VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2011. gada 23. novembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP un Regula (EK) Nr. 2580/2001 – Naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma atcelšana ar Vispārējās tiesas spriedumu – Ārpuslīgumiskā atbildība – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums
Lieta T‑341/07
Jose Maria Sison, ar dzīvesvietu Utrehtā (Nīderlande), ko pārstāv J. Fermons [J. Fermon], A. Komte [A. Comte], H. Šulcs [H. Schultz], D. Girsess [D. Gürses] un V. Kaleks [W. Kaleck], advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bišops [M. Bishop], E. Finegana [E. Finnegan] un R. Šostaks [R. Szostak], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv K. Viselsa [C. Wissels], M. de Mola [M. de Mol], I. de Frīss [Y. de Vries], M. Nourta [M. Noort], J. Langers [J. Langer] un M. Bultermane [M. Bulterman], pārstāvji,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Behzadi Spensere [S. Behzadi Spencer] un I. Rao [I. Rao], pārstāves,
un
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja P. Ālto [P. Aalto] un S. Būlārte [S. Boelaert], pēc tam S. Būlārte un P. van Nufels [P. Van Nuffel], pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par zaudējumu atlīdzības prasību, kas celta pēc Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra sprieduma lietā T‑341/07 Sison/Padome (Krājums, II‑3625. lpp.) un ar kuru būtībā tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājam iespējami nodarīts terorisma apkarošanas nolūkā pret viņu pieņemto ierobežojošo pasākumu dēļ.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse], M. Preks [M. Prek], J. Švarcs [J. Schwarcz] un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 30. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Tiesvedības priekšvēstures izklāsts ir atrodams, pirmkārt, Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumā lietā T‑47/03 Sison/Padome (Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Sison I”) un, otrkārt, Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra starpspriedumā lietā T‑341/07 Sison/Padome (Krājums, II‑3625. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Sison II”).
Tiesvedība
2 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 10. septembrī, prasītājs Hosē Marija Sisons [Jose Maria Sison] cēla šo prasību. Tās sākotnējais priekšmets bija, pirmkārt, prasība saskaņā ar EKL 230. pantu daļēji atcelt Padomes 2007. gada 28. jūnija Lēmumu 2007/445/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumus 2006/379/EK un 2006/1008/EK (OV L 169, 58. lpp.), un, otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. un 288. pantu.
3 2007. gada 13. novembrī Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma spriest paātrinātā kārtībā attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu. Pēc lietas dalībnieku pieprasījuma Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs ar tā paša datuma rīkojumu apturēja procesu attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. un 288. pantu līdz brīdim, kad tiek pasludināts spriedums par prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu.
4 Ar spriedumu lietā Sison II Vispārējā tiesa atcēla visus konkrētos ierobežojošos pasākumus (naudas līdzekļu iesaldēšana), kas pret prasītāju bija veikti kopš prasības celšanas, proti, Lēmumu 2007/445, Padomes 2007. gada 20. decembra Lēmumu 2007/868/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumu 2007/445 (OV L 340, 100. lpp.), Padomes 2008. gada 29. aprīļa Lēmumu 2008/343/EK, ar ko groza Lēmumu 2007/868 (OV L 116, 25. lpp.), Padomes 2008. gada 15. jūlija Lēmumu 2008/583/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumu 2007/868 (OV L 188, 21. lpp.), Padomes 2009. gada 26. janvāra Lēmumu 2009/62/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumu 2008/583 (OV L 23, 25. lpp.), un Padomes 2009. gada 15. jūnija Regulu (EK) Nr. 501/2009, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumu 2009/62 (OV L 151, 14. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecās uz prasītāju. Tā kā tiesvedība ar šo spriedumu netika izbeigta, tika atlikta lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.
5 Pēc iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II pasludināšanas tiesvedība tika turpināta attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. un 288. pantu.
6 Tā kā Eiropas Savienības Padome noteiktajā termiņā nebija iesniegusi savu iebildumu rakstu, Vispārējā tiesa (septītā palāta) aicināja prasītāju izteikties par tiesvedības turpināšanu, ievērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 122. panta 1. punktu.
7 Ar vēstuli, ko kanceleja saņēmusi 2010. gada 8. februārī, prasītājs lūdza Vispārējo tiesu pieņemt Padomes iebildumu rakstu, lai gan tas ticis iesniegts novēloti, lai tādējādi tiesvedība varētu turpināties ierastā sacīkstes stadijā. Šis pieteikums tika apmierināts ar Vispārējās tiesas (septīta palāta) tā paša datuma lēmumu, un tiesvedība turpinājās ierastajā kārtībā.
8 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents turpināja darboties otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
9 Piemērojot Reglamenta 14. panta 1. punktu un 51. panta 1. punktu un pamatojoties uz otrās palātas priekšlikumu, Vispārējās tiesas plēnums nolēma nodot lietu izskatīšanai otrajā palātā paplašinātā sastāvā.
10 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu, aicinot tos atbildēt rakstveidā. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā, izņemot Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.
11 Izņemot Apvienoto Karalisti, kas tiesas sēdē netika pārstāvēta, 2011. gada 30. marta tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pamatojoties uz EKL 235. un 288. pantu, piespriest Eiropas Kopienai izmaksāt prasītājam zaudējumu atlīdzību EUR 291 427,97 apmērā un procentus, kas EUR 200,87 apmērā maksājami katru mēnesi līdz sprieduma pasludināšanai, ieskaitot procentus, kas maksājami no 2002. gada oktobra līdz pilnīgai samaksai;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Padomes, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
14 Prasītājs savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka viņam esot tiesības prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas viņam iespējami nodarīts ar visiem viņa īpašumu iesaldēšanas pasākumiem, ko Padome veikusi kopš 2002. gada oktobra, nenošķirot, vai šis zaudējums ir saistīts ar tiesību aktiem, attiecībā uz kuriem taisīts iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, vai saistībā ar tiesību aktiem, kas tiek izskatīti šajā lietā.
15 Konkrētāk runājot par apstrīdētajiem tiesību aktiem lietā, kurā taisīts iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, prasītājs savos rakstveida apsvērumos vēl ir apgalvojis, ka, tā kā šim spriedumam esot bijis atpakaļejošs spēks, viņam esot jāatjauno tāds tiesiskais stāvoklis, kādā viņš atradās pirms minētā sprieduma taisīšanas. Turklāt skaidri pierādīts esot tas, ka to tiesību aktu materiālais prettiesiskums, kas atcelti ar iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison II, tādā pašā veidā esot pieļauts arī tiesību aktos, kas apstrīdēti lietā, kurā taisīts iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, lai arī minētajā lietā Vispārējā tiesa varēja pārbaudīt tikai procesuālo garantiju ievērošanu un tāpēc tai nebija iespēju sodīt minēto materiālo prettiesiskumu (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison I, 225. punkts).
16 Padome savos rakstveida apsvērumos nav apstrīdējusi šādu pašreizējās prasības par zaudējumu atlīdzību apjoma interpretāciju.
17 Taču, runājot par tāda kaitējuma atlīdzības prasību, ko iespējami radījuši tiesību akti, kas apstrīdēti iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison I, Vispārējā tiesa jautājumu par tās pieņemamību ir izvirzījusi pēc savas ierosmes. Ar 2011. gada 21. februāra procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus rakstveidā izteikties par jautājumu, vai iepriekš 1. punktā minētajam spriedumam lietā Sison I piemītošais res judicata spēks neliedzot prasītājam, pamatojoties uz EKL 235. un 288. pantu, no jauna prasīt tādu pašu kaitējuma atlīdzību, kāda jau tikusi izvirzīta prasībā par kaitējuma atlīdzību ar tādu pašu pamatojumu un tikusi noraidīta ar minēto spriedumu (243. punkts).
18 Prasītājs savos rakstveida apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2011. gada 8. martā, apgalvo, ka iepriekš 1. punktā minētajam spriedumam lietā Sison I piemītošais res judicata spēks neliedzot viņam celt tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kāda ir formulēta viņa procesuālajos dokumentos. Viņš būtībā ir apgalvojis, ka faktu un tiesību jautājumi, uz kuriem attiecas šī prasība, nav tikuši “faktiski vai obligāti izlemti” iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison I. Runājot konkrētāk, Vispārējā tiesa šajā spriedumā neesot izvērtējusi ne kaitējumu, kas izriet no Padomes rīcības pēc 2006. gada 29. maija, ne kaitējumu, kas izriet no Padomes darbības “būtiskā prettiesiskuma”. Turklāt pašreizējās prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana, pamatojoties uz iebildi par res judicata spēku, kā apgalvo prasītājs, aizskarot viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.), 47. pantam.
19 Savos rakstveida apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā attiecīgi iesniegti 2011. gada 8. un 7. martā, Padome un Nīderlandes Karaliste, no vienas puses, un Komisija, no otras puses, uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu ir atbildējušas apstiprinoši.
20 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šķērslis, kas izriet no sprieduma res judicata spēka un saskaņā ar kuru nav pieņemama prasība, kas ir vērsta pret tiem pašiem lietas dalībniekiem, kam ir tas pats priekšmets un kura ir pamatota ar tādiem pašiem pamatiem kā jau izskatītā prasība, ir absolūts šķērslis tiesas procesam (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 26. februāra spriedumu lietā T‑164/01 Lucaccioni/Komisija, Recueil FP, I‑A‑67. un II‑367. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra), un tādēļ tiesa var, drīzāk tai pat ir pienākums, to izskatīt pēc savas ierosmes. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru res judicata spēks attiecas tikai uz faktiem un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā (skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 44. punkts, un 2008. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑462/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑4183. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Šajā gadījumā, salīdzinot dažādos kaitējumus, kuru atlīdzība, pamatojoties uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, tiek prasīta iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison I (skat. minētā sprieduma 228. punktu), ar dažiem kaitējumiem, kuru atlīdzība, pamatojoties uz tādu pašu atbildību, tiek prasīta pašreizējā lietā (skat. ziņojumu tiesas sēdē, 38., 41. un 49. punkts), jāsecina, ka tie ratione temporis daļēji pārklājas, ciktāl tie attiecas uz laikposmu no 2002. gada oktobra līdz iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison I pasludināšanai. Turklāt prasītājs savos rakstveida apsvērumos pats ir apgalvojis, ka visa šī kaitējuma cēlonis ir bijis Padomes rīcības materiālais prettiesiskums (skat. iepriekš 15. punktu).
22 Jāatgādina, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison I, uzskatīdama, ka tā nav varējusi vērtēt, vai nosacījums par Padomei pārmestās rīcības prettiesiskumu ir ticis izpildīts, un it īpaši, vai Padome, nolemjot iesaldēt prasītāja naudas līdzekļus, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem faktiem, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai arī acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 242. punkts), Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasība par zaudējumu atlīdzību katrā ziņā ir jānoraida tāpēc, ka juridiski pietiekami nav pierādīta ne apgalvotā kaitējuma esamība un apmērs, kā norādīts minētā sprieduma 228. punktā, ne cēloņsakarība starp šo kaitējumu un prasības pamatojumā apgalvoto materiālo prettiesiskumu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 243. un 251. punkts).
23 Pretēji prasītāja apgalvotajam šie apsvērumi par pierādījumu trūkumu attiecībā uz apgalvotā kaitējuma esamību un apmēru, kā arī attiecībā uz cēloņsakarību starp šo kaitējumu un apgalvoto materiālo prettiesiskumu Vispārējās tiesas vērtējumā nav kvalificējami kā “obiter dicta” vai “nevajadzīgi”. Turklāt prasītājs kļūdās, apgalvodams, ka viņam neesot bijušas tiesības pārsūdzēt prasības par zaudējumu atlīdzību noraidījumu, pamatojoties uz tiem pašiem apsvērumiem. Visbeidzot res judicata spēks ir dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgs vispārīgs tiesību princips, kura piemērošana šajā lietā nekādā ziņā nav uzskatāma par pretēju Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta normām.
24 No tā izriet, ka laikposmā no 2002. gada oktobra līdz iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison I pasludināšanai 2007. gada 11. jūlijā šī sprieduma res judicata spēks liedz prasītājam, pamatojoties uz EKL 235. pantu un 288. pantu, no jauna prasīt tādu pašu kaitējuma atlīdzību, kāda ar tādu pašu pamatojumu jau tikusi izvirzīta kaitējuma atlīdzības prasībā, kas ar minēto spriedumu jau tikusi noraidīta (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 28. novembra rīkojumu lietā C‑277/95 P Lenz/Komisija, Recueil, I‑6109. lpp., 52.–54. punkts, un 2010. gada 9. jūnija rīkojumu lietā C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric, Krājumā nav publicēts, 52. un 53. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑385. un II‑1731. lpp., 193. punkts, un 2008. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑457/04 un T‑223/05 Camar/Komisija, Krājumā nav publicēts, 79. punkts).
25 Līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz tāda kaitējuma atlīdzību, kas iespējami nodarīts ar tiesību aktiem, kuri apstrīdēti lietā, kurā taisīts iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I.
Par lietas būtību
Ievada apsvērumi par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem un par sprieduma lietā Sison II tvērumu
26 Prasītājs uzskata, ka EKL 235. pantā un 288. panta otrajā daļā minētie trīs Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi šajā lietā ir izpildīti. Kā uzskata prasītājs, šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu prettiesiskums izriet no pietiekami būtiska tādas tiesību normas pārkāpuma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un tas viņam pietiekami tiešā veidā ir radījis būtisku kaitējumu, ko viņš papildus procentiem iedala četrās zaudējumu kategorijās.
27 Padome apgalvo, ka šajā lietā nav izpildīts neviens no trim Kopienas atbildības iestāšanās nosacījumiem.
28 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 288. panta otrās daļas izpratnē Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, ir nodarīti reāli zaudējumi un pastāv cēloņsakarība starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu (skat. Tiesas 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 106. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑315/03 Schneider Electric/Komisija, Krājums, II‑2237. lpp., 113. punkts, un iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison I, 232. punkts).
29 Šo trīs nosacījumu par atbildības iestāšanos kumulatīvais raksturs nozīmē, ka, ja viens no tiem nav izpildīts, prasība atlīdzināt zaudējumus ir pilnībā noraidāma bez vajadzības pārbaudīt pārējos nosacījumus (Tiesas 2003. gada 8. maija spriedums lietā C‑122/01 P T. Port/Komisija, Recueil, I‑4261. lpp., 30. punkts; iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Schneider Electric/Komisija, 120. punkts, un iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 233. punkts).
30 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms lietderīgi pārbaudīt, vai ir izpildīts nosacījums par Padomes rīcības prettiesiskumu.
31 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru juridiska akta prettiesiskuma konstatēšana – kā šajā lietā apstrīdēto aktu prettiesiskums attiecībā uz 2. panta 3. punktu Padomes 2001. gada 27. decembra Regulā Nr. 2580/2001 (OV L 344, 70. lpp., labojums OV 2007, L 164, 36. lpp.) un 1. panta 4. punktu Padomes 2001. gada 27. decembra Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV L 344, 93. lpp.) –, lai cik nožēlojams nebūtu šāds prettiesiskums, tā konstatēšana nav pietiekama, lai uzskatītu, ka ir izpildīts Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums par iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, I‑2941. lpp., 47. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu lietā T‑56/00 Dole Fresh Fruit International/Padome un Komisija, Recueil, II‑577. lpp., 72.–75. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑212/03 MyTravel/Komisija, Krājums, II‑1967. lpp., 43. un 85. punkts).
32 Saskaņā ar judikatūru prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms līdzeklis, kuram ir īpaša funkcija tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmā un uz kuru attiecas saskaņā ar tā īpašo mērķi izstrādāti izmantošanas nosacījumi (Tiesas 1981. gada 17. decembra spriedums apvienotajās lietās no 197/80 līdz 200/80, 243/80, 245/80 un 247/80 Ludwigshafener Walzmühle Erling u.c./Padome un Komisija, Recueil, 3211. lpp., 4. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 175/84 Krohn Import-Export/Komisija, Recueil, 753. lpp., 32. punkts). Prasība atcelt tiesību aktu un prasība sakarā ar bezdarbību ir paredzētas, lai sodītu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu vai par šāda akta neesamību, bet prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir lūgt atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda iestāde (Vispārējās tiesas 2007. gada 27. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑3/00 un T‑337/04 Pitsiorlas/Padome un ECB, Krājums, II‑4779. lpp., 283. punkts). Tādējādi ar prasību par zaudējumu atlīdzību nav domāts nodrošināt atlīdzību par jebkāda prettiesiskuma radītu kaitējumu (Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta spriedums lietā T‑429/05 Artegodan/Komisija, Krājums, II‑491. lpp., 51. punkts).
33 Lai varētu atzīt, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums par iestādēm pārmestu rīcības prettiesiskumu ir izpildīts, judikatūrā tiek prasīts, lai tiktu pierādīts, ka ir noticis pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, “kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām” (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 42. punkts, un iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Holcim (Deutschland)/Komisija, 47. punkts; iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 234. punkts), vai saskaņā ar agrāku formulējumu – tādas tiesību normas pārkāpums, “kas aizsargā privātpersonas” (Tiesas 1992. gada 13. marta spriedums lietā C‑282/90 Vreugdenhil/Komisija, Recueil, I‑1937. lpp., 19. punkts, un 1999. gada 11. februāra spriedums lietā C‑390/95 P Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, I‑769. lpp., 58. un 59. punkts), vai arī tādas tiesību normas pārkāpums, “kuras mērķis ir aizsargāt privātpersonas” (Vispārējās tiesas 2002. gada 14. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑332/00 un T‑350/00 Rica Foods/Komisija, Recueil, II‑4755. lpp., 222. punkts, un 2003. gada 25. februāra spriedums lietā T‑4/01 Renco/Padome, Recueil, II‑171. lpp., 60. punkts). Vispārējā tiesa šos trīs izteikumus uzskata par vienkāršiem viena un tā paša juridiskā koncepta variantiem, kas turpmāk šajā spriedumā tiks izteikts ar frāzi – “kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām”.
34 Šī prasība par pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu iepriekš 33. punktā minētā sprieduma lietā Bergaderm un Goupil/Komisija izpratnē, lai kāds arī nebūtu attiecīgā prettiesiskā akta raksturs, paredz novērst tādu situāciju, ka risks atlīdzināt attiecīgo personu apgalvotos zaudējumus kavētu attiecīgās iestādes iespējas pilnībā īstenot savu kompetenci vispārējās interesēs saistībā ar normatīvu aktu izstrādi vai ekonomiskās politikas izvēli, kā arī administratīvās kompetences jomā, tomēr neliekot privātpersonām ciest acīmredzamas vai nepiedodamas pienākumu neizpildes sekas (šajā ziņā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Schneider Electric/Komisija, 125. punkts; iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā MyTravel/Komisija, 42. punkts, un iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Artegodan/Komisija, 55. punkts).
35 Izšķirošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka šis nosacījums ir izpildīts, ir apstāklis, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 43. punkts, un iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Holcim (Deutschland)/Komisija, 47. punkts; iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 235. punkts). Tātad, lai noskaidrotu, vai ir noticis šāds pārkāpums, noteicošais faktors ir attiecīgās iestādes rīcības brīvība (skat. Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑198/03 P Komisija/CEVA un Pfizer, Krājums, I‑6357. lpp., 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā no judikatūrā izstrādātiem kritērijiem izriet, ka, ja attiecīgās iestādes rīcības brīvība ir ļoti ierobežota vai pat nepastāv, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt ar vienkāršu Kopienu tiesību pārkāpumu (iepriekš 33. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 44. punkts; 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I‑11355. lpp., 54. punkts, un 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric, Krājums, I‑6413. lpp., 160. punkts; Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotājās lietās T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99 Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, Recueil, II‑1975. lpp., 134. punkts).
36 Tomēr šajā judikatūrā nav noteikta automātiska saikne starp attiecīgās iestādes rīcības brīvības neesamību, no vienas puses, un pietiekami būtiska Kopienu tiesību pārkāpuma kvalifikāciju, no otras puses (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Artegodan/Komisija, 59. punkts).
37 Attiecīgās iestādes rīcības brīvības apjoms, kaut arī tam ir svarīga nozīme, nav ekskluzīvs kritērijs. Šajā ziņā Tiesa ir regulāri atgādinājusi, ka tās saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu izveidotajā sistēmā turklāt it īpaši tiek ņemta vērā regulējamo situāciju sarežģītība un tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības (iepriekš 33. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 40. punkts; iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Camar un Tico, 52. punkts; iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Komisija/CEVA un Pfizer, 62. punkts; iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Holcim (Deutschland)/Komisija, 50. punkts, un iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Schneider Electric, 161. punkts; iepriekš 31. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā MyTravel/Komisija, 38. punkts).
38 It īpaši gadījumos, kad Komisijas rīcības brīvība ir samazināta (Vispārējās tiesas 2005. gada 21. aprīļa spriedums lietā T‑28/03 Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, II‑1357. lpp., 100. punkts) vai ievērojami samazināta, pat neeksistējoša (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Schneider Electric, 166. punkts), Tiesa ir apstiprinājusi, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti pārbaudījusi regulējamo situāciju sarežģītību, lai novērtētu, vai apgalvotais Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks (iepriekš 31. punktā minētais 2007. gada 19. aprīļa spriedums lietā Holcim (Deutschland)/Komisija, 51. punkts, un iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Schneider Electric, 160. punkts).
39 No tā izriet, ka Kopienas atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Artegodan/Komisija, 62. punkts).
40 Tāpēc Savienības tiesai pēc tam, kad tā vispirms ir noskaidrojusi, vai attiecīgajai iestādei ir bijusi rīcības brīvība, jāņem vērā regulējamās situācijas sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas apzinātais vai neattaisnojamais raksturs (šajā ziņā skat. iepriekš 35. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, 138. un 149. punkts, un 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā T‑364/03 Medici Grimm/Padome, Krājums, II‑79. lpp., 79. un 87. punkts; pēc analoģijas ar dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu skat. arī Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑424/97 Haim, Recueil, I‑5123. lpp., 41.–43. punkts). Katrā ziņā Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neņemot vērā tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, no kā izriet attiecīgās rīcības pārkāpuma raksturs (pēc analoģijas skat. Tiesas 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, Krājums, I‑2107. lpp., 120. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā gadījumā prasītājs apgalvo, ka, pirmkārt, ir pārkāpts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, un, otrkārt, pārkāptas viņa pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz savu īpašumu.
42 Padome, pirmkārt, apgalvo, ka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts nav tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām, un ka katrā ziņā to pārkāpums šīs lietas apstākļos nav pietiekami būtisks. Otrkārt, tā apgalvo, ka prasītāja pamattiesību pārkāpums nav juridiski pietiekami pierādīts.
43 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pamatu par Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu Vispārējā tiesa pieņēma iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison II (122. un 138. punkts). Tādēļ šis pārkāpums ir jāuzskata par notikušu, ko arī atzīst lietas dalībnieki. Savukārt Vispārējā tiesa ir noraidījusi pamatus par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 71. punkts) un par acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 89. un 122. punkts). Turklāt Vispārējā tiesa iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison II nelēma par pamatiem par samērīguma principa pārkāpumu un Kopienu tiesību vispārīgo principu un pamattiesību pārkāpumu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 123. un 138. punkts).
44 Tāpēc vispirms šajā lietā, ņemot vērā iepriekš minētos judikatūrā izstrādātos kritērijus, ir jāpārbauda, vai Padome, neievērojot Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, ir pietiekami būtiski pārkāpusi tiesību normas, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Pēc tam ir jāpārbauda, vai prasītāja apgalvotais pamattiesību pārkāpums ir pierādīts, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tas ir pietiekami būtisks.
Par Kopienas atbildības iestāšanos Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpuma dēļ
45 Ņemot vērā Padomes argumentāciju, vispirms ir jāizvērtē, vai šo normu mērķis tiešām ir piešķirt tiesības privātpersonām iepriekš 33. punktā minētās judikatūras izpratnē, kā to apgalvo prasītājs.
46 Šajā ziņā Tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome (Krājums, I‑439. lpp., 110. un 111. punkts) pretēji prasītāja apgalvotajam nesniedz nevienu pašreizējai lietai noderīgu norādi. Minētais spriedums attiecas uz prasību atcelt tiesību aktu, un Tiesa tajā nemaz nebija izteikusies par jautājumu, vai attiecīgajā lietā izskatāmo tiesību normu mērķis bija piešķirt tiesības privātpersonām.
47 Tādā gadījumā no judikatūras izriet, ka šis nosacījums ir izpildīts, ja pārkāptā tiesību norma, kurā būtībā ir paredzētas vispārīga rakstura intereses, nodrošina arī attiecīgo personu individuālo interešu aizsardzību (šajā ziņā skat. Tiesas 1967. gada 14. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 5/66, 7/66 un no 13/66 līdz 24/66 Kampffmeyer u.c./Komisija, Recueil, 317., 340. lpp.; Vispārējās tiesas 2002. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T‑209/00 Lamberts/Ombuds, Recueil, II‑2203. lpp., 87. punkts, un iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Artegodan/Komisija, 72. punkts).
48 Pretēji tam, ko apgalvo Padome, kura it īpaši atsaucas uz Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, saukts par “PMOI I” (Krājums, II‑3019. lpp.), šajā lietā izskatāmās tiesību normas mērķis nav iezīmēt attiecīgi Kopienas un dalībvalstu kompetences jomas divu līmeņu sadarbības mehānisma ietvaros, ko paredz ar Kopējo nostāju 2001/931 izveidotā naudas līdzekļu iesaldēšanas procedūra, nosakot, kādi valsts lēmumi var būt pamats Kopienas pasākuma veikšanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā PMOI I, 133. punkts).
49 Ar Regulu Nr. 2580/2001 izveidotajā sistēmā, kuras mērķis ir Kopienas līmenī veikt īpašus ierobežojošus pasākumus, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kuras minētas Kopējā nostājā 2001/931, šīs regulas 2. panta 3. punkts, lasot to kopā ar šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktu, drīzāk paredz likumiskos nosacījumus, ar kādiem šādus pasākumus var veikt Kopiena, kuras kompetence šajā ziņā tiek uzskatīta par iegūtu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 91. un nākamie punkti). Tātad runa nav par tādām vienkāršām kompetences piešķiršanas normām vai normām par juridisko pamatu, kā tas bijis Padomes minētajās lietās vai lietā, kurā taisīts iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Artegodan/Komisija. Līdz ar to no šīm lietām izrietošā judikatūra neattiecas uz pašreizējo lietu.
50 Turklāt saskaņā ar prasītāja teikto ir jānorāda, ka šie ierobežojošie pasākumi, kurus veido visa ieinteresēto personu īpašuma iesaldēšana, gluži acīmredzami pierāda valsts iestāžu iejaukšanos to personu pamattiesību izmantošanā, pret kurām šie pasākumi ir vērsti. Lai gan jautājums, vai šāda iejaukšanās šajā lietā ir bijusi leģitīma, ir atsevišķs jautājums, kas vajadzības gadījumā būtu jāizvērtē, pārbaudot šo tiesību apgalvoto pārkāpumu, taču tas fakts vien, ka šāda iejaukšanās ir pieļaujama tikai ar zināmiem nosacījumiem, kas ir noteikti pamattiesību aizsardzības instrumentos (piemēram, par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību skat. 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. panta 2. punktu), rada zināmas sekas attiecībā uz normām, ar kurām šie nosacījumi tiek īstenoti.
51 Tātad, lai gan Regulas Nr. 2580/2001, vērtējot kopā ar Kopējo nostāju 2001/931, mērķis būtībā ir atļaut Padomei starptautiskā terorisma apkarošanas vārdā un nolūkā noteikt zināmus privātpersonu tiesību ierobežojumus, šīs regulas un kopējās nostājas to normu mērķis, kurās ierobežoti ir uzskatīti nosacījumi, ar kādiem šādi ierobežojumi ir pieļaujami, kā minētās regulas 2. panta 3. punktā norādītie, lasot tos kopā ar minētās kopējās nostājas 1. panta 4. punktu, turpretī ir aizsargāt attiecīgo privātpersonu individuālās intereses, sašaurinot tādu ierobežojošo pasākumu piemērošanas gadījumus, apjomu vai intensitāti, kuri var likumīgi tikt piemēroti šīm personām.
52 Līdz ar to šādas normas nodrošina iespējami aizskarto personu individuālo interešu aizsardzību un tāpēc tās ir jāuzskata par tiesību normām, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām iepriekš 33. punktā minētās judikatūras izpratnē. Ja nav izpildīti materiāltiesiskie nosacījumi, kas ir noteikti šīs regulas 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktu, attiecīgajai privātpersonai faktiski ir tiesības uz to, lai tai attiecīgie pasākumi netiktu piemēroti. Šādas tiesības katrā ziņā nozīmē, ka privātpersona, kurai ierobežojošie pasākumi ir piemēroti apstākļos, kas nav paredzēti attiecīgajās tiesību normās, var prasīt atlīdzināt šādu pasākumu radītās kaitējuma sekas, ja izrādās, ka to piemērošana ir balstīta uz pietiekami būtisku Padomes piemēroto materiālo tiesību normu pārkāpumu (pēc analoģijas skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā MyTravel/Komisija, 48. punkts).
53 Otrkārt, attiecībā uz pietiekami būtisku šādu normu pārkāpuma nosacījumu vispirms ir jānosaka Padomes rīcības brīvības apmērs šajā lietā.
54 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktiem, kas ir jāņem vērā, lai, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu, noteiktu ekonomiskas un finansiālas sankcijas saskaņā ar Kopējo nostāju, kas pieņemta kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros, it īpaši attiecībā uz pamatotības apsvērumiem, uz kuriem šādi lēmumi ir balstīti (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 97. punkts un tajā minētā judikatūra), tai tomēr ir saistoši tādi likumiskie nosacījumi par naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma piemērošanu personai, grupai vai organizācijai, kādi ir noteikti Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison II, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā ir noteikts, ka Padome, pieņemot lēmumu vienbalsīgi, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4.–6. punkta normām izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula. Minēto sarakstu tātad izstrādā saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta normām, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiāliem attiecīgajā lietā, kas norāda, ka lēmumu par attiecīgajām personām, grupām vai organizācijām ir pieņēmusi kompetenta iestāde, ka lieta ir par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. Ar “kompetento iestādi” saprot tiesu iestādi vai, ja tiesu iestādēm nav nekādu pilnvaru šajā jomā, – līdzvērtīgu, šajā jomā kompetentu iestādi. Turklāt saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu personu un organizāciju vārdi, kas ir pārņemti sarakstā, ir regulāri jāatjaunina vismaz reizi sešos mēnešos, lai pārliecinātos, ka uzvārdu saglabāšana sarakstā ir pamatota.
56 Iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 93. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka tā agrākos spriedumos no šīm normām ir secinājusi, ka pārbaude par to, vai pastāv tāds valsts iestādes lēmums, kas atbilst Kopējās nostājas 1. panta 4. punkta definīcijai, ir būtisks priekšnosacījums tam, lai Padome pieņemtu sākotnējo lēmumu par naudas līdzekļu iesaldēšanu, bet šāda lēmuma turpmāko seku pārbaude valsts līmenī ir obligāta saistībā ar vēlāka lēmuma par naudas līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu.
57 No šīs pastāvīgās Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka Padomei nav nekādas rīcības brīvības, vērtējot, vai konkrētā lietā pastāv faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas var būt nosacījums naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma piemērošanai personai, grupai vai organizācijai, kas ir definētas Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu. Tas it īpaši attiecas uz pārbaudi par to, vai ir precīza informācija vai lietas materiāli, kas norāda, ka attiecībā uz ieinteresēto personu ir ticis pieņemts valsts iestādes lēmums, kas atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta definīcijai, un vēlāk arī uz pārbaudi par šāda lēmuma turpmākajām sekām valsts līmenī (šajā ziņā skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison II, 96. punkts un tajā minēto judikatūru par Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/People’s Mojahedin Organization of Iran naudas līdzekļu iesaldēšanu).
58 Tomēr pretēji prasītāja apgalvotajam ar šo vienīgo apstākli vien nepietiek, lai uzskatītu, ka šo normu pārkāpums šajā gadījumā ir pietiekami būtisks, lai izraisītu Kopienas atbildības iestāšanos. Kā jau atgādināts (skat. iepriekš 37.–39. punktu), tiesai ir jāņem vērā arī regulējamās situācijas tiesiskā un faktiskā sarežģītība, kā arī tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības.
59 Šajā gadījumā turklāt ir jānorāda, ka Regulā Nr. 2580/20001 un Kopējā nostājā 2001/931 paredzēto ierobežojošo pasākumu mērķis ir Kopienas līmenī īstenot Apvienoto Nāciju Organizāciju Drošības padomes 2001. gada 28. septembra Rezolūciju 1373 (2001), ar ko nosaka stratēģiju terorisma un it īpaši tā finansēšanas apkarošanai, izmantojot visus iespējamos līdzekļus (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison I, 4.–12. punkts).
60 Kā Tiesa jau ir spriedusi attiecībā uz citu Kopienas ekonomiski ierobežojošu pasākumu režīmu, ar kuru arīdzan tiek īstenotas atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai pieņemtās Drošības padomes rezolūcijas, atbilstoši šiem Statūtiem cīņa, izmantojot visus līdzekļus, pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko rada terora akti, ir starptautiskās kopienas vispārējo interešu pamatmērķis, kas principā attaisno tādu ierobežojošu pasākumu veikšanu pret noteiktām personām, kā šajā lietā izskatāmie (Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 361.–363. punkts; turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums lietā Kadi”). Šī vispārējo interešu mērķa fundamentālā nozīme un īpašais spiediens, ko attiecīgajām Savienības iestādēm rada tā sasniegšana “ar visiem līdzekļiem” pēc ANO Drošības padomes neatlaidīgās prasības, arī ir faktori, kas ir jāņem vērā saskaņā ar iepriekš 34. punktā minēto judikatūru.
61 Tāpēc šajā lietā Vispārējai tiesai sevišķajā prasītāja gadījumā ir jāizvērtē regulējamās situācijas tiesiskā un faktiskā sarežģītība, kā arī attiecīgo Regulas Nr. 2580/2001 un Kopējās nostājas 2001/931 normu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, it īpaši ņemot vērā sasniedzamo vispārējo interešu mērķu nozīmi, lai noskaidrotu, vai Padomes pieļautā kļūda tiesību piemērošanā ir tāda nelikumība, ko līdzīgos apstākļos nebūtu pieļāvusi parasti piesardzīga un rūpīga iestāde (skat. iepriekš 39. punktu).
62 Lai gan šajā kontekstā Regulas Nr. 2580/201 2. panta 3. punkta, lasot kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, pārkāpums ir skaidri pierādīts (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā Sison II, 113. punkts), vērā ir jāņem īpašās ar šo normu interpretāciju un piemērošanu šai lietai saistītās grūtības. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka grūtības, kas ir saistītas ar šajās normās paredzētā naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma noteikšanas nosacījumu burtisku un sistēmisku interpretāciju, ievērojot kopējās Kopienas naudas līdzekļu iesaldēšanas sistēmas kontekstu un sasniedzamos vispārējo interešu mērķus, Padomes pieļauto kļūdu šo tiesību normu piemērošanā labi iedibinātu judikatūras precedentu trūkuma dēļ varētu saprātīgi izskaidrot tādējādi, ka tā ir nepareizi pamatojusies uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) 1995. gada 21. februāra spriedumu (turpmāk tekstā – “Raad van State spriedums”) un Arrondissementsrechtbank te ‘s‑Gravenhage (Hāgas rajona tiesa, turpmāk tekstā – “Rechtbank”) Sector Bestuurrecht, Rechtseenheidskamer Vreemdelingenzaken (Administratīvo tiesību nodaļa, Tiesību vienotas piemērošanas palāta, Ārvalstnieku lietas) 1997. gada 11. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “Rechtbank nolēmums”).
63 Vispirms ir jākonstatē, ka jau šo normu formulējums ir īpaši neskaidrs. Tā saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu “kompetenta iestāde” ir “tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā”. Nav nekādas definīcijas par to, kas varētu būt kompetentai tiesu iestādei “līdzvērtīga kompetenta iestāde” “[šī] punkta skartajos jautājumos”, proti, attiecībā uz lēmumiem par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu saistībā ar terora akta veikšanu. Turklāt ir grūti iedomāties, ja jebkurai tiesu iestādei Savienības dalībvalstī, kas ir tiesiska valsts un tiesiskas Savienības dalībniece, “nav pilnvaru” šajā jomā. Tāpat no iepriekš norādītā izriet, ka nav viegli saprotams ne lēmuma par “izmeklēšanas vai [kriminālvajāšanas] uzsākšanu” saistībā ar terora aktu veikšanu jēdziens, ne arī lēmuma par “notiesāšanu par šādiem nodarījumiem” jēdziens. Turklāt nav konkretizēts, vai šīs normas ir jāinterpretē, atsaucoties un pamatojoties uz valsts tiesībām, vai arī tām Savienības tiesībās ir autonoms saturs, kas būtu jānosaka tikai Savienības tiesai. Kā vienā, tā otrā gadījumā nav acīmredzams, ka šo normu dažādās valodu versijas atspoguļotu vienu un to pašu pamatā esošo nacionālo realitāti. Tā dažās valodu versijās varētu būt izmantoti krimināltiesību termini šaurā nozīmē, kamēr citās valodu versijās to interpretācija var būt ārpus šīs šaurās krimināltiesību jomas.
64 Turklāt jānorāda, ka šajā lietā nav apšaubīta Padomes, attiecīgo normu autores, kā likumdevējas iestādes atbildība, bet gan kā administratīvas iestādes, kurai ir pienākums tās īstenot, atbildība.
65 Iepriekš minētās attiecīgo normu interpretācijas grūtības katrā ziņā ir radījušas arī ievērojamas to īstenošanas grūtības, ko apliecina bagātīgā Vispārējās tiesas judikatūra par šāda veida strīdiem (papildus iepriekš 1. punktā minētajiem spriedumiem lietā Sison I un lietā Sison II skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, saukts par “OMPI” (Krājums, II‑4665. lpp.), 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑327/03 Al‑Aqsa/Padome, saukts par “Al‑Aqsa I” (Krājumā nav publicēts), iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā PMOI I; 2008. gada 4. decembra spriedumu lietā T‑284/08 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, saukts par “PMOI II” (Krājums, II‑3487. lpp., šobrīd pārsūdzēts apelācijas kārtībā lietā C‑27/09 P), 2009. gada 2. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑37/07 un T‑323/07 El Morabit/Padome (Krājumā nav publicēts), 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑348/07 Al‑Aqsa/Padome, saukts par “Al‑Aqsa II” (Krājums, II‑4575. lpp.) un 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā T‑49/07 Fahas/Padome (Krājums, II‑5555. lpp.)). Tā Vispārējā tiesa, vairāku gadu garumā izvērtējot vairāk nekā desmit lietas, ir progresīvi izstrādājusi racionālu un saskanīgu attiecīgo normu interpretācijas ietvaru. Šis judikatūras pakāpeniskas izstrādes process ir īpaši novērojams iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 91. un nākamajos punktos, kuros ir veikta agrāko šīs jomas spriedumu sintēze.
66 Runājot konkrētāk, vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison I nav devusi nekādu norādi par jautājumu, vai Raad van State spriedums un Rechtbank nolēmums varētu tikt uzskatīti par lēmumiem, ko pieņēmusi kompetentā valsts iestāde Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison I, 242. punkts). Tāpēc šis spriedums šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas procesā nevarēja būt Padomei kā precedents iepriekš 40. punktā minētās judikatūras izpratnē.
67 Turpretī pašreizējā lietā Vispārējā tiesa to valsts iestāžu lēmumu saturu, tvērumu un kontekstu, ar kuriem tika pamatoti apstrīdētie tiesību akti, proti, Raad van State spriedumu un Rechtbank nolēmumu, ir izsmeļoši vērtējusi iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison I 46.–70. punktā un iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 88., 90. un 100.–106. punktā, uz kuriem šobrīd tiek izdarīta atsauce.
68 Runājot par šo valsts lēmumu kvalifikāciju atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam, kas tika veikta iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 107. un nākamajos punktos, jānorāda, ka minētā sprieduma lietā Sison II 111. punktā Vispārējā tiesa pirmo reizi noteica dažus vispārīgus šo normu interpretācijas un piemērošanas kritērijus. Tā Vispārējā tiesa ir “uzskat[ījusi]”, ka, ņemot vērā gan šajā lietā piemērojamo attiecīgo tiesību normu tekstu, kontekstu un mērķus, gan valsts iestāžu galveno lomu naudas līdzekļu iesaldēšanas procesā, kas paredzēts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, lēmums par “izmeklēšanas vai [kriminālvajāšanas] uzsākšanu”, lai Padome uz šo lēmumu varētu likumīgi atsaukties, ir jāpieņem tādā valsts procesā, kas paredzēts tieši un galvenokārt preventīva vai represīva pasākuma veikšanai pret ieinteresēto personu terorisma apkarošanas nolūkā un tādēļ, ka šī persona ir bijusi iesaistīta terorismā. Vispārējā tiesa precizēja, ka šīm prasībām neatbilst tādas valsts tiesu iestādes lēmums, kas tikai pakārtoti un netieši spriež par ieinteresētās personas iespējamo iesaistīšanos šādā darbībā, izvērtējot, piemēram, strīdu par civiltiesiska rakstura tiesībām un pienākumiem.
69 Šajā gadījumā iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 113. punktā Vispārējā tiesa no pašas iepriekš izstrādātā šauras interpretācijas kritērija secināja, ka attiecīgo prasītāja tiesvedību Raad van State un Rechtbank mērķis nemaz nebija viņa iespējamās dalības terora aktos represija, bet gan tās attiecās tikai uz Nīderlandes Tieslietu valsts sekretāra lēmuma atteikt viņam bēgļa statusu un nepiešķirt uzturēšanās atļauju Nīderlandē likumības pārbaudi.
70 Tomēr Vispārējā tiesa iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 114. punktā atzina, ka Raad van State un Rechtbank šajās tiesvedībās ir iepazinušās ar Nīderlandes iekšējās drošības dienesta (BVD) lietas materiāliem par prasītāja iespējamo iesaistīšanos noteiktās teroristiskās darbībās Filipīnās, lai gan tās nemaz nepieņēma lēmumu ierosināt izmeklēšanu par šiem faktiem un nebūt ne uzsākt prasītāja kriminālvajāšanu.
71 Turklāt ir jāuzsver, ka, pretēji prasītāja apgalvotajam, Rechtbank pēc Raad van State, uzzinādama par BVD lietas materiāliem, spriedumā būtībā atstāja spēkā Nīderlandes Tieslietu valsts sekretāra atteikumu atzīt viņa bēgļa statusu un piešķirt uzturēšanās atļauju Nīderlandē, kas tika pamatots ar faktu, ka viņš no Nīderlandes esot vadījis vai mēģinājis vadīt New People’s Army (NPA), Filipīnu Komunistiskās partijas (CPP) militāro atzaru, kas ir atbildīgs par lielu skaitu terorisma aktu Filipīnās (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā Sison I, 63., 66. un 68.–70. punkts). Līdz ar to Padome, atsaukdamās uz šiem faktiskajiem apstākļiem, nav nedz pieļāvusi kādu kļūdu vērtējumā, nedz pārkāpusi tās rīcības brīvībai noteiktās robežas.
72 Visbeidzot ir jāatgādina, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison II (88., 89. un 122. punkts) Vispārējā tiesa noraidīja prasītāja pamatu par acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā. Tā it īpaši konstatēja, ka apgalvojumi par faktiem, kas iekļauti apstrīdētajiem tiesību aktiem pielikumā pievienotajā motivācijas izklāstā, bija pienācīgi pamatoti gan tai iesniegtajos lietas materiālos, gan it īpaši faktu konstatējumos, ko patstāvīgi bija izdarījusi Raad van State un Rechtbank. Šie apgalvojumi par faktiem attiecas uz prasītāja iesaistīšanos Filipīnās izdarītos terorisma aktos gan viņa vadošās lomas CPP un NPA dēļ, gan arī tās saziņas dēļ, kas viņam ir bijusi ar citu teroristisku apvienību vadītājiem (šajā ziņā skat. iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison I 46.–70. punktu, kas ir atkārtoti arī iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II 106. punktā).
73 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, ņemot vērā, pirmkārt, pašreizējās lietas atrisināšanā nepieciešamo juridiskā un faktiskā vērtējuma sarežģītību, otrkārt, Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, interpretācijas un piemērošanas grūtības šīs lietas apstākļos un labi iedibinātas judikatūras precedenta trūkumu pirms iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā Sison II pasludināšanas, kā arī, treškārt, šajā regulā izvirzīto ar starptautiskā terorisma apkarošanu saistīto vispārējo interešu mērķa fundamentālo nozīmi, Padomes izdarītais šo tiesību normu pārkāpums, lai gan tas ir skaidri pierādīts, ir izskaidrojams ar īpašo spiedienu un atbildību, kas gulstas uz šo iestādi, un tā ir nelikumība, ko līdzīgos apstākļos varētu pieļaut arī parasti piesardzīga un rūpīga iestāde.
74 Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpums, lai gan skaidri pierādīts, nav uzskatāms par pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu, kas varētu izraisīt Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos pret prasītāju.
Par Kopienas atbildības iestāšanos apgalvoto prasītāja pamattiesību pārkāpuma dēļ
75 Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka pamattiesības, kuru pārkāpumu apgalvo prasītājs, ir tiesību normas, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. To pārkāpums, ja tiktu pierādīts, tātad varētu izraisīt Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, ja tas izrādītos pietiekami būtisks.
76 Šajā ziņā prasītājs neapgalvo, ka ar Regulu Nr. 2580/2001 ieviestais vispārējais naudas līdzekļu iesaldēšanas regulējums, ņemot vērā pamattiesības, ir pats par sevi prettiesisks, bet gan apgalvo tikai šīs regulas nepareizu piemērošanu konkrētajos šīs lietas apstākļos, kas radot šādu pārkāpumu.
77 Papildus tam šāda regulējuma vai līdzīgu regulējumu, kas izriet no citu ANO Drošības padomes rezolūciju īstenošanas, principiālā saderība ar ieinteresēto personu pamattiesībām ir skaidri atzīta Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā (par īpašumtiesībām skat. iepriekš 60. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Kadi, 361.–366. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑246/08 un T‑332/08 Melli Bank/Padome, Krājums, II‑2629. lpp., 111. un 112. punkts; par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑253/02 Ayadi/Padome, Krājums, II‑2139. lpp., 126. punkts, apelācijā Tiesa to neatcēla; par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu skat. iepriekš 65. punktā minētos spriedumus lietā El Morabit/Padome, 40. punkts, un lietā Fahas/Padome, 64.–68. punkts).
78 Tātad tie nav Regulā Nr. 2580/2001 paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošana pati par sevi, kas rada prasītāja pamattiesību pārkāpumu, bet gan tikai apstāklis, ka šie pasākumi ar apstrīdētajiem tiesību aktiem viņam ir tikuši piemēroti neatbilstoši nosacījumiem, kas Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, ir noteikti tieši tāpēc, lai ierobežotu valsts iestāžu iespējas iejaukties šo tiesību izmantošanā (skat. iepriekš 50. un 51. punktu).
79 Iepriekš jau ir ticis nospriests, ka šī apstrīdēto aktu neatbilstība Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai gan būdama prettiesiska, tomēr nevar tikt uzskatīta par pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu, kas varētu izraisīt Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos pret prasītāju.
80 Tā kā apgalvotais prasītāja pamattiesību pārkāpums nav nošķirams no šī prettiesiskuma un izriet tikai no tā, jāsecina, ka arī tas nav pietiekami būtisks, lai šīs lietas konkrētajos apstākļos būtu tāds, kas varētu izraisīt Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos (pēc analoģijas skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Artegodan/Komisija, 131., 132. un 136. punkts).
81 Šajā ziņā jāpiebilst, ka ne Eiropas Savienības Pamattiesību harta, ne ECPAK, kas garantē tiesības efektīvi vērsties tiesā, neliedz, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās tādos apstākļos kā šajā lietā tiek pakārtota pietiekami būtiska prasītāja apgalvoto pamattiesību pārkāpuma atzīšanai. Runājot konkrētāk par ECPAK Pirmajā protokolā garantētajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir turklāt ņēmusi vērā “dažādus ierobežojumus, kas izriet no tādiem konstatējamiem elementiem prasībā” par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, kuru skaitā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir arī nosacījums par šāda pārkāpuma esamību, lai tad izdarītu secinājumu, ka Kopienu tiesības piedāvā tādu pamattiesību aizsardzību, kas ir līdzvērtīga ECPAK mehānismā nodrošinātajam (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā Bosphorus Hava Yollari Turizm ve Ticaret Anonim Şirketi pret Īriju, Recueil des arrêts et décisions, 2005‑VI, 88., 163. un 165. punkts).
82 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums, kas ir saistīts ar Padomei pārmestās rīcības prettiesisko raksturu, šajā lietā nav izpildīts.
83 Tāpēc prasība ir jānoraida un pārējie Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi nav jāpārbauda.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu. Atbilstoši šai normai lēmuma par tiesāšanās izdevumu pieņemšana tika atlikta iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā Sison II.
85 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai izņēmuma kārtā, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Minētā Reglamenta 87. panta 4. punktā turklāt ir noteikts, ka dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
86 Šajā gadījumā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasījumiem par atcelšanu, bet prasītājam tas ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasījumiem par zaudējumu atlīdzību. Tā kā prasība par tiesību aktu atcelšanu un prasība par zaudējumu atlīdzību visas tiesvedības gaitā tika skatītas atsevišķi, iepriekš minētās normas tiktu piemērotas taisnīgi, nolemjot, ka Padomei jāsedz visi tiesāšanās izdevumi, kas radušies pamata lietas dalībniekiem saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, bet prasītājam jāsedz visi tiesāšanās izdevumi, kas radušies pamata lietas dalībniekiem saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību. Turklāt ir jānolemj, ka Nīderlandes Karaliste, Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt;
2) Eiropas Savienības Padome sedz pati savus un atlīdzina Jose Maria Sison tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar prasību atcelt tiesību aktu;
3) J. M. Sison sedz pats savus un atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar prasību par zaudējumu atlīdzību;
4) Nīderlandes Karaliste, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karaliste un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 23. novembrī.
[Paraksti]