ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 29. maijā (1)
Lieta C‑101/12
Herbert Schaible
pret
Land Baden-Württemberg
(Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lauksaimniecība – Regula (EK) Nr. 21/2004 – Aitu un kazu identifikācija un reģistrācija – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pants – Hartas 20. pants – Samērīgums – Vienlīdzība
1. Epizootisko slimību apkarošana ir leģitīms ES likumdevēja mērķis. Tomēr jaunā aitu un kazu individuālā elektroniskās identifikācijas sistēma, kas izveidota ar Padomes 2003. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un Direktīvas 92/102/EEK un 64/432/EEK (2), nav piemērota šī mērķa sasniegšanai, ir pārlieku apgrūtinoša un dārga, kā arī diskriminējoša. Ar šīs regulas noteikumiem tiek pārkāpta dzīvnieku audzētāju uzņēmējdarbības brīvība, kas ietverta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. pantā, un Hartas 20. pantā ietvertais vienlīdzības princips, un tādējādi tā nav spēkā.
2. Tāds būtībā ir galvenais arguments, ko izvirzījis Herbert Schaible (turpmāk tekstā – “H. Schaible”), Vācijas aitu audzētājs, kuram pieder 420 aitu, tiesvedībā Verwaltungsgericht Stuttgart (Štutgartes Administratīvā tiesa, Vācija), kur viņš ir vērsies pret Land Baden-Württemberg, lai tiktu atbrīvots no virknes Regulā Nr. 21/2004 paredzēto pienākumu.
3. Šajos secinājumos es centīšos parādīt, kāpēc, manuprāt, H. Schaible izvirzītie juridiskie argumenti nav pietiekami pamatoti. Attiecīgi es ierosināšu, lai Tiesa, atbildot uz valsts tiesas lūgumu, nolemtu, ka uzdoto jautājumu izskatīšana nav atklājusi nevienu tādu faktoru, kas padarītu izskatāmos noteikumus par spēkā neesošiem. Visbeidzot, ciktāl manis veiktā analīze rādīs, ka faktiska šīs regulas piemērošana potenciāli var radīt šķērsli pilnīgai tās galvenā mērķa sasniegšanai un vispārējam sistēmas taisnīgumam, es īsi izklāstīšu dažus apsvērumus de lege ferenda.
I – Tiesiskais pamats
4. Regulas Nr. 21/2004 preambulas 1., 3. un 11. apsvērumā ir noteikts:
“1) Ievērojot 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvā 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienas iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu, dzīvnieki Kopienas iekšējai tirdzniecībai jāidentificē saskaņā ar Kopienas noteikumu prasībām un jāreģistrē tā, lai varētu noteikt izcelsmes vai tranzīta saimniecību, centru vai organizāciju. [..]
[..]
3) Noteikumi par aitu un kazu reģistrēšanu un identificēšanu konkrēti ir noteikti Direktīvā 92/102/EEK. Attiecībā uz aitām un kazām pieredze, jo īpaši mutes un nagu sērgas krīze, ir parādījusi, ka Direktīvas 92/102/EEK īstenošana nav apmierinoša un ir vajadzīgi uzlabojumi. Tādēļ jānosaka daudz stingrāki un specifiskāki noteikumi. [..]
[..]
11) Dalībvalstīs, kurās ir relatīvi neliels aitu vai kazu skaits, elektroniskās identifikācijas sistēma var nebūt pietiekami pamatota; tādēļ ieteicams, lai šādas dalībvalstis varētu izvēlēties, vai piemērot šo sistēmu. [..]”
5. Saskaņā ar Regulas Nr. 21/2004 1. panta 1. punktu:
“1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šīs regulas noteikumiem izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu.”
6. Saskaņā ar Regulas Nr. 21/2004 3. panta 1. punktu dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmā ir jābūt šādiem elementiem: “a) katra dzīvnieka identificēšanas līdzekļiem; b) atjauninātiem reģistriem, ko glabā katrā saimniecībā; c) pavaddokumentiem; d) galvenajam reģistram vai elektroniskai datubāzei”.
7. Regulas Nr. 21/2004 4. pantā, ciktāl tas ir būtiski šajā lietā, ir paredzēts:
“1. Laikposmā, kas no dzīvnieka dzimšanas jānosaka dalībvalstij, un katrā ziņā pirms dzīvnieka aizvešanas no saimniecības, kurā tas dzimis, visus saimniecības dzīvniekus, kas dzimuši pēc 2005. gada 9. jūlija, identificē saskaņā ar 2. punktu. [..]
2. a) Dzīvniekus identificē ar pirmajiem identifikācijas līdzekļiem, kas atbilst pielikuma A iedaļas 1. līdz 3. punkta prasībām, un
b) Ar otrajiem identifikācijas līdzekļiem, ko apstiprinājusi kompetentā iestāde un kas atbilst pielikuma A iedaļas 4. punktā uzskaitītajiem tehniskajiem parametriem.”
8. Regulas Nr. 21/2004 5. panta 1. punktā ir paredzēts:
“1. Katrs dzīvnieku audzētājs, izņemot pārvadātāju, glabā un atjaunina reģistru, kurā ir vismaz pielikuma B iedaļā uzskaitītā informācija.”
9. Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punktā ir noteikts:
“3. No 2009. gada 31. decembra elektroniskā identifikācija atbilstīgi 1. punktā minētajiem norādījumiem un saskaņā ar pielikuma A iedaļas attiecīgajiem noteikumiem ir obligāta visiem dzīvniekiem.
Dalībvalstīs, kurās kopējais aitu un kazu skaits ir mazāks par 600 000, šāda elektroniskā identificēšana var nebūt obligāta dzīvniekiem, kurus nepārdod un nepērk Kopienas iekšējā tirgū.
Dalībvalstīs, kurās kopējais kazu skaits ir 160 000 vai mazāks, arī šāda elektroniskā identifikācija var nebūt obligāta kazām, kuras nepārdod un nepērk Kopienas iekšējā tirgū.”
II – Fakti, process un uzdotie jautājumi
10. Pamattiesvedība ir par H. Schaible Verwaltungsgericht Stuttgart celto prasību atzīt, ka viņam nebija jāpilda Regulā Nr. 21/2004 paredzētās prasības attiecībā uz dzīvnieku individuālu identificēšanu, individuālu elektronisku identificēšanu un saimniecības reģistra uzturēšanu.
11. Tā kā pastāvēja šaubas par vairāku Regulas Nr. 21/2004 noteikumu spēkā esamību, Verwaltungsgericht Stuttgart nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai vairākus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, ar kuriem tā jautā, vai:
“a) prasītāja pienākums veikt dzīvnieku individuālu identificēšanu atbilstoši Regulas Nr. 21/2004 3. panta 1. punktam un 4. panta 2. punktam,
b) prasītāja pienākums veikt atsevišķu dzīvnieku elektronisko identifikāciju saskaņā ar Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punkta pirmo daļu [..], un
c) prasītāja pienākums uzturēt saimniecības reģistru C atbilstoši Regulas Nr. 21/2004 5. panta 1. punktam apvienojumā ar pielikuma B iedaļas 2. punktu,
ir saderīgi ar augstāka juridiska spēka Eiropas Savienības tiesībām un tāpēc spēkā esoši” (turpmāk tekstā – “uzdotie jautājumi”).
12. Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza H. Schaible, Land Baden-Württemberg, Francijas, Nīderlandes un Polijas valdības, Padome un Komisija. 2013. gada 7. marta tiesas sēdē tika uzklausīti arī H. Schaible, Francijas valdības, Padomes un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi.
III – Analīze
A – Jautājumi, kas iesniegti prejudiciāla nolēmuma saņemšanai
13. Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas iegūt norādes attiecībā uz atsevišķu Regulas Nr. 21/2004 noteikumu, ar kuriem aitu un kazu audzētājiem tiek paredzēti trīs konkrēti pienākumi, proti: i) veikt dzīvnieku individuālu identificēšanu (3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts), ii) veikt atsevišķu dzīvnieku elektronisko identifikāciju (9. panta 3. punkta pirmā daļa) un iii) uzturēt saimniecības reģistru (5. panta 1. punkts un pielikuma B iedaļas 2. punkts) (turpmāk tekstā kopā saukti – “izskatāmie pienākumi”), spēkā esamību.
14. Lai gan Verwaltungsgericht Stuttgart ir skaidri norādījusi izskatāmos pienākumus gan attiecībā uz to saturu, gan juridisko pamatu, tā ir bijusi daudz neprecīzāka attiecībā uz tādu ES primāro tiesību normu noteikumiem, kas varētu liegt šādu pienākumu paredzēšanu.
15. Patiesi, iesniedzējtiesa tikai jautā Tiesai, vai izskatāmie pienākumi ir “saderīgi ar augstāka juridiska spēka Eiropas Savienības tiesībām un tāpēc spēkā esoši”.
16. Vispārīgā un neprecīzā jautājumu redakcija būtu sniegusi Tiesai īpaši sarežģītu uzdevumu, ja pārējā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļa, kā arī H. Schaible un citu lietas dalībnieku sniegtie apsvērumi neieviestu noteiktu skaidrību attiecībā uz šo būtisko sastāvdaļu (3).
17. Kā izskaidro Verwaltungsgericht Stuttgart, H. Schaible apgalvo, ka izskatāmie pienākumi nav saderīgi ar viņa brīvību veikt profesionālo darbību, kas ietverta Hartas 15. pantā. Tomēr valsts tiesa uzsver, ka Hartas noteikums, attiecībā uz kuru ir jāizskata pamatlietā izvirzītie jautājumi, drīzāk ir 16. pants, kas attiecas uz darījumdarbības brīvību [brīvību veikt uzņēmējdarbību]: brīvību, kas konkrētajos apstākļos būtu “precīzāka”. Valsts tiesa arī pauž bažas attiecībā uz izskatāmo pienākumu likumību, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu.
18. Jānorāda, ka Tiesai iesniegtajos H. Schaible apsvērumos drīzāk ir iekļauti juridiskie argumenti, kas ir pamatoti ar Hartas 16. pantu, nevis ar tās 15. pantu. Pārējos apsvērumos (izņemot Polijas valdības iesniegtos) uzsvars tiek likts vai nu tikai uz brīvību veikt uzņēmējdarbību (Francijas valdība un Padome), vai uz abām brīvībām kopā, paužot viedokli, ka šīs brīvības būtībā ir ļoti līdzīgas (Nīderlandes valdība un Komisija). Visi pārējie lietas dalībnieki (ieskaitot Polijas valdību) ir pievienojuši īpašus argumentus attiecībā uz Hartas 20. pantā ietverto vienlīdzīgas attieksmes principu.
19. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka sākumā būtu jānosaka galvenie juridiskie jautājumi un pēc tam varētu ierosināt Tiesai, kā, manuprāt, visefektīvāk varētu tikt atrisināti trīs Verwaltungsgericht Stuttgart uzdotie jautājumi.
20. Būtībā šie jautājumi ietver divas problēmas. Pirmā attiecas uz iespējamo Hartas 15. un/vai 16. panta pārkāpumu, atsaucoties uz iespējamību, ka tiek īstenota nesamērīga iejaukšanās dzīvnieku audzētāju tiesībās, bet otrā attiecas uz iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Lai gan pirmā problēma ietver visus izskatāmos pienākumus, jo, kā H. Schaible pats vairākkārt atzīst, tie ir cieši saistīti, otrā attiecas tikai uz vienu no izskatāmajiem pienākumiem, proti, dzīvnieku audzētāju pienākumu saskaņā ar Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punktu veikt atsevišķu dzīvnieku elektronisko identifikāciju, un, it īpaši, uz izņēmumu, kas paredzēts saistībā ar šo pienākumu saskaņā ar šī noteikuma 2. un 3. punktu.
21. Ņemot vērā iepriekš minēto un procesuālās ekonomijas principu, man šķiet, ka atbilstošāk ir uzdotos trīs jautājumus izskatīt tā, it kā tie attiektos uz šīm divām problēmām, nevis izskatīt tos atsevišķi pa vienam. Tāpēc es vispirms aplūkošu izskatāmo pienākumu spēkā esamību no samērīguma viedokļa. Tad es izvērtēšu to, cik pamatoti ir argumenti attiecībā uz Verwaltungsgericht Stuttgart iespējamo otrajā jautājumā ietvertā pienākuma diskriminējošo raksturu.
B – Samērīguma principa pārkāpums
1) Brīvība veikt uzņēmējdarbību
22. Pirmā juridiskā problēma, ko ietver uzdotie jautājumi, ir par izskatāmo pienākumu samērīgumu.
23. Kā jau ir norādīts iepriekš, valsts tiesai šajā lietā likumības rādītājs ir brīvība veikt uzņēmējdarbību, kā paredzēts Hartas 16. pantā, turpretī daži lietas dalībnieki, kas iesnieguši Tiesai apsvērumus, atsaucas arī uz Hartas 15. pantu.
24. Šo noteikumu formulējums rosina domāt, ka, lai gan 16. panta noteikumi ir koncentrēti uz uzņēmēju uzņēmējdarbības veikšanas brīvības aizsardzību, 15. pants attiecas vairāk uz darbinieku tiesībām. Šādu interpretāciju apstiprina “Hartas teksta paskaidrojumi”, kuros ir noteikts, ka Hartas 15. panta 1. punkts pamatojas arī uz Eiropas Sociālās hartas 1. panta 2. punktu un Kopienas Darba ņēmēju sociālo pamattiesību hartas (4) 4. punktu.
25. Tādējādi man šķiet, ka šīs divas brīvības lielā mērā pārklājas, jo tās abas attiecas uz Savienības pilsoņu tiesībām brīvi iesaistīties saimnieciskā darbībā un to veikt.
26. Manuprāt, Tiesas judikatūra apstiprina minēto. Pat pirms tam, kad ar Lisabonas līgumu Harta kļuva juridiski saistoša visā Eiropas Savienībā, Tiesa bija noteikusi, ka abas minētās brīvības ir vispārēji ES tiesību principi, kuru ievērošanu tai ir pienākums nodrošināt (5). Dažos savos spriedumos Tiesa ir skaidri noteikusi, ka brīvība veikt profesionālo darbību un brīvība veikt uzņēmējdarbību var “sakrist” (6). Turklāt vairākās citās lietās Tiesa vispārīgāk ir atsaukusies uz “brīvību veikt profesionālo darbību” (7) vai uz “brīvību veikt saimniecisko darbību” (8), kas diez vai ietver abām brīvībām raksturīgas iezīmes.
27. Tāpēc izskatāmajā lietā, šķiet, nav vajadzības paplašināt Hartas 15. un 16. panta piemērošanas jomu.
28. Tā kā valsts tiesa uzskata, ka Hartas 16. pants vairāk attiecas uz tās izskatāmo lietu, un zinot, ka H. Schaible ir neatkarīgs uzņēmējs, es balstīšu savus apsvērumus uz šo Hartas noteikumu. Tomēr secinājumi, kurus es izdarīšu attiecībā uz minēto būs spēkā, mutatis mutandis, attiecībā uz Hartas 15. pantu (9), ņemot vērā abiem noteikumiem piemītošos kopīgos mērķus.
29. Saskaņā ar Hartas 16. panta noteikumiem “darījumdarbības brīvību [uzņēmējdarbības brīvību] atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”.
30. Tādējādi ES primārajos tiesību aktos ir atzīta ne vien šīs brīvības pamatvērtība, bet arī skaidri norādīts, ka tiesības uz šo brīvību nav absolūtas. Faktiski Harta tika veidota saskaņā ar nosacījumiem, kas atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru tādi principi kā brīvība veikt uzņēmējdarbību vai tiesības uz īpašumu “ir jāskata saistībā ar to funkciju sabiedrībā” (10).
31. Minētais ir atainots Hartas 52. panta 1. punktā, kurā ir paredzēti noteikumi, kas attiecas uz ierobežojumiem, ko var piemērot Hartā atzītajām tiesībām un principiem, kā, piemēram, tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Saskaņā ar šo noteikumu šādus ierobežojumus var uzlikt tikai tad, ja tie ir noteikti tiesību aktos, tajos tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (11).
2) Samērīguma princips
32. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips ir vispārējs ES tiesību princips un saskaņā ar to pasākumiem, kas tiek īstenoti atbilstoši šim principam, “jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt to sasniegšanai vajadzīgo” (12).
33. Attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi tiesā Tiesa ES likumdevējam ir atzinusi plašu rīcības brīvību tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīts novērtējums (13).
34. Tas it īpaši attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku, jomu, kurā ES likumdevējam ir plaša rīcības brīvība atbilstoši tam paredzētajai politiskajai atbildībai, kas noteikta LESD 40. un 43. pantā (14). Saskaņā ar Tiesas judikatūru tikai pasākuma acīmredzami neatbilstošais raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentā iestāde ir paredzējusi sasniegt, var ietekmēt šajā jomā veikta pasākuma likumību (15). Līdz ar to piemērojamais kritērijs ir nevis tas, “vai [ES] likumdevēja [noteiktais] pasākums bija vienīgais iespējamais vai [..]piemērotākais, bet gan tas, vai šis pasākums nav acīmredzami neatbilstošs” (16).
35. Jāatzīst, ka jēdziens “acīmredzami neatbilstošs”, kā tas ir lietots Tiesas judikatūrā, varētu tikt kritizēts, ņemot vērā divus pamatus. Pirmkārt, šis jēdziens, šķiet, norāda uz to, ka Tiesa nevar atcelt pasākumus, kuru juridiskās nepilnības nav pilnībā acīmredzamas un kuras var tikt noskaidrotas, tikai veicot pamatīgāku juridisko izvērtēšanu. Otrkārt, šķiet, ka Tiesa var piemērot tikai parastās samērīguma pārbaudes pirmo posmu (pasākuma piemērotība tā izvirzītā mērķa sasniegšanai), neveicot pilnīgu analīzi.
36. Tomēr tas nozīmētu nepareizi interpretēt judikatūru.
37. Attiecībā uz pirmo punktu, ko būtu iespējams kritizēt, es uzskatu, ka jēdziena “acīmredzami neatbilstošs” izmantošanas mērķis ir tikai uzsvērt, ka situācijā, kad likumdevējam ir jāņem vērā dažādas (iespējams, pretējas) intereses, tam ir jāsniedz noteikta rīcības brīvība. Politikas izvēle nenovēršami ietver dažādu politikas mērķu, kurus visus nav iespējams vienlaicīgi un vienādā apmērā īstenot, izvērtēšanu un līdzsvarošanu. Tikai ES likumdevējs ir pilnvarots veikt šo īstenošanu un arī pieņemt lēmumus, kas var nevienlīdzīgi ietekmēt sabiedrības sociālās un ekonomiskās nozares, bet kas attiecīgajā brīdī tiek uzskatīti par tādiem, kas ir sabiedrības kopuma labākajās interesēs. Tāpēc Tiesa ir skaidri noteikusi, ka likumdevēja īstenoto mērķu nozīmīgums var attaisnot ierobežojumus, kuriem ir nelabvēlīgas sekas – pat īpaši nelabvēlīgas sekas – attiecībā uz atsevišķiem tirgotājiem (17).
38. Šis ierobežotais pārskatīšanas apmērs tomēr nenozīmē, ka Tiesa nevar apstrīdētos pasākumus pakļaut stingrai pārbaudei, lai pārliecinātos par to samērīgumu. Tiesa inter alia var noteikt, vai ES likumdevējs savu izvēli ir balstījis uz objektīviem kritērijiem (18), ņemot vērā visus nozīmīgos faktus un attiecīgā pasākuma pieņemšanas laikā pieejamo tehnisko un zinātnisko informāciju (19), un to, vai šie fakti un informācija apstiprina izdarītos secinājumus (20). Tiesai ir jānodrošina arī tas, ka attiecīgā ES iestāde papildus galvenajam izvirzītajam mērķim ir pilnībā ņēmusi vērā visas iesaistītās intereses (21) un – saistībā ar minēto – ka pietiekami daudz uzmanības bija veltīts to personu interesēm, uz kurām attiecās negatīvā ietekme (22).
39. Gluži pretēji, Tiesa nevar ES likumdevēja veikto novērtējumu aizstāt ar savu, izskatot likumdevēja pilnvaru īstenošanu situācijās, kad ir iesaistīta politikas izvēle (23). ES tiesai nav konstitucionāla pienākuma veikt sarežģītus novērtējumus lietās, kurās būtiska loma ir vispārējiem politikas, ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem – tiesvedība katrā ziņā ir acīmredzami nepiemērots veids, kā īstenot šāda veida novērtējumu (24). Tāpat arī Tiesas uzdevums nav veikt ex post ES likumdevēja pieņemto lēmumu efektivitātes vai atbilstības novērtējumu. Saistībā ar minēto Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka ES pasākuma likumīgums nevar būt atkarīgs no retrospektīva tā iedarbīguma novērtējuma. Ja ES likumdevējam ir jānovērtē pieņemamā tiesiskā regulējuma nākotnes sekas un šīs sekas nav iespējams precīzi paredzēt, tā novērtējums var tikt kritizēts vienīgi tad, ja tas šķiet acīmredzami nepareizs, ņemot vērā informāciju, kas bija tā rīcībā attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanas brīdī (25).
40. Attiecībā uz otro iespējamo iepriekš 38. punktā minēto kritikas punktu es Tiesai norādīšu tikai uz nesenajiem ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumiem lietā Kokopelli, kuros viņa uzsvēra, ka jēdziens “acīmredzami neatbilstošs” nekādā gadījumā netieši nenorāda uz to, ka Tiesai, veicot lietas izskatīšanu, būtu jāpiemēro tikai pasākuma atbilstības izvērtējums, ņemot vērā tā mērķi. Es piekrītu, ka Tiesas jurisdikcija pārskatīt likumību attiecas uz visām samērīguma pārbaudes daļām, lai pārliecinātos, ka attiecīgais pasākums ir gan atbilstošs, gan nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai un stricto sensu samērīgs tā, ka tas rada taisnīgu līdzsvaru starp skarto personu interesēm (26).
41. Faktiski, arī gadījumos, kas attiecas uz pasākumiem, kas veikti kopējās lauksaimniecības politikas jomā, Tiesa atkārtoti ir apliecinājusi savā judikatūrā, ka samērīguma princips nozīmē, ka, “ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā izraisītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem” (27).
3) Novērtējums
42. Ņemot vērā šos principus, ir jāizskata argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka izskatāmie pienākumi nav spēkā esoši.
43. Lai labāk izprastu šos argumentus, vispirms būtu lietderīgi īsi izklāstīt galveno agrākās dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmas aspektus, kā arī ar Regulu Nr. 21/2004 izveidoto sistēmu.
44. Sākotnēji lopu, tostarp aitu un kazu, identifikācijas un reģistrācijas noteikumi bija ietverti Padomes Direktīvā 92/102/EEK (28). Agrākās sistēmas centrā bija iespēja identificēt dzīvniekus saimniecībā (“dzīvnieku sūtījuma identifikācija”). Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem visiem dzīvnieku audzētājiem bija jānodrošina reģistrs, kurā ietverts kopējais to aitu un kazu skaits, kas atrodas saimniecībā katru gadu. Reģistrā inter alia bija jāreģistrē arī noteikta informācija par aitām un kazām, kas tiek ievestas vai izvestas no saimniecības. Saskaņā ar direktīvas 5. panta 3. punktu lopkopjiem dzīvnieki bija jāiezīmē ar krotāliju vai tetovējumu, lai nekavējoties būtu iespējams noteikt saimniecību, no kuras tie atvesti.
45. Ar Regulu Nr. 21/2004 ieviestā sistēma, tieši pretēji, tiek koncentrēta uz katra dzīvnieka identificēšanu, izmantojot divus identifikatorus. Neņemot vērā noteiktus izņēmumus, šie divi identifikatori ir (parastā) krotālija un elektroniska ierīce elektroniskas krotālijas veidā, atgremotāju elektroniskās identificēšanas kapsula, ievadāms transponders vai elektroniska zīme uz vēzīša, kuru var nolasīt ar īpašām nolasīšanas ierīcēm. Katrs dzīvnieks ir jāreģistrē saimniecības reģistrā. Turklāt, kad dzīvniekus aizved no saimniecības, to pārvietošana ir jāreģistrē dzīvnieka pavaddokumentos. Pie tam katrai dalībvalstij ir jāizveido centrālais reģistrs vai datorizēta datu bāze, kurā regulāri tiek reģistrētas visas tās teritorijā esošās saimniecības, lai veiktu šajās saimniecībās esošo dzīvnieku inventarizāciju.
46. Ņemot vērā iepriekš minēto, ļaujiet man tagad aprakstīt, kāpēc H. Schaible pret izskatāmajiem pienākumiem izvirzītie argumenti nav pārliecinoši.
a) Izskatāmo pienākumu atbilstīgums
47. Pirmkārt, es pārbaudīšu, vai izskatāmie pienākumi ir atbilstoši, lai sasniegtu ar Regulu Nr. 21/2004 izvirzītos mērķus.
48. Saskaņā ar minētās regulas preambulas pirmo apsvērumu Regula Nr. 21/2004 tika pieņemta, lai izveidotu iekšējo tirgu tirdzniecībai ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem. Koordinētas un efektīvas sistēmas nepieciešamība dzīvnieku identificēšanai un reģistrācijai radās, kad ES likumdevējs nolēma ar Direktīvas 90/425/EEK noteikumiem atcelt zootehniskās un veterinārās pārbaudes uz valstu robežām, lai nodrošinātu brīvu dzīvnieku apriti toreizējās Eiropas Ekonomikas Kopienas teritorijā (29). Attiecīgi Direktīvas 90/425 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā bija paredzēts, ka dzīvus dzīvniekus var pakļaut tirdzniecībai tikai tad, ja tie ir identificēti un reģistrēti tā, lai varētu tikt atklāta izcelsmes un tranzīta saimniecība.
49. Tādējādi dzīvnieku identificēšanai un reģistrēšanai paredzēta regulējošā sistēma ir dzīvnieku un to produktu vienota tirgus neatņemama sastāvdaļa. Šādai sistēmai īpaša nozīme ir infekciju slimību ierobežošanā to dzīvnieku starpā, kas tiek pakļauti pārrobežu tirdzniecībai. Faktiski Regula Nr. 21/2004, kā tas ir skaidri noteikts šīs regulas preambulas trešajā apsvērumā, tika pieņemta pēc 2001. gada mutes un nagu sērgas krīzes.
50. H. Schaible nenoliedz, ka Regulas Nr. 21/2004 mērķis – apkarot epizootisko slimību izplatību – ir likumīgs. Tāpat viņš neapstrīd arī faktu, ka saistībā ar minēto ir nepieciešama efektīva dzīvnieku pārvietošanās izsekošanas sistēma. Tomēr viņš norāda, ka izskatāmie pienākumi nav atbilstoši, lai sasniegtu mērķi – epizootisko slimību kontroli. It īpaši viņš apgalvo, ka sistēma nav efektīva, jo laika gaitā pazaudēto vai salūzušo transponderu skaits ir nozīmīgs. Saistībā ar minēto H. Schaible atsaucas uz pētījumu, ko Vācijā īstenoja Bayerische Landesanstalt für Landwirtschaft (Bavārijas Valsts lauksaimniecības izpētes centrs) un kurā tika konstatēts, ka aptuveni 5 % transponderu tika pazaudēti vai darbojās neatbilstoši tikai īsu laiku pēc tam, kad tie tika piemēroti dzīvniekiem.
51. Es nevaru piekrist šādam apgalvojumam.
52. Pirmkārt un galvenokārt, izskatāmie pienākumi man šķiet īpaši piemēroti, lai apkarotu epizootisko slimību izplatību, un tādējādi tie sniedz efektīvu ieguldījumu iekšējā tirgus izveidē konkrētajā ekonomikas nozarē.
53. Pienākums atsevišķi identificēt visas aitas un kazas tika izraudzīts kā uzticama metode dzīvnieku audzētājiem, kā arī veterinārajām un administratīvajām iestādēm, lai sniegtu iespēju izsekot katra dzīvnieka izcelsmei un atrašanās vietai. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai sistemātiski varētu izsekot visām vietām, kur konkrētais dzīvnieks ir pārvietojies un kur tas būtu varējis nonākt saskarsmē ar citiem dzīvniekiem. Es nešaubos, ka šāda informācija ļauj atbildīgajām iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai apturētu lipīgu slimību izplatību.
54. Turklāt man šķiet saprātīgi, ka tiek pieprasīti elektroniski identifikācijas līdzekļi, jo minētais visdrīzāk nodrošina lielāku informācijas uzticamību un tās ziņošanas ātrumu, tādējādi padarot cīņu pret lipīgajām slimībām efektīvāku. Tas it īpaši attiecas uz tādiem dzīvniekiem kā aitas un kazas, kas parasti savas dzīves laikā tiek daudzkārt pārvietotas un bieži tiek pārvietotas lielās grupās, dažreiz lopu tirgos vai savākšanas centros, kur ganāmpulku sastāvs viegli var mainīties (30). Šajos apstākļos būtu ļoti sarežģīti izsekot katra dzīvnieka pārvietošanās ceļam, ja nepastāvētu nekādi individuālu identifikācijas un pierakstīšanas līdzekļi.
55. Visbeidzot, attiecībā uz pienākumu uzturēt reģistru katrai saimniecībai, es piekrītu Francijas valdībai, ka dzīvnieku individuālās elektroniskās identifikācijas sistēma automātiski rada nepieciešamību izveidot šādus reģistrus. Ir skaidrs, ka identifikatoru ierakstītā informācija ir jāpieraksta dokumentā, kuru iespējams ātri atjaunināt un kuram pēc pieprasījuma kompetentās iestādes var viegli piekļūt. Tādējādi, lai nodrošinātu, ka ir iespējams veikt nepieciešamos pasākumus bez nepamatotas kavēšanās, ir būtiski, lai noteikta informācija (tāda kā šķirne, dzimšanas un miršanas datumi un informācija par pārvietošanos) par katra lopkopja īpašumā esošajiem dzīvniekiem tiktu sniegta kompetentajām iestādām standarta formātā un nekavējoties (31). Piemēram, tikai salīdzinot informāciju par divām vai vairāk saimniecībām, atbildīgās iestādes var secināt vai un, ja tā, tad precīzi kad un kur konkrētu dzīvnieku ceļi ir krustojušies.
56. Tagad es pievērsīšos H. Schaible apgalvojumiem attiecībā uz identifikācijas sistēmas tehniskajām kļūdām. Tas nav pārsteidzoši, ka būtiska tādas sistēmas maiņa, kāda tiek piemērota ar Regulu Nr. 21/2004, savās sākotnējās stadijās nebūt nav nevainojama. Noteikts procents kļūdu un defektu, manuprāt, ir nenovēršami, kad tiek īstenots šāds jauns projekts, it īpaši, ja lielā mērā tas balstās uz jaunu tehnoloģiju izmantošanu. Šādas kļūdas darbībā tomēr pašas par sevi nav norāde, ka sistēma ir pilnībā nederīga, ja vien tās skaidri nevājina izvirzīto mērķi.
57. Šajā gadījumā tas tā nav.
58. Komisija ir pasūtījusi vairākus pētījumus par sistēmu, kas balstās uz dzīvnieku elektronisku identifikāciju, iespējamību un uzticamību. Pirmais pētījums (“ELVGF” projekts), ko laikā no 1993. līdz 1994. gadam veica trīs komandas dažādās dalībvalstīs un kura uzsvars inter alia bija uz 5000 aitām un 2000 kazām, apstiprināja secinājumu, ka sistēma ir pietiekami attīstīta, lai to tālāk pārbaudītu plašā apmērā un lauka apstākļos (32). Otrajā projektā (“AIR 2304” projekts), kas tika īstenots laika no 1995. līdz 1998. gadam, piedalījās 10 pētnieku grupas 6 dažādās dalībvalstīs. Tā mērķis bija noskaidrot, vai elektronisko identifikatoru kopējo zaudējumu daļa ilgākā laikā (4 gados) palielināsies. Galīgie šī pētījuma secinājumi parādīja, ka izmantotās elektroniskās identifikācijas sistēmas (elektroniskas krotālijas, ievadāmi transponderi, atgremotāju elektroniskās identificēšanas kapsulas) panāca augstākus aizturēšanas rādītājus un nolasīšanas vērtības nekā parastās lopu identifikācijas sistēmas (krotālijas, tetovējumi utt.) (33).
59. Vēlāks projekts – IDEA projekts (Identification électronique des animaux) attiecās uz pilnīgu sistēmas īstenošanu, ieskaitot elektronisko identifikatoru piemērošanu plaša spektra apstākļos (piemēram, dažādām dzīvnieku sugām, dažādām selekcijas metodēm, dažādām pārvietošanas vai kaušanas metodēm, kā arī dažādos vides apstākļos). Kopā laikā no 1998. gada marta līdz 2001. gada decembrim tika pārbaudīts vairāk nekā 500 000 aitu un gandrīz 30 000 kazu (34). Šis pētījums bija paredzēts, lai īpaši sīki izvērtētu elektrisko identifikatoru sniegumu (salasāmību, pareizu darbību, zaudējumu rādītājus, atgūšanas rādītājus utt.) saistībā ar vairākiem rādītājiem (iekārtas veidu, dzīvnieka veidu, dzīvnieka vecumu utt.). No 2002. gada 30. aprīļa gala ziņojumā iekļautajiem secinājumiem šie ir pieminēšanas vērti: projekta gaitā “tika iegūti ļoti pozitīvi rezultāti attiecībā uz elektroniskās identifikācijas izmantošanas iespējamību”; “priekšmetu identifikācija, izmantojot transponderu tehnoloģiju, [bija] labi attīstīta, komerciāli pieejama un to ikdienā piemēroja daudzās rūpniecības jomās”, un “šī nozare [bija] [..] spējīga īsā laikā saražot lielu skaitu elektronisko identifikatoru un attiecīgus lasītājus lopu identifikācijai” (35).
60. Visbeidzot, Regulas Nr. 21/2004 progresīvas īstenošanas laikā Komisija 2007. gadā novērtēja informāciju, ko tai sniedza dalībvalstis, kuras elektronisko identifikāciju bija īstenojušas brīvprātīgi vai kā izmēģinājuma projektus, pirms sistēma kļuva obligāta visā Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Komisijas teikto rezultātā iegūtā informācija kopumā apstiprināja, ka “aitu un kazu elektroniskā identificēšana funkcionē plašā ražošanas apstākļu spektrā” (36).
61. Pamatojoties uz minēto, esmu pārliecināts, ka tad, kad ES likumdevējs nolēma pieņemt Regulu Nr. 21/2004, tas varēja pamatot savu lēmumu uz plašu un sīki izklāstītu tehniskas un zinātniskas informācijas kopumu, kas atbalstīja domu, ka sistēma, kura ir balstīta uz individuālu un elektronisku dzīvnieku identifikāciju, ir gan piemērojama, gan atbilstoša mērķim apkarot epizootiskās slimības. Turklāt, un tas it īpaši ir svarīgi saistībā ar šo tiesvedību, šī informācija norādīja, ka, neņemot vērā dažus praktiskus jautājumus, šāda sistēma būtu uzticamāka un efektīvāka nekā saskaņā ar Direktīvu 92/102 attiecīgajā laikā pastāvošā sistēma. Katrā ziņā parastās krotālijas joprojām ir jāizmanto un tādējādi situācijā, ja pastāv kļūdaini transponderi, dzīvnieku identifikācija var tikt veikta, īstenojot vizuālu pārbaudi, kā tas bija jādara atbilstoši agrākajai sistēmai.
62. Nevienā no dokumentiem, uz kuriem atsaucies H. Schaible, ieskaitot Bayerische Landesanstalt für Landwirtschaft sagatavoto pētījumu, nav iekļauts nekas, kas būtu pretrunā šiem secinājumiem.
63. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka izskatāmie pienākumi patiesi ir atbilstoši Regulas Nr. 21/2004 mērķu sasniegšanai. Turklāt tie šķiet īpaši atbilstoši tam, lai cīnītos pret lipīgu slimību izplatību starp aitām un kazām.
b) Izskatāmo pienākumu nepieciešamība
64. Otrkārt, ir jāizvērtē, vai izskatāmie pienākumi paredz vairāk nekā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.
65. Viens no H. Schaible galvenajiem izteiktajiem pārmetumiem attiecībā uz izskatāmajiem pienākumiem attiecas uz pašu Regulas Nr. 21/2004 raison d’être: saskaņā ar H. Schaible teikto vecā aitu un kazu identifikācijas sistēma bija apliecinājusi savu atbilstību tam, lai ierobežotu lipīgu slimību izplatību. Mutes un nagu sērgas uzliesmojums 2001. gadā, kas veicināja Regulas Nr. 21/2004 pieņemšanu, radās – saskaņā ar H. Schaible teikto – tikai tāpēc, ka attiecīgajā laikā spēkā esošie noteikumi nebija atbilstoši īstenoti, nevis pašas sistēmas vainas dēļ. Tāpēc ES likumdevējam nebija vajadzības uzsākt pilnīgu sistēmas atjaunošanu, jo atbilstoša ne tik stingro noteikumu īstenošana un piemērošana, kas paredzēta Direktīvā 92/102, būtu bijusi pietiekama, lai nodrošinātu izvirzīto mērķu sasniegšanu.
66. Man nešķiet, ka H. Schaible izteiktie argumenti par agrākās sistēmas atbilstību ir pārliecinoši.
67. Kā es jau minēju iepriekš 49. punktā, jaunā sistēma tika izveidota, jo pieredze – konkrēti, 2001. gada mutes un nagu sērgas krīze – parādīja, ka Direktīvā 92/102 paredzētie noteikumi attiecībā uz aitu un kazu identifikāciju un reģistrāciju nav tikuši atbilstoši īstenoti un tie ir jāuzlabo. Tādējādi, atzīstot, ka agrākie noteikumi nav tikuši atbilstoši īstenoti, ES likumdevējs secināja arī, ka šie noteikumi ir jāpārskata.
68. Mutes un nagu sērga ir nopietna un ļoti lipīga vīrusu slimība, kas, lai gan netiek pārnēsāta cilvēku vidū, var ietekmēt vairākus dzīvnieku veidus, arī aitas un kazas (37). 2001. gada epidēmijas ekonomiskā un sociālā ietekme Apvienotajā Karalistē nav jāuzsver. Ir pietiekami saistībā ar to atgādināt, ka konkrētajā dalībvalstī šī slimība skāra vairāk nekā 2000 fermu un tā rezultātā radās zaudējumi vairāku miljardu euro apmērā (38). Bija jāveic vairāki ārkārtas pasākumi gan valsts, gan Eiropas mērogā; to ietvaros tostarp tika izkauti inficētie ganāmpulki (un pat tie dzīvnieki, par kuriem bija tikai aizdomas, ka tie ir inficēti) (39), ieviesti dažādi eksporta ierobežojumi Eiropas Savienībā, kā arī noteikts vispasaules aizliegums jebkādam lopu, gaļas un dzīvnieku produktu importam no Apvienotās Karalistes (40). Neraugoties uz šo pasākumu noteikšanu, vīruss izplatījās citās dalībvalstīs (Francijā, Īrijā un Nīderlandē), lai gan tajās kopumā tika reģistrēti tikai daži gadījumi.
69. Šādos apstākļos pretēji H. Schaible es uzskatu, ka ir saprātīgi, ka ES likumdevējs attiecīgajā laikā nolēma pilnībā pārveidot dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, nevis tikai centās pārskatīt ietvaru, kura ierobežojumi bija kļuvuši acīmredzami. Man šķiet, ka pēc šāda mēroga epidēmijas tas ir ne tikai likumīgi, bet pat piesardzīgi, ka Eiropas Savienības likumdevējs uzņēmās īstenot tik plašu projektu.
70. Starp citu, plaša mēroga projekts attiecībā uz dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju (iepriekš minētais IDEA projekts), ko koordinēja ES Kopīgais pētniecības centrs (KPC), tika īstenots jau 2001. gadā (41). Tādējādi, kad 2002. gada 30. aprīlī tika pabeigts gala ziņojums par šo projektu, no ES likumdevēja puses bija tikai sapratīgi lielu uzmanību veltīt šī pētījuma rezultātiem un tajā iekļautajiem ieteikumiem.
71. Viens no IDEA gala ziņojumā ietvertajiem secinājumiem bija, ka dažādi lopu slimības uzliesmojumi Eiropas Savienībā ir atklājuši, ka attiecīgajā laikā izmantotās lopu identifikācijas sistēmas “nebija pietiekami efektīvas un uzticamas, lai nodrošinātu precīzu lopu sugu izsekojamību un veterināro uzraudzīšanu”. Patiesi, dzīvnieku identifikācija tika veikta ar rokām un vizuāli pārbaudot esošās krotālijas; šis process tika uzskatīts par tādu, kas ir “pakļauts kļūdām un krāpšanai”. Tāpēc atsevišķu dzīvnieku un to pārvietošanās ciešāka uzraudzība tika uzskatīta par “būtisku nosacījumu [..] sanitārajai kontrolei un slimību uzraudzībai”. Lai to īstenotu, tika secināts, ka “ES lopu efektīvai un uzticamai pārvaldībai” ir ļoti būtiski, lai jebkurā brīdī varētu noteikt jebkura atsevišķa dzīvnieka atrašanās vietu. Tādējādi, lai padarītu atsevišķu dzīvnieku uzraudzību efektīvāku, IDEA gala ziņojumā tika ieteikts “īpaši identificēt katru dzīvnieku visā tā dzīves laikā, piemērojot elektronisku identifikatoru” (42).
72. Pēc 2001. gada krīzes IDEA gala ziņojums, protams, nebija vienīgais ekspertu ziņojums, kurā tika ierosināts pamatīgāk pārskatīt dzīvnieku identifikāciju reglamentējošos noteikumus. Piemēram, 2001. gada 12. un 13. decembrī Briselē notikušās Starptautiskās konferences par mutes un nagu sērgas kontroli un novēršanu gala ziņojumā tika ieteikts, ka “jebkura dzīvnieku pārvietošana ir jāreģistrē un tai jābūt izsekojamai”, lai novērstu mutes un nagu sērgas vīrusa izplatību dažādu saimniecību starpā (43). Tāpat Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas pasūtītajā Andersona ziņojumā [Anderson Report] 2001. gada krīzes sākumā bija ietverts ieteikums izveidot “visaptverošu lopu izsekošanas sistēmu, izmantojot elektroniskās krotālijas liellopiem, aitām un cūkām” (44).
73. Ar Regulu Nr. 21/2004 ES likumdevējs atbildēja arī uz ES iestāžu lūgumiem. Piemēram, Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā ne tikai tika norādīts, ka agrākā dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēma netika atbilstoši īstenota, bet arī uzsvērtas šai sistēmai piemītošās robežas. Ziņojumā ir teikts, inter alia, ka “fakts, ka Kopienas regulās nebija noteikts, ka aitas ir individuāli jāidentificē, un ka pastāvēja arī nepilnības partijas identificēšanas sistēmā, kavēja tādu dzīvnieku izsekošanu, par kuriem bija aizdomas, ka tie ir inficēti, tādējādi aizkavējot to nokaušanu [..]” (45).
74. Tādējādi ir vairākas norādes, kas liecina, ka problēma ar agrāko dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmu bija pašā sistēmā, nevis tās īstenošanas veidā.
75. Ņemot vērā apstākļus, kādos bieži tiek tirgotas aitas un kazas (46), un to, kā epizootiskās slimības tiek pārnēsātas (47), es uzskatu, ka nav nesaprātīgi tas, ka ES likumdevējs galu galā nolēma, ka dzīvnieku atrašanās vietu vajadzētu varēt noteikt individuāli. Vēlāk tas uzsvēra, ka atbildīgajām iestādēm ir jābūt iespējai ātri piekļūt informācijai, kas elektronisko identifikatoru un reģistru esamības rezultātā ir pieejama un nozīmīga tādu pasākumu veikšanai, kas nepieciešami, lai novērstu vai ierobežotu lipīgu slimību izplatību.
76. Alternatīvie identifikācijas un reģistrācijas pasākumi, ko minējis H. Schaible, – it īpaši Direktīvā 92/102 paredzētie –, iespējams, ir mazāk ierobežojoši attiecībā uz dzīvnieku audzētāju brīvību veikt uzņēmējdarbību nekā izskatāmie pienākumi. Tomēr, kā nepārprotami parāda iepriekš minētie pētījumi, tiem ir daudz ierobežotāks darbības lauks, un tāpēc tie ir arī daudz neefektīvāki.
77. Ņemot vērā minēto, es secinu, ka izskatāmie pienākumi neparedz vairāk nekā nepieciešams, lai tiktu sasniegts ar Regulu Nr. 21/2004 izvirzītais mērķis.
c) Samērīgums stricto sensu
78. Visbeidzot, ir jāvērtē izskatāmo pienākumu samērīgums stricto sensu. Lai to paveiktu, es izvērtēšu, vai likumdevējs ir pieļāvis kādu kļūdu, izvērtējot dažādās intereses, kuras šie pienākumi var ietekmēt.
79. Attiecībā uz minēto H. Schaible kritika būtībā ir divējāda. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka izskatāmie pienākumi nav saderīgi ar dzīvnieku labklājības vadlīnijām, jo transponderu piemērošanas rezultātā rodas daudz ievainotu dzīvnieku. Otrkārt, viņš apgalvo, ka šie pienākumi ir pārāk apgrūtinoši un dārgi dzīvnieku audzētājiem, ne tikai tāpēc, ka viņiem ir jāiegādājas papildu materiāls (transponderi, skeneri utt.), bet arī tāpēc, ka ir jāveic daudz vairāk darba, kas saistīts ar šo materiālu izmantošanu (transpondera piemērošana, kodu ievadīšana saimniecības reģistrā, skeneru uzturēšana, biežāka vēršanās pie īpaša personāla, tāda kā datorspeciālisti un veterinārārsti, utt.).
80. Manuprāt, arī šie apgalvojumi nav pamatoti.
81. Pretēji H. Schaible apgalvotajam elektroniskās identifikācijas ietekme uz aitu un kazu labklājību tika atbilstoši izvērtēta to pētījumu projektu laikā, kas tika veikti pirms Regulas Nr. 21/2004 spēkā stāšanās. Piemēram, IDEA projektā tika izskatīti galvenie “ievainojumu un nāves cēloņu pēc elektroniskā identifikatora piemērošanas” iemesli un likumdevējam tika sniegta noderīga informācija par to, kā dažādi ierīces veidi varētu ietekmēt dzīvnieku veselību (48). Turklāt dzīvnieku labklājības apsvērumi tika ņemti vērā arī īstenošanas laikā (49).
82. Lai gan tā ir, ka elektroniskās krotālijas dažreiz var radīt ievainojumus dzīvnieku ausīs, to pašu var teikt par parastajām krotālijām, tādām, kādas ir paredzētas Direktīvā 92/102. Jāatzīst, ka pieejamā informācija par elektroniskajām krotālijām, šķiet, norāda, ka minētā problēma biežāk rodas to izmantošanas gadījumā, jo tās ir smagākas. Tomēr atšķirība, uz kuru balstījies H. Schaible, starp minētajiem diviem ierīču veidiem nešķiet tik nozīmīga, lai tiktu apdraudēts vispārējais sistēmas novērtējums attiecībā uz dzīvnieku labklājību (50). Visbeidzot, sistēmas nodrošinātais labums attiecībā uz visas sabiedrības drošības paaugstināšanu ir ievērojams. Turklāt var sagaidīt, ka līdz ar turpmāku tehnisko attīstību, samazinot transponderu svaru un izmēru, kā arī palielinoties lauksaimnieku pieredzei attiecībā uz šo ierīču piemērošanu un izmantošanu, situācija nenovēršami uzlabosies.
83. Visbeidzot, jaunā sistēma – atļaujot veikt precīzāku to dzīvnieku identificēšanu, kuri ir nonākuši saskarē slimības uzliesmojumu laikā, – ierobežos slimības izplatīšanos un līdz ar to ļaus izvairīties no ciešanām inficētajiem dzīvniekiem. No šāda skatu punkta izskatāmie pienākumi sniedz pozitīvu ieguldījumu dzīvnieku labklājības aizsardzībā.
84. Turklāt H. Schaible argumenti attiecībā uz pārlieku lielajām izmaksām un darbu, ko attiecībā uz dzīvnieku audzētājiem ietverot izskatāmie pienākumi, nav īpaši pārliecinoši.
85. Kā savos apsvērumos uzsvērusi gan Padome, gan Komisija, šie aspekti tika sīki izpētīti un plaši apspriesti ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām. Piemēram, KPC [Kopīgais pētniecības centrs] 2009. gadā izdeva ziņojumu ar nosaukumu “Ekonomiskā analīze attiecībā uz dalībvalstīs esošo mazo atgremotāju elektronisko identifikāciju”. Šajā pētījumā tika analizētas visas izmaksas, kas bija saistītas ar dažādām tirgū pieejamām elektroniskām iekārtām, gan attiecībā uz aprīkojuma iegādi, gan to ikdienas lietošanu (kā marķēšana un nolasīšana vai personāla apmācība). Tika izskatīti vairāki iespējamie pienākuma elektroniski identificēt katru dzīvnieku īstenošanas veidi. Tika salīdzinātas katra veida izmaksu samazināšanas iespējas un priekšrocības, lai panāktu saprātīgu kompromisu (51).
86. Šie paši aspekti tika izskatīti arī pētījumā, ko 2010. gadā veica Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja (52) un kura ietvaros dalībvalstis sniedza informāciju par izmaksām.
87. Tāpēc man šķiet, ka ES likumdevējs bija rūpīgi izskatījis arī visu nepieciešamo informāciju attiecībā uz minētajiem aspektiem, ieskaitot dažādu pieejamo izvēles iespēju izvērtēšanu, un attiecīgi pieņēmis galīgo lēmumu, pilnībā apzinoties visas iesaistītās intereses. Manuprāt, ES likumdevējs nevar tikt kritizēts par to, ka tas šajā saistībā izlēma, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir svarīgāka par ekonomiskiem apsvērumiem (53).
88. Manu secinājumu par šo jautājumu pamato trīs papildu apsvērumi.
89. Pirmkārt, papildus galvenā mērķa – epizootisko slimību apkarošanas – sasniegšanas īstenošanai ES likumdevējs ņēma vērā arī faktu, ka izskatāmie pienākumi varētu ietvert dažādus citus ekonomiskus un neekonomiskus labumus sabiedrībai, piemēram, saistībā ar lauksaimniecības vadību, dzīvnieku selekciju, oficiālajām pārbaudēm un pārtikas drošību (54). Kā bija noteikts KPC 2009. gada ziņojumā, jaunā dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēma “nav jāuzskata tikai par papildu izmaksu faktoru, jo tās daudzējādā izmantošana rada arī labumus ne tikai lauku saimniecībām, bet arī oficiālajām pārbaudēm un, pakārtoti, ražošanas ķēdē, piemēram, lopu tirgiem, kautuvēm un, iespējams, arī patērētājiem [..]. [K]ad tā būs pilnībā īstenota, tā varētu [arī] samazināt [..] slimību izskaušanas pasākumu izdevumus” (55).
90. Otrkārt, ES likumdevējs tajā pašā laikā ir veicis vairākus pasākumus, lai mazinātu slogu, ko dzīvnieku audzētājiem uzliek izskatāmie pienākumi.
91. Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 21/2004 noteikumiem jauna sistēma ir jāīsteno pamazām un pakāpeniski. Attiecībā uz vairākiem ar šīs regulas noteikumiem ieviestiem pasākumiem bija paredzēts pārejas laiks, lai dzīvnieku audzētājiem (kā arī dalībvalstu iestādēm) būtu pietiekami daudz laika, lai pielāgotos jaunajām prasībām un iepriekš izplānotu nepieciešamos ieguldījumus. Jāuzsver, ka termiņš vispārējās elektroniskās identifikācijas obligātai ieviešanai ES līmenī, kas sākotnēji bija noteikts 2008. gada 1. janvārī, vēlāk tika atlikts uz 2009. gada 31. decembri (56). Tāpat arī pienākums dzīvnieku audzētājiem pildīt saimniecības reģistru (57) un sagatavot pārvietošanās dokumentus (58) kļuva pilnībā piemērojams, tikai sākot no 2005. gada 9. jūlija.
92. Turklāt attiecībā uz situācijām, kad jauno pasākumu ietekme šķiet nesamērīga vai papildu riski tiek uzskatīti par maznozīmīgiem, Regulā Nr. 21/2004 ir paredzētas atkāpes. Šīs atkāpes īpaši attiecas uz visiem izskatāmajiem pienākumiem: uz pienākumu identificēt katru dzīvnieku (59), uz pienākumu izmantot elektroniskos identifikatorus (60) un uz pienākumu glabāt saimniecības reģistru (61).
93. Treškārt, ES likumdevējs turklāt ir samazinājis papildu izmaksas dzīvnieku audzētājiem, ļaujot dalībvalstīm un reģioniem vajadzības gadījumā piešķirt finansiālu atbalstu no ES fondiem. Attiecīgi Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELGVF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (62) tika grozīta īsi pirms tam, kad tika pieņemti jaunie noteikumi par dzīvnieku identifikāciju (63). Konkrēti, šai regulai pievienotajā 21.b panta 1. punktā ir paredzēts, ka “lauksaimniekiem, kam jāpiemēro prasību standarti, kuru pamatā ir Kopienas tiesību akti un kuri ir no jauna paredzēti valstu tiesību aktos, var piešķirt pagaidu atbalstu, kas paredzēts daļējai izmaksu un zaudēto ienākumu segšanai”. Šis noteikums, inter alia, ir piemērojams dzīvnieku audzētājiem, uz kuriem attiecas izskatāmie pienākumi. Būtiski, ka 31. pants Padomes 2005. gada 20. septembra Regulā (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (64), ar kuru tika atcelta Regula Nr. 1257/1999 un kas šobrīd ir spēkā, ir saglabāts šī noteikuma saturs. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1698/2005 20. panta a) punkta noteikumiem ir pieļaujami dažādi atbalsta pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu lauksaimniecības nozares konkurētspēju, ieskaitot pasākumus, “kuru mērķis ir sekmēt zināšanas un uzlabot cilvēkpotenciālu ar arodmācībām un informācijas pasākumiem, tostarp zinātnes atziņu un jaunas prakses izplatīšanu”.
94. Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka ES likumdevējs ir atbilstoši ņēmis vērā visas intereses, kuras ietekmē izskatāmie pienākumi, tai skaitā intereses, kas attiecas uz dzīvnieku labklājību un personu, tādu kā dzīvnieku audzētāji, kuriem ir jāsedz papildu izdevumi, lai izpildītu jaunos noteikumus, finanšu intereses. Tāpēc es neuzskatu, ka ES likumdevējs ir pieļāvis jebkādu kļūdu, izvērtējot šīs intereses un panākot taisnīgu līdzsvaru starp tām.
4) Secinājums par iespējamo samērīguma principa pārkāpumu
95. Lemjot par samērīgumu, es uzskatu, ka izskatāmie pienākumi nav pretrunā samērīguma principam. Tie ir atbilstoši izvirzītajam mērķim, un ar tiem nav noteikts vairāk nekā nepieciešams, lai to sasniegtu. Turklāt nav norādes, ka ES likumdevējs būtu pieļāvis kādu kļūdu, nerunājot par acīmredzamu kļūdu, apsverot izskatāmo pienākumu priekšrocības un trūkumus attiecībā uz iesaistītajām interesēm.
96. Ņemot vērā šos iemeslus, es uzskatu, ka izskatāmie pienākumi ir pamatoti un tāpēc šie pienākumi nerada dzīvnieku audzētāju brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.
C – Vienlīdzības principa pārkāpums
97. Otrs būtiskais juridiskais jautājums šajā tiesvedībā ir par to, vai izskatāmie pienākumi atbilst vienlīdzības principam.
98. Sākotnēji šķiet noderīgi atgādināt, ka saskaņā ar vienlīdzības principu – vispārēju ES tiesību principu, kas pašlaik skaidri ir noteikts Hartas 20. pantā, – līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama (65). Saistībā ar minēto Tiesa ir nolēmusi, ka atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīviem un saprātīgiem kritērijiem (66).
99. Ciktāl H. Schaible lūdz Tiesai izskatīt ES likumdevēja īstenoto rīcības brīvību jomā, kur iesaistītas politiskās un ekonomiskās intereses, Tiesas kompetence izskatīt likumību, kā tas ir izklāstīts iepriekš, noteikti ir ierobežota. Tiesa ir skaidri norādījusi, ka šādā gadījumā Tiesa nevar ES likumdevēja izvērtējuma vietā pieņemt savu izvērtējumu un tāpēc tā var vienīgi pārbaudīt, vai ES likumdevēja veiktais izvērtējums neietver acīmredzamu kļūdu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu un vai ES likumdevējs patiešām acīmredzami nav pārkāpis savu likumdošanas pilnvaru robežas (67).
100. Es izskatīšu H. Schaible argumentus attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā minētos principus. Būtībā ir pausti divi argumenti. Pirmkārt, H. Schaible uzsver, ka pienākums elektroniski identificēt katru dzīvnieku neattiecas uz liellopu un cūku audzētājiem, neņemot vērā faktu, ka arī šie dzīvnieki ir pakļauti daudzām lipīgām slimībām. Otrkārt, H. Schaible norāda uz Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu (turpmāk tekstā – “izskatāmais izņēmums”), saskaņā ar kuru dalībvalstīs, kurās ir mazs aitu un kazu skaits, elektroniskās identifikācijas sistēma nav obligāta. Viņš apgalvo, ka minētais vismaz 14 dalībvalstu lopkopjiem sniedz konkurences priekšrocību attiecībā pret lopkopjiem citās dalībvalstīs, kurās ir lielāks aitu un kazu skaits.
101. Citu iemeslu dēļ Polijas valdība arī apgalvo, ka Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punkts nav spēkā. Saskaņā ar Polijas valdības teikto nav pamatojuma tam, lai attiecīgais izņēmums tiktu piemērots tikai dzīvniekiem, kas nav iesaistīti “Kopienas iekšējā tirgū”.
102. Es nevaru piekrist nevienam no šiem argumentiem.
103. Attiecībā uz pirmo H. Schaible izteikto argumentu es neuzskatu, ka ir iespējams izdarīt kādu jēgpilnu secinājumu, veicot salīdzinājumu ar liellopiem un cūkām piemērojamajiem noteikumiem.
104. Manuprāt, nav iespējams apstrīdēt, ka šo dažādo dzīvnieku audzēšana, transportēšana un tirdzniecība notiek apstākļos, kas nav pilnībā salīdzināmi: attiecībā uz katru dzīvnieku veidu pastāv vairākas īpatnības (68). Turklāt šiem dzīvniekiem parasti ir tieksme uz dažādām slimībām un iespējamie riski dažādiem dzīvnieku veidiem var atšķirties (69).
105. Šīs atšķirības attaisno to, ka attiecībā uz katru dzīvnieku veidu ir atšķirīgi noteikumi (70). Tāpēc nevar tikt apstrīdēts fakts, ka ES likumdevējs balstīja savu izvēli uz objektīvu un saprātīgu kritēriju.
106. Katrā ziņā Padome ir pareizi norādījusi, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ja ES likumdevējam tiek lūgts pārveidot un izveidot sarežģītu sistēmu, tam ir tiesības īstenot to pamazām (71) un rīkoties, ņemot vērā gūto pieredzi (72).
107. Manuprāt, minētā judikatūra ir ļoti nozīmīga attiecībā uz izskatāmo lietu. Tomēr tas nenozīmē, ka nav nepieciešama noteikta konsekvence un vienveidība no ES likumdevēja puses, kad tas attiecīgā laika posmā pieņem noteikumus, kas attiecas uz tādām situācijām, kurām atsevišķas iezīmes ir kopīgas, kā tas ir situācijā attiecībā uz dažādu lauksaimniecības dzīvnieku identifikāciju.
108. Visbeidzot, es neesmu pārliecināts arī par to, ka dalībvalstīs esošie lopkopji, kuriem ir vairāk aitu un kazu, būtu jebkādi diskriminēti. Ņemot vērā H. Schaible argumentus, ir jānosaka, vai izskatāmais izņēmums rada nelabvēlīgu stāvokli dažiem lauksaimniekiem salīdzinājumā ar citiem lauksaimniekiem un vai šī atšķirīgā pieeja nav pamatota ar būtiskām objektīvām atšķirībām (73).
109. Ir skaidrs, ka izskatāmais izņēmums ietver atšķirīgu juridisku attieksmi pret lopkopjiem atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi atrodas. Tomēr es neuzskatu, ka minētais rada nepieļaujamu diskrimināciju. Šis uzskats ir balstīts uz diviem pamatiem: kritērijs, kas rada attiecīgo izņēmumu, nevar tikt kritizēts kā tāds, kuram trūkst objektivitātes vai saprātīguma, tāpat, piemērojot izņēmumu, daži lopkopji nenonāk būtiski neizdevīgos konkurences apstākļos, salīdzinot ar dažiem to konkurentiem.
110. Attiecībā uz pirmo punktu nevar tikt noliegts, ka kritērijs, kas padara izskatāmo izņēmumu pieejamu, – kopējais dzīvnieku skaits valstī – ir pilnībā objektīvs. Dalībvalstis šo kritēriju var izpildīt vai neizpildīt neatkarīgi no to apmēra. Turklāt situācija dažās dalībvalstīs laika gaitā var mainīties, jo dzīvnieku skaits tajās noteikti ir svārstīgs. Tādējādi dalībvalstīm, uz kurām faktiski attiecas izskatāmais izņēmums, tomēr jebkurā laikā var tikt pieprasīts ieviest elektronisko identifikāciju nākotnē, ja mainās būtiskie apstākļi.
111. Tāpat attiecīgais kritērijs nešķiet nesaprātīgs. Lai arī, diemžēl, Regulā Nr. 21/2004 nav izskaidrots, kāpēc ES likumdevējs uzskatīja, ka elektroniskās identifikācijas sistēmas ieviešana “var nebūt pietiekami pamatota” dalībvalstīs ar salīdzinoši mazu aitu un kazu skaitu (74), šīs tiesvedības laikā Francijas un Polijas valdību, kā arī Padomes sniegtais izskaidrojums man šķiet pārliecinošs.
112. Kā to ir norādījis H. Schaible, pilnībā darbojošās elektroniskās identifikācijas sistēmas izveidei ir nepieciešami būtiski ieguldījumi gan no lopkopju, gan valsts administrācijas puses. Dalībvalstīs, kurās dzīvnieku skaits ir mazs un atsevišķi dzīvnieku audzētāji galvenokārt audzē nelielu skaitu dzīvnieku, šāds ieguldījums būtu pārāk liels. Tas jo īpaši ir tā, ņemot vērā izmaksu un ieguvumu analīzi. Uzliesmojuma gadījumā šādā dalībvalstī tās iznīdēšanas izmaksas (izmantojot, piemēram, masveida kaušanu vai vakcināciju) un, kur piemērojams, kompensāciju izmaksas lauksaimniekiem, kuri tikuši nelabvēlīgi ietekmēti, visdrīzāk būtu zemāks, nekā ieguldījumi, kas nepieciešami šīs sistēmas izveidei. Šādā gadījumā, iespējams, saprātīgāk būtu saglabāt status quo vai vismaz īstenot sabalansētāku un pakāpeniskāku jauno noteikumu ieviešanu.
113. Tāpat ir skaidrs, ka situācijā, kad lauku saimniecības galvenokārt ir mazas, ar nelielu skaitu dzīvnieku, kaut arī nepastāv elektroniskā identifikācijas sistēma, informāciju tomēr ir iespējams apkopot diezgan ātri un precīzi, atbildot uz steidzamiem pieprasījumiem no atbildīgajām iestādēm. Fakts, ka katra dzīvnieka kods ir jāapskata un tad ar roku jāieraksta attiecīgajos dokumentos, visdrīzāk neradītu nepamatotu kavēšanos. Tomēr nostāja būtu citādāka, ja šīs darbības būtu jāveic ievērojamam skaitam lauku saimniecību ar lielu dzīvnieku skaitu.
114. Šādos apstākļos man nešķiet nesaprātīgi, ka atbilstošajām dalībvalstīm tikusi piešķirta brīvība izvēlēties, vai atbilstošāk ir ieviest jauno aitu un kazu elektroniskās identifikācijas sistēmu vai izmantot izskatāmo izņēmumu.
115. Acīmredzot, šādi apsvērumi ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl dažu dalībvalstu atbrīvošana nerada paaugstinātu risku iekšējā tirgū. Tomēr, manuprāt, šajā gadījumā tas tā nav. Faktiski izskatāmais izņēmums ļauj dalībvalstīm elektronisko identifikāciju noteikt par brīvprātīgu tikai attiecībā uz dzīvniekiem, “kurus nepērk vai nepārdod Kopienas iekšējā tirgū”. Tādējādi jebkuram dzīvniekam, kas šķērso valsts robežas un tādējādi var nonākt saskarē ar citās dalībvalstīs esošiem dzīvniekiem, noteikti nepieciešama elektroniskā identifikācija neatkarīgi no tā, vai viņa izcelsmes dalībvalsts ir nolēmusi izmantot izskatāmo izņēmumu vai nē.
116. Tādējādi jebkāds palielināts inficēšanās risks parasti tiek ierobežots tās dalībvalsts ietvaros, kura izvēlējusies izmantot izskatāmo izņēmumu. Šīs dalībvalstis pieņem, ka tām (un to teritorijā esošajiem dzīvnieku turētājiem) var rasties nozīmīgākas ekonomiskās sekas uzliesmojuma gadījumā.
117. Kritērijs izskatāmā izņēmuma piemērošanai arī paredz – un šeit es nonāku pie otrā aspekta, kas minēts iepriekš 112. punktā, – ka konkurence starp dažādās dalībvalstīs esošiem dzīvnieku turētājiem netiek būtiski ietekmēta. Faktiski visiem dzīvnieku turētājiem, kas vēlas pārdot savas aitas un kazas ārpus savas piederības valsts, būs jāizpilda vieni un tie paši noteikumi. Tas nozīmē, ka nepastāv konkurences izkropļojums starp dzīvnieku turētājiem, kas darbojas Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Turklāt turētājs, kas atrodas dalībvalstī, kura ir izmantojusi izskatāmo izņēmumu, nevar gūt priekšrocības citā valstī, izmantojot iespējamās samazinātās izmaksas.
118. Vienīgā situācija, kurā es patiesi varētu saskatīt nelabvēlīgas konkurences apstākļus, ir saistībā ar dzīvnieku turētājiem, kas atrodas dalībvalstīs, kuras neizmanto izņēmumu, un kas eksportē lopus uz dalībvalstīm, kuras izmanto izskatāmo izņēmumu. Tā ir taisnība, ka šādā gadījumā vietējiem dzīvnieku turētājiem varētu būt izmaksu priekšrocības, salīdzinot ar viņu konkurentiem eksportētājā valstī. Ne Padome, ne Komisija neapstrīdēja šo faktu tiesas sēdes laikā, kad par to tika uzdoti jautājumi. Ņemot to vērā, attiecībā uz mazākiem ganāmpulkiem, kas parasti atrodas lauku saimniecībās, kuras ir dalībvalstīs, kas piemēro izskatāmo izņēmumu, un faktu, ka eksportētāji parasti ir lielāki un tādējādi gūst labumu no apjomradītiem ietaupījumiem, jebkādi traucējumi iekšējā tirgū visdrīzāk ir nebūtiski. Katrā ziņā šī ierobežotā atšķirīgā attieksme man šķiet pamatota, ņemot vērā iepriekš izklāstītos objektīvos iemeslus.
119. Visbeidzot, es pievērsīšos Polijas valdības izvirzītajam argumentam attiecībā uz Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punkta piemērošanas jomu. Ir pietiekami minēt, ka izskatāmais izņēmums ir būtisks, lai nodrošinātu gan to, ka vispārējais risks sabiedrības veselībai Eiropas Savienībā netiek nepamatoti palielināts, gan to, ka konkurence iekšējā tirgū netiek būtiski ietekmēta. Tāpēc Polijas valdības paustā kritika attiecībā uz minēto ir acīmredzami nepamatota.
120. Tādējādi es secinu, ka izskatāmais izņēmums ir piemērojams situācijās, kuras objektīvi atšķiras no tām, uz kurām attiecas vispārējās tiesību normas. Līdz ar to argumenti par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu būtu jānoraida.
D – Gala piezīmes de lege ferenda
121. Lai gan mana juridiskā analīze neietver pamatojumu, ar kuru tiktu atbalstīts secinājums, ka izskatāmie pienākumi ir nelikumīgi, tajā katrā ziņā ir parādīts, ka izskatāmā izņēmuma piemērošana praksē var radīt šķērsli pilnīgai regulas vispārējā mērķa sasniegšanai, kā arī vispārējā sistēmas taisnīguma nodrošināšanai.
122. Attiecībā uz konkrētās regulas vispārējā mērķa sasniegšanu man atkārtoti jāuzsver, ka Regula Nr. 21/2004 tika pieņemta, lai efektīvāk apkarotu epizootiskās slimības un atvieglotu iekšējā tirgus izveidi attiecīgajā ekonomikas nozarē. Tomēr konkrētā izņēmuma rezultātā tiek liegta dažu dzīvnieku brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā un arī jaunās dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmas efektivitāte dalībvalstīs, kuras piemēro izskatāmo izņēmumu, ir ierobežota. Turklāt nevar tikt izslēgta noteikta plašāka ietekme attiecībā uz pārējo Eiropas Savienību.
123. Kā H. Schaible pareizi norāda, dalībvalstīs, kurās ir neliels dzīvnieku skaits, nav tā, ka risks, ka epizootiska slimība varētu nekontrolējami izplatīties, noteikti ir mazāks nekā dalībvalstīs, kurās ir vairāk dzīvnieku. Tā kā slimības galvenokārt tiek nodotas dzīvnieku saskarsmes ceļā, man šķiet, ka nopietna un ātra infekcijas iespēja ir atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, darījumu un transportēšanas skaita, tā, vai dzīvnieki tiek pārdoti mazās vai lielās partijās, un no tā, vai dzīvnieku partijas ir jauktas vai paliek galvenokārt nemainīgas. Vissvarīgākais, ņemot vērā dažādo ES dalībvalstu ģeogrāfisko konfigurāciju, ir dzīvnieku blīvums vienas valsts ietvaros, nevis kopējais dzīvnieku skaits tajā.
124. Lai gan iemesls, kāpēc izskatāmā izņēmuma piemērošanas iespēja ir atkarīga no Kopienas iekšējā tirgus esamības, ir nodrošināt, lai palielinātais risks, kas izriet no tādu dzīvnieku pārvietošanas, kuri nav elektroniski identificēti, paliek to mītnes zemes tirgū, nevar tikt izslēgts, ka izņēmuma apstākļos ar to var nebūt pietiekami, lai izveidotu nevainojamu sistēmu. Fakts, ka attiecībā uz elektroniski identificētiem dzīvniekiem ir pieejama plaša informācija, salīdzinot ar dzīvniekiem, kuri ir identificēti, izmantojot parastās krotālijas, iespējams, slimības uzliesmojuma gadījumā varētu novilcināt vai kavēt izsekošanas un saskaņošanas darbības, ko atbildīgās iestādes veikušas, lai noteiktu dzīvnieku jebkādu risku ietverošo pārrobežu kustību.
125. Turklāt noteikts risks paliks vienmēr, kad – krāpšanas vai vienkārši kļūdas dēļ – daži dzīvnieki var tikt pārdoti, šķērsojot robežu, kaut arī tie nav elektroniski identificēti. Visbeidzot, aitas un kazas bieži tiek pārdotas lielās partijās un ne vienmēr ir vienkārši nodrošināt, ka visi attiecīgajā partijā esošie dzīvnieki pilnībā atbilst minētajām prasībām.
126. Attiecībā uz identifikācijas sistēmas vispārējo taisnīgumu man jāatzīst, ka Regulā Nr. 21/2004 paredzētā elektroniskās identifikācijas sistēma nav labākais risinājums. Kā es jau esmu secinājis, izmantojot izskatāmo izņēmumu, daži dzīvnieku turētāji savu valstu tirgos var gūt labumu no izmaksu priekšrocībām, salīdzinot ar konkurentiem no citām dalībvalstīm. Turklāt ir iespējams, ka izskatāmais izņēmums var netieši radīt papildu ekonomiskas sekas dzīvnieku turētājiem, kuriem ir jāizmanto elektroniskā identifikācija. Pat tad, ja šie dzīvnieku turētāji neeksportē lopus uz dalībvalstīm, kurās tiek piemērots izskatāmais izņēmums, ir iespējams, ka tālāk ražošanas ķēdē ražojumi, kas rodas no viņu dzīvniekiem (tādi kā gaļa, vilna vai piens) var attiecīgā brīdī konkurēt ar tiem, kas ražoti valstīs, kurās tiek piemērots šis izņēmums. Var droši tikt uzskatīts, ka lielākās izmaksas, kas jāuzņemas lielo dalībvalstu dzīvnieku turētājiem, var noteiktā apmērā ietekmēt gala produktu, kas nonāk tirgū, cenu un tādējādi padarīt šos produktus mazāk konkurētspējīgus.
127. Atšķirība, kas rodas izskatāmā izņēmuma rezultātā, attiecīgajā situācijā varētu būt attaisnojama, bet tas tā var nebūt nākotnē. Faktiski, kā to ir norādījuši daudzi šīs lietas dalībnieki, ar Regulas Nr. 21/2004 noteikumiem pieprasītā tehnoloģija, pateicoties straujai tehnoloģiju attīstībai un apjomradītiem ietaupījumiem, kļūst arvien ekonomiskāka. Izskatāmā izņēmuma pamatā esošais koeficients tādējādi var kļūt aizvien mazāk acīmredzams.
128. Šeit ir būtiski norādīt, ka Regula Nr. 21/2004 patiesībā ietver noteikumu, saskaņā ar kuru Komisija drīkst pielāgot demogrāfiskos sliekšņus, lai piemērotu izskatāmo izņēmumu (75). Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, es sliecos uzskatīt, ka ES likumdevējam galu galā būs jāapsver iespēja pilnībā atcelt izskatāmo izņēmumu. Tā, manuprāt, tiktu turpināts īstenot cīņu pret epizootiskajām slimībām, uzlabota aitu un kazu brīvu aprite Eiropas Savienībā un neatkarīgi no apstākļiem nodrošināts vienlīdzīgs darbības lauks visiem dzīvnieku turētājiem Eiropas Savienībā.
IV – Secinājumi
129. Visbeidzot, es ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Prejudiciālā jautājuma izskatīšanas laikā nav atklāts nekas, kas varētu ietekmēt:
– dzīvnieku turētāju pienākuma individuāli identificēt dzīvniekus atbilstoši Padomes 2003. gada 17. decembra Regulas (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un Direktīvas 92/102/EEK un 64/432/EEK, 3. panta 1. punktam un 4. panta 2. punktam,
– dzīvnieku turētāju pienākuma individuāli elektroniski identificēt dzīvniekus atbilstoši Regulas Nr. 21/2004 9. panta 3. punkta pirmajai daļai, vai
– dzīvnieku turētāju pienākuma glabāt saimniecības reģistru C atbilstoši Regulas Nr. 21/2004 5. panta 1. punktam, lasot to kopā ar pielikuma B iedaļas 2. punktu,
spēkā esamību.