Lieta C‑209/13

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopēja finanšu darījumu nodokļa sistēma – Ciešākas sadarbības atļaušana saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu – Lēmums 2013/52/ES – Prasība atcelt tiesību aktu sakarā ar LESD 327. un 332. panta, kā arī starptautisko paražu tiesību pārkāpumu

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 30. aprīļa spriedums

1.        Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasītāja prasījumu nepārprotams formulējums

Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkts)

2.        Eiropas Savienība  – Ciešāka sadarbība – Lēmums par ciešākas sadarbības atļaušanu – Par šo lēmumu celta prasība atcelt tiesību aktu – Pārbaude tiesā – Robežas

(LES 20. pants; LESD 326.–334. pants)

3.        Eiropas Savienība – Ciešāka sadarbība – Finanšu darījumu nodokļa ieviešana –Lēmums 2013/52 – Noteikumu par nodokļu uzlikšanas principu un ar šo sadarbību saistītajām izmaksām neesamība – Šī lēmuma ietekmes uz neiesaistītajām dalībvalstīm izvērtēšanas neiespējamība, neesot definētiem šī nodokļa uzlikšanas principiem

Padomes Lēmums 2013/52/EK)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 30. un 32. punktu)

2.        Prasības atcelt Padomes lēmumu, kura mērķis ir atļaut ciešāku sadarbību, pamatojoties uz LESD 329. pantu, kontekstā Tiesas pārbaude attiecas uz jautājumu par to, vai šis lēmums kā tāds ir spēkā, ņemot vērā it īpaši LES 20. panta noteikumus, kā arī LESD 326.–334. pantu, kuros ir definēti materiālie un procesuālie nosacījumu attiecībā uz šādas atļaujas piešķiršanu.

Šo pārbaudi nedrīkst jaukt ar pārbaudi, kādu var veikt vēlākas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros attiecībā uz tiesību aktu, kas pieņemts, lai īstenotu atļautu ciešāku sadarbību.

(sal. ar 33. un 34. punktu)

3.        Lēmuma 2013/52/ES, ar ko atļauj ciešāku sadarbību finanšu darījumu nodokļa jomā, mērķis ir atļaut 11 dalībvalstīm ieviest starp tām ciešāku sadarbību, lai izveidotu kopēju finanšu darījumu nodokļa (turpmāk tekstā – FDN) sistēmu, piemērojot atbilstošos Līgumu noteikumus.

Šajā ziņā, pirmkārt, nodokļu aplikšanas principi (“finansiālās kompensācijas princips” un “emisijas princips” nekādā ziņā nav šo lēmumu veidojoši elementi. Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā nav ietverta neviena norma attiecībā uz jautājumu par izdevumiem, kas saistīti ar ciešākas sadarbības, kas ar to tiek atļauta, īstenošanu.

Turklāt un neatkarīgi no jautājuma par to, vai jēdziens “izdevumi, kas radušies, īstenojot ciešāku sadarbību” LESD 332. panta izpratnē ietver arī izdevumus saistībā ar savstarpējo palīdzību vai administratīvo sadarbību, uz kuriem savā otrajā pamatā atsaucas Apvienotā Karaliste, ir acīmredzami, ka jautājums par nākotnē uzliekamā FDN iespējamo ietekmi uz neiesaistīto dalībvalstu administratīvajām izmaksām nedrīkst tikt izvērtēts tik ilgi, kamēr nav tikuši galīgi definēti nodokļu aplikšanas principi attiecībā uz FDN ar šo lēmumu atļautās ciešās sadarbības īstenošanas ietvaros.

(sal. ar 36.–38. punktu)