Lieta C‑542/09

Eiropas Komisija

pret

Nīderlandes Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Personu brīva pārvietošanās – Migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu piekļuve izglītībai – Finansējums augstākās izglītības iegūšanai ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas – Nosacījums par dzīvesvietu

Sprieduma kopsavilkums

1.        Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības

(LESD 45. pants; Padomes Regulas Nr. 1612/68, kas grozīta ar Regulu Nr. 2434/92, 7. panta 2. punkts)

2.        Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Darba ņēmēja bērnu piekļuve izglītībai

(Padomes Regulas Nr. 1612/68, kas grozīta ar Regulu Nr. 2434/92, 7. panta 2. punkts un 12. pants)

1.        Pienākumus saskaņā ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kas grozīta ar Regulu Nr. 2434/92, 7. panta 2. punktu nav izpildījusi dalībvalsts, kas attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem ģimenes locekļiem paredz nosacījumu par uzturēšanos valstī vismaz trīs gadus pēdējo sešu gadu laikā pirms iestāšanās izglītības iestādē augstākās izglītības iegūšanai ārpus šīs dalībvalsts, lai viņi varētu iegūt finansējumu augstākās izglītības iegūšanai ārpus šīs valsts.

Minētais nosacījums varētu būt nelabvēlīgs galvenokārt migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi. Šajā kontekstā nav nozīmes tam, vai strīdīgais pasākums attiecīgā gadījumā ietekmē gan valsts pilsoņus, kas nevar izpildīt šādu kritēriju, gan citu dalībvalstu pilsoņus. Lai pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvokli tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot valsts pilsoņus.

Mērķi novērst nesaprātīgu finansiālo slogu nevar uzskatīt par primāru vispārējo interešu apsvērumu, kas var attaisnot šādu nevienlīdzīgu attieksmi pret valsts darba ņēmējiem un citu dalībvalstu darba ņēmējiem. Šajā ziņā, runājot par migrējošiem un pārrobežu darba ņēmējiem, tas, ka viņi ir piekļuvuši kādas dalībvalsts darba tirgum, principā rada pietiekamu integrācijas saikni ar šīs valsts sabiedrību, kas viņiem ļauj tajā pretendēt uz vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu salīdzinājumā ar valsts darba ņēmējiem sociālo priekšrocību ziņā. Šis princips ir piemērojams ne tikai visiem darba un nodarbinātības nosacījumiem, bet arī visām priekšrocībām, kas – vai nu ir, vai nav saistītas ar darba līgumu – vispārīgi ir atzītas valsts darba ņēmējiem lielākoties viņu darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu parastā dzīvesvieta ir valsts teritorijā. Integrācijas saikne izriet no tā, ka ar nodokļu iemaksām, ko migrējošais darba ņēmējs maksā uzņemošajā dalībvalstī atbilstoši darbam, kuru viņš veic, viņš piedalās arī šīs valsts sociālās politikas finansēšanā un tādējādi viņam ir jāgūst no tās labums ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts darba ņēmējiem.

Turklāt šāds tiesiskais regulējums nav pamatots ar studentu mobilitātes sekmēšanu. Protams, šāds pamatojums ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot nediskriminācijas principa pilsonības dēļ ierobežojumu. Tomēr tiesiskais regulējums, kas var ierobežot Līgumā garantēto pamatbrīvību, piemēram, darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, var būt pamatots tikai tad, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu leģitīma mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai. Iepriekš minētajam pasākumam piemīt pārāk ekskluzīvs raksturs. Nosakot konkrētus uzturēšanās laikposmus attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tā sauktais noteikums par “3 no 6 gadiem” dod priekšroku elementam, kas nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz patieso attiecīgās personas un minētās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi.

(sal. ar 38., 65., 66., 69., 72., 73., 86. un 89. punktu un rezolutīvo daļu)

2.        Migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļiem netieši ir piemērojama vienlīdzīga attieksme, kas šim darba ņēmējam ir nodrošināta ar Regulas Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2434/92, 7. panta 2. punktu. Tā kā studiju finansējuma piešķiršana migrējoša darba ņēmēja bērnam migrējošam darba ņēmējam ir sociāla priekšrocība, bērns pats var atsaukties uz šo tiesību normu, lai iegūtu šo finansējumu, ja saskaņā ar valsts tiesībām tas tiek piešķirts tieši studentam. Tomēr šī iespēja iegūt finansējumu migrējošam darba ņēmējam ir sociāla priekšrocība minētās tiesību normas nozīmē tikai, ciktāl viņš turpina uzturēt savu pēcnācēju.

Savukārt šīs pašas regulas 12. pants migrējoša darba ņēmēja bērniem piešķir pašiem savas tiesības piekļūt izglītībai. Šīs tiesības nav atkarīgas ne no apgādājama bērna statusa, ne no viņu vecāku tiesībām uzturēties uzņemošajā dalībvalstī. Tās ir ne tikai migrējošu darba ņēmēju bērniem, jo tas ir piemērojams arī bijušo migrējošo darba ņēmēju bērniem. 12. pantā ir tikai prasīts, lai bērns būtu dzīvojis ar vecākiem vai vienu no viņiem dalībvalstī laikā, kad vismaz viens no vecākiem tajā dzīvoja darba ņēmēja statusā.

Kaut arī Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta un 12. panta piemērojamība personām atšķiras, jāsecina, ka abi šie panti identiskā veidā paredz vispārīgu noteikumu, kas izglītības jomā liek ikvienai dalībvalstij nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret tās pilsoņiem un to darba ņēmēju bērniem, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi un ir apmetušies uz dzīvi tās teritorijā.

Katrā ziņā 7. panta 2. punktā paredzētā pienākuma nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi piemērojamības personām apmērs nevar būt atkarīgs no diskriminācijas rakstura.

(sal. ar 48.–51. un 53. punktu)