VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 12. decembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamā kalcija karbīda un magnija tirgus EEZ teritorijā, izņemot Īriju, Spāniju, Portugāli un Apvienoto Karalisti – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgus sadale – Naudas sodi – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Maksātspēja

Lieta T‑352/09

Novácke chemické závody a.s., Novāki [Nováky] (Slovākija), ko sākotnēji pārstāvēja A. Černejová, pēc tam M. Bol’oš un L. Bányaiová, advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Slovākijas Republika, ko pārstāv B. Ricziová, pārstāve,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, N. von Lingen un A. Tokár, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā [izmantojamie reaģenti, kuru sastāvā ir kalcija karbīds un magnijs]), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājai ar minēto lēmumu uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā [izmantojamie reaģenti, kuru sastāvā ir kalcija karbīds un magnijs]) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija konstatēja, ka galvenie kalcija karbīda un magnija, kas domāts izmantošanai tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā, piegādātāji bija pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, no 2004. gada 7. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā. Tas izpaudās tirgus sadalē, kvotu noteikšanā, klientu sadalē, cenu noteikšanā un apmaiņā ar konfidenciālu komerciālu informāciju attiecībā uz cenām, klientiem un pārdošanas apjomu EEZ teritorijā, izņemot Īriju, Spāniju, Portugāli un Apvienoto Karalisti.

2        Šī procedūra tika uzsākta, pamatojoties uz Akzo Nobel NV iesniegto pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.).

3        Prasītāja Novácke chemické závody a.s. ražo, tostarp, kalcija karbīdu. Apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punktā Komisija konstatēja, ka prasītāja ir piedalījusies pārkāpumā visā pārkāpuma periodā, un ar šī paša lēmuma 2. panta pirmās daļas e) apakšpunktu uzlika prasītājai kopīgi un solidāri ar 1. garantovaná a.s., kura pārkāpuma izdarīšanas laikā bija tās mātessabiedrība, naudas sodu EUR 19,6 miljonu apmērā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

4        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 14. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

5        Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā un reģistrēts ar lietas numuru T‑352/09 R, prasītāja iesniedza arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ar EKL 242. un 243. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 104. un nākamajiem pantiem. Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 29. oktobra rīkojumu lietā T‑352/09 R Novácke chemické závody/Komisija (Krājumā nav publicēts) šis pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts.

6        Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 7. oktobrī, prasītāja informēja Vispārējo tiesu, ka ir atzīta par bankrotējušu. Ar citu vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 6. novembrī, prasītāja informēja Vispārējo tiesu, ka bankrota administrators ir iecēlis jaunu pārstāvi. Tā piebilda, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām, kas piemērojamas gadījumā, ja kāds no lietas dalībniekiem tiesvedībā bankrotē, tiesvedība šajā lietā būtu jāpārtrauc. Ņemot vērā to, ka šī vēstule būtībā bija lūgums apturēt tiesvedību šajā lietā, Vispārējā tiesa lūdza Komisiju izteikt apsvērumus par šo lūgumu. Savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2009. gada 7. decembrī, Komisija iebilda pret ierosināto tiesvedības apturēšanu.

7        Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētaja 2010. gada 21. janvāra rīkojumu tiesvedība šajā lietā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 77. panta d) punktu tika apturēta līdz 2010. gada 31. oktobrim, lai ļautu prasītājas bankrota administratoram izlemt, vai tas vēlas turpināt tiesvedību prasītājas vārdā vai arī attiekties no šīs prasības.

8        Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2010. gada 16. martā, Komisija lūdza atsākt tiesvedību šajā lietā. Tā kā prasītāja par šo lūgumu noteiktajā termiņā nebija iesniegusi apsvērumus, Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs ar 2010. gada 11. maija rīkojumu nolēma atsākt tiesvedību šajā lietā.

9        Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 25. novembrī, Slovākijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2010. gada 24. jūnija rīkojumu, kas tika labots ar 2010. gada 26. jūlija rīkojumu, Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Slovākijas Republika savu iestāšanās rakstu iesniedza 2010. gada 14. septembrī.

10      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, sākotnēji ieceltais tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Vispārējās tiesas iztiesāšanas sastāva daļējas nomaiņas dēļ šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas tajā pašā palātā.

11      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja, pirmkārt, prasītāju un Komisiju iesniegt konkrētus dokumentus, otrkārt, prasītāju atbildēt uz vienu jautājumu un, treškārt, visus lietas dalībniekus atbildēt uz vienu citu jautājumu. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja, izņemot to, kas attiecas uz kādu dokumentu, kuru Komisija tika lūgta iesniegt.

12      Ar 2012. gada 27. marta rīkojumu Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 65. pantā paredzēto pierādījumu savākšanas pasākumu pieprasīja Komisijai iesniegt dokumentu, ko tā nebija iesniegusi pēc iepriekšējā punktā minēta lūguma iesniegt dokumentus. Komisija izpildīja šo pierādījumu savākšanas pasākumu noteiktajā termiņā.

13      2012. gada 25. aprīļa tiesas sēdē Vispārējā tiesa uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un viņu atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

14      Tiesas sēdē Slovākijas Republika lūdza atļauju iesniegt jaunu dokumentu. Tā kā pārējie lietas dalībnieki pret to neiebilda, Vispārējā tiesa atļāva iesniegt attiecīgo dokumentu un noteica pārējiem lietas dalībniekiem termiņu, kurā par šo dokumentu jāiesniedz viņu rakstveida apsvērumi. Mutvārdu process tika slēgts 2012. gada 15. maijā, kad pārējie lietas dalībnieki bija iesnieguši apsvērumus par Slovākijas Republikas iesniegto dokumentu.

15      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un līdz ar to atcelt tai uzlikto naudas sodu;

–        pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt tai uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Slovākijas Republika atbalsta prasītājas lūgumu atcelt vai būtiski samazināt tai uzlikto naudas sodu.

17      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

18      Savas prasības atbalstam prasītāja izvirza trīs pamatus, apgalvojot, pirmkārt, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpti tādi vispārējie principi kā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes princips, otrkārt, ir pieļauts būtisks formas prasību pārkāpums, kļūda faktos, kā arī acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija atteicās ņemt vērā prasītājas maksātnespēju atbilstoši 35. punktam tās Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā –“Pamatnostādnes”), un, treškārt, ir noticis EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpums.

 Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpti tādi vispārējie principi kā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes princips

 Pamatnostādnes

19      Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 285. apsvēruma, prasītājai un pārējiem strīdīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktā naudas soda apmērs tika noteikts saskaņā ar Komisijas publicētajām pamatnostādnēm.

20      Kā izriet no Pamatnostādņu 9.–11. punkta, naudas soda apmēra noteikšanai tiek izmantota metodika, kas sastāv no diviem posmiem.

21      Pirmkārt, Komisija nosaka naudas soda pamatsummu katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai. Šajā ziņā Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto attiecīgā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā (13. punkts). Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums (19. punkts). Periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par gadu, ieskaita kā veselu gadu (24. punkts). Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma (21. punkts).

22      Pamatnostādņu 22. punktā ir noteikts, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne”.

23      Pamatnostādņu 25. punktā turklāt ir paredzēts, ka “neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu”.

24      Otrkārt, Komisija pirmajā posmā noteikto naudas soda pamatsummu var koriģēt, palielinot vai samazinot to. Tādējādi Pamatnostādņu 28. punktā ir paredzēts, ka minēto summu var palielināt, ja Komisija konstatē tādus vainu pastiprinošus apstākļus, kā šajā pašā punktā minētie. Recidīvs, proti, apstāklis, ka “uzņēmums turpina vai atkārto to pašu vai līdzīgu pārkāpumu pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir konstatējusi, ka šis uzņēmums ir pārkāpis [EKL] 81. vai 82. panta noteikumus”, ir viens no šajā punktā minētajiem vainu pastiprinošajiem apstākļiem, kas attaisno naudas soda pamatsummas palielināšanu līdz pat 100 % par katru šādu pārkāpumu (skat. Pamatnostādņu 28. punkta pirmo ievilkumu). Līdera vai iniciatora loma pārkāpuma izdarīšanā arī ir vainu pastiprinošs apstāklis saskaņā ar Pamatnostādņu 28. punkta trešo ievilkumu.

25      Turklāt īpaša naudas soda apmēra palielināšana preventīvā nolūkā konkrēti ir paredzēta Pamatnostādņu 30. punktā, saskaņā ar kuru “Komisija īpašu uzmanību pievērš tam, lai naudas sodam būtu pietiekami preventīva iedarbība, šajā nolūkā tā var palielināt naudas sodu, ko uzliek uzņēmumiem ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā”.

26      Pamatnostādņu 29. punktā ir noteikts arī, ka naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē šajā pašā punktā paredzētos vainu mīkstinošos apstākļus. Saskaņā ar šī punkta otro ievilkumu Komisija konstatē vainu mīkstinošus apstākļus, ja uzņēmums sniedz pierādījumus, ka pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības. Turklāt saskaņā ar šī paša punkta ceturto ievilkumu Komisija konstatē vainu mīkstinošus apstākļus, “ja attiecīgais uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt”.

27      Šajā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 339. apsvēruma, uzņēmumu sadarbību ar Komisiju kopš 2002. gada 14. februāra regulē Komisijas Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par iecietību”), kas sākot ar 2006. gada 8. decembri tika aizstāts ar jaunu Komisijas paziņojumu (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par iecietību”). Ņemot vērā to, ka Akzo Nobel sazinājās ar Komisiju saistībā ar pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu 2006. gada 20. novembrī, proti, pirms 2006. gada paziņojuma par iecietību spēkā stāšanās, šajā gadījumā bija jāpiemēro 2002. gada paziņojums par iecietību, kā arī atbilstoši 2006. gada paziņojuma par iecietību 37. punktam izņēmuma kārtā bija jāpiemēro pēdējā minētā paziņojuma par iecietību 31.–35. punkts.

28      Visbeidzot, Pamatnostādņu 35. punktā ir paredzēts ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā, lai, iespējams, varētu samazināt naudas soda apmēru.

 Apstrīdētais lēmums

29      Katra aizliegtās vienošanās dalībnieka pārdošanas apjomi tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā, kurus Komisija izmantoja, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir norādīti apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā ietvertajā tabulā. No tās izriet, ka prasītājas kalcija karbīda pulvera pārdošanas apjoms 2006. gadā bija no 5 līdz 10 miljoniem euro. Tās kalcija karbīda granulu pārdošanas apjoms bija no 20 līdz 25 miljoniem euro.

30      No apstrīdētā lēmuma 294. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka strīdīgais pārkāpums, ņemot vērā tā raksturu, pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem.

31      Turklāt apstrīdētā lēmuma 299. apsvērumā Komisija secināja, ka attiecīgā aizliegtā vienošanās attiecās uz klientiem EEZ teritorijā, izņemot Spāniju, Portugāli, Apvienoto Karalisti un Īriju.

32      Apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumā Komisija, ņemot vērā “lietas īpašos apstākļus” un ievērojot “294. un 299. apsvērumā izvērtētos kritērijus”, noteica vērā ņemamo pārdošanas apjoma daļu attiecībā uz katru aizliegtās vienošanās dalībnieku 17 % apmērā.

33      Saistībā ar apstrīdētā lēmuma 302. un 303. apsvērumā minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija šī paša lēmuma 304. apsvērumā ietvertajā tabulā ir norādījusi reizinātāju, ko nosaka, ņemot vērā gadu skaitu, kuru gaitā katrs no uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, ir piedalījies pārkāpumā. Prasītājas gadījumā attiecībā uz kalcija karbīda pulveri Komisija noteica reizinātāju 2,5 un attiecībā uz kalcija karbīda granulām – reizinātāju 3.

34      Turklāt apstrīdētā lēmuma 306. apsvērumā Komisija noteica pārdošanas apjoma procentuālo daļu – šajā gadījumā 17 % apmērā –, kas atbilst papildsummai, kura jāiekļauj naudas sodā atbilstoši Pamatnostādņu 25. punktam, “ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus un ievērojot iepriekš minētos kritērijus attiecībā uz pārkāpuma raksturu un tā ģeogrāfisko darbības jomu”.

35      Apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumā ir ietverta tabula, kurā norādīta attiecībā uz katru dalībnieku aprēķinātā naudas soda pamatsumma. Attiecībā uz prasītāju naudas soda pamatsumma ir EUR 19,6 miljoni.

36      Apstrīdētā lēmuma 309.–312. apsvērumā Komisija izvērtēja, vai šī naudas soda pamatsumma bija jākoriģē, to palielinot vainu pastiprinošo apstākļu dēļ. Tā atzina, ka šādi atbildību pastiprinošie apstākļi pastāvēja attiecībā uz diviem citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem Akzo Nobel un Degussa AG – šis pēdējais dalībnieks apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā ir kļuvis par Evonik Degussa GmbH –, jo tie bija recidīvisti. Attiecībā uz prasītāju netika konstatēts neviens atbildību pastiprinošs apstāklis.

37      Apstrīdētā lēmuma 313.–333. apsvērumā Komisija izvērtēja, vai attiecība uz vienu vai vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija jākonstatē atbildību mīkstinoši apstākļi. It īpaši tā secīgi izvērtēja argumentus attiecībā uz ierobežoto dalību aizliegtajā vienošanās, kurus bija izvirzījuši visi dalībnieki (313.–316. apsvērums), dažu dalībnieku izvirzītos argumentus, kas attiecās uz aizliegtās vienošanās nolīgumu neīstenošanu un to, ka tie nav guvuši nekādu labumu no dalības aizliegtajā vienošanās (317.–320. apsvērums), dažu dalībnieku, tostarp prasītājas argumentus attiecībā uz to faktisko sadarbību ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot 2006. gada paziņojumā par iecietību noteiktās robežas (apstrīdētā lēmuma 321.–327. apsvērums), un vairāku dalībnieku izvirzītos argumentus attiecībā uz kalcija karbīda un magnija piegādātāju grūto ekonomisko situāciju aizliegtās vienošanās laikā un pirms tās (328.–331. apsvērums). Visos gadījumos Komisija secināja, ka nebija iemesla konstatēt atbildību mīkstinošus apstākļus (apstrīdētā lēmuma 314., 320., 327. un 331. apsvērums).

38      Apstrīdētā lēmuma 335.–360. apsvērumā Komisija izvērtēja, vai attiecībā uz vienu vai vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija jāpiemēro 2002. gada paziņojums par iecietību. No apstrīdētā lēmuma 358. apsvēruma izriet, ka prasītāja šajā ziņā bija iesniegusi pieteikumu 2008. gada 6. februārī (turpmāk tekstā – “pieteikums par iecietības režīma piemērošanu”). Komisija šajā pašā apsvērumā atzina, ka pieteikums tika iesniegts vairāk nekā gadu pēc pārbaudēm un pēc tam, kad prasītāja bija saņēmusi informācijas pieprasījumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu. Pieteikumam nebija vērā ņemamas pievienotās vērtības, jo prasītāja esot norādījusi tikai tos faktus attiecībā uz kalcija karbīda pulveri, par kuriem tajā laikā Komisijas rīcībā jau bija pietiekoši pierādījumi. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka prasītājas iesniegtā informācija, ņemot vērā tās raksturu un precizitātes līmeni, vairs nevarēja palielināt Komisijas spēju pierādīt faktus. Tādēļ tā secināja, ka prasītājai nebija tiesību saņemt naudas soda apmēra samazinājumu.

39      Turpretī Komisija piešķīra atbrīvojumu no naudas soda Akzo Nobel (apstrīdētā lēmuma 335. un 336. apsvērums), naudas soda apmēra samazinājumu par 35 % Donau Chemie AG (apstrīdētā lēmuma 346. apsvērums), kā arī naudas soda apmēra samazinājumu par 20 % Evonik Degussa (apstrīdētā lēmuma 356. apsvērums). Tā noraidīja Almamet GmbH iesniegto pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda apmēra samazinājumu (349. apsvērums) un turklāt uzskatīja, ka SKW Stahl‑Metallurgie GmbH, SKW Stahl‑Metallurgie AG un Arques Industries AG nevarēja saņemt tādu naudas soda apmēra samazinājumu, kāds bija piešķirts Evonik Degussa, kas savu pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu bija iesniedzis tikai savā vārdā (apstrīdētā lēmuma 357. apsvērums).

40      Uzlikto naudas sodu apmērs ir norādīts apstrīdētā lēmuma 361. apsvērumā. Attiecībā uz prasītāju norādītais naudas soda apmērs ir EUR 19,6 miljoni.

41      Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 362.–378. apsvērumā Komisija izvērtēja vairāku aizliegtās vienošanās dalībnieku lūgumus piemērot tiem Pamatnostādņu 35. punktu. Komisija noraidīja prasītājas lūgumu šajā ziņā (apstrīdētā lēmuma 377. apsvērums), kā arī pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku lūgumus, bet piešķīra naudas soda apmēra samazinājumu par 20 % Almamet (apstrīdētā lēmuma 372. apsvērums).

 Par prasītājas izvirzītajiem iebildumiem

42      Prasītāja apgalvo, ka saistībā ar naudas soda, ko prasītājai bija uzlikusi Komisija, apmēra noteikšanu esot pārkāpti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi. Tā šajā ziņā izvirza piecus iebildumus, kas attiecas, pirmkārt, uz naudas soda preventīvo raksturu, otrkārt, uz vainu pastiprinošiem apstākļiem, treškārt, uz vainu mīkstinošiem apstākļiem, ceturtkārt, uz Almamet piešķirtā naudas soda apmēra samazinājumu un, piektkārt, uz naudas sodu tiktāl, ciktāl tas bija aprēķināts proporcionāli apstrīdētā lēmuma adresātu kopējam apgrozījumam. Šie iebildumi tiks izvērtēti secīgi pēc tam, kad tiks izklāstīti daži ievada apsvērumi. Tiesas sēdē prasītāja izvirzīja iebildumu attiecībā uz pārdošanas apjomu, kas jāņem vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu. Saskaņā ar prasītājas viedokli šis iebildums jau bija ietverts prasības pieteikumā. Komisija turpretī norādīja, ka šis esot jauns iebildums, kas nebija pamatots ar apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, un līdz ar to tas bija nepieņemams. Šis iebildums tiks izvērtēts kā pēdējais.

–       Ievada apsvērumi

43      Jāatgādina, ka Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot naudas soda apmēru, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 216. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Tomēr, kā apgalvo prasītāja, katrreiz, kad Komisija nolemj piemērot naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips, kā tos ir interpretējušas Savienības tiesas (Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑138/07 Schindler Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑4819. lpp., 105. punkts).

45      Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, nosakot naudas soda apmēru, Komisija ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. No judikatūras izriet, ka šajā kontekstā Komisijai it īpaši ir jānodrošina savas darbības preventīvais raksturs (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 106. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 272. punkts).

46      Nepieciešamība nodrošināt naudas sodam pietiekamu preventīvu iedarbību gadījumā, kad tā nav pamats vispārējā naudas sodu līmeņa paaugstināšanai konkurences politikas īstenošanas ietvaros, prasa naudas soda apmēra pielāgošanu, lai ņemtu vērā panākamo ietekmi uz uzņēmumu, kuram naudas sods tiek uzlikts, nolūkā nodrošināt, ka naudas sods nav pārāk niecīgs vai, gluži pretēji, pārmērīgs, īpaši ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālās iespējas, atbilstoši prasībām, kas saistītas, no vienas puses, ar nepieciešamību nodrošināt naudas soda efektivitāti un, no otras puses, ar samērīguma principa ievērošanu (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 283. punkts, un 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 379. punkts).

47      Attiecībā uz Pamatnostādnēm no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pieņemot šādas uzvedības normas un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā šīs normas piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un tā nedrīkst atteikties no šīm normām, citādi tā attiecīgā gadījumā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības princips (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 211. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 44. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 146. punkts).

48      No tā izriet, kā turklāt ir atzinusi arī prasītāja, ka, ja, nosakot uzņēmumam uzliekamā naudas soda apmēru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, tiek ņemtas vērā Pamatnostādnes, tad šis apstāklis pats par sevi nav samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpums, bet, gluži pretēji, var būt nepieciešams šādi rīkoties, lai tiktu ievērots otrais no minētajiem principiem. Turpretī vienīgi tas, ka tiek ievērota Pamatnostādnēs paredzētā naudas sodu noteikšanas metodika, neatbrīvo Komisiju no pienākuma nodrošināt, ka konkrētā gadījumā uzliktā naudas soda apmērs atbilst samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Turklāt Pamatnostādņu 37. punktā Komisija pati sev ir atvēlējusi tiesības novirzīties no minētajās pamatnostādnēs noteiktās metodikas vai ierobežojumiem, ja to attaisno konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt naudas soda preventīvu iedarbību.

49      Turklāt ir jānorāda, ka attiecībā uz prasībām, kas vērstas pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem uzņēmumiem uzlikti naudas sodi par konkurences tiesību normu pārkāpumu, Vispārējai tiesai ir divējāda kompetence (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 53. punkts).

50      No vienas puses, tās kompetencē ietilpst pārbaudīt minēto lēmumu likumīgumu, un šajā kontekstā tai ir jāpārbauda, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu (iepriekš 49. punktā minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 54. punkts), un turklāt, pamatojoties uz faktiem, kādus prasītājs ir iesniedzis savu pamatu atbalstam, tai ir jāveic detalizēta tiesisko un faktisko apstākļu pārbaude (Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, Krājums, I‑13125. lpp., 129. punkts).

51      No otras puses, tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas Savienības tiesai saskaņā ar LESD 261. pantu ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 130. punkts). Papildus vienkāršai likumības pārbaudei, kas ļauj tikai noraidīt prasību par tiesību akta atcelšanu vai pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto tiesību aktu, neierobežotā kompetence ļauj tiesai grozīt apstrīdēto tiesību aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 86. punkts). Tā var aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 130. punkts).

52      Iebildumi, ko prasītāja ir izvirzījusi šī pamata ietvaros, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vispārējos apsvērumus.

–       Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz naudas soda preventīvo raksturu

53      Prasītāja apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pienācīgi ņēmusi vērā apstākli, ka naudas sodam, kas uzlikts uzņēmumam, kurš bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, attiecībā uz šo uzņēmumu ir jābūt konkrētam preventīvam raksturam. Prasītāja uzsver, ka šajā ziņā ir nepieciešama individualizēta pieeja, jo noteikta apmēra naudas sodam attiecībā uz vienu uzņēmumu var būt preventīva iedarbība, bet attiecībā uz citu nē. No tā saskaņā ar prasītājas viedokli izriet, ka Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā summa nav jānosaka vienādi visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Vajadzību izmantot dažādus reizinātājus attiecībā uz katru dalībnieku preventīvās iedarbības nodrošināšanai Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi savā iepriekš 45. punktā minētajā spriedumā lietā Degussa/Komisija.

54      Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija šajā lietā nav izmantojusi Pamatnostādņu 30. punktā tai paredzēto iespēju palielināt naudas soda apmēru, lai nodrošinātu pietiekami preventīvu iedarbību. Saskaņā ar prasītājas viedokli, šādu palielināšanu varēja paredzēt attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar īpaši lielu kopējo apgrozījumu, proti, Akzo Nobel, Ecka Granulate GmbH & Co KG (turpmāk tekstā – “Ecka”) un Evonik Degussa. Visbeidzot, recidīvistus Akzo Nobel un Evonik Degusa esot vajadzējis sodīt ar lielāku naudas sodu par to, kas bija uzlikts prasītājai, kurai šajā pārkāpumā esot bijusi tikai niecīga loma. Ar to vien, ka Pamatnostādņu 28. punktā minētais recidīvs tika ņemts vērā kā vainu pastiprinošs apstāklis, nepietiek.

55      Vispirms attiecībā uz iepriekšējā punktā īsumā izklāstītā argumenta efektivitāti ir jānorāda, ka, protams, Savienības tiesai piešķirtajā neierobežotajā kompetencē it īpaši ietilpst tiesības vajadzības gadījumā palielināt uzlikto naudas soda apmēru. Tādējādi gadījumā, ja pret vairākiem pārkāpuma dalībniekiem ir bijusi nevienlīdzīga attieksme tādēļ, ka dažu dalībnieku prettiesiskās rīcības smagums ir novērtēts pārāk zemu salīdzinājumā ar pārējo dalībnieku prettiesiskās rīcības smagumu, vispiemērotākais veids, kā atjaunot taisnīgu līdzsvaru, būtu palielināt pirmajai dalībnieku grupai uzliktā naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 576. punkts).

56      Tomēr šādu palielināšanu varot piemērot tikai tādā gadījumā, ja pārkāpuma dalībnieki, kuru naudas soda apmērs ir jāpalielina, šo naudas sodu ir apstrīdējuši Vispārējā tiesā un tiem ir bijusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus par šādu palielināšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 577. un 578. punkts). Ja šie nosacījumi nav izpildīti, vispiemērotākais veids, kā novērst konstatēto nevienlīdzīgo attieksmi, ir samazināt pārējiem pārkāpuma dalībniekiem uzliktā naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 579. punkts). Līdz ar to iepriekš 54. punktā īsumā izklāstīto argumentu nevar automātiski noraidīt kā neefektīvu.

57      Turklāt ir jānorāda, ka Komisija apzinās nepieciešamību nodrošināt ne tikai to, lai tās darbībai saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem būtu vispārīgi preventīvs raksturs, bet it īpaši to, lai naudas sodam, ko tā uzliek izņēmumam, kas izdarījis pārkāpumu, būtu konkrēta preventīva iedarbība. To apstiprina Pamatnostādņu 4. punkts, kurā tostarp ir paredzēts, ka “naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī [..], lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība)”.

58      Tomēr ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 25. punktā paredzētais naudas soda apmērs ir daļa no naudas soda pamatsummas, kurai, kā izriet no šo pašu pamatnostādņu 19. panta (skat. iepriekš 21. punktu), ir jāatspoguļo pārkāpuma smagums un nevis katra attiecīgā uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums. Saskaņā ar judikatūru šis pēdējais jautājums ir jāizvērtē saistībā ar iespējamu atbildību mīkstinošu vai pastiprinošu apstākļu piemērošanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 100. punkts). Līdz ar to un kā to pamatoti norādījusi Komisija, tā visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem var noteikt vienādu Pamatnostādņu 25. punktā, kā arī 21. punktā minēto pārdošanas apjoma procentuālo daļu. Vienādas procentuālās daļas noteikšana visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem nenozīmē – pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītāja –, ka visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem saskaņā ar Pamatnostādņu 25. punktu ir noteikta vienāda summa. Tā kā šo summu veido procentuālā daļa no katra aizliegtās vienošanās dalībnieka saistībā ar pārkāpumu realizētā pārdošanas apjoma, tā katram no tiem būs atšķirīga, ņemot vērā to atšķirīgo pārdošanas apjomu.

59      Iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, uz ko atsaucas prasītāja, neliek izdarīt citu secinājumu. Ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa šī sprieduma 335. punktā secināja, ka Komisija nevarēja, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, palielināt naudas soda apmēru, kas bija noteikts atkarībā no pārkāpuma smaguma, piemērojot to pašu palielinājuma likmi diviem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuru apgrozījums būtiski atšķīrās.

60      Tomēr, kā izriet no šī paša sprieduma 20., 21., 326. un 327. punkta, vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktā naudas soda apmērs, par ko šajā lietā bija jautājums, bija noteikts atbilstoši citai metodikai nekā tā, kas bija paredzēta Pamatnostādnēs un ko Komisija piemēroja šajā gadījumā. Lietā, kurā taisīts iepriekš 45. punktā minētais spriedums Degussa/Komisija, Komisija aizliegtās vienošanās dalībniekus bija sadalījusi vairākās grupās atkarībā no to apgrozījuma un visiem vienas grupas dalībniekiem bija noteikusi vienādu naudas soda pamatsummu. Prasītāja šajā lietā bija ierindota tajā pašā grupā, kurā atradās viens cits uzņēmums, kura apgrozījums bija lielāks, tādēļ šiem abiem uzņēmumiem tika noteikta vienāda pamatsumma. Turklāt, lai nodrošinātu pietiekami preventīvu iedarbību, Komisija šo apmēru palielināja ar tādu pašu likmi, proti, šajā gadījumā par 100 %, abiem šiem uzņēmumiem. Tieši šo pēdējo aspektu kritizēja Vispārējā tiesa (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 328.–335. punkts).

61      Šajā gadījumā, pirmkārt, kā jau tika norādīts, naudas soda pamatsumma katram aizliegtās vienošanās dalībniekam ir atšķirīga atkarībā no to atšķirīgā apgrozījuma. Otrkārt, kā pamatoti norādījusi Komisija, tā neveica īpašu pamatsummas palielināšanu, lai nodrošinātu naudas soda pietiekami preventīvo raksturu. No tā izriet, ka šīs lietas apstākļi nekādā ziņā nav pielīdzināmi tās lietas apstākļiem, kurā taisīts iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija.

62      Prasītāja kritizē arī apstākli, ka Komisija saskaņā ar Pamatnostādņu 30. punktu nepalielināja naudas soda, kas bija uzlikts aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar īpaši lielu kopējo apgrozījumu, apmēru. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ja patiesi no minētā Pamatnostādņu punkta izriet, ka naudas soda, ko uzliek uzņēmumiem ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā, palielināšana var izrādīties vajadzīga, lai nodrošinātu, ka šim naudas sodam ir pietiekami preventīva iedarbība, no tā turpretim neizriet, ka naudas sodam, kas neatbilst attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma nozīmīgai procentuālai daļai, nebūs pietiekami preventīva iedarbība attiecībā uz šo uzņēmumu.

63      Faktiski naudas sods, kas noteikts atbilstoši Pamatnostādnēs paredzētajai metodikai, principā atbilst nozīmīgai procentuālai daļai no pārdošanas apjoma, kas sodītajam uzņēmumam bija nozarē, uz kuru attiecas pārkāpums. Tādējādi naudas soda dēļ attiecīgā uzņēmuma peļņa šajā nozarē būtiski samazināsies vai pat tiks iegrāmatoti zaudējumi. Pat ja minētā uzņēmuma apgrozījums šajā nozarē ir tikai neliela daļa no tā kopējā apgrozījuma, nevar a priori izslēgt, ka apstāklim, ka samazinās šajā sektorā gūtā peļņa vai tā pat pārvēršas zaudējumos, būs preventīva iedarbība, jo komercuzņēmums konkrētā nozarē principā iesaistās, lai tur gūtu peļņu.

64      Līdz ar to Pamatnostādņu 30. punktā Komisijai ir paredzēta iespēja un nevis pienākums palielināt naudas sodu, ko uzliek uzņēmumam ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā. Tomēr papildus neskaidrai atsaucei uz dažu aizliegtās vienošanās dalībnieku iespējami lielo kopējo apgrozījumu – kas tikai atspoguļo argumentus, kas izvirzīti saistībā ar tālāk izvērtēto piekto iebildumu – prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu faktu, ar ko varētu pierādīt, ka Komisijai šajā gadījumā vajadzēja izmantot šo iespēju. Līdz ar to šī iemesla dēļ Komisijai nevar pārmest nekādu vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu.

65      Visbeidzot, attiecībā uz recidīva ņemšanu vērā ir jānorāda, kā atzinusi arī pati prasītāja, ka recidīvu ņem vērā, koriģējot naudas soda pamatsummu vainu pastiprinošu apstākļu dēļ saskaņā ar Pamatnostādņu 28. punkta pirmo ievilkumu, un līdz ar to šo summu var būtiski palielināt, pat to divkāršojot. Turpretī, kā jau tika norādīts (skat. iepriekš 58. punktu), pamatsummu, kurā ietilpst Pamatnostādņu 25. punktā paredzētās procentuālās daļas noteikšana, nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu. Tas, ka šajā stadijā netiek ņemti vērā vainu pastiprinoši apstākļi, kas tiks ņemti vērā vēlāk, nenozīmē, ka būtu pieļauta kāda kļūda tiesību piemērošanā (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 11. septembra rīkojumu lietā C‑468/07 P Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑127.* lpp., 28. punkts).

66      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais iebildums nav pamatots un ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu, kas attiecas uz vainu pastiprinošiem apstākļiem

67      Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neesot izvērtējusi, kuriem no aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija pārkāpuma līdera loma, un norādīja, ka pati prasītāja esot bijusi pasīva dalībniece. Prasītāja atzīst, ka visos aizliegto vienošanos gadījumos nav iespējams noteikt vienu vai vairākus līderus. Tomēr tādā sarežģītā aizliegtas vienošanās gadījumā kā šis esot grūti iedomāties, ka šāda aizliegta vienošanās būtu varējusi funkcionēt, ja vienam vai vairākiem uzņēmumiem nebūtu bijusi šāda ideja un tie nebūtu veikuši vajadzīgos sagatavošanas darbus. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav ieguldījusi pietiekamu darbu, lai noteiktu šos uzņēmumus. Tā šajā ziņā kā piemēru tam, ko Komisijai esot vajadzējis izvērtēt, min jautājumu par to, kas organizēja pirmās sanāksmes un aicināja uz tām aizliegtās vienošanās pasīvos dalībniekus, vai arī par to, kura uzņēmuma telpās šīs sanāksmes notika. Saskaņā ar prasītājas viedokli Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu, jo tā pret pasīvajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem izturējās tāpat kā pret līderiem un kūdītājiem.

68      Komisija apgalvo, ka šis iebildums esot neefektīvs. Tā uzskata, ka, pat ja tai esot bijis jākonstatē, ka viens vai vairāki citi uzņēmumi bija pārkāpuma līderi, šāds konstatējums neietekmētu prasītājai uzlikto naudas sodu un labākajā gadījumā tas varētu tikai izraisīt pārējiem uzņēmumiem uzliktā naudas soda palielinājumu.

69      Ņemot vērā iepriekš 55. un 56. punktā minētos iemeslus, šo iebildumu nevar automātiski noraidīt kā neefektīvu. Turklāt, tā kā nav jāizvērtē, vai šajā gadījumā ir izpildīti iepriekš 56. punktā minētie naudas soda apmēra palielināšanas nosacījumi, tas katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatots.

70      Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka prasītājas apgalvojumam, saskaņā ar kuru tās rīcība aizliegtajā vienošanās esot bijusi pasīva, nav nozīmes šī iebilduma ietvaros, bet tas ir jāizvērtē trešā iebilduma attiecībā uz vainu mīkstinošiem apstākļiem kontekstā, it īpaši tādēļ, ka prasītāja ar argumentāciju, ko tā ir izvirzījusi šī iebilduma pamatošanai, atkārto un papildina minēto apgalvojumu.

71      Turklāt ir jānorāda, ka jautājumi, kurus prasītāja minējusi savā argumentācijā, apstrīdētajā lēmumā pārsvarā tika izvērtēti. No šī lēmuma 177. apsvēruma izriet, ka strīdīgais pārkāpums attiecās uz trīs produktiem, proti, kalcija karbīda pulveri, magnija granulām un kalcija karbīda granulām, un diviem tirgiem, proti, pirmo divu minēto produktu, kuri ir savstarpēji aizvietojami un domāti tēraudrūpniecībai, tirgu un trešā produkta, kas domāts gāzes ieguves rūpniecībai, tirgu. Komisija atsaucās uz atsevišķiem nolīgumiem attiecībā uz katru no šiem produktiem (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 54.–91., 113.–135. un 92.–112. apsvērumu), bet sava lēmuma 177. apsvērumā secināja, ka šie trīs nolīgumi ietilpa vienotā un turpinātā pārkāpumā.

72      Attiecībā tieši uz kalcija karbīda pulveri Komisija apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā norādīja, ka “pirmās divas sanāksmes bija rīkotas Almamet telpās”. Šī konstatējuma pamatojumam tā turklāt 106. zemsvītras piezīmē it īpaši atsaucās uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu. Pirmās sanāksmes norise sīkāk ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 64.–66. apsvērumā. No šī apraksta var secināt, ka tieši Almamet uz sanāksmi bija aicinājis pārējos sanāksmes dalībniekus, jo sanāksme ne tikai notika minēta uzņēmuma telpās, bet šī uzņēmuma pārstāvis arī atklāja diskusijas (skat. apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumu).

73      Otrā sanāksme saistībā ar šo pašu produktu saskaņā ar apstrīdēto lēmumu (skat. 67. apsvērumu) arī notika Almamet telpās. Tomēr, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 69. apsvēruma, šīs otrās sanāksmes laikā dalībnieki, tostarp prasītāja, nolēma organizēt līdzīgas sanāksmes regulāri un pēc kārtas uzņemties atbildību par to rīkošanu. Apstrīdētā lēmumā 70.–89. apsvērumā vēl ir atsauce uz deviņām citām sanāksmēm, kuras rīkoja dažādi aizliegtās vienošanās dalībnieki, no kurām divas, proti, 2005. gada 7. aprīļa un 2006. gada 25. aprīļa sanāksmes, notika Slovākijā, un tās bija rīkojusi prasītāja (skat. attiecīgi apstrīdētā lēmuma 74. un 83. apsvērumu).

74      Attiecībā uz kalcija karbīda granulām Komisija apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā norādīja, ka pirmā sanāksme notika 2004. gada 7. aprīlī kādā Slovēnijas viesnīcā un ka to bija rīkojis TDR‑Metalurgija d.d. Prasītāja un Donau Chemie bija vienīgie divi citi uzņēmumi, kas piedalījās šajā sanāksmē. Apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā Komisija atsaucas uz divām citām sanāksmēm Bratislavā (Slovākija) starp šiem pašiem minētā produkta ražotājiem. Tā tomēr piebilst, ka jautājumi attiecībā uz kalcija karbīda granulām tika arī apspriesti vai nu sanāksmēs, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, vai arī īpašās papildu sanāksmēs (skat. apstrīdētā lēmuma 101. un 108. apsvērumu).

75      Visbeidzot, nolīgums attiecībā uz magniju attiecoties tikai uz Almamet, Donau Chemie un Ecka. Citi apstrīdētā lēmuma adresāti, tostarp prasītāja, neražoja magniju. No apstrīdētā lēmuma 125. apsvēruma izriet, ka pirmā sanāksme starp trim uzņēmumiem, uz kuriem attiecās magnijs, notika 2004. gada beigās vai 2005. gada sākumā, bet precīzu datumu noteikt neesot iespējams. Apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz piecām citām sanāksmēm attiecībā uz šo produktu. Izņemot 2006. gada 2. maija sanāksmi, kuru bija organizējis Ecka, kas arī sedza šīs sanāksmes izmaksas (skat. apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumu), nav precizēts, kurš uzņēmums organizēja pārējās sanāksmes. Tomēr apstrīdētā lēmuma 115. apsvērumā ir norādīts, ka trīs uzņēmumi, kas piedalījās šajās sanāksmēs, pēc kārtas uzņēmās atbildību par to rīkošanu, kā arī par izmaksu, kas saistītas ar minētajām sanāksmēm, segšanu.

76      Visi šie apsvērumi runā pret prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru strīdīgajam pārkāpumam tā rakstura dēļ būtībā bija nepieciešams viens vai vairāki līderi. Faktiski no iepriekš 71.–73. punktā minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka visi aizliegtās vienošanās dalībnieki atradās vienādā situācijā. Tam, ka Almamet bija organizējis pirmo sanāksmi par kalcija karbīda pulveri un TDR‑Metalurgija šādi rīkojās attiecībā uz kalcija karbīda granulām, šķiet, nav īpašas nozīmes. Neviena norāde apstrīdētajā lēmumā neļauj domāt, ka šiem diviem uzņēmumiem aizliegtajā vienošanās būtu bijusi lielāka loma nekā pārējiem.

77      Turpretī no apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Komisijas viedokli nolīguma par kalcija karbīda pulveri pamatā bija negatīvā tendence saistībā ar šī produkta cenu kopš XXI gadsimta sākuma apvienojumā ar ražošanas izmaksu pieaugumu un pieprasījuma samazināšanos.

78      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumu līdzīga situācija bija kalcija karbīda granulu tirgū. Šajā apsvērumā ir minēts “Akzo Nobel darbinieks”, kurš esot apgalvojis, ka visiem attiecīgā produkta piegādātājiem “cenu pieaugums esot šķitis nepieciešams”. Attiecībā uz magniju, kas arī ir izmantojams tēraudrūpniecībā un ko var aizstāt ar kalcija karbīda pulveri, Komisija apstrīdētā lēmuma 113. apsvērumā atzīst, ka šī produkta pieprasījums pieauga, bet piebilst – ko prasītāja neapstrīd –, ka “piegādātāji arī apzinājās, ka to klientu ietekme tirgū pieaug”, un turklāt pēc jauno Ķīnas konkurentu ienākšanas tirgū jutās arvien vairāk apdraudēti.

79      Šādā kontekstā nav lielas nozīmes, kuram piederēja iniciatīva organizēt pirmo sanāksmi, jo šī iniciatīva vienīgi atspoguļoja vairāku attiecīgā produkta ražotāju kopīgās izjūtas. Prasītāja arī nav ne paskaidrojusi savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru tādu pārkāpumu kā šajā lietā esot grūti iedomāties bez viena vai vairākiem līderiem, ne arī izvirzījusi konkrētus faktus šī apgalvojuma pamatojumam. Turklāt vienīgie konkrētie jautājumi, kurus prasītāja ir izvirzījusi savā argumentācijā, neraugoties uz to, ka tiem bija nozīme saistībā ar iespējamo vainu pastiprinošo apstākļu konstatēšanu, katrā ziņā pārsvarā tika apskatīti apstrīdētajā lēmumā, kā norādīts iepriekš 71. punktā.

80      No tā izriet, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija neesot izvērtējusi iespējamos vainu pastiprinošos apstākļus attiecībā uz dažiem citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un tādējādi esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, nav pieņemams. Līdz ar to otrais iebildums nav pamatots un ir jānoraida.

–       Par trešo iebildumu, kas attiecas uz vainu mīkstinošiem apstākļiem

81      Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav atzinusi, ka pastāvēja vainu mīkstinoši apstākļi, kas pamato prasītājai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu saskaņā ar Pamatnostādņu 29. punktu. Šajā kontekstā tā atsaucas, pirmkārt, uz savas dalības aizliegtajā vienošanās iespējamo neuzmanības raksturu, otrkārt, šīs dalības pasīvo un ierobežoto raksturu un, treškārt, tās apgalvoto sadarbību ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot “2002./2006. gada paziņojumā par iecietību” noteiktās robežas un tās juridisko pienākumu to darīt, ko Komisija neesot ņēmusi vērā.

82      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka strīdīgo faktu norises laikā tās vadības pārstāvji bija personas, kas izglītību bija ieguvušas un strādājušas pirms 1989. gada, komunistiskā režīma stingri regulētās ekonomikas apstākļos. Tādējādi vismaz aizliegtās vienošanās sakumā prasītājas vadītāji pat neapzinājās savas pret konkurenci vērstās rīcības prettiesisko raksturu. Tie aizliegtās vienošanās sanāksmes esot uzskatījuši par parastām darījumu sanāksmēm un esot saņēmuši pārmetumus no pārējiem dalībniekiem par piesardzības trūkumu. Prasītāja piebilst, ka nekad agrāk neviena konkurences iestāde attiecībā uz to nav veikusi izmeklēšanu, ne arī to sodījusi, un tā uzskata, ka tās dalības aizliegtajā vienošanās neuzmanības raksturs būtu jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis.

83      Komisija atbild, ka apgalvotais pārkāpums tika izdarīts vairāk nekā četrpadsmit gadus pēc komunistiskā režīma sabrukšanas Čehoslovākijā un ka Slovākijas Republika bija ieviesusi tiesību aktus, kas aizliedz līdzīgus nolīgumus, jau pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Prasītāja savā replikā norāda, ka šajā argumentācijā neesot pietiekami ņemtas vērā sekas, kas tās vadītājiem pārkāpuma izdarīšanas laikā bija radušās tādēļ, ka būtisku savas karjeras veidojošo daļu tie bija pavadījuši citā sistēmā, nevis tirgus ekonomikā.

84      Tā kā nav detalizēti jāiedziļinās šajā diskusijā starp lietas dalībniekiem, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā Komisijai ir atļauts uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, ja tie ir pārkāpuši EKL 81. pantu, gan tad, ja tie šo pārkāpumu ir izdarījuši tīši, gan tad, ja tie to ir izdarījuši aiz neuzmanības.

85      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai konkurences tiesību normu pārkāpumu varētu uzskatīt par tādu, kas ir izdarīts tīši un nevis aiz neuzmanības, uzņēmumam šīs konkurences tiesību normas nav jāpārkāpj apzināti; pietiek ar to, ka tas nevarēja nezināt, ka tā rīcības mērķis bija konkurences ierobežošana kopējā tirgū (skat. Tiesas 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 246/86 Belasco u.c./Komisija, Recueil, 2117. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Šajā gadījumā prasītāja neapstrīd, ka tā būtu piedalījusies pārkāpumā, bet, gluži pretēji, savā argumentācijā attiecībā uz šo iebildumu “atzīst un neapstrīd [savu atbildību par] savas iepriekšējās vadības pret konkurenci vērsto rīcību”. Ņemot vērā strīdīgā pārkāpuma faktus, kas īsumā izklāstīti iepriekš 1. punktā, ir skaidrs, ka prasītājas vadības pārstāvji, kuri tās vārdā piedalījās dažādās sanāksmēs, kas bija rīkotas saistībā ar aizliegto vienošanos, un kuri tālāk īstenoja šajās sanāksmēs pieņemtos lēmumus, nevarēja neapzināties, ka to rīcības mērķis bija traucēt konkurenci kopējā tirgū. Tādas faktiski ir tirgus sadales, kvotu noteikšanas, klientu sadales un cenu noteikšanas starp vairākiem viena tirgus dalībniekiem tiešas un tūlītējas sekas, un šāda rīcība ir ar apstrīdēto lēmumu sodītā pārkāpuma priekšmets.

87      Turpretī, kā arī izriet no iepriekš 85. punktā minētās judikatūras, šādā kontekstā nav nozīmes, vai prasītājas vadības pārstāvji neapzinājās, ka šāda rīcība ir pretrunā valsts konkurences tiesību normām vai Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem, savas pagātnes pieredzes komunistiskajā režīmā Čehoslovākijā dēļ vai arī jebkāda cita iemesla dēļ.

88      Kā Komisija pamatoti norāda, secinājumu, ka prasītājas vadības pārstāvji apzinājās savas rīcības pret konkurenci vērsto mērķi, apstiprina pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu ietvertie prasītājas apgalvojumi. Šajā pieteikumā prasītāja paskaidroja, ka tās vadības pārstāvji, kuri bija piedalījušies aizliegtās vienošanās sanāksmēs, nebija norādījuši informāciju saistībā ar šīm sanāksmēm “ziņojumos par ārvalstu komandējumiem”, kurus tie bija sagatavojuši un no kuriem noteiktu skaitu Komisija bija ieguvusi, veicot pārbaudes prasītājas telpās. Lai izvairītos atstāt rakstveida pierādījumus, minētie pārstāvji šo informāciju prasītājas ģenerāldirektoram un valdes priekšsēdētājam esot snieguši mutiski. Šāda attiecīgo prasītājas vadības pārstāvju rīcība varot norādīt tikai uz to, ka tie apzinājās savas dalības minētajās sanāksmēs pret konkurenci vērsto, proti, prettiesisko, raksturu, citādi būtu grūti saprast iemeslu, kādēļ tie izvairījās no jebkādu rakstveida pierādījumu atstāšanas.

89      No tā izriet, ka Komisijai nevar pārmest nevienu kļūdu, pamatojoties uz to, ka tā prasītājai nepiešķīra naudas soda apmēra samazinājumu tādēļ, ka tā šo pārkāpumu esot izdarījusi aiz neuzmanības.

90      Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā kā vainu mīkstinošu apstākli neesot ņēmusi vērā prasītājas dalības pārkāpumā pasīvo raksturu. Tā šajā ziņā apgalvo, ka tās vadības pārstāvji, kuri to bija pārstāvējuši dažādās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, tekoši nerunāja nevienā svešvalodā un tiem vajadzēja izmantot tulka pakalpojumus. Turklāt citi aizliegtās vienošanās dalībnieki esot pamanījuši, ka prasītājas pārstāvim vairākās sanāksmēs esot bijusi pasīva rīcība un ka tas neesot komunicējis ar citiem dalībniekiem. Komisija paziņojumā par iebildumiem pati esot atzinusi, ka prasītāja bija vismazāk aktīvā aizliegtās vienošanās dalībniece, jo tā nekad netika zīmējusi tabulas, ne arī ievākusi informāciju no aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuri nepiedalījās kādā konkrētā sanāksmē, ne arī izpaudusi šādu informāciju citiem dalībniekiem. Prasītāja piebilst, ka Almamet, tās produktu izplatītājam, aizliegtā vienošanās esot bijusi daudz būtiskāka un tādēļ prasītāja esot varējusi gūt labumu no šīs aizliegtās vienošanās, tajā pat nepiedaloties. Turklāt tieši Almamet esot uzaicinājis prasītāju būt par aizliegtās vienošanās dalībnieci. Pirms šī uzaicinājuma prasītāja neesot uzturējusi nekādus regulārus kontaktus ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

91      Saistībā ar šo argumentāciju ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja pārkāpumā ir iesaistīti vairāki uzņēmumi, nosakot naudas soda apmēru, ir jāpārbauda katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma būtiskums, kas it īpaši nozīmē, ka ir jānosaka, kāda ir bijusi uzņēmuma loma pārkāpumā, kamēr tas tajā piedalījies. Šis secinājums ir loģiskas sekas sodu un sankciju individuālas piemērošanas principam, saskaņā ar kuru uzņēmumam ir jāpiemēro sods tikai par tiem faktiem, kas individuāli tam tiek pārmesti, un šis princips ir jāpiemēro ikvienā administratīvā procesā, kurš var noslēgties ar sankciju piemērošanu atbilstoši Savienības konkurences tiesību normām (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 277. un 278. punkts un tajos minētā judikatūra).

92      Atbilstoši šiem principiem Pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēts pielāgot naudas soda pamatsummu atkarībā no konkrētiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kuri tiek noteikti katram attiecīgajam uzņēmumam atsevišķi. Šajā pantā faktiski ir izveidots neizsmeļošs saraksts ar vainu mīkstinošiem apstākļiem, kurus var ņemt vērā. Tomēr ir jānorāda, ka uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma” pārkāpuma izdarīšanā šajā neizsmeļošajā sarakstā nav minēta, lai gan tas kā vainu mīkstinošs apstāklis bija īpaši paredzēts Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), kas tika aizstāti ar [šajā lietā aplūkotajām] Pamatnostādnēm, 3. punkta trešajā ievilkumā.

93      Šajā ziņā ir jānorāda, kā jau tika minēts iepriekš 47. punktā, ka, lai arī Komisija nedrīkst atkāpties no noteikumiem, kurus tā ir pati sev noteikusi, tā tomēr ir tiesīga grozīt vai atcelt šos noteikumus. Gadījumā, kurš ietilpst jauno noteikumu piemērošanas jomā, kā tas ir strīdīgā pārkāpuma gadījumā, kas ratione temporis ietilpst Pamatnostādņu piemērošanas jomā saskaņā ar to 38. punktu, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā vainu mīkstinošu apstākli, kas nav paredzēts šajos jaunajos noteikumos, tikai tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts iepriekšējos noteikumos. Faktiski tas, ka Komisija savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē, nosakot naudas soda apmēru, ir uzskatījusi, ka noteikti faktori ir vainu mīkstinoši apstākļi, nenozīmē, ka tai ir pienākums saglabāt tādu pašu novērtējumu vēlāk pieņemtā lēmumā (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 368. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 337. punkts).

94      Tomēr, kā jau tika norādīts iepriekš 92. punktā, vainu mīkstinošo apstākļu, kurus Komisija var ņemt vērā, uzskaitījums Pamatnostādņu 29. punktā nav izsmeļošs. Līdz ar to tas, ka Pamatnostādnēs starp vainu mīkstinošiem apstākļiem nav minēta uzņēmuma, kurš piedalījies pārkāpumā, pasīva vērotāja loma, netraucē šo apsvērumu ņemt vērā kā vainu mīkstinošu apstākli, ja ar to var pierādīt, ka minētā uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums ir mazāk nozīmīgs.

95      Tā kā nav jānosaka, vai šis pēdējais nosacījums šajā gadījumā ir ievērots, katrā ziņā ir jākonstatē, ka no prasītājas izvirzītajiem faktiem un argumentiem nekādi neizriet, ka tai strīdīgajā pārkāpumā būtu bijusi pasīvas vērotājas vai sekotājas loma.

96      Šajā ziņa ir jāatgādina, kā Vispārējā tiesa nospriedusi 2003. gada 9. jūlija spriedumā lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija (Recueil, II‑2473. lpp., 167. un 168. punkts), uz kuru pati prasītāja ir atsaukusies savas argumentācijas atbalstam, ka pasīva vērotāja loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādē. Starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtās vienošanās norisē, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā dalības pārkāpumā ilguma vai arī no tā, vai pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus.

97      Šajā gadījumā, pirmkārt, kā pamatoti norāda Komisija, prasītāja bija piedalījusies desmit no vienpadsmit sanāksmēm par kalcija karbīda pulveri (skat. apstrīdētā lēmuma 64.–88. apsvērumu) un pat bija rīkojusi pati divas no šīm sanāksmēm. Tā arī bija piedalījusies visās apstrīdētajā lēmumā minētajās sanāksmēs par kalcija karbīda granulām (skat. apstrīdētā lēmuma 98. un 99. apsvērumu).

98      Otrkārt, no apstrīdēta lēmuma izriet, ka prasītājas dalība sanāksmēs, kurās tā tika pārstāvēta, bija pielīdzināma pārējo dalībnieku dalībai. Faktiski no iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka dažādu sanāksmju dalībnieki sniedza informāciju par saviem pārdošanas apjomiem un ka pēc tam tika atjaunota tirgus sadales tabula. Turklāt tika pārrunātas piemērojamās cenas un laiku pa laikam notika vienošanās par cenu paaugstināšanu (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 67. un 68. apsvērumu). Nekas šajās norādēs neliecina par to, ka prasītājas rīcība būtu bijusi pasīva vai plašākā nozīmē citāda nekā pārējo dalībnieku rīcība. Gluži pretēji, no apstrīdētā lēmuma 73. apsvēruma izriet, ka savā iekšējā ziņojumā par 2005. gada 24. janvāra sanāksmi prasītāja bija atklājusi, ka tai, paaugstinot kalcija karbīda cenu, bija izdevies kompensēt koksa cenu pieaugumu. Turklāt saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 110. apsvērumu prasītāja esot piekritusi kompensēt Donau Chemie tā pārdošanas apjoma zudumu Austrijā, piešķirot tam papildu apjomu Vācijā. No šīm norādēm var secināt, ka prasītājas dalība sanāksmēs bija vismaz tikpat aktīva kā pārējo dalībnieku dalība aizliegtajā vienošanās.

99      Treškārt, prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru tā sanāksmē nekad neesot paudusi informāciju, ko bija sniedzis kāds cits aizliegtās vienošanās dalībnieks, kas šajā sanāksmē nepiedalījās, šķiet patiess, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma tekstu, bet tas neļauj secināt, ka tās dalība aizliegtajā vienošanās bija pasīva. Faktiski no apstrīdētā lēmuma izriet, ka vairums aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmēs piedalījās. Apstāklis, ka laiku pa laikam kāds dalībnieks nevarēja piedalīties kādā konkrētā sanāksmē un tādēļ informāciju attiecībā uz to nosūtīja kādam citam dalībniekam, kurš pēc tam to prezentēja attiecīgajā sanāksmē (kā piemēru skat. apstrīdētā lēmuma 83. apsvērumu, saskaņā ar kuru Akzo Nobel nevarēja piedalīties 2006. gada 25. aprīļa sanāksmē, bet tas iepriekš bija nosūtījis savus skaitļus Donau Chemie), nešķiet īpaši būtisks un pats par sevi nav norāde, kas liecinātu par aizliegtās vienošanās dalībnieka, kas sniedza šādu pakalpojumu sanāksmē neesošajam dalībniekam, aktīvāku dalību.

100    Ceturtkārt, prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru citi aizliegtās vienošanās dalībnieki esot atsaukušies uz tās pārstāvja pasīvo rīcību sanāksmēs, nav apstiprināts ne ar vienu pierādījumu.

101    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru paziņojumā par iebildumiem esot atzīts, ka tā bija aizliegtās vienošanās vismazāk aktīvā dalībniece, Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza prasītājai iesniegt to paziņojama par iebildumiem fragmentu, uz kuru tā atsaucās. Atbildot uz šo lūgumu, prasītāja būtībā norādīja, ka paziņojumā par iebildumiem minētā atsauce uz apstākli, ka Almamet bija uzņēmies iniciatīvu aizliegtās vienošanās sanāksmju rīkošanā, ka turpmākās sanāksmes vadīja SKW Stahl‑Metallurgie pārstāvis, ka Donau Chemie pārstāvim bieži tika uzticēts atjaunināt un izdalīt tabulas, ar kurām bija apmainījušies dalībnieki, un ka pati prasītāja netika bieži īpaši pieminēta, aprakstot dažādās sanāksmes, esot norāde uz tās pasīvas vērotājas lomu aizliegtajā vienošanās.

102    Jākonstatē, ka prasītāja neatsaucas ne uz vienu tiešu atzīšanos, kas būtu minēta paziņojumā par iebildumiem attiecībā uz tās iespējamo pasīvas vērotājas lomu aizliegtajā vienošanās. Faktiski prasītāja netieši atzīst, ka iepriekšējā punktā minētais apgalvojums kā tāds paziņojumā par iebildumiem nekur nav atrodams, bet ir prasītājas interpretācija. Tomēr šādu interpretāciju nevar pieņemt. Kā norādīts iepriekš 99. punktā, ar to apstākli vien, ka daži aizliegtās vienošanas dalībnieki esot uzņēmušies veikt konkrētus administratīvus uzdevumus dažādās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, nepietiek, lai secinātu, ka citiem dalībniekiem bija pasīvu vērotāju loma. To apstiprina tas, ka prasītāja nav apstrīdējusi, ka pati rīkoja divas sanāksmes aizliegtās vienošanas daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri (skat. iepriekš 73. punktu).

103    Piektkārt, jautājumam par divu prasītājas vadības pārstāvju, kuri to pārstāvēja aizliegtās vienošanās sanāksmēs, svešvalodu zināšanu līmeni nav nozīmes. Faktiski, lai kādas arī būtu bijušas šīs zināšanas, svarīgi ir tas, kā jau tika norādīts iepriekš 98. punktā, ka prasītāja šajās sanāksmēs bija piedalījusies tikpat aktīvi kā pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki, proti, sniegusi informāciju par saviem pārdošanas apjomiem, zinājusi analogu informāciju par citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un uzņēmusies saistības attiecībā uz attiecīgo tirgu sadali, kvotu noteikšanu, klientu sadali un cenu noteikšanu. Apstāklim – pat pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka valodu zināšanu trūkuma dēļ komunikācija starp prasītājas pārstāvjiem un citiem aizliegtās vienošanās dalībnieku pārstāvjiem bija ierobežota, šajā ziņā nav nozīmes.

104    Sestkārt, apstāklis – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka prasītāja, pateicoties Almamet dalībai, esot guvusi labumu no aizliegtās vienošanās, pati tajā pat nepiedaloties, nav ne attaisnojums tās dalībai aizliegtajā vienošanās, ne arī vainu mīkstinošs apstāklis.

105    Katrā ziņā, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, šis prasītājas apgalvojums ir pretrunā tās pašas paziņojumiem, kas ietverti pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu. No šī pieteikuma izriet, ka prasītāja piedāvāja paaugstināt to produktu pārdošanas cenu, kurus tā piegādāja Almamet. Almamet būtībā esot atbildējis, ka šāds paaugstinājums liktu tam paaugstināt cenas, par kādām tas produktus pārdeva gala patērētājiem, un ka tiem šāds cenu paaugstinājums nebūtu pieņemams. Vēl Almamet esot norādījis, ka vienīgais risinājums, lai paaugstinātu cenas, būtu sarīkot sanāksmi starp attiecīgajiem ražotājiem un piegādātājiem. Prasītāja esot atbildējusi, ka, neraugoties uz to, kā Almamet nolems risināt šo problēmu, tam esot jāpieņem cenu paaugstinājums produktiem, ko tas iepērk no prasītājas. Šie prasītājas apgalvojumi norāda, ka Almamet pēc prasītājas izdarītā spiediena esot uzņēmies iniciatīvu rīkot pirmo sanāksmi par kalcija karbīda pulveri un ka prasītāja, kas par šo iniciatīvu zināja, ne tikai nav centusies Almamet no tā atrunāt un pati no tā izvairīties, bet, gluži pretēji, esot uzturējusi spiedienu, uzstājot uz cenu paaugstināšanu. Šie apgalvojumi neapstiprina tēzi, saskaņā ar kuru prasītājas dalība bija pasīva, bet, gluži pretēji, to būtiski apšauba.

106    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija kā vainu mīkstinošu apstākli pamatoti nav ņēmusi vērā prasītājas dalības pārkāpumā iespējami pasīvo raksturu.

107    Treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisijai kā vainu mīkstinošs apstāklis esot bijusi jāņem vērā prasītājas faktiskā sadarbība ar Komisiju. Tā šajā ziņā apgalvo, ka tā esot uzņēmusies savu daļu atbildības par pārkāpumu, vienlaikus nepiekrītot tās dalības pārkāpumā relatīvā smaguma novērtējuma pārmērīgajam raksturam un tai uzliktajam naudas sodam. Tā uzskata, ka tās atzīšanās attiecībā uz tās vadības pārstāvju dalību aizliegtās vienošanās sanāksmēs un apstāklis, ka tā pat ir apstiprinājusi, ka pastāvēja horizontāla aizliegta vienošanās par cenu noteikšanu, neesot vienkārši Komisijas pierādīto faktu neapstrīdēšana, kā minēts apstrīdētā lēmuma 327. apsvērumā. Tā piebilst, ka tā neesot centusies apstrīdēt katru Komisijas secinājumu attiecībā uz strīdīgo pārkāpumu, bet ka tās mērķis drīzāk esot bijis palīdzēt Komisijai izmeklēšanā. Tā šajā ziņā norāda, ka apstrīdētā lēmuma vairākos apsvērumos ir atsauce uz šiem paziņojumiem kā uz pierādījumiem. It īpaši prasītāja kā piemēru min apstrīdētā lēmuma 100., 104., 106., 111., 118., 146.–150., 158., 161., 174., 180., 182.–185., 188., 190., 194. un 617. zemsvītras piezīmi.

108    Replikā prasītāja norāda, ka viņas argumentāciju apstiprinot arī Komisijas iebildumu raksts, kurā saskaņā ar prasītājas viedokli ir ietvertas vairākas atsauces uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu. Tā turklāt apgalvo, ka, sodot uzņēmumu par sadarbību tā vietā, lai to atalgotu, Komisija noniecina “2002./2006. gada paziņojumā par iecietību” paredzēto sadarbības instrumentu mērķi un pārkāpj pareizas tiesvedības un tiesību neapsūdzēt sevi pārkāpumā principus. Tā uzskata, ka šādos apstākļos Komisijas argumenti, kurus apstiprina atsauces uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu un uz to attiecināmie pierādījumi, ir jānoraida kā nenozīmīgi.

109    Saistībā ar prasītājas argumentāciju, kas īsumā izklāstīta iepriekšējā punktā, ir jānorāda, ka, protams, kā pamatoti apgalvo Komisija, tas, ka tā Vispārējā tiesā rakstveida apsvērumos ir izmantojusi prasītājas pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, tādēļ, ka tas tika pieņemts pēc pieteikuma par iecietības režīma piemērošanu, ne arī ir lietderīga norāde par šī minētā pieteikuma pievienoto vērtību salīdzinājumā ar citiem Komisijas rīcībā esošajiem pierādījumiem. Tomēr no prasītājas argumentācijas izriet jautājums par to, vai pieteikuma par iecietības režīma piemērošanu izmantošana procedūras laikā Vispārējā tiesā ir likumīga. Līdz ar to vispirms ir jāizvērtē šis jautājums, ņemot vērā Komisijas argumentācijā ietvertās daudzās atsauces uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu.

110    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sadarbībai 2002. gada paziņojuma par iecietību ietvaros no attiecīgā uzņēmuma puses ir tikai brīvprātīgs raksturs. Tā nekādā ziņā neuzliek pienākumu iesniegt pierādījumus par iespējamo aizliegto vienošanos. Sadarbības līmenis, ko uzņēmums vēlas piedāvāt administratīvā procesa laikā, tātad ir atkarīgs vienīgi no tā izvēles, un to nekādā ziņā neuzspiež minētais paziņojums (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑65/02 P un C‑73/02 P ThyssenKrupp/Komisija, Krājums, I‑6773. lpp., 52. punkts, un ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumus šajā lietā, Krājums, I‑6777. lpp., 140. punkts).

111    Turklāt 2006. gada paziņojuma par iecietību, kas ir piemērojams šajā gadījumā, 31. punktā (skat. iepriekš 27. punktu) it īpaši ir noteikts, ka “visi paziņojumi, kas iesniegti Komisijai saistībā ar šo paziņojumu par iecietību, ietilpst Komisijas lietā un tādējādi tos var izmantot par pierādījumu”. No tā izriet, ka kopš 2006. gada paziņojuma par iecietību publicēšanas uzņēmumam, kurš tāpat kā prasītāja šajā lietā nolemj iesniegt paziņojumu, lai saņemtu naudas soda apmēra samazinājumu, ir zināms, ka, lai arī samazinājums tam tiks piešķirts vienīgi tad, ja, pēc Komisijas domām, būs izpildīti paziņojumā par iecietību minētie naudas soda samazināšanas nosacījumi, paziņojums katrā ziņā ietilps lietas materiālos un var tikt izmantots kā pierādījums tostarp pret paziņojuma autoru.

112    Tātad, ja attiecīgais uzņēmums, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, ir brīvi izvēlējies iesniegt šādu paziņojumu, tas nevar pamatoti atsaukties uz judikatūru attiecībā uz tiesībām neapsūdzēt sevi pārkāpumā. No šīs judikatūras it īpaši iziet, ka Komisija nevar uzlikt uzņēmumam pienākumu iesniegt atbildes, kurās tam varētu likt atzīt pārkāpumu, kuru ir pienākums pierādīt Komisijai (Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedums lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 34. un 35. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 61. un 65. punkts, un iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp/Komisija, 49. punkts). Šajā gadījumā, tā kā prasītāja pēc savas gribas un bez pienākuma to darīt ir iesniegusi pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu, tā nevar pamatoti atsaukties uz savām tiesībām, ka Komisija nevar to piespiest atzīt savu dalību pārkāpumā (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 35. punkts).

113    Līdz ar to prasītāja nevar iebilst pret to, ka Komisija savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir pamatojusies uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu.

114    Turklāt saistībā ar jautājumu par to, vai minētais pieteikums ir uzskatāms par faktisku sadarbību, ko atbilstoši Pamatnostādņu 29. punkta ceturtajam ievilkumam var ņemt vērā kā vainu mīkstinošu apstākli, ir jānorāda, ka šī pamatnostādņu noteikuma piemērošanas sekas nevar būt tādas, kas 2002. gada paziņojumam par iecietību atņemtu tā lietderīgo iedarbību. Faktiski ir jākonstatē, ka 2002. gada paziņojumā par iecietību ir noteikta shēma, kas par sadarbību Komisijas veiktajā izmeklēšanā ļauj atbalstīt tos uzņēmumus, kuri šobrīd piedalās vai ir piedalījušies slepenās aizliegtās vienošanās, kas skar Savienību. Tātad no minētā paziņojuma formulējuma un sistēmas izriet, ka uzņēmumi, ņemot vērā to sadarbību, principā var saņemt naudas soda apmēra samazinājumu tikai tad, ja tie atbilst šajā paziņojumā paredzētajiem stingrajiem nosacījumiem (Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedums lietā T‑343/08 Arkema France/Komisija, Krājums, II‑2287. lpp., 169. punkts; 2011. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑39/06 Transcatab/Komisija, Krājums, II‑6831. lpp., 329. punkts, un 2011. gada 30. novembra spriedums lietā T‑208/06 Quinn Barlo u.c./Komisija, Krājums, II‑7953. lpp., 271. punkts).

115    Tādējādi, lai aizsargātu 2002. gada paziņojuma par iecietību lietderīgo iedarbību, Komisijai tikai ārkārtas situācijās var būt pienākums uzņēmumam piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu, pamatojoties uz Pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu. Šāda situācija it īpaši ir tad, ja uzņēmuma sadarbība, kaut arī tā pārsniedz uzņēmuma juridisko pienākumu sadarboties, nedodot tam tiesības uz naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par iecietību, Komisijai ir objektīvi lietderīga. Šāda lietderība ir jākonstatē, ja Komisija savā galīgajā lēmumā pamatojas uz pierādījumiem, ko uzņēmums tai ir sniedzis savas sadarbības ietvaros un bez kuriem Komisija nebūtu varējusi pilnībā vai daļēji noteikt sodu par attiecīgo pārkāpumu (iepriekš 114. punktā minētie spriedumi lietā Arkema France/Komisija, 170. punkts; lietā Transcatab/Komisija, 330. punkts, un lietā Quinn Barlo u.c./Komisija, 270. punkts).

116    Šajā gadījumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 358. apsvēruma, Komisija uzskatīja, ka pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu norādītajai informācijai nebija būtiskas pievienotās vērtības salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem, un līdz ar to tā nolēma prasītājai nepiešķirt naudas soda apmēra samazinājumu (skat. arī iepriekš 38. punktu).

117    Prasītājai ir jāidentificē apstrīdētā lēmuma strīdīgie elementi un jāiesniedz pierādījumi, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm uz to, ka šie iebildumi ir pamatoti (šajā ziņā skat. iepriekš 50. punktā minēto spriedumu lietā KME Germany u.c./Komisija, 132. punkts). Kā izriet no īsumā atspoguļotās prasītājas argumentācijas, kas redzama iepriekš 107. punktā, vienīgais konkrētais arguments, uz kuru tā atsaucas, lai atspēkotu apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu, kas īsumā atspoguļots iepriekšējā punktā, attiecas uz apstākli, ka šajā lēmumā vairākās vietās ir atsauce uz prasītājas paziņojumiem, kas tostarp ietverti pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu.

118    Jānorāda, ka administratīvā procesa laikā prasītāja un tās mātessabiedrība bija izvirzījušas analogu argumentu, kas attiecas uz to, ka Komisija bija izmantojusi prasītājas iesniegto informāciju. Šo argumentu Komisija ir noraidījusi apstrīdētā lēmuma 359. apsvērumā. Komisija paskaidroja, ka atbilstošais kritērijs bija nevis aizliegtās vienošanās dalībnieka iesniegtās informācijas izmantošana, bet gan drīzāk šādas informācijas iespējami būtiskā pievienotā vērtība. Tas, ka tiek iesniegta informācija par to, kas jau ir zināms, nav uzskatāms par būtisku pievienoto vērtību. Komisija šajā pašā apsvērumā arī norādīja, ka prasītāja Komisijai iesniegtajā informācijā nav pieminējusi to, ka pret konkurenci vērstā rīcība attiecās arī uz kalcija karbīda granulām, lai gan tās dalība tostarp šajā pārkāpuma daļā bija skaidri dokumentēta.

119    Apsvērums, saskaņā ar kuru pārkāpuma dalībnieka iesniegtā informācija, ja tā attiecas uz Komisijai zināmiem apstākļiem, attiecībā uz kuriem tai jau ir pietiekami pierādījumi, nav objektīvi nepieciešama, atbilst iepriekš 115. punktā minētajai judikatūrai un ir jāapstiprina.

120    Tādējādi rodas jautājums, vai tā faktiski bija šajā gadījumā attiecībā uz informāciju, ko prasītāja bija iesniegusi, it īpaši pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu. Prasītāja šajā ziņā ir vienīgi norādījusi uz atsaucēm uz tās paziņojumiem, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā, nepaskaidrojot, kādu konkrētu informāciju vai pierādījumus, kas vēl nebūtu bijuši tās rīcībā, tā bija iesniegusi Komisijai.

121    Turklāt jānorāda, ka starp daudzajām apstrīdētā lēmuma zemsvītras piezīmēm, uz kurām prasītāja atsaucas savā argumentācijā, tikai trīs attiecas vienīgi uz prasītājas paziņojumiem. Pārējās norādītajās zemsvītras piezīmēs ir minēti vai nu arī dokumenti, kurus Komisija ieguvusi izmeklēšanas laikā, vai paziņojumi, ko izteikuši Akzo Nobel un Evonik Degussa, kuri, kā jau tika minēts iepriekš 39. punktā, attiecīgi bija saņēmuši atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda apmēra samazinājumu tieši pateicoties to sadarbībai ar Komisiju. Šīs pārējās zemsvītras piezīmes tātad apstiprina Komisijas tēzi, saskaņā ar kuru prasītājas iesniegtā informācija attiecās uz jau zināmiem un ar pierādījumiem pietiekami apstiprinātiem faktiem.

122    Trīs zemsvītras piezīmes, kurās ir minēti tikai un vienīgi prasītājas paziņojumi, ir 111., 118. un 617. zemsvītras piezīme. 111. zemsvītras piezīmē ir norādīta atsauce uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 56. apsvēruma pēdējā teikumā norādīto apgalvojumu, saskaņā ar kuru katras aizliegtās vienošanās sanāksmes laikā dalībnieki parasti vienojās par nākamās sanāksmes datumu un vietu. Pat pieņemot, ka šo informāciju Komisija uzzināja tikai no prasītājas, tas acīmredzami nav objektīvas lietderības būtisks elements, bet drīzāk pilnībā otršķirīgs elements.

123    118. zemsvītras piezīmē ir norādīta atsauce uz prasītājas 2008. gada 18. februāra paziņojumu, lai apstiprinātu apstrīdētā lēmuma 57. apsvēruma piektajā ievilkumā norādīto informāciju, kas attiecās uz to personu ieņemtajiem amatiem, kuras pārstāvēja prasītāju sanāksmēs par kalcija karbīda pulveri. Tā kā šīs norādes attiecās tieši uz prasītāju, ir saprotams, ka šajā ziņā atsauce ir vienīgi uz to dokumentu, kuru bija iesniegusi prasītāja. Katrā ziņā informācijai par to personu ieņemtajiem amatiem, kuras pārstāvēja prasītāju attiecīgajās sanāksmēs, Komisijai bija tikai otršķirīga lietderība it īpaši tādēļ, ka prasītāja nebija apstrīdējusi un neapstrīd savu dalību minētajās sanāksmēs vai, vispārīgi runājot, šajā pārkāpuma daļā.

124    Visbeidzot, 617. zemsvītras piezīme, atsaucoties uz analogu apgalvojumu, kas ietverts prasītājas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, papildina apstrīdētā lēmuma 294. apsvērumā minēto apgalvojumu, saskaņā ar kuru strīdīgais pārkāpums pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Tādējādi šajā gadījumā atsauce uz prasītājas rakstveida apsvērumiem administratīvā procesa laikā pat neattiecas uz faktu vai pierādījumu, bet vienīgi pārkāpuma smaguma novērtējumu. Ir skaidrs, ka šajā gadījumā nepastāv arī jautājums par objektīvas lietderības elementu.

125    No tā izriet, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru dažādās apstrīdētajā lēmumā ietvertās atsauces uz tās paziņojumiem liecina par to lietderību Komisijas izmeklēšanā, nav pieņemams.

126    Jānorāda arī, ka prasītāja nav apstrīdējusi apstrīdētā lēmuma 359. apsvērumā minēto apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu ir izvairījusies pieminēt, ka strīdīgā pret konkurenci vērstā rīcība attiecās arī uz kalcija karbīda granulām. Faktiski apstrīdētā lēmuma 92.–112. apsvērumā, kas attiecās uz sanāksmēm par kalcija karbīda granulām, ir minētas tikai trīs atsauces uz pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu (241., 249. un 276. zemsvītras piezīme), no kurām, šķiet, nevienai nepiemita objektīva lietderība, veicot Komisijas izmeklēšanu saistībā ar šo pārkāpuma aspektu. It īpaši 249. zemsvītras piezīme attiecas uz nenozīmīgu informāciju, proti, šajā gadījumā apstākli, ka pirms 2004. gada 7. aprīļa sanāksmes iepriekšējā vakarā notika vakariņas, lai gan informācijā, kas norādīta 241. un 276. zemsvītras piezīmē, ir ietverta atsauce uz apstākli, ka daži aizliegtās vienošanās dalībnieki, tostarp prasītāja, divreiz noraidīja Donau Chemie priekšlikumu apspriest kalcija karbīda granulu cenu (skat. attiecīgi apstrīdētā lēmuma 95. un 108. apsvērumu).

127    No tā izriet, ka prasītāja, lai gan tā neapstrīdēja savu dalību tajā pārkāpuma daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām, izvairījās atklāt pieteikumā par iecietības režīma piemērošanu faktus un pierādījumus, kas varētu būt lietderīgi Komisijas izmeklēšanā attiecībā uz šo pārkāpuma aspektu. Tas ir papildu elements, kas arī runā pret prasītājas iespējamās sadarbības objektīvi lietderīgā rakstura atzīšanu.

128    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās iespējamā faktiskā sadarbība ar Komisiju esot bijusi jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis, nav pieņemams.

129    Tā kā nav pieņemams neviens no argumentiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi, lai pierādītu, ka attiecībā uz to bija jāņem vērā vainu mīkstinoši apstākļi, ir jāsecina, ka prasītājas trešais iebildums nav pamatos un ir jānoraida.

–       Par ceturto iebildumu attiecībā uz Almamet piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu

130    Prasības pieteikumā prasītāja norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija bez jebkādiem vērā ņemamiem iemesliem ir piešķīrusi Almamet naudas soda apmēra samazinājumu (skat. iepriekš 41. punktu) tā iespējamās maksātnespējas dēļ, lai gan analogs prasītājas lūgums tika noraidīts, ko tā turklāt apstrīd ar savu otro pamatu. Almamet piešķirtais samazinājums esot samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa smags pārkāpums, it īpaši tādēļ, ka Almamet esot bijis viens no pārkāpuma iniciatoriem.

131    Komisija Vispārējā tiesā precizēja, ka Almamet piešķirtais naudas soda apmēra samazinājums bija balstīts uz Pamatnostādņu 37. punktu un nevis uz 35. punktu. Prasītāja atbildēja, ka šis precizējums dara vēl pārliecinošāku tās iebildumu, kas attiecas uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu. No apstrīdētā lēmuma 369.–371. apsvērumā minētajiem skaidrojumiem izrietot, ka Almamet bankrota risks esot vājš un ka pat šāda iespējamība nebūtu saistīta ar visu šī uzņēmuma aktīvu vērtības zudumu. Prasītāja uzskata, ka tā esot pierādījusi, ka tās finansiālā situācija bija sliktāka nekā Almamet finansiālā situācija. Turklāt Almamet raksturīgās pazīmes, kas uzskaitītas apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā, lai pamatotu tam piešķirtā naudas soda apmēra samazinājumu, esot pielīdzināmas prasītājai raksturīgajām pazīmēm, tāpēc, lai acīmredzami nepārkāptu vienlīdzīgas attieksmes principu, Komisijai esot bijis pienākums piešķirt analogu naudas soda apmēra samazinājumu arī prasītājai.

132    Vispirms ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 369.–371. apsvēruma teksta izriet, ka Komisija ir izdarījusi secinājumu, ka Almamet lūgums, kas balstīts uz Pamatnostādņu 35. punktu, nebija pieņemams.

133    Tomēr apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, “neskarot iepriekšējo analīzi”, būtu jāņem vērā tas, ka Almamet bija ļoti mazs neatkarīgs tirgotājs, kurš nepiederēja nevienai lielai sabiedrību grupai. Almamet tirgoja augstas vērtības materiālus ar samērā mazu peļņas procentu, un tā “produktu profils bija samērā noteikts”. Komisija piebilda, ka tika ņemts vērā arī “apstāklis, ka uzliktajam naudas sodam būtu relatīvi liela ietekme uz šāda veida sabiedrības finansiālo situāciju”. Komisija secināja, ka, ņemot vērā šīs Almamet “īpašās raksturīgās pazīmes”, tā uzskatīja, ka naudas soda apmēra samazināšana par 20 % bija piemērota, jo šāda apmēra naudas sodam katrā ziņā attiecībā uz Almamet būtu pietiekami preventīva iedarbība. Komisija 685. zemsvītras piezīmē atsaucās uz Pamatnostādņu 37. punktu. Tā arī apstrīdētā lēmuma 372. apsvēruma pēdējā teikumā norādīja, ka, ņemot vērā Almamet uzliekamā naudas soda pielāgošanu, “secinājums, kas [minēts] (371.) apsvērumā, [saskaņā ar kuru] uzliktais naudas sods diez vai [varēja] neatgriezeniski apdraudēt Almamet ekonomisko dzīvotspēju, arī paliek spēkā”.

134    No tā izriet, ka prasītāja nevar apgalvot, ka pret to salīdzinājumā ar Almamet būtu bijusi kaut kāda nevienlīdzīga attieksme saistībā ar abu lūgumiem samazināt naudas soda apmēru, kuri bija balstīti uz Pamatnostādņu 35. punktu, jo abi šie lūgumi tika noraidīti. Kā precizējusi Komisija savā iebildumu rakstā, piešķirot Almamet samazinājumu 20 % apmērā, tā izmantoja Pamatnostādņu 37. punktā tai paredzēto iespēju pilnībā vai daļēji novirzīties no šajās pamatnostādnēs paredzētās naudas soda noteikšanas metodikas, lai ņemtu vērā attiecīgās lietas īpatnības. 685. zemsvītras piezīmē norādītā atsauce uz minēto 37. punktu apstiprina šo secinājumu, kurš ir apstiprināts arī apstrīdētā lēmuma 361. apsvērumā, kurā Almamet uzliekamā naudas soda apmērs ir noteikts EUR 3,8 miljonu apmērā “[pirms samazinājuma atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam]”.

135    No iepriekš 47. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisija var novirzīties no savām pamatnostādnēm tikai tādā gadījumā, ja no šādas novirzīšanās izrietošā atšķirīgā attieksme pret vairākiem pārkāpuma dalībniekiem ir saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši šim principam līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās nedrīkst piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑106/01 Novartis Pharmaceuticals, Recueil, I‑4403. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Šādos apstākļos šo prasītājas iebildumu nevar saprast tādējādi, ka tā apgalvo, ka Komisijai esot bijis jānovirzās no Pamatnostādnēm arī prasītājas gadījumā, lai tai piešķirtu tādu pašu naudas soda samazinājumu, kāds bija piešķirts Almamet. Šādu iebildumu varētu atbalstīt tikai tādā gadījumā, ja šķietami nevienlīdzīgā attieksme pret Almamet, kura naudas sods tika samazināts par 20 %, un prasītāju, kurai šāds samazinājums netika piešķirts, nebūtu saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu. No iepriekšējā punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai tā būtu, šīm abām sabiedrībām bija jāatrodas līdzīgās situācijās.

137    Kā ir norādīts iepriekš (133. punkts), apstrīdētajā lēmumā ir uzskaitītas dažas Almamet “īpašās raksturīgās pazīmes”, lai pamatotu tam piešķirtā naudas soda apmēra samazinājumu. Ir jānorāda, ka faktiski uzņēmums, kuram piemīt šādas raksturīgās pazīmes, saistībā ar iespējamo naudas soda samazinājumu, uz kuru nav attiecināmi Pamatnostādnēs īpaši paredzētie gadījumi, atrodas atšķirīgā situācijā nekā uzņēmums, kuram nepiemīt minētās raksturīgās pazīmes.

138    Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā tostarp ir paredzēts, ka katram uzņēmumam, kurš ir piedalījies EKL 81. panta pārkāpumā, uzliktais naudas sods nepārsniedz 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Saskaņā ar judikatūru maksimālās robežas attiecībā uz apgrozījumu mērķis ir novērst, ka Komisijas uzliktie naudas sodi būtu nesamērīgi ar attiecīgā uzņēmuma lielumu (iepriekš 45. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cour Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 24. punkts).

139    Ar šo maksimālo robežu nepietiek, lai novērstu tāda naudas soda iespējami nesamērīgo raksturu, kas uzlikts tādam tirgotājam kā Almamet, kurš nodarbojas ar augstas vērtības materiālu tirdzniecību ar samērā mazu peļņas procentu. Faktiski attiecīgo materiālu augstās vērtības dēļ šāda uzņēmuma kopējais apgrozījums var būt nesamērīgi lielāks salīdzinājumā ar tā peļņu un aktīviem, kuri vienīgie tiks izmantoti, lai samaksātu naudas sodu.

140    Otrkārt, tā kā saskaņā ar Pamatnostādņu metodiku naudas sodu nosaka, par atskaites punktu izvēloties attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjoma procentuālo daļu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums (skat. iepriekš 21. punktu), nesamērīga naudas soda – kas atbilst minētā uzņēmuma ļoti būtiskai kopējā apgrozījuma daļai – risks vēl vairāk pastāv tāda uzņēmuma gadījumā kā Almamet, kura “produktu profils ir relatīvi noteikts”.

141    Treškārt, ir nozīme arī tam, ka Almamet bija ļoti mazs uzņēmums, kurš nepiederēja nevienai lielai sabiedrību grupai, jo tam vienam vajadzēja stāties pretī naudas soda sekām, tā kā neviena cita sabiedrība nebija solidāri atbildīga ar Almamet par šī naudas soda samaksu vai, vispārīgi runājot, šajā ziņā nevarēja sniegt tam savu atbalstu.

142    Prasītāja nav apstrīdējusi, ka Almamet tiešām piemita apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā uzskaitītās īpašās raksturīgās pazīmes, kas pamatotu piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu. Lai atbildētu uz šo prasītājas iebildumu, tātad ir jāizvērtē vienīgi tas, vai arī prasītājai piemita tādas pašas raksturīgās pazīmes.

143    Prasītāja apgalvo, ka tā tas bija, bet izvirza šajā ziņā neskaidrus un vispārīgus argumentus, detalizēti nesalīdzinot tās situāciju ar Almamet saistībā ar apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā minētajām Almamet raksturīgajām pazīmēm. Turklāt, kā pamatoti norādījusi Komisija, prasītāja pati atzīst, ka tās produktu profils nav tik koncentrēts kā Almamet produktu profils. Turklāt, kaut arī tā apgalvo, ka tā šos produktus pārdod, gūstot ļoti mazu peļņu, tā nav ne detalizēti aprakstījusi šo apgalvojumu, ne arī pamatojusi to ar jebkādiem pierādījumiem. Vēl ir jākonstatē, ka prasītāja ir ražotāja un nevis tirgotāja kā Almamet un ka pretēji Almamet prasītāja pārkāpuma izdarīšanas laikā piederēja sabiedrību grupai, un naudas sods tai tika uzlikts kopīgi un solidāri ar tās mātessabiedrību.

144    Turklāt Komisija ir arī pamatoti norādījusi, ka prasītājas kopējais apgrozījums pilna iepriekšējā uzņēmējdarbības gada laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija EUR 205 miljoni (apstrīdētā lēmuma 24. apsvērums), lai gan Almamet kopējais apgrozījums bija starp EUR 45 miljoniem un EUR 50 miljoniem (apstrīdētā lēmuma 15. apsvērums). Citiem vārdiem, abi uzņēmumi būtiski atšķīrās pēc lieluma. No šiem pašiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka Almamet gadījumā aptuveni 50 % no tā kopējā apgrozījuma veidoja to produktu tirdzniecība, uz kuriem attiecās pārkāpums, lai gan attiecībā uz prasītāju tie bija 10 %, proti, būtiski mazāk.

145    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, tas, ka Almamet kopējais apgrozījums bija būtiski mazāks, nebija izšķirošais kritērijs, uz kuru balstījās Komisija, piešķirot Almamet naudas soda samazinājumu. Kā ir norādīts iepriekš 133. punktā, šis lēmums tika pamatots, atsaucoties uz dažām Almamet īpašajām raksturīgajām pazīmēm, kuras nebija piemērojamas prasītājai. Atšķirība kopējā apgrozījumā un līdz ar to arī šo divu uzņēmumu lielumā ir tikai papildu elements, kuru Komisija bija izvirzījusi Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka šie abi uzņēmumi neatradās vienādā situācijā. Turklāt ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītāja, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka finansiālām grūtībām, ar kurām sastapās Almamet, būtu bijusi izšķiroša loma attiecībā uz Komisijas lēmumu piešķirt tam naudas soda samazinājumu atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam.

146    Komisija rakstveida apsvērumos ir atsaukusies arī uz prasītājas gada ziņojumiem par 2007. un 2008. uzņēmējdarbības gadu un pēc procesa organizatorisko pasākumu ietvaros izteiktā Vispārējās tiesas lūguma iesniegusi tos Vispārējai tiesai. No šiem ziņojumiem izriet, ka 2007. gadā kalcija karbīds un tehniskās gāzes veidoja 30,63 % no prasītājas pārdošanas apjoma un ka šie paši produkti veidoja 28,95 % no tās eksporta. Šī informācija apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru prasītājas produktu profils bija daudz mazāk koncentrēts nekā Almamet produktu profils.

147    Visbeidzot, saistībā ar prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Almamet bija viens no strīdīgā pārkāpuma iniciatoriem, pietiek atgādināt, kā izriet no iepriekš 76.–79. punkta, ka Komisija attiecībā uz Almamet vai uz kādu citu pārkāpuma dalībnieku nebija konstatējusi šādu vainu pastiprinošu apstākli un nekas prasītājas argumentācijā neliecina par to, ka šāds secinājums būtu kļūdains.

148    Ņemot vērā visus iepriekš minētos argumentus, prasītājas ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepamatos.

–       Par piekto iebildumu attiecībā uz naudas sodu tiktāl, ciktāl tas tika aprēķināts kā procentuāla daļa no apstrīdētā lēmuma adresātu kopējā apgrozījuma

149    Pirmā pamata ietvaros izvirzītā piektā iebilduma pamatojumam prasītāja savā prasības pieteikumā, pirmkārt, atsaucoties uz iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija (121. punkts), atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru atbilstošu naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu, un, otrkārt, atsaucoties uz iepriekš 47. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija (312. punkts), atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru atkarībā no konkrētā pārkāpuma smaguma un ilguma, nav jānodrošina – gadījumā, kad naudas sodi tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā un tai pašā pārkāpumā –, ka naudas sodu galīgie apmēri, kas izriet no tās aprēķiniem attiecīgiem uzņēmumiem, atspoguļo visas atšķirības šo uzņēmumu starpā saistībā ar to kopējo apgrozījumu vai to atbilstošo apgrozījumu. Tā arī atsaucas uz Pamatnostādņu 6. un 27. punktu, no kuriem saskaņā ar prasītājas viedokli izriet, ka naudas soda apmēru nevajadzētu noteikt, izmantojot automatizētu un aritmētisku aprēķinu metodi, bet tas būtu jānosaka uz vispārējā novērtējuma pamata, kurā ņemti vērā visi attiecīgie apstākļi, un līdz ar to noteikti ievērojot samērīguma principu.

150    Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā strīdīgā pārkāpuma dalībniekiem uzliktie naudas sodi atspoguļo atbilstošo apgrozījumu un nevis citus svarīgākus faktorus, kas radīja “netaisnīgu un absurdu” rezultātu, jo tai tika uzlikts daudz lielāks naudas sods, gan kopumā vērtējot, gan proporcionāli kopējam apgrozījumam. Lai pamatotu šos apgalvojumus, prasītāja atsaucas uz dažādiem pārkāpuma dalībniekiem uzlikto naudas sodu apmēru salīdzinošo tabulu. Tā apgalvo, ka, lai arī Komisija šķietami rīkojās saskaņā ar Pamatnostādnēm attiecībā uz naudas soda, ko tā prasītājai bija uzlikusi, aritmētisko aprēķinu un lai arī šī naudas soda paaugstinātais apmērs salīdzinājumā ar citiem pārkāpuma dalībniekiem norāda uz apstākli, ka attiecīgie produkti veidoja prasītājas pārdošanas galveno daļu, nevarot apstrīdēt to, ka ir pieļauts acīmredzams samērīguma principa pārkāpums.

151    Prasītāja šajā ziņā norāda, kā iziet no tās iesniegtās tabulas, ka pat tādai “milzīgai sabiedrībai kā Akzo Nobel”, ja netiktu pieņemts tās pieteikums par iecietības režīma piemērošanu, kopumā vērtējot, būtu uzlikts mazāks naudas sods nekā prasītājai uzliktais, kas atbilstu tikai 0,113 % no tās kopējā apgrozījuma pasaulē, neraugoties uz to, ka tā bija viena no aizliegtās vienošanās visaktīvākajām dalībniecēm un ka tā bija recidīviste. Prasītāja piebilst, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuriem bija daudz lielāks kopējais apgrozījums nekā prasītājai, tika uzlikts naudas sods, kas tikai simboliski ietekmēja to budžetu, lai gan prasītājai uzliktais naudas sods, ja tā to samaksātu, liktu tai pārtraukt savu darbību.

152    Prasītāja šajā kontekstā arī uzsver, ka tas, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 21. un 25. punktu kā vērā ņemamais skaitlis tika noteikts 17 % no pārdošanas apjoma, varētu liecināt par iecietību no Komisijas puses, bet tas tā nav attiecībā uz prasītāju, jo lielāks procentuālais īpatsvars prasītājas gadījumā nozīmētu pārsniegt 10 % robežvērtību no tās kopējā apgrozījuma. Turpretī šī šķietamā iecietība tikai norādot uz prasītājai uzliktā naudas soda nesamērīgo raksturu salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem uzlikto naudas sodu.

153    Prasītāja piebilst, ka to “naudas sodu struktūra un apmērs”, kurus Komisija ir uzlikusi ar apstrīdēto lēmumu, rada kļūdainu priekšstatu, ka prasītāja bija uzņēmums, kura dalība pārkāpumā bija vissmagākā, ka tai bija vislielākais apgrozījums un ka tā pat bija aizliegtās vienošanās līdere un tās visaktīvākā dalībniece. Tai rodas jautājums, kāds būtu bijis tai uzliktais naudas sods, ja visi šie pieņēmumi atbilstu patiesībai, ņemot vērā, ka jau tagad tai uzliktā naudas soda apmērs bija ļoti tuvu 10 % robežvērtībai no tās kopējā apgrozījuma.

154    Ņemot vērā šo prasītājas argumentāciju, ir jānorāda, ka tā bija divu no trīs produktu, uz kuriem attiecās pārkāpums, proti, kalcija karbīda pulvera un kalcija karbīda granulu, piegādātāja. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā ietvertās tabulas, prasītājas minēto produktu pārdošanas apjoms tās dalības pārkāpumā pēdējā pilnā gada laikā attiecībā uz pirmo no šiem minētajiem produktiem bija no 5 līdz 10 miljoniem euro un attiecībā uz otro minēto produktu – no 20 līdz 25 miljoniem euro. Attiecībā uz pirmo produktu prasītājas pārdošanas apjoms bija pielīdzināms citu trīs aizliegtās vienošanās dalībnieku, šajā gadījumā – Donau Chemie, Evonik Degussa un Holding Slovenske elektrarne d.o.o., pārdošanas apjomiem, un par to lielāks bija tikai divu citu dalībnieku pārdošanas apjoms. Attiecībā uz otro produktu prasītājas pārdošanas apjoms bija daudz lielāks nekā pārējo pārkāpuma dalībnieku pārdošanas apjoms. Tikai trīs citi aizliegtās vienošanās dalībnieki piegādāja šo produktu, un to pārdošanas apjoms Akzo Nobel gadījumā bija no 3 līdz 5 miljoniem euro un Donau Chemie un Holding Slovenske elektrarne – no 5 līdz 10 miljoniem euro. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 304. apsvērumā ietvertās tabulas, prasītājai attiecībā uz šiem diviem produktiem tika piemēroti reizinātāji, kas bija noteikti, ņemot vērā dalības pārkāpumā gadu skaitu, un tie bija vislielākie no visiem pārkāpuma dalībniekiem piemērotajiem reizinātajiem, proti, 2,5 attiecībā uz kalcija karbīda pulveri un 3 attiecībā uz kalcija karbīda granulām (skat. iepriekš 33. punktu).

155    Ņemot vērā šos apstākļus, ko prasītāja nekādi neapstrīd, nav pārsteigums, ka no visiem ar apstrīdēto lēmumu uzliktajiem naudas sodiem prasītājai uzliktais naudas sods, kopumā vērtējot, bija vislielākais. Ir arī jānorāda, ka otrais vislielākais naudas sods, proti, EUR 13,3 miljoni, kopīgi un solidāri tika uzlikts SKW Stahl‑Metallurgie GmbH, SKW Stahl‑Metallurgie AG un Arques Industries, proti, uzņēmumu grupai, kuras kalcija karbīda pārdošanas apjoms bija vislielākais no viesiem pārkāpuma dalībniekiem. Tomēr šī grupa nepiegādāja kalcija karbīda granulas, bet magnija granulas, kuru pārdošanas apjoms bija no 5 līdz 10 miljoniem euro. Šai grupai attiecībā uz magnija granulām tika piemērots reizinātājs 1,5, proti, daudz mazāks, nekā tika piemērots prasītājai attiecībā uz tās kalcija karbīda granulu pārdošanas apjomu. Šīs atšķirības izskaidro starpību starp šai grupai uzliktā naudas soda apmēru un prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

156    Ja Akzo Nobel nebūtu piešķirts atbrīvojums no naudas soda par sadarbību ar Komisiju, tad, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 308. apsvēruma, tai būtu uzlikts naudas sods EUR 8,7 miljonu apmērā. Tas, ka šī naudas soda apmērs būtu mazāks par prasītājai uzlikto, ir skaidrojams ar to, ka, lai gan Akzo Nobel kalcija karbīda pulvera pārdošanas apjoms, proti, no 10 līdz 15 miljoniem euro, noteikti bija daudz lielāks nekā prasītājas šī paša produkta pārdošanas apjoms, Akzo Nobel kalcija karbīda granulu pārdošanas apjoms turpretī bija būtiski mazāks nekā prasītājas minētā produkta pārdošanas apjoms (skat. iepriekš 154. punktu). Turklāt Akzo Nobel dalības ilgums pārkāpumā bija mazāks nekā prasītājai un Akzo Nobel attiecībā uz katru no tās piegādātajiem produktiem piemērotais reizinātājs bija tikai 2.

157    Šie apsvērumi atspēko prasītājas tēzi, saskaņā ar kuru tai uzliktā naudas soda apmērs bija nesamērīgs. Tie pierāda, ka prasītājai uzliktā naudas soda lielais apmērs nav radies nejauši, bet ir skaidrojams ar apstākli, ka tā noteikti bija vislielākā to trīs produktu piegādātāja, uz kuriem attiecās pārkāpums, kā arī kāda cita no šiem produktiem liela piegādātāja, un ka turklāt tā salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem pārkāpumā piedalījās visilgāk. Citiem vārdiem, prasītājai uzlikto lielo naudas sodu var skaidrot ar tās dalības pārkāpumā relatīvo smagumu, kā arī ilgumu salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, izņemot prasītājas mātessabiedrību 1. garantovaná, tikai vēl vienai citai sabiedrībai, proti, Donau Chemie, tika piemēroti tādi paši reizinātāji kā prasītājai. Tomēr, lai arī minētās sabiedrības kalcija karbīda pulvera pārdošanas apjoms bija līdzīgs prasītājas pārdošanas apjomam, šīs sabiedrības kalcija karbīda granulu pārdošanas apjoms bija daudz mazāks, proti, no 5 līdz 10 miljoniem euro. Turklāt Donau Chemie, ņemot vērā tās sadarbību ar Komisiju, tika piešķirts naudas soda samazinājums par 35 % (skat. apstrīdētā lēmuma 346. apsvērumu), līdz ar to EUR 7,7 miljonu vietā tai tika uzlikts naudas sods EUR 5 miljonu apmērā (skat. apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumu).

158    No šiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tai uzliktā naudas soda apmērs nebija samērīgs, galu galā ir balstīts vienīgi uz dažādiem pārkāpuma dalībniekiem uzlikto naudas sodu, kas izteikti procentuāli, ņemot vērā to attiecīgo kopējo apgrozījumu, salīdzinājumu. Nekas judikatūrā neļauj secināt, ka, lai noteiktu, vai uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs vai nē, būtu pieļaujams tāds salīdzinājums, kādu ir veikusi prasītāja.

159    Pirmkārt, judikatūra, uz kuru ir atsaukusies pati prasītāja un kas tika atgādināta iepriekš 149. punktā, nekādā ziņā nepieļauj šādu salīdzinājumu.

160    Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā nav paredzēts, ka gadījumos, kad naudas sodi tiek piemēroti vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem, mazam vai vidējam uzņēmumam piemērojamā naudas soda apmērs procentuāli no apgrozījuma nedrīkst būt lielāks par lielākiem uzņēmumiem piemērotā naudas soda apmēru. Faktiski no šīs normas izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja Komisija vienā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem piemēro naudas sodus, kas atbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam, tai nevar pārmest, ka dažiem uzņēmumiem piemērotā naudas soda apmērs, ņemot vērā apgrozījumu, ir lielāks nekā citiem uzņēmumiem piemērotais (Vispārējās tiesas 2006. gada 5. decembra spriedums lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 174. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 280. punkts).

161    Saistībā ar prasītājas argumentu attiecībā uz to, ka tai uzliktā naudas soda apmērs bija ļoti tuvu 10 % maksimālajai robežai no tās kopējā apgrozījuma (skat. iepriekš 152. un 153. punktu), ir jānorāda, ka šajā argumentā nav ievērota maksimālās robežas būtība. Faktiski summa, kas atbilst 10 % no konkurences tiesību normu pārkāpuma dalībnieka kopējā apgrozījuma, pretēji tam, kā, šķiet, domā prasītāja, nav maksimālais naudas sods, kas būtu piemērojams vienīgi smagāko pārkāpumu gadījumā. Kā izriet no judikatūras, tā drīzāk ir nepārsniedzamais slieksnis, kura vienīgās iespējamās sekas ir tādas, ka naudas soda apmērs, kas aprēķināts, pamatojoties uz pārkāpuma smaguma un ilguma kritērijiem, tiek samazināts līdz maksimālajam atļautajam apmēram. To piemērojot, attiecīgais uzņēmums nemaksā naudas sodu, kas principā būtu maksājams saskaņā ar novērtējumu, kurš balstīts uz minētajiem kritērijiem (iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 283. punkts).

162    Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka šī robeža neaizliedz Komisijai, aprēķinot naudas sodu, izmantot starpsummu, kas pārsniedz minēto robežu. Tas neaizliedz arī starpposma aprēķinus, kuros ņemts vērā pārkāpuma smagums un ilgums, veikt, pamatojoties uz apmēru, kas pārsniedz minēto robežu. Ja izrādās, ka, pabeidzot aprēķinus, naudas soda galīgais apmērs jāsamazina par summu, kas pārsniedz minēto augšējo robežu, tad tas, ka daži tādi faktori kā pārkāpuma smagums un ilgums faktiski neietekmē uzliktā naudas soda apmēru, ir vienkārši sekas tam, ka galīgais apmērs ir noteikts, ievērojot šo augšējo robežu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 278. un 279. punkts).

163    No tā izriet, ka tas vien, ka prasītājai uzliktais naudas sods ir ļoti tuvu 10 % robežvērtībai no tās kopējā apgrozījuma, lai gan citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem šī procentuālā likme ir mazāka, nevar būt samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Patiesībā šādas sekas neizbēgami izriet no 10 % maksimālās robežas kā vienkārša nepārsniedzamā sliekšņa, kas tiek piemērots pēc naudas soda apmēra iespējamā samazinājuma saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem vai samērīguma principu, interpretācijas (Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā T‑211/08 Putters International/Komisija, Krājums, II‑3729. lpp., 74. punkts).

164    Šī paša iemesla dēļ ar apstākli vien, ka šīs robežvērtības piemērošanas dēļ prasītājai – pat vēl smagāka pārkāpuma gadījumā – netiktu uzlikts daudz lielāks naudas sods, nevar pierādīt, ka prasītājai ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda apmērs ir nesamērīgs. Katrā ziņā ir vispārīgi jānorāda, ka izvērtēt to, vai kādam uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs, nevar, pamatojoties uz salīdzinājumu starp tam faktiski uzlikto naudas sodu un to naudas sodu, kas tiktu uzlikts par hipotētisku pārkāpumu, kurš būtu vēl smagāks, jo uzņēmumiem ir pienākums ievērot konkurences noteikumus un nepārkāpt tos. Turklāt ir jākonstatē, ka, lai atbalstītu tēzi, ka tās izdarītais pārkāpums nebija tik smags, kā tas varēja būt, prasītāja atkārto apgalvojumus, kuri, kā izriet no iepriekš 86.–89. un 97.–106. punkta, ir jānoraida kā nepamatoti.

165    No tā izriet, ka piektajam iebildumam nevar piekrist.

–       Par sesto iebildumu, kas izvirzīts tiesas sēdē un attiecas uz pārdošanas apjomu, kas jāņem vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu

166    Tiesas sēdē prasītāja tostarp norādīja, ka tā ir cietusi no diskriminējošas attieksmes, jo, aprēķinot Almamet pārdošanas apjomu, kas ņemams vērā, nosakot tam piemērojamā naudas soda pamatsummu, Komisija atskaitīja tā kalcija karbīda pārdošanas apjomu, kuru tas bija iegādājies no prasītājas un pēc tam pārdevis tālāk pats saviem klientiem. Saskaņā ar prasītājas viedokli šāds atskaitījums esot bijis jāveic arī attiecībā uz tās pašas pārdošanas apjomu, līdz ar to tai uzliktā naudas soda apmērs būtu būtiski jāsamazina.

167    Kā jau tika norādīts (skat. iepriekš 42. punktu), Komisija apgalvoja, ka šis pamats nebija pieņemams, jo tas pirmo reizi tika izvirzīts tiesas sēdē un nebija pamatots ar apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi procesa laikā. Aicināta iesniegt apsvērumus šajā jautājumā, prasītāja norādīja, ka iepriekšējā punktā īsumā izklāstītais iebildums jau bija izvirzīts tās prasības pieteikuma 17. punktā. Viss paustais tika iekļauts tiesas sēdes protokolā.

168    Jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets un jāietver izvirzīto pamatu kopsavilkums un ka ir aizliegts iztiesāšanas laikā izvirzīt jaunus pamatus, ja vien šie pamati nav balstīti uz tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir atklājušies procesa laikā. Tomēr pamats, kas pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši papildina iepriekš izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu (Vispārējās tiesas 1990. gada 20. septembra spriedums lietā T‑37/89 Hanning/Parlaments, Recueil, II‑463. lpp., 38. punkts, un 2008. gada 15. oktobra spriedums lietā T‑345/05 Mote/Parlaments, Krājums, II‑2849, 85. punkts). Līdzīgs risinājums attiecas uz iebildumu, kas izvirzīts pamata atbalstam (Vispārējās tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 156. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Mote/Parlaments, 85. punkts).

169    Šajā gadījumā nešķiet – un prasītāja to arī neapgalvo –, ka sestais iebildums būtu balstīts uz tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir atklājušies procesa laikā. Faktiski šis iebildums attiecas uz veidu, kādā Komisija aprēķināja Almamet uzliktā naudas soda pamatsummu. Šī aprēķina elementi ir skaidri aprakstīti apstrīdētā lēmuma 288. apsvēruma otrajā ievilkumā, un līdz ar to tie prasītājai bija zināmi brīdī, kad tā iesniedza savu prasības pieteikumu.

170    Šādos apstākļos, lai lemtu par sestā iebilduma pieņemamību, ir jāpārbauda, vai – kā apgalvo prasītāja – šis iebildums jau bija norādīts prasības pieteikumā.

171    Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Prasības pieteikuma 17. punktam, uz kuru prasītāja atsaucas šajā kontekstā, nav nozīmes. Šis punkts sākas ar paziņojumu, saskaņā ar kuru “šeit principā netiek apstrīdēts Komisijas veiktais pārdošanas apjoma aprēķins, naudas soda pamatsummas noteikšana, kas saistīta ar pārdošanas apjoma daļu, un reizināšana ar gadu skaitu”. Minētā punkta turpinājumā ir atspoguļots prasītājas apgalvojums, kas īsumā izklāstīts iepriekš 152. punktā. Šim apgalvojumam nav nekādas saiknes ar tiesas sēdē izvirzīto sesto iebildumu.

172    Turklāt tikai ceturtais iebildums, kurš tika izvērtēts un noraidīs iepriekš 130.–148. punktā, attiecas uz prasītājas diskrimināciju salīdzinājumā ar Almamet. Tomēr šis iebildums attiecas uz jautājumu, kurš pilnībā atšķiras no jautājuma par naudas soda pamatsummas aprēķināšanu. Faktiski ceturtais iebildums attiecas uz Almamet piešķirtā naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam, un sesto iebildumu nevar uzskatīt par vienkāršu ceturtā iebilduma papildinājumu. Turklāt tādu prasītājas apgalvojumu, kāds ir minēts tās prasības pieteikumā un atkārtots iepriekšējā punktā, šķiet, var saprast tikai tādējādi, ka prasītāja savā prasības pieteikumā nevēlējās izvirzīt iebildumu, kas attiecas uz naudas soda pamatsummu un tās noteikšanu, ņemot vērā pārdošanas apjomu, uz kuru attiecas pārkāpums.

173    No tā izriet, ka sestais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu. Tā kā ir noraidīti visi pirmā pamata ietvaros izvirzītie iebildumi, šis pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas atteicas uz būtisku formas prasību pārkāpumu, kļūdu faktos, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisija atteicās ņemt vērā prasītājas maksātnespēju

 Pamatnostādnes

174    Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 35. punkts ir izteikts šādi:

“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt, tikai pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”

 Apstrīdētais lēmums

175    Prasītāja Komisijai iesniedza lūgumu, lai Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, ņemtu vērā tās maksātnespēju, taču šis lūgums tika noraidīts apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā minēto iemeslu dēļ. Šis apsvērums ir izteikts šādi:

“Pārbaudot NCHZ [(Novácke chemické závody)] iesniegto informāciju [..], Komisija secina, ka minētā informācija nepierāda, ka ar šo lēmumu uzliktais naudas sods neatgriezeniski apdraudētu NCHZ ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem. Līdz ar to NCHZ lūgums, kas attiecas uz maksātnespēju, ir jānoraida.”

 Vispārējās tiesas vērtējums

176    Lai apstrīdētu šo noraidījumu, prasītāja vispirms min dažus vispārējus apsvērumus saistībā ar Pamatnostādņu 35. punkta mērķi un interpretāciju. Turpinot tā apraksta tās ekonomisko situāciju pirms naudas soda uzlikšanas un apgalvo, ka tā kādu laiku ir atradusies uz “bankrota sliekšņa”. 2004. gads šajā ziņā esot bijis īpaši kritisks, jo vairāki kreditori esot uzskatījuši, ka tā vairs nespēj veikt maksājumus. Neraugoties uz to, ka šī kritiskā situācija turpinās, jaunais akcionārs, kurš sabiedrībai pievienojās 2008. gadā, un jaunā vadība esot centušies stabilizēt ražošanu un uzlabot vadības efektivitāti. Vadībai esot izdevies vienoties ar prasītājas tirdzniecības partneriem par dažiem nosacījumiem, lai ļautu tai pārvarēt grūto periodu, kurā tā atradās, atgūties un būt sekmīgai tirgū. Prasītāja uzsver, ka tās finansiālās problēmas nav saistītas ar tās konkurētspēju kalcija karbīda tirgū, kurā tā ir ievērojams konkurents, bet gan ar nastu, ko tai atstājusi iepriekšējā vadība saistībā ar vides piesārņošanu un nepareiziem stratēģiski svarīgiem investīciju lēmumiem.

177    Prasītāja turpina, norādot, ka tā bija aprakstījusi savu sarežģīto finansiālo situāciju atbildē uz 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par iebildumiem, kurai tā bija pievienojusi eksperta ziņojumu. Šajā ziņojumā, it īpaši pamatojoties uz tās finanšu pārskatu analīzi, tika konstatēts, ka tā atradās grūtā ekonomiskā un finansiālā situācijā un ka tā kā strādājošs uzņēmums varēja izdzīvot tikai tad, ja tiktu izpildīti trīs nosacījumi, kas attiecīgi ir saistīti ar tās pamatkapitāla palielināšanu vismaz par 400 miljoniem Slovākijas kronu (SKK), strīda ar Slovākijas valsts iestādi pozitīvu iznākumu un Komisijas atteikšanos uzlikt naudas sodu par strīdīgo pārkāpumu. Saskaņā ar eksperta viedokli, ja šie nosacījumi netiek izpildīti, prasītājas grūtā situācija būtiski pasliktināsies un samērā ātri varētu iestāties bankrots.

178    Turpinot prasītāja analizē atbilstošos Slovākijas tiesību aktus bankrota jomā. Tā arī apraksta savas finansiālās situācijas pasliktināšanos pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas savu kreditoru “nervozitātes” un banku un citu finanšu iestāžu atņemto kredīta iespēju dēļ. No šīs analīzes izrietot, ka, līdz ko naudas sods tiktu iegrāmatots un rastos pienākums to samaksāt, prasītāja būtu spiesta iesniegt pieteikumu par bankrota procedūras uzsākšanu.

179    Šāds pieteikums faktiski tika iesniegts pēc prasības celšanas (skat. iepriekš 6. punktu), un lietas dalībnieki nav vienisprātis jautājumā par to, vai naudas sods izraisīja prasītājas bankrotu. Komisija šo tēzi apstrīd, tostarp norādot, ka pieteikums par bankrota atzīšanu tika iesniegts jau pirms bija jāsamaksā naudas sods. Komisija arī pārmet prasītājai, ka tā nelūdza atļauju samaksāt naudas sodu pa daļām un necentās saņemt bankas garantiju. Prasītāja atbild uz šiem apgalvojumiem replikā, norādot, ka tās kreditoru un piegādātāju “nervozitātes” un uzticēšanās zuduma dēļ pēc naudas soda uzlikšanas, tās vadības pārstāvjiem atbilstoši piemērojamiem Slovākijas tiesību aktiem bija pienākums iesniegt pieteikumu par bankrota atzīšanu. Tā turklāt norāda, ka lūgums atļaut samaksāt naudas sodu pa daļām, iespējams, nebūtu ticis apmierināts un, pat ja tas tā būtu, šāda iespēja nebūtu bijusi pietiekama, lai novērstu tās bankrotu. Prasītāja piebilst, ka tai nebija iespējams saņemt bankas garantiju.

180    Prasītāja arī norāda, ka tās bankrotam būtu kaitējošas sekas sociālā un reģionālā kontekstā, kas esot jāņem vērā atbilstoši Pamatnostādņu 35. punktam. Tā šajā ziņā norāda, ka tā esot viena no galvenajām darba devējām Slovākijā un ka tai esot stratēģiska nozīme Slovākijas Augšējās Nitras reģiona, kurā atrodas tās ražotne, ekonomiskajā dzīvē. Tās iespējamā slēgšana nozīmētu ne tikai, ka būtu jāatlaiž 2000 darba ņēmēji, bet būtu arī jāizbeidz vai būtiski jāsamazina vairāku citu šī reģiona uzņēmumu, it īpaši tās piegādātāju, darbība.

181    Šos prasītājas apgalvojumus atbalsta Slovākijas Republika, kura visu iestāšanās rakstu ir veltījusi tam, lai atspoguļotu nelabvēlīgās sekas attiecībā uz sociālo situāciju Prievidzas rajonā, kas ietilpst Augšējās Nitras reģionā un kurā atrodas prasītājas ražotne, kas rastos iespējamās prasītājas darbības pārtraukšanas dēļ. Šāda iespējamība būtu saistīta ar bezdarba pieaugumu, kas tieši izrietētu no prasītājas darbinieku atlaišanas un netieši – no “ķēdes reakcijas”, kas apdraudētu darba vietas pie prasītājas piegādātājiem. Slovākijas Republika uzsver, ka daudziem no šiem bezdarbniekiem nebūtu nekādas reālas iespējas atrast jaunu darbu. Tiesas sēdē Slovākijas Republika iesniedza jaunus dokumentus, kas atjauno informāciju, kas norādīta tās iestāšanās rakstā.

182    Prasītāja uzskata, ka ar iepriekš īsumā izklāstītajiem apsvērumiem tā esot pierādījusi, ka Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas nosacījumi tās gadījumā bija izpildīti. Līdz ar to tā Komisijai pārmet “būtisku formas prasību” pārkāpumu, jo Komisija ne procesa laikā, ne apstrīdētajā lēmumā nav izskaidrojusi, kādēļ ar tiem faktiem, kuri bija iesniegti, lai pamatotu prasītājas lūgumu piemērot Pamatnostādņu 35. punktu, nevarēja pierādīt, ka naudas sods neatgriezeniski apdraudētu prasītājas dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tās aktīviem. Tā uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā ietverto īso paziņojumu nevar uzskatīt par pietiekamu šajā ziņā.

183    Prasītāja arī uzskata, ka Komisija neesot atbilstoši pārbaudījusi pierādījumus, kurus prasītāja bija iesniegusi, lai pamatotu savu lūgumu piemērot Pamatnostādņu 35. punktu, un ka, izvērtējot šos faktus, Komisija katrā ziņā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiktāl, ciktāl tā neuzskatīja, ka prasītājas bankrots bija neizbēgams, un nepiemēroja minēto Pamatnostādņu punktu. Turklāt prasītāja aicina Vispārējo tiesu, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, pašai pārbaudīt attiecīgos pierādījumus un vajadzības gadījumā noteikt ekspertīzi, lai izvērtētu, kādā mērā prasītājai uzliktais naudas sods varētu novest pie bankrota atzīšanas un uzņēmuma slēgšanas, un, ja nepieciešams, minēto pasākumu papildināt, uzklausot Slovākijas tiesību ekspertu, it īpaši bankrota tiesību jomā.

184    Ir arī jānorāda, kā ir apgalvojusi Slovākijas Republika un prasītāja, ka prasītājai varēja piemērot 2009. gada 5. novembra Likumu Nr.°493/2009 Z.z. par noteiktiem pasākumiem attiecībā uz stratēģiskiem uzņēmumiem (zákon o niektorých opatreniach týkajúcich sa strategických spoločností a o zmene a doplnení niektorých zákonov). Šajā likumā esot paredzēts, ka par “stratēģisku” atzīta uzņēmuma bankrota administratoram ir likumīgs pienākums turpināt šāda uzņēmuma darbību un Slovākijas valsts attiecībā uz šāda uzņēmuma aktīviem varot īstenot pirmpirkuma tiesības. Prasītāja ar 2009. gada 2. decembra kompetentās Slovākijas iestādes lēmumu tika atzīta par stratēģisku uzņēmumu šī likuma izpratnē. Saskaņā ar Slovākijas Republikas viedokli šī iemesla dēļ prasītāja varēja turpināt darbību pēc tās atzīšanas par bankrotējušu un novērst tās darbinieku kolektīvu atlaišanu. Tomēr šķiet, ka šie notikumi risinājās pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tie nekādi nebija paredzami apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdi, un tie padara prasītājas pieprasīto ekspertīzi par lieku tiktāl, ciktāl prasītāja jau bija atzīta par bankrotējušu. Tādēļ tos nevar ņemt vērā, izvērtējot šo pamatu.

185    Pirms prasītājas iebildumu, kas izvirzīti, lai pamatotu tās otro pamatu, analīzes ir jāizanalizē Pamatnostādņu 35. punkta mērķis un interpretācija.

186    Jau vairākkārt ir ticis nospriests, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, principā nav pienākuma ņemt vērā uzņēmuma finansiālo situāciju, kam raksturīgi zaudējumi, ievērojot, ka šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 327. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 351. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 370. punkts).

187    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesībās pats par sevi nav aizliegts tas, ka Savienības iestādes īstenots pasākums izraisa attiecīgā uzņēmuma bankrotu vai likvidāciju. Faktiski tādas juridiskas formas uzņēmuma kā šajā lietā, likvidācija, ja tā var kaitēt uzņēmuma īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju interesēm, tomēr nenozīmē, ka arī uzņēmuma pārstāvētais personīgais, materiālais un nemateriālais ieguldījums zaudē vērtību (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 372. punkts; 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 163. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑452/05 BST/Komisija, Krājums, II‑1373. lpp., 96. punkts).

188    Nav pieļaujams, ka Komisija, pieņemot Pamatnostādņu 35. punktu, būtu sev uzlikusi jebkādu pienākumu, kas ir pretrunā šai judikatūrai. Par to liecina tas, ka minētajā punktā nav atsauces uz uzņēmuma bankrotu, bet tas attiecas uz situāciju, kas radusies tādā “sociālajā un ekonomiskajā kontekstā”, kurā naudas soda uzlikšana “neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem”.

189    No tā izriet, ka ar apstākli vien, ka naudas soda uzlikšana par konkurences tiesību normu pārkāpumu var izraisīt attiecīgā uzņēmuma bankrotu, nepietiek, runājot par Pamatnostādņu 35. panta piemērošanu. Faktiski no iepriekš 187. punktā minētās judikatūras izriet, ka, kaut arī bankrots kaitē attiecīgo īpašnieku vai akcionāru interesēm, tas obligāti nenozīmē, ka attiecīgais uzņēmums izzudīs. Tas kā tāds var turpināt pastāvēt vai nu kā juridiska persona, kas pārvalda minēto uzņēmumu, – par bankrotējušu atzītās sabiedrības rekapitalizācijas gadījumā, vai arī kā vienība, kas veic saimniecisku darbību, – gadījumā, ja kāda cita vienība pārņem visus tā aktīvus un tātad arī pašu uzņēmumu. Šāda pilnīga pārņemšana var notikt, vai nu brīvprātīgi pārpērkot, vai arī piespiedu kārtā pārdodot bankrotējošās sabiedrības aktīvus, turpinot uzņēmuma darbību.

190    Līdz ar to Pamatnostādņu 35. punkts, it īpaši ņemot vērā atsauci uz vērtības zudumu visiem attiecīgā uzņēmuma aktīviem, ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz situāciju, kurā iepriekšējā punktā minētā uzņēmuma vai vismaz tā aktīvu pārņemšana šķiet maz ticama vai pat neiespējama. Šādā gadījumā bankrotējošā uzņēmuma aktīvus veidojošie elementi tiktu pārdoti pa vienam, un ir iespējams, ka daudziem no tiem pircējs neatrastos vai arī labākajā gadījumā tie tiktu pārdoti par daudz zemāku cenu, līdz ar to šķiet pamatoti runāt par visas to vērtības zudumu, kā tas arī ir izdarīts Pamatnostādņu 35. punktā.

191    Pašas Komisijas paskaidrojumi, kas tika sniegti tiesas sēdē, pamato šo secinājumu. Faktiski Komisija norādīja, ka tā Pamatnostādņu 35. punktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru bija jāpastāv riskam, ka visi attiecīgā uzņēmuma aktīvi varētu zaudēt vērtību, nepiemēroja burtiski, bet centās noteikt, vai šie aktīvi varētu tikt arī turpmāk izmantoti produktu ražošanā. Šie paziņojumi tika ierakstīti tiesas sēdes protokolā. No tā izriet, ka Komisijas veiktā Pamatnostādņu 35. punkta interpretācija būtībā ir tāda pati kā tā, kas atspoguļota iepriekšējā punktā.

192    Turklāt ir jānorāda, ka Pamatnostādņu minētā punkta piemērošana, kā izriet no šī punkta formulējuma, pieprasa “konkrēt[u] sociāl[o] un ekonomisk[o] kontekst[u]”. Saskaņā ar judikatūru šādu kontekstu veido sekas, kādas varētu rasties pēc naudas soda samaksāšanas, it īpaši izraisot bezdarba pieaugumu vai nozaru ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, nelabvēlīgi ietekmējot attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju ekonomisko stāvokli (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 106. lpp.).

193    Ja iepriekšējos trīs punktos minētie nosacījumi ir izpildīti, faktiski var apgalvot, ka tāda naudas soda uzlikšana, kas varētu izraisīt attiecīgā uzņēmuma darbības izbeigšanu, ir pretrunā samērīguma principam, kas Komisijai ir jāievēro ikreiz, kad tā nolemj uzlikt naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām (skat. iepriekš 44. punktu).

194    Argumentācija, ko prasītāja ir izvirzījusi otrā pamata ietvaros, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus.

195    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka ar šo argumentāciju prasītāja izvirza gan iebildumu attiecībā uz formu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (skat. iepriekš 182. punktu), gan iebildumus pēc būtības, proti, kļūdu faktos un acīmredzamu kļūdu Komisijas vērtējumā (skat. 183. punktu). Turklāt prasītāja aicina Vispārējo tiesu īstenot savu neierobežoto kompetenci jomā, kas attiecas uz naudas sodiem, lai atceltu vai samazinātu prasītājai uzlikto naudas sodu.

196    Jākonstatē, ka prasītājas lūgums tās gadījumā piemērot Pamatnostādņu 35. punktu, kā arī argumentācija, ko tā ir izvirzījusi Vispārējā tiesā, lai apstrīdētu šī lūguma noraidījumu, ir balstīta uz minētā punkta piemērošanas nosacījumu kļūdainu izpratni.

197    Ir skaidrs, ka, iesniedzot lūgumu ņemt vērā tās iespējamo maksātnespēju, prasītāja apzinājās nepieciešamību pierādīt, ka pastāv “konkrēt[s] sociāla[is] un ekonomiska[is] kontekst[s]” iepriekš minētās judikatūras izpratnē (skat. 192. punktu), un tā šim jautājumam veltīja daļu no 2009. gada 27. marta vēstules, kurā šis lūgums bija izteikts. Prasītāja tajā būtībā atspoguļo tos pašus argumentus, kurus tā un Slovākijas Republika bija izvirzījusi Vispārējā tiesā (skat. iepriekš 180. un 181. punktu). Šī argumentācija, kuru Komisija turklāt nekādi nav apstrīdējusi, juridiski pietiekami pierāda, ka pastāv tāds konkrēts konteksts, kas ir paredzēts Pamatnostādņu 35. punktā, līdz ar to šis minētā punkta piemērošanas nosacījums ir jāuzskata par izpildītu.

198    Turpretī, iesniedzot lūgumu ņemt vērā tās iespējamo maksātnespēju, prasītāja, šķiet, ir balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru šajā ziņā bija pietiekami pierādīt, ka naudas soda uzlikšana izraisītu tās bankrotu. Tādējādi eksperta ziņojums, kuru prasītāja pievienojusi tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem pielikumā un kas minēts iepriekš 177. punktā, ir veltīts “sabiedrības NCHZ turpmākai ekonomiskai pastāvēšanai”.

199    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja ir nedaudz izmainījusi šī ziņojuma formulējumu, apgalvojot, ka no ziņojuma izriet, ka, lai tā varētu “izdzīvot kā strādājošs uzņēmums”, bija jāizpilda trīs nosacījumi. No ziņojuma formulējuma skaidri izriet, ka šie nosacījumi attiecās uz prasītājas kā komercsabiedrības turpmāku ekonomisku pastāvēšanu. Ziņojumā vēl ir norādīts, ka, ja šie nosacījumi netiktu izpildīti, “ir sagaidāma sabiedrības strauja lejupslīde, kas var izraisīt relatīvi priekšlaicīgu bankrotu”. Tomēr ziņojumā nav runāts par iespējamā bankrota sekām uz prasītājas uzņēmuma turpmāku darbību un it īpaši tajā nav atrunāta iespēja nodot – brīvprātīgi vai ne – visus prasītājas aktīvus citai sabiedrībai, kas nozīmētu tās darbības turpināšanos.

200    Prasītāja šo jautājumu nav aplūkojusi arī 2009. gada 27. marta vēstulē, kas minēta iepriekš 197. punktā un kurā papildus atsaucei uz lietas konkrēto sociālo un ekonomisko kontekstu tā ir sniegusi jaunu informāciju tikai, lai pierādītu tās “kritisko finansiālo stāvokli”. Šis jautājums nav aplūkots arī prasības pieteikumā. Tikai replikas stadijā prasītāja ir iesniegusi konkrētus argumentus, lai atbildētu uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru iesniegtie pierādījumi neliecina it īpaši par to, ka tās aktīvi zaudētu visu savu vērtību.

201    Kā jau iepriekš norādīts (skat. iepriekš 189. un 190. punktu), lai varētu piemērot Pamatnostādņu 35. punktu, nepietiek pierādīt, ka naudas soda uzlikšanas gadījumā attiecīgais uzņēmums tiktu atzīts par bankrotējušu. Atbilstoši pašam minētā punkta formulējumam ir jābūt “objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana [..] neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem”, kas automātiski tā nav gadījumā, ja bankrotē sabiedrība, kura pārvalda attiecīgo uzņēmumu. Līdz ar to prasītāja uz šī Pamatnostādņu punkta piemērošanu varētu atsaukties tikai tādā gadījumā, ja tā iesniegtu objektīvus pierādījumus par šādu iespējamību, kas ir būtisks minētā punkta piemērošanas nosacījums.

202    Izvērtējot iebildumus, kurus prasītāja izvirza šī pamata ietvaros, ir jāņem vērā šī prasītājas kļūdainā izpratne par Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas nosacījumiem.

203    Šajā ziņā attiecībā uz Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu iespējamo pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Pamatojuma prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 6. decembra spriedumu lietā T‑48/02 Brouwerij Haacht/Komisija, Krājums, II‑5259. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

204    It īpaši attiecībā uz tāda pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, kas atteicas uz naudas soda, kas ir uzlikts par konkurences tiesību normu pārkāpumu, apmēra aprēķinu, no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka būtiskas formas prasības, kas veido šo pienākumu norādīt pamatojumu, ir izpildītas, ja Komisija savā lēmumā norāda vērtējuma elementus, kas tai ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī vērtējuma elementus, kurus tā šajā ziņā ir ņēmusi vērā, piemērojot pašas pamatnostādnēs ietvertos norādošos noteikumus (skat. iepriekš 203. punktā minēto spriedumu lietā Brouwerij Haacht/Komisija, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

205    Ņemot vērā šo judikatūru, jākonstatē, ka pamatojums, ko Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā, lai noraidītu prasītājas saskaņā ar Pamatnostādņu 35. punktu iesniegto lūgumu, ir diezgan kodolīgs un ar to tiek tikai apgalvots, ka prasītājas iesniegtā informācija nepierāda, ka uzliktais naudas sods neatgriezeniski apdraudētu tās ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu visu tās aktīvu vērtības zudumu.

206    Ja – kā kļūdaini uzskata prasītāja – ar iespēju vien, ka pēc naudas soda uzlikšanas tā varētu tikt atzīta par bankrotējušu, pietiktu, lai pierādītu, ka ir izpildīts nosacījums Pamatnostādņu 35. panta piemērošanai attiecībā uz tās ekonomiskās dzīvotspējas apdraudēšanu un visu tās aktīvu vērtības zudumu, patiesi varētu secināt, ka apstrīdētā lēmuma 377. apsvērums, kas attiecas uz prasītājas lūguma piemērot minēto pamatnostādņu punktu noraidījumu, nav pietiekami pamatots.

207    Faktiski no pastāvīgās judikatūras izriet, ka konteksts, kurā pieņemts lēmums, kam it īpaši ir raksturīga informācijas apmaiņa starp tā pieņēmēju un iesaistīto personu, noteiktos apstākļos var pastiprināt prasību norādīt pamatojumu (Vispārējās tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑188/09 Kuijer/Padome, Recueil, II‑1959. lpp., 44. un 45. punkts, un 2003. gada 3. decembra spriedums lietā T‑16/02 Audi/OHMI (TDI), Recueil, II‑5167. lpp., 89. punkts). Tā kā prasītāja ir iesniegusi detalizētu informāciju, tostarp eksperta ziņojumu, kas, pēc tās domām, pierāda, ka naudas soda uzlikšanas gadījumā ļoti iespējams vai pat neizbēgami tā tiktu atzīta par bankrotējošu, ja Komisija vēlētos nonākt pie cita secinājuma, tai vismaz īsumā būtu jāizklāsta pierādījumi un vērtējums, kas pamato tās secinājumu.

208    Vēl jo vairāk tā ir tāpēc, ka Komisija savā iebildumu rakstā apgalvo, ka tā ir rūpīgi izvērtējusi prasītājas finansiālo situāciju, tostarp veicot uz “Altman Z‑score” modeļa balstītu analīzi, un ka tā, pamatojoties uz prasītājas iesniegto informāciju, ir aprēķinājusi šajā modelī paredzēto bankrota iespējamības rādītāju. Šī rādītāja vērtība attiecībā uz prasītāju esot augstāka par robežvērtību, kas liecina par paaugstinātu bankrota iespējamību. Starp lietas dalībniekiem izcēlās debates par aprēķināšanas precizitāti šim rādītājam, kas ir aprēķināts arī prasītājas iesniegtajā eksperta ziņojumā, taču, pēc Komisijas domām, kļūdaini, un plašāk – arī par Komisijas vērtējumu attiecībā uz eksperta ziņojumu, kuru prasītāja bija iesniegusi administratīvā procesa laikā. Šajā kontekstā prasītāja ir arī iesniegusi jaunu eksperta ziņojumu par tās finansiālo situāciju.

209    Tomēr iepriekš 206. punktā minētais prasītājas pieņēmums nav pareizs. Kā jau ir norādīts (skat. iepriekš 201. punktu), lai varētu piemērot Pamatnostādņu 35. punktu, nepietiek tikai ar prasītājas apgalvojumu, ka naudas soda uzlikšana izraisītu tās atzīšanu par bankrotējušu, bet tai ir arī jāizskaidro un jāpierāda, kādā veidā šāda iespēja apdraudētu tās kā uzņēmuma ekonomisko dzīvotspēju un radītu visu tās aktīvu vērtības zudumu.

210    Šis pēdējais jautājums nav īpaši apskatīts prasītājas lūgumā piemērot minēto Pamatnostādņu punktu (skat. iepriekš 198.–200. punktu). Attiecībā uz šo jautājumu starp Komisiju un prasītāju nav notikusi nekāda informācijas apmaiņa, līdz ar to iepriekš 207. punktā minētā judikatūra nav piemērojama. Šādos apstākļos Komisija, nepārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, varēja pamatoties tikai uz apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā minēto secinājumu, saskaņā ar kuru Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas būtiskais nosacījums, kas attiecas uz attiecīgā uzņēmuma ekonomiskās dzīvotspējas apdraudēšanu un visu tās aktīvu vērtības zudumu, nebija izpildīts. Līdz ar to prasītājas iebildums, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jānoraida.

211    Katrā ziņā no iepriekš 49.–51. punktā minētās judikatūras izriet, ka šajā gadījumā Vispārējai tiesai ir ne tikai jāveic apstrīdētā lēmuma likumības pārbaude gan attiecībā uz formu, gan arī pēc būtības, bet arī jāīsteno tās neierobežotā kompetence, kas nozīmē, ka tā Komisijas vērtējumu var aizstāt ar savējo.

212    Savienības tiesas neierobežotās kompetences izmantošana var attaisnot tādu papildu informācijas elementu iesniegšanu un to ņemšanu vērā, kuru minēšanu kā tādu neprasa pienākums norādīt pamatojumu (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑248/98 P KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 40. punkts; iepriekš 49. punktā minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 55. punkts, un iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 215. punkts). Vajadzības gadījumā, ņemot vērā šādus papildu elementus, kas nav minēti Komisijas lēmumā, Savienības tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var it īpaši secināt, ka uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 71. un 72. punkts), arī tad, ja Komisijas lēmums nav pietiekami pamatots (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑107.* lpp., 190. punkts).

213    Šajā gadījumā prasītāja pēc būtības apstrīd Komisijas vērtējumu, kas tai lika noraidīt lūgumu ņemt vērā prasītājas maksātnespēju. Tā šajā ziņā ne tikai apgalvo, ka ir pieļauta kļūda faktos vai acīmredzama kļūda vērtējumā, bet arī lūdz Vispārējo tiesu īstenot savu neierobežoto kompetenci. Savukārt Komisija iebildumu rakstā lūdz Vispārējo tiesu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atstāt spēkā naudas soda apmēru gadījumā, ja tā uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatos.

214    Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīts iepriekš minētais prasītājas lūgums – pirms tas vajadzības gadījumā tiek atcelts šī iemesla dēļ –, ir jāizvērtē tā prasītājas argumentācija, ar ko pēc būtības tiek apstrīdēta šī lūguma noraidīšana, lai noteiktu ne tikai, vai ar šo noraidījumu ir pieļautas prasītājas apgalvotās kļūdas pēc būtības, bet arī vai Tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci šajā jomā, ir jāatceļ naudas sods vai jāsamazina tā apmērs, kā lūdz prasītāja, vai arī jāatstāj tas spēkā, kā lūdz Komisija.

215    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka gan eksperta ziņojumā, ko prasītāja pievienojusi savai atbildei uz paziņojumu par iebildumiem, gan 2009. gada 27. marta vēstulē ne tikai īpaši nav aplūkots jautājums par prasītājas uzņēmuma dzīvotspēju un tās aktīvu visas vērtības iespējamo zudumu naudas soda uzlikšanas dēļ (skat. iepriekš 199. un 200. punktu), bet nav arī iekļauts neviens fakts, kas liecinātu par to, ka šāda varbūtība pastāvēja.

216    Otrkārt, argumenti, ko prasītāja izvirzījusi savā prasības pieteikumā, arī neliecina par šādu varbūtību, bet, gluži pretēji, liek domāt, ka pat bankrota gadījumā pēc prasītājas rekapitalizācijas vai pēc tam, kad kāds cits uzņēmums būtu pārņēmis visus prasītājas aktīvus, būtu iespējama uzņēmuma darbības turpināšana. Faktiski, neraugoties uz to, ka prasītāja saskaņā ar tās pašas apgalvojumiem “jau kādu laiku atradās uz bankrota sliekšņa”, 2008. gadā sabiedrībai pievienojās jauns akcionārs, kas liecina par to, ka bija investori, kurus interesēja līdzdalības iegūšana prasītājas uzņēmumā. To var skaidrot ar apstākli, ka – kā norādījusi pati prasītāja – tā kalcija karbīda tirgu bija ievērojama konkurente un ka finansiālās problēmas, ar kurām tā bija saskārusies, nebija saistītas ar tās konkurētspēju tirgū.

217    Treškārt, prasītājas valdes 2009. gada 17. septembra paziņojuma, kas adresēts tās “tirdzniecības partneriem” un ko Komisija pievienojusi sava iebildumu raksta pielikumā, formulējums apstiprina šo uzskatu. Tajā ir norādīts, ka pieteikuma par prasītājas bankrota atzīšanu mērķis bija pasargāt tās aktīvus, lai saglabātu ražošanu. Prasītājas valde apgalvo, ka prasītāja bija spējīga saglabāt savu pozīciju tirgū, kas esot “dzīvotspējas un iekšējā spēka pazīme”, un atsaucas uz “sabiedrības atdzīvināšanas procedūru”, kas nekādā ziņā neapdraudētu tās “darbības spēju un maksātspēju”.

218    Ceturtkārt, argumentācija, ko prasītāja ir izvirzījusi replikā, lai pierādītu, ka tās likvidācija bija neizbēgama un ka tās aktīvi zaudētu visu vērtību, arī nav pārliecinoša. Šādā kontekstā prasītāja vispirms atbild uz Komisijas argumentu, kas minēts tās iebildumu rakstā un saskaņā ar kuru prasītāja jau bija izveidojusi uzkrājumus aptuveni EUR 11 miljonu apmērā, lai samaksātu šo naudas sodu. Šādam argumentam nav nozīmes, jo tas neattiecas uz iespējamo uzņēmuma darbības turpināšanu pēc tam, kad tas tiks atzīts par bankrotējušu, bet gan uz jautājumu, vai šis bankrots būtu nenovēršamas sekas, ko izraisītu naudas soda uzlikšana.

219    Šajā argumentācijas daļā prasītāja aplūko vēl divus jautājumus. Pirmkārt, tā atbild uz Komisijas apgalvojumiem attiecībā uz to, ka kāds cits uzņēmums, iespējams, iegādātos tās aktīvus. Otrkārt, tā atbild uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru tā neesot pieprasījusi uzsākt sanācijas procedūru.

220    Attiecībā uz pirmo no abiem iepriekšējā punktā minētajiem jautājumiem prasītāja apgalvo, ka ir “grūti pierādīt to, ka kaut kas nekad nenotiks”, bet ka tā nezina nevienu uzņēmumu, kurš būtu bijis “ieinteresēts atpirkt tās aktīvus (tostarp pasīvus)”. Šī atbilde ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu. Faktiski tas, ka notiek tāda bankrotējušas sabiedrības visu aktīvu pārdošana, lai tā varētu turpināt darboties, kas minēta iepriekš 189. punktā, nenozīmē – pretēji tam, kā uzskata prasītāja –, ka pircējam pāriet arī šīs sabiedrības pasīvi. Pasīvos ietilpstošie parādi tiek segti no ieņēmumiem no pārdošanas. Iespējams, ka tie tiek segti tikai daļēji, citādi sabiedrība netiktu atzīta par bankrotējušu. Tomēr nemainīgs paliek fakts, ka pārsvarā bankrotējušas sabiedrības visu aktīvu globāla pārdošana, lai tā varētu turpināt savu darbību, var radīt labāku rezultātu nekā katras aktīvu pozīcijas individuāla pārdošana, jo bankrotējuša uzņēmuma visu aktīvu globāla pārdošana ļauj realizēt arī nemateriālas vērtības, kā, piemēram, tā reputāciju tirgū, un turklāt ļauj ieinteresētajam pircējam attīstīt darbību šajā nozarē un izvairīties no grūtībām, izmaksām un sarežģījumiem, kas saistīti ar pilnīgi jauna uzņēmuma izveidi.

221    Šādos apstākļos būtu pamatoti sagaidīt, lai prasītāja paskaidro, kādēļ šīs lietas apstākļos tiek izslēgta iespēja, ka tās uzņēmumu atpirktu kāda cita vienība, it īpaši tādēļ, ka tā pati apgalvoja, ka tā bija ievērojama konkurente tirgū. Tomēr prasītāja tikai norāda, ka tās darbības turpināšana bija atkarīga no “kreditoru komitejas” atzinuma un, ja šī komiteja būtu atzinusi, “ka rentablāk [būtu] pārdot sabiedrības aktīvus, nevis saglabāt tās darbību [..], ražotne [tiktu] slēgta [..] un darbības atjaunošana būtu ārkārtīgi smaga gan finansiālā, gan tehniskā ziņā”, līdz ar to “būtu pamatoti domāt, ka vismaz daļa aktīvu un ražošanas iekārtu neradītu nekādu interesi pircējiem un tādēļ tie zaudētu visu faktisko vērtību”.

222    Šajā ziņā prasītāja ir iesniegusi arī eksperta ziņojumu, kurā ir secināts, ka prasītājas ražošanu varētu slēgt laika posmā no 10 līdz 18 nedēļām, neradot nekādu risku tās darba ņēmējiem, bet ka vielām, kas paliktu tās ražošanas iekārtās, būtu “spēcīga ietekme” uz vidi un ka šo iekārtu demontēšana būtu jāveic ekspertiem, un ka tās ilgumu un izmaksas ir grūti paredzēt.

223    Jākonstatē, ka iepriekšējos divos punktos īsumā izklāstītā prasītājas argumentācija ir nepilnīga un pat pretrunīga. Tās izvirzītie argumenti, kā arī iesniegtais ekspertu ziņojums liek domāt, ka visu tās aktīvu pārdošana, lai turpinātu tās darbību, būtu vēlamākais risinājums, tostarp tās kreditoriem. Tomēr prasītāja nav izskaidrojusi, uz kāda pamata kreditoru komiteja varēja secināt, neraugoties uz šiem faktoriem, ka rentablāk būtu pārdot tās aktīvus un izbeigt tās ražošanu.

224    Saistībā ar sanācijas procedūru ir jānorāda, ka Komisija savā iebildumu rakstā ir pārņēmusi argumentu, kurš jau bija izvirzīts pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros. Tomēr no iepriekš 5. punktā minētā rīkojuma lietā Novácke chemické závody/Komisija (25. un 49. punkts) izriet, ka sanācijas procedūra ir jāuzsāk pirms uzņēmuma atzīšanas par bankrotējušu. No tā izriet, ka šis arguments attiecas uz jautājumu, kā varētu novērst bankrota atzīšanu, un nevis uz šādas atzīšanas sekām. Līdz ar to arī tam nav nozīmes (skat. arī iepriekš 218. punktu). Katrā ziņā prasītāja, atbildot uz šo argumentu, tikai norādīja, ka daži no tās kreditoriem sanācijas plānam būtu varējuši piekrist tikai tad, ja tas būtu bijis saderīgs ar noteikumiem par valsts atbalstu, nepaskaidrojot, kādēļ šādas saderības iespēja tika izslēgta. Turpinot tā atkārto vājos un nepamatotos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem trešajai pusei “nebija būtiskas intereses” iegādāties tās akcijas vai uzņēmumu.

225    Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītājai nav izdevies pierādīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini atteikusies ņemt vērā prasītājas maksātnespēju Pamatnostādņu 35. punkta izpratnē.

226    Šo secinājumu apstiprina prasītājas atbilde uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem, aicinot tos papildināt savu argumentāciju attiecībā uz šo pamatu, it īpaši attiecībā uz perspektīvu pārdot visus prasītājas aktīvus, lai varētu turpināt tās darbību.

227    Faktiski prasītāja ir apstiprinājusi, ka 2012. gada 16. janvārī bankrota procedūras ietvaros tika pārdoti visi tās aktīvi bez jebkādām saistībām – izņemot tos, kas tika pārņemti pēc tās atzīšanas par bankrotējušu – par cenu EUR 2,2 miljoni, ko prasītāja bija atzinusi par “nenozīmīgu”. Saskaņā ar prasītājas viedokli tas, ka šī cena atbilst tikai daļai no prasītājai uzliktā naudas soda, apstiprina visu tās aktīvu vērtības zudumu.

228    Neraugoties uz to, vai visus prasītājas aktīvus bija iespējams pārdot par augstāku cenu nekā tā, par kuru tie faktiski tika pārdoti, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā minēto cenu, katrā ziņā runa nav par minēto aktīvu vērtības zudumu pilnībā. Faktiski nekādā ziņā nepierādīdama, ka visu šo aktīvu pārdošana, lai turpinātu tās darbību, bija maz ticama vai pat neiespējama, prasītāja, gluži pretēji, apstiprināja, ka šāda pārdošana faktiski ir notikusi.

229    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka priekšnosacījumi iespējamai Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanai prasītājas gadījumā nebija izpildīti, un katrā ziņā, īstenojot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, ir jāatzīst, ka ar argumentāciju, ko prasītāja izvirzījusi šī pamata ietvaros, nevar pamatot prasītājai uzliktā naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu, bet, gluži pretēji, šī argumentācija pamato uzliktā naudas soda saglabāšanu. Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu

230    Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka, uzliekot tai pārmērīgu naudas sodu, apstrīdētais lēmums var izraisīt konkurences izkropļošanu vai likvidēšanu kalcija karbīda tirgū un tādējādi – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu. Pamatojoties uz Tiesas 1973. gada 21. februāra spriedumu lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija (Recueil, 215. lpp., 23. un 24. punkts), prasītāja apgalvo, ka no šīs normas izriet, ka tādu konkurences tiesību normu piemērošana, kas varētu radīt konkurences izkropļošanu vai likvidēšanu, ir aizliegta, pat ja tas nav tieši paredzēts Savienības tiesībās. Tā uzskata, ka šī tiesību norma ir saistoša ne tikai uzņēmumiem, bet arī Savienības iestādēm, un ka līdz ar to, ja šāda iestāde pieņem pasākumu, kas traucē vai likvidē konkurenci, tā pārkāpj minēto tiesību normu, pat ja tā nav pārkāpusi nevienu citu Savienības tiesību noteikumu.

231    Šī pamata ietvaros prasītāja atkārto apgalvojumu, kurš jau tika izvirzīts otrā pamata ietvaros un saskaņā ar kuru tai uzliktā naudas soda sekas būs tās atzīšana par bankrotējušu un tās aiziešana no attiecīgā tirgus. Tā turklāt, atsaucoties uz konkrētu informāciju apstrīdētajā lēmumā un pamatojoties uz Herfindāla‑Hiršmana indeksu, ko konkurences iestādes, tostarp Komisija, izmantoja, lai izvērtētu koncentrācijas pakāpi attiecīgajā tirgū, norāda, ka šajā gadījumā kalcija karbīda pulvera un granulu tirgus jau bija ar ļoti lielu koncentrācijas pakāpi. Līdz ar to tā norāda, ka, ņemot vērā to, ka tā ir viena no ievērojamākajām konkurentēm šajos tirgos, tās likvidēšana vēl vairāk pastiprinātu koordināciju starp citiem konkurentiem, neraugoties uz tiem uzliktajām sankcijām. Tās tirgus daļas visticamāk tiktu sadalītas starp citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas nozīmētu koncentrācijas pieaugumu un pilnīgi noteikti – konkurences likvidēšanu minētajos tirgos.

232    Prasītāja it īpaši atsaucas uz iespējamību, ka tās attiecīgās tirgus daļas varētu pārņemt Akzo Nobel, un apgalvo, ka Herfindāla‑Hiršmana indekss šajā gadījumā liecinot par būtisku pieaugumu. Šāds pieņēmums, pēc prasītājas domām, “norādot uz absurdu un netaisnīgu rezultātu”, kāds izrietētu no “mehāniskas un nekompetentas konkurences tiesību normu piemērošanas”. Akzo Nobel, “ekonomikas milzis”, kuram piederot būtiska attiecīgā tirgus daļa un kurš jau esot bijis sodīts par dalību citās aizliegtās vienošanās, un kurš esot bijis aktīvs strīdīgās aizliegtās vienošanās dalībnieks, galu galā noteikti gūtu labumu no apstrīdētā lēmuma, jo tas ne tikai būtu ieguvis atbrīvojumu no naudas soda, bet arī būtu ieguvis prasītājas klientus. Pēc prasītājas domām, šāds rezultāts ne tikai acīmredzami ir pretrunā konkurences tiesību mērķim, bet arī elementāriem taisnīguma principiem.

233    Šādai argumentācijai nevar piekrist.

234    Pirmkārt, arguments, kas attiecas uz EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu, ir jānoraida.

235    Protams, kā Tiesa ir nospriedusi iepriekš 230. punktā minētajā spriedumā lietā Europemballage un Continental Can/Komisija (23. un 24. punkts), uz kuru atsaucas prasītāja, šī tiesību norma ir veltīta mērķim, kura piemērojamība ir definēta vairākās EK līguma normās, kuru interpretācija ir atkarīga no šī mērķa. Paredzot ieviest sistēmu, kas nodrošinātu, lai konkurence kopējā tirgū netiek traucēta, EKL 3. panta 1. punkta g)apakšpunkts a fortiori pieprasa, lai konkurence netiktu likvidēta. Šī prasība ir tik būtiska, ka bez tās daudzas EK līguma normas zaudētu nozīmi. Tādējādi konkurences ierobežojumi, kurus šis līgums pieļauj ar dažiem nosacījumiem tādu iemeslu dēļ, kas attiecas uz nepieciešamību saskaņot dažādos mērķus, ir ierobežoti ar šo prasību, un šī ierobežojuma neievērošana radītu risku, ka konkurences pavājināšana varētu negatīvi ietekmēt kopējo tirgu.

236    Tomēr šiem apsvērumiem, kas paši par sevi ir pareizi, nav nozīmes saistībā ar sankciju uzlikšanu uzņēmumam, kurš ir pārkāpis konkurences tiesību normas ar savu dalību nolīgumā starp uzņēmumiem vai saskaņotās darbības, kuru mērķis ir novērst, ierobežot vai traucēt konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski savā argumentācijā prasītāja pilnīgi nav ņēmusi vērā faktu, ka pēc aizliegtās vienošanās, par kuru ar apstrīdēto lēmumu tika uzliktas sankcijas, konkurence attiecīgajā tirgū šajā gadījumā bija traucēta vai pat likvidēta. Apstrīdētā lēmuma mērķis tieši ir labot šo situāciju, tostarp uzliekot piemērotas sankcijas.

237    Jānorāda, ka Komisijas uzliktās sankcijas, kad tā ir konstatējusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir veids, kādā it īpaši var sasniegt EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto mērķi, un to pavisam noteikti nevar uzskatīt par šīs tiesības normas pārkāpumu. Tomēr saskaņā ar samērīguma principu, kam jākalpo par vadmotīvu Komisijas rīcībai šajā jomā (skat. iepriekš 44. un 46. punktu), ir jāizvairās no pārmērīgām sankcijām, kas nav nepieciešamas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Līdz ar to prasītājas argumentācija, kas izvirzīta šī pamata ietvaros, ir jāizvērtē tikai saistībā ar iespējamo samērīguma principa pārkāpumu.

238    Otrkārt, lai prasītājas argumentāciju izvērtētu šajā ziņā, ir jānorāda, ka pastāvīgā judikatūra, kas minēta iepriekš 186. punktā un saskaņā ar kuru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā ieinteresētā uzņēmuma grūto finansiālo situāciju, nenozīmē, ka tā nedrīkst šādi rīkoties (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 314. punkts). Nepieciešamība ievērot samērīguma principu faktiski neļauj uzlikt naudas sodu, kas pārsniegtu samērīgas sankcijas par konstatēto pārkāpumu un kas varētu apdraudēt pat attiecīgā uzņēmuma pastāvēšanu. It īpaši tas ir tādēļ, ka uzņēmuma izzušanai no attiecīgā tirgus noteikti būtu kaitējoša ietekme attiecībā uz konkurenci.

239    Tomēr nekas prasītājas argumentācijā neļauj secināt, ka tai uzliktais naudas sods ietilptu iepriekšējā punktā aprakstītajā situācijā un ka līdz ar to tā apmēra noteikšana būtu pretrunā samērīguma principam.

240    No vienas puses, prasītājas argumentācija ir balstīta uz pieņēmumu, ka šī naudas soda uzlikšana izraisītu tās aiziešanu no attiecīgajiem tirgiem, taču šis pieņēmums izrādās kļūdains, ņemot vērā otrā pamata izvērtēšanas ietvaros minētos iemeslus (skat. iepriekš 215.–228. punktu).

241    No otras puses, pat pieņemot, ka prasītāja varētu aiziet no attiecīgajiem tirgiem, nekas tās argumentācijā neļauj secināt, ka šādā gadījumā konkurence šajos tirgos tiktu izslēgta vai būtiski samazināta.

242    Šajā ziņā ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma 44. apsvēruma izriet, ko nekādā ziņā neapstrīd prasītāja, ka kalcija karbīds ir sprāgstošs, tādēļ tas ir salīdzinoši grūti transportējams. Līdz ar to dominējošā stāvokļa vai monopola izveidošanās šajā tirgu ir vēl vairāk apgrūtināta, jo ražotāja rīcībā būtu jābūt vairākām ražotnēm, kas izvietotas attiecīgajā teritorijā, lai tas varētu dominēt tirgū.

243    Turklāt, pamatojot savu tēzi, saskaņā ar kuru tās aiziešana no attiecīgajiem tirgiem tajos radītu konkurences ierobežojumu vai pat tās izslēgšanu, prasītāja atsaucas arī uz iespēju, ka tās klientus varētu pārņemt Akzo Nobel. Tomēr tā nekādi nepaskaidro, kādēļ tās klientus visticamāk pārņemtu Akzo Nobel un nevis kāds cits šo pašu tirgu dalībnieks.

244    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā ietvertās tabulas izriet, ka Akzo Nobel piederēja 20 līdz 25 % kalcija karbīda pulvera tirgus un 5 līdz 10 % kalcija karbīda granulu tirgus. Līdz ar to gadījumā, ja Akzo Nobel pārņemtu prasītājas klientūru, tā nekādā ziņā neiegūtu monopolu šajos abos tirgos. Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar 80. zemsvītras piezīmi, uz kuru ir norādīts apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā, Akzo Nobel nebija galvenā piegādātāja “kontinentālajā tirgū”, kura dalībniece bija prasītāja. Faktiski ievērojama daļa no Akzo Noblel tirgus daļas atbilstoši šai pašai zemsvītras piezīmei, šķiet, izriet no apstākļa, ka tā bija vienīgā “ziemeļu reģionā” nodibinātā ražotāja. Šie elementi, kurus prasītāja nav apstrīdējusi, runā pretī gan jebkuram pieņēmumam, ka gadījumā, ja tā aizietu no minētajiem tirgiem, tās klientūru pārņemtu Akzo Nobel, gan arī pret varbūtību, ka Akzo Nobel varētu iegūt dominējošo stāvokli šajos tirgos, ja tai izdotos pārņemt prasītājs klientūru.

245    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka trešais pamats nav pamatots un ka tas ir jānoraida. Turklāt Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci jautājumā par prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, uzskata, ka šis apmērs katrā ziņā atbilst lietas apstākļiem, ņemot vērā Komisijas konstatētā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī prasītājas saimnieciskos resursus. Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

246    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmajai daļai lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši šī paša panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

247    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Novácke chemické závody a.s. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 12. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpti tādi vispārējie principi kā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes princips

Pamatnostādnes

Apstrīdētais lēmums

Par prasītājas izvirzītajiem iebildumiem

– Ievada apsvērumi

– Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz naudas soda preventīvo raksturu

– Par otro iebildumu, kas attiecas uz vainu pastiprinošiem apstākļiem

– Par trešo iebildumu, kas attiecas uz vainu mīkstinošiem apstākļiem

– Par ceturto iebildumu attiecībā uz Almamet piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu

– Par piekto iebildumu attiecībā uz naudas sodu tiktāl, ciktāl tas tika aprēķināts kā procentuāla daļa no apstrīdētā lēmuma adresātu kopējā apgrozījuma

– Par sesto iebildumu, kas izvirzīts tiesas sēdē un attiecas uz pārdošanas apjomu, kas jāņem vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu

Par otro pamatu, kas atteicas uz būtisku formas prasību pārkāpumu, kļūdu faktos, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisija atteicās ņemt vērā prasītājas maksātnespēju

Pamatnostādnes

Apstrīdētais lēmums

Vispārējās tiesas vērtējums

Par trešo pamatu, kas attiecas uz EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.