TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2007. gada 11. oktobrī (*)
Tiešie nodokļi – Nodokļa uzlikšana kapitāla pieaugumam no nekustamā īpašuma – Kapitāla brīva aprite – Nodokļa bāze – Diskriminācija – Nodokļu režīma saskaņotība
Lieta C‑443/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 28. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 27. oktobrī, tiesvedībā
Erika Waltraud Ilse Hollmann
pret
Fazenda Pública,
piedaloties
Ministério Público.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ē. V. I. Holmanes [E. W. I. Hollmann] vārdā – M. A. Torress [M. A. Torres], advokāts,
– Portugāles valdības vārdā – L. I. Fernandišs [L. I. Fernandes], A. S. Nevišs [Â. S. Neves] un H. M. Leitau [J. M. Leitão], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un M. Afonso [M. Afonso], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 12., 18., 39., 43. un 56. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Holmani un Fazenda Pública (Portugāles nodokļu iekasēšanas iestāde) attiecībā uz paziņojumu par ienākumu nodokli, kas tai jāmaksā par 2003. gadu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Fizisko personu ienākumu nodokļa kodeksa (Código do Imposto sobre o Rendimento das Pessoas Singulares), kas apstiprināts ar 1988. gada 30. novembra Dekrētu-likumu Nr. 442/88 2001. gada 3. jūlija Dekrēta-likuma Nr. 198/2001 (2001. gada 3. jūlija Diário da República I, A sērija, Nr. 152, turpmāk tekstā – “CIRS”) redakcijā, 10. pantā ir paredzēts:
“1. Kapitāla pieaugums ir ienākumi, kas nav uzskatāmi par uzņēmuma vai profesionālās darbības rezultātā gūtiem ienākumiem, no kapitāla vai nekustamā īpašuma, ko saņem:
a) nododot par atlīdzību lietu tiesības uz nekustamo īpašumu un lietojot visu personīgo mantu uzņēmējdarbībai un profesionālai darbībai, ko individuāli veic pats īpašnieks;
[..].
4. Ienākumus, kurus apliek ar IRS [fizisko personu ienākuma nodoklis], veido:
a) starpība starp pārdošanas un iegādes cenu, atņemot to ienākumu daļu, ko var uzskatīt par ienākumiem no kapitāla izmantošanas gadījumos, kas minēti 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā;
[..].”
4 Atbilstoši CIRS 13. panta 1. punktam iedzīvotāju ienākuma nodokli maksā fiziskas personas, kuru dzīvesvieta ir Portugāles teritorijā, kā arī tās, kuras, to dzīvesvietai neesot minētajā teritorijā, tajā gūst ienākumus.
5 CIRS 15. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka ar nodokli ir apliekami visi Portugāles rezidentu ienākumi, tostarp tie, kas gūti ārpus Portugāles teritorijas, savukārt nerezidenti maksā nodokli tikai par ienākumiem, kas gūti Portugāles teritorijā.
6 No CIRS 18. panta noteikumiem izriet, ka par Portugāles teritorijā gūtiem ienākumiem ir uzskatāmi ienākumi no nekustama īpašuma, kas atrodas šajā teritorijā, ieskaitot to atsavināšanas rezultātā gūto kapitāla pieaugumu.
7 CIRS 43. panta 1. un 2. punktā to redakcijā pēc grozījumiem ar 2001. gada 27. decembra Likumu Nr. 109 B (2001. gada 27. decembra Diário da República I, B sērija, Nr. 298) ir paredzēts:
“1. Ienākumu, ko atzīst par kapitāla pieaugumu, summu veido saskaņā ar turpmākajiem pantiem noteikta starpība starp kapitāla pieaugumu un zaudējumiem vienā un tajā pašā gadā.
2. Iepriekšējā punktā minētās pozitīvās vai negatīvās starpības summu, kas radusies rezidentu veikto 10. panta 1. punkta a), c) un d) apakšpunktā minēto darījumu rezultātā, ņem vērā tikai 50 % apmērā.”
8 Ar nodokli apliekamo rezidentu ienākumu summu iegūst, saskaitot dažādu kategoriju ik gadus gūtos ienākumus, kam piemērojama augošas likmes skala.
9 CIRS 72. panta 1. punktā nerezidentiem ir paredzēta īpaša proporcionāla 25 % likme, kas attiecas uz kapitāla pieauguma, kas gūts no nekustamā īpašuma, galīgo saldo.
Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
10 Kopš faktu pamata lietā rašanās Holmane dzīvo Vācijā.
11 1998. gadā pēc laulātā nāves Holmane mantoja nekustamo īpašumu Portugālē. Viņai bija jāmaksā mantojuma un dāvinājuma nodoklis atbilstoši šī īpašuma vērtībai mantošanas brīdī.
12 2003. gadā Holmane atsavināja attiecīgo īpašumu un guva kapitāla pieaugumu EUR 619 757,46, ko veidoja starpība starp atsavināšanas rezultātā gūto summu un īpašuma vērtību mantošanas brīdī, kurai tika uzlikts mantojuma un dāvinājuma nodoklis.
13 Paziņojumā par ienākuma nodokli par 2003. gadu, nosakot ar nodokli apliekamos Holmanes neto ienākumus, kompetentās nodokļu iestādes ņēma vērā visu gūto kapitāla pieaugumu, šo summu pieskaitot pie citiem ar nodokli apliekamiem Portugālē gūtiem ienākumiem.
14 Nodokļu iestādes skatījumā prasītāja pamata lietā nevarēja atsaukties uz CIRS 43. panta 2. punkta labvēlīgajiem noteikumiem, jo tā nedzīvo Portugālē, bet citā Eiropas Savienības dalībvalstī.
15 Minēto paziņojumu par nodokli Holmane apstrīdēja Tribunal administrativo e fiscal de Loulé (Lulē Administratīvā un nodokļu tiesa). Tā kā viņas prasība tika noraidīta, Holmane par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.
16 Šādos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [CIRS] 43. panta 2. punkts, atbilstoši kuram nodokļa bāzi veido kapitāla pieaugums tikai 50 % apmērā, ja to guvuši Portugāles rezidenti, nepieļauj EKL 12., 18., 39., 43. un 56. panta noteikumus, ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī dzīvojošas personas gūtajam kapitāla pieaugumam šo ierobežojumu nepiemēro?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
17 Portugāles Republika un Komisija izteica šaubas par prejudiciālā jautājuma pieņemamību iesniedzējtiesas veiktā šī jautājuma formulējuma dēļ.
18 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai arī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 234. pantu, Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu saderību ar Kopienu tiesību noteikumiem, jo šīs normas interpretē valsts tiesas, Tiesai tomēr ir tiesības sniegt tām visus norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas ļautu tām pašām izvērtēt šo normu saderību ar Kopienu tiesisko regulējumu (skat. 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica u.c., Krājums, I‑1891. lpp., 37. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑295/05 Asociación Nacional de Empresas Forestales, Krājums, I‑2999. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Turklāt, tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts EKL 234. pantā, tikai valsts tiesa, kurai ir nodots strīds un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tādējādi, tā kā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību noteikumu interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Asociación Nacional de Empresas Forestales, 30. punkts, un 2007. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C‑470/03 AGM‑COS.MET, Krājums, I‑2749. lpp., 44. punkts).
20 Šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma burtiskais saturs liek Tiesai spriest par tādas valsts tiesību normas kā CIRS 43. panta 2. punkta saderību ar Kopienu tiesībām.
21 Neskatoties uz to, lai gan Tiesa nedrīkst sniegt atbildi uz šādi formulētu iesniedzējtiesas jautājumu, nekas neliedz sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, norādot uz Kopienu tiesībām atbilstošiem interpretācijas apstākļiem, kas tai ļautu pašai lemt par attiecīgo nodokļu tiesību normu saderību ar Kopienu tiesībām.
22 Tādēļ ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai EKL 12., 18., 39., 43. un 56. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, atbilstoši kuram par kapitāla pieaugumu no dalībvalstī atsavināta nekustamā īpašuma, ja to ir īstenojis citas dalībvalsts rezidents, ir jāmaksā lielāks nodoklis nekā tas, ko uzliek šāda paša veida darījuma rezultātā gūtam kapitāla pieaugumam, ja šo darījumu ir īstenojis tās dalībvalsts rezidents, kurā šis nekustamais īpašums atrodas.
Par piemērojamiem principiem un brīvībām
23 Savā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz EKL 12., 18., 39., 43. un 56. pantu.
24 Tādējādi tiek uzdots jautājums par to, vai nodokļu maksātājs nerezidents, atrodoties tādā situācijā, kādā atrodas Holmane, var atsaukties uz šiem noteikumiem.
25 Attiecībā uz EKL 39. un 43. pantu no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Holmane, veicot darījumu, sakarā ar kuru ir uzlikts pamata prāvā apstrīdētais nodoklis, nav pārdevusi savu nekustamo īpašumu Portugālē, lai veiktu profesionālo darbību Kopienas teritorijā vai lai pārceltos uz dzīvi no Vācijas uz citu dalībvalsti saimnieciskās darbības veikšanai.
26 Attiecībā uz EKL 18. pantu iesniedzējtiesas lēmumā nav minēts neviens pamats, kas ļautu secināt, ka prasītāja pamata lietā ir pārdevusi savu nekustamo īpašumu, lai īstenotu šajā tiesību normā viņai piešķirtās tiesības.
27 Līdz ar to, ņemot vērā iesniedzējtiesas norādītos faktiskos apstākļus, Holmane nevarētu atsaukties šajā lietā uz EKL 18., 39. un 43. pantu (šajā sakarā skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑345/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑10633. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 No judikatūras izriet, ka EKL 12. pants ir piemērojams patstāvīgi tikai Kopienu tiesībās reglamentētajos gadījumos, kuriem nav piemērojamas Līgumā noteiktās speciālās nediskriminācijas normas (skat. 2001. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑397/98 un C‑410/98 Metallgesellschaft u.c., Recueil, I‑1727. lpp., 38. punkts, un 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑422/01 Skandia un Ramstedt, Recueil, I‑6817. lpp., 61. lpp.).
29 Tomēr EKL 56. pantā ir paredzēta speciāla nediskriminācijas norma kapitāla aprites brīvības jomā (2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze, Krājums, I‑289. lpp., 99. punkts).
30 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tādēļ ir jānosaka, vai tāds nodokļu maksātājs kā Holmane var atsaukties uz EKL 56. panta noteikumiem.
31 Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka tāds ieguldījuma nekustamajā īpašumā veikšanas darījums, kāds tiek aplūkots pamata lietā, ir kapitāla aprite (šajā sakarā skat. 1999. gada 16. marta spriedumu lietā C‑222/97 Trummer un Mayer, Recueil, I‑1661. lpp., 24. punkts).
32 Tādēļ šādam darījumam ir piemērojams EKL 56. pants, un tieši šī iemesla dēļ ir jāizskata iesniedzējtiesas uzdotais jautājums.
Par kapitāla brīvu apriti
33 Vispirms ir jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tie tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (2004. gada 7. septembra spriedums lietā C‑319/02 Manninen, Krājums, I‑7477. lpp., 19. punkts; 2006. gada 14. septembra spriedums lietā C‑386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer, Krājums, I‑8203. lpp., 15. punkts, un 2007. gada 24. maija spriedums lietā C‑157/05 Holböck, Krājums, I‑4051. lpp., 21. punkts).
34 Otrkārt, EKL 56. pants aizliedz ierobežojumus kapitāla apritei starp dalībvalstīm, izņemot tos, ko pamato EKL 58. pants.
35 Šajā sakarā ir jānorāda, ka atbilstoši CIRS noteikumiem kopumā, ja kapitāla pieaugums tiek gūts, par atlīdzību atsavinot nekustamu īpašumu Portugālē, ir piemērojamas atšķirīgas nodokļa uzlikšanas normas atkarībā no tā, vai nodokļa maksātājs dzīvo šajā dalībvalstī.
36 Tādējādi atbilstoši CIRS 43. panta 2. punktam rezidentu gūtais kapitāla pieaugums, atsavinot nekustamu īpašumu Portugālē, tiek ņemts vērā tikai 50 % apmērā. Turpretī nerezidentu gadījumā CIRS ir paredzēts uzlikt nodokli visam šāda īpašuma atsavināšanas rezultātā gūtajam kapitāla pieaugumam.
37 No minētā izriet, ka atbilstoši attiecīgajiem CIRS noteikumiem gūtā kapitāla pieauguma nodokļa bāze nav vienāda rezidentiem un nerezidentiem. Tādēļ, pārdodot vienu un to pašu nekustamo īpašumu Portugālē ar kapitāla pieaugumu, nerezidentiem ir jāmaksā lielāks nodoklis, nekā tiek prasīts no rezidentiem, un tādēļ nerezidenti atrodas mazāk labvēlīgā situācijā nekā rezidenti.
38 Lai gan nerezidenta nodokļa bāzei, kurā ietverts viss viņa gūtais kapitāla pieaugums, tiek piemērots nodoklis ar 25 % likmi, ņemot vērā turpretim tikai pusi no rezidenta gūtā kapitāla pieauguma nodokļa bāzes, tas viņam regulāri veido mazāku nodokļu nastu neatkarīgi no nodokļa likmes, ko piemēro visiem viņa ienākumiem, jo atbilstoši Portugāles valdības apsvērumiem rezidentu ienākumiem nodoklis tiek uzlikts saskaņā ar augošas likmes skalu, kurā visaugstākā likme ir 42 %.
39 Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, kapitāla apriti nerezidentiem padara mazāk pievilcīgu, tos atturot no ieguldījumu veikšanas nekustamajā īpašumā Portugālē un no tādu ar šiem ieguldījumiem saistītu darījumu veikšanas kā nekustamā īpašuma pārdošana.
40 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka, paredzot nodokļa bāzi 50 % apmērā tikai no rezidentu, bet ne no nerezidentu nodokļu maksātāju gūtā kapitāla pieauguma Portugālē, rodas kapitāla aprites ierobežojums, ko aizliedz EKL 56. pants.
41 Turklāt vēl ir jāizvērtē, vai šo ierobežojumu var pamatot ar EKL 58. panta 1. punktā noteiktajiem iemesliem.
42 No šīs tiesību normas kontekstā ar šī paša panta 3. punktu izriet, ka dalībvalstis savā tiesiskajā regulējumā var noteikt atšķirību starp nodokļu maksātājiem rezidentiem un nerezidentiem, ja šī atšķirība nav uzskatāma par patvaļīgu diskrimināciju vai slēptu kapitāla brīvas aprites ierobežojumu.
43 Kā jau tas tika konstatēts šī sprieduma 36.–38. punktā, CIRS 43. panta 2. punktā būtībā ir noteikta nevienlīdzīga attieksme nodokļa uzlikšanas jomā pret rezidentiem un nerezidentiem, paredzot atšķirīgu nodokļa bāzi, ja kapitāla pieaugums tiek gūts, atsavinot nekustamo īpašumu Portugālē.
44 Tomēr ir jāizšķir nevienlīdzīga attieksme, ko pieļauj EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts, no patvaļīgas diskriminācijas, ko aizliedz šī paša panta 3. punkts.
45 No judikatūras izriet, ka tādu valsts tiesisko regulējumu nodokļu jomā, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, var uzskatīt par saderīgu ar Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, ja atšķirīgā attieksme attiecas uz situācijām, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai to pamato primāri vispārējo interešu iemesli (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Manninen, 28. un 29. punkts; 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑512/03 Blanckaert, Krājums, I‑7685. lpp., 42. punkts, un 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑265/04 Bouanich, Krājums, I‑923. lpp., 38. punkts).
46 Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto judikatūru, vispirms ir jāpārbauda, vai atšķirīgo ienākumu aplikšanu ar nodokli atkarībā no tā, vai kapitāla pieaugumu no nekustamā īpašuma atsavināšanas Portugālē guvuši rezidenti vai nerezidenti, pamato apstākļi, kas nav objektīvi salīdzināmi.
47 Šajā sakarā Portugāles valdība apgalvo, ka pastāv atšķirība starp divu kategoriju nodokļa maksātājiem, kas pilnībā pamato šādu atšķirīgu attieksmi. Nodokļa bāzes ierobežošanu 50 % apmērā drīkst attiecināt tikai uz rezidentiem, jo viņu ienākumiem kopā ir piemērojama augošas likmes skala. Turpretim nerezidentiem ir jāmaksā nodoklis tikai par Portugāles teritorijā gūtajiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka tādā valsts tiesiskā regulējumā, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, paredzētā mehānisma mērķis ir novērst rezidentu nelabvēlīgo stāvokli, kuriem atšķirībā no nerezidentiem ir jāmaksā augošas likmes nodoklis.
48 Tā turklāt uzskata, ka atšķirīga attieksme nodokļu jomā, ko rada atšķirīgas nodokļa bāzes piemērošana nerezidentiem, ir jāaplūko kontekstā ar rezidentiem un nerezidentiem piemērojamā ienākuma nodokļa vispārējo sistēmu.
49 Pamatojoties uz šo argumentu, Portugāles valdība apgalvo, ka atšķirīgu nodokļa bāzes noteikšanu nerezidentiem, kas guvuši kapitāla pieaugumu, pamato ienākumu aplikšanas ar nodokli sistēma un it īpaši rezidentiem un nerezidentiem piemērojamā nodokļa atšķirīgā likme. Rezidentu apliekamos ienākumus kopā veido dažādu kategoriju ienākumi, ieskaitot ik gadus gūto kapitāla pieaugumu, kuriem piemēro augošas likmes skalu, bet nerezidentiem CIRS ir paredzēta īpaša proporcionāla likme.
50 Jānorāda, ka pamata prāvā, pirmkārt, nodokļa uzlikšana kapitāla pieaugumam no atsavinātā nekustamā īpašuma attiecas tikai uz vienu nodokļa maksātāju ienākuma kategoriju neatkarīgi no tā, vai tie būtu rezidenti vai nerezidenti, otrkārt, tā attiecas uz abu veidu nodokļa maksātājiem un, treškārt, ar nodokli apliekamo ienākumu gūšanas dalībvalsts ir tā pati Portugāles Republika.
51 Šajā sakarā it īpaši ir svarīgi precizēt, kā tas izriet no šī sprieduma 38. punkta, ka, ja tiek ņemta vērā tikai puse no rezidenta gūtā kapitāla pieauguma nodokļu bāzes un ievērojot to, ka rezidentu ienākumiem nodoklis tiek uzlikts saskaņā ar augošas likmes skalu, kurā visaugstākā likme ir 42 %, vienādos nodokļa uzlikšanas apstākļos nerezidentam ir jāuzņemas smagāka nodokļu nasta nekā rezidentam.
52 Šādos apstākļos Portugāles valdības izvirzīto apgalvojumu šajā lietā nevar atbalstīt.
53 No iepriekš minētā izriet, ka objektīvi nepastāv atšķirīgi apstākļi, kas varētu pamatot nevienlīdzīgu attieksmi nodokļu jomā pret abu kategoriju nodokļu maksātājiem, apliekot ar nodokli kapitāla pieaugumu. Tādēļ tādi apstākļi, kādos atrodas Holmane, ir salīdzināmi ar rezidenta apstākļiem.
54 No minētā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, rada nevienlīdzīgu attieksmi nodokļu jomā pret nerezidentiem tiktāl, ciktāl ar to kapitāla pieauguma gūšanas gadījumā tiek pieļauta smagāka nodokļu nasta un tādēļ lielāks nodoklis nekā būtu jāmaksā rezidentiem objektīvi salīdzināmos apstākļos.
55 Turklāt saistībā ar pamatojumu, kas balstās uz primāriem vispārējo interešu iemesliem, Portugāles valdība atsaucas uz nepieciešamību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību.
56 No judikatūras izriet, ka nepieciešamība saglabāt nodokļu režīma saskaņotību var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežojumu. Tomēr, lai uz šādu pamatojumu balstītu argumentu varētu pieņemt, ir jākonstatē tiešas saiknes esamība starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības kompensēšanu ar noteiktu nodokļu atskaitījumu (2006. gada 23. februāra spriedumus lietā C‑471/04 Keller Holding, Krājums, I‑2107. lpp., 40. punkts, un 2007. gada 29. marta spriedums lietā C‑347/04 Rewe Zentralfinanz, Krājums, I‑2647. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Šajā lietā Portugāles Republika apgalvo, ka būtu jāņem vērā nodokļu sistēmas mērķis un loģika attiecībā uz nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā gūto kapitāla pieaugumu. Šajā sakarā attiecīgās nodokļu sistēmas mērķis, apliekot ar nodokli kapitāla pieaugumu, ir novērst rezidentu nelabvēlīgo stāvokli, jo tiem tiek piemērota augoša nodokļa likme. Faktiski rezidentu gadījumā pastāv tieša saikne starp nodokļu priekšrocību, ko, ar nodokli apliekot kapitāla pieaugumu, veido uz pusi samazināta nodokļa bāze, un augošu nodokļa likmi, ko piemēro visiem rezidentu ienākumiem kopā.
58 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, rezidentiem noteiktā nodokļu priekšrocība, par pusi samazinot kapitāla pieauguma nodokļa bāzi, katrā ziņā ir lielāka nekā tās kompensācija, piemērojot augošu nodokļa likmi rezidentu ienākumiem.
59 Tādēļ tas neveido tiešu saikni starp minēto priekšrocību un tās kompensāciju ar noteiktu nodokļu atskaitījumu.
60 Līdz ar to ir jāuzskata, ka pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā noteikto ierobežojumu nevar pamatot ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu režīma saskaņotību.
61 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild – EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, atbilstoši kuram par kapitāla pieaugumu no dalībvalstī, šajā gadījumā – Portugālē, atsavināta nekustamā īpašuma, ja to ir īstenojis citas dalībvalsts rezidents, ir jāmaksā lielāks nodoklis nekā tas, ko uzliek šāda paša veida darījuma rezultātā gūtam kapitāla pieaugumam, ja šo darījumu ir īstenojis tās dalībvalsts rezidents, kurā šis nekustamais īpašums atrodas.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, atbilstoši kuram par kapitāla pieaugumu no dalībvalstī, šajā gadījumā – Portugālē, atsavināta nekustamā īpašuma, ja to ir īstenojis citas dalībvalsts rezidents, ir jāmaksā lielāks nodoklis nekā tas, ko uzliek šāda paša veida darījuma rezultātā gūtam kapitāla pieaugumam, ja šo darījumu ir īstenojis tās dalībvalsts rezidents, kurā šis nekustamais īpašums atrodas.
[Paraksti]