pārsūtīts uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti
58. Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz sniegt skaidrojumu par to, vai dalībvalstij ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības un tādējādi izskatīt tās teritorijā iesniegtu patvēruma pieteikumu, ja ir skaidrs, ka dalībvalsts, kas ir sākotnēji atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, nevar garantēt hartas 18. pantā, Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 vai Regulā Nr. 343/2003 ietverto prasību ievērošanu attieksmei pret patvēruma meklētājiem un viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanai.
59. Kā es jau esmu izskaidrojusi secinājumos lietā N. S., ne nosakot kritērijus par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, ne nosakot procedūru patvēruma meklētāju pārsūtīšanai no vienas dalībvalsts uz otru, Regulā Nr. 343/2003 nav ietvertas skaidras atsauces uz attieksmi pret patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanu uzņemošajā dalībvalstī. Tas ir jāsaprot, ievērojot, ka dalībvalstu patvēruma sistēmām saskaņā ar Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85 ir jāatbilst būtiskiem obligātiem standartiem un ka visas dalībvalstis ir pievienojušās ECPAK, kā arī Ženēvas konvencijai, tādēļ no juridiskā viedokļa ir nodrošināts, ka attieksmei pret patvēruma meklētājiem visās dalībvalstīs ir jāatbilst hartas, kā arī Ženēvas konvencijas un ECPAK prasībām (12).
60. Ja kāda dalībvalsts kaut kāda iemesla dēļ attieksmē pret patvēruma meklētājiem vai viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanā nevar ievērot Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 vai Direktīvā 2005/85 ietvertās norādes vai pienākumus, kas izriet no pamattiesībām un starptautiskajām tiesībām, de facto tomēr rodas risks, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšanas gadījumā uz šo dalībvalsti viņš būs pakļauts attieksmei, kas nav saderīga ar hartu.
61. Tādējādi dalībvalsts patvēruma sistēmas pilnīga pārslodze noteiktos apstākļos var izraisīt situāciju, ka hartas 18. pantā garantētās patvēruma meklētāju tiesības šajā dalībvalstī vairs netiek garantētas.
62. Saskaņā ar hartas 18. pantu patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti Ženēvas konvencijā, kā arī saskaņā ar LES un LESD noteikumiem. Viens no Ženēvas konvencijas pamatelementiem ir šīs konvencijas 33. pantā formulētais aizliegums tieši vai netieši izraidīt vai aizsūtīt bēgli atpakaļ uz valsti, kurā viņš tiek vajāts, tā dēvētais neizraidīšanas (non‑refoulement) princips. Lai gan šā izraidīšanas aizlieguma precīza piemērojamība ir strīdīga, jāuzskata, ka tas bēgļiem (13) piešķir ne tikai aizsardzību no tiešas izraidīšanas uz valsti, kur viņi tiek vajāti, bet arī aizsardzību no tā dēvētās pakārtotās izraidīšanas, kad pārsūtīšana notiek uz valsti, kur pastāv risks, ka persona tiks izraidīta uz valsti, kur tā tiek vajāta (14). Ņemot vērā šo plašo izraidīšanas aizlieguma definīciju, ir skaidri redzams, ka dalībvalsts patvēruma sistēmas pārslodze un nepilnības, kas tādējādi rodas patvēruma pieteikumu izskatīšanā, individuālā gadījumā var būt par iemeslu izraidīšanai, kas ir pretrunā šim izraidīšanas aizliegumam un tādējādi arī hartas 18. pantam.
63. Dalībvalsts patvēruma sistēmas pārslodzes gadījumā varētu pastāvēt arī risks, ka attiecīgajā valstī netiks ievērotas hartas 1. pantā nostiprinātās patvēruma meklētāju tiesības uz cilvēka cieņas respektēšanu un aizsardzību vai hartas 4. pantā ietvertais spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās pret patvēruma meklētājiem aizliegums (15).
64. Ja dalībvalstī, kura saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pastāv nopietns risks pārkāpt hartas 1., 4. vai 18. pantā garantētās patvēruma meklētāju pamattiesības, pārējās dalībvalstis nedrīkst pārsūtīt patvēruma meklētājus uz šo dalībvalsti un tām principā ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.
65. Pirmkārt, šis pienākums izmantot pašizskatīšanas tiesības izriet no dalībvalstu pienākuma piemērot Regulu Nr. 343/2003 atbilstoši pamattiesībām (16). Otrkārt, šis pienākums izriet no tā, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas hartas 1., 4. vai 18. pantā garantētās tiesības, principā vienlaicīgi nozīmē, ka šīs pamattiesības pārkāpj arī pārsūtošā dalībvalsts (17). Kad dalībvalstis izmanto savas pašizskatīšanas tiesības atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam, tiek pilnībā novērsts risks, ka tiks pārkāpta harta.
66. Turpretim nopietns risks, ka uzņemošajā dalībvalstī netiks ievērotas atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas, vienlaicīgi neradot pārsūtāmo patvēruma meklētāju hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams pamats pārsūtošās dalībvalsts pienākumam izmantot pašizskatīšanas tiesības.
67. Šajā ziņā vispirms jāuzsver, ka pamattiesībām atbilstoša Regulas Nr. 343/2003 interpretācija nevar likt izmantot 3. panta 2. punktā noteiktās pašizskatīšanas tiesības, ja sākotnēji atbildīgā dalībvalsts gan neievēro atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas, bet tomēr nepārkāpj hartā garantētās patvēruma meklētāju pamattiesības. Turklāt patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur nepastāv risks, ka tiks pārkāptas hartā aizsargātās patvēruma meklētāja pamattiesības, parasti jāvērtē kā pamattiesībām atbilstoša.
68. Turklāt ar Regulas Nr. 343/2003 mērķiem nebūtu saderīgi, ja ar ikvienu Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 neievērošanas gadījumu pietiktu, lai nepieļautu patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts (18). Proti, ar Regulu Nr. 343/2003 ir paredzēts izveidot tādu skaidru un praktiski realizējamu metodi, kā noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, kura turklāt ļautu ātri noteikt šo dalībvalsti (19). Šā mērķa īstenošanai Regulā Nr. 343/2003 ir paredzēts tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram par katru Savienībā iesniegtu patvēruma pieteikumu ir atbildīga tikai viena dalībvalsts, kas tiek noteikta pēc objektīviem kritērijiem. Šādi objektīvie kritēriji ir, piemēram, uz patvēruma vai imigrācijas tiesībām balstītas attiecības starp patvēruma meklētāju vai viņa ģimenes locekli un kādu dalībvalsti (20). Nelikumīgas ieceļošanas Savienības teritorijā gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 10. pantu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā pirmajā ieceļošana ir notikusi (21).
69. Ja tagad katrs gadījums, kad sākotnēji atbildīgā dalībvalsts nav ievērojusi atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas, nozīmētu, ka dalībvalstij, kurā patvēruma meklētājs iesniedzis pieteikumu, būtu pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, tad līdztekus regulas III nodaļā paredzētajiem objektīvajiem kritērijiem atbildīgās dalībvalsts noteikšanai tiktu radīts jauns, plašs izslēgšanas kritērijs, atbilstoši kuram arī nenozīmīgi Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85 vai Regulā Nr. 343/2003 ietverto prasību pārkāpumi konkrētā dalībvalstī varētu nozīmēt, ka šī dalībvalsts būtu atbrīvota no tai Regulā Nr. 343/2003 noteiktās atbildības un ar to saistītajiem pienākumiem. Tas varētu ne tikai padarīt pilnībā neizmantojamu Regulā Nr. 343/2003 izstrādāto atbildības režīmu, bet arī apdraudēt regulas mērķi ātri noteikt par Savienībā iesniegtajiem patvēruma pieteikumiem atbildīgo dalībvalsti.
70. No šiem apsvērumiem es secinu, ka Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normu neievērošana sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī var izraisīt pienākumu izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības tikai tad, ja šo sekundāro tiesību pārkāpumi vienlaicīgi rada arī hartā aizsargāto patvēruma meklētāju pamattiesību pārkāpumu.
71. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz iesniedzējtiesas otro prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka dalībvalstij ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. pantā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja ir skaidrs, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas ir sākotnēji atbildīga saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem, viņš tiks pakļauts nopietnam riskam, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās pamattiesības. Turpretim nopietns risks, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas, vienlaikus neradot pārsūtāmo patvēruma meklētāju hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams pamats pienākumam izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības.
C – Pārsūtošajai dalībvalstij pirms patvēruma meklētāja pārsūtīšanas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir jānovērtē, vai uzņemošajā dalībvalstī tiek nodrošinātas hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības
72. Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai dalībvalstij, kur patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu, par kura izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem sākotnēji ir atbildīga cita dalībvalsts, pirms attiecīgā patvēruma meklētāja pārsūtīšanas uz sākotnēji atbildīgo dalībvalsti ir jānovērtē, vai šajā dalībvalstī tiek nodrošinātas hartā garantētās patvēruma meklētāja tiesības un vai šī dalībvalsts ievēro Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85, kā arī Regulā Nr. 343/2003 ietvertās prasības.
73. No vienas puses, no maniem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz dalībvalsti, kur pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas šo patvēruma meklētāju hartā garantētās tiesības, nav saderīga ar hartu, tādēļ dalībvalstij, kur patvēruma meklētājs ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, šādā gadījumā ir pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības. No otras puses, esmu secinājusi, ka nopietns risks, ka uzņemošajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas, var pamatot pārsūtošās dalībvalsts pienākumu izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības tikai tad, ja šis sekundāro tiesību pārkāpums vienlaicīgi izraisa arī patvēruma meklētājiem hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu.
74. No šiem secinājumiem skaidri izriet, ka pārsūtošajai dalībvalstij pirms patvēruma meklētāja pārsūtīšanas ir jānovērtē, vai sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī patvēruma meklētājam pastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās pamattiesības. Tikai šādi pārsūtošā dalībvalsts var nodrošināt pamattiesībām atbilstošu Regulas Nr. 343/2003 piemērošanu. Turpretim jānoraida no šī atsevišķi aplūkojams pienākums novērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro atsevišķas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85, kā arī Regulas Nr. 343/2003 normas.
75. Tomēr dalībvalstu pienākums novērtēt patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz citu dalībvalsti atbilstību pamattiesībām nenozīmē, ka pārsūtošajai dalībvalstij pirms katra patvēruma meklētāja pārsūtīšanas būtu aktīvi jāpārliecinās par to, ka uzņemošajā dalībvalstī faktiski tiek nodrošinātas hartā garantētās patvēruma meklētāju tiesības. Proti, novērtējot, vai sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī pastāv risks, ka tiks pārkāptas patvēruma meklētāja pamattiesības, dalībvalstis var apstrīdami pieņemt, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiek ievērotas patvēruma meklētāju pamattiesības.
76. To, ka šāds apstrīdams pieņēmums saskaņā ar Savienības tiesībām ir tiesisks, vispirms jau apliecina tas, ka atbilstoši Direktīvai 2003/9, Direktīvai 2004/83 un Direktīvai 2005/85 attieksmei pret patvēruma meklētājiem un viņu pieteikumu izskatīšanai visās dalībvalstīs jāatbilst būtiskiem obligātiem standartiem. Turklāt visām dalībvalstīm jāievēro harta (22), kā arī kā līgumslēdzējām valstīm – ECPAK un Ženēvas konvencija, tādēļ tām jāievēro arī šajos tiesību aktos garantētās patvēruma meklētāju pamattiesības un cilvēktiesības. Ņemot vērā šādā veidā juridiski nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni, šķiet pamatoti patvēruma meklētāju pārsūtīšanas aspektā atbilstoši Regulai Nr. 343/2003 apstrīdami pieņemt, ka par patvēruma pieteikumu izskatīšanu atbildīgajā dalībvalstī attieksme pret šiem patvēruma meklētājiem ir atbilstoša cilvēktiesībām un pamattiesībām (23). Šādā nozīmē Regulas Nr. 343/2003 preambulas otrajā apsvērumā ir skaidri uzsvērts, ka visas dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu un tās ir uzskatāmas par drošām valstīm trešo valstu pilsoņiem (24).
77. Ja dalībvalstis izlemj piemērot šādu apstrīdamu pieņēmumu, tām tomēr jāņem vērā efektivitātes princips, atbilstoši kuram nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (25). Tādējādi, ja dalībvalstis izlemj ieviest apstrīdamu pieņēmumu, patvēruma meklētājiem procesuāli jāpiešķir iespēja arī faktiski atspēkot šo pieņēmumu. Savukārt katras dalībvalsts tiesību sistēmas kompetencē atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam (26) ir izstrādāt konkrētus noteikumus par šajā ziņā pieejamiem pierādījumiem, kā arī noteikt pierādījumu vērtēšanas noteikumus un principus, taču šajā procesā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu hartā garantēto tiesību īstenošanu.
78. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka dalībvalstij, kura, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, vēlas patvēruma meklētāju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir jānovērtē, vai patvēruma meklētājam šajā sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī nepastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās tiesības. Pārsūtošai dalībvalstij papildus nav atsevišķa pienākuma novērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro konkrētas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas. Novērtējot, vai sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī patvēruma meklētājam nepastāv risks, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības, dalībvalstis var apstrīdami pieņemt, ka sākotnēji atbildīgā dalībvalsts ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības.
VII – Secinājumi
79. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) dalībvalstij ir pienākums izmantot 2003. gada 18. februāra Regulas Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 3. panta 2. pantā paredzētās pašizskatīšanas tiesības, ja ir skaidrs, ka, pārsūtot patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu saistībā ar III nodaļas noteikumiem ir sākotnēji atbildīgā dalībvalsts, viņš tiks pakļauts nopietnam riskam, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās pamattiesības. Turpretim nopietns risks, ka sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī tiks pārkāptas atsevišķas Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, un Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, vai Regulas Nr. 343/2003 normas, vienlaicīgi neradot pārsūtāmajiem patvēruma meklētājiem hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu, nav pietiekams pamats pienākumam izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pašizskatīšanas tiesības;
2) dalībvalstij, kura, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, vēlas patvēruma meklētāju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas ir sākotnēji atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir jānovērtē, vai patvēruma meklētājam šajā sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī nepastāv nopietns risks, ka tiks pārkāptas viņam hartā garantētās tiesības. Pārsūtošai dalībvalstij papildus nav atsevišķa pienākuma novērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro konkrētas Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 un Direktīvas 2005/85 vai Regulas Nr. 343/2003 normas. Novērtējot, vai sākotnēji atbildīgajā dalībvalstī patvēruma meklētājam nepastāv risks, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības, dalībvalstis var apstrīdami pieņemt, ka sākotnēji atbildīgā dalībvalsts ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības.