PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 25. martā (*)
Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdiskas preču zīmes “BUDWEISER” reģistrācijas pieteikums – Starptautiskas agrākas vārdiskās un grafiskās preču zīmes “BUDWEISER” un “Budweiser Budvar” – Relatīvi atteikuma pamatojumi – Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts – Agrākas preču zīmes faktiska izmantošana – Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkts – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Pamatojums – Regulas Nr. 40/94 73. pants – Dokumentu novēlota iesniegšana – Rīcības brīvība, ko piešķir Regulas (EK) Nr. 40/94 74. panta 2. punkts
Lieta T‑191/07
Anheuser‑Busch, Inc., Sentluisa [Saint Louis], Misūri [Missouri] (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv V. fon Bomhards [V. von Bomhard] un A. Renks [A. Renck], advokāti,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv A. Foliārs‑Mongirāls [A. Folliard‑Monguiral], pārstāvis,
atbildētāju,
otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Pirmās instances tiesā –
Budějovický Budvar, národní podnik, Česke Budejovice [České Budějovice] (Čehijas Republika), ko pārstāv K. Čermaks [K. Čermák], advokāts,
par prasību par ITSB Apelāciju otrās padomes 2007. gada 20. marta lēmumu lietā R 299/2006‑2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Budějovický Budvar, národní podnik un Anheuser‑Busch, Inc.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tīli [V. Tiili], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 31. maijā,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 5. oktobrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 8. oktobrī,
pēc 2008. gada 30. septembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 1996. gada 1. aprīlī Anheuser-Busch, Inc. Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “BUDWEISER”.
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta preču zīmju reģistrācija, ietilpst 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “alus, els, porteris, alkoholiskie un bezalkoholiskie iesala dzērieni”.
4 1999. gada 28. jūnijā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas preču zīmju biļetenā] Nr. 50/99.
5 1999. gada 28. septembrī sabiedrība Budějovický Budvar, národní podnik (turpmāk tekstā – “Budvar”), pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu, iesniedza iebildumus par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz visām reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm.
6 Lai pamatotu savus iebildumus, Budvar, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, pirmkārt, norādīja:
– starptautisku vārdisku preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203), kura reģistrēta attiecībā uz “visu veidu alu” un kura ir aizsargāta Vācijā, Austrijā, Beniluksa valstīs un Itālijā;
– zemāk attēloto starptautisko grafisko preču zīmi (Nr. 674 530), kura reģistrēta attiecībā uz “iesalu” un “alu” un kura ir aizsargāta Austrijā, Beniluksa valstīs, Francijā un Itālijā:
– zemāk attēloto starptautisko grafisko preču zīmi (Nr. 614 536), kura reģistrēta attiecībā uz “alu” un kura ir aizsargāta Vācijā, Austrijā, Beniluksa valstīs, Francijā un Itālijā:
7 Otrkārt, Budvar, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu, norāda uz vairākiem cilmes vietas nosaukumiem, kuri ietver vārdu “budweiser”.
8 2002. gada 8. jūlijā Anheuser-Busch saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktu lūdza, lai Budvar iesniedz savu iebildumu atbalstam norādīto preču zīmju faktiskās izmantošanas pierādījumus. Budvar uz šo lūgumu atbildēja 2002. gada 8. novembrī.
9 Ar pirmo 2004. gada 10. jūnija lēmumu Iebildumu nodaļa apmierināja Budvar iesniegtos iebildumus un līdz ar to noraidīja attiecīgās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Iebildumu nodaļa būtībā uzskatīja, ka starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un starptautisko agrāko grafisko preču zīmi Nr. 674 530 pastāv sajaukšanas iespēja Austrijā un Francijā.
10 2004. gada 23. jūnijā Anheuser-Busch, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu, par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.
11 Ar 2005. gada 11. jūlija lēmumu lietā R 509/2004‑2 ITSB Apelāciju otrā padome Anheuser-Busch apelācijas sūdzību apmierināja. Pēc Apelāciju padomes domām, Iebildumu nodaļa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka starptautiskā agrākā grafiskā preču zīme Nr. 674 530 ir aizsargāta Austrijā un Francijā kopš 1960. gada 5. decembra, lai gan tā šajās valstīs ir aizsargāta kopš 1997. gada 19. maija, kas ir pēc attiecīgā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.
12 Apelāciju padome lietu nodeva Iebildumu nodaļai atkārtotai izskatīšanai.
13 Ar otro lēmumu 2005. gada 22. decembrī Iebildumu nodaļa no jauna apmierināja Budvar iesniegtos iebildumus un līdz ar to noraidīja attiecīgās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
14 Iebildumu nodaļa pirmām kārtām uzskatīja, ka starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) izmantošanas pierādījumi bija nepietiekami.
15 Līdz ar to Iebildumu nodaļa nolēma savu pārbaudi veikt tikai, salīdzinot reģistrācijai pieteikto preču zīmi un starptautisko agrāko grafisko preču zīmi Nr. 614 536, attiecībā uz kuru tā piekrita ņemt vērā Budvar savu iebildumu atbalstam iesniegtos dokumentus.
16 Šajā sakarā Iebildumu nodaļa būtībā uzskatīja, ka starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un starptautisko agrāko grafisko preču zīmi Nr. 614 536 pastāv sajaukšanas iespēja Vācijā, Austrijā, Beniluksa valstīs, Francijā un Itālijā.
17 2006. gada 13. februārī Anheuser-Busch, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu, par otro Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.
18 Ar 2007. gada 20. marta lēmumu lietā R 299/2006‑2 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas Anheuser-Busch paziņots 2007. gada 22. martā, ITSB Apelāciju otrā padome apelācijas sūdzību noraidīja.
19 Neapstrīdot Iebildumu nodaļas apsvērumus attiecībā uz sajaukšanas iespēju starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un starptautisko grafisko preču zīmi Nr. 614 536, Apelāciju padome pretēji Iebildumu nodaļai uzskatīja, ka starptautiskā agrākā vārdiskā preču zīme “BUDWEISER” (R 238 203) var tikt ņemta vērā. Šajā sakarā Apelāciju padome, pamatojoties uz Budvar iesniegtajiem dokumentiem, secināja, ka ir iesniegti starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) faktiskās izmantošanas pierādījumi.
20 Turklāt, konstatējot, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir identiska ar starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) un attiecīgajā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītās preces – “alus, els, porteris, alkoholiskie iesala dzērieni” – ir identiskas ar minētajām agrākās preču zīmes aptvertajām precēm – “visu veidu alus” –, Apelāciju padome uzskatīja, ka iebildumus varētu apmierināt attiecībā uz šīm precēm, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Attiecībā uz pārējām precēm (“bezalkoholiskie dzērieni”), ņemot vērā preču zīmju identiskumu un acīmredzamu preču līdzību, Apelāciju padome uzskatīja, ka iebildumus varētu apmierināt attiecībā uz šīm precēm, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
Lietas dalībnieku prasījumi
21 Anheuser-Busch prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to tiek apmierināti iebildumi attiecībā uz “bezalkoholiskiem dzērieniem”;
– piespriest ITSB un Budvar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 ITSB un Budvar prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest Anheuser-Busch atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
1. Par galvenajiem prasījumiem
23 Savu galvenokārt izvirzīto prasījumu pamatojumā Anheuser-Busch norāda trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrkārt, uz Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta pārkāpumu un, treškārt, uz Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
24 Anheuser-Busch apgalvo, ka starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203), uz ko koncentrējas Apelāciju padome, reģistrācija un spēkā esamība nav prāvas starp lietas dalībniecēm priekšmets.
25 Ir skaidrs, ka Budvar procesā Apelāciju padomē minēja, ka tā 2004. gada 21. janvārī Iebildumu nodaļai ir iesniegusi pierādījumu par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu. Anheuser-Busch atzīst, ka tā šajā sakarā nav izteikusi savu viedokli Apelāciju padomē. Tomēr Anheuser-Busch precizē, ka tai nebija nekāda iemesla domāt, ka Apelāciju padome šo pierādījumu, kurš iesniegts gandrīz divus gadus pēc sākotnēji noteiktā termiņa[, proti,] 2002. gada 26. februārī, pieņems. Anheuser-Busch šajā sakarā atsaucas uz diviem ITSB lēmumiem, ar kuriem ir noraidīti dokumenti, kas iesniegti pēc termiņa beigām. Šī pastāvīgā lēmumu pieņemšanas prakse atbilstot ITSB Vadlīnijām attiecībā uz iebildumiem, it īpaši to 1.5.1. punktam.
26 Anheuser-Busch piekrīt, ka šī pastāvīgā lēmumu pieņemšanas prakse un minētās vadlīnijas ir agrākas par Tiesas 2007. gada 13. martā pasludināto spriedumu lietā C‑29/05 P ITSB/Kaul (Krājums, I‑2213. lpp.). Tomēr Anheuser-Busch apgalvo, ka tās atbildes Apelāciju padomei [iesniegšanas] datumā, proti, 2006. gada 10. oktobrī, būtu bijis jāpiemēro iepriekšējās atbilstošās tiesību normas. Anheuser-Busch turklāt apgalvo, ka Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. septembra spriedums lietā T‑308/01 Henkel/ITSB – LHS (UK) (“KLEENCARE”) (Recueil, II‑3253. lpp.); 2004. gada 10. novembra spriedums lietā T‑164/02 Kaul/ITSB – Bayer (“ARCOL”) (Krājums, II‑3807. lpp.); 2005. gada 9. novembra spriedums lietā T‑275/03 Focus Magazin Verlag/ITSB – ECI Telecom (“Hi‑FOCuS”) (Krājums, II‑4725. lpp.); 2006. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑323/03 La Baronia de Turis/ITSB – Baron Philippe de Rothschild (“LA BARONNIE”) (Krājums, II‑2085. lpp.) un 2006. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑252/04 Caviar Anzali/ISTB – Novomarket (“Asetra”) (Krājums, II‑2115. lpp.) attiecas uz citiem faktiskajiem un tiesību aspektiem.
27 Šādos apstākļos Anheuser-Busch apgalvo, ka, ja Apelāciju padomei bija nodoms ņemt vērā starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203), tai bija par to jāinformē Anheuser-Busch un jāļauj tai šajā sakarā izteikt savus komentārus. To nedarot, Apelāciju padome neesot izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Regulas Nr. 40/94 73. panta.
28 Anheuser-Busch piebilst, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts tikai septiņas dienas pēc iepriekš 26. punktā minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul pasludināšanas. Pēc tās domām, Apelāciju padomei būtu bijis tai jādod iespēja izteikt savu viedokli par iespējamo šī sprieduma iedarbību uz šo gadījumu, proti, pierādījuma par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu un citu pierādījumu, kuri bija jāsaņem 2002. gada 26. februārī, ņemšanu vērā.
29 Visbeidzot, Anheuser-Busch apgalvo, ka saistībā ar sajaukšanas iespēju preču zīmju tiesībās ikviens procesuālo tiesību normu pārkāpums izraisa iespējamas sekas attiecībā uz ITSB lēmumu, kurš līdz ar to uz šī pamata ir jāatceļ.
30 ITSB uzskata, ka Anheuser-Busch attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) bija iespēja iesniegt savus apsvērumus. Saistībā ar iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul tajā tikai esot interpretēta tiesību norma.
31 Budvar norāda, ka ITSB bija jāņem vērā starptautiskā agrākā vārdiskā preču zīme “BUDWEISER” (R 238 203) un ka Anheuser-Busch nav apstrīdējusi šo agrāko tiesību spēkā esamību Apelāciju padomē. Attiecībā uz iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul Regulas Nr. 40/94 73. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tajā ITSB noteikts pienākums lietas dalībniekus informēt par lēmumiem, kuri var ietekmēt tā secinājumus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
32 Pirmām kārtām ir jānorāda, ka, izvirzot pamatu par tiesību tikt uzklausītam principa pārkāpumu, prasītāja faktiski apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 40/94 73. panta otrais teikums, kurā ir paredzēts, ka ITSB lēmumi tiek pamatoti tikai ar tādiem iemesliem, par kuriem attiecīgajiem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.
33 Atbilstoši šai normai ITSB Apelāciju padome var pamatot savu lēmumu tikai ar faktiskajiem vai tiesību apstākļiem, par kuriem lietas dalībnieki varēja iesniegt savus apsvērumus (Tiesas 2004. gada 21. oktobra spriedums lietā C‑447/02 P KWS Saat/ITSB, Krājums, I‑10107. lpp., 42. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑242/02 Sunrider/ITSB (“TOP”), Krājums, II‑2793. lpp., 59. punkts).
34 Minētā norma Kopienas preču zīmju tiesību ietvaros nostiprina vispārējo tiesību uz aizstāvību aizsardzības principu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑320/03 Citicorp/ITSB (“LIVE RICHLY”), Krājums, II‑3411. lpp., 21. punkts, un 2007. gada 7. februāra spriedums lietā T‑317/05 Kustom Musical Amplification/ITSB (ģitāras forma), Krājums, II‑427. lpp., 26. punkts). Atbilstoši šim vispārējam Kopienu tiesību principam publisko iestāžu lēmumu adresātiem, kuru intereses tie būtiski skar, ir jāsniedz iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli (Tiesas 1974. gada 23. oktobra spriedums lietā 17/74 Transocean Marine Paint Association/Komisija, Recueil, 1063. lpp., 15. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 27. februāra spriedums lietā T‑34/00 Eurocool Logistik/ITSB (“EUROCOOL”), Recueil, II‑683. lpp., 21. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā “LIVE RICHLY”, 22. punkts).
35 Turklāt saskaņā ar judikatūru tiesības tikt uzklausītam attiecas uz visiem faktiskajiem un tiesību apstākļiem, pamatojoties uz kuriem, tiek pieņemts lēmums, bet ne uz galīgo nostāju, ko iestāde grasās paust (Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. decembra spriedums lietā T‑16/02 Audi/ITSB (“TDI”), Recueil, II‑5167. lpp., 75. punkts, un iepriekš 34. punktā minētais spriedums lietā “ģitāras forma”, 27. punkts). Tādējādi Apelāciju padomei nav pienākuma uzklausīt prasītāju par faktu vērtējumu, kas iekļauts galīgajā nostājā (Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. novembra spriedums lietā T‑458/05 Tegometall International/ITSB – Wuppermann (“TEK”), Krājums, II‑4721. lpp., 45. punkts).
36 Šajā gadījumā, tā kā pirmā pamata ietvaros nav vajadzības spriest par faktu, vai pierādījums par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu ir iesniegts lietderīgā laikā, ir jāsecina, pirmkārt, ka minēto agrāko preču zīmi Budvar ITSB norādīja 1999. gada 28. septembra paziņojumā par iebildumiem. Ņemot vērā Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) reģistrācijas izrakstu, kuru Budvar iesniedza ITSB, minētā preču zīme paziņojuma par iebildumiem iesniegšanas brīdī bija spēkā.
37 Otrkārt, ir jānorāda, ka iemeslos, kuri pamatoja paziņojumu par iebildumiem, Budvar skaidri norādīja reģistrācijai pieteiktās preču zīmes un starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) identiskumu.
38 Treškārt, ar vēstuli, kas Iebildumu nodaļai nosūtīta 2003. gada 19. maijā, Anheuser-Busch arī apstrīdēja starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) spēkā esamību sakarā ar to, ka pierādījums par minētās preču zīmes atjaunošanu netika iesniegts pirms noteiktā termiņa beigām, [proti,] 2002. gada 26. februāra. Budvar šo pierādījumu par atjaunošanu iesniedza 2004. gada 21. janvārī.
39 Ceturtkārt, apelācijas sūdzības ietvaros, kuru Anheuser-Busch iesniedza par Iebildumu nodaļas pirmo lēmumu (skat. iepriekš 9. punktu), Budvar 2005. gada 24. janvāra atbildē savu iebildumu atbalstam norādīja arī starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203).
40 Piektkārt, apelācijas sūdzības ietvaros, kuru Anheuser-Busch iesniedza par Iebildumu nodaļas otro lēmumu (skat. iepriekš 13. punktu), Budvar 2006. gada 28. jūlija atbildē norādīja, ka būtu jāņem vērā starptautiskā agrākā vārdiskā preču zīme “BUDWEISER” (R 238 203) un ka tiktāl, ciktāl attiecīgās preces ir identiskas, minētā preču zīme pamatojot iebildumu apmierināšanu.
41 Sestkārt, ir jāuzsver, ka Anheuser-Busch savas 2006. gada 10. oktobra replikas Apelāciju padomē ietvaros varēja atbildēt uz Budvar saistībā ar starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) iesniegtajiem argumentiem, ko tā neizdarīja un kam tā piekrīt savos rakstveida dokumentos Pirmās instances tiesā.
42 No tā izriet, ka, ņemot vērā Budvar gan Iebildumu nodaļā, gan Apelāciju padomē iesniegtos apsvērumus un iespējas sniegt atbildi, kuras tika dotas Anheuser-Busch, pēdējai minētajai bija iespēja iesniegt apsvērumus par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) spēkā esamību, ko tā turklāt izdarīja Iebildumu nodaļā.
43 Turklāt no Regulas Nr. 40/94 62. panta 1. punkta izriet, ka pēc apelācijas sūdzības pieņemamības izvērtēšanas Apelāciju padomei ir jālemj par apelācijas sūdzību un ka, to darot, tā var arī “izmantot jebkuras pilnvaras, kas ir tai struktūrvienībai, kura pieņēmusi attiecīgo lēmumu”, t.i., šajā lietā pašai pieņemt lēmumu par iebildumu, to noraidot vai to atzīstot par pamatotu, tādējādi apstiprinot vai atceļot ITSB struktūrvienības, kas [lietu] ir izskatījusi pirmajā instancē, lēmumu. No Regulas Nr. 40/94 62. panta 1. punkta arī izriet, ka sakarā ar iesniegto apelācijas sūdzību Apelāciju padomei ir jāveic jauna un pilna iebildumu izvērtēšana pēc būtības gan attiecībā uz tiesību jautājumiem, gan faktiem (iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā ITSB/Kaul, 56. un 57. punkts).
44 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Apelāciju padome ir izpildījusi tās pienākumus, kuri tai ir noteikti ar Regulas Nr. 40/94 73. panta otro teikumu, skaidri neuzaicinot Anheuser-Busch iesniegt apsvērumus par starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203).
45 Ar citiem Anheuser-Busch izvirzītajiem argumentiem šo secinājumu nevar apstrīdēt.
46 Pirmkārt, ja šie argumenti ir jāsaprot tādējādi, ka Anheuser-Busch pirmā pamata atbalstam izvirza tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ir jāatgādina, ka minētais princips attiecas uz katru indivīdu, kurš atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienu administrācija, sniedzot precīzus solījumus, viņam ir radījusi pamatotas cerības (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā T‑203/96 Embassy Limousines & Services/Parlaments, Recueil, II‑4239. lpp., 74. punkts; 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑273/01 Innova Privat‑Akademie/Komisija, Recueil, II‑1093. lpp., 26. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑388/04 Kachakil Amar/ITSB (gareniska līnija, kas noslēdzas trīsstūrī), Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑35.* lpp., 26. punkts). Precīzi, beznosacījuma un saskaņoti solījumi no oficiāliem un uzticamiem avotiem ir šādi informācijas solījumi (iepriekš minētie spriedumi lietā Innova Privat‑Akademie/Komisija, 26. punkts, un lietā “gareniska līnija, kas noslēdzas trīsstūrī”, 27. punkts).
47 Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka Anheuser-Busch nav saņēmusi precīzus solījumus, saskaņā ar kuriem starptautiskā agrākā vārdiskā preču zīme “BUDWEISER” (R 238 203) netiks ņemta vērā iebildumu pārbaudes ietvaros. Fakts, ka otrajā lēmumā Iebildumu nodaļa minēto agrāko preču zīmi nav ņēmusi vērā, nevar nozīmēt šādu solījumu, jo, kās tas tika norādīts iepriekš 43. punktā, Apelāciju padomei ir jāveic jauna un pilna iebildumu izvērtēšana pēc būtības gan attiecībā uz tiesību jautājumiem, gan faktiem.
48 Saistībā ar ITSB Vadlīniju attiecībā uz iebildumiem 1.5.1. punktu ir jānorāda arī, ka Anheuser-Busch izdarītajā izvilkumā ir norādīts 2004. gada marta datums, proti, datums, kas ir pēc Budvar paziņojuma par iebildumiem iesniegšanas datuma un ITSB noteikto termiņu, lai pamatotu iebildumus, beigu datuma. Turklāt nekas neļauj uzskatīt, ka ITSB Vadlīnijām attiecībā uz iebildumiem ir augstāks spēks nekā šajā jautājumā piemērojamam Kopienu tiesiskajam regulējumam. Šajā sakarā Anheuser-Busch sava pirmā pamata ietvaros neizvirza faktu rašanās brīdī piemērojamo tiesību normu, kuras mērķis būtu pierādīt, ka Budvar starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikāts bija jāiesniedz pēc savas iniciatīvas. Turklāt ITSB Budvar nav skaidri lūdzis iesniegt šādu atjaunošanas sertifikātu. Tāpat fakts, ka Apelāciju padome varēja kļūdaini piemērot Kopienas tiesību normu, tomēr nevar būt tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.
49 Visbeidzot, attiecībā uz iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumi, kas Apelāciju padomēm ir jāpieņem, pamatojoties uz Regulu Nr. 40/94 saistībā ar apzīmējuma kā preču zīmes reģistrāciju, attiecas uz saistošās kompetences īstenošanu, nevis uz rīcības brīvību. Tādēļ apelāciju padomju lēmumu tiesiskums ir jāvērtē vienīgi uz šīs regulas pamata, kā to interpretē Kopienu tiesa, nevis uz to lēmumu pieņemšanas prakses pamata (Tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑37/03 P BioID/ITSB, Krājums, I‑7975. lpp., 47. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 9. oktobra spriedums lietā T‑36/01 Glaverbel/ITSB (stikla plāksnes virsma), Recueil, II‑3887. lpp., 35. punkts, un 2007. gada 14. jūnija spriedums lietā T‑207/06 Europig/ITSB (“EUROPIG”), Krājums, II‑1961. lpp., 40. punkts). Turklāt vienkārša prakse, lai cik ierasta tā arī nebūtu, nav līdzvērtīga precīzai, beznosacījuma un saskaņotai informācijai iepriekš 46. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑135/05 Campoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑297. un II‑A‑2‑1527. lpp., 70. punkts). Turklāt Anheuser-Busch savu apgalvojumu atbalstam izvirza tikai divus ITSB Apelāciju padomju lēmumus.
50 Līdz ar to Anheuser-Busch šajā sakarā izvirzītie argumenti ir neefektīvi.
51 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, kas saistīts ar faktu, ka Apelāciju padome nav Anheuser-Busch uzaicinājusi iesniegt apsvērumus par iespējamām iepriekš 26. punktā minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul sekām attiecībā uz pierādījuma par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu un Budvar savu iebildumu atbalstam iesniegto dokumentu, kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī, ņemšanu vērā, arī tas ir neefektīvs.
52 Attiecībā uz pierādījumu par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu pietiek norādīt, ka, kā to otrā pamata ietvaros turklāt uzsver pati Anheuser-Busch (skat. turpmāk 59. punktu), minētais spriedums apstrīdētajā lēmumā nav norādīts sakarā ar atjaunošanas sertifikāta ņemšanu vērā. No apstrīdētā lēmuma, it īpaši no tā 24. un 25. punkta, patiešām izriet, ka iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā ITSB/Kaul tika norādīts sakarā ar Budvar iesniegto dokumentu, kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī, ņemšanu vērā. No tā izriet, ka Anheuser-Busch šajā sakarā izvirzītie argumenti nav faktiski pamatoti.
53 Attiecībā uz Budvar savu iebildumu pamatojumam iesniegtajiem dokumentiem, kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī, pirmām kārtām ir jānorāda, ka Anheuser-Busch Apelāciju padomē apstrīdēja, ka ITSB ir ņēmis vērā minētos dokumentus. Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan ar iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts var tikt interpretēts, ar to nevar grozīt [šis normas] saturu. Visbeidzot, pat uzskatot, ka var pamatoties uz Anheuser-Busch tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu saistībā ar to, ka Apelāciju padome ir ņēmusi vērā iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul, šāds pārkāpums apstrīdētā lēmuma atcelšanu var izraisīt tikai tad, ja procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (šajā sakarā skat. Tiesas 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 48. punkts, un iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā KWS Saat/ITSB, 47.–50. punkts). Tomēr Anheuser-Busch izvirzītā otrā pamata analīzes ietvaros turpmāk tekstā 81.–91. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Apelāciju padome nav pieļāvusi kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, tādējādi, kā to ir interpretējusi Tiesa. Līdz ar to pat tad, ja Anheuser-Busch būtu bijusi iespēja iesniegt apsvērumus šajā sakarā, iznākums nevarētu būt bijis citāds.
54 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais Anheuser-Busch izvirzītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
55 Anheuser-Busch apgalvo, ka, pat ņemot vērā iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul, Budvar novēloti iesniegtos dokumentus, lai pierādītu starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) reģistrāciju, būtu bijis jānoraida un līdz ar to arī iebildumus būtu bijis jānoraida.
56 Anheuser-Busch šajā sakarā atgādina, ka Budvar noteiktais termiņš, lai iesniegtu pierādījumus savu iebildumu atbalstam, bija 2002. gada 26. februāris. Tomēr esot skaidrs, ka dokumentu, kuri ir šim nolūkam nosūtīti pa telefaksu, ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī plkst. 00 un 48 minūtēs (kas ir 48 minūtes par vēlu, nevis 44 minūtes, kā to norādīja Apelāciju padome). Turklāt pat tad, ja, kā to apgalvo Budvar, dokumentu nosūtīšana pa telefaksu bija uzsākta 2002. gada 26. februārī plkst. 21 un 46 minūtēs, esot grūti noteikt, kurus no šiem dokumentiem ITSB saņēma pirms noteiktā termiņa beigām un kurus dokumentus ITSB saņēma pēc minētā termiņa beigām. Atbilstoši tiesību normām pierādīšanas pienākuma jomā šāda neskaidrība būtu jāņem vērā nelabvēlīgi tam, kuram bija pierādīšanas pienākums, proti, Budvar. Tātad par visu Budvar nosūtīto dokumentu saņemšanas datumu būtu jāuzskata 2002. gada 27. februāris.
57 Katrā ziņā Anheuser-Busch uzsver, ka Budvar savu iebildumu atbalstam iesniegtie dokumenti, kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī, neattiecas uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu. Pēc tā domām, Budvar turklāt esot bijis pienākums iesniegt pierādījumu par minētās agrākās preču zīmes atjaunošanu brīdī, kurā tā iesniedza dokumentus savu iebildumu atbalstam. Tomēr Budvar šādu pierādījumu par atjaunošanu esot iesniegusi tikai 2004. gada 21. janvārī, kas ir gandrīz divus gadus pēc ITSB (proti, 2002. gada 26. februārī) atbilstoši Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 20. noteikuma 2. punktam, kurš jaunajā redakcijā pēc grozījumiem kļuvis par šīs pašas regulas 19. noteikuma 4. punktu, noteiktā termiņā beigām. Budvar neesot norādījusi nevienu iemeslu, lai pamatotu šo nokavēšanos.
58 Anheuser-Busch piekrīt, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktam, kā to ir interpretējusi Tiesa, ITSB ir rīcības brīvība pieņemt dokumentus, kuri ir iesniegti pēc termiņa. Tomēr šajā gadījumā šī rīcības brīvība esot īstenota kļūdaini.
59 Attiecībā uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu Anheuser-Busch atsaucas uz ITSB Apelāciju ceturtās padomes lēmumu, kurā esot noraidīts novēlots pierādījums par preču zīmes atjaunošanu citā lietā. Pēc Anheuser-Busch domām, šāds risinājums būtu jāpiemēro arī šajā gadījumā. Neesot pieļaujams, ka Apelāciju padomes līdzīgās lietās piemēro atšķirīgus risinājumus. Runa esot par “rīcības brīvības ļaunprātīgu izmantošanu”. Turklāt iemesli, kuri ir norādīti apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu to, ka ir ņemts vērā atjaunošanas sertifikāts, nepamatojot iegūto risinājumu. Tikai fakts, ka tas ir iesniegts procedūras laikā, pats par sevi nepamatojot to, ka dokuments var tikt pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktam. Anheuser-Busch šajā sakarā uzsver, ka Apelāciju padome savu lēmumu nav pieņēmusi, pamatojoties uz minēto pantu. Līdz ar to rodoties jautājums, vai Apelāciju padome ir atzinusi, ka tai šajā sakarā ir jāīsteno sava rīcības brīvība. Anheuser-Busch šajā sakarā norāda, ka Apelāciju padomes apsvērumi saistībā ar iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul neattiecas uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu, bet tikai uz dokumentiem, kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī.
60 Attiecībā uz dokumentiem, kurus Budvar iesniedza savu iebildumu atbalstam un kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī, Anheuser-Busch uzsver, ka Apelāciju padome nosūtīšanas novēlošanos par “44 minūtēm” ir uzskatījusi par nenozīmīgu četru iemeslu dēļ. Šajā sakarā Anheuser-Busch norāda, pirmkārt, ka procedūras ITSB ilgumam nevajadzētu būt par pamatu, lai noteiktu, vai novēlošanos var uzskatīt par nenozīmīgu. Otrkārt, tā apgalvo, ka fakts, ka telefaksa nosūtīšana ir uzsākta pirms termiņa beigām, nav pierādīts un ITSB uz to nevar atsaukties. Būtu jāņem vērā tikai minēto dokumentu saņemšanas brīdis. Turklāt runa esot par rupju neuzmanību sākt nosūtīt telefaksu, kurā ietilpst 336 dokumenta lappuses, īsi pirms noteiktā termiņa pēdējās dienas pusnakts. Turklāt Budvar joprojām bija iespēja iesniegt pieteikumu par attiecīgās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu. Treškārt, Anheuser-Busch uzskata, ka attiecīgo dokumentu nozīmīgums apstrīdētā lēmuma pieņemšanā nevar kā tāds un tikai šī iemesla dēļ pamatot to ņemšanu vērā.
61 ITSB un Budvar uzskata, ka Apelāciju padomei nebija jānoraida Anheuser-Busch norādītie dokumenti. ITSB apgalvo it īpaši, ka pierādījums par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu nav iesniegts pēc termiņa. Attiecībā uz Budvar nosūtītajiem dokumentiem, kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī, ITSB un Budvar uzsver, ka Apelāciju padome pamatoti izmantoja savu rīcības brīvību.
Pirmās instances tiesas vērtējums
62 Lai pārbaudītu otro pamatu, ir jānošķir starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikāts, kas iesniegts 2004. gada 21. janvārī, un Budvar savu iebildumu atbalstam nosūtītie dokumenti, kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī.
– Par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu
63 Kā izriet no Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta redakcijas, ITSB var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgie lietas dalībnieki nav iesnieguši laicīgi.
64 No tā izriet, ka Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta piemērošanas nosacījums šajā gadījumā ir tāds, ka viens vai vairāki lietas dalībnieki procesā ITSB nav iesnieguši faktus vai pierādījumus “laicīgi”.
65 Šajā gadījumā attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Apelāciju padome ir uzskatījusi, ka minētās preču zīmes atjaunošanas sertifikāts nav iesniegts laikus.
66 Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 22. punktā it īpaši norāda šādi:
“Iebildumu iesniedzējs savu 2004. gada 21. janvāra apsvērumu Iebildumu nodaļā pielikumā ir pievienojis izrakstu, kuru izsniegusi WIPO un kurš apliecina, ka reģistrācija ir atjaunota 2000. gada 5. decembrī. Līdz ar to Iebildumu nodaļai bija pierādījums par [starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203)] turpināto spēkā esamību apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.”
67 Turklāt no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Apelāciju padome ir piemērojusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta normas, lai ņemtu vērā starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu, atšķirībā no tā, kas tika darīts attiecībā uz Budvar iesniegtajiem dokumentiem, kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī.
68 Attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punktā skaidri ir norādījusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, kā arī iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul.
69 Anheuser-Busch turklāt pati savos rakstveida dokumentos uzsver faktu, ka Apelāciju padome attiecībā uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu savu lēmumu nav pamatojusi ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu. Anheuser-Busch norāda arī, ka apsvērumi, kuri attiecas uz iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul, neattiecas uz minētā sertifikāta ņemšanu vērā.
70 Turklāt ir jāuzskata, ka turpmāk 78. un 79. punktā norādīto iemeslu dēļ un ņemot vērā faktu rašanās brīdī piemērojamo tiesisko regulējumu starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikāts tika iesniegts laicīgi.
71 No tā izriet, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu nevar pamatoties uz jebkādu Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta pārkāpumu saistībā ar starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikāta ņemšanu vērā.
72 Tātad Anheuser-Busch šajā sakarā izvirzītie argumenti ir acīmredzami nepamatoti.
73 Katrā ziņā ir jāpieņem, ka, atsaucoties uz Regulas Nr. 2868/95 20. noteikuma 2. punktu tā redakcijā, kura bija piemērojama pirms grozījumu izdarīšanas ar Komisijas 2005. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1041/2005 (OV L 172, 4. lpp.), kurš jaunajā redakcijā pēc grozījumiem kļuvis par šīs pašas regulas 19. noteikuma 4. punktu, Anheuser-Busch uzskata, ka Apelāciju padomei bija pienākums noraidīt starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu un tā nevarēja piemērot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, ir jāuzsver, ka minētais pants piešķir ITSB rīcības brīvību ņemt vai neņemt vērā elementus, kas iesniegti pēc termiņa beigām (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑334/01 MFE Marienfelde/ITSB – Vétoquinol (“HIPOVITON”), Krājums, II‑2787. lpp., 57. punkts, un iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā “Asetra”, 36. punkts). Tā kā Komisija ir pieņēmusi Regulu Nr. 2868/95 saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 140. panta 1. punktu, tās noteikumi ir jāinterpretē saskaņā ar pēdējās regulas noteikumiem (iepriekš minētais spriedums lietā “HIPOVITON”, 57. punkts). Līdz ar to Anheuser-Busch argumenti, ja tie ir jāsaprot šādi, izraisītu to, ka tiek dota priekšroka īstenošanas regulas normu interpretācijai, kas ir pretēja skaidrām vispārējās regulas normām (šajā sakarā skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā “Asetra”, 36. punkts).
74 Pakārtoti ir jāsecina, ka Regula Nr. 1041/2005 ir stājusies spēkā 2005. gada 25. jūlijā, proti, pirmkārt, pēc paziņojuma par iebildumiem iesniegšanas, otrkārt, pēc termiņu, kuri bija noteikti iebildumu papildināšanai, beigām un, treškārt, pēc Budvar pierādījuma par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanu iesniegšanas.
75 Vispārēji tiesiskās drošības princips ir pret to, ka Kopienu akta piemērošanas laikā sākums ir noteikts pirms tā publicēšanas. Tomēr izņēmuma kārtā ir pieļaujami citādāki gadījumi, ja to pieprasa sasniedzamais mērķis un ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstošā veidā ievērota (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 20. punkts, un 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 10. punkts). Šāda judikatūra, kā Tiesa to ir precizējusi, ir piemērojama arī gadījumos, kuros pašā aktā nav skaidri paredzēts tā atpakaļejošais spēks, bet tas izriet no šī akta satura (Tiesas 1991. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑368/89 Crispoltoni, Recueil, I‑3695. lpp., 17. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑487/01 un C‑7/02 Gemeente Leusden un Holin Groep, Recueil, I‑5337. lpp., 59. punkts).
76 Šajā gadījumā nedz Regulas Nr. 1041/2005 teksts, nedz vispārējā sistēma neļauj uzskatīt, ka ar minēto regulu ieviestās normas būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku.
77 Līdz ar to nevar tikt piemērots Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 4. punkts, kas izriet no Regulas Nr. 1041/2005 un kurā ir paredzēts, ka “[ITSB] neņem vērā rakstiskus iesniegumus vai dokumentus, vai to daļas, kas [ITSB] noteiktajā termiņā nav iesniegti vai nav pārtulkoti procedūras valodā”.
78 Attiecībā uz Regulas Nr. 2868/95 20. noteikuma 2. punktu tā redakcijā, kas bija piemērojama pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1041/2005, bija paredzēts, ka, “ja paziņojums par iebildumiem neietver faktu, pierādījumu un argumentu sīku izklāstu, kā norādīts 16. noteikuma 1. un 2. punktā, [ITSB] uzaicina oponējošo pusi iesniegt šādas sīkas ziņas [ITSB] noteiktajā laikā” un ka “jebkurus oponējošās puses [iebildumu iesniedzēja] iesniegumus dara zināmus pieteicējam, kuram dod iespēju sniegt atbildi [ITSB] noteiktajā termiņā”.
79 Tostarp, lai gan no Regulas Nr. 2868/95 16. noteikuma, lasot to kopsakarā ar 20. noteikumu, to redakcijā, kas bija piemērojama pirms grozījumiem, kuri izdarīti ar Regulu Nr. 1041/2005, izriet, ka ITSB ir tiesības lūgt pierādījumu par agrākās preču zīmes atjaunošanu, ja tas ir norādīts pēc datuma, kurā iesniegts paziņojums par iebildumiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑191/04 MIP Metro/ITSB – Tesco Stores (“METRO”), Krājums, II‑2855. lpp., 41. punkts), tie iebildumu iesniedzējam nenoteic pienākumu šādu pierādījumu iesniegt pēc paša iniciatīvas. Minētais noteikums neprecizē arī, ka ITSB dokuments ir jānoraida, ja tas ITSB zināšanai ir iesniegts novēloti. Šajā gadījumā Iebildumu nodaļa Budvar nav skaidri aicinājusi noteiktā termiņā iesniegt starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu. Turklāt Budvar šādas atjaunošanas pierādījumu ir iesniegusi pēc pašas iniciatīvas pēc Anheuser-Busch izteiktās piezīmes, ar kuru tika apšaubīta minētās agrākās preču zīmes reģistrācija un spēkā esamība. Šādos apstākļos nevar secināt, ka Apelāciju padomei bija pienākums noraidīt starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu un ka tā nevarēja piemērot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu.
80 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Anheuser-Busch argumenti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu, ir jānoraida.
– Par dokumentiem, kurus Budvar ir iesniegusi savu iebildumu atbalstam un kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī
81 Starp lietas dalībniecēm nav strīda par to, ka Budvar savu iebildumu atbalstam iesniegtie dokumenti, kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī, nav iesniegti laicīgi, ko Apelāciju padome būtībā norāda apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punktā. Turpretī lietas dalībnieces strīdas par ITSB iespēju minētos dokumentus ņemt vērā.
82 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta redakcijas izriet, ka saskaņā ar vispārēju noteikumu un, ja vien nav noteikts pretējais, faktu un pierādījumu iesniegšana, ko veic lietas dalībnieki, ir iespējama arī pēc Regulas Nr. 40/94 normās noteiktā termiņa beigām un ka ITSB nekādā veidā nav aizliegts ņemt vērā faktus un pierādījumus, kas ir izvirzīti vai iesniegti novēloti. Tomēr no minētās normas formulējuma arī noteikti izriet, ka šāda novēlota faktu un pierādījumu izvirzīšana vai iesniegšana nepiešķir beznosacījuma tiesības attiecīgajam lietas dalībniekam pieprasīt ITSB, lai tas šos faktus vai pierādījumus ņemtu vērā. Precizējot, ka ITSB “var” šādā gadījumā izlemt neņemt vērā šādus faktus un pierādījumus, Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts piešķir tam plašu rīcības brīvību lemt, motivējot savu lēmumu šajā jautājumā, vai šāda informācija ir vai nav ņemama vērā. Gadījumā, kad ITSB ir jālemj iebildumu procesa kontekstā, tam it īpaši ir jāsniedz pamatojums šādas informācijas ņemšanai vērā, ja tas uzskata, ka, pirmkārt, šī novēloti iesniegtā informācija varētu būt ļoti svarīga attiecībā uz tā izskatāmā iebildumu procesa iznākumu un, otrkārt, ja procesa stadija, kurā šī iesniegšana notikusi, un pārējie apstākļi pieļauj šīs informācijas ņemšanu vērā (iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā ITSB/Kaul, 42.–44. punkts).
83 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Anheuser-Busch neizvirza nevienu citu tiesību normu, kura būtu piemērojama lietas apstākļiem un kura ļautu uzskatīt, ka ITSB konkrētie dokumenti bija jānoraida, jo tie ir iesniegti novēloti.
84 Turklāt attiecīgo dokumentu mērķis bija tostarp pierādīt iepriekš 7. punktā norādīto cilmes vietu nosaukumu, kuros ietverts vārds “budweiser”, izmantošanu. Ar 2002. gada 8. novembra vēstuli, atbildot uz Anheuser-Busch lūgumu pierādīt iebildumu atbalstam izvirzīto agrāko preču zīmju faktisko izmantošanu, un pēc ITSB uzaicinājuma šajā sakarā Budvar skaidri pamatojās uz minētajiem dokumentiem, uzskatot, ka tie ir piemērojami arī starptautiskajai agrākajai vārdiskai preču zīmei “BUDWEISER” (R 238 203). Anheuser-Busch Budvar atsauci neapstrīdēja. Šī atsauce bija pamatota arī ar faktu, ka Iebildumu nodaļa 2002. gada 30. maijā Budvar solīja, ka attiecīgie dokumenti tiks ņemti vērā. Līdz ar to, pieņemot, ka Iebildumu nodaļai šie dokumenti bija jānoraida un ka tā šajā sakarā ir brīdinājusi Budvar, pēdējā minētā sabiedrība savā 2002. gada 8. novembra vēstulē būtu varējusi no jauna iesniegt šos dokumentus Iebildumu nodaļā.
85 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punktā ir ietverts konkrēts pamatojums, lai attaisnotu to, ka ir ņemti vērā attiecīgie dokumenti.
86 Treškārt, Apelāciju padomes pamatojuma kontekstā izvirzītie fakti ļauj attaisnot tās lēmumu ņemt vērā attiecīgos dokumentus atbilstoši Regulas Nr 40/94 74. panta 2. punktam.
87 Apelāciju padome pirmām kārtām norāda, ka attiecīgo dokumentu nosūtīšana pa telefaksu ir uzsākta pirms noteiktā termiņa beigām. Apelāciju padomes faktu novērtējums šajā sakarā ir pareizs, nosūtīšanas uzsākšanas datums un laiks (proti, 2002. gada 26. februārī plkst. 21 un 46 minūtēs) bija ierakstīts ITSB saņemošajā ierīcē. Anheuser-Busch nenorāda nevienu konkrētu faktu, kas ļautu šo faktu noliegt. Turklāt šis fakts ietilpst apstākļos, kuri ir raksturīgi minēto dokumentu novēlotai iesniegšanai. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Anheuser-Busch, fakts, kuru Apelāciju padome ir ņēmusi vērā, ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl tas noskaidro apstākļus, kuri ir raksturīgi attiecīgo dokumentu novēlotai iesniegšanai.
88 Turklāt Apelāciju padome norāda, ka attiecīgo dokumentu nosūtīšana par telefaksu beidzās 44 minūtes pēc Iebildumu nodaļas noteiktā termiņa beigām. Pēc Apelāciju padomes domām, šī novēlošanās nebija nozīmīga. Šis apsvērums ir jāapstiprina. Turklāt Anheuser-Busch to nav formāli apstrīdējusi, izņemot attiecībā uz faktu, ka attiecīgā novēlošanās bija 48 minūtes, nevis 44 minūtes, kam nav nekādas ietekmes uz prāvas iznākumu. Turklāt Apelāciju padomes apsvērums ir jāaplūko, ņemot vērā faktu, kuru savos rakstveida dokumentos uzsvēra ITSB, ka Anheuser-Busch konkrētos dokumentus nebūtu saņēmusi ātrāk, ja ITSB tos būtu saņēmis dažas minūtes pirms noteiktā termiņa beigām.
89 Turpmāk Apelāciju padome uzsver, ka attiecīgie dokumenti varēja būt nozīmīgi. Anheuser-Busch faktiski neapstrīd Apelāciju padomes apsvērumu, bet uzskata, ka attiecīgo dokumentu nozīmīgums kā tāds un tikai tā iemesla dēļ nevar pamatot to ņemšanu vērā. Šajā sakarā pietiek norādīt, ka Apelāciju padome savu lēmumu nav pamatojusi tikai ar attiecīgo dokumentu nozīmīgumu, bet arī ar citiem apsvērumiem.
90 Visbeidzot, Apelāciju padome konstatē, ka attiecīgie dokumenti tika saņemti 35 mēnešus pirms Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanas. Tādējādi Iebildumu nodaļai bija iespēja ņemt vērā minētos dokumentus un preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam bija iespēja iesniegt apsvērumus par to nozīmīgumu. Šajā sakarā ir jāuzskata pretēji tam, ko apgalvo Anheuser-Busch, ka Apelāciju padomes secinājums ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl tas palīdz novērtēt procedūras stadiju, kurā notika attiecīgo dokumentu novēlota iesniegšana.
91 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Anheuser-Busch izvirzītie argumenti nevar ietekmēt Apelāciju padomes lēmuma tiesiskumu sakarā ar to, ka ir ņemti vērā dokumenti, kurus Budvar iesniedzis savu iebildumu atbalstam un kurus ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī.
92 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrais Anheuser-Busch izvirzītais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
93 Anheuser-Busch uzskata, ka Budvar iesniegtie fakti bija nepietiekami, lai pierādītu starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) faktisko izmantošanu.
94 Šajā sakarā Anheuser-Busch uzsver, ka vienīgie dokumenti, kuri ir jāņem vērā, ir tie, kas iesniegti 2002. gada 8. novembrī, kuri ietver tikai rakstveida reklāmu Vācijā un Austrijā kopijas. Neesot iesniegts neviens pierādījums par attiecīgo preču pārdošanu. Tātad 2002. gada 8. novembrī iesniegtie dokumenti neatbilst Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktā un Regulas Nr. 2868/95 22. noteikumā paredzētajām prasībām.
95 Anheuser-Busch piebilst, ka Apelāciju padome nevarēja konstatēt agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) faktisko izmantošanu, neņemot vērā dokumentus, kas iesniegti pēc termiņa 2002. gada 27. februārī. Šajā sakarā Apelāciju padome esot uzskatījusi, ka Vācijā un Austrijā izrakstītie rēķini ir pietiekami. Tomēr, lai nonāktu pie šāda secinājuma, Apelāciju padomei būtu bijis jāpamatojas uz citiem apsvērumiem, piemēram, minētās agrākās preču zīmes izmantošanas raksturu šajās valstīs. No minētajiem rēķiniem šis raksturs nekādi neizriet, un tikai daļēji tas izriet no iesniegtajiem reklāmas paraugiem. It īpaši nav iesniegts neviens pierādījums par izmantošanas raksturu attiecībā uz mucām vai precēm, kuras ir apzīmētas kā “NRW”.
96 ITSB un Budvar apgalvo, ka starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) faktiskā izmantošana ir pierādīta. ITSB it īpaši norāda, ka agrākās preču zīmes izmantošanas raksturs, proti, attiecībā uz alu, skaidri izriet no Budvar iesniegtajām reklāmām.
Pirmās instances tiesas vērtējums
97 Kā izriet no Regulas Nr. 40/94 devītā apsvēruma, likumdevējs uzskatīja, ka agrākās preču zīmes aizsardzība ir pamatota tikai tiktāl, ciktāl šī preču zīme ir tikusi faktiski izmantota. Atbilstoši šim apsvērumam Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs var lūgt apliecinājumu, ka piecu gadu laikā pirms Kopienas preču zīmes pieteikuma, kas ir iebildumu priekšmets, publicēšanas agrākā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota teritorijā, kurā tā ir aizsargāta (turpmāk tekstā – “nozīmīgais laikposms”).
98 Saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – 3. punkts) izmantošanas pierādījumiem jāattiecas uz agrākās preču zīmes izmantošanas vietu, laiku, apjomu un raksturu.
99 Interpretējot faktiskas izmantošanas jēdzienu, jāņem vērā fakts, ka prasības, saskaņā ar kuru agrākai preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai, lai to varētu pretstatīt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam, ratio legis ir mazināt konfliktus starp divām preču zīmēm, ja vien nav ekonomiski pamatota iemesla, kas izriet no preču zīmes faktiskas izmantošanas tirgū (Pirmās instances tiesas 2003. gada 12. marta spriedums lietā T‑174/01 Goulbourn/ITSB – Redcats (“Silk Cocoon”), Recueil, II‑789. lpp., 38. punkts). Savukārt minētā prasība neparedz ne vērtēt uzņēmuma komercdarbības panākumus, ne kontrolēt uzņēmuma ekonomisko stratēģiju, ne arī sniegt aizsardzību preču zīmēm tikai tad, ja to komerciālā izmantošana sasniedz kvantitatīvi nozīmīgu apjomu (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑203/02 Sunrider/ITSB – Espadafor Caba (“VITAFRUIT”), Krājums, II‑2811. lpp., 38. punkts, un 2007. gada 8. novembra spriedums lietā T‑169/06 Charlott/ITSB – Charlo (“Charlott France Entre Luxe et Tradition”), Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑150.* lpp., 33. punkts).
100 Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai, t.i., garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz kuru tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības (Tiesas 2007. gada 13. septembra spriedums lietā C‑234/06 P Il Ponte Finanziaria/ITSB, Krājums, I‑7333. lpp., 72. punkts; skat. pēc analoģijas arī 2003. gada 11. marta spriedumu lietā C‑40/01 Ansul, Recueil, I‑2439. lpp., 43. punkts). Šajā sakarā noteikums attiecībā uz faktisku izmantošanu prasa, ka šai preču zīmei, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, jābūt izmantotai publiski un ārēji (iepriekš 99. punktā minētie spriedumi lietā “Silk Cocoon”, 39. punkts; lietā “VITAFRUIT”, 39. punkts, un lietā “Charlott France Entre Luxe et Tradition”, 34. punkts; skat. pēc analoģijas arī iepriekš minēto spriedumu lietā Ansul, 37. punkts).
101 Preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu (iepriekš 99. punktā minētie spriedumi lietā “VITAFRUIT”, 40. punkts, un lietā “Charlott France Entre Luxe et Tradition”, 35. punkts; skat. pēc analoģijas arī iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Ansul, 43. punkts).
102 Attiecībā uz apjomu, kādā tikusi izmantota agrākā preču zīme, arī jāņem vērā, pirmkārt, visu izmantošanas darījumu komerciālais apjoms un, otrkārt, izmantošanas perioda ilgums, kā arī izmantošanas biežums (iepriekš 99. punktā minētie spriedumi lietā “VITAFRUIT”, 41. punkts, un lietā “Charlott France Entre Luxe et Tradition”, 36. punkts).
103 Jautājums par to, vai izmantošana no kvantitatīvā viedokļa ir pietiekama, lai saglabātu vai radītu tirgus daļu precēm vai pakalpojumiem, kurus aizsargā preču zīme, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un katra atsevišķa gadījuma izvērtēšanas. Šo preču un pakalpojumu iezīmes, preču zīmes izmantošanas biežums vai regularitāte, tas, vai preču zīme ir izmantota visu īpašnieka identisko preču vai pakalpojumu tirdzniecībā vai arī tikai daļā no tiem, vai pierādījumi, kurus var iesniegt īpašnieks, ir faktori, kurus var ņemt vērā (Tiesas 2006. gada 11. maija spriedums lietā C‑416/04 P Sunrider/ITSB, Krājums, I‑4237. lpp., 71. punkts).
104 Lai šajā gadījumā pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kam šajā gadījumā ir nozīme (iepriekš 99. punktā minētie spriedumi lietā “VITAFRUIT”, 42. punkts, un lietā “Charlott France Entre Luxe et Tradition”, 37. punkts; skat. pēc analoģijas arī iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Ansul, 39. punkts).
105 Turklāt Pirmās instances tiesa precizēja, ka preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt, pamatojoties uz varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā būtu jāpierāda ar stingriem un objektīviem pierādījumiem par efektīvu un pietiekamu preču zīmes izmantošanu attiecīgajā tirgū (Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. decembra spriedums lietā T‑39/01 Kabushiki Kaisha Fernandes/ITSB – Harrison (“HIWATT”), Recueil, II‑5233. lpp., 47. punkts).
106 Šajā gadījumā Apelāciju padome uzskatīja, ka Budvar iesniegtie pierādījumi noteikti bija pietiekami, lai pierādītu starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) faktisko izmantošanu. Apelāciju padome it īpaši norādīja uz reklāmām, kurās ir redzami Budvar alus attēli, uz kuriem ir izvietota “BUDWEISER” preču zīme, uz rēķiniem, kas ir adresēti klientiem Vācijā un Austrijā, un uz faktu, ka šīs reklāmas un rēķini attiecas uz nozīmīgo laikposmu. Turklāt Apelāciju padome uzskatīja, ka konkrētie faktori bija atbilstoši, it īpaši, ņemot vērā Tiesas 2004. gada 27. janvāra rīkojumu lietā C‑259/02 La Mer Technology (Recueil, I‑1159. lpp.). Apelāciju padome šajā lietā norāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka pat ar minimālu preču zīmes izmatošanu vai izmantošanu, ko veic tikai viens importētājs konkrētajā dalībvalstī, var pietikt, ja izmantošanai ir faktisks komerciāls pamatojums (apstrīdētā lēmuma 26. punkts).
107 Ir jāsecina, pirmkārt, ka Apelāciju padome būtībā uzskatīja, ka Budvar administratīvās procedūras laikā iesniegtie dokumenti bija pietiekami, lai pierādītu preču raksturu (“alus”), kā arī vietu (“Vācija” un “Austrija”), laiku (“nozīmīgais laikposms”) un apjomu (iesniegtie faktori un atsauce, kas izdarīta uz iepriekš 106. punktā minēto rīkojumu lietā La Mer Technology), kas saistīts ar starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) izmantošanu.
108 Otrkārt, tā kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 1999. gada 28. jūnijā, nozīmīgais laikposms ir no 1994. gada 28. jūnija līdz 1999. gada 27. jūnijam. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 40/94 15. panta 1. punkta izriet, ka tajā paredzētās sankcijas ir piemērojamas tikai tām preču zīmēm, kuru faktiskā izmantošana ir bijusi pārtraukta uz laiku, kas bez pārtraukuma ilga piecus gadus. Tātad, lai izvairītos no minētajām sankcijām, pietiek ar to, ka preču zīme ir faktiski izmantota kādā nozīmīgā laikposma daļā (iepriekš 99. punktā minētie spriedumi lietā “VITAFRUIT”, 45. punkts, un lietā “Charlott France Entre Luxe et Tradition”, 41. punkts).
109 Treškārt, ar 2002. gada 8. jūlija vēstuli Anheuser-Busch atbilstoši Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. punktam lūdza, lai Budvar iesniedz tās iebildumu atbalstam izvirzīto preču zīmju faktiskās izmantošanas pierādījumu. Ar 2002. gada 10. septembra vēstuli ITSB lūdza Budvar iesniegt šādu pierādījumu arī attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203), turklāt tas jāveic termiņā, kurš beidzas 2002. gada 11. novembrī. Budvar uz šo lūgumu atbildēja 2002. gada 8. novembrī, iesniedzot šādus dokumentus:
– reklāma, kura, kā to atspoguļo kāda no Austrijas laikrakstiem titullapā redzamais datums, minētajā laikrakstā ir publicēta 1995. gadā; vārds “budweiser” tajā parādās vairākas reizes dažādos veidos; konkrētā prece ir alus;
– astoņas reklāmas, kuras, kā to atspoguļo Vācijas laikrakstu titullapās redzamie datumi vai noteikti elementi, minētajos laikrakstos ir publicētas no 1996. līdz 1998. gadam; vārds “budweiser” tajā parādās vairākas reizes dažādos veidos; konkrētā prece ir alus.
110 Anheuser-Busch neapstrīd, ka šie dokumenti sniedz pierādījumus attiecībā uz preču raksturu (alus) un vietu (Vācija un Austrija), laiku (attiecībā uz Austriju – 1995. gads, un attiecībā uz Vāciju – no 1996. līdz 1998. gadam), kas saistīts ar vārda “budweiser” izmantošanu. Anheuser-Busch neapstrīd arī to, ka vārda “budweiser” izmantošana dažādos veidos, kas pielietoti Budvar iesniegtajās reklāmās, var tikt attiecināta uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203).
111 Ceturtkārt, telefaksā, kuru ITSB pilnībā saņēma 2002. gada 27. februārī, Budvar ITSB nosūtīja noteiktus dokumentus, lai pierādītu iepriekš 7. punktā minēto cilmes vietas nosaukumu, kuros ietverts vārds “budweiser”, izmantošanu. Savā 2002. gada 8. novembra vēstulē, kurā ir sniegta atbilde uz Anheuser-Busch lūgumu pierādīt Budvar iebildumu atbalstam izvirzīto preču zīmju faktisko izmantošanu, Budvar skaidri atsaucās uz nosūtītajiem dokumentiem, uzskatot, ka tie ir piemērojami arī attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203). Šajos dokumentos attiecībā uz Austriju bija ietvertas septiņas reklāmas, kas žurnālos un laikrakstos publicētas no 1995. līdz 1997. gadam, un 23 rēķini, kas izrakstīti no 1993. līdz 2000. gadam. Attiecībā uz Vāciju Budvar iesniedza astoņas reklāmas, kas žurnālos un laikrakstos publicētas no 1996. līdz 1998. gadam, un 14 rēķinus, kas izrakstīti no 1993. līdz 1997. gadam.
112 Anheuser-Busch Pirmās instances tiesā neapstrīd faktu, ka attiecīgie dokumenti attiecas uz starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) izmantošanu. Anheuser-Busch neapstrīd arī faktu, ka šie dokumenti sniedz pierādījumus attiecībā uz minētās preču zīmes izmantošanas vietu, laiku un apjomu, elementiem, kuri tostarp skaidri izriet no minētajiem dokumentiem.
113 Anheuser-Busch arguments, saskaņā ar kuru šos dokumentus Apelāciju padomei nebūtu bijis jāņem vērā, ir jānoraida to iemeslu dēļ, kuri izklāstīti otrā pamata analīzes kontekstā.
114 Turklāt attiecībā uz Anheuser-Busch apgalvojumu, saskaņā ar kuru Apelāciju padomei būtu bijis jābalstās uz citiem apsvērumiem, piemēram, starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) izmantošanas raksturu Vācijā un Austrijā, šajā sakarā pietiek norādīt, ka Apelāciju padome pamatojās uz reklāmām, kurās ir redzami Budvar “alus” attēli, uz kuriem ir izvietota minētā agrākā preču zīme. Šajā sakarā pretēji tam, ko apgalvo Anheuser-Busch, minētās preču zīmes izmantošanas raksturs pilnībā izriet no Budvar iesniegtajām reklāmām. It īpaši attiecīgajās reklāmās lielākoties ir atsauce uz vārdu “Alus”. Turklāt, atsaucoties uz rēķiniem, kas adresēti klientiem Vācijā un Austrijā, Apelāciju padome netieši, bet obligāti uzskatīja, ka rēķini attiecas uz preci “alus”. Turklāt ir jāsecina, ka rēķinos, kas attiecas uz pārdošanu Vācijā un Austrijā, parādās arī vārdi “pivo”, “Bier” vai “des Bieres”.
115 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais Anheuser-Busch izvirzītais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
2. Par prasījumiem, kuri izvirzīti pakārtoti
Lietas dalībnieku argumenti
116 Savu prasījumu atbalstam, kas izvirzīti pakārtoti, Anheuser-Busch izvirza tikai vienu pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kurš izriet no Regulas Nr. 40/94 73. panta, pārkāpumu.
117 Anheuser-Busch uzsver, ka, veicot atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam sajaukšanas iespējas novērtējumu, Apelāciju padome uzskatīja, ka “alus”, kurš aptverts ar starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203), un “bezalkoholiskie dzērieni”, kuri ir aptverti Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā, ir “acīmredzami līdzīgi”.
118 Šis apgalvojums nav pamatojums Regulas Nr. 40/94 73. panta izpratnē.
119 Turklāt neesot acīmredzami, ka bezalkoholiskie dzērieni un alus ir līdzīgi. Šajā sakarā Anheuser-Busch pamatojas uz Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā T‑296/02 Lidl Stiftung/ITSB – REWE-Zentral (“LINDENHOF”) (Krājums, II‑563. lpp.), kurā tika precizēts, ka alkoholiskie dzērieni nepārprotami nodalīti no bezalkoholiskiem dzērieniem un ka vidusmēra patērētājs, kas uzskatāms par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu patērētāju, ir pieradis pievērst uzmanību šim dalījumam starp alkoholiskiem un bezalkoholiskiem dzērieniem, kas vēl jo vairāk ir vajadzīgs tādēļ, ka noteikti patērētāji nevēlas vai pat nedrīkst lietot alkoholu (sprieduma 54. punkts).
120 ITSB atzīst, ka Apelāciju padome nav sniegusi detalizētu paskaidrojumu kritērijiem, kuri ir izmantoti, lai uzskatītu, ka attiecīgās preces ir līdzīgas. Tomēr, pamatojoties uz iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā “LA BARONNIE” (69. punkts un tajā minētā judikatūra), ITSB uzskata, ka prasītājam nav leģitīmas intereses panākt lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz procesuālu pārkāpumu, ja šī atcelšana būtībā var izraisīt tikai identiska lēmuma pieņemšanu. Tas tā esot šajā gadījumā.
121 ITSB it īpaši uzsver, ka Anheuser-Busch, ja tā norāda, ka Kopienas preču zīmes reģistrācija ir pieteikta attiecībā uz “bezalkoholiskajiem dzērieniem”, sagroza faktus. Ar reģistrācijai pieteikto Kopienas preču zīmi ir aptverti “alkoholiskie un bezalkoholiskie iesala dzērieni”. Tātad Anheuser-Busch Kopienas preču zīmi reģistrāciju esot pieteicis attiecībā uz bezalkoholiskiem “iesala” dzērieniem.
122 Pamatojoties uz šo, ITSB uzskata, ka bezalkoholiskie iesala dzērieni asociējas ar bezalkoholisko alu pat tad, ja ir iespējams, ka tie aptver citas preces. Apelāciju padomei bezalkoholiskie iesala dzērieni neesot jāiedala dažādās apakškategorijās.
123 Esot acīmredzams, ka alum un bezalkoholiskiem iesala dzērieniem (kuros ietilpst bezalkoholiskais alus) ir īpaši augsta līdzības pakāpe tiktāl, ciktāl tie ir viena un tā paša rakstura (dzērieni), tiem ir viens un tas pats mērķis (remdēt slāpes), vieni un tie paši izplatīšanas kanāli (lielveikali, bāri un restorāni) un zināmā mērā tie ir savstarpēji konkurējoši. Turklāt esot ierasts, ka vieni un tie paši alus tirgus dalībnieki ir iesaistīti vienlaicīgi alkoholiskā un bezalkoholiskā alus ražošanā.
124 Budvar apgalvo, ka šajā gadījumā sajaukšanas iespēja ir neizbēgama.
Pirmās instances tiesas vērtējums
125 Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmo teikumu ITSB lēmumos jānorāda to pamatojums. Šī pienākuma apjoms ir tāds pats kā EKL 253. pantā paredzētais (Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑124/02 un T‑156/02 Sunrider/ITSB – Vitakraft-Werke Wührmann un Friesland Brands (“VITATASTE” un “METABALANCE 44”), Recueil, II‑1149. lpp., 72. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedums lietā T‑214/04 Royal County of Berkshire Polo Club/ITSB – Polo/Lauren (“ROYAL COUNTY OF BERKSHIRE POLO CLUB”), Krājums, II‑239. lpp., 16. punkts).
126 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka individuālo lēmumu pamatojuma norādīšanas pienākuma divpusējais mērķis ir, pirmkārt, ļaut ieinteresētajai personai noskaidrot īstenotā pasākuma pamatojumu, dodot iespēju tai aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Kopienas tiesām izmantot savas tiesības veikt lēmuma tiesiskuma kontroli (skat. iepriekš 125. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās “VITATASTE” un “METABALANCE 44”, 73. punkts un tajā minētā judikatūra). Jautājums par to, vai pamatojums atbilst šīm prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā vārdisko formulējumu, bet arī kontekstu un tiesību normu kopumu, kas regulē attiecīgo jautājumu (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑122/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑881. lpp., 29. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑188/98 Kuijer/Padome, Recueil, II‑1959. lpp., 36. punkts, un iepriekš 125. punktā minētais spriedums lietā “ROYAL COUNTY OF BERKSHIRE POLO CLUB”, 17. punkts).
127 It īpaši gadījumā, kad ITSB atsaka apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju, tam, lai pamatotu savu lēmumu, ir jānorāda atteikuma pamatojums – absolūts vai relatīvs –, kas nepieļauj šo reģistrāciju, kā arī tiesību norma, no kuras izriet šis pamatojums, un jānorāda faktiskie apstākļi, kurus tas atzinis par pierādītiem un kuri tā ieskatā pamato minētās tiesību normas piemērošanu (Pirmās instances tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑304/06 Reber/ITSB – Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (“Mozart”), Krājums, II‑1927. lpp., 46. punkts).
128 Tomēr Apelāciju padomēm nevar pieprasīt sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un viens pēc otra norādīti visi tām paustie lietas dalībnieku argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ja vien tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ ticis pieņemts Apelāciju padomes lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju savai pārbaudei (iepriekš 127. punktā minētais spriedums lietā “Mozart”, 55. punkts).
129 Izskatāmā pamata pamatotība ir jāizvērtē šo apsvērumu kontekstā.
130 Šajā gadījumā Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 27. punktā ir norādījusi:
“Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir identiska preču zīmei, kura ir aizsargāta ar starptautisko reģistrāciju Nr. 238 203 attiecībā uz “visu veidu alu”, kas ietilpst 32. klasē. Līdz ar to iebildumi ir jāapmierina, pamatojoties uz [Regulas Nr. 40/94] 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu, attiecībā uz precēm, kuru nosaukums ir “alus, els, porteris, alkoholiskie un bezalkoholiskie iesala dzērieni”, jo runa ir par identiskām preču zīmēm un precēm. Attiecībā uz pārējām precēm (“bezalkoholiskie dzērieni”) iebildumi ir jāapmierina atbilstoši Regulas Nr. 40/94] 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Ņemot vērā preču zīmju identiskumu un acīmredzamu līdzību starp precēm, konkrētajā teritorijā pastāv sajaukšanas iespēja; Austrijas un Vācijas patērētāji neizbēgami uzskatīs, ka bezalkoholisko dzērienu, kuri tiek pārdoti ar preču zīmi “BUDWEISER”, izcelsme ir tāda pati kā alum, kas tiek pārdots ar preču zīmi “BUDWEISER”.”
131 Anheuser-Busch konkrēti apstrīd Apelācijas padomes secinājumu, saskaņā ar kuru “pārējās preces”, kas norādītas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā, ir “acīmredzami līdzīgas”, tas ir, citas preces, kas nav “alus, els, porteris, alkoholiskie iesala dzērieni”. Apelāciju padome šajā sakarā norādīja, ka “pārējās preces” ietver “bezalkoholiskos dzērienus”.
132 Pirmām kārtām ir jāuzskata, ka faktiski ar vārdu salikumu “bezalkoholiskie dzērieni” Apelāciju padome saprot “bezalkoholiskos iesala dzērienus”. Attiecīgā Kopienas preču zīmes reģistrācija ir pieteikta attiecībā uz “alu, elu, porteri, alkoholiskiem un bezalkoholiskiem iesala dzērieniem”. No šī apraksta skaidri izriet, ka īpašības vārds “bezalkoholisks” ir attiecināms uz “iesala” dzērieniem. Tātad šī reģistrācija ir pieteikta arī attiecībā uz “bezalkoholiskiem iesala dzērieniem”. Turklāt lietas dalībnieki šo aspektu neapstrīd. Līdz ar to pēc tam, kad Apelāciju padome norādīja tādas preces kā “alu, elu, porteri, alkoholiskos iesala dzērienus” iepriekš minētā [apstrīdētā lēmuma] 27. punkta otrajā teikumā, vārdu salikumu “pārējās preces” tā varēja izmantot tikai, lai aptvertu “bezalkoholiskos iesala dzērienus”.
133 Ir skaidrs, ka “visu veidu alus”, kurš ir aptverts ar agrāko preču zīmi, ietver bezalkoholisko alu, kurš pēc būtības ir bezalkoholisks iesala dzēriens. Šajā sakarā ir jānorāda, ka iemeslos, ar kuriem ir pamatots 1999. gada 28. septembra paziņojums par iebildumiem, Budvar skaidri norādīja, ka “bezalkoholiskie iesala dzērieni” un “visu veidu alus” ir līdzīgi arī tādēļ, ka šīs preces faktiski apzīmē “iesala” dzērienus. Preču zīmes reģistrācijas pieteicējai, kura turklāt ir pazīstama profesionāle attiecīgajā nozarē, šie fakti bija labi zināmi. Turklāt Anheuser-Busch nav iesniegusi apsvērumus šajā sakarā Apelāciju padomē, lai gan Iebildumu nodaļa arī uzskatīja, kaut arī attiecībā pret citu agrāko preču zīmi, bet kas arī attiecās uz alu, ka minēto preču “identiskuma vai līdzības līmenis” esot “īpaši augts”. Šādos apstākļos Anheuser-Busch bija iespēja saprast iemeslus, kuri Apelāciju padomei lika uzskatīt, ka attiecīgās preces ir “acīmredzami līdzīgas”.
134 Turklāt ir jāsecina, ka, lai gan Budvar rakstveida dokumentos ITSB un konkrēti attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) savu iebildumu atbalstam pamatojās uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tās iebildumu veidlapā, kura attiecās uz visām izvirzītajām agrākajām tiesībām, tā ne tikai norādīja preču zīmju un preču identiskumu (iebildumu veidlapas 93. aile), bet arī sajaukšanas iespējas esamību (iebildumu veidlapas 94. aile). Turklāt iemeslos, kuri pamato tās iebildumus, Budvar attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) skaidri pamatojas uz attiecīgo preču līdzību. Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 40/94 42. panta 1. punkta a) apakšpunktā tostarp kā relatīvs iebildumu pamatojums ir paredzēts šīs regulas 8. panta 1. punkts, nenošķirot minētā punkta a) un b) apakšpunktus. Tāpat Regulas Nr. 2868/95 15. noteikumā tā redakcijā, kas bija piemērojama faktu rašanās brīdī, ir atsauce uz iebildumu, kuri ir balstīti uz agrākas preču zīmes esamību, gadījumu, nenošķirot Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šī norma neparedz arī, ka, ja iebildumi ir balstīti uz vairāk nekā vienas agrākas preču zīmes esamību, precīzs iemeslu, ar kuriem ir pamatoti iebildumi, apraksts ir piemērojams katrai preču zīmei. Šādos apstākļos Apelāciju padome savu lēmumu attiecībā uz starptautisko agrāko vārdisko preču zīmi “BUDWEISER” (R 238 203) leģitīmi varēja pamatot ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ko turklāt Anheuser-Busch Pirmās instances tiesā neapstrīd.
135 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, apstrīdētā lēmuma kontekstu un šī gadījuma lietas apstākļus, ir jāuzskata, ka Apelāciju padomes norādītais pamatojums izpilda no Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmā teikuma izrietošo pienākumu.
136 Līdz ar to vienīgais Anheuser-Busch savu prasījumu atbalstam pakārtoti izvirzītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
137 Tātad prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
138 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
139 Tā kā Anheuser-Busch spriedums nav labvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB un Budvar prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Anheuser-Busch, Inc. sedz savus, kā arī atlīdzina ITSB un Budějovický Budvar, národní podnik tiesāšanās izdevumus.
Tiili | Dehousse | Wiszniewska‑Białecka |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 25. martā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Prāvas priekšvēsture
Lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par galvenajiem prasījumiem
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par starptautiskās agrākās vārdiskās preču zīmes “BUDWEISER” (R 238 203) atjaunošanas sertifikātu
– Par dokumentiem, kurus Budvar ir iesniegusi savu iebildumu atbalstam un kurus ITSB pilnībā ir saņēmis 2002. gada 27. februārī
Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
2. Par prasījumiem, kuri izvirzīti pakārtoti
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem