ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 24. maijā (1)
Lieta C‑441/11 P
Eiropas Komisija
pret
Verhuizingen Coppens NV
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. panta 1. punkts un EEZ līguma 53. panta 1. punkts – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Visaptverošs kartelis, kurā ietilpst trīs atsevišķas vienošanās – Vienots un turpināts pārkāpums – Nepietiekami pierādījumi par to, ka karteļa dalībniekam, kas bijis tikai vienas atsevišķas vienošanās dalībnieks, būtu bijušas zināmas pārējās atsevišķās vienošanās – Komisijas lēmuma daļēja vai pilnīga atzīšana par spēkā neesošu
I – Ievads
1. Kādos gadījumos Eiropas Savienības Tiesa drīkst Eiropas Komisijas lēmumu, kas attiecas konkurences tiesībām, atzīt par pilnā apmērā spēkā neesošu? Un kādos gadījumos tai ir jāsamierinās ar tā daļēju atzīšanu par spēkā neesošu? Tie būtībā ir tiesību jautājumi, par kuriem Tiesai ir jālemj izskatāmajā apelācijas tiesvedībā. To praktisko nozīmi nedrīkstētu novērtēt par zemu (2). Tie tiek uzdoti saistībā ar “pārcelšanās karteli”, ko Komisija pirms dažiem gadiem atklāja starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā un attiecībā uz ko tā 2008. gada 11. martā pieņēma lēmumu par naudas soda piemērošanu (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
2. Kā liecina Komisijas konstatējumi, minētā pārcelšanās karteļa gadījumā runa bija par visaptverošu karteli [Gesamtkartell] vienota un turpināta pārkāpuma formā, kura pamatā bija trīs veidu pret konkurenci vērstas vienošanās starp iesaistītajiem pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumiem: cenu saskaņošana, vienošanās par tirgu sadali ar fiktīvu tāmju (jeb viltus piedāvājumu) sistēmas palīdzību, kā arī vienošanās par kompensācijas maksājumu (jeb komisijas maksu) sistēmu saistībā ar noraidītiem vai neiesniegtiem piedāvājumiem.
3. Komisija par dalību visaptverošajā kartelī līdzās deviņiem citiem uzņēmumiem vai koncerniem apsūdzēja arī sabiedrību Verhuizingen Coppens NV (turpmāk tekstā – “Coppens”). Tiesa, Komisija Coppens aktīvu dalību varēja pierādīt tikai attiecībā uz vienu no trim visaptverošā karteļa sastāvdaļām, proti, viltus piedāvājumu sistēmu. To, vai Coppens zināja vai arī tai būtu bijis jāzina, ka tā, piedaloties viltus piedāvājumu sistēmā, vienlaikus iekļāvās visaptverošā kartelī, nebija iespējams noskaidrot. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa savā 2011. gada 16. jūnija spriedumā (turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums” jeb “pārsūdzētais spriedums”) (4) ir atzinusi, ka konstatējums par Coppens dalību kartelī un Coppens piemērotais naudas sods pilnā apmērā ir atzīstams par spēkā neesošu.
4. Savukārt Komisija pret šo spriedumu vēršas ar savu apelācijas sūdzību. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Coppens, drīkstēja atzīt par spēkā neesošu tikai daļēji, jo Coppens dalība pret konkurenci vērstā viltus piedāvājumu sistēmā katrā ziņā bija pierādīta.
5. Drīzumā Tiesā iztiesājamās apelācijas tiesvedības lietās vēl būs jānodarbojas ar virkni citu tiesību jautājumu saistībā ar pārcelšanās karteli (5).
II – Tiesvedības priekšvēsture
A – Faktiskie apstākļi un administratīvais process
6. Kā liecina Komisijas veiktās izmeklēšanas rezultāti, laikā no 1984. līdz 2003. gadam starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā pastāvēja kartelis, kurā atšķirīgos laikposmos (6) un atšķirīgā apmērā piedalījās desmit pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumi (7).
7. Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka minētais kartelis bija visaptverošs kartelis vienota un turpināta pārkāpuma formā (8), kas balstījās uz trim aizliegtu vienošanos veidiem (9):
– cenu saskaņošanu, iesaistītajiem pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumiem savstarpēji saskaņojot klientiem aprēķināmās atlīdzības apmēru par pārcelšanās pakalpojumiem;
– vienošanos par kompensācijas maksājumu par noraidītiem vai neiesniegtiem piedāvājumiem (jeb komisijas maksu) sistēmu; tādējādi uzņēmuma, kas ieguvis pasūtījumu nodrošināt starptautisku pārcelšanos, konkurentiem zināmā mērā bija jāsaņem finansiāla kompensācija neatkarīgi no tā, vai tie paši arī bija iesnieguši piedāvājumu, lai saņemtu šādu pasūtījumu; klientiem nezinot, minētās komisijas maksas tika iekļautas attiecīgo pārcelšanās pakalpojumu galīgajā cenā;
– vienošanos par tirgu sadali, izmantojot tādu fiktīvu tāmju (jeb viltus piedāvājumu) sistēmu, kuras pārcelšanās pakalpojumu uzņēmums iesniedz klientam vai pārcelšanos plānojošai personai bez patiesa nodoma sniegt šādus pārcelšanās pakalpojumus; šajā nolūkā attiecīgais uzņēmums savus konkurentus informēja par cenu, apdrošināšanas likmi un uzglabāšanas izmaksām, kas tiem bija jāiekļauj savās attiecīgajās viltus pakalpojumu tāmēs.
8. Lai gan vienošanās par komisijas maksām un viltus piedāvājumiem bija piemērojama visā karteļa pastāvēšanas laikā (no 1984. līdz 2003. gadam), nebija iespējams pierādīt, ka cenu saskaņošana būtu tikusi īstenota arī vēl pēc 1990. gada maija (10).
9. No faktiskajiem apstākļiem, kurus konstatēja Komisija, tā apstrīdētajā lēmumā secināja, ka iesaistītie uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, dažādos laikposmos “tieši vai netieši nosakot cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadalot šā tirgus daļu un manipulējot ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru” (11).
10. Apstrīdētais lēmums tika nosūtīts pavisam 31 juridiskai personai, kurām Komisija par pārkāpumiem piemēroja arī individuālus vai solidārus dažāda apmēra naudas sodus (12).
B – Coppens dalība kartelī
11. Komisija apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunktā konstatēja, ka Coppens visaptverošajā kartelī piedalījās laikposmā no 1992. gada 13. oktobra līdz 2003. gada 29. jūlijam. Par to saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. punkta k) apakšpunktu Coppens tika piemērots naudas sods EUR 104 000 apmērā, nepiemērojot solidāru atbildību.
12. Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma (13), Komisija nepierādīja, ka sabiedrība Coppens, kad tā bija vienošanās par viltus piedāvājumiem dalībniece, būtu zinājusi par pārējo uzņēmumu darbībām, kas vērstas pret konkurenci un kas saistītas ar komisijas maksām, vai, objektīvi spriežot, tā būtu varējusi paredzēt, ka tās tiks veiktas. Attiecībā uz to, vai prasītāja zināja par pārējo karteļa dalībnieku prettiesisko rīcību, apstrīdētais lēmums, kā Komisija pati atzīst, nebija pamatots ar konkrētiem pierādījumiem.
C – Pirmās instances tiesvedība
13. Vairāki apstrīdētā lēmuma adresāti savu tiesību aizsardzību centās panākt, vēršoties pirmajā instancē – Vispārējā tiesā – ar lūgumu Komisijas lēmumu atzīt par spēkā neesošu (14).
14. Par 2008. gada 4. jūnijā iesniegto Coppens pieteikumu Vispārējā tiesa sprieda 2011. gada 16. jūnijā, pieņemot pārsūdzēto spriedumu. Tajā Vispārējā tiesa pilnā apmērā atbalstīja Coppens prasījumus, atzīstot par spēkā neesošu apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunktu un 2. punkta k) apakšpunktu, kā arī uzdodot Komisijai segt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.
III – Tiesvedība Tiesā
15. Komisija par Vispārējās tiesas spriedumu 2011. gada 25. augustā ir iesniegusi šo apelācijas sūdzību. Tajā tā lūdz:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– noraidīt pieteikumu par tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu vai – pakārtoti – atzīt par spēkā neesošu apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunktu, ciktāl tajā ir teikts, ka Coppens ir atbildīga par vienošanos attiecībā uz komisijas maksām;
– naudas sodu noteikt tādā apmērā, kādu Tiesa uzskata par atbilstošu, kā arī
– noteikt, ka Coppens sedz tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tādu daļu no tiesāšanās izdevumiem Vispārējā tiesā, kādu Tiesa uzskata par atbilstošu.
16. Savukārt Coppens prasījumi Tiesai ir šādi:
– pārsūdzēto spriedumu atstāt negrozītu;
– pakārtoti (gadījumā, ja Tiesa pārsūdzēto spriedumu pilnīgi vai daļēji atceltu) – Komisijas piemēroto naudas sodu samazināt tā, ka tas atbilst 10 % no Coppens apgrozījuma konkrētajā tirgū, kā arī
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā.
17. Apelācijas sūdzība Tiesā ir izskatīta rakstveida procesā.
IV – Apelācijas sūdzības vērtējums
18. Komisija pamatojumam izmanto vienu vienīgu apelācijas sūdzības pamatu: tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, apstrīdēto lēmumu attiecībā uz Coppens pilnā apmērā atzīstot par spēkā neesošu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpusi savu pilnvaru robežas. Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai sava rīcība būtu bijusi jāierobežo ar atzīšanu par daļēji spēkā neesošu, jo bija pierādīta Coppens aktīva dalība vismaz vienā pārkāpuma daļā – pret konkurenci vērstajā viltus piedāvājumu sistēmā.
A – Apelācijas sūdzības pieņemamība
19. Vispirms jānorāda, ka Coppens kritizē Komisijas izvirzītā apelācijas sūdzības pamata neprecizitāti.
20. Ja Coppens šādi vēlētos apšaubīt apelācijas sūdzības pieļaujamību, tās apgalvojumi nebūtu pārliecinoši. Tas tādēļ, ka Komisijas kritizētā kļūda tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, apelācijas sūdzībā ir precīzi aprakstīta. Atšķirībā no tā, kā, šķiet, uzskata Coppens, Komisija arī precīzi norāda, kuras tiesību normas, tāsprāt, ir pārkāptas: runa ir par LESD 263. pantu un LESD 264. pantu. Papildus tam Komisija balstās uz izteikumiem par samērīgumu, procesa ekonomiju, konkurences tiesību normu iedarbīgu īstenošanu un principu ne bis in idem.
21. Tādējādi par izskatāmās apelācijas sūdzības pieņemamību nevar būt nekādu šaubu.
B – Apelācijas sūdzības pamatotība
22. Komisijas apelācijas sūdzība būtu atbalstāma, ja Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu attiecībā uz Coppens varētu atzīt par spēkā neesošu nevis pilnā apmērā, bet gan tikai daļēji.
23. Atšķirībā no tā, kā, šķiet, uzskata Komisija, izvērtējot šo jautājumu, samērīguma principam nav būtiskas nozīmes, vēl jo mazāk tā īpašajai konkretizācijai attiecībā uz kompetences juridisko regulējumu attiecībās starp Savienību un tās dalībvalstīm, kas ietverta LES 5. panta 1. punkta otrajā teikumā un 5. panta 4. punktā.
24. Drīzāk par sedes materiae ir uzskatāms vienīgi LESD 264. pants (15). No šīs normas izriet Vispārējās tiesas – kā institūcijas “Eiropas Savienības Tiesa” sastāvdaļas – LESD 263. pantā paredzētās pilnvaras pieņemt lēmumu par tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu. LESD 264. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Ja prasība ir pamatota, Eiropas Savienības Tiesa attiecīgo tiesību aktu pasludina par spēkā neesošu.”
25. Nedrīkstētu pārprast, ka pēdējai minētajai normai būtu “visu vai neko” regulējuma nozīme. Proti, ja pieteikums par tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu ir pamatots tikai daļēji, tad diez vai to var atbalstīt pilnā apmērā. Pretējā gadījumā pieteicējs saņemtu vairāk, nekā viņam pēc likuma pienākas. Tādēļ LESD 264. panta pirmā daļa būtu jāinterpretē un jāpiemēro tādējādi, ka ar pieteikumu par tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu pārsūdzētais akts par spēkā neesošu tiek atzīts tiktāl, ciktāl pieteikums ir pamatots.
26. Kā šajā sakarā ir konstatējusi Tiesa, fakts vien, ka Vispārējā tiesa vienu no pieteicējas izvirzītajiem pieteikuma pamatiem uzskata par pamatotu, Vispārējai tiesai vēl neļauj apstrīdēto tiesību aktu atzīt par kopumā spēkā neesošu. Aktu nevar atzīt par spēkā neesošu pilnā apmērā, ja ir acīmredzams, ka attiecīgais pieteikuma pamats, kas attiecas vienīgi uz kādu konkrētu šāda tiesību akta aspektu, var pamatot tikai daļēju atzīšanu par spēkā neesošu (16).
27. Turklāt it īpaši jau administratīvajā tiesas procesā procesa ekonomijas princips liek šaubu gadījumā Savienības tiesību aktu atzīt par tikai daļēji spēkā neesošu, jo šādi var novērst jebkādu administratīvā procesa atkārtošanu, kā arī novērst vai vismaz satura ziņā ierobežot iespējamu jaunu tiesvedību. Papildus tam, īpaši jau konkurences tiesību lietās, ir iespējams, ka administratīvā procesa atkārtošana konkrētos faktiskos apstākļos var nonākt pretrunā principam ne bis in idem (17). Turklāt tikai daļēja Komisijas lēmumu atzīšana par spēkā neesošiem ir labāk (nekā to pilnīga atcelšana) saderīga ar principiālo prasību par Savienības konkurences tiesību normu iedarbīgu īstenošanu (18).
28. Tomēr Savienības tiesību aktu par daļēji spēkā neesošu var atzīt vienīgi tad, ja normas, kuras tiek prasīts atcelt, ir iespējams nodalīt no pārējās tiesību akta daļas (tā dēvētā atdalāmības nepieciešamība) (19). Šādas atdalāmības trūkst, ja apstrīdētā tiesību akta daļējai atzīšanai par spēkā neesošu būtu tādas sekas, ka izmainītos tā satura būtība (20).
29. Tātad, pildot savas pilnvaras saskaņā ar LESD 264. panta pirmo daļu, Vispārējā tiesa drīkstēja apstrīdēto lēmumu attiecībā uz Coppens pilnā apmērā atzīt par spēkā neesošu, ja daļēja atzīšana par spēkā neesošu būtu izmainījusi šā lēmuma satura būtību. Tas ir jāvērtē pēc objektīviem kritērijiem (21).
30. Ar nožēlu jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā par to nav sniegusi nekādu konkrētu skaidrojumu. Tā ir orientējusies tikai uz to, ka Komisija Coppens sauca pie atbildības par apgalvoto tās dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, lai gan pierādīt Coppens dalību varēja tikai vienā no trim visaptverošā karteļa sastāvdaļām, proti, viltus piedāvājumu sistēmā (22).
31. Šķiet, ka Vispārējā tiesa – tāpat kā Coppens – ir pieņēmusi, ka uzņēmuma dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā sava satura būtības ziņā fundamentāli atšķiras no “vienkārša” EKL 81. panta ([tagadējais] LESD 101. pants) pārkāpuma izdarīšanas.
32. Taču tas tā nav.
33. Protams, konstatācija, ka uzņēmums piedalās vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir kaut kas “vairāk” nekā konstatācija, ka tas piedalās tikai vienā vai vairākās šā pārkāpuma daļās. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka visaptveroša karteļa gadījumā attiecībā uz atsevišķu vienošanos, no kurām tas sastāv, veidiem būtu runa par vienu aliud. Drīzāk šīm atšķirībām ir tikai gradācijas raksturs.
34. Pieņēmums, ka ir izdarīts vienots un turpināts pārkāpums, tādā lietā kā šī izraisa to, ka uz visiem karteļa dalībniekiem – it kā līdzdalībniekiem – var tikt attiecināts attiecīgo pārējo karteļa dalībnieku nodarījuma sastāvs arī tad, ja tie paši nav aktīvi piedalījušies visaptverošā karteļa ikvienā atsevišķajā sastāvdaļā.
35. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādas attiecināšanas priekšnosacījums ir tas, ka ir jāvar pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums zināja par pārējo dalībnieku pret konkurenci vērsto rīcību vai arī, saprātīgi spriežot, varēja to paredzēt, kā arī bija gatavs uzņemties ar to saistītos riskus (23).
36. Citiem vārdiem runājot, nodarījuma sastāva savstarpēja attiecināšana ir iespējama, ja attiecīgais karteļa dalībnieks zināja vai tam bija jāzina, ka tas līdz ar sava nodarījuma sastāva īstenošanu iesaistās visaptverošā kartelī un ar savu rīcību veicina visu karteļa dalībnieku kopīgo, pret konkurenci vērsto mērķu sasniegšanu (24). Attiecīgā nodarījuma sastāva apjoms un īpatsvars attiecībā pret visaptverošu karteli var tikt ņemts vērā, aprēķinot ikvienam karteļa dalībniekam individuāli piemērojamā naudas soda apmēru (25).
37. Ja šāda savstarpēja nodarījuma sastāva attiecināšana nav iespējama, jo viens karteļa dalībnieks – kā šajā lietā – neko nav zinājis par visaptverošā karteļa pastāvēšanu un, saprātīgi spriežot, to arī nevarēja iepriekš paredzēt, tad tas tomēr nekādā ziņā nenozīmē, ka ikvienā situācijā tas automātiski būtu jāattaisno, nepiemērojot nekādu sankciju. Drīzāk nekas neliecina pret to, ka viņu arī turpmāk varētu saukt pie atbildības to atsevišķo vienošanos dēļ, kurās, kā liecina pierādījumi, tas aktīvi piedalījās (26) un ar kurām tika īstenots tas pats pret konkurenci vērstais nolūks.
38. Tas apstāklis vien, ka vairākas pret konkurenci vērstas vienošanās varētu tikt uzskatītas par vienotu un turpinātu pārkāpumu, gan neizslēdz, ka arī ikviena šī vienošanās atsevišķi un pati par sevi varētu tikt uzskatīta par EKL 81. panta (LESD 101. pants) pārkāpumu (27). Vispārējā tiesa to pilnībā atzīst (28), tomēr no tā neizdara savam spriedumam nepieciešamos secinājumus.
39. Kā pareizi piebilst Komisija, visaptverošā karteļa un to veidojošo atsevišķo vienošanos nolūks ir identisks un vērsts pret konkurenci EKL 81. panta 1. punkta (LESD 101. panta 1. punkts) izpratnē (29). Beļģijā izveidotā pārcelšanās karteļa gadījumā šā kopējā, pret konkurenci vērstā nolūka būtība bija tieši vai netieši saskaņoti noteikt virzienā uz vai no Beļģijas sniegto starptautisko pārcelšanās pakalpojumu cenas, daļēji sadalīt tirgus un manipulēt ar piedāvājumu iesniegšanas procedūrām (30). Šis nolūks atspoguļojās, īstenojot gan atsevišķās vienošanās, gan visaptverošo karteli.
40. Šādos apstākļos izskatāmajā lietā nebūtu jārodas bažām, ka, apstrīdēto lēmumu tikai daļēji atzīstot par spēkā neesošu (vienīgi apjomā, kādā par dalību visaptverošajā kartelī pie atbildības tiek saukta Coppens), tiktu izmainīta šā lēmuma satura būtība. Drīzāk daļējai atzīšanai par spēkā neesošu būtu bijušas tādas sekas, ka Coppens, ņemot vērā tās aktīvo dalību tikai vienā visaptverošā karteļa sastāvdaļā – viltus piedāvājumu sistēmā –, tiktu saukta pie atbildības par pārkāpumu ar tādu pašu pret konkurenci vērstu nolūku, kāds ir visaptverošajam kartelim, pat ja tagad tas ir ierobežots.
41. Tādēļ saskaņā ar LESD 264. panta pirmo daļu Vispārējai tiesai apstrīdētais lēmums būtu bijis jāatzīst par tikai daļēji spēkā neesošu. Neatkarīgi no tā, apstrīdēto lēmumu attiecībā uz Coppens pilnā apmērā atzīstot par spēkā neesošu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
42. Tādēļ Komisijas apelācijas sūdzība ir pamatota un pārsūdzētais spriedums ir atceļams.
V – Lēmums par Coppens pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu
43. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai lietu nodot atpakaļ Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai.
44. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa savā spriedumā ir pārbaudījusi tikai vienu daļu no pirmās instances tiesvedībā izvirzītajiem Coppens pieteikuma pamatiem. Šādos faktiskos apstākļos būtu ieteicams lietu nodot jaunai izskatīšanai Vispārējā tiesā (31). Tomēr šāda pieeja nav obligāta. Drīzāk procesa ekonomijas apsvērumu dēļ Tiesai pašai būtu jāpieņem galīgais nolēmums šajā lietā, ja lietas materiāli ir pilnīgi, tās rīcībā ir visas nepieciešamās ziņas un lietas dalībnieces Vispārējā tiesā ir varējušas izteikties par visiem nozīmīgajiem aspektiem (32).
45. Tā kā tiesvedības stadija to ļauj, šī norma būtu jāpiemēro arī izskatāmajā lietā. Pirmkārt, nozīmīgo aspektu ziņā nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem un to papildu noskaidrošana nav vajadzīga. Otrkārt, lietas dalībniecēm gan pirmās instances tiesvedībā, gan apelācijas tiesvedībā Savienības tiesās bija pietiekoši daudz izdevību apmainīties ar viedokļiem par visiem šīs lietas izlemšanai nozīmīgajiem aspektiem.
46. Tādēļ ierosinu Tiesai izmantot savas pašizskatīšanas tiesības un pašai pieņemt galīgo nolēmumu šajā lietā.
A – Par Coppens dalības pārkāpumā konstatāciju
47. Coppens dalība pārkāpumā – par laikposmu no 1992. gada 13. oktobra līdz 2003. gada 29. jūlijam – tika konstatēta apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunktā. Pret to Coppens pirmās instances tiesvedībā būtībā ir izvirzījusi trīs iebildumus, kurus pārbaudīšu citādā secībā.
48. Pirmkārt, sabiedrība apgalvo, ka nav nekādu pierādījumu par tai pārmesto pret konkurenci vērsto rīcību 1994. un 1995. gadā.
49. Īstenībā apstrīdētajā lēmumā nav ietverti nekādi konkrēti pierādījumi par to, ka Coppens 1994. un 1995. gadā būtu pati iesniegusi viltus piedāvājumus vai būtu pieprasījusi, lai šādus viltus piedāvājumus iesniedz pārējie karteļa dalībnieki. Komisija tieši ir atzinusi, ka tās rīcībā nav šādu pierādījumu. Attiecīgi pierādījumi tika iegūti tikai par 1992. un 1993. gadu, kā arī par laiku no 1996. līdz 2003. gadam.
50. Tomēr no šā apstākļa vien labākajā gadījumā var secināt, ka Coppens 1994. un 1995. gadā nebija aktīvi iesaistīta vienošanās par viltus piedāvājumiem īstenošanā. Vajadzības gadījumā to var ņemt vērā, aprēķinot naudas soda apmēru (33).
51. Turpretim tālejošāks secinājums, ka Coppens 1994. un 1995. gadā būtu pilnīgi izstājusies no karteļa un tādējādi vispār nebūtu izdarījusi nekādu pārkāpumu, nav vietā. Jo tas apstāklis vien, ka uzņēmums neīsteno apspriežu vai vienošanos, kurām ir pret konkurenci vērsts priekšmets, rezultātus, šo uzņēmumu neatbrīvo no atbildības par dalību kartelī, ciktāl tas nav atklāti distancējies no to satura (34). Attiecīgajai sabiedrībai šajā ziņā ir pierādīšanas pienākums (35).
52. Izskatāmajā lietā Coppens nekad nav pamatoti argumentējusi, ka tā it īpaši 1994. un 1995. gadā būtu atklāti distancējusies no vienošanās par viltus piedāvājumu sistēmu. Šāda distancēšanās arī, ņemot vērā faktu, ka attiecībā uz nākamajiem gadiem atkal ir pieejami daudzi pierādījumi par aktīvu Coppens dalību viltus piedāvājumu sistēmā, šķiet maz ticama.
53. Šādos apstākļos nevar iebilst pret to, ka Komisija attiecībā uz “robu” 1994. un 1995. gadā nav pieņēmusi, ka Coppens būtu pilnīgi pārtraukusi būt par aizliegtas vienošanās dalībnieci, bet pieņēmusi tikai to, ka Coppens uz laiku nav piedalījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā. Tādēļ pirmais Coppens izteiktais iebildums ir jānoraida.
54. Otrkārt, Coppens Komisijai pārmet, ka tā neesot pienācīgi ņēmusi vērā tās kā aizliegtās vienošanās dalībnieces relatīvo nozīmīgumu.
55. Tomēr arī šis iebildums neattiecas uz pārkāpuma kā tāda konstatēšanu; labākajā gadījumā tas var būt nozīmīgs naudas soda apmēra noteikšanai. Katrā ziņā izskatāmajā kontekstā tas nav nozīmīgs.
56. Treškārt, Coppens vēršas pret konstatāciju, ka tā esot piedalījusies visaptverošajā kartelī kā vienotā un turpinātā pārkāpumā.
57. Šis pēdējais iebildums ir atbalstāms. Lai gan ir skaidrs, ka Coppens aktīvi piedalījās pret konkurenci vērstajā viltus piedāvājumu sistēmā, par ko Komisija iesniedza kopumā 67 atsevišķus pierādījumus, un Coppens tos neapstrīd, tomēr plašāka satura dalība visaptverošajā kartelī attiecībā uz Coppens nevarēja tikt pierādīta. Nedz apstrīdētajā lēmumā, nedz tiesvedībā Savienības tiesās Komisija nav sniegusi nekādas norādes par to, ka Coppens – papildus viltus piedāvājumiem – būtu zinājusi arī par pārējo visaptverošā karteļa dalībnieku prettiesisko rīcību vai, saprātīgi spriežot, tai tas būtu bijis jāparedz, kā arī ka tā būtu bijusi gatava uzņemties no tās izrietošos riskus (36). Tādējādi, saucot pie atbildības arī Coppens kā visaptverošā karteļa dalībnieci, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
58. Kā pareizi piebilst Coppens, šo kļūdu vērtējumā nevar izlabot tikai ar apstrīdētā lēmuma 2. punkta k) apakšpunktā noteiktā naudas soda samazināšanu. Drīzāk papildus minētajai kļūdai ir jāņem vērā arī pārkāpuma konstatācija apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunktā. Tādēļ, ka ne tikai sankcija, bet arī pret konkurenci vērstā rīcība, ar ko tiek pamatota sankcija, kā tāda ir pareizi jānorāda apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā. Citādi no apstrīdētā lēmuma izrietošais attiecīgā uzņēmuma nosodījums pārsniegtu to, kas tam pēc likuma var tikt pārmests. No vienas puses, tas varētu negatīvi ietekmēt uzņēmuma reputāciju un, no otras puses, attiecībā uz trešo personu civiltiesiskiem prasījumiem, kā arī turpmākos procesos aizliegtu vienošanos jomā (37) to nostādīt nelabvēlīgā situācijā.
59. Tomēr, kā jau iepriekš izklāstīts (38), Komisijas pieļautā kļūda vērtējumā neattaisno pilnīgu apstrīdētā lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu attiecībā uz Coppens. Drīzāk atbilstoši LESD 264. panta pirmajā daļā ietvertajām prasībām apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunkts par spēkā neesošu ir atzīstams tikai tiktāl, ciktāl tajā tiek konstatēta ne vien Coppens dalība viltus piedāvājumu sistēmā, bet arī tās dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā – tātad visaptverošajā kartelī.
B – Par naudas soda apmēra noteikšanu no jauna
60. Manis ierosinātajai apstrīdētā lēmuma 1. punkta i) apakšpunkta daļējai atzīšanai par spēkā neesošu būtu tādas sekas, ka arī par šā lēmuma 2. punkta k) apakšpunktā noteikto naudas sodu ir jālemj no jauna. Saskaņā ar Statūtu 61. panta pirmo daļu īstenojot savas pašizskatīšanas tiesības, Tiesai šajā sakarā ir pilnvaras īstenot neierobežoto jurisdikciju, kas paredzēta LESD 261. pantā kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 (39) 31. pantu. Tātad tā var brīvi pēc sava ieskata no jauna noteikt naudas soda apmēru (40).
Naudas soda apmēra aprēķināšanas pamats
61. Naudas soda pamatsumma būtu jānosaka atkarībā no Coppens attiecīgo pakalpojumu daļas tās apgrozījumā pēdējā pilnajā gadā, kad tā piedalījās pārkāpumā (41). Coppens gadījumā tas ir 2002. gada apgrozījums, kas tika sasniegts ar starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem (kas neapstrīdami bija EUR 58 338) (42). Šādi vislabāk var ņemt vērā arī attiecīgā uzņēmuma relatīvo lielumu un tā nozīmi attiecīgajā tirgū, uz ko vairākkārt norādījusi arī Coppens.
Pārkāpuma smagums un ilgums
62. Pārcelšanās karteļa gadījumā runa ir par ļoti smagu pārkāpumu, ar ko iesaistītie uzņēmumi “tieši vai netieši nosaka cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadala šā tirgus daļu un manipulē ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru” (43).
63. Šajā kontekstā nepārliecina Coppens arguments, ka tās dalība viltus piedāvājumu sistēmā neesot tik nozīmīga kā pārējo uzņēmumu dalība cenu saskaņošanā un kompensācijas maksājumu sistēmā. Jo, kā Komisija pareizi piebilst, arī viltus piedāvājumu sistēma ir piemērota, lai konsekventi izkropļotu konkurenci, palielinātu attiecīgo pakalpojumu cenas un līdz ar to galu galā ievērojami kaitētu patērētājiem. Tātad šeit nekādā ziņā nav runa par triviālu pārkāpumu.
64. Tikpat maz Coppens var atsaukties uz to, ka tai viltus piedāvājumu sistēmā ir bijusi tikai salīdzinoši neliela loma. Proti, netiek apstrīdēts, ka Coppens 67 atsevišķos gadījumos iesniedza viltus piedāvājumus, t.i., biežāk nekā lielākā daļa pārējo karteļa dalībnieku (44). Jāizvērtē arī tas, ka Coppens viltus piedāvājumus ne vien iesniedza pati, bet arī vairākkārt pieprasīja, lai šādus piedāvājumus iesniegtu pārējie karteļa dalībnieki. Tātad Coppens viltus piedāvājumu sistēmā gan aktīvi, gan pasīvi piedalījās ievērojamā apmērā.
65. Nenozīmīgi ir arī tas, cik bieži Coppens pati, pamatojoties uz viltus piedāvājumu sistēmu, ieguva pārcelšanās pakalpojumu pasūtījumus (45). Tādēļ, ka viltus piedāvājumu iesniegšana rada vispārīgu konkurences izkropļošanas un augstākas cenas risku, neatkarīgi no tā, kas saņem apstiprinājumu par konkrēto pasūtījumu. Tātad konkurencei un galu galā arī patērētājiem kaitējums var tikt nodarīts pat tad, ja konkrētajā atsevišķajā gadījumā neiestājas tieši tas rezultāts, kādu karteļa dalībnieki vēlējās panākt.
66. Ņemot to vērā, šķiet, ka attiecībā uz pārcelšanās karteli Komisijas izvēlētais nozīmīgā apgrozījuma (46) faktors (17 %) principā ir piemērots, lai, aprēķinot naudas sodu, norādītu uz pārkāpuma smaguma pakāpi. Arī Komisijas papildus piemērotais preventīvais faktors (papildu 17 % no nozīmīgā apgrozījuma) (47) šķiet atbilstošs (48); starp citu, tiesas procesā par to no Coppens puses pamatotu iebildumu nav bijis.
67. Tā kā nav varēts konstatēt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Coppens pārkāpuma ilgumu (49), tad, aprēķinot tai piemērotā naudas soda apmēru, atbilstoši apstrīdētajā lēmumā konstatētajam būtu jābalstās uz 10 gadus un 9 mēnešus ilgu laikposmu, kas atbilst reizināšanas faktoram 11 (50).
68. Šādi aprēķinātā naudas soda pamatsumma ir EUR 119 009,52, ko var noapaļot uz EUR 119 000 (51).
Naudas soda samazinājums
69. Tomēr būtu jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā attiecībā uz sabiedrību Coppens nav varēts pierādīt dalību pārcelšanās kartelī kā visaptverošā kartelī vienota un turpināta pārkāpuma formā (52). Drīzāk to var saukt pie atbildības tikai un vienīgi par iesaistīšanos pret konkurenci vērstajā viltus piedāvājumu sistēmā. Kā atzīst arī Komisija, līdz ar to būtu jāpiemēro naudas soda samazinājums.
70. Būtu iespējams aprēķinātā naudas soda pamatsummu bez papildu apsvērumiem samazināt uz pusi. Vismaz attiecībā uz viltus piedāvājumu sistēmu laikā, kad Coppens bija aizliegtās vienošanās dalībniece, runa bija par vienu no divām toreiz vēl praktizētajām visaptverošā karteļa sastāvdaļām, kurām pēc to smaguma un sekām varētu piedēvēt apmēram vienādu nozīmīgumu (53).
71. Tomēr, manuprāt, ar šādu pieeju netiktu pietiekami ņemts vērā tas, ka visaptverošs kartelis ir vairāk nekā tā sastāvdaļu summa. Tieši tā īpašās sarežģītības un vairāku atsevišķo vienošanos mijiedarbības konteksta dēļ visaptverošais kartelis ir īpaši piemērots, lai kaitētu konkurencei. Tādēļ tāda uzņēmuma pārkāpums, kas piedalās visaptverošā kartelī, ir relatīvi ievērojami smagāks pārkāpums nekā šā uzņēmuma dalība tikai vienā vai vairākās šā karteļa sastāvdaļās.
72. Tādēļ uzskatu par atbilstošu izskatāmajā lietā attiecībā uz Coppens piemērot ievērojami mazāk nekā pusi no aprēķinātās pamatsummas, konkrētāk, apmēram vienu trešdaļu, t.i., EUR 39 600.
73. Turklāt būtu jāņem vērā, ka par 1994. un 1995. gadu, tātad diviem no gandrīz vienpadsmit gadiem, nav pieejami nekādi pierādījumi par aktīvu Coppens dalību viltus piedāvājumu sistēmas īstenošanā. Tas gan nedrīkstētu attaisnot pilnīgu atbrīvojumu no soda par attiecīgajiem gadiem, jo Coppens tajā laikā joprojām bija uzskatāma par aizliegtās vienošanās dalībnieci (54). Tomēr šķiet, ka pamatsummas papildu samazināšana par apmēram pusi no summas, kas attiecas uz šo divu gadu laikposmu, tātad par gandrīz 10 %, ir atbilstoša. Tādējādi naudas sods būtu EUR 35 900.
74. Tā kā Komisija nav konstatējusi nekādus citus vainu pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus un tādi nav izvirzīti arī tiesvedībā Eiropas Savienības tiesās, aprēķinātā naudas soda papildu palielināšana vai samazināšana nebūtu ieteicama.
75. Tikai garāmejot vēl jāpiebilst, ka šādi aprēķinātais naudas sods nepārsniedz arī likumiski noteikto maksimālo apmēru – 10 % no Coppens kopējā apgrozījuma (55) (Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrā daļa).
76. Galu galā attiecībā uz Coppens norādīto samērīguma principu jāteic, ka tas paredz, ka naudas sods tiek noteikts atbilstošā attiecībā pret konstatētā pārkāpuma veidu, smagumu un ilgumu (56). Tā kā Coppens ilgākā laikposmā ir izdarījusi ļoti smagu pārkāpumu, būtu pilnīgi piemēroti, ka aprēķinātais naudas sods ietvertu lielu daļu tās gada apgrozījuma attiecīgajā starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū, kas turklāt ir tikai salīdzinoši neliela daļa no Coppens pārcelšanās pakalpojumu kopējā apgrozījuma gada laikā.
Starpsecinājums
77. Vēlreiz izvērtējot visus lietas apstākļus, it īpaši pārkāpuma veidu, smagumu un ilgumu, kā arī Coppens relatīvo ietekmi attiecīgajā tirgū, naudas sods EUR 35 900 apmērā šķiet esam atbilstošs Coppens nodarījumam un vainai. It īpaši tas neizraisa nekādas pārdomas attiecībā uz samērīguma principu.
VI – Tiesāšanās izdevumi
78. Ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa pati pieņem galīgo nolēmumu, tad tā lemj par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta pirmā daļa).
79. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu kopsakarā ar Reglamenta 118. pantu, ja katram lietas dalībniekam spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa tiesāšanās izdevumus var sadalīt. Tā tas ir arī izskatāmajā lietā: Komisija gan pārliecina ar savu galveno prasījumu apelācijas tiesvedībā, tomēr Coppens pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ja Tiesa izmantotu manis ierosināto risinājumu, noteikti būtu atbalstāms. Ņemot to vērā, šķiet taisnīgi, ka tiek kopīgi skatīti abu tiesas instanču tiesāšanās izdevumi, turklāt būtu jāspriež, ka Coppens sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu, bet pārējo tiesāšanās izdevumu daļu sedz Komisija.
VII – Secinājumi
80. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T‑210/08 Verhuizingen Coppens/Komisija;
2) Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmuma C(2008) 926, galīgā redakcija (Lieta COMP/38.543), 1. punkta i) apakšpunktu atzīt par spēkā neesošu, ciktāl tajā tiek konstatēta ne vien Verhuizingen Coppens NV dalība viltus piedāvājumu sistēmā, bet arī tās dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā;
3) tā paša lēmuma 2. punkta k) apakšpunktā Verhuizingen Coppens NV piemēroto naudas sodu noteikt EUR 35 900 apmērā;
4) piespriest Verhuizingen Coppens NV segt vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem abās tiesas instancēs. Pārējos tiesāšanās izdevumus piespriest segt Eiropas Komisijai.