Language of document : ECLI:EU:C:2013:522

Lieta C‑501/11 P

Schindler Holding Ltd u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Liftu un eskalatoru ierīkošanas un apkopes tirgus – Mātesuzņēmuma atbildība par tā meitasuzņēmuma izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem – Holdinga sabiedrība – Uzņēmuma iekšējā atbilstības programma (“Atbilstības konkurences noteikumiem programma”) – Pamattiesības – Tiesiskas valsts principi naudas sodu noteikšanā – Varas dalīšana, tiesiskuma princips, atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un vainojamības princips – Regula (EK) Nr. 1/2003 – 23. panta 2. punkts – Spēkā esamība – Komisijas 1998. gada pamatnostādņu tiesiskums

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 18. jūlija spriedums

1.        Prasība atcelt tiesību aktu – Apstrīdētais akts – Akta likumības vērtējums, pamatojoties uz tā pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju – Atpakaļejoši apsvērumi – Ietekmes neesamība

(LESD 263. pants)

2.        Pamattiesības – Eiropas Cilvēktiesību konvencija – Instruments, kas nav formāli iekļauts Savienības tiesību sistēmā

(LES 6. panta 3. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkts)

3.        Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Konkurences tiesību jomā pieņemto Komisijas lēmumu pārbaude tiesā – Tiesiskuma pārbaude un neierobežota konkurence saistībā gan ar tiesiskajiem, gan faktiskajiem apstākļiem – Pārkāpums – Neesamība

(LESD 263. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

4.        Apelācija – Pamati – Tas, ka nav kritizēts Vispārējās tiesas argumentācijas precīzs aspekts – Tas, ka nav norādīti kritizētie pārsūdzētā sprieduma aspekti – Nepieņemamība

(LESD 256. pants; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

5.        Apelācija – Pamati – Pamats, kas pirmoreiz izvirzīts apelācijas tiesvedībā – Nepieņemamība

(Tiesas statūtu 58. pants; Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkts un 113. panta 2. punkts)

6.        Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Rīcības brīvība, kas Komisijai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu – Sodu tiesiskuma principa pārkāpums – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

7.        Iestāžu akti – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Juridiskā būtība – Indikatīva uzvedības norma – Pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu – Iestāžu kompetence tās pieņemt

(LESD 290. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

8.        Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai piemērošana – Atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums – Neesamība – Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

9.        Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Piemērojamība personām – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiskā vienība, kas eventuāli sastāv no mātesuzņēmuma un meitasuzņēmumiem – Šādas ekonomiskās vienības vainošana pārkāpumā – Pieļaujamība – Personiskās atbildības principa pārkāpums – Neesamība

(LESD 101. un 102. pants)

10.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtēšanas kritēriji – Prezumpcija par noteicošu ietekmi, ko mātesuzņēmums īsteno pār tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Atspēkojams raksturs – Komercpolitikas noteikšana – Tās eventuāli autonomā rakstura noteikšanas kritēriji

(LESD 101. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

11.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu un pierādījumu vērtējums – Nepieņemamība

(LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

12.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Īpašumtiesības

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants)

13.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Pienākums ņemt vērā konkrēto ietekmi uz tirgu – Apjoms – Pret konkurenci vērstas prakses iedarbība – Nenoteicošs kritērijs

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

14.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbilstošās tiesību normas – Komisijas pieņemtās pamatnostādnes – Komisijas paziņojums par sadarbību un par atbrīvojumu no naudas soda un tā apmēra samazināšanu sakarā ar apsūdzēto uzņēmumu sadarbību – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Apjoms

(LESD 263. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03 un Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 21. punkts)

15.      Apelācija – Tiesas kompetence – Vispārējās tiesas novērtējuma, ko tā veikusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas pārkāpuši līguma konkurences noteikumus, uzlikto naudas soda apmēru, apšaubīšana ar taisnīgumu saistītu iemeslu dēļ – Izslēgšana – Šāda novērtējuma apšaubīšana nediskriminācijas principa pārkāpuma dēļ – Pieļaujamība

(LESD 261. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 31., 56. un 65. punktu)

2.        Lai gan – kā ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijā, ietilpst Savienības tiesības kā vispārējie principi un lai gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts pienākums tajā ietvertajām tiesībām piešķirt tādu pašu nozīmi un piemērošanas jomu kā atbilstošajām tiesībām, kas ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijā, šī pēdējā minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, tomēr nav Savienības tiesību sistēmā integrēts formāls juridisks instruments.

(sal. ar 32. un 124. punktu)

3.        Tas, ka lēmumus, ar ko piemēro naudas sodus konkurences jomā, pieņem Komisija, pats par sevi nav pretrunā Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 6. pantam. Lemjot par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš pašlaik ir izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un kas Savienības tiesībās atbilst minētās konvencijas 6. panta 1. punktam, papildus LESD paredzētajai tiesiskuma pārbaudei Savienības tiesai ir neierobežota kompetence, kas tai atbilstoši LESD 261. pantam ir atzīta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu un kas pilnvaro to aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu. Tā kā Līgumos paredzētā pārbaude nozīmē, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan juridisko pārbaudi un ka tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru, Tiesa ir secinājusi, – nešķiet, ka LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude, ko papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētā neierobežotā kompetence attiecībā uz naudas soda apmēru, būtu pretrunā pašlaik Hartas 47. pantā paredzētā principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām.

(sal. ar 33., 36. un 38. punktu)

4.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 43.–45., 81., 84. un 106. punktu)

5.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 54., 55., 83. un 106. punktu)

6.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 56.–58. punktu)

7.        Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumiem nav nedz tiesību akts, nedz deleģēts tiesību akts LESD 290. panta 1. punkta izpratnē, nedz arī juridiskais pamats konkurences jomā piemērotajiem naudas sodiem, kas pieņemti, pamatojoties vienīgi uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu. Šajās pamatnostādnēs ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādīdama iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu, un ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru. Neviena līgumu norma neaizliedz iestādei pieņemt šādu indikatīvu uzvedības normu. No tā izriet, ka Komisijas kompetencē bija pieņemt minētās pamatnostādnes.

(sal. ar 66.–69. punktu)

8.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 75. punktu)

9.        Lai gan juridisko personu personiskās atbildības principam ir īpaša nozīme, tostarp no atbildības viedokļa civiltiesību jomā, tas nevarot būt svarīgs, nosakot pārkāpuma konkurences tiesībās izdarītāju saistībā ar uzņēmumu konkrēto rīcību. Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot uzņēmuma jēdzienu, ar to apzīmējot tāda konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju, nevis sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienu, kas lietots LESD 54. pantā. Šis jēdziens apzīmē ekonomisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda ekonomiska vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. No tā izriet, ka, ja ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai ir jāatbild par pārkāpumu.

(sal. ar 101.–104. un 129. punktu)

10.      Prezumpcijas par mātesuzņēmuma izšķirošās ietekmes īstenošanu pār tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošu meitasuzņēmumu mērķis ir līdzsvarot, pirmkārt, mērķa sodīt par konkurences noteikumiem, it īpaši EKL 81. pantam, pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanos svarīgumu un, otrkārt, atsevišķu vispārējo Savienības tiesību principu, tostarp nevainīguma prezumpcijas, soda individuālas attiecināmības, tiesiskās noteiktības principa, kā arī tiesību uz aizstāvību, ieskaitot lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu, prasības. Tomēr šī prezumpcija ir atspēkojama. Vienības, kuras vēlas atspēkot attiecīgo prezumpciju, var iesniegt visus pierādījumus, ka meitasuzņēmums un mātesuzņēmums neveido vienu ekonomisku vienību, bet ka meitasuzņēmums rīkojas tirgū patstāvīgi.

Lai noteiktu, vai meitas sabiedrība savu uzvedību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuras vieno šo meitas sabiedrību un mātes sabiedrību, kas var atšķirties katrā atsevišķā gadījumā un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitīti. Šajā sakarā komercdarbības politika ir tikai viens no elementiem citu vidū, un tātad tā nav jāinterpretē sašaurināti.

Turklāt tas, ka mātesuzņēmums ir pieņēmis uzvedības kodeksu, lai novērstu, ka meitasuzņēmumi pārkāpj konkurences tiesības, un ka tas ir pieņēmis ar šīm tiesībām saistītas pamatnostādnes, pirmkārt, nekādi nemaina šajā ziņā konstatēto pārkāpuma faktu un, otrkārt, ar to nevar tikt pierādīts, ka minētie meitasuzņēmumi patstāvīgi noteica savu komercdarbības politiku. Tas, ka atsevišķi tā meitasuzņēmumu darbinieki nav ievērojuši minēto uzvedības kodeksu, nav pietiekams, lai tiktu pierādīts, ka attiecīgo meitasuzņēmumu komercdarbības politika bija patstāvīga.

(sal. ar 108.–110., 112.–114. punktu)

11.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 115., 158. un 159. punktu)

12.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 124. un 128. punktu)

13.      Uzliktā naudas soda par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu summas noteikšanas ietvaros, lai arī konkrētā ietekme uz tirgu ir vērā ņemams elements pārkāpuma smaguma noteikšanā, runa ir par vienu no daudziem kritērijiem, proti, tādiem kā pārkāpuma būtība un ģeogrāfiskā tirgus apjoms. No tā izriet, ka konkurenci ierobežojošas darbības ietekme uz tirgu pati par sevi nav noteicošais kritērijs, novērtējot naudas soda pamatsummu. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minētajām sekām, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadali. Turklāt no pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem 1. A punkta pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja to var noteikt. Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā attiecīgā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu – pieņemot, ka šī ietekme ir bijusi patiešām nosakāma, – tad tā to būtu darījusi tikai virspusēji. Tādējādi, ja Vispārējā tiesa ņem vērā attiecīgā pārkāpuma konkrēto ietekmi tirgū, pieņemot, ka šī ietekme faktiski ir bijusi nosakāma, tad Vispārējā tiesa rīkojas pilnības labad.

(sal. ar 134.–136. punktu)

14.      Īstenojot tiesiskuma pārbaudi lēmumam, ar ko tiek piemēroti naudas sodi par konkurences noteikumu pārkāpumu, Savienības tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot 1998. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu vērtējumu, lai atteiktos veikt padziļinātu gan juridisku, gan faktisku pārbaudi. Šis noteikums ir piemērojams arī tad, kad tiesa pārbauda, vai Komisija pareizi ir piemērojusi paziņojumu par atbrīvojumu no naudas sodiem un to apmēra samazināšanu lietās, kas attiecas uz aizliegtajām vienošanām, par apsūdzēto uzņēmumu sadarbību. Katrā ziņā vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz labvēlīgi izturēties tikai pret uzņēmumu, kas sniedz būtisku pievienoto vērtību 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē, jo šīs tiesību normas mērķis ir leģitīms.

(sal. ar 155. un 159. punktu)

15.      Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu novērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem piemēroti par Savienības tiesību pārkāpumu. Tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai šajā ziņā būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru.

Šajā ziņā tas, vai no naudas soda izriet nesamērīgs apgrūtinājums personai, kurai tas piemērots, nevar tikt vērtēts, tikai pamatojoties uz tā nominālo summu. Tas it īpaši ir atkarīgs arī no adresāta finansiālā stāvokļa. Šajā ziņā jāuzsver, ka tad, ja naudas sodi tiek piemēroti uzņēmumam, kas veido ekonomisku vienību un kas tikai formāli sastāv no vairākām juridiskajām personām, pēdējo minēto personu finansiālais stāvoklis nevar tikt ņemts vērā individualizēti.

(sal. ar 164., 165., 168. un 169. punktu)