TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2014. gada 4. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Eiropas Savienības ārējā darbība – Starptautiskie nolīgumi – Raidorganizāciju blakustiesību aizsardzība – Sarunas par Eiropas Padomes konvenciju – Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju lēmums atļaut sarunās kopīgi piedalīties Savienībai un tās dalībvalstīm – LESD 3. panta 2. punkts – Savienības ekskluzīvā ārējā kompetence
Lieta C‑114/12
par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2012. gada 1. martā cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, P. Hetsch un L. Gussetti, kā arī J. Samnadda, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
ko atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv R. Passos un D. Warin, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv H. Legal, J.‑P. Hix un F. Florindo Gijón, kā arī M. Balta, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, E. Ruffer un D. Hadroušek, kā arī J. Králová, pārstāvji,
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze, B. Beutler un N. Graf Vitzthum, pārstāvji,
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv C. Wissels un J. Langer, pārstāves,
Polijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja M. Szpunar, B. Majczyna, un M. Drwięcki, kā arī E. Gromnicka, pārstāvji, vēlāk – trīs minētie pārstāvji,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv C. Murrell, pārstāve, kurai palīdz R. Palmer, barrister,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], E. Juhāss [E. Juhász], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], tiesneši A. Ross [A. Rosas], J. Malenovskis [J. Malenovský], A. Prehala [A. Prechal], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], K. Vajda [C. Vajda] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 24. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2011. gada 19. decembra Padomes sanāksmē pieņemto lēmumu par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu dalību sarunās par Eiropas Padomes Konvenciju par raidorganizāciju tiesību aizsardzību (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
2 1961. gada 26. oktobrī Romā parakstītās Starptautiskās Konvencijas par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) 13. pantā pirmo reizi starptautiskā līmenī tika noregulētas raidorganizāciju autortiesību blakustiesības attiecībā uz to raidījumu fiksāciju. Šīs konvencijas, kuras līgumslēdzēja puse nav Eiropas Savienība, 1. pantā ir noteikts princips, kurš ir arī pārņemts vēlākās konvencijās blakustiesību jomā, saskaņā ar kuru šo tiesību īpašniekiem piešķirtā aizsardzība neietekmē tiesības, kas autoram var būt uz raidījuma ietvaros publiskotajiem darbiem, kurus ir ierakstījuši producenti vai kurus ir izpildījuši vai interpretējuši mākslinieki.
3 Arī Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), 14. panta 3., 5. un 6. punktā tiek reglamentētas raidorganizāciju blakustiesības. Tāpat kā Romas konvencija tas attiecas tikai uz klasisko apraidi ar bezvadu līdzekļiem.
4 Savukārt Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (PIĪO) Līgums par autortiesībām un PIĪO Līgums par izpildījumu un fonogrammām, kuri parakstīti Ženēvā 1996. gada 20. decembrī un kuri Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināti ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV L 89, 6. lpp.), jauno digitālo tehnoloģiju ietvaros pastiprina autoru, fonogrammu ražotāju un izpildmākslinieku vai izpildītāju tiesības, bet ne raidorganizāciju tiesības.
Savienības tiesības
Direktīva 92/100/EEK, ko kodificē ar Direktīvu 2006/115/EK
5 Ar Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvu 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām attiecībā uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.) pirmo reizi Savienības tiesībās tika reglamentētas raidorganizāciju blakustiesības. Šī direktīva tika kodificēta un atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 376, 28. lpp.).
6 Direktīvas 2006/115 7. panta ar nosaukumu “Fiksācijas tiesības” 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Dalībvalstis paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt fiksēt to raidījumus neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus pārraida pa vadiem vai pa gaisu, ietverot kabeļus vai mākslīgos pavadoņus.
3. Kabeļu izplatītājiem nav 2. punktā paredzēto tiesību, ja tie tikai retranslē raidorganizāciju raidījumus pa kabeļiem.”
7 Šīs direktīvas 8. panta ar nosaukumu “Raidīšana un publiskošana” 3. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt retranslēt to raidījumus bez vadiem, kā arī publiski tos izpildīt, ja šāds izpildījums notiek vietās, kas pieejamas publikai par ieejas maksu.”
8 Šīs pašas direktīvas 9. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības padarīt pieejamus sabiedrībai, pārdodot vai citādā veidā, objektus, kas norādīti a) līdz d) apakšpunktā, ietverot kopijas, turpmāk tekstā – “izplatīšanas tiesības”:
[..]
d) raidorganizācijas, attiecībā uz to izgatavotām raidījumu fiksācijām, kā noteikts 7. panta 2. punktā.
2. Visu 1. punktā minēto objektu izplatīšanas tiesības Kopienā nav ierobežotas, izņemot gadījumu, ja Kopienā šos objektus pirmo reizi pārdod tiesību turētāji vai tas notiek ar viņu piekrišanu.
3. Izplatīšanas tiesības ir spēkā, ciktāl tās nav pretrunā ar īpašiem I nodaļas, jo īpaši 1. panta 2. punkta noteikumiem.
4. Izplatīšanas tiesības var nodot citiem, deleģēt vai piešķirt ar licences līgumiem.”
9 Direktīvas 2006/115 10. pantā ir definēti gadījumi, kuros dalībvalstis var paredzēt šo dažādo tiesību ierobežojumus.
10 Atbilstoši šīs direktīvas 12. pantam “blakustiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu neskar un neietekmē autortiesību aizsardzību”.
Direktīva 93/83/EEK
11 Raidorganizāciju blakustiesības regulē arī ar Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīvu 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.).
12 Šīs direktīvas 1. panta ar nosaukumu “Definīcijas” 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā “atklāti raidījumi caur satelītu” ir atklātai uztveršanai domātu programmas nesēju signālu, raidorganizācijai kontrolējot un tās atbildībā, ievadīšana nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi.”
13 Šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā ir norāde uz atbilstošajiem Direktīvas 92/100 noteikumiem, kurus vēlāk kodificēja un atcēla ar Direktīvu 2006/115, attiecībā uz raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību atklātas apraides caur satelītu nolūkā. Minētā 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka 1. punkta mērķiem “bezvadu apraide” šajā pēdējā minētajā direktīvā ir tāda, kas ietver arī atklātu apraidi caur satelītu.
14 Direktīvas 93/83 5. pantā ir noteikts, ka “blakustiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu neskar un nekādi neietekmē autortiesību aizsardzību”.
Direktīva 2001/29/EK
15 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) arī reglamentē raidorganizāciju blakustiesības.
16 Šīs direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
[..]
e) raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”
17 Šīs direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir precizēts:
“1. Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
2. Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:
[..]
d) raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.
3. Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”
18 Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir precizēts gadījums, kad dalībvalstis var paredzēt izņēmumus no reproducēšanas tiesībām vai to ierobežojumus.
19 Direktīvas 2001/29 6. pantā ir reglamentētas “saistības attiecībā uz tehnoloģiskiem pasākumiem”.
20 Šīs direktīvas 7. pantā ir reglamentētas “saistības attiecībā uz informāciju par tiesību pārvaldību”.
21 Šīs pašas direktīvas 8. pantā ar nosaukumu “Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.
2. Katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību un/vai pieprasīt rīkojumu vajadzības gadījumā uzlikt arestu nelikumīgajam materiālam, kā arī 6. panta 2. punktā minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem.
3. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”
Direktīva 2004/48/EK
22 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., un grozījumi – OV L 195, 16. lpp.) 1. pantā ir noteikts, ka tā “attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu [ievērošanu]”.
23 Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 3. punkta c) apakšpunktam tā neattiecas uz “dalībvalstu noteikumiem, kas attiecas uz kriminālprocesu vai kriminālsodiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu jomā”.
Direktīva 2006/116/EK
24 Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (OV L 372, 12. lpp.), ar kuru tika kodificēta un atcelta Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva 93/98/EEK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 9. lpp.), 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka:
“Raidorganizāciju tiesības beidzas 50 gadus pēc raidījuma pirmās pārraides, neatkarīgi no tā, vai šis raidījums pārraidīts pa vadiem vai pa gaisu, ieskaitot kabeļus un mākslīgos pavadoņus [satelītus].”
Tiesvedības priekšvēsture
Sarunas nolūkā noslēgt Eiropas Padomes konvenciju par raidorganizāciju blakustiesībām
25 2002. gada 11. septembrī Eiropas Padome pieņēma Ieteikumu Rec(2002)7 par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzības veicināšanu (turpmāk tekstā – “2002. gada ieteikums”).
26 Ar 2008. gada 20. februāra lēmumu Eiropas Padomes Ministru komiteja deva uzdevumu Plašsaziņas līdzekļu un jauno sakaru pakalpojumu koordinācijas komitejai novērtēt šo tiesību aizsardzības veicināšanas iespējas. 2008. gada 25. septembrī ad hoc raidorganizāciju blakustiesību aizsardzības inventarizācijas grupa sagatavoja memorandu par iespējamu Eiropas Padomes konvenciju par šādu aizsardzību (turpmāk tekstā – “2008. gada memorands”).
27 Šajā memorandā bija ietverts pielikums ar nosaukumu “Iespējamo jautājumu saraksts, kuri jāizskata, sagatavojot jaunu juridisku instrumentu”, ar šādu saturu:
“I Ievada un vispārējie noteikumi
– Saistība ar citiem nolīgumiem un līgumiem
– Pastāvošās saistības
– Nākotnes saistības
– Saistība ar raidījumu autortiesību vai blakustiesību aizsardzību
– Definīcijas
– Piesaistes punkti
– Valsts režīms
II Aizsardzības saturs
– Fiksācijas tiesības
– Reproducēšanas tiesības
– Retranslācijas tiesības
– Tiesības padarīt pieejamu
– Tiesības uz atklātu raidījumu
– Izplatīšanas tiesības
– Raidījumu nesēju signālu pirmspārraides aizsardzība
– Ierobežojumi un izņēmumi
– Aizsardzības ilgums
– Ar tehnoloģiskiem pasākumiem saistīti pienākumi
– Ar informāciju par tiesību pārvaldību saistīti pienākumi
– Tiesību ievērošana
III Nobeiguma noteikumi”.
28 Ņemot vērā 2008. gada memorandu, Plašsaziņas līdzekļu un jauno sakaru pakalpojumu koordinācijas komiteja 2009. gada 27. maijā nolēma apstiprināt ad hoc raidorganizāciju blakustiesību aizsardzības inventarizācijas grupas darbuzdevumu un vēlāk savā sanāksmē no 2009. gada 20. līdz 23. oktobrim veica Eiropas Padomes konvencijas šajā jautājumā izstrādāšanas darbus.
29 Pirms šīs grupas izveides, 2010. gada 28. un 29. janvārī, tika sasaukta konsultēšanās sanāksme, lai sagatavotu šīs pašas grupas turpmāko darbu. Šajā sanāksmē tika izstrādāts ziņojums (turpmāk tekstā – “2010. gada ziņojums”).
Apstrīdētais lēmums
30 2011. gada 9. februārī Komisija iesniedza Padomei ieteikumu pieņemt Padomes lēmumu, ar ko tai ļauj piedalīties sarunās par paredzamo Eiropas Padomes konvenciju raidorganizāciju blakustiesību aizsardzības jomā.
31 2011. gada 19. decembrī Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmē tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kas Komisijai tikai paziņots 2011. gada 21. decembrī.
32 Apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts:
“[..] Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvji, kas tikās Padomē,
Ņemot vērā [LESD] un it īpaši tā 218. panta 3. un 4. punktu,
ņemot vērā Komisijas ieteikumu [..],
tā kā:
(1) Komisijai būtu jābūt pilnvarotai Savienības vārdā piedalīties sarunās par [Eiropas Padomes Konvenciju par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību] attiecībā uz jautājumiem, kas ietilpst Savienības kompetencē un attiecībā uz kuriem Savienība ir pieņēmusi tiesību normas.
(2) Dalībvalstīm, rīkojoties savā vārdā, šajās sarunās būtu jāpiedalās tikai tiktāl, ciktāl jautājumi, kas rodas sarunu gaitā, ietilpst to kompetencē. Lai nodrošinātu vienotību Savienības ārējā pārstāvībā, dalībvalstīm un Komisijai apspriešanas procesa gaitā būtu cieši jāsadarbojas,
ir nolēmuši šādi:
1. pants
1) Komisija ar šo tiek pilnvarota piedalīties sarunās par Eiropas Padomes Konvenciju par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību un veikt sarunas Savienības vārdā attiecībā uz jautājumiem, kas ietilpst Savienības kompetencē un attiecībā uz ko Savienība ir pieņēmusi tiesību normas, apspriežoties ar Intelektuālā īpašuma darba grupu (autortiesības) (turpmāk tekstā – “speciālā komiteja”).
2) Komisija veic attiecīgās sarunas saskaņā ar norādījumiem sarunām, kas izklāstīti šā Lēmuma pielikumā un/vai saskaņoto Savienības nostāju, kas speciālajā komitejā noteikta konkrēti šo sarunu vajadzībām.
3) Ja sarunu priekšmets ietilpst dalībvalstu kompetencē, prezidējošā dalībvalsts pilnā apmērā piedalās sarunās un veic [to] dalībvalstu vārdā, pamatojoties uz iepriekš saskaņotu kopējo nostāju. Ja kopējo nostāju nav iespējams saskaņot, dalībvalstis ir pilnvarotas paust savu nostāju un neatkarīgi balsot par izskatāmo jautājumu, neierobežojot 4. punktā minēto.
4) Komisija un dalībvalstis cieši sadarbojas apspriešanas sarunu procesa gaitā, lai panāktu vienotību Savienības un tās dalībvalstu starptautiskajā pārstāvībā.
5) Komisija un/vai prezidējošā dalībvalsts pārliecinās, ka ar sarunām saistītie dokumenti pienācīgā laikā tiek nosūtīti uz dalībvalstīm. Tās atklātā un pārskatāmā veidā ziņo Padomei un/vai speciālajai komitejai par sarunu iznākumu pirms un pēc ikvienas sarunu sēdes un, ja nepieciešams, par problēmām, kas varētu rasties sarunu gaitā.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts Komisijai.”
33 Apstrīdētā lēmuma pielikumā šādā veidā ir izklāstīti norādījumi sarunām:
“1. Komisija nodrošina, ka Eiropas Padomes ierosinātais konvencijas projekts par raidorganizāciju tiesību aizsardzību ietver atbilstošas normas, kas [..] Savienībai dod iespēju kļūt par tās līgumslēdzēju pusi.
2. Komisija veic sarunas tā, lai nodrošinātu, ka paredzētās normas atbilst Direktīvai 2006/115 [..], Direktīvai 2006/116 [..], Direktīvai 93/83 [..] un Direktīvai 2001/29 [..], kā arī [..] Savienības un tās dalībvalstu PTO ietvaros noslēgtajā Līgumā [par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām] uzņemtajām saistībām.
3. Atbilstoši sarunu gaitā sasniegtajam progresam šie norādījumi sarunām var tikt pielāgoti.”
34 Komisija atbilstoši paziņojumam par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu procedūrā, kurā tika pieņemts šis lēmums, visu laiku apgalvoja, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence šajā jomā un iebilda pret Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju veikto “hibrīda akta” pieņemšanu.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
35 Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Padome lūdz Tiesu prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 14. augusta rīkojumu Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Nīderlandes Karalistei, Polijas Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam, turpretī Eiropas Parlamentam tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
Par prasību
Par pieņemamību
38 Formāli neceļot iebildi par nepieņemamību, Padome, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika un Nīderlandes Karaliste, lūdz Tiesu pārbaudīt, vai prasībā daļā par lēmumu, ko pieņēmuši dalībvalstu pārstāvji kā savu valdību pārstāvji un nevis kā Padomes dalībnieki, ir pakļauts pārbaudei Tiesā, kas ir paredzēta LESD 263. pantā.
39 Šajā ziņā jāatgādina, ka prasība atcelt tiesību aktu ir ierosināma par visiem iestāžu pieņemtajiem noteikumiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas, neatkarīgi no to būtības vai formas (spriedumi Komisija/Padome, tā sauktā “AETR” lieta, 22/70, EU:C:1971:32, 42. punkts; Parlaments/Padome un Komisija, C‑181/91 un C‑248/91, EU:C:1993:271, 13. punkts, kā arī Komisija/Padome, C‑27/04, EU:C:2004:436, 44. punkts).
40 Šajā lietā apstrīdētais lēmums, kurš rada tiesiskas sekas Savienības attiecībās ar tās dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm, tika pieņemts uz LESD 218. panta 3. un 4. punkta pamata.
41 Turklāt, tā kā apstrīdētajā lēmumā ir apvienotas, pirmkārt, Komisijai un, otrkārt, dalībvalstīm, kā arī Padomes prezidējošai valstij piešķirtās atļaujas piedalīties sarunās, no tā noteikti izriet, ka Padome ir piedalījusies abu šo atļauju piešķiršanā. Tātad prasība pret visu apstrīdēto lēmumu kopumā ir pieņemama.
Par lietas būtību
42 Komisija norāda četrus pamatus savas prasības pamatojumam.
43 Pirmais pamats ir saistīts ar LESD 2. panta 2. punkta un 3. panta 2. punkta pārkāpumu. Trīs pārējie pamati, kuri ir norādīti neatkarīgi no Savienības kompetenču ekskluzīvā vai dalītā rakstura šajā lietā, ir attiecīgi saistīti ar: otrais – procesuāliem pārkāpumiem un noteikumu par atļaujas sniegšanu Savienības dalībai sarunās saistībā ar starptautiskiem nolīgumiem pārkāpumiem; trešais – balsošanas kārtības noteikumu Padomē, kas paredzēti LESD 218. panta 8. punktā, pārkāpumu; un ceturtais – ar LES un LESD definēto mērķu, kā arī LES 13. pantā paredzētā lojālas sadarbības principa neievērošanu.
Par pirmo pamatu
– Lietas dalībnieku argumenti
44 Sava pirmā pamata ietvaros Komisija, ko atbalsta Parlaments, norāda, ka saskaņā ar judikatūras attīstību sākot no sprieduma AETR (EU:C:1971:32) līdz šim brīdim, kas ir kodificēta LESD 3. panta 2. punktā, Savienībai ir ekskluzīva ārējā kompetence, jo – kā šajā lietā – starptautiskās saistības, vismaz to lielākā daļa, pieder jomai, kurai piemēro tās iedibinātos kopīgos noteikumus.
45 Pirmkārt, Komisija un Parlaments apgalvo, ka sarunas Eiropas Padomē par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību balstīsies it īpaši uz Savienības acquis šajā jomā. Aplūkojuši dažādās 2008. gada memoranda pielikumā identificētās tēmas, tie izklāsta iemeslus, kādēļ šīs sarunas riskē ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus šajā jomā, tostarp tad, ja tās norisināsies par elementiem, attiecībā uz kuriem – minētā memoranda vārdiem – ir paredzēts pārsniegt šajā acquis noteikto.
46 Komisija secina, ka, ja visas Savienības tiesībās progresīvi iedibinātās tiesības, kā šajā lietā, sasniedz uzlabotu stadiju un ja topošajā starptautiskajā nolīgumā ir paredzēts konsolidēt un labākajā gadījumā ierobežotā veidā uzlabot attiecīgo tiesību īpašnieku aizsardzību attiecībā uz papildu aspektiem, kuri šobrīd šajās tiesībās nav paredzēti, Savienībai esot jābūt ekskluzīvai kompetencei.
47 Otrkārt, Komisija, kuru šajā punktā atbalsta Parlaments, norāda, ka Savienība ir pieņēmusi saskaņotu normu kopumu, pārsniedzot vienkāršus minimālus priekšrakstus, kuri regulē raidorganizāciju blakustiesības, lai nodrošinātu labu iekšējā tirgus darbību. Tas, ka šis regulējums nav pilnīgi saskaņots un atļauj dalībvalstīm pašām regulēt konkrētus attiecīgās jomas aspektus, neesot pretrunā tam, ka Savienības kompetence šajā jomā ir ekskluzīva.
48 Treškārt, Komisija apgalvo, ka raidorganizāciju blakustiesības, kuras tiek reglamentētas Savienības tiesībās, iekļaujas saskaņotā un līdzsvarotā intelektuālā īpašuma tiesību normu kopumā, kuru mērķis ir saglabāt Savienības tiesību sistēmas vienotību šajā jomā. Šajos apstākļos un ņemot vērā ciešo saikni starp raidorganizāciju tiesībām un darbību un citu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku tiesībām un darbību, jebkāda vienu vai otru šo subjektu tiesību grozīšana ietekmētu visa Savienības tiesiskā regulējuma interpretāciju un piemērošanu.
49 Padome, kuru atbalsta Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste, norāda, ka paredzamā Eiropas Padomes konvencija ietilpst dalītās kompetences starp Savienību un tās dalībvalstīm jomā, proti, iekšējā tirgus jomā, kurš ietver intelektuālā īpašuma aizsardzību. Līdz ar to gan Savienībai, gan dalībvalstīm esot jābūt iesaistītām turpmākās sarunās, cieši sadarbojoties visos procedūras posmos, lai nodrošinātu vienotu Savienības ārējo pārstāvību. Tieši tāds esot apstrīdētā lēmuma mērķis.
50 Padome un minētās dalībvalstis norāda, ka tas, ka paredzamā starptautiskā nolīguma daļa, pat tā lielākā daļa, ietilpst jomā, kuru regulē ar Savienības kopīgiem noteikumiem, nav pietiekami, lai secinātu, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence piedalīties sarunās par šo nolīgumu. Šāds secinājums var rasties tikai no precīzas un konkrētas attiecīgo Savienības tiesību normu rakstura un satura analīzes, kā arī no saistības starp šīm normām un paredzamo nolīgumu, no kā ir skaidri redzams, ka pēdējais minētais var ietekmēt šos noteikumus vai grozīt to piemērošanas jomu.
51 Šie paši lietas dalībnieki arī norāda, ka LESD 3. panta 2. punktā esošā teikuma pēdējā daļa ir jāaplūko kopā ar protokolu (Nr. 25) par kopīgas kompetences īstenošanu, kas ir pievienots LES un LESD.
52 Padome, Nīderlandes Karaliste un Apvienotā Karaliste piebilst, ka Lisabonas līguma slēdzēji LESD 3. panta 2. punkta teikuma pēdējā daļā ir paredzējuši kodificēt judikatūru, kas ir attīstījusies pēc sprieduma AETR (EU:C:1971:32), kā tas ir paskaidrots Atzinumā 1/03 (EU:C:2006:81), atsakoties noteikt kritēriju par “lielākoties Savienības tiesību normās jau regulētu jomu”, ko Tiesa tostarp piemēro savā Atzinumā 2/01 (EU:C:1993:106) un spriedumā C‑467/98 Komisija/Dānija (EU:C:2002:625).
53 Ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus, Padome, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste apstrīd to, ka Savienībai būtu ārēja ekskluzīva kompetence šajā lietā.
54 Šajā ziņā tās norāda, pirmām kārtām, ka plānotā Eiropas Padomes konvencija varētu pārsniegt spēka esošo Savienības tiesisko regulējumu trijos aspektos.
55 Pirmkārt, šī plānotā konvencija noteikšot raidorganizāciju ekskluzīvās tiesības attiecībā uz to raidījumu publiskošanu ārpus publiski pieejamām vietām, samaksājot ieejas maksu, lai gan šādas ekskluzīvas tiesības šīm raidorganizācijām nebūtu atzītas Savienības tiesībās.
56 Otrkārt, tā regulēšot [nesēju] signālu aizsardzību pirms to publiskas pārraides (turpmāk tekstā – “pirmspārraides signāls”), lai gan šādu aizsardzību Savienības tiesību noteikumi neregulē. Faktiski tiesības, kas ar Savienības tiesisko regulējumu ir piešķirtas autoriem attiecībā uz viņu darbiem, neietver raidorganizāciju tiesības uz šādiem signāliem.
57 Treškārt, sarunas par plānoto Eiropas Padomes konvenciju varētu būt par to, ka tiek ieviesti sodu pasākumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu, lai gan šādi pasākumi netiek regulēti Savienības kopīgajos noteikumus.
58 Polijas Republika piebilst, ka esot iespējams arī tas, ka šajā plānotajā konvencijā būs plašāka “raidorganizāciju” definīcija nekā tā, kāda ir Savienības tiesībās, ietverot izplatītājus tīklā un “dubulto apraidi”.
59 Tāpat kā Apvienotā Karaliste tā turklāt uzsver, ka pašreiz ne ar vienu Savienības kopīgo noteikumu raidorganizācijām netiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības uz retranslāciju pa vadiem.
60 Padome, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika un Apvienotā Karaliste piebilst, ka tas, ka, neskatoties uz šo kompetenci reglamentējošo kopīgo noteikumu neesamību, tiek akceptēta Savienības ārējā ekskluzīvā kompetence, jo attiecīgais starptautiskais nolīgums tikai ierobežotā veidā skars to noteikumu kopumu, kurš progresīvi tika ieviests Savienības līmenī, radītu prettiesisku LESD 3. panta 2. punkta piemērošanas jomas paplašināšanu un kaitētu [pilnvaru] piešķiršanas principam.
61 Otrām kārtām, Padome, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste norāda, ka Savienības tiesības attiecībā uz raidorganizācijām ir tikai minimāli, fragmentāri saskaņotas, to darot papildus citu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai.
62 Trešām kārtām, Padome, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Savienības tiesiskajam regulējumam attiecībā uz citu organizāciju, kas nav raidorganizācijas, autortiesībām un blakustiesībām šajā lietā nav nozīmes, lai novērtētu, vai attiecīgajā jomā ir spēkā Savienības kopīgie noteikumi. Šajā ziņā tās uzsver, ka pamata atšķirība no vēsturiskā viedokļa, kā arī atbilstoši aizsardzības veidam un priekšmetam pastāv starp autoru un šo organizāciju tiesībām.
63 Šajos apstākļos šīm organizācijām piešķirtā papildu aizsardzība neietekmē nedz intelektuālā īpašuma citu īpašnieku tiesību aizsardzības vispārējo līdzsvaru, nedz šo citu īpašnieku īstenoto šo tiesību izmantošanu.
– Tiesas vērtējums
64 Pirmais pamats būtībā ir par LESD 3. panta 2. punkta pārkāpumu.
65 Vispirms jānorāda, ka no dažādajiem Savienības ekskluzīvās kompetences gadījumiem, kas ir minēti šajā normā, šajā lietā nozīme ir tam, kurš ir minēts teikuma pēdējā daļā un atbilst situācijai par starptautiska nolīguma noslēgšanu, kas “ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”.
66 Šajā ziņā jāuzsver, ka šajā pēdējā teikuma daļā izmantotie jēdzieni atbilst tiem, ar kuriem Tiesa sprieduma AETR (EU:C:1971:32) 22. punktā definēja starptautisko saistību raksturu, kuras dalībvalstīm ir aizliegts uzņemties ārpus Savienības iestāžu ietvara, ja Līguma mērķu īstenošanai ir pieņemti Savienības kopīgie noteikumi.
67 Līdz ar to šie jēdzieni ir jāinterpretē, ņemot vērā ar tiem saistītos precizējumus, ko Tiesa ir sniegusi spriedumā AETR (EU:C:1971:32) un tās attīstītajā judikatūrā pēc šī sprieduma.
68 Saskaņā ar Tiesas judikatūru pastāv risks, ka starptautiskās saistības var kaitēt Savienības kopīgiem noteikumiem vai grozīt to darbības jomu, kas var attaisnot Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām (šajā ziņā skat. spriedumus AETR, EU:C:1971:32, 30. punkts, un Komisija/Dānija, EU:C:2002:625, 82. punkts).
69 Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka jābūt pilnīgai saskaņai starp to jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un to, kuru regulē Savienības tiesiskais regulējums (šajā ziņā skat. Atzinumu 1/03, EU:C:2006:81, 126. punkts).
70 Kā Tiesa alternatīvi ir uzsvērusi – tādas saistības var ietekmēt vai mainīt Savienības kopīgo noteikumu piemērošanas jomu arī tad, ja šīs saistības ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem (Atzinums 2/91, EU:C:1993:106, 25. punkts; spriedums Komisija/Dānija, EU:C:2002:625, 82. punkts, kā arī Atzinums 1/03, EU:C:2006:81, 120. un 126. punkts).
71 Turklāt dalībvalstis nevar ārpus Savienības iestāžu ietvara uzņemties šādas saistības, pat ja starp tām un Savienības kopīgiem noteikumiem nepastāv iespējama pretruna (šajā ziņā skat. Atzinumu 2/91, EU:C:1993:106, 25. un 26. punkts, kā arī spriedumu Komisija/Dānija, EU:C:2002:625, 82. punkts).
72 Padomes, Nīderlandes Karalistes un Apvienotās Karalistes argumenti, kas pamatojas uz iespējami visšaurāko koncepciju kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā jautājumā par Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, neatspēko iepriekš minēto analīzi.
73 Faktiski protokols (Nr. 25) par kopīgās kompetences īstenošanu, uz ko ir atsauce šo argumentu pamatojumā, kura vienīgajā pantā ir noteikts, ka, “ja Eiropas Savienība ir rīkojusies kādā konkrētā jomā, šo kompetenču darbības joma attiecas tikai uz tiem elementiem, kas noteikti attiecīgajā Savienības aktā un tādēļ neattiecas uz visu jomu”, attiecas tikai – kā tas izriet arī no tā teksta – LESD 2. panta 2. punktu un nevis uz LESD 3. panta 2. punktu. Tādējādi tā mērķis ir precizēt Savienības un dalībvalstu kopīgās kompetences, ko tām piešķir ar Līgumu, īstenošanas apjomu un nevis ierobežot Savienības ārējās ekskluzīvās kompetences apjomu gadījumā, kas minēts LESD 3. panta 2. punktā, kā tas ir paskaidrots iepriekš atgādinātajā Tiesas judikatūrā.
74 To ņemot vērā, ir jāuzsver, ka, tā kā Savienībai ir tikai piešķirtās pilnvaras, tad kompetences esamībai, kas turklāt ir ekskluzīva, ir jābūt pamatotai ar secinājumiem, kas ir izdarīti, konkrēti analizējot saistību, kura pastāv starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošiem Savienības tiesību aktiem un no kuras izriet, ka šāda nolīguma noslēgšana var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai grozīt to piemērošanas jomu (šajā ziņā skat. Atzinumu 1/03, EU:C:2006:81, 124. punkts).
75 Atbilstoši LES 5. panta 1. un 2. punktā norādītajam pilnvaru piešķiršanas principam attiecīgam dalībniekam šādas analīzes veikšanai ir jāsniedz informācija, kas palīdz pierādīt Savienības ekskluzīvās kompetences raksturu, uz kuru tas atsaucas.
76 Šajā gadījumā vispirms jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav precizēts sarunu saturs saistībā ar paredzamo Eiropas Padomes konvenciju par raidorganizāciju tiesību aizsardzību. Tajā turklāt nav norādītas šo sarunu tēmas, kuras atbilstoši tā 1. panta 1. punktam ir Savienības kompetencē, un tās, kuras atbilstoši tā 1. panta 3. punktam ietilpst dalībvalstu kompetencē.
77 Šajos apstākļos, runājot par paredzamo sarunu saturu, šīs analīzes nolūkā jāņem vērā 2002. gada ieteikums, 2008. gada memorands un 2010. gada ziņojums, kurus Komisija ir pievienojusi lietas materiāliem sava pirmā pamata atbalstam un attiecībā uz kuriem neviens lietas dalībnieks nav apstrīdējis, ka tajos šajā sakarā ir sniegtas visjaunākās atbilstošās norādes.
78 Attiecībā uz šajā lietā aplūkojamo jomu – šajos Eiropas Padomes dokumentos ir norādes par to, ka aplūkojamo sarunu mērķis ir pieņemt konvenciju par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību.
79 Kā izriet no Direktīvām 93/83, 2001/29, 2004/48, 2006/115 un 2006/116, šīs tiesības Savienības tiesību aktos tiek reglamentētas ar saskaņotām tiesību normām, kuru mērķis tostarp ir nodrošināt iekšējā tirgus labu darbību un kuras, integrējot konkrētu skaitu jauno attīstības [tendenču] saistībā ar tehnoloģiskiem izaicinājumiem, jauno digitālo vidi un informācijas sabiedrības attīstību, ir ieviesušas raidorganizāciju raidījumu pastiprinātas un saskaņotas aizsardzības režīmu.
80 No tā izriet, ka šo organizāciju blakustiesību aizsardzība, par ko ir Eiropas Padomes sarunas, šīs analīzes nolūkā ir jāuztver kā atbilstošā joma.
81 Tas, ka minētās saskaņotās tiesību normas tika ieviestas ar dažādiem juridiskiem instrumentiem, ar ko tiek regulētas arī citas intelektuālā īpašuma tiesības, nevar atspēkot šīs pieejas pamatotību.
82 Novērtējums par to, vai pastāv risks, ka ar starptautiskajām saistībām tiktu kaitēts Savienības kopīgiem noteikumiem vai tiktu grozīta to piemērošanas joma, faktiski nevar būt pamatā samākslotai nošķiršanai atkarībā no tā, vai šīs normas ir vai nav ietvertas vienā un tajā pašā Savienības tiesību instrumentā.
83 Tostarp sprieduma Komisija/Francija (C‑239/03, EU:C:2004:598) 27. un 29. punktā Tiesa ūdens aizsardzību pret piesārņojumu, kas ir starptautiska nolīguma priekšmets lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, uzskatīja par “jomu”, neskatoties uz to, ka atbilstošie Savienības tiesību akti bija ietverti dažādos juridiskos instrumentos.
84 Tādējādi, tiklīdz attiecīgā joma ir precizēta, jānorāda, ka atbilstoši dažādām 2008. gada memoranda rindkopām, proti, tā 49., 52., 57. un 78. punktam, aplūkojamā Eiropas Padomes konvencija ir jābalsta uz Savienības acquis, kurā ietilpst lielākā daļa no materiālām intelektuālā īpašuma tiesībām, it īpaši raidorganizāciju tiesības.
85 Padome un tās atbalstam iestājušās dalībvalstis piekrīt, ka lielāko daļu paredzamo sarunu tēmu, kas ir minētas 2008. gada memoranda pielikumā esošajā sarakstā, faktiski jau regulē Savienības kopīgie noteikumi.
86 Pirmkārt, runājot par šī saraksta I sadaļā norādītajā tēmām, Polijas Republika apstiprina, ka, protams, jēdzienu “raidorganizācija” šīs aplūkojamās paredzētās konvencijas nolūkiem varētu definēt plaši un attiecināt uz izplatītājiem tīklā vai dubulto apraidi.
87 Tomēr neatkarīgi no jautājuma, vai jauno digitālo tehnoloģiju kontekstā atsauce uz raidījumiem, kas tiek pārraidīti pa vadiem vai bez tiem – kā noteikts Direktīvas 2001/29 2. pantā un 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā, Direktīvas 2006/115 7. panta 2. punktā un 9. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kā arī Direktīvas 2006/116 3. panta 4. punktā –, ļauj ietvert to izplatītājus Savienības attiecīgās nozares kopīgo noteikumu piemērošanas jomā, jebkurā gadījumā nevar noliegt – kā to norāda arī Komisija –, ka sarunām, kuru mērķis ir vienā vai otrā veidā ietvert šos izplatītājus paredzamās Eiropas Padomes konvencijas piemērošanas jomā, tostarp šajā konvencijā izmantojot tādu “raidorganizāciju” definīciju, kas ir “tehnoloģiski neitrāla”, kā tas ir ieteikts 2010. gada ziņojuma 13. punktā, būtu daudzlīmeņu ietekme uz visu Savienības kopīgo noteikumu par šādu organizāciju blakustiesību aizsardzību piemērošanu.
88 Otrkārt, runājot par 2008. gada memoranda pielikumā esošā saraksta II sadaļā norādītām tēmām, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka tēmas par fiksācijas tiesībām, reprodukcijas tiesībām, tiesībām padarīt pieejamu, izplatīšanas tiesībām, šo tiesību ierobežojumiem un izņēmumiem, minēto tiesību aizsardzības termiņiem, saistībām attiecībā uz tehnoloģiskiem pasākumiem un uz informāciju par tiesību pārvaldību ietilpst Savienības kopīgo noteikumu regulējumā un ka sarunas par šīm tēmām varētu ietekmēt vai grozīt šo kopīgo noteikumu piemērošanas jomu.
89 Savukārt, starp lietas dalībniekiem nav vienprātības par četrām citām šajā II sadaļā minētajām tēmām, proti, retranslācijas tiesībām, tiesībām uz atklātu raidījumu, signālu pirmspārraides aizsardzību un raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību.
90 Pirmkārt, attiecībā uz retranslācijas tiesībām Polijas Republika un Apvienotā Karaliste norāda, ka tās Savienības tiesībās ir tikai minimāli saskaņotas, jo Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punkts attiecas tikai uz pārraidi ar bezvadu līdzekļiem. Taču aplūkojamo sarunu rezultātā raidorganizācijām varētu piešķirt ekskluzīvas tiesības veikt retranslēšanu arī pa vadiem, it īpaši internetā.
91 Šajā sakarā jānorāda, ka Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punktā norādītā situācija nav salīdzināma ar to, kāda ir konstatēta Atzinuma 2/91 (EU:C:1993:106) 18. un 21. punktā, kurā Tiesa nav atzinusi Savienības ekskluzīvo kompetenci minimālu priekšrakstu dēļ gan Savienības tiesību normās, gan aplūkojamā starptautiskajā konvencijā. Faktiski ar šo normu retranslācijas tiesībām Savienības tiesību normās tiek piešķirta precīza materiālā piemērošanas joma, to ierobežojot līdz retranslēšanai ar bezvadu līdzekļiem.
92 Kā norāda Komisija, Eiropas Padomes sarunas, kuru – kā ieteikts 2008. gada memoranda 54. punktā – mērķis ir paplašināt šīs retranslācijas tiesības, iekļaujot retranslēšanu pa vadiem vai internetā, līdz ar to var grozīt Savienības kopīgo noteikumu piemērošanas jomu retranslācijas tiesību nozarē.
93 Turklāt, kā uzsver arī Komisija, raidorganizāciju tiesību retranslēt pa vadiem joma jau daļēji tiek regulēta ar Savienības kopīgiem noteikumiem, jo tajos pastāv mijiedarbība starp dažādām šo organizāciju Savienības tiesībās reglamentētām intelektuālā īpašuma tiesībām. Faktiski, kā Tiesa nospieda spriedumā ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147), atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam ekskluzīvās tiesības izziņot sabiedrībai attiecas uz virszemes televīzijas raidorganizāciju autortiesību aizsargātajiem raidījumiem, ietverot ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt citām organizācijām šos darbus retranslēt internetā.
94 Otrkārt, attiecībā uz tiesībām uz atklātu raidījumu Padome un vairākas tās atbalstam iestājušās dalībvalstis norāda, ka šīs sarunas varētu pārsniegt Savienības acquis, atšķirībā no Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punkta paplašinot šo tiesību piemērojamību ārpus publiski pieejamām vietām, par to samaksājot ieejas maksu.
95 Šajā ziņā tomēr jākonstatē – kā to arī uzskata Komisija –, ka nedz 2008. gada memorandā, nedz 2010. gada ziņojumā nav ietvertas norādes šajā sakarā un ka arī Padome un lietā iestājušās dalībvalstis nav sniegušas nekādu informāciju savu apgalvojumu pamatošanai.
96 Tieši pretēji, saskaņā ar 2002. gada ieteikumu un it īpaši f) punktu sadaļā “Piešķiršanas tiesības” šī ieteikuma pielikumā, kā arī tā motīvu izklāsta 24. punktā, tiesību uz atklātu raidījumu piemērojamība tiks noteikta saskaņā ar Romas konvencijas 13. panta d) punktā paredzēto, kurā tās ir ierobežotas tikai attiecībā uz publikai pret ieejas maksu pieejamām vietām.
97 Treškārt, attiecībā uz signālu pirmspārraides aizsardzību Padome un vairākas tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, protams, pareizi norāda, ka raidorganizāciju rīcībā atbilstoši spēkā esošām Savienības tiesībām nav šo signālu atsevišķas aizsardzības, bet saskaņā ar 2008. gada memoranda 41.–43. un 54. punktu un 2010. gada ziņojuma 14. punktu aplūkojamo sarunu rezultātā šādu aizsardzību var ieviest minēto signālu neaizsargātības dēļ pret to piesavināšanās un neatļautas izmantošanas darbībām.
98 Tomēr viens no Komisijas norādītajiem risinājumiem, kurš atbilstoši 2008. gada memoranda 43. punktam tika likts priekšā kā apsvēršanas vērts, proti, jēdziena “raidījumi” paplašināšana, to attiecinot arī uz pirmspārraides signāliem, lai tos iekļautu dažādo raidorganizācijām atzīto tiesību aizsardzības jomā, nenoliedzami būtu spējīgs daudzlīmeņu veidā grozīt Savienības šīs apskatītās nozares kopīgo noteikumu piemērošanas jomu.
99 Attiecībā uz iespējamiem Tiesā norādītajiem risinājumiem, kā, piemēram, pirmspārraides signālu sui generis tiesiskās aizsardzības ieviešanu vai tehnisko pasākumu aizsardzības normu piemērošanu šiem signāliem, jākonstatē, ka, tā kā 2008. gada memorandā nav nekādu norāžu šai sakarā un tā kā Padome un lietā iestājušās dalībvalstis nav pamatojušas savus apgalvojumus ne ar kādiem faktiem, šajā stadijā tie šķiet esam hipotētiski un līdz ar to šajā lietā nav ņemami vērā, nosakot, vai Savienības kompetence ir ekskluzīva vai dalīta.
100 Ceturtkārt, attiecībā uz raidorganizāciju blakustiesību ievērošanu Padome un vairākas tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, neapstrīdot, ka sankcijas un tiesību aizsardzības līdzekļi šo tiesību aizskāruma gadījumā ir reglamentētas Savienības tiesībās – Direktīvas 2001/29 8. pantā, kā arī vairākos kopīgos noteikumos Direktīvā 2004/48 –, tomēr norāda, ka šo sarunu rezultātā – atšķirībā no Savienības tiesiskā regulējuma – varētu tikt ieviests pienākums līgumslēdzējām pusēm noteikt kriminālsodus šādu tiesību aizskārumu gadījumā.
101 Tomēr jākonstatē, tāpat kā to izdarījusi Komisija, ka nedz 2008. gada memorandā, nedz 2010. gada ziņojumā par to nav norāžu un ka iepriekšējā punktā atkārtotie apgalvojumi nekādā veidā nav pamatoti atbilstīgi sarunām, kas notiks Eiropas Padomē.
102 No iepriekš sniegtās analīzes izriet, ka sarunu attiecībā uz Eiropas Padomes konvencijas par raidorganizāciju blakustiesību aizsardzību saturs, kā tas tiek norobežots 2008. gada memorandā un 2010. gada ziņojumā, ietilpst ar Savienības kopīgajiem noteikumiem jau lielākoties reglamentētā jomā un ka šo sarunu rezultātā var tikt ietekmēti Savienības kopīgie noteikumi vai tikt grozīta to piemērošanas joma. Tādējādi šīs sarunas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē.
103 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot LESD 3. panta 2. punktu.
Par otro līdz ceturto pamatu
104 Tā kā pirmais pamats ir pamatots, apstrīdētais lēmums līdz ar to ir jāatceļ, turklāt nav vajadzības izvērtēt pārējos Komisijas savas prasības atbalstam izvirzītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
105 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas noteic, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Apvienotā Karaliste, kā arī Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2011. gada 19. decembra Padomes sanāksmē pieņemto lēmumu par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu dalību sarunās par Eiropas Padomes Konvenciju par raidorganizāciju tiesību aizsardzību;
2) Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
[Paraksti]