ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 6. septembrī (1)
Lieta C‑610/10
Eiropas Komisija
pret
Spānijas Karalisti
LESD 260. panta 2. punkta piemērojamība laikā – Prasības pieņemamība – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta valsts pienākumu neizpilde – Neizpilde – Finansiāla sankcija
1. Šajā lietā atbilstoši LESD 260. pantam Eiropas Komisija ir cēlusi prasību pret Spānijas Karalisti sakarā ar apgalvoto Tiesas 2002. gada 2. jūlija sprieduma lietā Komisija/Spānija (2) (turpmāk tekstā – “2002. gada spriedums”) neizpildi. Šajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka, neveikdama pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu Komisijas 1989. gada 20. decembra Lēmumu 91/1/EEK par atbalstu, ko Spānijas valdība un vairāku Spānijas autonomo kopienu valdības piešķīrušas MAGEFESA (3) – nerūsējošā tērauda mājsaimniecības preču un mazo mājsaimniecības aparātu ražotājam (4), Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kuri tai jāpilda atbilstoši EKL 249. panta ceturtajai daļai, kā arī minētā lēmuma 2. un 3. pantam (5), jo minētajā lēmumā atbalsts, kas sniegts uzņēmumiem Indosa, Gursa, Migsa un Cunosa, atzīts par nelikumīgi piešķirtu un nesaderīgu ar kopējo tirgu.
2. Jāprecizē, ka šī prasība attiecas tikai uz 2002. gada spriedumu par atbalstu, ko Basku zemes autonomais apgabals piešķīris Indosa aizdevuma garantijas veidā ESP 300 miljonu apmērā, kurš tieši piešķirts Indosa, aizdevuma garantijas veidā ESP 672 miljonu apmērā Magefesa uzņēmumiem un procentu subsīdijas veidā ESP 9 miljonu apmērā. Attiecībā uz uzņēmumiem Gursa, Migsa un Cunosa kopš 2006. gada Komisija ir uzskatījusi, ka Lēmums 91/1 ir izpildīts, jo uzņēmumi beiguši savu darbību un to aktīvi pārdoti par tirgus cenām.
I – Pirmstiesas procedūra
3. Kopš 2004. gada Komisija un Spānijas Karaliste veica plašu saraksti par 2002. gada sprieduma izpildi. Ņemot vērā lielo daudzumu savstarpēji nosūtīto vēstuļu, es minēšu tikai pašas svarīgākās šīs sarakstes daļas.
4. Tā kā Indosa maksātnespēja tika atzīta jau 1994. gada 19. aprīlī, taču tā turpināja darbību ar tai 100 % piederošas meitassabiedrības, proti, sabiedrības CMD (6), starpniecību, Komisija vairākkārtīgi Spānijas valsts iestādēm pieprasīja informāciju par Indosa likvidācijas gaitu. Komisija šīs iestādes steidzināja veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pabeigtu pilnīgu šā uzņēmuma aktīvu likvidāciju, kā arī izbeigt tā darbību.
5. Spānijas iestādes atbildēja, ka Indosa aktīvu likvidācija vēl nav pabeigta, jo likvidācijas nolīgums par visu to aktīvu pārdošanu, kuri veido kapitālu, un uzņēmuma nodošanu, kura apstiprināta ar 2004. gada 29. septembra rīkojumu, vēl nebija galīgs. Tikai 2006. gada 30. maijā Spānijas iestādes informēja Komisiju par to, ka šis nolīgums ir kļuvis galīgs 2006. gada 2. maijā.
6. Ar 2007. gada 26. janvāra vēstuli Komisija konstatēja, ka CMD kā meitassabiedrība, kas pilnībā pieder Indosa, turpināja subsidēto darbību, un Komisija arī vērsa Spānijas iestāžu uzmanību uz to, ka Lēmuma 91/1 faktiskai izpildei nepieciešams no struktūras, kura faktiski saņēmusi atbalstu, atgūt ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu. Atbildot uz minēto vēstuli, Spānijas valsts iestādes iesniedza informāciju tikai par Indosa vienu aktīvu pārdošanu, proti, CMD aktīvu pārdošanu. Visbeidzot, ar divām 2008. gada septembra vēstulēm Spānijas iestādes norādīja, ka nebija atbilstoša piedāvājuma attiecībā uz CMD akcijām un ka galu galā Indosa aktīvi netika piešķirti.
7. Ar 2007. gada 24. oktobra vēstuli Spānijas iestādes norādīja, ka atbalsts, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tika reģistrēts Indosa maksātnespējas pasīvā. 2008. gada jūlijā Komisija pieprasīja pamatojuma dokumentu, kuru Spānijas iestādes tomēr neiesniedza.
8. Ar 2008. gada 8. oktobra un 13. novembra vēstulēm Spānijas iestādes informēja Komisiju, ka CMD 2008. gada 30. jūlijā pati atzina savu maksātnespēju.
9. Ar 2009. gada 18. augusta, 7. septembra un 21. septembra vēstulēm Komisija no Spānijas iestādēm pieprasīja, pirmkārt, detalizētu grafiku, kurā norādīts CMD darbību pārtraukšanas datums, kā arī tās aktīvu likvidācijas procedūras grafiku, otrkārt, informāciju par aktīvu nodošanas procedūru un treškārt, pierādījumu, ka minētā nodošana veikta atbilstoši tirgus nosacījumiem, ceturtkārt, pierādījumus, ka atbalsts, kas atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, iekļauts CMD pasīvā kā parādsaistības, ko tā uzņēmusies pirms maksātnespējas.
10. Ar 2009. gada 21. septembra vēstuli un 2009. gada 13. oktobra vēstuli Spānijas iestādes atbildēja, pirmkārt, ka CMD darbības pārtraukšana notika 2009. gada 30. jūlijā, otrkārt, ka maksātnespējas procedūra noritēja kompetentajā valsts tiesu iestādē (neiesniedzot Komisijas pieprasīto detalizēto grafiku) un, treškārt, ka tās nezina, vai atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, tika iekļauts CMD pasīvā. 2009. gada 1. decembrī tās nosūtīja CMD kreditoru galīgo sarakstu, kuru apstiprināja kompetentā valsts tiesu iestāde. Basku zemes autonomais apgabals attiecībā uz atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, nebija iekļauts šajā sarakstā.
11. 2009. gada 20. novembrī Komisija atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam Spānijas Karalistei nosūtīja brīdinājuma vēstuli, norādot, ka pēc iepazīšanās ar attiecīgās dalībvalsts apsvērumiem vai gadījumā, ja šie apsvērumi tai nav nosūtīti noteiktajā termiņā, tā patur tiesības vajadzības gadījumā izdot argumentētu atzinumu atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam.
12. Atbildot uz šo vēstuli, Spānijas iestādes 2010. gada 26. janvārī informēja Komisiju, ka 2002. gada spriedums tiek īstenots, ņemot vērā, ka Indosa, tāpat kā CMD, atrodas likvidācijas procesā, tām vairs nav darbinieku un tās beigušas savu darbību.
13. Komisija 2010. gada 18. martā nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, ar kuru tā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam aicināja Spānijas Karalisti divu mēnešu laikā no vēstules saņemšanas dienas iesniegt tai savus apsvērumus. Komisija norādīja, ka pēc iepazīšanās ar attiecīgās dalībvalsts apsvērumiem vai, ja šie apsvērumi tai netiks nosūtīti noteiktajā termiņā, tā patur tiesības vērsties Tiesā, piemērojot LESD 260. panta 2. punktu.
14. Spānijas iestādes uz šo papildu brīdinājuma vēstuli atbildēja ar 2010. gada 2. jūnija vēstuli, 2010. gada 9. jūnija vēstuli un 2010. gada 29. septembra vēstuli, no kurām izriet, ka Basku zemes autonomais apgabals nav CMD kreditors un ka minētais autonomais apgabals gatavojās piedalīties maksātnespējas procedūrā, pieprasot, lai prasījumu sarakstā tiktu iekļautas arī tās parādsaistības, ko tā pieprasa no Indosa saistībā ar atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Ar 2010. gada 7. jūlija elektronisko vēstuli Spānijas iestādes nosūtīja CMD likvidācijas plānu, ko apstiprinājusi valsts tiesu iestāde.
15. Šādos apstākļos Komisija 2010. gada 22. decembrī cēla šo prasību.
II – Tiesvedība Tiesā un prasījumi
16. Savā prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt, ka Spānijas Karaliste, neveikdama visus pasākumus, kuri attiecas uz 2002. gada sprieduma izpildi, nav izpildījusi pienākumu, kas tai uzlikts, piemērojot Lēmumu 91/1 un LESD 260. pantu;
– piespriest Spānijas Karalistei maksāt Komisijai kavējuma naudu EUR 131 136 apmērā par katru 2002. gada sprieduma izpildes nokavējuma dienu laikā no dienas, kad šajā lietā pasludināts spriedums, līdz dienai, kad tiks pilnībā izpildīts 2002. gada spriedums;
– piespriest Spānijas Karalistei maksāt Komisijai soda naudu, kas aprēķināma, summu EUR 14 343 par katru dienu reizinot ar pārkāpuma turpināšanās ilgumam atbilstošo dienu skaitu laikā no 2002. gada sprieduma pasludināšanas dienas līdz:
– dienai, kad Spānijas Karaliste atgūst Lēmumā 91/1 par nelikumīgu atzīto atbalstu, ja Tiesa konstatē, ka atgūšana faktiski notikusi pirms sprieduma pasludināšanas šajā lietā;
– dienai, kad pasludināts spriedums šajā lietā, ja līdz attiecīgajai dienai 2002. gada spriedums nav pilnībā izpildīts;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17. Spānijas Karaliste lūdz Tiesu:
– noraidīt prasību un, pakārtoti, piemērot ceturkšņa kavējuma naudu EUR 12 269,70 apmērā, kā arī naudas sodu EUR 44,80 dienā, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18. Atbilstoši Reglamenta 91. pantam Spānijas Karaliste 2011. gada 22. martā izvirzīja iebildi par nepieņemamību, ko Tiesa nolēma izskatīt, lemjot par lietu pēc būtības.
19. Ar 2011. gada 13. maija rīkojumu priekšsēdētājs atļauj Čehijas Republikai iestāties lietā Spānijas Karalistes prasījumu atbalstam. Iestāšanās rakstā Čehijas Republika īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par prasības pieņemamību.
III – Vērtējums
A – Par prasības pieņemamību
20. Spānijas Karaliste iebildē par nepieņemamību apstrīd pirmstiesas procedūras likumību argumentēta atzinuma trūkuma dēļ.
21. Iebilde tiek pamatota ar Lisabonas līguma ieviesto reformu attiecībā uz procedūru par Tiesas sprieduma neizpildi, kurā konstatēta valsts pienākuma neizpilde, kura ir obligāta pirms prasības par valsts pienākumu neizpildi.
22. Spānijas Karaliste, kuru atbalsta Čehijas Republika, un Komisija nav vienisprātis par jautājumu, vai pirmstiesas procedūras likumība šajā lietā jāvērtē, par pamatu ņemot EKL 228. pantu, ņemot vērā to, ka procedūra tika uzsākta ar 2009. gada 20. novembra brīdinājuma vēstuli, proti, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, vai par pamatu ņemot LESD 260. panta 2. punktu, ņemot vērā, ka minētais pants jāpiemēro, sākot ar minētā līguma stāšanos spēkā, pat ja pirmstiesas procedūra uzsākta pirms šī brīža.
23. Spānijas Karaliste uzskata, ka LESD 260. panta 2. punkta piemērošana esot ar atpakaļejošu spēku un tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības un noteikumu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, nosakot nelabvēlīgākus sodus.
24. Šajā sakarā jāatgādina, ka procedūra par valsts pienākuma neizpildi attiecībā uz Tiesas sprieduma neizpildi, kurā konstatēta pienākuma neizpilde, jāsaprot kā īpašs tiesas sprieduma izpildes process, citiem vārdiem, sprieduma izpildes veids (7). Tā mērķis ir nodrošināt un garantēt, ka atkal tiek ievērots tiesiskums (8). Pirms prasības iesniegšanas jāveic pirmstiesas procedūra, kuras pareiza norise ir būtiska garantija, kas prasīta LESD, lai ne vien aizsargātu attiecīgās dalībvalsts tiesības, bet arī nodrošinātu, ka iespējamās tiesvedības strīda priekšmets ir skaidri noteikts (9).
25. Tāpat kā attiecībā uz to pirmstiesas procedūru pirms prasības par valsts pienākuma neizpildi, pirmstiesas procedūru par pienākuma izpildīt Tiesas sprieduma neizpildi, kurā tiesa konstatējusi neizpildi atbilstoši EKL 228. pantam, veidoja divi secīgi posmi, proti, brīdinājuma vēstule un argumentēts atzinums. Šajā ziņā es nevaru piekrist Spānijas Karalistes izteikumiem, ka pirmstiesas procedūras norise ir tikai Komisijas administratīvās prakses rezultāts. Kā Komisija norādīja savās rakstiskajās iebildēs par nepieņemamību, pirmstiesas procedūras posmi izriet tieši no EKL 228. panta.
26. Izmaiņas, kas ieviestas ar Lisabonas līgumu, ir vienkāršošana un tātad pirmstiesas procedūras paātrināšana, atceļot argumentētā atzinuma sniegšanas posmu. Tā rezultātā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam prasība par pienākuma izpildīt tādu Tiesas spriedumu neizpildi, ar kuru tiek konstatēta neizpilde, ir pieņemama tikai ar nosacījumu, ka attiecīgajai dalībvalstij ir iespēja pirms prasības iesniegšanas iesniegt savus apsvērumus. Pēc manām domām, brīdinājuma vēstule, ar kuru attiecīgā dalībvalsts tiek uzaicināta iesniegt apsvērumus par Tiesas sprieduma neizpildi, ir pietiekama, lai nodrošinātu minētā nosacījuma ievērošanu.
27. Jānoskaidro, vai LESD 260. panta 2. punkts ir piemērojams tikai attiecībā uz procedūrām, kuras uzsāktas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, kas nozīmētu, ka brīdinājuma vēstule būtu attiecīgajai dalībvalstij jānosūta pēc 2009. gada 1. decembra, un vai tas ir piemērojams arī procedūrām, kuras uzsāktas pirms šī datuma, kas nozīmētu, ka pirmstiesas procedūras pienācīga norise attiecībā uz visām prasībām, kuras iesniegtas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, būtu jāvērtē, par pamatu ņemot LESD 260. panta 2. punktu.
28. Šajā jautājumā es piekrītu Čehijas Republikai par to, ka atbilde ir atkarīga no tā, kā tiek vērtēts jautājums, vai LESD 260. panta 2. punkts jāuzskata par procesuālo tiesību vai materiālo tiesību normu. Tomēr pretēji tam, ko norāda Čehijas Republika, es nedomāju, ka šis pants pats par sevi jāuzskata par materiālo tiesību normu.
29. Pēc manām domām, LESD 260. panta 2. punktam ir divējāds raksturs. Tas ir materiālo tiesību norma, kas definē un paredz naudas sodus par “nodarījumu” – tādu Tiesas sprieduma neizpildi, ar kuru konstatēta pienākuma neizpilde. Turpretī attiecībā uz prasību par pirmstiesas procedūru, kuras gaitā attiecīgajai dalībvalstij it tiesības iesniegt apsvērumus, tas ir procesuālo tiesību norma, kas definē to tiesību īstenošanas nosacījumus, kuras izriet no materiālo tiesību normas. Tas attiecas arī uz noteikumu, ka prasībā tiek norādīta naudas soda vai kavējuma naudas summa.
30. Šajā ziņā Tiesa skaidri norādīja, ka procesuālo tiesību normas parasti ir piemērojamas no to spēkā stāšanās brīža (10).
31. Būtu citādi, ja Lisabonas līgumā būtu iekļauts pārejas noteikums, kas paredz, ka, ja pirmstiesas procedūra sākās pirms 2009. gada 1. decembra, jāievēro EKL 228. panta 2. punkts. Tomēr tajā šāds noteikums nav iekļauts.
32. Tāpēc attiecībā uz LESD 260. panta 2. punktu pirmstiesas procedūras pareiza norise jāvērtē, pamatojoties uz minēto pantu attiecībā uz visām prasībām, kuras iesniegtas pēc 2009. gada 1. decembra, pat ja brīdinājuma vēstule, ar kuru uzsākta pirmstiesas procedūra, attiecīgajai dalībvalstij nosūtīta pirms šīs dienas.
33. Attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu, ka tiesiskās drošības princips esot pārkāpts, šajā gadījumā piemērojot LESD 260. panta 2. punktu, es varu iedvesmoties no Tiesas judikatūras par tiesiskās paļāvības principu, atbilstoši kurai šī principa piemērošanas joma nevar sniegties tik tālu, ka vispārēji tiek kavēts piemērot jaunu tiesisko regulējumu tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās saskaņā ar agrāku tiesisko regulējumu (11). Es uzskatu, ka šī judikatūra pēc analoģijas piemērojama attiecībā uz saikni starp tiesiskās drošības principu un procesuālo noteikumu tūlītēju piemērošanu.
34. Šajā ziņā vēl jāatzīmē, ka Spānijas Karaliste nevar apgalvot, ka pirmstiesas procedūras pienācīgās norises vērtēšanas rezultātā, par pamatu ņemot LESD 260. panta 2. punktu, tā nevar nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un rezultātā rīkoties atbilstoši tiesiskās drošības principa prasībām (12). Pienākums veikt pasākumus, saistītus ar Tiesas sprieduma izpildi, jau bija iekļauts Savienības tiesību sistēmā pat pirms Lisabonas līguma, un Spānijas Karaliste ar 2010. gada 18. marta papildu brīdinājuma vēstuli bija labi informēta par to, ka Komisijai ir nodoms tūlīt pēc Spānijas Karalistes apsvērumu saņemšanas vērsties Tiesā, piemērojot LESD 260. panta 2. punktu.
35. Attiecībā uz citu Spānijas Karalistes argumentu, atbilstoši kuram LESD piemērošana pārkāpjot to noteikumu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, kuri paredz nelabvēlīgāku sodu, pietiek konstatēt, ka ar Lisabonas līgumu nav ieviestas nekādas izmaiņas attiecībā uz sodu par Tiesas sprieduma neizpildi.
36. Visbeidzot, šajā gadījumā Spānijas Karalistei pirms prasības iesniegšanas bija iespēja iesniegt savus apsvērumus par Komisijas pārmesto pienākumu neizpildi, kā tiek prasīts LESD 260. panta 2. punktā. To pierāda 2009. gada 20. novembra brīdinājuma vēstule, kā arī 2010. gada 18. marta papildu brīdinājuma vēstule, ar kurām Komisija aicināja Spānijas Karalisti iesniegt apsvērumus par 2002. gada sprieduma neizpildi. Es uzskatu, ka pirmstiesas procedūra noritēja atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, un tādēļ es iesaku Tiesai noraidīt Spānijas Karalistes izvirzīto iebildumu par nepieņemamību.
B – Par valsts pienākuma neizpildi
37. 2002. gada spriedumā Tiesa konstatēja, ka Spānijas Karaliste, nepieņemot pasākumus, kas vajadzīgi Lēmuma 91/1 izpildei, nav izpildījusi pienākumus, kas tai jāpilda atbilstoši EKL 249. panta ceturtajai daļai, kā arī Lēmuma 91/1 2. un 3. pantam. 2002. gada sprieduma izpilde paredz Lēmuma 91/1 izpildi, kuras priekšnoteikums ir nelikumīgā atbalsta atgūšana.
38. Tādējādi konstatācija, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu, kas tai jāpilda atbilstoši LESD 260. panta 1. punktam, ir atkarīga no tā, vai šī dalībvalsts ir atguvusi no atbalsta saņēmējiem atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu. Jāatgādina, ka prasība šajā lietā attiecas tikai uz atbalstu, ko Basku zemes autonomais apgabals piešķīris Indosa.
39. Ņemot vērā ar Lisabonas līgumu ieviestās izmaiņas pirmstiesas procedūrā pirms prasības par pienākumu, saskaņā ar kuru ir jāizpilda Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, neizpildi, vispirms no jauna jānosaka atsauces diena, lai vērtētu neizpildes faktu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz EKL 228. panta 2. punktu, minētais datums ir argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigas (13).
40. Tā kā argumentētā atzinuma posms ir atcelts, atsauces dienai, lai vērtētu neizpildes faktu LESD 260. panta 2. punkta nozīmē, pēc analoģijas ar judikatūru saistībā ar EKL 228. panta 2. punktu būtu jābūt brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigu datumam vai, iespējams, papildu brīdinājuma vēstulē noteikta attiecīgās dalībvalsts argumentēto apsvērumu iesniegšanas termiņa beigu datumam. Šajā gadījumā tas ir 2010. gada 22. maijs.
41. Tā kā Indosa un tās meitassabiedrība, proti, CMD, ir maksātnespējīgas, šķiet noderīgi atgādināt judikatūru par atbalsta atgūšanu no maksātnespējīgiem uzņēmumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru agrākās situācijas atjaunošana un tās konkurences izkropļošanas, kas radusies nelikumīgā atbalsta piešķiršanas dēļ, izbeigšana principā var tikt panākta, reģistrējot prasījumu sarakstā tādu prasījumu, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu (14). Tomēr reģistrācija prasījumu sarakstā, kura attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu, ļauj pildīt atgūšanas pienākumu tikai gadījumā, kad valsts iestādes nav varējušas atgūt visu atbalsta summu, maksātnespējas procedūras rezultātā uzņēmums tiek likvidēts, proti, tā darbība tiek galīgi pārtraukta, kuru valsts iestādes var izraisīt kā akcionāri vai kreditori (15).
42. Šajā judikatūrā noteikti divi kumulatīvi nosacījumi, lai atbalsts, kas ar Komisijas lēmumu atzīts par nelikumīgu, varētu tikt uzskatīts par atgūtu. Saskaņā ar pirmo nosacījumu saistības, kuras attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu, ir jāreģistrē kā daļa no vispārējās parādu masas, un saskaņā ar otro nosacījumu ir galīgi jāpārtrauc ar attiecīgo atbalstu subsidētā darbība.
43. Saistībā ar pirmo nosacījumu šajā lietā netiek apstrīdēts, ka līdz atsauces dienai, proti, 2010. gada 22. maijam, prasījumi attiecībā uz Basku zemes autonomā apgabala piešķirtā atbalsta Indosa atgūšanu saistībā ar CMD maksātnespēju nebija iekļauti parādu masā.
44. No lietas materiāliem izriet, ka pirmo paziņojumu par prasījumu EUR 16 828,34 apmērā Basku zemes autonomais apgabals iesniedza 2010. gada 10. jūnijā, proti, pēc papildu brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigām. Turklāt paziņotā summa bija kļūdaina. Jaunais paziņojums par prasījumu, šoreiz EUR 16 498 499 apmērā, tika iesniegts 2010. gada 3. decembrī. Minētais paziņojums tika labots ar 2011. gada 23. februāra paziņojumu par EUR 22 469 459 un, visbeidzot, ar trešo – 2011. gada 7. decembra paziņojumu par prasījumu par EUR 22 683 745. No Tiesas sēdes izriet, ka atbilstoši kompetentās valsts tiesas 2012. gada 4. aprīļa lēmumam prasījumi EUR 22 683 745 apmērā galu galā reģistrēti parādu masā saistībā ar CMD maksātnespējas procedūru.
45. Tā kā abi nosacījumi, lai ar Komisijas lēmumu noteiktu par nelikumīgu atzīta atbalsta atgūšanu, ja uzņēmums ir maksātnespējīgs, ir kumulatīvi un tā kā es tikko pierādīju, ka viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, es uzskatu, ka nav jāpārbauda, vai otrais nosacījums ir izpildīts, lai, pamatojoties uz LESD 260. panta 2. punktu, noteiktu, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi valsts pienākumu.
46. Šajos apstākļos jākonstatē, ka, neveikdama visus pasākumus, beidzoties papildu brīdinājuma vēstulē noteiktajam apsvērumu iesniegšanas termiņam par pārmesto valsts pienākumu neizpildi, piemērojot LESD 260. panta 2. punktu, lai izpildītu 2002. gada spriedumu par tā atbalsta atgūšanu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, Spānijas Karaliste neizpildīja valsts pienākumus, kas tai jāpilda saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu.
C – Par kavējuma naudu
47. Atsaucoties uz aprēķina metodi, kas izklāstīta 2005. gada 13. decembra paziņojumā SEC(2005) 1658 par EKL 228. panta īstenošanu (16), kas grozīts ar 2010. gada 20. jūlija Paziņojumu SEC(2010) 923, Komisija piedāvā noteikt kavējuma naudu EUR 131 136 apmērā par dienu. Tā uzskata, ka minētā kavējuma nauda, kas aprēķināta, pamatojoties uz pamatsummu EUR 640 apmērā, kam piemēro smaguma koeficientu 5, ilguma koeficientu 3 un koeficientu “n” 13,66, ir samērīga ar pārkāpuma smagumu un ilgumu un tajā ir ņemta vērā nepieciešamība soda naudai piešķirt piespiedu un preventīvu raksturu.
48. Komisija pamatoja šādas kavējuma naudas uzlikšanu ar to, ka attiecīgais atbalsts vēl nav atgūts un tātad nedz Lēmums 91/1, nedz 2002. gada spriedums nav izpildīts. Rakstiskajos apsvērumos Komisija minēja trīs nosacījumus, lai atbalstu varētu uzskatīt par atgūtu. Pirmais – prasījumi, kas izriet no attiecīgā atbalsta, jāreģistrē parādu masā, otrais – subsidētā darbība ir jāizbeidz, un trešais – uzņēmuma Indosa aktīvi jāpārdod par tirgus cenu atklātas, pārskatāmas un beznosacījuma konkursa procedūras rezultātā.
49. Tiesas sēdē Komisija mainīja argumentus attiecībā uz šo jautājumu. Tā norādīja, ka, pat ja šie prasījumi, kuri izriet no attiecīgā atbalsta, galu galā, proti, 2012. gada 4. aprīlī, reģistrēti parādu masā, Spānijas Karalistei pārmestā valsts pienākuma neizpilde turpinājās, jo subsidētā darbība netika pārtraukta. Tādējādi šķiet, ka Komisija atsacījās no nosacījuma attiecībā uz aktīvu pārdošanu par tirgus cenu.
50. Spānijas Karaliste uzskata, ka šajā gadījumā nav jānosaka finansiālas sankcijas, jo valsts iestādes darījušas visu, lai atgūtu atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu, un tādējādi iespējamās finansiālās sankcijas nevar mainīt šo iestāžu rīcību. Konkrētāk attiecībā uz kavējuma naudu, Spānijas Karaliste par pamatu izmantoja 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā Komisija/Itālija (17), lai apgalvotu, ka tāpēc, ka prasījumi par tā atbalsta atgūšanu, kurš ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu, saistībā ar CMD maksātnespējas procedūru reģistrēti parādu masā, 2002. gada spriedums galu galā ir izpildīts un kavējuma nauda nav jāpiespriež.
51. Tomēr gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par atbilstošu noteikt tādas sankcijas, Spānijas Karaliste piedāvā kavējuma naudu pa ceturkšņiem EUR 12 269,70 apmērā, ko aprēķina, par pamatu ņemot soda pamatsummu EUR 9,98 (18) apmērā, kam piemēro smaguma koeficientu 1, ilguma koeficientu 1 un faktoru “n” 13,66 un, ņemot vērā kavējuma naudas piemērošanu pa ceturkšņiem, attiecina faktoru 90.
52. Ņemot vērā pušu argumentus, kuri izklāstīti iepriekš, vispirms jānosaka, vai Spānijas Karalistei pārmestā pienākuma neizpilde saistībā ar 2002. gada spriedumu ilga līdz faktu pārbaudei Tiesā, kā tiek prasīts judikatūrā attiecībā uz kavējuma naudas uzlikšanu (19).
53. Kā es jau šajos secinājumos norādīju, 2002. gada sprieduma izpildes nosacījums ir Lēmuma 91/1 izpilde un šā lēmuma izpildes nosacījums ir par nelikumīgu atzīta atbalsta atgūšana.
54. Es arī konstatēju, ka attiecībā uz maksātnespējīgu uzņēmumu – kā šajā gadījumā – judikatūrā noteikti divi kumulatīvi nosacījumi, lai to atbalstu, kas ar Komisijas lēmumu atzīts par nelikumīgu, varētu uzskatīt par atgūtu, proti, prasījums par attiecīgā atbalsta atgūšanu sarakstā jāreģistrē parādu masā un ar attiecīgo atbalstu subsidētās darbības galīgi jāpārtrauc (20).
55. Pēc manām domām, 2011. gada 17. novembra spriedumā lietā Komisija/Itālija (21) šo divu kumulatīvo nosacījumu esība netiek apšaubīta, pat ja Spānijas Karaliste no tā secināja, ka dalībvalsts izpilda pienākumu atgūt nelikumīgu valsts atbalstu, reģistrējot attiecīgo prasījumu maksātnespējas procedūras ietvaros. Taisnība, ka šajā spriedumā Tiesa ir saistījusi pienākumu atgūt nelikumīgu valsts atbalstu tikai ar prasījumu reģistrēšanu maksātnespējas procedūras ietvaros un vienlaikus skaidri noraidījusi nosacījumu par uzņēmuma aktīvu pārdošanu par tirgus cenu (22). Tas tomēr nenozīmē, ka Tiesa būtu atteikusies no nosacījuma par tās darbības pārtraukšanu, kas subsidēta ar nelikumīgu valsts atbalstu, kas izriet no iepriekšējās pastāvīgās judikatūras (23).
56. Šajā gadījumā jākonstatē, ka mutvārdu procesa slēgšanas dienā prasījumi EUR 22 683 745 apmērā saistībā ar tā atbalsta atgūšanu, ko Basku zemes autonomais apgabals piešķīra uzņēmumam Indosa, tika reģistrēti parādu masā CMD maksātnespējas procedūras ietvaros.
57. Jautājums, uz kuru jārod atbilde, ir, vai darbība, kas subsidēta ar atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu, patiešām ir pārtraukta.
58. Pat ja Indosa 1994. gadā tika atzīta par maksātnespējīgu, strīdīgā darbība tika turpināta ar CMD starpniecību. Tā 2008. gadā arī tika atzīta par maksātnespējīgu un atbilstoši Spānijas Karalistes apgalvojumiem tā galīgi pārtrauca savu darbību pēc valsts kompetentās tiesu iestādes 2009. gada 24. jūlija rīkojuma par darba līgumu pārtraukšanu ar visiem darbiniekiem. Tomēr Spānijas Karaliste rakstiskajā atbildē uz Tiesas jautājumiem atzina, ka darbība CMD ražotnēs tika turpināta ar 2009. gada 3. septembrī dibinātās sabiedrības Euskomenaje starpniecību, kura izmanto CMD telpas, lai ražotu un laistu tirgū produktus, ko pirms tam ražoja CMD. Tas bija iespējams saskaņā ar CMD likvidatoru sniegtu atļauju pārtraukt šīs sabiedrības aktīvu pagaidu nodošanu par labu Euskomenaje.
59. Taisnība, ka Spānijas Karaliste pierādīja, ka Basku zemes autonomā apgabala valdība veikusi vairākus pasākumus, lai izvairītos no tā, ka Euskomenaje varētu turpināt darbību CMD telpās. Tomēr mutvārdu procesa slēgšanas dienā šajā lietā Euskomenaje joprojām turpināja to pašu darbību CMD ražotnēs. Šo faktu tiesas sēdē apstiprināja pati Spānijas Karaliste.
60. Es uzskatu, ka ir pietiekami pierādīts, ka nosacījums par tādas darbības pilnīgu pārtraukšanu, kuru subsidē ar nelikumīgu atbalstu, šajā gadījumā līdz mutvārdu procesa izbeigšanas dienai nav izpildīts, un ka tāpēc valsts atbalstu, kas ar Lēmumu 91/1 atzīts par nelikumīgu, nevar uzskatīt par atgūtu. Tāpēc Spānijas Karalistei jānosaka kavējuma nauda, lai to mudinātu cik ātri vien iespējams izpildīt pienākumu, kura neizpilde var turpināties, ja šāds pasākums netiek piemērots (24).
61. Tiesa daudzkārt ir norādījusi, ka kavējuma naudas summa ir jānosaka tā, lai tā būtu gan pielāgota apstākļiem, gan samērīga ar konstatēto valsts pienākuma neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju. Pamata kritēriji, kas ir jāņem vērā, lai nodrošinātu kavējuma naudas piespiedu iedarbību nolūkā panākt vienotu un efektīvu Savienības tiesību piemērošanu, principā ir pārkāpuma ilgums, tā smagums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, īpaši ir jāņem vērā tas, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt tās pienākumus (25).
62. Attiecībā uz pirmo kritēriju, proti, pārkāpuma ilgumu, konkrētajā gadījumā vairāk nekā desmit gadi pagājuši, kopš pasludināts 2002. gada spriedums, kura neizpilde tiek pārmesta Spānijas Karalistei. Tas, protams, ir ievērojams laikposms. Jāpiebilst, ka runa ir par visilgāko laikposmu, ar ko saskārusies Tiesa saistībā ar procesu par pienākuma izpildīt spriedumu neizpildi, ar kuru konstatēta pienākuma neizpilde. Tāpēc es piekrītu Komisijai, ka šajā gadījumā jāpiemēro visilgākā laikposma koeficients, proti, 3.
63. Attiecībā uz otro kritēriju, proti, pārkāpuma smagumu, Tiesa jau uzsvēra, ka EKL noteikumi jautājumā par valsts atbalstu, kas ir Lēmuma 91/1 un 2002. gada sprieduma priekšmets, ir būtiski. Šajā gadījumā pārkāpto Kopienas noteikumu nozīmīgums atspoguļojas tajā, ka, atlīdzinot prettiesiski izmaksātu valsts atbalstu, tiek novērsti konkurences traucējumi, ko radījušas ar konkurenci saistītas priekšrocības, kas radītas ar atbalstu, un ka ar šīs atlīdzināšanas palīdzību atbalsta saņēmējs zaudē priekšrocību, kas tam bija tirgū salīdzinājumā ar tā konkurentiem (26).
64. Tomēr šajā jautājumā, pēc maniem ieskatiem, jāņem vērā panākumi Lēmuma 91/1 un 2002. gada sprieduma izpildē pēc šīs prasības iesniegšanas. Es vēlētos it īpaši uzsvērt divus faktus: pirmais – prasījumi attiecībā uz Indosa piešķirto atbalstu beidzot tika reģistrēti parādu masā CMD maksātnespējas procedūras ietvaros, otrais – valsts iestādes rīkojās, lai panāktu pilnīgu, nevis tikai formālu ar nelikumīgo valsts atbalstu subsidētās darbības pārtraukšanu, pat ja to rīcībai vēl nav vēlamo rezultātu.
65. Šie divi fakti, pēc manām domām, pamato Komisijas ieteikto smaguma koeficienta samazināšanu līdz 4. līmenim.
66. Attiecībā uz trešo kritēriju, proti, attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, Tiesa ir nospriedusi, ka aprēķina metode, saskaņā ar kuru Komisija piedāvā pamatsummu reizināt ar īpašu koeficientu, kas ir piemērojams attiecīgajai dalībvalstij, ir piemērots instruments, lai atspoguļotu minētās dalībvalsts maksātspēju, vienlaikus saglabājot saprātīgu atšķirību starp dažādām dalībvalstīm (27). No tā izriet, ka šajā gadījumā Spānijas Karalistei piemērojams “n” faktors 13,66.
67. Ar ieteiktajiem koeficientiem mēs iegūstam soda naudu EUR 104 909 apmērā par katru nokavēto dienu Lēmuma 91/1 un 2002. gada sprieduma izpildē.
68. Attiecībā uz kavējuma naudas periodiskumu es uzskatu, ka kavējuma nauda, kas aprēķināta par katru kavējuma dienu, šajā gadījumā ir vispiemērotākā, lai pārtrauktu Spānijai pārmestā valsts pienākuma neizpildi visdrīzākajā laikā.
D – Par naudas sodu
69. Komisija uzskata, ka – ņemot vērā visus tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas saistīti ar Spānijas Karalistei pārmesto valsts pienākumu neizpildi – līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanās nākotnē novēršana prasa tāda atturoša pasākuma veikšanu kā naudas soda uzlikšana. Attiecībā uz naudas soda summu Komisija iesaka summu EUR 14 343 (28) reizināt ar dienu skaitu no 2002. gada sprieduma pasludināšanas līdz dienai, kad Spānijas Karaliste izpildījusi valsts pienākumus, vai neizpildes gadījumā no sprieduma pasludināšanas dienas šajā lietā.
70. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka jāpiemēro naudas sods, Spānijas Karaliste iesaka summu EUR 44,80 apmērā par dienu, ko aprēķina, par pamatu ņemot pamatsummu EUR 3,28 (29) apmērā, kam piemēro smaguma koeficientu 1 un faktoru “n” 13,66.
71. Saistībā ar naudas sodu jāatgādina, ka šāda veida finansiālu sankciju nevar uzlikt automātiski gadījumos, kad pienākuma neizpilde izriet no LESD 260. panta 1. punkta. Pēc Tiesas domām, ar šo LESD tiesību normu tai ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lai lemtu par šāda soda noteikšanu (30), ņemot vērā visus atbilstošos elementus saistībā gan ar konstatētā valsts pienākuma neizpildes raksturu, gan ar attiecīgās dalībvalsts attieksmi (31).
72. Es uzskatu, ka šajā gadījumā tieši pārkāpuma ilgums ir arguments par labu naudas soda noteikšanai. Runa ir par ievērojamu laikposmu, jo ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš pasludināts 2002. gada spriedums, kura neizpilde tiek pārmesta Spānijas Karalistei.
73. Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka nelikumīgas rīcības atkārtošanās Savienības tiesību jomā var būt kritērijs naudas soda noteikšanai (32), kas, pēc manām domām, atbilst naudas soda atturošajam raksturam (33). Spānijas Karalistes gadījumā Tiesa vairākas reizes konstatēja valsts pienākuma neizpildi, kas saistīta ar tā Komisijas lēmuma neizpildi, ar kuru atzīta valsts atbalsta nelikumība un tā nesaderība ar kopējo tirgu, it īpaši 2007. gada 20. septembra spriedumā lietā Komisija/Spānija (34), un 2006. gada 14. decembra spriedumā lietā Komisija/Spānija (35).
74. Attiecībā uz naudas soda summu uzreiz jāatgādina, ka Tiesai Komisijas priekšlikums nav saistošs un ka šīs summas noteikšana izriet no Tiesas rīcības brīvības (36). Naudas sods jānosaka tā, lai tas būtu atbilstošs apstākļiem, kā arī samērīgs gan ar konstatēto valsts pienākuma neizpildi, gan ar attiecīgās dalībvalsts maksātspēju. Šajā ziņā atbilstošo faktoru vidū ir tādi apstākļi kā valsts pienākuma neizpildes ilgums kopš sprieduma, ar kuru konstatēts pārkāpuma smagums, pasludināšanas (37).
75. Ņemot vērā apsvērumus, kuri izklāstīti šo secinājumu 62.–64. punktā, par Spānijas Karalistei pārmestā valsts pienākuma neizpildes ilgumu un smagumu, summa EUR 20 miljonu apmērā man šķiet atbilstoša konkrētajiem apstākļiem.
IV – Secinājumi
76. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai:
– atzīt, ka, neveikdama visus pasākumus, beidzoties papildu brīdinājuma vēstulē noteiktajam apsvērumu iesniegšanas termiņam par pārmesto valsts pienākumu neizpildi, piemērojot LESD 260. panta 2. punktu, lai izpildītu 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑499/99 Komisija/Spānija par tā atbalsta atgūšanu, kas ar Komisijas 1989. gada 20. decembra Lēmumu 91/1/EEK par atbalstu, ko Spānijas valdība un vairāku Spānijas autonomo kopienu valdības piešķīrušas MAGEFESA – nerūsējošā tērauda mājsaimniecības preču un mazo mājsaimniecības aparātu ražotājam, atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kuri tai jāpilda atbilstoši minētajam lēmumam un LESD 260. panta 1. punktam;
– piespriest Spānijas Karalistei maksāt Eiropas Komisijai kavējuma naudu EUR 104 909 apmērā par katru nokavējuma dienu, ieskaitot to kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”, veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu iepriekš minēto 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā Komisija/Spānija, sākot to skaitīt mēnesi pēc šā sprieduma pasludināšanas dienas līdz 2002. gada 2. jūlija sprieduma izpildei;
– piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Eiropas Komisijai naudas sodu EUR 20 miljonu apmērā, ieskaitot to kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.