TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2007. gada 23. oktobrī (*)
Eiropas Savienības pilsonība – EKL 17. un 18. pants – Atteikums piešķirt atbalstu izglītībai dalībvalsts pilsoņiem, kuri studē citā dalībvalstī – Prasība par vismaz viena gada studiju mācību iestādē izcelsmes dalībvalsts teritorijā turpinājumu citā dalībvalstī
Apvienotās lietas C‑11/06 un C‑12/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Verwaltungsgericht Aachen (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 22. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 11. janvārī, tiesvedībā
Rhiannon Morgan (C‑11/06)
pret
Bezirksregierung Köln
un
Iris Bucher (C‑12/06)
pret
Landrat des Kreises Düren.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Dž. Arestis [G. Arestis] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], J. Malenovskis [J. Malenovský], J. Klučka [J. Klučka] un A. O’Kīfs [A. Ó’Caoimh] (referents),
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 30. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Morganas [Morgan] vārdā – P. Keierhofs [P. Kreierhoff], Rechtsanwalt,
– Būheres [Bucher] vārdā – K. D. Kužņiercs [K.‑D. Kucznierz], Rechtsanwalt,
– Bezirksregierung Köln vārdā – E. Fringsa‑Šēfere [E. Frings‑Schäfer], pārstāve,
– Landrat des Kreises Düren vārdā – G. Beiss [G. Beyß], pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,
– Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H.‑G. Sevenster] un M. de Mola [M. de Mol], kā arī P. P. J. van Hinekens [P. P. J. van Ginneken], pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – K. Pesendorfere [C. Pesendorfer] un G. Eberhards [G. Eberhard], pārstāvji,
– Somijas valdības vārdā – E. Biglina [E. Bygglin], pārstāve,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Falka [A. Falk], pārstāve,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Gibsa [C. Gibbs], pārstāve, kurai palīdz D. Andersons [D. Anderson], QC, un T. Vards [T. Ward], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Kondu‑Dirande [M. Condou‑Durande] un S. Grīnheida [S. Grünheid], kā arī V. Bogensbergers [W. Bogensberger], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 20. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 17. un 18. pantu.
2 Šie lūgumi radās divās prāvās, pirmkārt, starp Morganu un Bezirksregierung Köln (Ķelnes Reģionālā pārvalde) un, otrkārt, starp Būheri un Landrat des Kreises Düren (Dīrenas rajona padomes priekšsēdētājs) par abu minēto personu tiesībām uz atbalstu izglītībai, lai pabeigtu studijas augstākajā mācību iestādē ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.
Atbilstošās valsts tiesību normas
3 Federālā likuma par individuālu atbalstu izglītībai (Bundesgesetz über individuelle Förderung der Ausbildung –Bundesausbildungsförderungsgesetz; turpmāk tekstā – “BAföG”) 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“8. panta 1. punktā minētie studenti saņem atbalstu izglītībai, ja tie ik dienu pārvietojas no savas pastāvīgās dzīvesvietas Vācijas teritorijā uz kādu mācību iestādi ārvalstī. Šī likuma izpratnē pastāvīga dzīvesvieta ir vieta, kur attiecīgās personas interešu centrs atrodas ne tikai īslaicīgi, nepastāvot gribai šajā vietā apmesties pastāvīgi; par pastāvīgu dzīvesvietu neuzskata vietu, kur persona atrodas vienīgi mācību dēļ.”
4 Saskaņā ar BAföG 5. panta 2. punktu:
“Atbalstu izglītībai saņem studenti, kam Vācijā ir pastāvīga dzīvesvieta un kas studē kādā ārvalstīs esošā izglītības iestādē, ja:
[..]
3) students iegūst izglītību kādā no Eiropas Savienības dalībvalsts mācību iestādēm pēc tam, kad viņš ir apmeklējis Vācijas mācību iestādi vismaz vienu gadu;
un kam ir pietiekamas valodas zināšanas [..].”
5 BAföG 8. panta 1. punkta redakcija ir šāda:
“Atbalsts izglītībai tiek piešķirts:
1) Vācijas pilsoņiem Pamatlikuma izpratnē;
[..]
8) studentiem, kuriem kā laulātajam vai bērnam atbilstoši Likuma par Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos 3. pantu ir tiesības ieceļot un uzturēties Vācijā vai kuriem šādas tiesības nepiekrīt kā bērnam, tāpēc, ka viņi ir sasnieguši 21 gada vecumu un neatrodas vecāku vai sava laulātā apgādībā;
9) studentiem, kas ir kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai kādas citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma dalībvalsts pilsoņi un kuriem Vācijā bija darbs pirms studiju uzsākšanas;
[..].”
Pamata prāvas
Lieta C‑11/06
6 Pēc vidusskolas pabeigšanas Vācijā Morgana, 1983. gadā dzimusī Vācijas pilsone, pavadīja vienu gadu Apvienotajā Karalistē au pair programmas ietvaros.
7 Sākot no 2004. gada 20. septembra viņa University of the West of England Bristolē (Apvienotā Karaliste) studēja ģenētiku.
8 2004. gada augustā viņa pieprasīja Bezirksregierung Köln, kas ir atbildētāja pamata prāvā, atbalstu izglītībai savām studijām Apvienotajā Karalistē, uzsverot, ka šādu ģenētikas kursu nevar apgūt Vācijā.
9 Ar 2004. gada 25. augusta lēmumu šis lūgums tika noraidīts, to pamatojot, ka, lai saņemtu atbalstu izglītībai, kas turpinās mācību iestādē ārpus Vācijas, Morgana neatbilst BAföG 5. panta 2. punktā minētajiem nosacījumiem. It īpaši, tā kā viņa citā dalībvalstī neesot turpinājusi studijas pēc vismaz viena gada studijām Vācijā, viņa neizpilda šīs tiesību normas 3. punktā ietverto nosacījumu, saskaņā ar kuru studijām ārpus Vācijas ir jābūt vismaz viena gada studiju Vācijas teritorijā (turpmāk tekstā – “pirmā studiju cikla nosacījums”) turpinājumam.
10 Pēc tam, kad Morgana pret šo viņai nelabvēlīgo lēmumu bija cēlusi prasību, kas savukārt tika noraidīta ar Bezirksregierung Köln 2005. gada 3. februāra lēmumu, viņa cēla prasību iesniedzējtiesā.
Lieta C‑12/06
11 Kopš 2003. gada 1. septembra Būhere, Vācijas pilsone, studēja ergoterapiju Hogeschool Zuyd Hērlenē (Heerlen, Nīderlande), ļoti tuvu Vācijas robežai.
12 Līdz 2003. gada 1. jūlijam Būhere dzīvoja pie vecākiem Bonnā (Vācija). Tad viņa ar savu dzīvesdraugu pārvācās uz Dīreni (Düren, Vācija), to norādot kā savu galveno dzīvesvietu, no kuras viņa regulāri devās uz Hērleni studēt.
13 2004. gada janvārī viņa Landrat des Kreises Düren, kas ir atbildētājs pamata lietā, lūdza atbalstu izglītībai studijām Nīderlandē.
14 Šis lūgums tika noraidīts ar 2004. gada 7. jūlija lēmumu, to pamatojot, ka Būhere neizpilda BAföG 5. panta 1. punktā ietvertos nosacījumus. Viņa savu dzīvesvietu pierobežā esot izvēlējusies tikai un vienīgi izglītības iegūšanas nolūkos.
15 Pēc tam, kad Būhere pret šo viņai nelabvēlīgo lēmumu bija cēlusi prasību, kas savukārt tika noraidīta ar Bezirksregierung Köln 2004. gada 16. novembra lēmumu, viņa cēla prasību iesniedzējtiesā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Būhere neizpilda nedz BAföG 5. panta 1. punktā izvirzītos nosacījumus, nedz arī no šī paša likuma 5. panta 2. punkta 3. apakšpunkta izrietošos nosacījumus.
Prejudiciālie jautājumi
16 Verwaltungsgericht Aachen [Āhenes Administratīvā tiesa], kura izskata Morganas un Būheres celtās prasības, jautā, vai ar EKL 17. un 18. pantu netiek pieļauti alternatīvi BAföG 5. panta 2. punkta 3. apakšpunktā, kā arī 5. panta 1. punktā ietvertie nosacījumi, lai saņemtu atbalstu izglītībai par studijām dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika.
17 Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Aachen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, no kuriem pirmais, kas abās pamata prāvās ir kopīgs, ir vienīgais jautājums lietā C‑11/06:
“1) Vai brīva pārvietošanās, ko Savienības pilsoņiem nodrošina EKL 17. un 18. pants, nepieļauj, ka tādā kā izskatāmajā lietā dalībvalsts atsaka savam pilsonim atbalstu pilnas izglītības ieguvei citā dalībvalstī ar pamatojumu, ka šīs studijas nav vismaz viena gada studiju valsts teritorijā turpinājums?
2) Vai brīva pārvietošanās, ko Savienības pilsoņiem nodrošina EKL 17. un 18. pants, nepieļauj, ka tādā kā izskatāmajā lietā dalībvalsts atsaka savam pilsonim, kurš kā “robežas šķērsotājs” ir ieguvis izglītību kaimiņu dalībvalstī, atbalstu izglītībai ar pamatojumu, ka viņš valsts pierobežas teritorijā uzturas vienīgi studiju dēļ un ka šī uzturēšanās vieta nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par kopējo jautājumu lietās C‑11/06 un C‑12/06
18 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar EKL 17. un 18. pantu netiek pieļauts tāds kā pirmā studiju cikla nosacījums. Šajā nosacījumā, kā tas izriet no iesniedzējtiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir ietverts divkāršs pienākums, lai varētu saņemt atbalstu izglītībai, kas tiek piešķirts par studijām dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsoņi ir studenti, kas šādu atbalstu lūdz, – pirmkārt, studēt vismaz vienu gadu šajā pēdējā minētajā valstī un, otrkārt, citā dalībvalstī turpināt tikai un vienīgi šīs pašas studijas.
19 Morgana un Būhere uzsver, ka, tā kā profesionālā izglītība attiecīgi praktiskās ģenētikas un ergoterapijas jomā Vācijas teritorijā nav iespējama, tad viņām saskaņā ar BAföG bija jāatsakās no atbalsta izglītībai citā dalībvalstī.
20 Vācijas valdība un atbildētāji pamata lietās uzskata, ka pirmā studiju cikla nosacījums nav EKL 18. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojums, un, pakārtoti, tie uzsver, ka pat, ja šāds ierobežojums pastāv, tas ir pamatots un samērīgs. Šādam viedoklim būtībā piekrīt Nīderlandes, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija.
21 Itālijas, Somijas, un Zviedrijas valdības uzskata, ka pirmā studiju cikla nosacījums ir Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās ierobežojums. Atšķirībā no Zviedrijas valdības apsvērumiem šajā sakarā Itālijas valdība uzskata, ka šis ierobežojums nav pamatots tādos apstākļos kā pamata lietās. Somijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šo ierobežojumu var pamatot ar objektīviem un ar sasniedzamo leģitīmo mērķi samērīgiem apsvērumiem.
22 Ir jāatgādina – kā Vācijas pilsonēm Morganai un Būherei ir Savienības pilsoņu statuss atbilstoši EKL 17. panta 1. punktam un tāpēc viņas arī attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu (skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑192/05 Tas‑Hagen un Tas, Krājums, I‑10451. lpp., 19. punkts).
23 To situāciju skaitā, kas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, ietilpst situācijas, kuras saistītas ar EK līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, it īpaši tās, kas saistītas ar EKL 18. pantā paredzēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā (2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑76/05 Schwarz un Gootjes‑Schwarz, Krājums, I‑6849. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra). Pamata lietās apskatāmais atbalsts precīzi attiecas uz studijām citā dalībvalstī.
24 Šajā sakarā vispirms ir jāprecizē – kā to arī norādīja Vācijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija – kaut arī dalībvalstu kompetencē saskaņā ar EKL 149. panta 1. punktu ir noteikt mācību saturu un savu attiecīgo izglītības sistēmu organizāciju, tomēr nav šaubu, ka šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (šajā sakarā skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑308/89 di Leo,Recueil, I‑4185. lpp., 14. un 15. punkts; 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen, Recueil, I‑3289. lpp., 25. punkts; 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑147/03 Komisija/Austrija,Krājums, I‑5969. lpp., 31.–35. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes‑Schwarz, 70. punkts) un it īpaši Līguma noteikumus par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, kas ir garantēta ar EKL 18. panta 1. punktu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes‑Schwarz, 99. punkts).
25 Turpinājumā ir jānorāda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs noteiktiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir EKL 18. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑406/04 De Cuyper, Krājums, I‑6947. lpp., 39. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Tas‑Hagen un Tas, 31. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes‑Schwarz, 93. punkts).
26 Faktiski iespējas, ko piedāvā Līgums saistībā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos, nevarētu efektīvi izmantot, ja dalībvalsts pilsonim varētu liegt tās izmantot to šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai uzņemošajā valstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu par šo tiesību izmantošanu (šajā sakarā skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D’Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 31. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑224/02 Pusa, Recueil, I‑5763. lpp., 19. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes‑Schwarz, 89. punkts).
27 Šis apsvērums ir īpaši nozīmīgs izglītības jomā, ņemot vērā ar EKL 3. panta 1. punkta q) apakšpunkta un 149. panta 2. punkta otrā ievilkuma sasniedzamos mērķus, proti, veicināt audzēkņu un mācībspēku mobilitāti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietāD’Hoop, 32. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 44. punkts).
28 Tādējādi, ja dalībvalsts ir paredzējusi atbalsta izglītībai sistēmu, kas studentiem ļauj šādu atbalstu saņemt gadījumos, kad tie studē citā dalībvalstī, tad tai ir jānodrošina, ka šāda atbalsta piešķiršanas noteikumi nerada nepamatotu minēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā ierobežojumu (pēc analoģijas par EKL 39. pantu skat. 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑109/04 Kranemann,Krājums, I‑2421. lpp., 27. punkts).
29 Šajā gadījumā nav šaubu, ka prasītājām pamata lietā, kuras uzsāka studijas augstākajā mācību iestādē citā dalībvalstī un nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, atbalsta izglītībai saņemšanai ir izvirzīts pirmā studiju cikla nosacījums, kas ir spēkā tikai tad, ja studijas tiek apmeklētas ārpus Vācijas teritorijas.
30 Taču šī sprieduma 18. punktā minētais, no pirmā studiju cikla nosacījuma izrietošais divkāršais pienākums personisko neērtību, papildu izdevumu, kā arī iespējamā kavējuma, ko tas ietver, dēļ ir tāds, kas attur Savienības pilsoņus pamest Vācijas Federatīvo Republiku, lai studētu citā dalībvalstī un izmantotu savu brīvību tur pārvietoties un uzturēties, ko garantē EKL 18. panta 1. punkts.
31 Tas, ka studentam, pirms viņš var saņemt atbalstu izglītībai citā dalībvalstī, ir jāvelta viens gads Vācijas teritorijā esošajā mācību iestādē, ir tas, kas attur doties uz citu dalībvalsti turpināt savas studijas. Vēl jo vairāk tas ir spēkā tad, ja šāds gads netiek ņemts vērā, aprēķinot studiju laiku citā dalībvalstī.
32 Atšķirībā no tā, ko būtībā norāda Vācijas valdība, ar pirmā cikla studiju nosacījumu saistītās ierobežojošās sekas it īpaši attiecībā uz tiem, kuru finansiālās iespējas ir ļoti ierobežotas, nav nedz pārāk nenoteiktas, nedz arī pārāk nenozīmīgas, lai to uzskatītu par EKL 18. panta 1. punktā garantēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvības dalībvalstu teritorijā ierobežojumu.
33 Šādu ierobežojumu no Kopienas tiesību viedokļa var attaisnot tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības un ir samērīgi ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā De Cuyper, 40. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Tas‑Hagen un Tas, 33. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes‑Schwarz, 94. punkts). No Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (iepriekš minētais spriedums lietā De Cuyper, 42. punkts).
34 Tiesai iesniegtie apsvērumi ar mērķi pamatot pirmā studiju cikla nosacījumu ir jāizvērtē, ņemot vērā iepriekšējā punktā atgādināto judikatūru.
35 Pirmkārt, Bezirksregierung Köln uzskata, ka šis nosacījums ir pamatojams ar rūpēm nodrošināt, ka atbalstu izglītībai var piešķirt tikai tiem studentiem, kuri studē sekmīgi. Tāpat tiesas sēdē Vācijas valdība norādīja, ka minētā nosacījuma mērķis ir ļaut studentiem pierādīt savu gribu sekmīgi turpināt un pabeigt studijas.
36 Nav šaubu, ka mērķis nodrošināt, lai studenti īsā laika pabeigtu savas studijas, tādējādi veicinot attiecīgās dalībvalsts izglītības sistēmas finansiālo līdzsvaru, var būt leģitīms mērķis šādas sistēmas organizācijas ietvaros. Tomēr neviens no Tiesai iesniegtajiem faktiem neļauj secināt, ka pirmā Vācijā apgūtā studiju cikla nosacījums kā tāds ir piemērots vai varētu būt piemērots, lai nodrošinātu, ka attiecīgie studenti savas studijas tik tiešām pabeidz. Turklāt šāda nosacījuma piemērošana pamata prāvās tiktāl, ciktāl praktiski tā rezultātā pagarinās to studiju ilgums, par kurām tiek piešķirts tāds atbalsts kā pamata lietās, liekas esam nesaderīga ar minēto mērķi un līdz ar to nepiemērota tā īstenošanai. Tādēļ tādu nosacījumu nevar uzskatīt par samērīgu ar sasniedzamo mērķi.
37 Otrkārt, Vācijas valdība tiesas sēdē arī norādīja, ka pirmā studiju cikla nosacījuma mērķis ir ļaut studentiem pārbaudīt, vai viņi studiju kontekstā ir izdarījuši “pareizu izvēli”.
38 Tā kā šī nosacījuma izpildei tomēr tiek prasīta vismaz viena gada izglītība Vācijā, lai studijas turpinātu citā dalībvalstī, liekas, ka tas nav saderīgs ar minēto mērķi. Faktiski šis nosacījums par studiju turpināšanu ir piemērots ne tikai, lai studentus atturētu vai pat kavētu turpināt tādas studijas dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, kas atšķiras no vismaz viena gada studijām Vācijas teritorijā, bet arī viņus atturētu no sākotnēji izvēlēto studiju pamešanas, ja viņi uzskata, ka izdarītā izvēle viņus neapmierina un viņi vēlas studijas turpināt citā dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika.
39 Turklāt attiecībā uz izglītību, kurai ekvivalentu nav iespējams atrast Vācijas teritorijā, ar šo prasību turpināt studijas – kā to arī norādīja iesniedzējtiesa – attiecīgajiem studentiem, pie kuriem – kā tas izriet no šī sprieduma 19. punkta –, pēc prasītāju domām, ir pieskaitāmas arī prasītājas pamata lietās, liek izvēlēties vai nu galīgi atteikties no izglītības, kuru viņi bija plānojuši iegūt citā dalībvalstī, vai arī pilnībā zaudēt iespēju saņemt atbalstu izglītībai. Tādējādi šo nosacījumu nevar atzīt par samērīgu ar mērķi attiecīgajiem studentiem atvieglot pieņemt pārdomātu lēmumu par studijām, kuras viņi vēlas apmeklēt.
40 Treškārt, Vācijas valdība tiesas sēdē arī minēja, ka Vācijas atbalsta izglītībai sistēmas visā tās kopumā mērķis ir veicināt studijas citās dalībvalstīs ārpus Vācijas Federatīvās Republikas. Faktiski attiecīgie studenti, ja viņi atbilst pirmā studiju cikla nosacījumam, var saņemt atbalstu izglītībai vienu gadu ilgāk, ja viņi atgriežas Vācijā, lai savas studijas pabeigtu Vācijas izglītības iestādē, kā arī saņemt piemaksas par atsevišķiem ceļa izdevumiem, kā arī vajadzības gadījumā un likuma noteiktās robežās – studiju maksai un veselības apdrošināšanai.
41 Šajā sakarā pietiek atzīt, ka, lai gan šie fakti, kas ir lietderīgi studentiem, kuri izpilda pirmā studiju cikla nosacījumu, tie tomēr kā tādi nevar pamatot EKL 18. pantā paredzēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumu, ko rada šis pats nosacījums, it īpaši attiecībā uz studentiem, kas dodas uz citām dalībvalstīm, lai tur pilnībā pabeigtu savas studijas augstskolā, un kuri tādējādi nestudēs nevienā no mācību iestādēm Vācijas teritorijā.
42 Bezirksregierung Köln, kā arī Nīderlandes un Austrijas valdības būtībā uzsver, ka ierobežojumu, kas izriet no pirmā studiju cikla nosacījuma izpildes, varētu pamatot ar interesēm izvairīties no tā, lai atbalsts izglītībai pilnībā citā, nevis izcelsmes dalībvalstī apmeklētām studijām nekļūst par pārmērīgu apgrūtinājumu, kura rezultātā samazinātos atbalsts izglītībai izcelsmes dalībvalstī. Zviedrijas valdība un Komisija atzīst, ka likumīgi ir tas, ka dalībvalsts atbalsta izglītībai jomā nodrošina, ka attiecīgie studenti pieder gan tās sabiedrībai kopumā, gan arī izglītības sistēmai.
43 Tiesa jau ir atzinusi, ka var būt likumīgi tas, ka dalībvalsts, lai atbalsts uzturēšanās izdevumu segšanai studentiem no citām dalībvalstīm nekļūtu par pārmērīgu apgrūtinājumu, kas var kopumā ietekmēt šīs dalībvalsts spēju piešķirt atbalstu, piešķir šādu atbalstu tikai studentiem, kas ir pierādījuši zināmu integrācijas pakāpi minētās valsts sabiedrībā (2005. gada 15. marta spriedums lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 56. un 57. punkts).
44 Principā, ja pastāv šāda pārmērīga apgrūtinājuma risks, tad līdzīgi apsvērumi ir piemērojami attiecībā uz dalībvalsts piešķirtu atbalstu izglītībai studentiem, kuri vēlas studēt citās dalībvalstīs.
45 Taču pamata prāvās – kā to būtībā norādīja iesniedzējtiesa – integrācijas pakāpe sabiedrībā, kuru dalībvalsts likumīgi var pieprasīt, katrā ziņā ir jāuzskata par pierādītu tādēļ, ka prasītājas pamata lietās ir izaugušas un gājušas skolā Vācijā.
46 Šajos apstākļos liekas, ka pirmā studiju cikla nosacījums, saskaņā ar kuru tiek izvirzīta prasība, lai studijas augstskolā pirms tam vismaz vienu gadu būtu apmeklētas izcelsmes dalībvalstī, šajā sakarā ir pārāk vispārīgs un ekskluzīvs. Faktiski ar to nepamatoti tiek izcelts fakts, kas uzreiz neatklāj integrācijas pakāpi šīs dalībvalsts sabiedrībā atbalsta pieprasīšanas brīdī. Šis nosacījums tādējādi pārsniedz to, kas ir nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai, un tādēļ nevar tikt uzskatīts par samērīgu (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 39. punkts).
47 Piektkārt, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija norāda uz to, ka atbalsta izglītībai jomā nav koordinējošu noteikumu dalībvalstu starpā. Tās uzskata, ka, tā kā šādu tiesību normu nav, tad pastāv risks vienlaicīgi piemērot vairākas tiesību sistēmas, ja tāds kā pirmā studiju cikla nosacījums būtu jāatceļ.
48 Šajā sakarā gan savos rakstveida apsvērumos, gan arī tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība norāda uz apstākli, saskaņā ar kuru Morgana no Apvienotās Karalistes iestādēm par studijām University of the West of England ir saņēmusi finansiālu atbalstu saistībā ar studiju maksu un uzturēšanās izdevumiem, kā arī studiju kredītu.
49 Uz to Vācijas valdība, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, tiesas sēdē norādīja, ka BAföG 21. panta 3. punktā ir ietverta tiesību norma, kuras mērķis, lai aprēķinātu attiecīgo ienākumu šī likuma piemērošanas nolūkā, ir ņemt vērā atbalstu izglītībai vai citu tāda paša veida atbalstu, kuri tiek saņemti no citiem avotiem, kas nav šī likuma noteikumi.
50 Savukārt pirmā studiju cikla nosacījuma mērķis nekādā ziņā nav kavēt [saņemt] vai ņemt vērā citā dalībvalstī saņemtu tāda paša veida atbalstu. Tādēļ loģiski nevar uzskatīt, ka šis nosacījums pats par sevi ir piemērots vai vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka šie atbalsti netiek piešķirti vienlaicīgi.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz abās pamata prāvās kopīgo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka ar EKL 17. un 18. pantu tādos apstākļos kā pamata lietā netiek pieļauts nosacījums, saskaņā ar kuru, lai saņemtu atbalstu izglītībai, kas tiek piešķirts par studijām dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsoņi ir studenti, kas lūdz šādu atbalstu, šīm ārvalstu studijām ir jābūt viena gada studiju šo studentu izcelsmes dalībvalsts teritorijā turpinājumam.
Par otro jautājumu lietā C‑12/06
52 Iesniedzējtiesa uzskata, ka tās izskatīšanā esošās Būheres lietas iznākums būs labvēlīgs, ja uz abās pamata lietās kopīgo jautājumu tiks sniegta apstiprinoša atbilde.
53 Šajos apstākļos, tā kā uz minēto jautājumu tika sniegta apstiprinoša atbilde, nav jāatbild uz lietā C‑12/06 uzdoto otro jautājumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
54 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
ar EKL 17. un 18. pantu tādos apstākļos kā pamata lietā netiek pieļauts nosacījums, saskaņā ar kuru, lai saņemtu atbalstu izglītībai, kas tiek piešķirts par studijām dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsoņi ir studenti, kas lūdz šādu atbalstu, šīm ārvalstu studijām ir jābūt viena gada studiju šo studentu izcelsmes dalībvalsts teritorijā turpinājumam.
[Paraksti]