ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 14. aprīlī (1)
Lieta C‑101/15 P
Pilkington Group Ltd u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās (EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants) – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes par naudas sodu noteikšanas procedūru – Vērā ņemamais apgrozījums – Valūtas maiņas kurss, aprēķinot 10 % maksimālo robežu saistībā ar naudas sodiem atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam – Eiropas automašīnu stikla tirgus
I – Ievads
1. Šī apelācijas tiesvedība sniedz Tiesai iespēju sniegt viedokli par divām problēmām, kuru nozīme attiecībā uz Eiropas Komisijas kā konkurences iestādes administratīvo praksi nākotnē nav jānovērtē par zemu.
2. Pirmkārt, ir jāprecizē, kādi aizliegtas vienošanās dalībnieku apgrozījumi var tikt ņemti vērā par pamatu, lai aprēķinātu tiem uzliekamos naudas sodus. Otrkārt, ir jānoskaidro, kāds valūtas maiņas kurss ir jāizmanto, konvertējot valūtu, ja uzņēmums tā apgrozījumu nepublicē euro. No minētā var būt atkarīgs tas, vai Komisijas noteikts naudas sods ir lielāks par likumā noteikto maksimālo robežu 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma, un tas, kādas izmaksas attiecīgā gadījumā rodas šim uzņēmumam saistībā ar naudas soda samaksu.
3. Runa ir arī par dažiem detalizētiem jautājumiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, ņemot vērā naudas sodu aizliegto vienošanos gadījumos uzlikšanu, kā arī Eiropas Savienības Tiesas neierobežoto kompetenci attiecībā uz šādām sankcijām.
4. Iepriekš minētās juridiskās problēmas rodas saistībā ar aizliegto vienošanos automašīnu stikla nozarē, kas darbojas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un ko Komisija atklāja pirms dažiem gadiem, un attiecībā uz ko tā 2008. gada 12. novembrī pieņēma lēmumu par naudas soda piemērošanu (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”) (2). Pret šo lēmumu šajā tiesvedībā vairākas Pilkington grupas sabiedrības (turpmāk tekstā kopā – “Pilkington”) Savienības tiesās meklē tiesību aizsardzību.
5. Pirmajā instancē Pilkington prasība par apstrīdēto lēmumu netika apmierināta; Vispārējā tiesa ar 2014. gada 17. decembra spriedumu (turpmāk tekstā arī – “pārsūdzētais spriedums” vai “Vispārējās tiesas spriedums”) noraidīja tā celto prasību atcelt tiesību aktu (3). Tagad Pilkington savu prasību par tiesisko aizsardzību turpina uzturēt apelācijas tiesvedībā Tiesā.
6. Šobrīd Tiesā norisinās vēl viena apelācijas tiesvedība par aizliegto vienošanos automašīnu stikla nozarē (4). Taču tajā netiek pārsūdzēts tas pats Vispārējās tiesas spriedums, un tajā ir runa par pilnīgi citām juridiskām problēmām.
II – Atbilstošās tiesību normas
7. Atbilstošās primāro tiesību normas šajā lietā ir EKL 81. pants (tagad – LESD 101. pants) (5). Ciktāl runa ir par Eiropas Ekonomikas zonas teritoriju, EEZ līguma 53. pantā ir ietverta EKL 81. pantam atbilstoša tiesību norma. Kā Savienības sekundārajām tiesībām nozīme ir arī Regulas (EK) Nr. 1/2003 (6) 23. panta 2. punktam.
8. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts tostarp ir formulēts šādi:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..]
[..].
Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.
[..]”
9. Papildus ir jānorāda uz 2006. gada pamatnostādnēm (7), kurās Komisija ir noteikusi tās administratīvo praksi attiecībā uz naudas sodu noteikšanu. Attiecīgo pamatnostādņu 4.–6. punktā un 13. punktā tostarp ir ietverts šāds izklāsts:
“4. Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu, ir viens no līdzekļiem, kā Komisija var veikt savu Līgumā uzticēto uzraudzības pienākumu. [..] Šim nolūkam Komisijai jānodrošina, lai tās rīcībai būtu vajadzīgais preventīvais raksturs [..]. Tāpēc, ja Komisija konstatē [EKL] 81. vai 82. panta pārkāpumu, tā var uzlikt vainīgajiem naudas sodu. Naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī ne tikai tādēļ, lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība), bet arī tādēļ, lai kavētu citus uzņēmumus rīkoties pretēji [EKL] 81. un 82. pantam vai turpināt šādu rīcību (vispārēji preventīvā iedarbība).
5. Lai sasniegtu šos mērķus, Komisijai vajadzētu atsaukties uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā. Nosakot atbilstošo naudas soda summu, svarīgam vajadzētu būt arī pārkāpuma izdarīšanas ilgumam. Pārkāpuma izdarīšanas ilgums visādā ziņā ietekmē sekas, ko pārkāpums var atstāt uz tirgu. Tāpēc ir būtiski, lai naudas sods atspoguļotu arī gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums veicis pārkāpumu.
6. Tāpēc pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. Šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda mērogu, un tos nevajadzētu uzskatīt tikai par automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes pamatu.
[..]
13. Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā [..].”
III – Lietas priekšvēsture
A – Fakti un administratīvais process
10. Pilkington ir viens no galvenajiem stikla, it īpaši automašīnu stikla, ražotājiem pasaulē.
11. Saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatēto Pilkington kopā ar citiem šajā nozarē strādājošiem uzņēmumiem ir izdarījis pārkāpumus saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās, kas izpaudās norunās par līgumiem par automašīnu stikla piegādēm visiem lielākajiem automobiļu ražotājiem EEZ. Notika aizliegtās vienošanās dalībnieku cenu politikas un piegādes stratēģijas koordinācija, lai saglabātu attiecīgo uzņēmumu kopumā stabilu pozīciju attiecīgajā tirgū. Ņemot vērā minēto, aizliegtās vienošanās dalībnieki uzraudzīja arī attiecīgajās sanāksmēs un kontaktu rezultātā pieņemto lēmumu īstenošanu un vienojās par koriģējošiem pasākumiem, lai savstarpēji kompensētu zaudējumus.
12. Aizliegtas vienošanās automašīnu stikla nozarē EEZ notika no 1998. gada 10. marta līdz 2003. gada 11. martam, un turklāt atsevišķo aizliegtās vienošanās dalībnieku uzņēmumu dalības ilgums tajās bija atšķirīgs – Pilkington aizliegtās vienošanās darbībās piedalījās no 1998. gada 10. marta līdz 2002. gada 3. septembrim. Runa bija par vienotu un turpinātu pārkāpumu.
13. Administratīvajā procesā Komisija 2007. gada 18. aprīlī vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzņēmumiem, tostarp Pilkington, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Komisijas rīkota mutiska uzklausīšana notika 2007. gada 24. septembrī. Pēc Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komitejas iesaistīšanas Komisija 2008. gada 12. novembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu.
14. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir konstatēts, ka vairāki uzņēmumi – tostarp Pilkington (1. panta c) punkts) – ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, jo tie automašīnu stikla nozarē EEZ noslēdza vairākas vienošanās un/vai veica vairākas saskaņotas darbības.
15. Naudas sodi, kas ir uzlikti atsevišķiem uzņēmumiem par to attiecīgo dalību aizliegtās vienošanās darbībās, izriet no apstrīdētā lēmuma 2. panta. Pilkington gadījumā tie ir EUR 370 miljoni, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām ir jāsamaksā kopīgi un solidāri (2. panta 1. punkta c) apakšpunkts). Ar 2013. gada 28. februāra lēmumu, kura mērķis bija labot aprēķina kļūdas, attiecīgā summa tika samazināta līdz EUR (8) 357 miljoniem. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punktam naudas sods bija jāsamaksā euro valūtā trīs mēnešu laikā no lēmuma paziņošanas brīža.
B – Tiesvedība pirmajā instancē
16. Pret apstrīdēto lēmumu vairāki tā adresāti savu tiesību aizsardzību meklēja pirmajā instancē Vispārējā tiesā ar prasībām atcelt tiesību aktu.
17. Attiecībā uz Pilkington grupu ir jānorāda, ka Pilkington Group Ltd, Pilkington Automotive Ltd, Pilkington Automotive Deutschland GmbH, Pilkington Holding GmbH un Pilkington Italia SpA (turpmāk tekstā arī – “prasītājas” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) pirmajā instancē Vispārējā tiesā ar 2009. gada 18. februāra procesuālo rakstu kopīgi cēla prasību pret Komisiju.
18. Vispārējā tiesa 2014. gada 17. decembra spriedumā šo prasību noraidīja, taču tā noteica Komisijai segt 10 % no Pilkington tiesāšanās izdevumiem (9). Pārējā daļā Vispārējā tiesa noteica, ka visas tiesvedības pirmajā instancē izmaksas ir jāsedz prasītājām.
IV – Tiesvedība Tiesā
19. Ar 2015. gada 27. februāra procesuālo rakstu apelācijas sūdzības iesniedzējas kopā iesniedza šo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.
20. Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi ir šādi:
– atcelt spriedumu lietā T‑72/09, ciktāl ar to tiek noraidīta par apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu celtā prasība;
– samazināt apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto naudas sodu, kā arī
– piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.
21. Komisija attiecībā uz tās daļu lūdz:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22. Tiesā ir iesniegti rakstveida apsvērumi par apelācijas sūdzību, un 2016. gada 2. marta tiesas sēdē ir uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi.
V – Apelācijas sūdzības pamatu vērtējums
23. Pilkington savā apelācijas sūdzībā vairs neizvirza visus jautājumus, kas tika iztirzāti tiesvedībā pirmajā instancē. Gluži pretēji, juridiskās debates apelācijas tiesvedībā ir vairs tikai par naudas soda aprēķināšanu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatojas uz trim pamatiem, no kuriem pirmais ir par vērā ņemamo apgrozījumu (par to tūlīt A sadaļā), otrais – par izmantojamo euro valūtas maiņas kursu, nosakot 10 % maksimālo robežu (par to tālāk B sadaļā), un trešais – par vairākiem vispārējiem tiesību principiem, kā arī tiesiskuma apsvērumiem (par to turpinājumā C sadaļā).
A – Par apgrozījumu, kas ir jāņem vērā, aprēķinot naudas sodu (pirmais apelācijas sūdzības pamats)
24. Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 201.–227. punktu (un it īpaši pret 217.–227. punktu). Tas ir par tāda apgrozījuma veidu, kas var tikt izmantots par pamatu, aprēķinot naudas sodu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa nepamatoti esot atzinusi par pareizu Komisijas rīcību, atbilstoši kurai varēja tikt ņemtas vērā arī Pilkington veiktās piegādes, pamatojoties uz līgumiem, kas bija noslēgti pirms pārkāpuma izdarīšanas, pat ja par šiem līgumiem laikā, kamēr tupinājās pārkāpums, nebija notikušas jaunas pārrunas. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu.
25. Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam Komisija, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto attiecīgā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā.
26. Līdz ar to 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta mērķis ir uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra aprēķinā kā sākumpunktu izmantot apmēru, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko ietekmi un šī uzņēmuma nozīmi pārkāpumā (šādi Tiesas pastāvīgajā judikatūrā (10), kurā šauri ņemts vērā pamatnostādņu 6. punkta formulējums). A contrario nav jāņem vērā apgrozījums bez reālas saiknes ar attiecīgās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu EEZ teritorijā (11).
27. Šajā gadījumā strīds galvenokārt ir par to, vai starp aizliegtās vienošanās mahinācijām un atsevišķajiem naudas soda aprēķinā izmantotajiem apgrozījuma aspektiem ir jāpastāv konkrēta veida cēloņsakarībai. Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, nav jāņem vērā vismaz automašīnu stikla pārdošanas apjomi, kurus pilnīgi noteikti neietekmēja aizliegtā vienošanās, jo šie pārdošanas apjomi pamatojās uz līgumiem, kuri – ar šķietami normāliem konkurences nosacījumiem – bija noslēgti vēl pirms pārkāpuma sākšanās un par kuriem laikā, kamēr turpinājās pārkāpums, nenotika jaunas pārrunas. Tās uzskata, ka ņemot vērā šādus pārdošanas apjomus, tiek pārspīlēta aizliegtas vienošanās nozīme.
28. Šajā ziņā runa katrā ziņā nav tikai par teorētisku strīdu vai tehnisku detaļu: ja par aprēķina pamatu nebūtu tikuši izmantoti norādītie Pilkington pārdošanas apjomi, atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegtajām ziņām Komisijas uzliktajam naudas sodam būtu bijis jābūt apmēram par EUR 49 miljoniem mazākam.
29. Pat ja apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācija par 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta interpretāciju sākotnēji šķiet vilinoša, tā tomēr, analizējot to sīkāk, nav pamatota.
30. Tas tādēļ, ka jau 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta formulējums ir ļoti plašs: runa ir par visu pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto attiecīgā aizliegtās vienošanās dalībnieka preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā. Līdzīgi vispārīgs formulējums ir ietverts to pašu pamatnostādņu 5. punktā – Komisijai vajadzētu atsaukties uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā.
31. Tādēļ, kā Tiesa jau ir paskaidrojusi, 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā minētais apgrozījuma jēdziens tiktu saprasts pārāk šauri, ja ar to tiktu saprasti tikai pārdošanas apjomi, saistībā ar kuriem ir konstatēts, ka tos ir reāli ietekmējusi sodāmā aizliegtā vienošanās (12). Līdz ar to saskaņā ar judikatūru, nosakot naudas soda pamatsummu, nav pozitīvi jāpierāda, ka atsevišķos par aprēķina pamatu izmantotos apgrozījuma aspektus attiecīgi ietekmēja pārkāpums (13).
32. 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā izmantotais apgrozījuma jēdziens gan nevar tikt saprasts tik plaši, ka tajā ietilpst pat pārdošanas apjomi, kas neietilpst attiecīgās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomā (14). Taču, ja – kā šajā gadījumā – runa ir par pārdošanu, kas katrā ziņā ir notikusi attiecīgajā tirgū, tā noteikti veido naudas soda pamatsummas aprēķina pamata daļu (15). Pretēji tam, kā uzskata Pilkington, šāda pārdošana nekādā ziņā neatrodas ārpus aizliegtās vienošanās piemērošanas jomas.
33. Minētie pārdošanas apjomi ir noderīga norāde attiecībā uz kaitējumu konkurencei EEZ, ko ir nodarījusi aizliegtā vienošanās un it īpaši Pilkington, jo no tiem var secināt aizliegtās vienošanās ekonomisko nozīmi attiecīgajā tirgū un Pilkington relatīvo nozīmi pārkāpumā saistībā ar aizliegto vienošanos; tieši tas izriet no 2006. gada pamatnostādņu 6. un 13. punkta, kā arī šajā ziņā pasludinātās Tiesas judikatūras (16).
34. Ja, kā tas šķiet apelācijas sūdzības iesniedzējām, aprēķinot naudas sodu, būtu vēlēšanās neņemt vērā daļu no pārdošanas apjomiem attiecīgajā tirgū, daudzos gadījumos tiktu mākslīgi samazināta aizliegtās vienošanās ekonomiskā nozīme un līdz ar to pilnīgi netiktu ievēroti 2006. gada pamatnostādņu 6. un 13. punkta mērķi (17) (papildus skat. attiecīgo pamatnostādņu 4. un 5. punktu). Tas tādēļ, ka nevar izdarīt atbilstošu secinājumu par kopīgo pārkāpuma saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās ietekmi, ja izlases veidā tiek analizēts tikai atsevišķi aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgajā tirgū gūtais apgrozījums.
35. Aprēķināšanas veidā, kuru atbalsta apelācijas sūdzības iesniedzējas, netiek ņemts vērā it īpaši tas, ka daudzu aizliegto vienošanos – arī šajā gadījumā strīdīgās aizliegtās vienošanās – viens no pamatmērķiem ir tirgus sadale starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem vai to tirgu daļu turēšana norunātā līmenī. Šis stabilizēšanas efekts, kuru ļoti pamatoti ir uzsvērusi Vispārējā tiesa (18), nāk loģiski par labu visai aizliegtās vienošanās dalībnieku darbībai attiecīgajā tirgū. Turklāt, kā ļoti pārliecinoši uzsver Komisija, pietiek ar dažu tiesisko darījumu manipulāciju, lai visā tirgū sasniegtu aizliegtās vienošanās dalībnieku ieplānoto ietekmi. Ja tomēr aizliegtas vienošanās prettiesiskais mērķis un līdz ar to aizliegtas vienošanās dalībnieku “noziedzīgā aktivitāte” aptver visu tirgu, tad naudas sodu aprēķina pamatā būtu jābūt visam šajā tirgū realizētajam pārdošanas apjomam.
36. Līdz ar to nav izšķirošas nozīmes tam, vai attiecīgie uzņēmumi attiecībā uz katru atsevišķo tiesisko darījumu pierādāmā veidā – vai arī tikai iespējams – ir rīkojušies koluzīvi. Turklāt tikpat maza nozīme ir tam, vai un kādā apmērā ir faktiski iestājušās pret konkurenci vērstās sekas, kuras šie uzņēmumi ir vēlējušies sasniegt ar aizliegto vienošanos (19). Tieši pretēji, pietiek ar to, ja [darbību] mērķis vai sekas bija izkropļot konkurenci attiecīgajā tirgū EKL 81. panta (LESD 101. panta) izpratnē (20). Šādā gadījumā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, būtībā ir jāņem vērā viss aizliegtās vienošanās dalībnieku gūtais apgrozījums attiecīgajā tirgū.
37. Turklāt administratīvais slogs, kas būtu saistīts ar tādas pārdošanas vērtējumu, ko ir veicis katrs no aizliegtās vienošanās dalībniekiem attiecīgajā tirgū, būtu pilnīgi nesamērīgs. Tas tādēļ, ka lielākajā daļā gadījumu naudas soda aprēķinā izmantojamie apgrozījuma apjomi balstās uz vairākiem tiesiskajiem darījumiem, kuru gadījumā, šķiet, gandrīz neiespējami pārbaudīt katru tiesisko darījumu atsevišķi saistībā ar – faktisko vai potenciālo – ietekmi, kas izriet no aizliegtās vienošanās dalībnieku koluzīvās prakses. Minētais ir spēkā vēl jo vairāk tādēļ, ka aizliegtas vienošanās raksturo to slēpšana no dalībnieku uzņēmumu puses, kuru, aprēķinot naudas sodu, nevajadzētu arī “apbalvot” (21).
38. Tātad kopumā nozīme ir vienīgi tam, ka pārdošana, kas ir ņemta vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, ir notikusi attiecīgajā tirgū (22). Tieši šis apgrozījums, ko veido pārkāpumā iesaistīto preču pārdošana pati par sevi, ir labākais rādītājs, kas atspoguļo šī pārkāpuma ekonomisko nozīmi (23). Šādā veidā tiek nodrošināts, ka tiek piemērota samērīga sankcija, kas veicina efektīvu konkurences tiesību normu īstenošanu Eiropas iekšējā tirgū (šajā ziņā skat. arī 2006. gada pamatnostādņu 4. un 5. punktu).
39. Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
B – Par izmantojamo valūtas maiņas kursu, aprēķinot naudas soda 10 % maksimālo robežu (otrais apelācijas sūdzības pamats)
40. Otrais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 410.–423. punktu, un tajā runa ir par Savienības līmenī spēkā esošo naudas sodu maksimālo robežu (līdz šim saukta arī par “maksimālo robežvērtību”), kāda tā izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas. Atbilstoši šai tiesību normai uzņēmumam uzliktais naudas sods nedrīkst pārsniegt 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.
41. Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, ar pārsūdzēto spriedumu tiek pārkāpta attiecīgā tiesību norma, jo Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, esot nepareizi noteikusi valūtas maiņas kursu, konvertējot Lielbritānijas mārciņu (24) uz euro. Ja Vispārējā tiesa – kā jau iepriekš Komisija – nebūtu izmantojusi Eiropas Centrālās bankas (ECB) vidējo valūtas kursu pēdējā Pilkington noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet gan būtu izmantojusi Pilkington atbalstīto aktuālo valūtas maiņas kursu attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienā, tiktu aprēķināta zemāka 10 % maksimālā robeža un līdz ar to arī Pilkington piemērojamais naudas sods būtu mazāks.
1) Iepriekšēja piezīme
42. Šajā gadījumā celtā iebilduma priekšvēsture ir tāda, ka Pilkington mātesuzņēmuma juridiskā adrese atrodas Apvienotajā Karalistē, un tādēļ šajā gadījumā kā aprēķina pamats izmantojamais visas Pilkington grupas apgrozījums ir noteikts Lielbritānijas mārciņās. Turpretim Komisijas Savienības līmenī uzliktie naudas sodi par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās ir izteikti euro. Tātad ir jāveic valūtas konvertācija, lai konstatētu, vai noteiktais naudas sods pārsniedz likumā noteikto maksimālo robežu 10 % apmērā no Pilkington kopējā apgrozījuma tā pēdējā noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
43. Apelācijas sūdzības iesniedzējas, nevienam neiebilstot, norāda, ka Pilkington kopējais apgrozījums uzņēmējdarbības gadā no 2007. gada 1. aprīļa līdz 2008. gada 31. martam bija GPB 2,614 miljardi. Tātad pamats, nosakot 10 % maksimālo robežu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, bija GBP 261,4 miljoni (10 % no GBP 2,614 miljardiem).
44. Ja par pamatu – kā to dara Komisija un Vispārējā tiesa – izmanto attiecīgajā laikposmā piemērojamo ECB vidējo valūtas kursu attiecībā uz valūtas konvertāciju (1 GBP = 1,415 EUR), maksimālā robeža ir EUR 370,1 miljoni. Turpretim, ja par pamatu izmanto ECB valūtas maiņas kursu tieši 2008. gada 12. novembrī, tātad dienā, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu (1 GBP = 1,2149 EUR vai 1 EUR = 0,82310 GBP) (25), tiktu iegūta ievērojami zemāka maksimālā robeža, proti, EUR 317,5 miljoni.
45. Tātad pirmajā gadījumā Komisijas uzliktais naudas sods, kura labotais apmērs ir EUR 357 miljoni, ir viennozīmīgi zemāks par 10 % maksimālo robežu (26), turpretim otrajā gadījumā tas pārsniegtu 10 % maksimālo robežu gandrīz par EUR 40 miljoniem. Tātad runa ir tieši par šo aptuveni EUR 40 miljonu. starpību, kad lietas dalībnieki saistībā ar šo otro apelācijas sūdzības pamatu strīdas par pareizā valūtas maiņas kursa izvēli, konvertējot valūtu. Ir jānoskaidro, vai Lielbritānijas mārciņas vērtības kritums attiecībā pret euro, kāds tas bija konstatējams laikā līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, nāk par labu Pilkington vai, tieši pretēji, ir ar valūtas maiņas kursu saistīts risks, kas Pilkington ir jāuzņemas.
2) Par Pilkington celtajiem iebildumiem
46. Kamēr apelācijas sūdzības iesniedzējas expressis verbis atzīst Komisijas tiesības tās uzliktos naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumos atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. pantam noteikt euro, tās par kļūdainu no tiesību piemērošanas viedokļa uzskata Vispārējās tiesas argumentāciju par piemērojamo valūtas maiņas kursu, aprēķinot 10 % maksimālo robežu.
47. To šajā ziņā pret pārsūdzēto spriedumu celtos iebildumus būtībā var iedalīt divās tēmās: pirmkārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā 10 % maksimālās robežas mērķi (par to skat. tūlīt a) punktu) un, otrkārt, tā neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības prasības (par to skat. turpinājumā b) punktu).
a) 10 % maksimālās robežas mērķis
48. Ar 10 % maksimālo robežu, kāda tā izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas, saistībā ar naudas sodu aizliegto vienošanos gadījumā aprēķināšanu tiek ieviests elements, kuram ir atšķirīgs un neatkarīgs mērķis salīdzinājumā ar to, kāds izvirzīts pārkāpuma smaguma un ilguma pamatkritērijiem (27). Šī elementa mērķis ir ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu maksātspēju un novērst pārmērīgu un nesamērīgu naudas sodu uzlikšanu (28).
49. Piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu, nozīme ir uzņēmuma maksātspējai brīdī, kad Komisija to ir atzinusi par vainīgu pārkāpumā un piemērojusi finansiālu sankciju (29).
50. Labākais risinājums būtu ņemt vērā uzņēmuma maksātspēju noteikti tad, ja tā tiktu vērtēta, ņemot vērā precīzo dienu, kad Komisija pieņem tās lēmumu par naudas soda piemērošanu. Taču minētais Komisijai radītu gandrīz nepārvaramas praktiskas grūtībās: pirmkārt, pieņemot lēmumu par naudas soda piemērošanu, parasti nav zināms aktuālais attiecīgā uzņēmuma apgrozījums konkrētajā dienā, katrā ziņā tas nav pieejams apstiprinātā un līdz ar to uzticamā formā. Otrkārt, arī iekšējā Komisijas lēmuma pieņemšanas procedūra – it īpaši likumā noteiktā konsultēšanās ar padomdevēju komiteju (30), kā arī nepieciešamība iestādes iekšienē apsvērt sankcijas lietderīgumu, aprēķināšanas metodi un lielumu konkrētajā gadījumā (31) – pieprasa to, ka nevar nepārtraukti līdz pēdējai dienai norādīt uz jauniem skaitļiem un tos analizēt.
51. Šo apstākli Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā kā attiecīgā uzņēmuma maksātspējas atsauces vērtību ir noteicis vienu desmitdaļu no tā kopējā apgrozījuma pēdējā pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu uzņēmējdarbības gadā (32). Likumā savā ziņā tiek simulēta situācija, ka uzņēmuma maksātspēja naudas soda aprēķināšanas nolūkā atbilst tai, kas izriet no tā apstiprinātā apgrozījuma pēdējā noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanu. Proti, parasti var sagaidīt, ka šādā veidā noskaidrotā uzņēmuma maksātspēja nedēļās vai mēnešos līdz lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanai būtiski nemainās un līdz ar to tā apgrozījums pēdējā noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā saglabā savu patiesīgumu.
52. Taču, ja konkrēta attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma daļa (10 %) tā pēdējā noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā ir likumā noteiktā tā maksātspējas atskaites vērtība, tad arī attiecībā uz valūtas konvertāciju nozīmei ir jābūt atskaites laikposmā piemērojamajam vidējam valūtas maiņas kursam. Tas tādēļ, ka tikai šis valūtas maiņas kurss ļauj vērtēt apgrozījumu kontekstā, kurā tas ir radies, un tas, cik vien labi iespējams, atspoguļo ekonomisko realitāti, kas bija konstatējama toreiz (33). Uz to pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa (34).
53. Šāda apgrozījuma patiesīgums varētu tikt būtiski ietekmēts, ja būtu vēlēšanās to konvertēt, izmantojot atšķirīgu vēlāk spēkā esošu valūtas maiņas kursu: jauna valūtas maiņas kursa izmantošana attiecībā uz veciem skaitļiem galu galā būtu tas pats, kas salīdzināt ābolus ar bumbieriem.
54. Arī no apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajiem Tiesas spriedumiem nevar secināt neko tādu, kas varētu norādīt uz to, ka būtu jāizmanto vēlāk spēkā esošs valūtas maiņas kurss – it īpaši lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas dienā spēkā esošais aktuālais valūtas maiņas kurss.
55. Tiesa gan dažos gadījumos patiešām ir atzinusi, ka 10 % maksimālā robeža attiecīgos uzņēmumus zināmā mērā pasargā no valūtas maiņas kursa svārstībām (35). Taču tas nav patstāvīgs maksimālās robežas mērķis, bet gan drīzāk tādas aizsardzības aspekts, kuru Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrā daļa sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem pret pārmērīgu un nesamērīgu naudas sodu (36).
56. Turklāt līdz šim judikatūrā aplūkotajos gadījumos runa attiecīgi bija par tādām izmaiņām starp valūtām, kuras notika vēl pirms tā atskaites laikposma beigām, kurš ir jāņem vērā saistībā ar 10 % maksimālo robežu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai (37). Tātad Tiesa savā ziņā lūkojās pagātnē uz iepriekšējiem laikposmiem, nevis, kā to šajā gadījumā pieprasa Pilkington, nākotnē uz nedēļām un mēnešiem pēc pēdējā uzņēmējdarbības gada noslēgšanās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
57. Tam, lai “lūkotos pagātnē”, atšķirībā no “lūkošanās nākotnē”, ir labs iemesls: pirmkārt, posms starp pārkāpuma beigām un pēdējo uzņēmējdarbības gadu pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanu parasti ilgst vairākus gadus, un līdz ar to ir loģiski, ka to ietekmē vairāk ar valūtu saistītas uzņēmuma maksātspējas izmaiņas nekā šajā gadījumā strīdīgās nedēļas un mēneši tieši pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas. Otrkārt, tikai “lūkojoties pagātnē”, var tikt izmantoti pārbaudāmi skaitļi, kas – kopā ar šajā ziņā izmantojamiem valūtas konvertācijā piemērojamiem valūtas maiņas kursiem – ir pieejami pietiekami savlaicīgi, lai Komisija tos varētu ņemt vērā, pieņemot lēmumu.
58. Vienīgā norāde judikatūrā, kas varētu liecināt par “lūkošanos nākotnē” un līdz ar to par sava veida aktuālo dienas valūtas maiņas kursu nozīmi, ir atrodama salīdzinoši vecajā Pirmās instances tiesa spriedumā lietā Sarrió/Komisija (T‑334/94, EU:T:1998:97). Proti, attiecīgajā lietā Pirmās instances tiesa pārliecinājās, “ka naudas soda summa, kas konvertēta valsts valūtā pēc kursa, kāds bija laikā, kad tika publicēts Lēmums, nepārsniedz 10 % no prasītājas kopējā apgrozījuma [pēdējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas]” (38).
59. Taču, ciktāl konstatējams, šāda rīcība nav guvusi atbalstu. Tāpat es nedomāju, ka Tiesai vajadzētu tagad to ievērot.
60. Lai gan ir jau minētais būtiskais iebildums par to, ka, izmantojot aktuālo dienas valūtas maiņas kursu, vecs apgrozījums tiek nepieļaujamā veidā konvertēts, izmantojot jaunu valūtas maiņas kursu, kas nebija spēkā tajā pašā laikposmā, man pilnīgi nepiemērota un nepraktiska šķiet arī Pirmās instances tiesas rīcība, lietā Sarrió/Komisija (T‑334/94, EU:T:1998:97) par kritēriju izmantojot lēmuma publicēšanas brīdi: aizliegto vienošanos lietās lēmums parasti tiek publicēts tikai ilgi pēc tā pieņemšanas, dažkārt pat pēc daudziem gadiem. Tātad Komisijai vajadzētu būt apveltītai tieši ar gaišreģes spējām, ja tā vēlētos ņemt vērā šādu nākotnes valūtas maiņas kursu, jau pieņemot lēmumu. Nevar arī konstatēt, ciktāl tieši lēmuma publicēšanas dienā piemērojamam valūtas maiņas kursam ir jāsniedz skaidrība par attiecīgā uzņēmuma maksātspēju brīdī pirms ļoti ilga laika, kad Komisija tam uzliek naudas sodu un to iekasē.
61. Manuprāt, risinājums problēmai, par kuru sūdzas apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir jāmeklē pilnīgi citā līmenī, proti, Savienības budžeta tiesībās: ja izrādītos, ka uzņēmuma maksātspēja – pamatojoties uz valūtas maiņas kursa svārstībām vai arī citu iemeslu dēļ – laikposmā starp tā pēdējo uzņēmējdarbības gadu un Komisijas lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas brīdi ir ļoti samazinājusies, budžeta tiesībās ir paredzēti piemēroti mehānismi, lai novērstu pārāk lielu iespējamu slogu šim uzņēmumam, iekasējot Komisijas uzlikto naudas sodu (39). Šie mehānismi ļauj rast risinājumus, kas ir piemēroti attiecīgajā konkrētajā gadījumā un kas var izpausties gan kā lielāks maksājumu termiņu pagarinājums, gan kā pilnīga vai daļēja konstatēta debitoru parāda atgūšanas atcelšana, taču vienlaicīgi ir pienācīgi jāņem vērā jebkādi konkurences izkropļojumi (šajā ziņā skat. it īpaši Savienības finanšu noteikumu piemērošanas noteikumu (40) 89. un 91. pantu).
62. Turklāt, pretēji Pilkington tiesas sēdē paustajam uzskatam, pret šo risinājumu nekādā ziņā neliecina tas, ka Savienības budžeta tiesībās paredzētie mehānismi ir piemērojami tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos. Tas tādēļ, ka “parastos” riskus saistībā ar to maksātspēju, it īpaši parasto valūtas maiņas kursa risku, attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāuzņemas pašiem (41). Tas būs vēl jāanalizē arī citā aspektā (42).
63. Ņemot vērā minēto, apelācijas sūdzības iesniedzēju uz 10 % maksimālās robežas mērķi balstītie argumenti nav pamatoti.
b) Vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības prasības
64. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā lietā norāda arī uz vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības principiem. To ieskatā, arī no šiem principiem izriet, ka, konvertējot valūtu, nozīme ir nevis vidējam valūtas kursam pēdējā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas noslēgtajā Pilkington uzņēmējdarbības gadā, bet gan aktuālajam valūtas kursam attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienā.
i) Vienlīdzīgas attieksmes princips
65. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. To ieskatā, attieksmei pret visiem uzņēmumiem ir jābūt vienlīdzīgai neatkarīgi no valūtas, kādu tās izmanto savā grāmatvedībā. To Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā.
66. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas nostiprināts Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā (43). Tas nevar tikt interpretēts un piemērots atšķirīgi atkarībā no tiesību jomas.
67. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un ka atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (44).
68. Tas nav nekas cits kā vienlīdzīgas attieksmes principa izpausme, ja Tiesa īpaši saistībā ar naudas sodu aprēķināšanu aizliegto vienošanos gadījumos atzīst, ka 10 % maksimālā robeža atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. panta otrajai daļai ir robeža, kas vienādi ir piemērojama visiem uzņēmumiem (45).
69. Ņemot vērā šajā gadījumā aplūkojamās problēmas, vispirms ir jānorāda, ka ir loģiski, ka katra uzņēmuma maksātspēja laikposmā starp tā pēdējā uzņēmējdarbības gada noslēgšanu un lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas dienu vēl var būt saistīta ar noteiktām svārstībām. Šādas svārstības var radīt, piemēram, negaidīts apgrozījuma kritums, taču tās var būt saistītas arī ar izmaiņām valūtas konvertācijā, it īpaši tad, ja uzņēmums – neatkarīgi no tā, kur tas ir reģistrēts, – lielāko daļu savu darījumu veic ārvalstu valūtās.
70. Šajā ziņā visi uzņēmumi atrodas vienādā situācijā, un Savienības likumdevējs pret tiem īsteno arī vienlīdzīgu attieksmi: tas tādēļ, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu šādas svārstības saistībā ar maksātspēju, ņemot vērā 10 % maksimālās robežas aprēķināšanu, netiek ņemtas vērā neatkarīgi no tā, vai attiecīgie uzņēmumi to apgrozījumu noteic euro vai citā valūtā. Tātad šajā ziņā nevar tikt konstatēts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
71. Papildus gan jānorāda, ka uzņēmumiem, kas savu apgrozījumu nosaka nevis euro, bet gan ārvalsts valūtā, izmaksas saistībā ar naudas soda samaksu, ņemot vērā valūtas maiņas kursa izmaiņas laikposmā starp to pēdējo uzņēmējdarbības gadu un Komisijas lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas dienu, var būt saistītas ar lielākām svārstībām, nekā tas ir tādu uzņēmumu gadījumā, kas savā grāmatvedībā izmanto euro. Tātad šajā ziņā tādu uzņēmumu situācija, kas ir reģistrēti ārpus eurozonas, iespējams, var atšķirties no tādu uzņēmumu situācijas, kas ir reģistrēti eurozonā.
72. Taču no apstākļa vien, ka ārpus eurozonas reģistrēti uzņēmumi var ciest vairāk no to likvīdo līdzekļu ar valūtu saistītām svārstībām nekā eurozonā reģistrēti uzņēmumi, nevar secināt, ka to maksātspēja ir jāpārbauda no jauna Komisijas lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas dienā, izmantojot attiecīgajā dienā piemērojamo valūtas maiņas kursu.
73. Tas tādēļ, ka šādas no valūtas atkarīgas svārstības ir tāda valūtas maiņas riska izpausme, kas ir jāuzņemas katram uzņēmumam pašam (46). Uzņēmums, kas reģistrējies ārpus eurozonas, uzņemas neizdevīgu valūtas izmaiņu risku tikpat apzināti, kā tas bauda iespējamas priekšrocības, kas saistītas ar izdevīgām valūtas izmaiņām. Nav pieļaujami, ka šāds uzņēmums, atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, uz sabiedrību izlases kārtībā noveļ tikai iespējamas negatīvas sekas, kas saistītas ar tā juridiskās adreses atrašanos ārpus eurozonas.
74. Tikai papildus ir jānorāda, ka jau pirms euro ieviešanas ne visi uzņēmumi, kas darbojās iekšējā tirgū, bija pakļauti vienādiem valūtas maiņas kursa riskiem. Ir gan tiesa, ka Komisijai toreiz valūtas konvertācija bija jāveic attiecībā uz visiem uzņēmumiem, pirms tiem tika uzlikts naudas sods, turpretim tagad tas ir nepieciešamas tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kas ir reģistrējušies ārpus eurozonas. Taču uzņēmumi arī pirms euro ieviešanas jau atkarībā no dalībvalsts, kurā tie bija reģistrēti, saskārās ar atšķirīgi lielām valūtas svārstībām un līdz ar to ar atšķirīgi lieliem valūtas maiņas kursa riskiem.
ii) Tiesiskās noteiktības princips
75. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tiesiskās noteiktības principu. To ieskatā, katram uzņēmumam ir jābūt iespējai paredzēt savā valūtā finansiālo slogu, kas tam draud ar Komisijas uzlikto naudas sodu.
76. Tiesiskās noteiktības princips ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas tostarp noteic, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada privātpersonām nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt (47). Skartajām personām ir nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi, un tām ir jābūt spējīgām atbilstoši rīkoties (48).
77. Šajā pašā nozīmē Tiesa īpaši attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu ir izklāstījusi, ka Komisijas piemērojamajiem naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumos saskaņā ar šo tiesību normu ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, kas nozīmē, ka iespējamā naudas soda maksimālais apmērs, kāds var tikt piemērots kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms (49).
78. Loģiski, ka paredzamības konceptam ir raksturīgs prognozes elements. Prognozēm, kas ir izdarītas, pamatojoties uz jau esošiem datiem no nesenas pagātnes, var uzticēties vairāk nekā prognozēm, kas izdarītas, pamatojoties uz vēl nezināmiem nākotnes datiem.
79. Tādēļ, bez šaubām, uzņēmums tā gadījumā spēkā esošo 10 % maksimālo robežu saistībā ar naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumos atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai var paredzēt labāk, ja šo maksimālo robežu aprēķina, izmantojot vidējo valūtas maiņas kursu tā pēdējā noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā, nevis izmantojot nākotnē piemērojamo, iepriekš vēl nemaz nepieejamo valūtas maiņas kursu lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas dienā.
80. Līdz ar to Vispārējā tiesa pilnīgi pamatoti uzsvēra (50), ka vidējā ECB valūtas maiņas kursa piemērošana attiecībā uz uzņēmuma pēdējo noslēgto uzņēmējdarbības gadu pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas ir daudz piemērotāka, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, nekā valūtas maiņas kursa konkrētajā nākotnē esošā dienā, lēmuma par naudas soda pieņemšanas dienā, izmantošana.
81. Tas tādēļ, ka par minēto vidējo valūtas kursu pēc attiecīgā uzņēmējdarbības gaida beigām nav šaubu, un tas vairs nemainās, turpretim aktuālais dienas valūtas kurss ir atkarīgs no nākotnes nejaušībām, it īpaši no dienas, kuru Komisija izvēlēsies, lai pieņemtu lēmumu par naudas soda piemērošanu, un no ekonomiskās situācijas attiecīgajā brīdī. Līdz ar to katrs uzņēmums, pret kuru Komisija rīkojas pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās dēļ, var, ņemot vērā vidējo valūtas kursu, jau pirms galīgā lēmuma procedūrā pieņemšanas precīzi aprēķināt, cik liels maksimāli būs attiecīgā gadījumā maksājamā naudas soda apmērs euro.
82. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka uzņēmumi, kuri savus darījumus neveic euro, varot paredzēt to finanšu izmaksas saistībā ar, piemēram, maksājamiem naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumos mazākā mērā nekā uzņēmumi, kuru grāmatvedība izmanto euro.
83. Taču šī nedrošība izriet no valūtas maiņas kursa riska, kas uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti ārpus eurozonas, kā jau minēts (51), ir jāuzņemas vienmēr. Vēl vairāk: gādīgam uzņēmumam pret iespējamiem prasījumiem vienmēr ir jānodrošinās valūtā, kurā šīs saistības būs jāizpilda nākotnē. Šajā ziņā nepastāv būtiska atšķirība starp naudas sodu aizliegto vienošanos gadījumos, kuru, iespējams, uzliks Komisija, un civiltiesiskiem atbildības riskiem, kas attiecīgā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam būs jāuzņemas tiesvedībās valsts tiesās.
84. Ja Komisija, piemērojot procedūru saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, veic izmeklēšanu pret uzņēmumu kā iespējamu aizliegtās vienošanās dalībnieku, paša uzņēmuma interesēs ir jau attiecīgās procedūras laikā, pamatojoties uz tam zināmo attiecīgā pēdējā noslēgtā uzņēmējdarbības gada apgrozījumu, paredzēt rezerves līdzekļus euro valūtā saistībā ar attiecīgā gadījumā maksājamo naudas sodu vai vismaz, vienojoties ar finanšu iestādēm, nodrošināt, ka lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas brīdī tā rīcībā būs pieejama nepieciešamā likviditāte euro, līdz pat 10 % maksimālai robežai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai.
85. Ja attiecīgais uzņēmums neveic šādas darbības, tas galu galā piekrīt spekulācijas darījumam, kas saistīts ar valūtas maiņas kursa izmaiņām, un apzināti uzņemas risku, ka tas iespējama naudas soda samaksai nepieciešamo valūtu vēlāk varēs iegādāties ar mazāk izdevīgiem nosacījumiem, nekā tas būtu bijis tad, ja tas to būtu izdarījis, noslēdzoties pēdējam uzņēmējdarbības gadam pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas.
86. Kā Tiesa jau ir konstatējusi citā situācijā, valūtas svārstības ir nejaušības faktors, kuram var būt gan pozitīvas, gan negatīvas sekas (52). Šādu valūtas svārstību esamība pati par sevi nevar izraisīt likumīgi noteikta naudas soda nesamērīgumu (53).
3) Starpsecinājums
87. Tātad kopumā netiek pārkāpts nedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas mērķis, nedz vispārējie vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības principi, ja, konvertējot valūtu saistībā ar 10 % maksimālās robežas noteikšanu attiecībā uz naudas sodiem aizliegto vienošanos gadījumos, tiek izmantots vidējais valūtas maiņas kurss pēdējā attiecīgā uzņēmuma noslēgtajā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas. Šādi Vispārējās tiesas secinājumi (54) nav nepareizi no tiesību piemērošanas viedokļa. Līdz ar to otrais apelācijas sūdzības pamats nav pamatots.
C – Par vairākiem vispārējiem tiesību principiem un tiesiskuma apsvērumiem (trešais apelācijas sūdzības pamats)
88. Trešais apelācijas sūdzības pamats ir veltīts vairākiem vispārējiem tiesību principiem un tiesiskuma apsvērumiem, kuru pārkāpšanu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai. Ar to tās pārsūdz, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 396.–402. punktu un, otrkārt, tā 434., 438. un 440.–444. punktu. Šajā ziņā trešā apelācijas sūdzība pamata pirmā daļa ir vērsta uz juridiskajām prasībām, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem (šajā ziņā tūlīt 1) punktā), turpretim tā otrā daļa ir veltīta Vispārējās tiesas neierobežotajai kompetencei (skat. tālāk turpinājumā 2) punktu).
89. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju saistībā ar abām šī apelācijas sūdzības pamata daļām būtiska nozīme ir Pilkington tiesvedībā pirmajā instancē iesniegtajam uzņēmumu konsultāciju sabiedrības veiktajam pētījumam. No šī pētījuma apelācijas sūdzības iesniedzējas varot secināt, ka Pilkington finansiālā situācija Komisijas uzliktā naudas soda dēļ esot būtiski pasliktinājusies.
90. Uzreiz vēlos norādīt, ka Vispārējās tiesas rīcība saistībā ar šo pētījumu bija pilnīgi atbilstoša un tā nav juridiski apstrīdama. Vispārējā tiesa pamatoti minēto pētījumu ir ņēmusi vērā tikai saistībā ar neierobežoto kompetenci, kuru izmantojot tai ir tiesības ņemt vērā arī faktus un pierādījumus, kas ir kļuvuši zināmi tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (55). Turpretim Vispārējā tiesa attiecīgo pētījumu arī pilnīgi pamatoti nav ņēmusi vērā, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, jo šajā ziņā var tikt ņemti vērā tikai elementi, kas attiecīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija pieejami jau arī Komisijai (56).
1) Vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi (trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa)
91. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā vispārējo vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu juridiskās prasības. Tās sūdzas par “būtiskām atšķirībām” starp slogu, ko Komisijas uzliktās sankcijas nozīmēja atsevišķajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Pati Pilkington uzskata, ka tā ir sodīta daudz bargāk nekā tās līdzdalībnieces, jo tai uzliktais naudas sods veidojot daudz lielāku tās kopējā apgrozījuma daļu, nekā tas esot citu aizliegtās vienošanās dalībnieku gadījumā, kuri strādājot ar lielāku produktu daudzveidību.
92. Vispārējā tiesa pamatoti šajā ziņā atgādināja (57), ka naudas sodu galīgajiem apmēriem, kas aprēķināti attiecīgiem uzņēmumiem, nebūt nav jāatspoguļo visas atšķirības saistībā ar to kopējo vai atbilstošo apgrozījumu (58). Tas tādēļ, ka, lai gan Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā ir ietverta 10 % maksimālā robeža, naudas sodu aizliegto vienošanos gadījumos aprēķināšana nav mehānisks process, kurā būtu jāpastāv noteiktai saistībai starp sankciju un visu skarto uzņēmumu attiecīgo kopējo apgrozījumu.
93. Ir gan tiesa, ka Komisija, uzliekot naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumos saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un īstenojot tās rīcības brīvību, nav pilnīgi brīva, bet gan attiecībā uz to var tikt veikta tiesas kontrole par to, vai tā ir ievērojusi vispārējos Savienības tiesību principus un Savienības līmenī garantētās pamattiesības (59), it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus (60).
94. Taču Vispārējā tiesa šajā gadījumā nav nepareizi novērtējusi nedz viena, nedz otra principa juridiskās prasības.
a) Vienlīdzīgas attieksmes principa juridiskās prasības
95. Vispirms attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu ir jānorāda, ka atbilstoši tam, kā jau minēts (61), līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās nedrīkst piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota.
96. Parasti vienlīdzīgas attieksmes princips, sodot pārkāpumus saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās, tiek ievērots, ja visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem attiecībā uz tiem uzlikto naudas sodu aprēķināšanu tiek piemēroti vienādi kritēriji (62), kas nozīmē, ka viens un tas pats pārkāpums saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās netiek vērtēts ar kvalitatīvi atšķirīgiem kritērijiem (63). Šajā ziņā tas pats par sevi nav vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ja galu galā uzņēmumam uzliktais naudas sods ir apmēram 10 % apmērā no tā kopējā apgrozījuma, tātad ir tuvu vai pat sasniedz likumā noteikto maksimālo robežu (Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrā daļa), savukārt šī procentu likme attiecībā uz citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir zemāka (64).
97. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā gadījumā vēlas, lai pret Pilkington tiktu īstenota īpaša attieksme tādējādi, ka tam uzliktais naudas sods tiktu samazināts līdz zemākajai procenta likmei no tā kopējā apgrozījuma. Attiecīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pret tām nav īstenojusi šo īpašo attieksmi.
98. Atkāpšanās no klasiskās naudas sodu aprēķināšanas metodes attiecīgā gadījumā var būt attaisnojama, ja Komisijas, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādnēm, piemērotā aprēķināšanas metode nepieļauj pietiekamu atsevišķajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzlikto naudas sodu diferenciāciju, ņemot vērā to attiecīgās individuālās dalības aizliegtās vienošanās darbībās ilgumu un smagumu, kā arī iespējamus vainu mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus (65). Taču šajā gadījumā nekas par to neliecina, un arī apelācijas sūdzības iesniedzējas nav norādījušas neko šajā ziņā.
99. Turklāt tas, vai Pilkington situācija, ņemot vērā īpašos apstākļus, būtiski atšķiras no citu aizliegtās vienošanās dalībnieku situācijas un tādēļ, aprēķinot naudas sodu, ir jāīsteno īpaša attieksme, galu galā ir jautājums par faktu un pierādījumu vērtējumu. Tas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (66) ietilpst tikai Vispārējās tiesas kompetencē un nav jāpārbauda no jauna apelācijas tiesvedībā Tiesā, izņemot iespējamas faktu vai pierādījumu sagrozīšanas gadījumā, taču saistībā ar to šajā gadījumā iebildumi celti netiek.
100. Tikai pilnības labad es vēlos papildus norādīt, ka man Pilkington ļoti lielā specializēšanās automašīnu stikla jomā un tā salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem mazāka produktu dažādība pati par sevi nešķiet pietiekama, lai, aprēķinot Pilkington piemērojamo naudas sodu, ņemtu vērā īpašus kritērijus. Tieši pretēji, Komisija pareizi norāda, ka tāds uzņēmums kā Pilkington, kura ļoti lielu kopējā apgrozījuma daļu veido izstrādājumi, saistībā ar kuriem ir notikušas aizliegtas vienošanās, arī gūst attiecīgi vairāk labuma no iespējamās peļņas, kuru aizliegtās vienošanās dalībnieki var iegūt no to koluzīvās rīcības. Ņemot vērā minēto, tas nekādā ziņā nav netaisnīgi, ja Komisijas uzliktais naudas sods veido lielāku procenta likmi no šī uzņēmuma kopējā apgrozījumā, nekā tas ir citu aizliegtās vienošanās dalībnieku gadījumā.
101. Šo secinājumu neliek apšaubīt arī tas, ka Komisija kādreiz atsevišķos gadījumos ir samazinājusi naudas sodus, lai ņemtu vērā atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku uzņēmējdarbības modeļa īpatnības. Tas tādēļ, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nepieder pie naudas sodiem konkurences tiesību jomā piemērojamām tiesību normām (67).
102. It īpaši attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju norādīto Almamet gadījumu ir jānorāda, ka attiecīgā uzņēmuma situāciju raksturoja īpatnības, kas attiecībā uz Pilkington – katrā ziņā saskaņā ar Savienības tiesām pieejamo informāciju – nav attiecināmas tādā pašā mērā (68).
103. Līdz ar to iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa juridisko prasību pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.
b) Samērīguma principa juridiskās prasības
104. Savukārt attiecībā uz samērīguma principu, kam saskaņā ar Hartas 49. panta 3. punktu ir pamattiesību statuss (69), ir jānorāda, ka arī tas, kā tas ir atzīts, ir jāievēro, piemērojot naudas sodus par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās darbībās (70).
105. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā gadījumā Vispārējai tiesai galu galā pārmet to, ka tā neesot pareizi novērtējusi samērīguma juridiskās prasības, ņemot vērā saikni starp Komisijas uzlikto naudas sodu un Pilkington kopējo apgrozījumu.
106. Būtībā jau minētā (71) likumā noteiktā 10 % maksimālā robeža atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai nodrošina, ka Komisijas aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktie naudas sodi ir samērīgi ar to attiecīgo maksātspēju un ka netiek uzlikti pārmērīgi un nesamērīgi naudas sodi (72). Ja tiek ievērota šī maksimālā robeža, ir jāpieņem, ka naudas sods neietekmē nesamērīgā veidā skartā uzņēmuma maksātspēju.
107. No apstākļa vien, ka naudas sods skartajam uzņēmumam nozīmē – iespējams, pat būtisku – finansiālo slogu un īslaicīgi samazina tā finanšu iespējas, nebūt nevar secināt, ka naudas sods ir nesamērīgi liels. Tieši pretēji, sankcijai, kas tiek piemērota uzņēmumam naudas soda formā, ir jābūt jūtamai, lai tai būtu konkrēti un vispārēji preventīvā iedarbība (šajā ziņā skat. arī 2006. gada pamatnostādņu 4. punktu). Šis mērķis netiktu sasniegts, ja uzņēmums tam piemēroto sankciju savā ziņā varētu “samaksāt bez problēmām”.
108. Ja būtu vēlēšanās izmantot, iespējams, sagaidāmu skartā uzņēmuma finanšu iespēju samazināšanos kā naudas soda aizliegto vienošanos gadījumos sekas par pamatu, lai samazinātu šo sankciju, tam būtu arī tādas absurdas sekas, ka minētajam uzņēmumam par tā veikto smago konkurences tiesību normu pārkāpumu tiktu piešķirtas netaisnīgas finansiālas priekšrocības (73). Ja uzņēmumam negaidīti būtu grūtības veikt maksājumu, Savienības budžeta tiesībās, kā jau minēts (74), ir paredzēti atbilstoši risinājumi.
109. Ņemot vērā minēto, iebildums par samērīguma principa juridisko prasību pārkāpumu ir tikpat nepamatots kā jau ar vienlīdzīgas attieksmes principu saistītais iebildums.
2) Neierobežotas kompetences izmantošana no Vispārējās tiesas puses (trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa)
110. Nobeigumā apelācijas sūdzības iesniedzējas saistībā ar šo trešo apelācijas sūdzības pamatu iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa neesot ar nepieciešamo intensitāti izmantojusi tās neierobežoto kompetenci atbilstoši LESD 261. pantam, lasot to kopā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.
111. Strīdus iemesls šajā gadījumā galvenokārt ir argumentācija pārsūdzētā sprieduma 442. un 443. punktā, kuros Vispārējā tiesa Komisijas uzlikto naudas sodu tā negatīvo finansiālo seku dēļ attiecībā uz skarto uzņēmumu vēlas samazināt tikai “ārkārtējos apstākļos, ja to pamato vispārsvarīga interese” (75). Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, Vispārējā tiesa ar šo izteikumu prettiesiskā veidā ir pārāk “virspusēji piemērojusi” tās neierobežoto kompetenci (76).
112. Neierobežotas kompetences izmantošanu no Vispārējās tiesas puses Tiesa pārbauda tikai attiecībā uz acīmredzamām kļūdām (77). Šādas kļūdas, pirmkārt, ir jāpieņem, ja Vispārējā tiesa kļūdaini ir novērtējusi savu pilnvaru apjomu saskaņā ar LESD 261. pantu (78), otrkārt, ja tā nav visaptveroši analizējusi visus būtiskos argumentus (79), un, treškārt, ja tā ir piemērojusi nepareizus juridiskos kritērijus (80), ņemot vērā arī vienlīdzīgas attieksmes (81) un samērīguma principus (82).
113. Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēju celtais iebildums par pārāk virspusēju pieeju attiecībā uz “pleine juridiction” ietilpst pirmajā minētajā kategorijā: galu galā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā kļūdaini ir novērtējusi savu pilnvaru apjomu saskaņā ar LESD 261. pantu (83).
114. Patiesi, šīs pilnvaras ir ļoti plašas: Vispārējai tiesai atbilstoši LESD 261. pantam papildus vienkāršai Komisijas noteiktā naudas soda aizliegto vienošanos gadījumos likumības pārbaudei ir tiesības aizstāt Komisijas vērtējumu attiecībā uz šī naudas soda apmēra noteikšanu ar savējo (84). Tātad tā arī tikai lietderības apsvērumu dēļ naudas sodu var atcelt, samazināt vai palielināt, nepastāvot nepieciešamībai atcelt iepriekš apstrīdēto lēmumu (85). Līdz ar to neierobežotas kompetences izmantošanas priekšnoteikums nebūt nav kļūdas tiesību piemērošanā konstatēšana.
115. Šī iespēja, ko tā var izmantot, piemērojot LESD 261. pantu, Vispārējai tiesai šajā gadījumā bija noteikti zināma (86). Nekādā ziņā Vispārējā tiesa nav pieņēmusi, ka tā tikai ārkārtējos apstākļos vispār drīkst samazināt Komisijas uzlikto naudas sodu. Drīzāk tā ir pieņēmusi, ka šāda samazināšana īpaši apgalvotās skartā uzņēmuma finanšu iespēju samazināšanās dēļ ir atbilstoša tikai ārkārtējos apstākļos.
116. Citiem vārdiem, Vispārējā tiesa šajā gadījumā ir gan analizējusi Pilkington argumentāciju attiecībā uz tā finanšu iespēju samazināšanos, ieskaitot Pilkington iesniegto uzņēmumu konsultāciju sabiedrības pētījumu. Taču šajā ziņā tā nevis nepareizi saprastu juridisku apsvērumu, bet gan tikai lietderības apsvērumu dēļ izlēma pret naudas soda samazināšanu. Īpaši acīmredzams tas kļūst, ja ņem vērā kontekstu, kurā Vispārējā tiesa izklāsta savu argumentāciju par “ārkārtējiem apstākļiem”: Vispārējo tiesu māc bažas, ka Savienības konkurences politikas efektivitāte varētu mazināties, ja naudas sodi aizliegto vienošanos gadījumos nenozīmētu zināmas grūtības skartajiem uzņēmumiem (87).
117. Šāds apsvērums, kā jau ieskicēts iepriekš (88), no juridiskā viedokļa nav apstrīdams. Turklāt tas pilnībā atbilst Komisijas 2006. gada pamatnostādnēs definētajai Savienības konkurences politikai (89). Lai gan šādas pamatnostādnes tiesu varai nav saistošas, Savienības tiesas var smelties no tām iedvesmu, izmantojot to neierobežoto kompetenci (90).
118. Tātad kopumā Vispārējā tiesa ir pareizi izmantojusi tās neierobežoto kompetenci. Tiesai kā apelācijas instancei būtībā nav tiesību sniegt plašāku vērtējumu par naudas sodu saistībā ar tā samērīgumu. Tikai ierobežotos izņēmuma gadījumos Tiesa var iejaukties, proti, tad, ja “[soda apmērs] ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs” (91). Taču šajā gadījumā nav konstatējamas nekādas norādes par šādu būtisku un acīmredzamu nesamērīgumu starp pārkāpumu un sankciju, kādēļ būtu nepieciešama korekcija no Tiesas kā apelācijas instances puses.
119. Līdz ar to arī šī pēdējā trešā apelācijas sūdzības pamata daļa nav apmierināma. Tādējādi trešais apelācijas sūdzības pamats kopumā nav pamatots.
D – Kopsavilkums
120. Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.
VI – Tiesāšanās izdevumi
121. Atbilstoši tās reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja tā noraida apelācijas sūdzību.
122. No Reglamenta 138. panta 1. un 2. punkta, tos lasot kopā ar tā 184. panta 1. punktu, izriet, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs; ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Tā kā Komisija ir izteikusi šādus prasījumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tām šie izdevumi ir jāatlīdzina solidāri, jo apelācijas sūdzību tās ir iesniegušas kopā.
VII – Secinājumi
123. Pamatojoties uz iepriekš minēto, es iesaku Tiesai nolemt šādi:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) apelācijas sūdzības iesniedzējas atlīdzina tiesāšanās izdevumus solidāri.