Language of document : ECLI:EU:C:2017:443

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 8. jūnijā (1)

Lieta C‑490/16

A. S.

pret

Slovēnijas Republiku

(Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

un

Lieta C‑646/16

Jafari

(Verwaltungsgerichtshof Wien (Augstākā administratīvā tiesa Vīnē) (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Robežas, patvērums un imigrācija – Par trešās valsts valstspiederīgā patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – Par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriji – Regulas (ES) Nr. 604/2013 12., 13. un 14. panta interpretācija – Regulas (EK) Nr. 562/2006 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta interpretācija






 Ievads

1.        JaparaugāmiesuzEiropaskarti,uzliekot uz tāsEiropasSavienībaskarti unuzmanīgiatzīmējotSavienībasārējāsrobežas, kļūst redzamas noteiktas skaidraspatiesības. Austrumos irgara sauszemesrobeža, kasaptverdeviņasSavienībasdalībvalstis (2). Apskatot šīs robežasizvietojumuBalkānos,ģeogrāfija(tāpatkāvēsture)kļūstmazlietsarežģītāka (3). Jāuzsver būtiskais apstāklis,ka“sauszemestilts”noTurcijasvedtiešiuzEiropasSavienību. UzdienvidiemnoEiropasSavienībasteritorijas atrodas Vidusjūra, kuru varšķērsotar improvizētu laivu,jadzimtenēirpietiekamišausmīgi apstākļi,lai liktumēģināt veikt šo neprātīgi riskanto pasākumu. Tuvākierobežšķērsošanaspunktiatrodas piestāšanas krastā vietās Grieķijā,MaltāvaiItālijāvai – galējosrietumos – Spānijā. EiropasSavienībasaustrumuundienvidaustrumurobežastādēļirpotenciāliatvērtasmigrācijai pa sauszemi (4); tai pat laikā dienvidurobeža potenciāli ir atvērtamigrācijaipāriVidusjūrai.

2.        EiropasSavienībasrietumumalairdaudzmazākatvērtamigrācijai. Pirmkārt,visaSavienībasteritorijas rietumumala atrodasAtlantijasokeānapiekrastē. Taduzziemeļiem atkal irjūras –Īrijasjūra,LamanšsunZiemeļjūra (5);Skageraks (6),KategatsunBaltijasjūra (7). Zviedrijadienvidosrobežojas ar Baltijasjūru,betziemeļos taiirsauszemesrobežaarkaimiņvalstiNorvēģiju. Somijaiirganjūrasrobežas (8),gansauszemesrobežas (9). Tāpēc rietumosunziemeļosģeogrāfijasunklimataapvienojums nozīmīgi apgrūtina migrāciju.

3.        “Dublinassistēmā” (10) kāsākumpunkts nav izmantotamanistikkoaprakstītā Eiropaskarte. Drīzāk tajā noklusējot tiekpieņemts,kavisistarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējiieradīsiesargaisatransportu. Ja viņitodarītu,tadteorētiskivienādaiespēja,kakatrāno28 dalībvalstīm ieradīsies (ļotiaptuveni)vienādspretendentu skaits, varētubūtnedaudztuvāka (11). Ņemottovērā,ieviestāsistēmairļoti saprātīga.

4.        CitsbūtiskselementsDublinassistēmāirtas,ka tā ir vērstauzkonkrētustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaiesniedzēju. Minētais konkrētaispieteikumaiesniedzējs (kānoteikts DublinasIII regulas2. panta c) punktā)tiekvērtēts, ņemot vērā tās III nodaļāminētoskritērijus,lainoteiktu,kuradalībvalstsiratbildīgapar viņa starptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu. Vissregulējumsir veidots attiecībāuzindivīdu. Tasir acīmredzamipareiziunpiemēroti. Atsevišķicilvēki,kurimeklēaizsardzību,navstatistika;pretviņiemirjāizturashumāni,ievērojotviņupamattiesības. ParastosapstākļosDublinasIII regulā nostiprinātāspieejas piemērošanai varbūt vajadzīgaadministratīvākoordinācijaunsadarbībastarpdažādudalībvalstukompetentajāmiestādēm,bettānesagādāpatiesasvainepārvaramasgrūtības.

5.        Laiks no 2015. gadaseptembralīdz2016. gadamartambijaneparasts.

6.        EiropasKomisijaspriekšsēdētājavietniekspēkšņās,ārkārtīgi lielāsmigrācijasuzEiropasSavienību pamatcēloniraksturoja šādi:

“Irellezemesvirsū un tosaucparSīriju. Saprotams ir tas,kamiljoniemcilvēkumēģinabēgtnošīselles. Saprotams irarī tas,kaviņimēģinapaliktpēciespējastuvākmājām. Unjatasneizdodas, tad pašsaprotami ir tas,kaviņimēģinaatrastdrošupatvērumukautkurcitur.[..] Bēg arvien vairākcilvēku. Uz situācijukaimiņvalstīsvar būt maz cerību vaidažreiznevar cerēt nemaz. TāpēccilvēkimeklēdrošupatvērumuEiropā [caurTurciju,kas pati dod patvērumu vairāknekādiviemmiljoniembēgļu]. Šī problēma neatrisināsies patiparsevi. Bēgļupieplūdumsneapstāsies,kamērturpinās karš. Šīkonflikta izbeigšanai irdaudz jāpaveic, untiksiesaistīta visapasaule. Tajāpašālaikāmumsjādaravissiespējamais,laitiktu galā arbēgļuplūsmu,piedāvātucilvēkiemdrošu uzturēšanās vietureģionā,EiropasSavienībāuncitur pasaulē” (12).

7.        Tāpēc ļotilielsskaitsSīrijaspārvietotopersonupievienojās esošajiemmodeļiem,kāduscilvēki izmantoja, uzEiropasSavienībudodotiesno citām pasaules karaplosītajāmvai bada skartajām zonām (13) –noAfganistānasunIrākas. Visvairākplašsaziņaslīdzekļuuzmanību piesaistīja biedējošāsjūrastraģēdijas, kad2015. gada vasarā, šķērsojotVidusjūru, nogrima pārslogotās piepūšamāslaivas, kurās bija sūces. Tačubijavēlotrs,lielākssauszemesmigrācijasmaršrutsuzEiropasSavienību –“Rietumbalkānumaršruts”.

8.        Šismaršruts ietvēra ceļojumupajūru un/vaisauszeminoTurcijasuz rietumiem līdz Grieķijai,taduzRietumbalkāniem. CilvēkigalvenokārtceļojacaurBDR Maķedoniju,Serbiju,Horvātiju,UngārijuunSlovēniju (14). Šis maršruts sākumākļuva par populāru ceļuuzEiropas Savienību2012. gadā,kadŠengenasvīzuierobežojumitikasamazināti attiecībā uzpiecāmRietumbalkānuvalstīm –Albāniju,BosnijuunHercegovinu,Melnkalni,SerbijuunBDR Maķedoniju. Līdz2016. gadamartamdaudziemcilvēkiemtādējādibijaiespējapārvietotiesvienālielāmaršrutā, kasvedanoTurcijasuzGrieķiju untaduzziemeļiemcauriRietumbalkāniem (15).

9.        Tie,kaspārvietojāsRietumbalkānumaršrutā,nevēlējāspaliktvalstīs, kuras viņiembija jāšķērso,laisasniegtuizvēlēto galamērķi. Arīšīsvalstisnevēlējās, lai tiepaliktu. BDR Maķedonijas unSerbijasvarasiestādesnodrošinājatransportu(kuruapmaksājato izmantojošās personas) (16)unļāvašo maršrutu izmantojošiem cilvēkiemšķērsotrobežu un ieceļotHorvātijā, it īpaši pēcrobežasarUngārijuslēgšanas. HorvātijasunSlovēnijasiestādesarī nodrošināja transportu(šoreizbezmaksas)unļāvapersonāmšķērsotto attiecīgāsrobežas, lai ieceļotuAustrijāunVācijā. Rietumbalkānu valstu politika,ļaujotšiemtrešovalstuvalstspiederīgajiemieceļotsavāteritorijāunnodrošinot iespējas,piemēram,transportu,lai viņus nogādātulīdzrobežaiceļāuzviņu izvēlētogalamērķi,iraprakstītakā“caurlaišana”.

10.      Komisija 2015. gada27. maijāierosināja tostarpPadomeslēmumu,pamatojotiesuzLESD78. panta 3. punktu,laiizveidotuārkārtasmehānismu,kasgalvenokārtpalīdzētu ItālijaiunGrieķijai,jotāsparastibijapirmās ieceļošanas dalībvalstisuntādējādisaskārāsarpēkšņu trešovalstuvalstspiederīgopieplūdumu. Šisbijapirmaispriekšlikums, kas izteikts par šīsnormas izmantošanu. 2015. gada14. septembrīPadomepieņēmalēmumuparšopriekšlikumu (17). Todarot,Padomeatzīmēja,kakonkrētāGrieķijasunItālijassituācija ir ietekmējusicitusģeogrāfiskosreģionus,piemēram,“Rietumbalkānumigrācijasmaršrutu” (18). Lēmuma 2015/1523mērķi ietvērastarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzēju, kas iesnieguši patvērumapieteikumuskādānošīmvalstīm, pārcelšanu. CitsmērķisbijaatļautuzlaikuapturētDublinasIII regulas noteikumu darbību,it īpaši tākritērija darbību,ar kuruatbildībaparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuizskatīšanubija noteiktapirmāsieceļošanasdalībvalstij,kurpieteikumaiesniedzējs nelikumīgišķērsojisrobežunotrešāsvalsts. Šī pasākuma atzītaismērķisbija40 000pieteikumaiesniedzējusdivugadulaikāpārvietot uzcitāmdalībvalstīm. Šislēmumstikapieņemtsvienprātīgi.

11.      NedēļaslaikāPadomepieņēmaotrulēmumu,ar ko tika paredzētapārcelšanassistēma120 000trešovalstuvalstspiederīgajiem,kuriemvajadzīgastarptautiskaaizsardzība (19). Ar Lēmumu 2015/1601 tikaieviestaarīsadalījumaatslēga,norādot,kāattiecīgietrešovalstuvalstspiederīgieirjāizvietodalībvalstīs (20). Šislēmumsbijapolitiskistrīdīgsuntikapieņemtsarkvalificētubalsuvairākumu (21). Pēc Komisijaspriekšsēdētāja uzaicinājuma 2015. gada25. oktobrīnotika augstalīmeņasanāksme,kasaptvēraganSavienības dalībvalstis,gantrešās valstis (22). Dalībniekivienojāsparvirknipasākumu(izklāstīti“Paziņojumā”),laiuzlabotusadarbībuunkonsultācijasstarpvalstīmRietumbalkānu maršrutā. Tiearīnolēmaparpasākumiem(kas jāīsteno nekavējoties),kurumērķisirierobežotsekundārokustību,sniegtpatvērumutrešovalstuvalstspiederīgajiem,pārvaldīt robežasunapkarotkontrabanduuncilvēkutirdzniecību (23). Nav skaidrs ne šo pasākumuprecīzaisjuridiskaispamats, neprecīzāsjuridiskāssekas (24).

12.      Tikmēr2015. gada21. augustāpresē tikarakstīts, kaVācijaSīrijasvalstspiederīgos“ir atbrīvojusi”noDublinasIII regulas ievērošanas (25). Pēctam,kadVācija dažu dienulaikā bijauzņēmusisimtiemtūkstošuscilvēku,tā2015. gadaseptembrī atjaunoja robežkontroli ar Austriju. 2015. gada novembrī tāatcēlat.s.“atbrīvojumu”.

13.      2015. gada15. septembrīUngārijaslēdzarobežuarSerbiju. Šīs slēgšanas rezultātā lielscilvēkupieplūdumstikanovirzītsuzSlovēniju. 2015. gada16. oktobrīUngārijauzstādījažogugarrobežuarHorvātiju. No 2015. gadanovembralīdz2016. gadafebruārimBDR Maķedonija uzstādījažogugarrobežuarGrieķiju.

14.      Līdz 2015. gadaoktobrabeigāmgandrīz700 000cilvēku bija pārvietojušies RietumbalkānumaršrutānoGrieķijasuzCentrāleiropu. Šie skaitļiirdažādiraksturotikā“nepieredzēti”,“masveida pieplūdums”un“ārkārtēji”. Valstīs,kasatrodasgaršo maršrutu, ir atšķirīgi statistikas datiparieceļošanuunreģistrāciju. Aptuvenaisik dienasierodošos personu skaits Serbijābija10 000(oktobrī)un5000(novembrī) (26).

15.      2015. gada11. novembrīSlovēnijasākaceltžogugarrobežuarHorvātiju. 2015. gadadecembrīAustrijauzstādījažogupiegalvenāsrobežšķērsošanas vietas arSlovēniju. Tikmēr Austrija2015. gada 16. septembrī bija uz laiku atjaunojusi iekšējorobežkontroli.

16.      2016. gada14. februārīAustrijapaziņoja,ka tāuzņemtikai cilvēkusnoAfganistānas,IrākasunSīrijas. 2016. gada18. februārīZagrebā notika dažādu policijasdienestuvadītājusanāksmeun tika pieņemts paziņojums (27). Cilvēku caurlaišanas politika caurRietumbalkānuvalstīmtikaapturēta,kadAustrijamainījasavuliberālopatvērumapolitiku(t.i.,2016. gada februārī).

17.      Runājot parcitāmvalstīm,Francijauzlaikuatjaunojaiekšējorobežukontrolino2016. gadajūlija līdz2017. gada janvārim. Dānijaieviesalīdzīguiniciatīvu,vēlākpagarinotkontrolino2016. gada 4. janvāralīdz2016. gada 12. novembrim. Norvēģijaatjaunojaiekšējorobežukontrolino2015. gada26. novembralīdz2017. gada11. februārim, bet Zviedrijaveicatādapašaveidapasākumusno2015. gada12. novembralīdz2016. gada 11. novembrim.

18.      Lielaiscilvēku skaits,kaspārvietojāsRietumbalkānumaršrutāsalīdzinošiīsālaikā2015. gada beigās un2016. gada sākumā, kopāarpolitiskajāmgrūtībām,kasnorisinājās saistībā ar to,parasti īsumā tiekaprakstītskā“bēgļukrīze”vai“humanitārā krīze”Rietumbalkānos. Tābijalielākā personu masupārvietošanāsEiropākopšOtrāpasauleskara. Tieirgalējaizņēmumaapstākļi,kasveido kontekstu šiemdiviemlūgumiemsniegtprejudiciālunolēmumu.

 Starptautiskās tiesības

 Ženēvas konvencija

19.      Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu (28) 31. panta 1. punktā ir aizliegts sodīt bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos [valsts teritorijā], ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bijusi apdraudēta, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli. Saskaņā ar 31. panta 2. punktu dalībvalstis savā teritorijā neierobežo bēgļu pārvietošanos vairāk, nekā tas ir nepieciešams. Jebkuri ierobežojumi ir jāpiemēro tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts viņu bēgļa statuss šajā valstī vai kamēr viņi netiek uzņemti citā valstī. Dalībvalstīm ir jādod bēglim pietiekami ilgs laiks un visas iespējas, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī.

 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

20.      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (29) 3. pantā ir paredzēts, ka ne ar vienu cilvēku nedrīkst cietsirdīgi vai pazemojoši apieties vai to sodīt.

 ES tiesību akti

 Harta

21.      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (30) 4. pants atbilst ECPAK 3. pantam. Hartas 18. pantā ir nodrošinātas patvēruma tiesības, ievērojot noteikumus, kas ietverti Ženēvas konvencijā.

 Dublinas sistēma

 Dublinas III regula

22.      Dublinas III regulas teritoriālo piemērošanas jomu reglamentē komplicēti noteikumi. Tās priekštece, Dublinas II regula, Dānijā tika piemērota no 2006. gada saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri iesniegti Dānijā vai kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un par Eurodac sistēmu pirkstu nospiedumu salīdzināšanai, lai efektīvi piemērotu Dublinas konvenciju (31). Nav atbilstoša nolīguma saistībā ar Dublinas III regulu. Saskaņā ar LES un LESD pievienotā 21. protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu 3. pantu un 4.a panta 1. punktu minētās dalībvalstis ir informējušas par savu vēlmi piedalīties Dublinas III regulas pieņemšanā un piemērošanā. Citām Savienības dalībvalstīm šī regula ir piemērojama parasti, bez ierunām.

23.      Saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieprasījumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē, minētajā valstī ir piemērojama Dublinas III regula (32).

24.      Dublinas III regulas preambulā ir iekļauti šādi apgalvojumi.

–        Kopēja Eiropas patvēruma sistēma (turpmāk tekstā – “KEPS”) ir daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Eiropas Savienībā. Tās pamatā ir Ženēvas konvencijas pilnīga un visietveroša piemērošana. KEPS īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu (33).

–        Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi (34).

–        Dublinas sistēma ir KEPS veidošanas stūrakmens, jo tajā starp dalībvalstīm ir skaidri sadalīta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu (35).

–        Piemērojot Dublinas sistēmu, ir jāievēro Savienības patvēruma acquis tiesību normas (36).

–        Bērna interešu aizsardzība un ģimenes dzīves neaizskaramība ir galvenie apsvērumi, piemērojot Dublinas III regulu (37). Vienas ģimenes locekļu starptautiskās aizsardzības pieteikumu kopīga izskatīšana vienā dalībvalstī ir saskaņā ar ģimenes vienotības principa ievērošanu (38).

–        Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar Hartas 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (39).

–        Lai pakāpeniski izveidotu telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā [ar] LESD ir garantēta personu brīva pārvietošanās, un noteiktu Savienības politikas attiecībā uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem, tostarp kopējus pasākumus ārējo robežu pārvaldības izveidei, solidaritātes garā jāpanāk atbildības kritēriju līdzsvars (40).

–        Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas Dublinas III regula, dalībvalstīm ir jāievēro savas saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, tostarp attiecīgajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (41).

–        Dublinas III regulā ir ievērotas it īpaši Hartā atzītās pamattiesības un principi (42).

25.      Atbilstoši Dublinas III regulas 1. pantam šajā regulā “ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk “atbildīgā dalībvalsts”)”.

26.      Ar 2. pantu ir noteiktas šādas definīcijas:

“a)      “trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē un kas nav valstspiederīgais valstī, kura piedalās [Dublinas III regulā] ar nolīguma ar Eiropas Savienību starpniecību;

b)      “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā noteikts [Kvalifikācijas direktīvas] 2. panta h) punktā;

c)      “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;

d)      “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana” ir jebkura pārbaude, lēmums vai nolēmums, ko attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu izdara vai pieņem kompetentās iestādes saskaņā ar [Procedūru direktīvu] un [Kvalifikācijas direktīvu], izņemot saskaņā ar [Dublinas III regulu] paredzētās procedūras atbildīgās dalībvalsts noteikšanai;

[..]

l)      “uzturēšanās atļauja” ir jebkura atļauja, ko izdevušas iestādes dalībvalstī, kura atļāvusi trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam uzturēties tās teritorijā, tostarp dokumenti, kas apliecina atļauju palikt attiecīgajā teritorijā saskaņā ar pagaidu aizsardzības režīmu vai līdz brīdim, kad vairs nebūs spēkā apstākļi, kuri kavē izpildīt rīkojumu par izraidīšanu, izņemot vīzas un uzturēšanās atļaujas, kuras izdotas laikposmā, kāds vajadzīgs, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, kā paredzēts šajā regulā, vai arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma vai uzturēšanās atļaujas pieteikuma izskatīšanas laikā;

m)      “vīza” ir dalībvalsts izdota atļauja vai lēmums, kas vajadzīgs tranzītam vai ieceļošanai minētajā dalībvalstī vai vairākās dalībvalstīs uz paredzēto uzturēšanās laiku. Vīzas veidu nosaka atbilstoši šādām definīcijām:

–      “ilgtermiņa vīza” ir kādas dalībvalsts izdota atļauja vai lēmums saskaņā ar tās tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem, kas vajadzīgs ieceļošanai minētajā dalībvalstī uz paredzēto uzturēšanās laiku, kurš ir ilgāks par trim mēnešiem,

–      “īstermiņa vīza” ir dalībvalsts izdota atļauja vai lēmums, lai veiktu tranzītu vai lai paredzētu uzturēties vienā vai vairākās, vai visās dalībvalstīs uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus jebkurā sešu mēnešu laikposmā, sākot no pirmās ieceļošanas dienas dalībvalstu teritorijā,

–      “lidostas tranzītvīza” ir vīza, kas derīga tranzītam caur vienas vai vairāku dalībvalstu lidostu starptautiskā tranzīta zonām;

[..].”

27.      Saskaņā ar 3. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāizskata jebkurš starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Jebkurš šāds pieteikums jāizskata vienai dalībvalstij, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

28.      3. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.

Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.”

29.      Atbildīgās dalībvalsts (1. panta izpratnē) noteikšanas kritēriji ir paredzēti III nodaļā (turpmāk tekstā – “III nodaļas kritēriji”). 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka kritēriji ir jāpiemēro atbilstoši hierarhijai, kāda ir noteikta šajā nodaļā. Saskaņā ar 7. panta 2. punktu atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij. Visaugstāk hierarhijā ir kritēriji, kas saistīti ar nepilngadīgajiem (8. pants) un ģimenes locekļiem (9., 10. un 11. pants). Tie netiek tieši izskatīti nevienā no pamatlietām (43).

30.      Nākamais hierarhijā ir 12. pants, kurā ir izklāstīti nosacījumi kritērijam, kas saistīts ar uzturēšanās atļauju vai vīzu izdošanu. Saskaņā ar 12. panta 1. punktu, ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga uzturēšanās atļauja, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo atļauju. Saskaņā ar 12. panta 2. punktu, ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga vīza, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo vīzu, ja vien šī vīza nav izdota citas dalībvalsts vārdā, izmantojot pārstāvības pasākumu, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 810/2009 (44) 8. pantā. Tādā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pārstāvētā dalībvalsts.

31.      13. panta nosaukums ir “Ieceļošana un/vai uzturēšanās”. 13. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas aprakstīti abos šīs regulas 22. panta 3. punktā minētajos sarakstos, tostarp Regulā (ES) Nr. 603/2013 [(45)] minēto informāciju, ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot no trešās valsts, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis. Minētā atbildība izbeidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.”

32.      Priekšpēdējais kritērijs, kas noteikts 14. pantā, ir saistīts ar “ieceļošanu vīzu atcelšanas gadījumā”. Tajā ir norādīts:

“1. Ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks ieceļo tādas dalībvalsts teritorijā, kurā attiecībā uz viņu ir atcelta prasība par vīzas nepieciešamību, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

2. Šā panta 1. punktā izklāstīto principu nepiemēro, ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu citā dalībvalstī, kurā attiecībā uz viņa ieceļošanu tās teritorijā arī ir atcelta prasība par vīzas nepieciešamību. Minētajā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā cita dalībvalsts.”

33.      Pēdējais kritērijs (15. pants) ir saistīts ar lidostas starptautiskajā tranzīta zonā sagatavotiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem un neattiecas uz šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

34.      Dalībvalstis saskaņā ar 17. panta 1. punktu var atkāpties no Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta un nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, pat ja saskaņā ar III nodaļas kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

35.      V nodaļā ir iekļautas normas, kurās reglamentēti “atbildīgās dalībvalsts pienākumi”. Šīs nodaļas 18. pantā ir uzskaitīti noteikti pienākumi, kuri ietver pieteikuma iesniedzēja, kas iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī, uzņemšanu (18. panta 1. punkta a) apakšpunkts) vai tāda pieteikuma iesniedzēja atpakaļuzņemšanu, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī, vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas (18. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

36.      20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums. 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu (46).

37.      Saskaņā ar 21. pantu, ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un katrā ziņā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju. Saskaņā ar 22. panta 1. punktu (47) dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu divos mēnešos no šāda pieprasījuma saņemšanas. 22. panta 7. punktā ir paredzēts, ka atbildes nesniegšana minētajā termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam (48).

38.      Tāpat pieprasījums saskaņā ar 23. pantu uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jāiesniedz pēc iespējas ātrāk. Atbilstoši 25. pantam pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir jāatbild cik vien iespējams drīz – ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Saskaņā ar 25. panta 2. punktu atbildes nesniegšana noteiktajā termiņā tiek uzskatīta par pieprasījuma akceptu.

39.      Noteiktas procesuālās garantijas ir paredzētas 26. un 27. pantā. Saskaņā ar 26. pantu, ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti. Minētajā lēmumā ir jāietver informācija par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

40.      Saskaņā ar 27. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

41.      29. pantā ir noteikts:

“1. Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2. Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.

[..]”(49)

42.      33. panta “Agrīnas brīdināšanas, sagatavotības un krīžu pārvarēšanas mehānisms” 1. punktā ir paredzēts: “Ja, balstoties jo īpaši uz informāciju, ko saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 439/2010 [(50)] savācis [Eiropas Patvēruma atbalsta birojs, turpmāk tekstā – “EPAB”], Komisija konstatē, ka šīs regulas piemērošana var būt apdraudēta tāpēc, ka ir pamatota iespējamība, ka kādas dalībvalsts patvēruma sistēma varētu piedzīvot īpašu noslogotību, un/vai tāpēc, ka pastāv problēmas kādas dalībvalsts patvēruma sistēmas darbībā, tā sadarbībā ar EPAB sniedz ieteikumus minētajai dalībvalstij, aicinot to sagatavot preventīvu rīcības plānu.

[..]”

 Dublinas III regulas īstenošanas noteikumi

43.      Ar Regulu (ES) Nr. 603/2013 (51) tika izveidota Eurodac sistēma. Tās mērķis ir palīdzēt noteikt dalībvalsti, kas atbilstoši Dublinas III regulai ir atbildīga par to, lai tiktu izskatīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko kādā dalībvalstī iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais.

44.      Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 118/2014, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Dublinas III regulu (52), II pielikumā ir iekļauti divi saraksti, kuros norādīti pierādījumu veidi atbildīgās dalībvalsts noteikšanai Dublinas III regulas izpratnē. “A” sarakstā ir minēti formāli pierādījumi, ar kuriem tiek noteikta atbildība, kamēr tie nav atspēkoti ar pierādījumiem par pretējo. “B” sarakstā ir minēti netieši pierādījumi – indikatīvas norādes, kuras, lai gan ir atspēkojamas, noteiktos apstākļos var būt pietiekamas atbildības noteikšanai.

 Šengena

45.      Tāvaicitādi brīva pārvietošanāsstarpEiropasvalstīmirnotikusikopšviduslaikiem (53). Šengenasnolīgums,kasnoslēgts1985. gada14. jūnijā, attiecās uzpakāpeniskuiekšējorobežuatcelšanu,un tajā bija paredzētakontroleuz parakstītājuvalstuārējāsrobežas.1990. gada19. jūnijātikaparakstītaKonvencija,arkoīstenoŠengenasnolīgumu (54). Šī konvencijaattiecās uztādiemjautājumiemkāārējorobežuorganizācijaunpārvaldībauniekšējāsrobežkontrolesatcelšana,vienotasvīzasizsniegšanasprocedūrasunvienotasdatubāzes darbībavisiemdalībniekiem(Šengenasinformācijassistēma(turpmāktekstā – “SIS”)),kāarīlīdzekļu noteikšanasadarbībaistarpdalībvalstuimigrācijasdienestiem. ArAmsterdamaslīgumu uz šiemjautājumiemtikaattiecinātaSavienībasacquis. Ne visas Savienības 28 dalībvalstispilnībāpiedalāsŠengenasacquis (55). PastāvīpašinoteikumiattiecībāuzĪrijuunApvienotoKaralisti (56).

 Šengenas Robežu kodekss

46.      Šengenas Robežu kodeksa (57) preambulas apsvērumos ir šādi noderīgi formulējumi. Tādas telpas izveide, kurā personas var brīvi pārvietoties, ir jāpapildina ar citiem pasākumiem, piemēram, kopējo politiku ārējo robežu šķērsošanai (58). Šajā ziņā “vienota tiesību aktu krājuma” izveide ir viens no svarīgākajiem elementiem kopējā ārējo robežu pārvaldības politikā (59). Robežkontrole notiek ne tikai to dalībvalstu interesēs, pie kuru ārējām robežām tā tiek veikta, bet arī visu to dalībvalstu interesēs, kuras ir atcēlušas iekšējo robežkontroli.

47.      Tālāk preambulas apsvērumos ir norādīts, ka robežkontrolei būtu jāpalīdz apkarot nelikumīgu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un novērst draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, valsts politikai, sabiedrības veselības aizsardzībai un starptautiskām attiecībām (60). Robežkontrole būtu jāveic tā, lai pilnībā respektētu cilvēku cieņu. Robežkontrole būtu jāveic profesionāli un izrādot cieņu, un tai vajadzētu būt samērīgai ar izvirzītajiem mērķiem (61). Robežkontrole nav tikai personu kontrole robežšķērsošanas vietās un uzraudzība starp robežšķērsošanas vietām, bet arī iekšējās drošības apdraudējumu analīze un tādu draudu analīze, kuri var ietekmēt ārējo robežu drošību. Tāpēc jāparedz nosacījumi, kritēriji un sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē kontroli robežšķērsošanas vietās un uzraudzību (62). Lai izvairītos no pārlieku ilgas gaidīšanas, būtu jāparedz iespēja izņēmuma un neparedzētu apstākļu gadījumā atvieglināt kontroli pie ārējām robežām. Ja robežkontrole pie ārējām robežām ir atvieglināta, trešo valstu valstspiederīgo dokumentos joprojām obligāti ir sistemātiski jāiespiež spiedogi. Spiedogu iespiešana ļauj precīzi apliecināt robežšķērsošanas dienu un vietu, ne visos gadījumos apliecinot, ka veikti visi vajadzīgie ceļošanas dokumentu kontroles pasākumi (63).

48.      Ar 1. pantu būtībā ir noteikts Šengenas Robežu kodeksa dubultais mērķis. Pirmkārt, tajā ir paredzēts, ka netiek veikta to personu robežkontrole, kuras šķērso iekšējās robežas starp tās dalībniecēm dalībvalstīm. Otrkārt, tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.

49.      2. pantā ir sniegtas šādas definīcijas:

“[..]

2) “ārējas robežas” ir dalībvalstu sauszemes, arī upju un ezeru robežas, jūras robežas un lidostas, upju ostas, jūras ostas un ezeru ostas, ar nosacījumu, ka tās nav iekšējas robežas;

[..]

5) “personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām” ir:

a)      Eiropas Savienības pilsoņi [LESD 20. panta 1. punkta] nozīmē un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās brīvību un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK [(64)];

b)      trešo valstu valstspiederīgie un – neatkarīgi no valstspiederības – viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kādas ir Savienības pilsoņiem;

6. “trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 20. panta 1. punkta nozīmē un uz ko neattiecas [2. panta] 5. punkts;

7. “personas, par ko izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanas atļauju” ir trešās valsts valstspiederīgie, par ko saskaņā ar [KĪŠN] 96. pantu Šengenas Informācijas sistēmā (“SIS”) izdots brīdinājums atteikt ieceļošanas atļauju;

8. “robežšķērsošanas vieta” ir vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai;

[..]

9. “robežkontrole” ir darbības, ko saskaņā ar šo regulu veic pie robežas, reaģējot vienīgi uz nodomu šķērsot robežu vai robežas šķērsošanas aktu, neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem, un tā ietver robežpārbaudes un robežuzraudzību;

10. “robežpārbaudes” ir pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu, ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās;

11. “robežuzraudzība” ir robežu uzraudzība starp robežšķērsošanas vietām un robežšķērsošanas vietu uzraudzība pēc noteiktā darbalaika beigām, lai nepieļautu personu izvairīšanos no robežpārbaudēm;

[..]

13. “robežsargs” ir valsts iestādes darbinieks, kurš saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem norīkots robežšķērsošanas vietā, pie robežas vai robežas tiešā tuvumā un kurš saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem veic robežkontroles uzdevumus;

[..]

15. “uzturēšanās atļauja” ir:

a)      visas uzturēšanās atļaujas, ko dalībvalstis izsniegušas atbilstoši vienotajai formai, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 [(65)], un uzturēšanās atļaujas, kas izsniegtas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK;

b)      visi citi dokumenti, ko dalībvalsts izsniegusi trešo valstu valstspiederīgajiem, atļaujot uzturēties tās teritorijā, kuri ir paziņoti un pēc tam publicēti saskaņā ar 39. pantu, izņemot:

i)      pagaidu atļaujas, kuras izdod uz laiku, kamēr izskata vai nu pirmo pieprasījumu izsniegt a) apakšpunktā minēto uzturēšanās atļauju, vai arī patvēruma pieprasījumu; un

ii)      vīzas, ko dalībvalstis izsniegušas atbilstoši vienotajai formai, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95;

[..]” (66).

50.      Saskaņā ar 3. pantu Šengenas Robežu kodekss attiecas uz “personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot: a) tādu personu tiesības, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām; b) bēgļu tiesības, kā arī tādu personu tiesības, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neizdošanu”.

51.      Saskaņā ar 3.a pantu, piemērojot šo regulu, dalībvalstis pilnībā ievēro attiecīgos Savienības tiesību aktus, tostarp Hartu, Ženēvas konvenciju un pamattiesības. Tas ietver pienākumu lēmumus pieņemt, katru gadījumu izskatot atsevišķi.

52.      5. panta nosaukums ir “Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi”. Saskaņā ar 5. panta 1. punktu attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā (67), uz šādu personu attiecas šādi noteikumi: a) viņiem ir derīgs ceļošanas dokuments, kas dod viņam tiesības šķērsot robežu; b) viņiem ir derīga vīza; c) viņi pamato iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, viņiem ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanas laikam, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņus noteikti uzņems; vai arī viņiem ir iespēja likumīgi iegūt iztikas līdzekļus; d) viņi nav personas, par ko SIS izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu; un e) viņus neuzskata par apdraudējumu tostarp kādas dalībvalsts politikai vai iekšējai drošībai (68).

53.      Atkāpjoties no minētajām prasībām, 5. panta 4. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis humānu apsvērumu, valsts interešu vai starptautisku saistību dēļ var atļaut savā teritorijā ieceļot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst vienam vai vairākiem 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Ja uz konkrētu trešās valsts valstspiederīgo attiecas 1. punkta d) apakšpunktā minētais brīdinājums, dalībvalsts, kas ļauj viņam ieceļot savā teritorijā, attiecīgi informē citas dalībvalstis”.

54.      Ar 8. pantu robežsargiem ir atļauts izņēmuma un neparedzētos apstākļos atvieglināt kontroli pie ārējām robežām. Par šādiem ārkārtas un neparedzētiem apstākļiem tiek uzskatīti apstākļi, kad neparedzami notikumi izraisa tik intensīvu satiksmi, ka gaidīšanas laiks pie robežšķērsošanas vietas kļūst pārmērīgs, un kad ir izmantoti visi personāla, tehniskie un organizatoriskie resursi.

55.      Tomēr 8. panta 3. punktā ir norādīts, ka arī tad, ja robežpārbaudes ir atvieglinātas, robežsargi trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļojot un izceļojot iespiež spiedogus ceļošanas dokumentos saskaņā ar 10. panta 1. pantu, kur paredzēts, ka trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos ieceļojot un izceļojot sistemātiski jāiespiež spiedogi. Spiedogi ir jāiespiež: a) dokumentos ar derīgu vīzu, kas trešās valsts valstspiederīgajam dod tiesības šķērsot robežu; b) tādu trešo valstu valstspiederīgo dokumentos, kuriem dalībvalsts vīza ir izsniegta pie robežas, dodot tiesības šķērsot robežu, un c) dokumentos, kas dod tiesības šķērsot robežu trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas prasība pēc vīzas.

56.      13. pantā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst visiem 5. panta 1. punktā izklāstītajiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 5. panta 4. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

 SIS

57.      SIS būtībā ir informācijas sistēma, ar kuru tiek atbalstīta ārējā robežkontrole un tiesībaizsardzības sadarbība Šengenas Robežu kodeksa dalībvalstīs (turpmāk tekstā – “Šengenas valstis”). Tās galvenais mērķis ir palīdzēt saglabāt iekšējo drošību minētajās valstīs bez iekšējās robežkontroles (69). Tas tiek nodrošināts tostarp ar automatizētām meklēšanas procedūrām, kas ļauj piekļūt brīdinājumiem par personām, lai veiktu robežkontroli. Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem (t.i., personām, kuras nav ne Eiropas Savienības pilsoņi, ne arī to valstu valstspiederīgie, kuriem saskaņā ar nolīgumiem starp Eiropas Savienību un attiecīgo valsti ir tādas pašas brīvas pārvietošanās tiesības, kādas ir Eiropas Savienības pilsoņiem) (70), dalībvalstīm ir jāizdod brīdinājums SIS ietvaros, ja kompetenta iestāde vai tiesa pieņem lēmumu, atsakot ieceļošanu vai uzturēšanos, pamatojoties uz draudiem, kurus sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai var radīt attiecīgās personas atrašanās [valstī] (71). Brīdinājumi var tikt izdoti arī tad, ja šādu lēmumu pamatā ir fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir piemērots jebkāds pasākums, kas saistīts ar izraidīšanu, ieceļošanas atteikumu vai pārvietošanu un kas nav atcelts vai apturēts (72).

 Regula (EK) Nr. 1683/95

58.      Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95 (73) ir noteikta vienota forma (uzlīme) vīzām, ko piešķir dalībvalstis un kam jāatbilst tās pielikumā norādītajiem parametriem. Šajos parametros ir ietverti “drošības līdzekļi”, piemēram, integrēta fotogrāfija, optiski mainīga zīme, izsniedzējas dalībvalsts logotips, vārds “vīza” un deviņu zīmju valsts numurs.

 Regula (EK) Nr. 539/2001

59.      Sarakstā Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumā ir uzskaitītas trešās valstis, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai, un trešās valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no minētās prasības (74). Minētā prasība neskar Eiropas līgumu par vīzu atcelšanu bēgļiem (75). Uz II pielikumā minēto trešo valstu valstspiederīgajiem tiek attiecināts atbrīvojums no prasības par īstermiņa vīzām. Dalībvalstīm ir tiesības arī paredzēt izņēmumu no vīzas prasības attiecībā uz noteiktām ierobežotām personu kategorijām (76).

 Vīzu informācijas sistēma

60.      Vīzu informācijas sistēma (turpmāk tekstā – “VIS”) tika izveidota ar Padomes Lēmumu 2004/512/EK (77). Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 767/2008 (78) 1. pantu VIS atļauj datu apmaiņu starp Šengenas dalībvalstīm attiecībā uz īstermiņa vīzu pieteikumiem un ar tiem saistītajiem lēmumiem. Ar 2. panta f) punktu ir noteikts, ka VIS mērķos ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas atvieglošana. Saskaņā ar 4. pantu “vīza” ir definēta, atsaucoties uz KĪŠN. Saistībā ar vīzas uzlīmi ir sniegta atsauce uz Regulā Nr. 1683/95 noteikto vienoto vīzu formu. Izteiciens “ceļošanas dokuments” nozīmē pasi vai citu līdzvērtīgu dokumentu, kas ļauj tā turētājam šķērsot ārējās robežas un kam var tikt piestiprināta vīza.

61.      21. pantā ir paredzēts, ka patvēruma jautājumos kompetentajām iestādēm ir piekļuve meklēšanai datubāzē pēc patvēruma meklētāja pirkstu nospiedumiem vienīgi ar nolūku noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ja tas ir saistīts ar noteikšanu, vai dalībvalsts ir izsniegusi vīzu, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir “nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts robežu” (saskaņā ar tagadējiem Dublinas III regulas, attiecīgi, 12. un 13. pantu).

 Regula Nr. 810/2009

62.      Regulas Nr. 810/2009 1. panta 1. punktā ir norādīts, ka ar šo regulu paredz procedūras un nosacījumus, lai izsniegtu vīzas tranzītam vai plānotām uzturēšanās reizēm dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nav ilgāks par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā. Šīs prasības ir piemērojamas jebkuram trešās valsts valstspiederīgajam, kuram vajadzīga derīga vīza, šķērsojot dalībvalsts ārējās robežas.

63.      2. pantā trešās valsts valstspiederīgais ir definēts kā persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis. Vīza ir kādas dalībvalsts izdota atļauja vai nu tranzītā šķērsot vai plānoti uzturēties dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus sešu mēnešu laikposmā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas attiecīgo dalībvalstu teritorijā, vai arī tranzītā šķērsot dalībvalstu lidostu starptautiskā tranzīta zonas. “Vīzas uzlīme” ir vienotas formas vīza, kā definēts Regulā Nr. 1683/95. Atzīti ceļošanas dokumenti ir dokumenti, kurus viena vai vairākas dalībvalstis atzīst vīzas ielīmēšanai (79).

 Procedūru direktīva

64.      Kā liecina Procedūru direktīvas virsraksts, tajā ir noteiktas kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu. 3. pantā ir noteikts, ka šī direktīva ir piemērojama visiem šādiem pieteikumiem, kas sagatavoti Eiropas Savienības teritorijā.

65.      Saskaņā ar 31. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek apstrādāti, cik ātri vien iespējams, saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto izskatīšanas procedūru (80). Saskaņā ar vispārējo noteikumu izskatīšanas procedūra ir jāpabeidz sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas. Tomēr, ja uz pieteikumiem attiecas Dublinas III regulā izklāstītā procedūra, sešu mēnešu termiņš sākas no brīža, kad par indivīda pieteikuma izvērtēšanu atbildīgā dalībvalsts ir noteikta saskaņā ar minēto regulu (81). Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra ir jāpaātrina un/vai jāveic pie robežas vai tranzīta zonās, ja pieteikuma iesniedzējs tostarp “nelikumīgi” ieceļo dalībvalsts teritorijā vai atsakās nodot savu pirkstu nospiedumus saskaņā ar Eurodac regulu (82).

 Atgriešanas direktīva

66.      Direktīvas 2008/115/EK (83) 1. pantā ir norādīts, ka šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.

67.      2. pantā ir paredzēts, ka šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 13. pantu vai kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās (zemes, jūras vai gaisa) robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī.

68.      Saskaņā ar 3. pantu trešās valsts valstspiederīgais ir jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību, kā noteikts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā. Izteiciens “nelikumīga uzturēšanās” ir definēts kā “tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī” (84).

 Par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu

69.      Šajos divos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek lūgti Tiesas norādījumi par Dublinas III regulas un Šengenas Robežu kodeksa interpretāciju. Lietā A. S. (85) ir Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Lietā Jafari (86) ir Verwaltungsgerichtshof Wien (Augstākā administratīvā tiesa Vīnē) (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

70.      Abu iesniedzējtiesu uzdotie jautājumi ir saistīti un lielā mērā pārklājas. Tādēļ izskatīšu abas lietas vienos secinājumos. Lietošu vārdu “migrācija”, lai vispārēji raksturotu trešo valstu valstspiederīgo pieplūdumu no 2015. gada septembra līdz 2016. gada martam (turpmāk tekstā – “pamatlietas faktisko apstākļu norises laiks”). Minētais pieplūdums bija saistīts gan ar bēgļiem vai personām, kuras bija iecerējušas iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu Eiropas Savienībā, gan migrantiem minētā vārda plašākā nozīmē (87).

 Lieta C‑490/16 A. S.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

71.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Sīrijas valstspiederīgais A. S. no Sīrijas ieceļoja Libānā, no turienes Turcijā un tālāk – Grieķijā, BDR Maķedonijā, Serbijā, Horvātijā un Slovēnijā. Lietas dalībnieku starpā nav strīda par to, ka viņš Serbiju šķērsoja organizēti “migrantu straumē”, ieceļoja Horvātijā no Serbijas un uz valsts robežu tās šķērsošanai paredzētā vietā viņu pavadīja Serbijas valsts iestādes. Viņš tika nodots Horvātijas valsts robežkontroles iestāžu uzraudzībā. Tās viņam nedz liedza ieceļot Horvātijā, nedz aizsāka procedūru viņa izraidīšanai no Horvātijas teritorijas, nedz arī pārbaudīja, vai viņš atbilst nosacījumiem par likumīgu ieceļošanu Horvātijā. Horvātijas iestādes drīzāk organizēja nokļūšanu līdz Slovēnijas valsts robežai.

72.      2016. gada 20. februārī A. S. ieradās Slovēnijā ar ieplūstošo “migrantu straumi” Dobovas robežpostenī, kur viņš tika reģistrēts. Nākamajā dienā (2016. gada 21. februārī) viņš kopā ar citiem caur Rietumbalkāniem ceļojušajiem trešo valstu valstspiederīgajiem tika nogādāts Austrijas drošības iestādēs pie Slovēnijas robežas ar Austriju, un šīs iestādes viņu nosūtīja atpakaļ uz Slovēniju. 2016. gada 23. februārī A. S. iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Slovēnijas iestādēm. Tajā pašā dienā Slovēnijas iestādes nosūtīja vēstuli Horvātijas iestādēm saskaņā ar abuvalstunolīguma par to personu izdošanuunatgriešanu,kasnelikumīgi ieceļojušas vaiuzturasSlovēnijas teritorijā (starptautisksnolīgums),2. panta 1. punktu. Slovēnijalūdza Horvātijuuzņemtatpakaļ66 cilvēkus, tostarp A. S. Ar 2016. gada 25. februāravēstuliHorvātijasiestādesapstiprināja,katāsuzņemsšīspersonasatpakaļ. Oficiāluatpakaļuzņemšanaspieprasījumu atbilstoši Dublinas III regulai Slovēnijasagatavoja2016. gada 19. martā. 2016. gada 18. maijāHorvātijasiestādesapstiprinājasavupiekrišanutam,kaHorvātijairatbildīgādalībvalsts.

73.      Ar Slovēnijas Iekšlietu ministrijas (turpmāktekstā – “Slovēnijasministrija”)2016. gada 14. jūnija lēmumu A. S. tika informēts,kaviņastarptautiskāsaizsardzībaspieteikumsSlovēnijā netiksizskatītsunkaviņštiks pārsūtīts uz Horvātijukāatbildīgodalībvalsti(turpmāktekstā – “Slovēnijasministrijaslēmums”).

74.      Minētais lēmums bija pamatots ar Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta kritēriju. Saskaņā ar šo tiesību normu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir ieceļojis, nelikumīgi šķērsojot robežu. Nelikumīga robežas šķērsošana katrā konkrētā gadījumā ir jākonstatē, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem saskaņā ar abiem Dublinas īstenošanas regulas II pielikumā ietvertajiem sarakstiem, ieskaitot jebkurus pieejamos datus Eurodac.

75.      Slovēnijas ministrija uzskatīja, ka A. S. 2016. gada februārī nelikumīgi ir ieceļojis Horvātijā. Tā ņēma vērā arī to, ka 2016. gada 18. maijā Horvātijas iestādes pozitīvi atbildēja uz Slovēnijas iestāžu pieprasījumu uzņemties atbildību par A. S. pieteikumu saskaņā ar Dublinas III regulu, pamatojoties uz kritēriju minētās regulas 13. panta 1. punktā, kā rezultātā Horvātija esot par A. S. pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts (88). Eurodac sistēmā netika nodrošināta pozitīva atbilsme attiecībā uz Horvātiju par A. S., bet tas nav izšķiroši Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta interpretācijai. Valsts iestādes gadījumos, kad Horvātijas robežu ir šķērsojušas personas no “migrantu straumes”, ir rīkojušās tieši tāpat kā gadījumos, kad migranti ir bijuši reģistrēti Eurodac sistēmā.

76.      2016. gada 27. jūnijā A. S. pārsūdzēja minēto lēmumu Upravno sodišče (pirmās instances administratīvā tiesa), pamatojoties uz 13. panta 1. punkta kritērija nepareizu piemērošanu. Horvātijas valsts iestāžu rīcība esot jāinterpretē tā, ka viņš likumīgi ir ieceļojis Horvātijā.

77.      2016. gada 4. jūlijā minētā sūdzība tika noraidīta, tomēr tika apmierināts A. S. lūgums par ministrijas lēmuma piemērošanas apturēšanu.

78.      2016. gada 7. jūlijā viņš pārsūdzēja pirmās instances tiesas nolēmumu iesniedzējtiesā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai noteiktu par A. S. starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, tai ir nepieciešami norādījumi, kā interpretēt Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, “ka pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu”. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas zināt, vai vārdi “nelikumīgi šķērsojis” būtu jāinterpretē neatkarīgi vai kopsakarā ar Atgriešanas direktīvas 3. panta 2. punktu un Šengenas Robežu kodeksa 5. pantu. Iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai tas, ka A. S. šķērsoja Serbijas robežu un ieceļoja Horvātijā Horvātijas iestāžu uzraudzībā, kaut arī viņš neatbilda Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta prasībām (jo viņam nebija vajadzīgo dokumentu, piemēram, derīgas vīzas), ir būtiski, lai izvērtētu, vai viņa ieceļošana Savienības teritorijā bija nelikumīga.

79.      Iesniedzējtiesa turklāt lūdz norādes par noteiktu Dublinas III regulas procesuālo aspektu piemērošanu, proti, vai A. S. tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar minētās regulas 27. pantu attiecas uz juridisko vērtējumu, kā jāpiemēro “nelikumīgas” ieceļošanas [“irregular” vai “unlawful entry”] dalībvalstī jēdziens 13. panta 1. punktā. Ja atbilde uz minēto jautājumu ir apstiprinoša, tad jānoskaidro, kā darbojas Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā un 29. panta 2. punktā noteiktie termiņi. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai termiņš turpinās, kad ir iesniegta sūdzība saskaņā ar 27. panta 1. punktu, it īpaši, ja pārsūtīšana tikusi izslēgta saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

80.      Tāpēc 2016. gada 13. septembrī iesniedzējtiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1)      Vai tiesību aizsardzība tiesā atbilstoši [Dublinas III Regulas] 27. pantam attiecas arī uz 13. panta 1. punktā paredzētā kritērija nosacījumu interpretāciju, ja runa ir par lēmumu par to, ka dalībvalsts neizskatīs starptautiskās aizsardzības pieteikumu, cita dalībvalsts uz tā paša pamata jau ir uzņēmusies atbildību par pieteikuma iesniedzēja pieteikuma izskatīšanu, bet pieteikuma iesniedzējs pret to iebilst?

2)      Vai nelikumīgas robežšķērsošanas nosacījums saskaņā ar [Dublinas III regulas] 13. panta 1. punktu ir jāinterpretē neatkarīgi un autonomi, vai arī tas ir jāinterpretē kopsakarā ar [Atgriešanas direktīvas] 3. panta 2. punktu un Šengenas Robežu kodeksa 5. pantu, kuros definēta nelikumīga robežšķērsošana, un šī interpretācija ir jāpiemēro [minētās regulas] 13. panta 1. punkta ietvaros?

3)      Vai atkarībā no atbildes uz otro jautājumu nelikumīgas robežšķērsošanas jēdziens saskaņā ar [Dublinas III regulas] 13. panta 1. punktu aplūkojamās lietas apstākļos ir jāinterpretē tādējādi, ka nelikumīga robežšķērsošana nav konstatējama tad, ja dalībvalsts valsts iestādes robežšķērsošanu organizē caurbraukšanas – lai nokļūtu citā Eiropas Savienības dalībvalstī – mērķa labad?

4)      Ja uz trešo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai [Dublinas III regulas] 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegta trešās valsts valstspiederīgā atgriešana [dalībvalstī], kuras teritorijā ieceļojot, viņš sākotnēji ir iekļuvis Eiropas Savienības teritorijā?

5)      Vai [Dublinas III regulas] 27. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka termiņu ritējums saskaņā ar 13. panta 1. punktu un 29. panta 2. punktu apstājas, ja pieteikuma iesniedzējs izmanto savas tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, it īpaši, ja šī izmantošana ietver arī prejudiciālus jautājumus vai ja valsts tiesa gaida [Tiesas] atbildi uz šādu jautājumu, kas ir uzdots citā lietā? Pakārtoti, vai šādā gadījumā termiņu ritējums turpinās, atbildīgajai dalībvalstij nepastāvot tiesībām uzņemšanu noraidīt?

 Tiesvedība Tiesā

81.      Iesniedzējtiesa lūdza Tiesu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Tiesa šo lūgumu noraidīja ar 2016. gada 27. septembra rīkojumu. Tomēr šai lietai pēc tam tika piešķirta prioritāte ar 2016. gada 22. decembra lēmumu, jo tajā uzdotie jautājumi ir kopīgi ar lietu C‑646/16 Jafari, kura tiek izskatīta paātrinātās tiesvedības kārtībā.

82.      Rakstveida apsvērumus iesniedza A. S., Grieķija, Ungārija, Slovēnija, Apvienotā Karaliste, Šveice un Eiropas Komisija. Ņemot vērā līdzību ar lietu C‑646/16 Jafari, Tiesa nolēma rīkot kopīgu tiesas sēdi attiecībā uz abām lietām (89).

 Lieta C‑646/16 Jafari

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

83.      Khadija Jafari un Zainab Jafari ir Afganistānas valstspiederīgās. Viņas ir māsas. Khadija Jafari ir dēls, kas dzimis 2014. gadā, bet ZainabJafari ir divas meitas, kuras dzimušas 2011. un 2007. gadā. Šie bērni arī ir Afganistānas valstspiederīgie.

84.      Abas māsas kopā ar saviem bērniem (turpmāktekstā – “Jafari ģimenes”) bēga no Afganistānas, jo abu māsu vīrus bija notvēris Taliban un viņiem tika prasīts karot Taliban armijas sastāvā. Kad viņi atteicās to darīt, Taliban viņus nogalināja. Tad abu Jafari māsu attiecīgie vīratēvi turēja šīs sievietes ieslēgtas, – viens uzskatīja, ka turēt vedeklu ieslēgtu ir piemēroti reliģisku iemeslu dēļ; otrs uzskatīja, ka būtu drošāk ieslēgt vedeklu. Jafari māsu tēvam izdevās organizēt viņu bēgšanu no Afganistānas. Māsas baidījās, ka, ja viņas atgriezīsies Afganistānā, tad viņu ģimenes viņas atkal ieslodzīs un viņām draudēs arī nāvessods, nomētājot ar akmeņiem.

85.      Jafari ģimeņu locekļi pameta Afganistānu 2015. gada decembrī. Ar“cilvēku tirgoņu” palīdzību viņivispirmsdevāscauriIrānai(kurpavadījatrīsmēnešus), šķērsojaTurciju(kurviņipavadījaapmēram20 dienas), no kurienes ieradās Grieķijā(kurviņipavadījatrīsdienas). GrieķijasiestādesieguvaZainabJafaribiometriskosdatusunpārsūtījaviņaspirkstunospiedumus,izmantojot Eurodac. Tad JafariģimenesdevāscauriBDRMaķedonijai,Serbijai,HorvātijaiunSlovēnijai,līdz visbeidzotnonācaAustrijā. No viņu izceļošanas no Grieķijas līdz atkārtotajai ieceļošanai Savienības teritorijā pagāja ne vairāk kā piecas dienas.

86.      Sākot no 2015. gada 18. novembra Horvātija bija sākusi filtrēt trešo valstu valstspiederīgo pieplūdumu. Tā ļāva šķērsot savu teritoriju tikai Afganistānas, Irākas un Sīrijas valstspiederīgajiem, kuriem bija iespējams iegūt bēgļa statusu. Jafari ģimenes atbilda šīm prasībām. Horvātijā viņi lūdza dot iespēju ārstamsniegt medicīnisko palīdzībuvienainoZainabJafarimeitām. Nekādapalīdzībanesekoja. Viņistundugaidījaautobusu,untad viņi tika aizvestipārirobežaiuzSlovēniju.

87.      2016. gada 15. februārī Slovēnijas kompetentās iestādes sagatavoja dokumentu, kurā bija ierakstīta personīga informācija par Jafari ģimenēm. Par ZainabJafari tajā bija norādīts “NEMČIJA/DEU” (“ceļojuma galamērķis Vācija”). Par KhadijaJafari burti “DEU” ar roku bija izsvītroti un aizstāti ar “AUT” rokrakstā (tādējādi, “NEMČIJA/AUT” – “ceļojuma galamērķis Austrija”) (90). Tajāpašādienāmāsaskopā šķērsojaAustrijasrobežuunšajāvalstī sagatavoja starptautiskāsaizsardzībaspieteikumussevunsaviembērniem. Austrijasiestādespaziņo,katāssākotnējinorādījavēlmiceļotuzZviedriju. Tomērmāsas toapstrīd.

88.      Austrijas kompetentā iestāde (Austrijas Federālais ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs (Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl; turpmāk tekstā – “federālais birojs” vai “BFA”)) nepārbaudīja māsu ziņojumu par bēgšanu no Afganistānas, jo uzskatīja, ka Horvātija ir par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts. Pēc tam, kad BFA vispirms bija vērsies pie Slovēnijas iestādēm ar 2016. gada 16. aprīļa vēstuli, tas lūdza Horvātijas kompetento iestādi uzņemt māsas un viņu bērnus saskaņā ar Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu. BFA norādīja, ka, tā kā Jafari ģimenes dalībvalstu teritorijā esot ieradušās nelikumīgi caur Horvātiju, par viņu pieteikumu izskatīšanu esot atbildīga Horvātija. Horvātijas kompetentā iestāde uz to neatbildēja. Tāpēc BFA tai 2016. gada 18. jūnija vēstulē paziņoja, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 22. panta 7. punktu no šī brīža Horvātija ir neatgriezeniski atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu.

89.      Ar 2016. gada 5. septembra lēmumiem federālais birojs noraidīja starptautiskās aizsardzības pieteikumus kā “nepieņemamus”, atzīmēja, ka par patvēruma pieteikumu izskatīšanu atbildīga ir Horvātija, pamatojoties uz Dublinas III regulas 13. panta 1. punktu, un izdeva izraidīšanas rīkojumu par to, ka Jafari ģimenēm ir jāatgriežas Horvātijā. Pamatojumā federālais birojs izvirzīja pieņēmumu, ka māsas ar saviem bērniem Eiropas Savienības teritorijā vispirms ir ieceļojušas caur Grieķiju. Atbilstoši BFA apgalvotajam pēc tam viņas tomēr esot Savienības teritoriju atkal atstājušas un tad esot dalībvalstu teritorijā no jauna ieceļojušas caur Horvātiju. Ieceļošana Grieķijā un Horvātijā esot bijusi nelikumīga. Tomēr Grieķijā patvēruma procedūrā joprojām pastāvēja sistēmiski trūkumi. Tāpēc, piemērojot Dublinas III regulas 13. panta 1. punktu, par atbildīgo dalībvalsti ir jāuzskata Horvātija. Tās patvēruma sistēmā neesot sistēmisku trūkumu. Māsas apstrīd šo secinājumu (91).

90.      Gan administratīvās iestādes, gan Bundesverwaltungsgericht (Austrijas Federālā administratīvā tiesa), kas lēma par viņu pieteikumu, ar kuru tika pārsūdzēti apstrīdētie lēmumi, uzskatīja par ticamu Jafari ģimeņu ziņojumu un sniegto informāciju saistībā ar viņu ceļojumu no Afganistānas. Turklāt netiek apstrīdēts, ka Jafari ģimeņu klejojumi notika trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūduma Savienības teritorijā no Rietumbalkāniem laikā no 2015. gada septembra līdz 2016. gada martam.

91.      Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ar 2016. gada 10. oktobra nolēmumiem noraidīja Jafari ģimeņu prasības. Šajos nolēmumos tā būtībā pievienojās BFA apsvērumiem. Tā konstatēja, ka laikā, kad Jafari ģimenes bija ieceļojušas Horvātijā no Serbijas, tās bija šķērsojušas robežu bez ieceļošanas vīzas, lai gan kā Afganistānas valstspiederīgajiem viņiem tādai būtu jābūt. Tādējādi ieceļošana, šķērsojot šo robežu, bija nelikumīga. Cik varēja konstatēt, ieceļošana Austrijā arī bija notikusi bez vīzas un tādēļ tāpat bija “nelikumīga”.

92.      Abas māsas (bet ne viņu bērni) pārsūdzēja minēto nolēmumu iesniedzējtiesā apelācijas kārtībā. Viņas apgalvoja, ka, nosakot, kura ir par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, būtu jāņem vērā to attiecīgo gadījumu īpašie apstākļi. Viņas apgalvoja, ka ieceļoja Eiropas Savienības teritorijā saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktu (tas ir, humānu apsvērumu dēļ). Tādēļ robežas šķērsošana nebija “nelikumīga ieceļošana” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē. Šāda argumentācija ir pamatā 2016. gada 18. februāra nolīgumam, ar kuru trešo valstu valstspiederīgajiem ir atļauts ieceļot Eiropas Savienības teritorijā, šķērsojot dalībvalstis, lai nokļūtu vietā, kur tie vēlas pieprasīt patvērumu (92). Tāpēc saskaņā ar Dublinas III regulas 14. panta 2. punktu Austrija esot par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts.

93.      Iesniedzējtiesa zināja, ka Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) jau bija iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑490/16 A. S. Tomērtāuzskata,kaJafari ģimeņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatāesošieapstākļi atšķirasnoapstākļiem lietā A. S.Jafariģimeņu gadījumāHorvātijaskompetentāiestādeneatbildējauzuzņemšanaspieprasījumusaskaņāarDublinas III regulas 18. panta1. punktaa) apakšpunktu. Iesniedzējtiesauzskata,kaDublinas III regulas 13. panta1. punktsiratbilstošais III nodaļaskritērijs,kaspiemērojamsatbildīgāsdalībvalsts noteikšanai. Šajāregulātomēr navdefinētarobežas “nelikumīgašķērsošana”. Tādēļiesniedzējtiesalūdzizskaidrot,vaiminētaisjēdziensbūtujāinterpretēneatkarīgivaiatsaucotiesuzcitiemSavienības tiesību aktiem,kurosparedzētinoteikumi,kasreglamentēprasībasattiecībāuztrešovalstuvalstspiederīgajiem,kurišķērsoSavienībasārējorobežu,piemēram,ŠengenasRobežukodeksu. Tā kāHorvātijasiestādesļāvaJafariģimenēmieceļotsavāvalstīunuzraudzījatopārvešanulīdzSlovēnijasrobežai,iesniedzējtiesavaicā,vaišādarīcībabūtībā nav “vīzas izdošana”Dublinas III regulas 2. panta m) punktaun12. panta izpratnē.

94.      Jafari ģimenes apgalvo, ka atbilstošais III nodaļas kritērijs ir 14. pants (vīzas prasību atcelšana). Iesniedzējtiesa nav pārliecināta par šī viedokļa pareizību. Tādēļ tā vēlas zināt, vai piemērotais kritērijs atbildīgās dalībvalsts noteikšanai ir minētā norma vai 13. panta 1. punkts. Ņemot vērā Tiesas nolēmumus lietās Ghezelbash un Karim (93), iesniedzējtiesa norāda,kapieteikumaiesniedzējssūdzībā par pārsūtīšanaslēmumu,kaspieņemts,pamatojotiesuzšoregulu, varatsauktiesuznepareizuDublinasIII regulaskritērijupiemērošanu. Tāpēc esot jānoskaidro,kurširpareizaispiemērojamais kritērijs.

95.      Iesniedzējtiesa apšaubaarīJafariģimeņu apgalvojumu,kauz tāmattiecasŠengenasRobežukodeksa5. panta4. punktac) apakšpunktapiemērošanas joma. Tāattiecīgilūdz Tiesu sniegt viedokliparpareizušīsnormasinterpretāciju.

96.      Tādējādi iesniedzējtiesa uzdod šādus jautājumus:

“1)      Vai [Dublinas III regulas] 2. panta m) punkta un 12. un 13. panta izpratnei ir jāņem vērā citi tiesību akti, ar kuriem Dublinas III regulai ir saskares punkti, vai arī šīm tiesību normām ir jāpiešķir no tiem neatkarīga nozīme?

2)      Gadījumā, ja Dublinas III regulas normas ir jāinterpretē neatkarīgi no citiem tiesību aktiem:

a)      Vai, pastāvot tādiem apstākļiem, kādi ir pamatlietas gadījumos, kam ir raksturīgi, ka tie ir notikuši laikā, kad vislielākajā mērā iesaistīto valstu iestādes saskārās ar ārkārtīgi lielu cilvēku skaitu, kas lūdza iespēju doties tranzītā caur to teritoriju, tāda dalībvalsts faktiski pieļauta ieceļošana tās teritorijā, kuras vienīgais mērķis bija tranzīts caur tieši minēto dalībvalsti un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana citā dalībvalstī, ir jāuzskata par “vīzu” Dublinas III regulas 2. panta m) punkta un 12. panta izpratnē?

Ja atbilde uz otrā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša:

b)      Vai attiecībā uz ieceļošanas, kuras mērķis ir tranzīts, faktisko pieļaušanu ir jāpieņem, ka izceļošanas no attiecīgās dalībvalsts brīdī “vīza” ir zaudējusi derīgumu?

c)      Vai attiecībā uz ieceļošanas, kuras mērķis ir tranzīts, faktisko pieļaušanu ir jāpieņem, ka “vīza” joprojām ir derīga, ja izceļošana no attiecīgās dalībvalsts vēl nav notikusi, vai arī, neņemot vērā nenotikušo izceļošanu, “vīza” zaudē derīgumu brīdī, kad pieteikuma iesniedzējs galīgi atsakās no sava nodoma doties uz citu dalībvalsti?

d)      Vai pieteikuma iesniedzēja atteikšanās no nodoma doties uz dalībvalsti, kas ir bijusi viņa sākotnējais ceļamērķis, ir kvalificējama kā krāpšana pēc “vīzas” izdošanas Dublinas III regulas 12. panta 5. punkta izpratnē, un līdz ar to “vīzu” izdevusī dalībvalsts nav atbildīgā dalībvalsts?

Ja atbilde uz otrā jautājuma a) punktu ir noliedzoša:

e)      Vai Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā ietvertais formulējums “nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot no trešās valsts,” ir jāsaprot tādējādi, ka, pastāvot minētajiem pamatlietas gadījumu īpašajiem apstākļiem, ārējās robežas nelikumīga šķērsošana ir jāuzskata par nenotikušu?

3)      Gadījumā, ja Dublinas III regulas normas ir jāinterpretē, ņemot vērā citus tiesību aktus:

a)      Vai, izvērtējot, vai ir notikusi robežas “nelikumīga šķērsošana” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē, uzmanība ir īpaši jāpievērš tam, vai ir izpildīti ieceļošanas nosacījumi saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu – it īpaši ieceļošanas datuma dēļ attiecībā uz pamatlietas gadījumiem noteicošo [minētā tiesību akta] 5. pantu?

Ja atbilde uz trešā jautājuma a) punktu ir noliedzoša:

b)      Kādas Savienības tiesību normas ir īpaši jāņem vērā, izvērtējot, vai ir notikusi robežas “nelikumīga šķērsošana” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē?

Ja atbilde uz trešā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša:

c)      Vai, pastāvot tādiem apstākļiem, kādi ir pamatlietas gadījumos, kam ir raksturīgi, ka tie ir notikuši laikā, kad vislielākajā mērā iesaistīto valstu iestādes saskārās ar ārkārtīgi lielu cilvēku skaitu, kas lūdza iespēju doties tranzītā caur to teritoriju, tāda dalībvalsts faktiski pieļauta ieceļošana tās teritorijā, nepārbaudot katra atsevišķā gadījuma apstākļus, kuras vienīgais mērķis bija tranzīts caur tieši minēto dalībvalsti un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana citā dalībvalstī, ir jāuzskata par atļauju ieceļot Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē?

Ja atbildes uz trešā jautājuma a) un c) punktu ir apstiprinošas:

d)      Vai attiecībā uz atļauju ieceļot saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktu ir jāpieņem, ka tā ir vīzai līdzvērtīga atļauja Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to “vīza” Dublinas III regulas 2. panta m) punkta izpratnē, un tādējādi, piemērojot tiesību normas atbildīgās dalībvalsts noteikšanai saskaņā ar Dublinas III regulu, ir jāņem vērā arī tās 12. pants?

Ja atbildes uz trešā jautājuma a), c) un d) punktu ir apstiprinošas:

e)      Vai attiecībā uz ieceļošanas, kuras mērķis ir tranzīts, faktisko pieļaušanu ir jāpieņem, ka izceļošanas no attiecīgās dalībvalsts brīdī “vīza” ir zaudējusi derīgumu?

f)      Vai attiecībā uz ieceļošanas, kuras mērķis ir tranzīts, faktisko pieļaušanu ir jāpieņem, ka “vīza” joprojām ir derīga, ja izceļošana no attiecīgās dalībvalsts vēl nav notikusi, vai arī, neņemot vērā nenotikušo izceļošanu, “vīza” zaudē derīgumu brīdī, kad pieteikuma iesniedzējs galīgi atsakās no sava nodoma doties uz citu dalībvalsti?

g)      Vai pieteikuma iesniedzēja atteikšanās no nodoma doties uz dalībvalsti, kas ir bijusi viņa sākotnējais ceļamērķis, ir kvalificējama kā krāpšana pēc “vīzas” izdošanas Dublinas III regulas 12. panta 5. punkta izpratnē, un līdz ar to “vīzu” izdevusī dalībvalsts nav atbildīgā dalībvalsts?

Ja atbilde uz trešā jautājuma a) un c) punktu ir apstiprinoša, bet uz d) punktu – noraidoša:

h)      Vai Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā ietvertais formulējums “nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot no trešās valsts,” ir jāsaprot tādējādi, ka, pastāvot minētajiem pamatlietas gadījumu īpašajiem apstākļiem, par atļauju ieceļot Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē kvalificējamā robežas šķērsošana nav jāuzskata par ārējās robežas nelikumīgu šķērsošanu?”

 Tiesvedība Tiesā

97.      Saskaņā ar Reglamenta 105. pantu iesniedzējtiesa lūdza šo lietu izskatīt paātrinātā tiesvedībā. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 15. februāra rīkojumu šis lūgums tika apmierināts.

98.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Jafari ģimenes, Austrija, Francija, Ungārija, Itālija, Šveice un Eiropas Komisija.

99.      2017. gada 28. marta tiesas sēdē, šo lietu izskatot kopīgi ar lietu C‑490/16 A. S., saskaņā ar Reglamenta 77. pantu mutvārdu apsvērumussniedza A. S. un Jafari ģimenes, kā arī Austrija, Francija, Grieķija, Itālija, Apvienotā Karaliste un Komisija.

 Vērtējums

 Ievada piezīmes

 Dublinas sistēma – īss pārskats

100. Ar Dublinassistēmu ir ieviestaprocedūra,lainoteiktudalībvalsti,kurairatbildīgaparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu (94). Ar iespēju,katrešovalstuvalstspiederīgievarbrīviceļotŠengenaszonā (95),radāsiespējamāsgrūtības,un tika iecerēts mehānisms,lainodrošinātu,kaprincipātikaivienaiesaistītāvalstsiratbildīgaparkatra patvērumapieprasījumaizskatīšanu. Tā mērķis tostarp ir ātri noteiktatbildīgodalībvalsti,novērstunatturēt nolabvēlīgākās tiesību sistēmas izvēles (96),nepieļautunatturēt nosekundārāskustības (97)unnovērst “riņķojošo” patvērumameklētājuparādību –tasir,novērstsituāciju,kurākatradalībvalstsapgalvo,katānavatbildīga,jocitadalībvalstsiruzskatāmapardrošutrešovalstiuntāpēctaibūtujābūt atbildīgai (98). Eurodac regula irDublinasIII regulas pamatā.

101. Ar pirmokritērijukopumuDublinasIII regulasIII nodaļāatbildībaparpieteikumuizskatīšanu ir noteikta,pamatojotiesuzģimenes vienotības ievērošanas garantēšanu (99). Sekojošokritēriju mērķis irnoteikt,kuravalstsir visvairāk veicinājusi pieteikuma iesniedzējaieceļošanuvaiuzturēšanosdalībvalstuteritorijā,izsniedzotvīzuvaiuzturēšanāsatļauju,nespējot rūpīgi kontrolētsavasrobežasvaiatceļotprasībuparvīzu attiecīgajamtrešāsvalstsvalstspiederīgajam (100).

 Šengena

102. SaskaņāarŠengenasRobežukodeksudalībvalstīmirpienākumsuzturētSavienībasārējāsrobežas integritāti, un tābūtujāšķērsotikainoteiktās atļautās vietās. Trešovalstuvalstspiederīgajiemirjāatbilstnoteiktāmprasībām (101). Trešāsvalstsvalstspiederīgais,kuršnelikumīgišķērsojisvalstsrobežuunkuramnavtiesībuuzturētiesattiecīgāsdalībvalststeritorijā,ir jāaiztur,un attiecībā uz viņu ir sākama atgriešanasprocedūra (102). Praksētrešovalstuvalstspiederīgie,kuriierodaspiedalībvalstuārējāmrobežām,biežinevēlaslūgtpatvērumu tur unatsakāsnopirkstunospiedumusfiksēšanas,jakompetentāsiestādes patiešām cenšas to darīt (103). Principānotābrīžaunturpmākvarētu tikt uzskatīts,kaattiecīgāspersonas ir trešo valstu valstspiederīgie, kuri,neatbilstot ŠengenasRobežukodeksa 5. panta 1. punktāizklāstītajiemnosacījumiemieceļošanai, saskaņā arAtgriešanasdirektīvas3. panta 2. punktu dalībvalstī uzturas nelikumīgi (104).

103. Saskaņā ar Atgriešanas direktīvupriekšroka ir dodamabrīvprātīgasatgriešanās procedūrai. Piespiedu atgriešanas gadījumāattiecīgajaidalībvalstij ir jānosaka Savienības mēroga ieceļošanasaizliegumsun tā variekļaut šo informācijuSIS.

104. Šķiet, ka Dublinassistēma,ŠengenasacquisunAtgriešanas direktīvanodrošinavisaptverošupasākumukopumu. Tomērabos izskatāmajos gadījumos ir atklātasnepilnībasunpraktiskasgrūtības šādunoteikumupiemērošanā tad, kadārkārtīgidaudzcilvēkupasauszemi,nevisarlidmašīnusamērāīsālaikābrauc uz EiropasSavienību patvēruma meklēšanai. Jau esmu aprakstījusiapstākļus,kādi pastāvējano2015. gadaseptembralīdz2016. gadamartam (105).

 Iesniedzējtiesasjautājumu galvenietemati

105. Divuiesniedzējtiesu uzdotiejautājumiattiecasuzvairākiemkopīgiemtematiem.

106. Pirmkārt, kāda vispārējāmetodika būtu jāpiemēro DublinasIII regulas 12.,13. un14. panta kritērijuinterpretācijā? Itīpaši,vaiminētasnormas būtujāinterpretēkopsakarāarŠengenasacquis (106)? Otrkārt,vaisadarbībauniespējas,konodrošina Eiropas Savienībastranzītvalstis(itīpašiHorvātijaunSlovēnija),būtībā līdzināsvīzāmšīsregulas2. panta m) punktaun12. pantanozīmē? (Šisjautājumsnetiek tieši uzdotslietāA. S.,betTiesasatbilde varētutomērbūtnoderīgaiesniedzējtiesai,izspriežotpamatlietu) (107). Treškārt,kā būtu jāinterpretē DublinasIII regulas 13. panta 1. punkts? Itīpaši,konozīmēfrāze“nelikumīgišķērsojarobežu”unkādairsaistība(jatādair)starpšo tiesību normuunŠengenasRobežukodeksa5. panta 1. punktu, kā arī Atgriešanasdirektīvas 3. panta 2. punktu (108)? Ceturtkārt,vai uz minētajiemtrešovalstuvalstspiederīgajiem, kuriemiratļautsiebrauktŠengenaszonāhumanitāras krīzeslaikā Rietumbalkānos, attiecasizņēmumsŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktāpartrešovalstuvalstspiederīgoieceļošanasnosacījumiem (109)? Piektkārt,konozīmē“ieceļošana vīzu atcelšanas gadījumā” DublinasIII regulas 14. panta nozīmē?

107. LietāA. S.Tiesai tiekarīlūgtsizskatītkonkrētusDublinasIII regulas procesuālosaspektus (110). Visbeidzot,irjāizvērtē attiecīgo tiesību normu interpretācijas praktiskāssekas šajās divāslietās (111).

108. Šiejautājumiiruzdotitādākontekstā, kas aprakstīts tā,kavienadalībvalsts ir apturējusi DublinasIII regulaspiemērošanuuzlaiku,kamērcitasirraksturotaskā“apturējušasŠengenu”,jotāsuzcēlabarjerasuziekšējāmrobežāmarcitāmSavienībasdalībvalstīm,kurasarīirŠengenaszonā (112).

109. Tiesai irtikaitiesas spriešanas funkcija –saskaņāar LES 19. panta 1. punktu nodrošināt,ka“tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā”. AcīmredzamiTiesai navjāienākpolitiskajālaukā,laiizskatītu(sarežģīto)jautājumuparto,kā,ņemotvērāEiropas ģeogrāfiju,sadalītstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējusstarpEiropasSavienībasdalībvalstīm. Nepieredzētos apstākļos,kādibijaRietumbalkānosno2015. gadaseptembra līdz 2016. gadamartam,tomēruzmanības centrā nonākneatbilstībastarpģeogrāfijuunDublinasIII regulas III nodaļā izstrādātajiemkritērijiem. Respektīvi,Tiesaiirlūgtssniegtjuridiskurisinājumuuntoretrospektīvipiemērotfaktiskajaisituācijai,kuras izskatīšanai attiecīgaistiesiskais regulējumsnav visai piemērots. Laikuršrisinājums arī tiktu izvēlēts,visticamāk, ka tas kaut kādā ziņā būspretrunīgs.

 Pirmā problēma –Dublinas III regulas 12.,13. un14. pantakritēriju interpretācijai piemērojamā metodika

110. Iesniedzējtiesas lietās A. S.unJafaricenšasnoskaidrot,vaiirjāņemvērācitiarDublinasIII regulu saistītie Savienībastiesību aktivai tomēr šīregula(itīpaši tās 2. panta m) punkts un12.,13. un14. pants)irjāinterpretēneatkarīginošādiemtiesību aktiem. Irvispārzināms,katranzītstikaorganizēts,sadarbojotiesattiecīgajāmvalstīm. Tādējādinoteiktirodasjautājumsparto,vainoteikumi,kasattiecasuztrešovalstuvalstspiederīgajiem,kurišķērsoEiropasSavienībasārējāsrobežas,ietekmēDublinasIII regulas interpretāciju.

111. Pieteikuma iesniedzējas lietā JafarikopāarAustriju,Franciju,Grieķiju,Ungāriju,ŠveiciunKomisijunorāda,kaIII nodaļaskritērijiirjāinterpretēkopsakarāarcitiemtiesībuaktiem,proti,ŠengenasRobežukodeksuunAtgriešanas direktīvu.

112. A. S.apgalvo,kaIII nodaļaskritērijuinterpretācija nebūtu jāpamatotikai ar valstsvaistarptautiskiemnoteikumiem. Esot jāņemvērāfaktiskāsituācijaunSavienībastranzītvalstu pienākumi,kurasrīkojāssaskaņāar Ženēvas konvencijas 33. pantuunECPAK3. pantu (spīdzināšanas aizliegums), kāarīŠengenasRobežukodeksa 4. panta 2. punktuun 5. panta 4. punktu.

113. Itālijauzskata,kagalvenaisjautājumsnav par to,vaivispārējāpieejāinterpretācijā tiek vai netiek ņemtivērācitiSavienībastiesībuakti. Tānorāda,pirmkārt, ka no 2015. gada septembra līdz 2016. gada martam Savienībastranzītvalstisneizsniedzavīzaspersonām,kurasšķērsojatoteritoriju. Otrkārt,tāuzsver,kaDublinasIII regulas13. panta 1. punktsbūtujāinterpretēŽenēvaskonvencijas gaismā.

114. ApvienotāKaraliste uzskata,kaŠengenasRobežukodeksamunAtgriešanas direktīvainavjuridiskasnozīmes saistībā ar DublinasIII regulas 13. panta 1. punktā lietoto terminu“nelikumīgašķērsošana”. Pēdējais minētaistāpēcesotjāinterpretēneatkarīginošiemtiesībuaktiem.

115. NeuzskatušopieejuIII nodaļaskritērijuinterpretācijaiparbināruizvēlistarpdivāmiespējām –DublinasIII regulas interpretāciju pilnīgiizolētivai interpretāciju tādāveidā,ka tā rezultātāšīsregulasterminiirdefinēti,atsaucotiesuzcituSavienībastiesībuaktu īstenošanas noteikumiem.

116. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru,interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kādi ir tiesiskajam regulējumam, kurā tā ietilpst (113). Pirmajā no “vispārīgiem principiem”“Kopējā praktiskajā tiesību aktu izstrādes rokasgrāmatā” (114) irteikts,katiesībuaktiemirjābūtskaidriem,vienkāršiemunprecīziem, lai lasītājam nerastos nekādas neskaidrības. Ja tiesību aktamirkopīgas definīcijasarcitiemSavienībastiesībuaktiem,būtusaprātīgisagaidīt tiešasatsauces iekļaušanu [uz citu tiesību aktu],jodefinīcijas jēdziens,kasbūtujāiekļaujnetieši,irpretrunātiesiskāsnoteiktībasprincipam (115). NeŠengenasRobežukodeksā,neAtgriešanas direktīvā nav ietvertasdefinīcijas aratsauciuzDublinasIII regulasIII nodaļaskritērijiem.

117. DublinasIII regulas12. pantaredakcijaatšķirasno13. un14. panta,jotajā irskaidras atsaucesuzVīzukodeksu,kasirdaļanoŠengenasacquis. Šīatsauceirpietiekamiskaidra,vienkāršaun precīza, lai liecinātu,kaVīzukodekssir nozīmīgsminētāsnormasinterpretācijai (116). Ņemot to vērā,tasnebūtnenozīmē,kavārds“vīza” 12. pantāirierobežotsardefinīciju,kasietilpstVīzukodeksa (117) piemērošanas jomā.

118. Pirmkārt,DublinasIII regulair piemērojama dalībvalstīm,uz kurāmneattiecasŠengenasacquis, it īpašiĪrijuunApvienoto Karalisti. Attiecībāuzšīmvalstīm “vīzai” ir jāizmanto kādsdokuments,kaspartāduatzītssaskaņāarvalstsnoteikumiem. Otrkārt,“vīza”aptver ne tikai tādu dokumentukategorijas kā īstermiņavīza,kuraietilpstVīzukodeksa piemērošanas jomā. NoDublinasIII regulas 2. pantam) punkta formulējuma kļūstskaidrs,ka minētais tiesībuaktsattiecasuztrīsdažāduveiduvīzām (118).

119. Šī argumentācija tāpat ir piemērojama 14. pantam,kurarī ir lietots vārds“vīza”. Saskaņotībasunkonsekvences dēļ arī šisterminsirjāinterpretē tāpat kā12. pantā.

120. Notāizriet,kaŠengenasacquisirbūtiskselements,kasjāņemvērā,interpretējotvārdu“vīza”,tačutasnenosaka minētā termina nozīmi DublinasIII regulas 2. pantam) punkta un12. pantaizpratnē.

121. DublinasIII regulas 13. pantānavtiešasatsauces ne uzkādiempasākumiemŠengenasacquisvaiAtgriešanas direktīvā.

122. Tomēr tiesiskā regulējuma konteksts liecina,kaDublinasIII regulairneatņemamaKEPS sastāvdaļa,kuraspamatā ir pilnīgaunietverošaŽenēvaskonvencijas piemērošana (119). Minētajākonvencijā ir paredzētastarptautiska sistēma, laiaizsargātubēgļusuntos,kurilūdzbēgļastatusu. Saskaņāar tās31. panta 2. punktuvalstīmprincipānebūtu jāierobežobēgļu pārvietošanās šo valstu teritorijā un jebkuri ierobežojumi, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem, jāpiemēro tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts bēgļu statuss šajā valstī vai kamēr viņi netiek uzņemti citā valstī. Valstīm jādod bēglim pietiekami ilgs laiks un visas iespējas, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī. Par šo normu jāatceras,interpretējotDublinasIII regulu (120). Tādējādi šīregula ir jāinterpretē,ņemotvērātāskontekstuunmērķi, untādāveidā,kasatbilstŽenēvaskonvencijai. Tas izriet noLESD 78. panta1. punkta.No preambulas 39. apsvēruma ir acīmredzams arī tas,kaDublinasIII regula irjāinterpretētādāveidā,kasirsavienojamsarHartāatzītajāmtiesībām (121).

123. Tā kāDublinasIII regulairKEPS neatņemama sastāvdaļa,nozīme ir arī Savienībaspatvērumaacquis (122). Tajā ir tiešasatsaucesuzKvalifikācijasdirektīvu,UzņemšanasdirektīvuunProcedūrudirektīvu (123). KEPStikaiecerētasituācijā,kadbijapamatsuzskatīt,kavisasiesaistītāsvalstis –neatkarīginotā,vai tās ir dalībvalstisvaitrešāsvalstis, –ievēropamattiesības,tostarptiesības, kuru pamatā irŽenēvaskonvencijaun1967. gadaprotokols,unECPAK (124),unkadalībvalstistādēļšajāziņā varētuviena otraiuzticēties (125). “Tieši šī savstarpējās uzticības principa dēļ Savienības likumdevējs, lai vienkāršotu patvēruma pieteikumu izskatīšanas sistēmu un novērstu sistēmas noslogojumu ar valstu iestāžu pienākumu izskatīt vairākus viena un tā paša patvēruma meklētāja iesniegtus pieteikumus, palielinātu tiesisko noteiktību par patvēruma pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanā un tādējādi novērstu t.s. forum shopping, kā visa pamatmērķis ir paātrināt pieteikumu izskatīšanu gan patvēruma meklētāju, gan piedalošos valstu interesēs, pieņēma [Dublinas II regulu]” (126). Šiejautājumiir “brīvības, drošības un tiesiskuma telpas” jēdziena (127)un,itīpaši,KEPS, kas balstīta uzsavstarpējuuzticībuunprezumpciju,kacitasdalībvalstis ievēroEiropasSavienībastiesībasun,itīpaši,pamattiesības, kodols (128).

124. DublinasIII regulasgalveniemērķiapliecinaSavienībaslikumdevējanodomuparedzētorganizatoriskosnoteikumus,kasreglamentēattiecībasstarpdalībvalstīmattiecībāuzparpatvērumapieteikumaizskatīšanu atbildīgās dalībvalstsnoteikšanu,tāpatkātasbijaariepriekšējoDublinaskonvenciju (129). DublinasIII regulas preambulas 4.,5. un7. apsvērumā ir arī atsauces uz skaidrasunpraktiskirealizējamasmetodes ieviešanu,ar koātri tiktu noteikta par patvērumapieteikumaizskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, lai garantētu bēgļa statusa noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi (130).

125. CiklielāmērāKEPS neietilpstoši tiesību akti,piemēram,ŠengenasRobežukodekssunAtgriešanas direktīva, ir būtiskiIII nodaļas12. pantā,13. panta 1. punktāun14. pantā ietverto kritēriju interpretācijai?

126. Esmujaupaskaidrojusi,ka, manuprāt,12. un14. pantsbūtujāinterpretēautonomi,laiganVīzukodekssir būtisksvārda“vīza”nozīmei zināmos aspektos (131).

127. Runājot par “nelikumīgasšķērsošanas”interpretāciju DublinasIII regulas 13. panta 1. punktā, ŠengenasRobežukodeksā navatbilstošatermina. TāpēcnavrunasparmēģinājumušoterminunoŠengenasRobežukodeksa transponēt DublinasIII regulā.

128. TurklātŠengenasRobežukodeksaII sadaļasI nodaļasnoteikumu, kas attiecas uz trešovalstuvalstspiederīgo ieceļošanasnosacījumiem,šķērsojotSavienībasārējorobežu, piemērojamība personām navtādapatikāDublinasIII regulā. Pēdējā minētā ir piemērojamatikaitrešovalstuvalstspiederīgajiem,kurimeklēstarptautiskoaizsardzību (132), proti,personukategorijai,kamstarptautiskajāstiesībāsirīpašsstatusssaskaņāarŽenēvaskonvenciju.

129. No likumdošanasvēstures ir redzams,karisinājumi atbildības noteikšanaiparpatvērumapieteikumu izskatīšanu,kuri tika aizstāti ar Dublinaskonvenciju,sākotnējibijadaļa no starpvaldību Šengenaskonvencijas (133),savukārtDublinasIII regulasunŠengenasRobežukodeksaizcelsme ir rodamaKĪŠN. Abušo tiesību aktu piemērošanas jomas atšķiras,untoattiecīgiemērķinavvienādi. Tādējādinevajadzētubūt prezumpcijai,kavēsturiskāssaiknes dēļabi tiesību akti būtu jāinterpretēvienādi.

130. ApvienotāKaralistenorāda,kaŠengenasRobežukodekssunAtgriešanas direktīvaneattiecasuznoteiktāmdalībvalstīm(sevišķi – uz pašu ApvienotoKaralisti). Tāuzskata,katādēļbūtunepareiziinterpretētDublinas III regulu,atsaucotiesuztiesībuaktiem,kasneattiecas uz visuEiropasSavienību.

131. Tāirtaisnība,katiesībuaktu,kasneattiecasuzvisāmdalībvalstīm, piemērošanas joma navaplinkus jāpaplašina attiecībā arī uztām. Tomērbrīvības,drošībasuntiesiskumatelpā konstatētās mainīgāsģeometrijas, kas izriet tostarp no ApvienotāsKaralistesīpašāsnostājas, rezultātā navizveidotsvienotsparaugs. ApvienotāKaralisteirpievienojušiesdažiemŠengenasacquiselementiem,vienlaikusizvairotiesnocitiem (134). Tas,kaApvienotajaiKaralisteinavsaistošsŠengenasRobežukodekssvaiAtgriešanas direktīva,nevarmainītDublinas III regulas saistošoraksturu (135). Tāpat ar ApvienotāsKaralistes nepiedalīšanosnoteiktosSavienībasinstrumentosnevar tikt paredzētade facto striktākainterpretācija,kāda loģiskibūtujāsniedz pasākumiem to kompleksa ietvaros. ApvienotāsKaralistes “aste”nevar luncināt EiropasSavienības“suni”.

132. Ņemot to vērā,Dublinas III regulas13. panta 1. punktā tomēr navatsaucesuzAtgriešanas direktīvu. Likumdevējsiekļāvašāduatsauciminētāsregulas24. pantā,kuršattiecasuzatpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanu, ja pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī nav iesniegts jauns pieteikums.Tādējādi,jalikumdevējs13. panta 1. punktā būtuvēlējiesatsauktiestiešiuzAtgriešanas direktīvu, tam bija iespējamaunbūtujāizdara šāda izvēle.

133. “Nelikumīgasuzturēšanās”jēdziensAtgriešanas direktīvas3. panta 2. punktāattiecasuzplašākucilvēkukategorijunekāDublinasIII regulas piemērojamība ratione personae. Šīdirektīvaattiecasuzvisiemtrešo valstu valstspiederīgajiem(atbilstošidefinētajam). Tāspiemērošanasjomanavierobežotaarnoteiktuārvalstnieku kategoriju,kurilūdzstarptautiskoaizsardzību,kamērviņulūguminav izskatīti (136).

134. Termins“nelikumīgauzturēšanās”Atgriešanas direktīvāattiecasuz situāciju, kas atšķiras no DublinasIII regulas 13. panta 1. punktāparedzētās “nelikumīgas robežšķērsošanas” situācijas. Tiesa spriedumā Affum (137)nolēma,ka uztrešās valsts valstspiederīgoautobusātranzītācaurkādudalībvalstiattiecasAtgriešanasdirektīvas3. panta 2. punkta piemērošanas joma,jo,jaattiecīgāpersonaatrodas dalībvalsts teritorijā, pārkāpjot ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās prasības, tā “nelikumīgi uzturas” tajā. Tā joprojām irtaisnība,bettasnav lietā A. S.vaiJafari izskatāmais jautājums. Šeitiesniedzējtiesascenšasnoskaidrot,vaiattiecīgietrešovalstuvalstspiederīgienavnelikumīgišķērsojušiSavienībasārējorobežu.

135. Protams,dažreizvar daļēji sakrist apstākļi,kasizraisanelikumīgurobežasšķērsošanuun“nelikumīgu uzturēšanos”Atgriešanas direktīvas izpratnē,bettienavviensuntaspats (138). Sapratnesskaidrībai nevar palīdzēt šo divosdažādostiesībuaktos paredzēto divujēdzienu apvienošana.

136. TurklātsaskaņāarLESD288. pantaotrodaļu regulas ir vispārpiemērojamas, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Ņemot vērā regulu raksturu un funkciju Savienības tiesību avotu sistēmā, tās tādējādi darbojas tā, ka indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, kas valsts tiesām ir jāaizsargā (139). Ņemotvērātiesībunormuhierarhiju,dīvaini būtuinterpretētreguluaratsauciuzdirektīvu,kurāpatnav sniegtaprecīzadefinīcijakādā nopasākumiem lietotajiem terminiem.

137. Tādējādinepiekrītu uzskatam,kaDublinasIII regulabūtujāinterpretē,atsaucotiesuzŠengenasRobežukodeksuunAtgriešanas direktīvas3. panta 2. punktu.

138. Visbeidzot,kaut arī uz Dublinas III regulu,ŠengenasRobežukodeksuunAtgriešanas direktīvuattiecas LESD V sadaļaparbrīvības,drošībasuntiesiskumatelpu,visiemtrijiemtiesību aktiem navvienāds juridiskaispamats. Kopīgajuridiskāpamata neesamībaliecina,ka šo triju tiesību aktukonteksts un mērķinavgluži vienādi (140).

139. Tomēr LESD 77.,78. un79. pantsattiecasuz politiku, kas irdaļano vienas un tāspašasnodaļas,un LESD 80. pantā ir izskaidrots, ka uz šopolitikuattiecas“solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā”. DublinasIII regulas preambulas 25. apsvērumālīdzīgiirparedzēts,ka lai noteiktu Savienības politikas attiecībā uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem, tostarp kopējus pasākumus ārējo robežu pārvaldības izveidei, solidaritātes garā jāpanāk atbildības kritēriju līdzsvars.

140. ŅemotvērāLESD ietvertos skaidrosnorādījumus nodrošinātdažādubrīvības,drošībasuntiesiskumatelpaspolitiku saskaņošanu, tātad ir skaidrs, ka tāpat nepareizibūtu interpretētDublinas III regulu tā,itkāŠengenasacquis vispār nebūtu nekādas nozīmes.

141. Tādēļsecinu,kaDublinasIII regulabūtujāinterpretē,atsaucoties drīzāk tikai uz minētās regulas redakciju,kontekstuunmērķiem,neviskopsakarāarcitiemSavienībastiesībuaktiem –tostarpitīpašiŠengenasRobežukodeksuunAtgriešanas direktīvu,neraugoties uz to,kaminēto tiesību aktunoteikumi būtu jāņemvērāDublinasIII regulas interpretācijā,ciktāl ir jānodrošinasaskaņotībastarpdažādāmLESDV sadaļas2. nodaļas politikām.

 Otrā problēma –DublinasIII regulas12. pants

142. No 2015. gadaseptembra līdz2016. gadamartamHorvātijasunSlovēnijasiestādes,saskarotiesartrešovalstuvalstspiederīgo pieplūdumu tranzītācauršo valstuteritoriju,ļāva ieceļot tiem,kurivēlējāsiesniegtstarptautiskās aizsardzības pieteikumuscitādalībvalstī (141). LietāJafariiesniedzējtiesavēlasnoskaidrot,vaiminētodalībvalstu dotā atļauja šķērsot šo valstuteritorijasbūtujāuzskatapar“vīzu”DublinasIII regulas2. pantam) punktaun12. pantaizpratnē. Tāarīvaicā,kādassekasvarētubūtšādaivīzai(otrā jautājuma b)–d) punkts).

143. LietāA. S. navskaidri izteikta jautājumaparDublinasIII regulas2. pantam) punktaun12. pantanozīmi.TomērA. S.arīpārvietojāsRietumbalkānu maršrutā un viņam tikaatļautsieceļotdažādudalībvalstu teritorijā,laisasniegtu izvēlēto galamērķi. Tāpēc jautājumsparto,vai“caurlaišanas” pieejalīdzināsvīzai III nodaļaskritēriju izpratnē,irvienlīdzattiecināmsuzviņasituācijuunir netieši ietverts trešajā jautājumāviņagadījumā. Turklātatbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai tas, ka iesniedzējtiesa prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties vienīgi uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tām atsaukusies (142).

144. Pieteikuma iesniedzējas lietāJafari,visasrakstveidaapsvērumus iesniegušās dalībvalstisunKomisijapiekrīt,kaatbildeiuziesniedzējtiesasjautājumu ir jābūt noliedzošai. DublinasIII regulas2. pantam) punkts un 12. pants, tos aplūkojot kopsakarā, nenozīmē,kabūtujāuzskata, kadalībvalstis,kasļaujtrešo valstu valstspiederīgajiemieceļotsavāteritorijāun doties taicaurimaršrutāuzdalībvalsti,kurātievēlasiesniegtstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumu,irizsniegušasvīzas. Šveicenav iesniegusirakstiskusapsvērumusparšojautājumu.

145. Piekrītu minētajam vispārējam viedoklim.

146. Māsas Jafarivispirmsuzsver,kaviņāmnebijaderīgasuzturēšanāsatļaujas,kadviņasieceļojaSavienībasteritorijā. Tādējādiuzviņām neattiecoties DublinasIII regulas 12. panta1. punkts.

147. JafariģimenēmkāAfganistānas valstspiederīgajāmbijajābūtvīzām,šķērsojotSavienībasdalībvalstuārējorobežu (143). Tāsneatbildašimnosacījumam (144). Jautājumsir par to,vai apstākļos, kad tās šķērsoja atšķirīgasdalībvalstispirmsierašanāsSlovēnijāunAustrijā,irjāuzskata,ka,ņemotvērāpiemērojamotiesībuaktunoteikumus, tām irizdotasvīzas.

148. Jatā ir, tad –vaiDublinasIII regulas12. pantsbūtuatbilstošaiskritērijs atbildīgāsdalībvalstsnoteikšanai.

149. Noteikumi,kasreglamentēvīzuizdošanu,irsarežģītiunir saistīti arvirknesformalitāšuievērošanu. Tam ir dibinātiiemesli. Vissvarīgākais tajos ir nepieciešamība izsniegt dokumentu. Tomērnevienā iesniedzējtiesas lēmumā nav norādīts,kadalībvalstsizdevavīzusaskaņāaršovārdu parastonozīmi,proti,kadalībvalstsveicapasākumus,oficiāli nosūtotvaiizsniedzotvīzupieteikuma iesniedzējam (145). Netiek apstrīdēts,ka šeit netikaievērots neviensnoparastajiemnosacījumiem. Nebija ne spiedoga,kasapliecinātu,kavīzaspieteikumsirpieņemams,nederīgumatermiņa,nevīzas uzlīmes (146). Tādējādi teorētiski nevarētubūtizpildīta nevienanoRegulāNr. 1683/95 noteiktajām prasībām.

150. FormalitātesirīpašisvarīgasVIS pareizai darbībai,kasļaujrobežsargiempārbaudīt,kapersona,kurauzrādavīzu,irtāslikumīgaisturētājs,unlaiidentificētupersonas, kurāmŠengenaszonākonstatētiviltotidokumenti (147).

151. Tāpēcuzskatu,kaiesniedzējtiesuattiecīgajoslūgumos sniegt prejudiciālus nolēmumus lietās A. S.unJafari aprakstītie apstākļinevar tikt uzskatītiparpamatu “vīzu”izdošanaiDublinasIII regulas2. panta m) punktaun12. panta izpratnē.

152. Pretējā gadījumāvārdi“izdevusivīzu”12. pantābūtupretējitodabiskajainozīmei. Spēcīgs ir pieteikumaiesniedzējuarguments,ka, ja neoficiālā“caurlaišana”būtulīdzvērtīgavīzai, tadbūtuneiespējamipiemērotDublinasIII regulas12. panta 4. un5. punktu. Tasbūtunesaderīgiarminētoregulu. ŠādainterpretācijaarīkaitētuVīzukodeksaun ar to saistīto tiesību aktu komplicētajiemunsarežģītajiem arvīzām saistītajiem noteikumiem, untasgrautuVISdarbību (148).

153. Tādējādiārkārtējosapstākļos,kādostrešovalstuvalstspiederīgiemasveidāieplūdaEiropasSavienībālaikāno2015. gada beigām līdz2016. gada sākumamun tiem tikaatļautsšķērsotSavienībasārējorobežunotrešajāmvalstīm,fakts,kadažasdalībvalstisatļāvaattiecīgajiemtrešovalstuvalstspiederīgajiemšķērsotEiropasSavienībasārējorobežuun pēc tam caur šo dalībvalsti ceļot uz citāmSavienībasdalībvalstīm,laiiesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuskādākonkrētādalībvalstī,nav pielīdzināms “vīzas”izdošanai Dublinas III regulas 2. panta m) punktaun12. panta izpratnē.

154. Ņemotvērā šo secinājumu,pie kādatikkoesmunonākusi,navjāatbild uz lietā Jafari uzdotā otrā jautājumab),c) und) punktu.

 Trešāproblēma –DublinasIII regulas13. panta 1. punktā ietvertā izteiciena “nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu”interpretācija

155. Abasiesniedzējtiesaslūdznorādījumusparvārdu“pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu”nozīmi DublinasIII regulas13. panta 1. punktā. Būtībātāsvēlaszināt,vaiārkārtējāsituācija pamatlietas faktisko apstākļu noriseslaikā,kaddalībvalstisnepārprotami atļāvatrešo valstu valstspiederīgo pieplūdumusavāteritorijā,laiļaututiemšķērsot tās tranzītā unpieprasītstarptautiskoaizsardzībukādāSavienībasdalībvalstīpēcviņuizvēles,ir“nelikumīgašķērsošana”untādējādiuz to attiecasšītiesībunorma.

156. Francija,Grieķija,Ungārija,Slovēnija,Apvienotā Karaliste,ŠveiceunKomisijanorāda,kašādosapstākļos DublinasIII regulas13. panta 1. punkts ir piemērojams. Austrijauzskata,ka,ņemotvērāapstākļus,kasattiecasuz pamatlietas laiku, minētāsnormasinterpretācijabūtujāaplūkokopsakarāarŠengenasRobežukodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktu,kurā ir ļauts humānu apsvērumu dēļ atļaut EiropasSavienībasteritorijā ieceļot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst 5. panta 1. punkta prasībām. Itālijauzskata,kanenotika“nelikumīgašķērsošana”Dublinas III regulas izpratnē,joIII nodaļaskritērijibūtujāinterpretē,atsaucotiesuzŽenēvaskonvencijas31. pantu.

157. Pieteikumaiesniedzēji abās lietās uzsver,kaviņišķērsojaSavienībasārējorobežuarattiecīgovalstsiestāžuskaidri izteiktuatļaujuunpalīdzību. Tādēļtienav“nelikumīgišķērsojuširobežu” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta nozīmē.

158. Šodivu lūgumu sniegt prejudiciālunolēmumu faktiskais konteksts radasarežģītuunpretrunīgujautājumu (149). KadtrešovalstuvalstspiederīgiešķērsoSavienībasārējorobežutādāveidā,kasneatbilstŠengenasRobežukodeksanoteikumiem, vai Dublinassistēmātasautomātiskiizraisa tādas sekas,kapirmādalībvalsts,kurasteritorijā šie robežas šķērsotāji ieceļo,joprojām iratbildīgapartoattiecīgostarptautiskāsaizsardzībaspieteikumu izskatīšanu? LaigannoDublinas III regulas 13. panta 1. punkta tekstairskaidrs,ka tas ir piemērojams, japieteikuma iesniedzējsirnelikumīgišķērsojisdalībvalstsrobežu,nepavisamnavskaidrs,vailikumdevējsirparedzējisšo tiesību normupiemērotvēl nepieredzētajosapstākļos, kādi ir konstatējami abosizskatāmajosgadījumos.

159. Ungārijas,Itālijas,SlovēnijasunŠveicesvaldībasuzsver,kadažāsteksta versijās ir norādes uz“nelegāli [“illegally”] šķērsoturobežu” (150),kamērcitirunāpar“nelikumīgi [“irregularly”] šķērsoturobežu” (151).

160. Īpašībasvārdi“nelikumīgs” [“irregular”] un“nelegāls” [“illegal”] navuzskatāmiparsinonīmiemstarptautiskajāsbēgļutiesībās, it īpašisaistībāartrešovalstuvalstspiederīgopārvietošanospārirobežām. Vārds“nelikumīgs”irplašāks nekā vārds “nelegāls”. Tālabā īpašība irarīmazākatendenciozitāte,jotā blakus nozīme vaivirstonis nav(netieša)noziedzībasaistībāartādā veidāraksturoto personu (152).

161. Tajā pašā laikā piekrītulietas dalībniekuapsvērumam,kalingvistiskāsatšķirībasnenozīmē neskaidrībaspastāvēšanutādā nozīmē,katās noteiktiradītuatšķirīgasinterpretācijasvārdiem“pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu” (153). Identificētāsatšķirības ir radušāsdažādutulkojumunosākotnējāteksta rezultātā. Šoviedokliapstiprinafakts,kaDublinas īstenošanasregulas II pielikuma teksts angļu valodāneatbilst DublinasIII regulas 13. panta 1. punkta tekstamangļuvalodā. Pirmās minētās regulas II pielikuma A saraksta 7. punkta nosaukums ir “Nelikumīga ieceļošana, šķērsojot ārējo robežu(13. panta 1. punkts)” [“Illegal entry at an external frontier (Article 13(1))”]. Tajā ir minēti pārliecinoši pierādījumi,kasirbūtiskišādāvērtējumā(skat. šo secinājumu 44. punktu). Tajāir ietverta skaidra atsauceuzDublinasIII regulas 13. panta 1. punktu;betvārda“irregular” [latviešu redakcijā ir lietots vārds “nelikumīgs”] vietā ir izmantotsvārds“illegal” [latviešu redakcijā ir lietots vārds “nelikumīgs”] (šis termins ir atrodamspašā13. panta 1. punktā). Nav ticams,kalikumdevējsabos tekstosbijaparedzējis būtiskuatšķirībustarpšiemdiviemīpašības vārdiem.

162. Jāpiebilst,ka [DublinasIII regulas] preambulas 12. apsvērumāir paredzēts,kaProcedūrudirektīva tiek piemērotapapildusunneskarotDublinasIII regulā noteiktās procesuālāsgarantijas. Minētāsdirektīvas31. panta 8. punkta h) apakšpunktā ir paredzēts,kastarptautiskāsaizsardzībaspieteikumsvar tikt izskatītspaātrinātākārtībāun/vaiveikts pierobežasvaitranzītazonās,ja pieteikumaiesniedzējsierodasdalībvalststeritorijā“nelikumīgi” [angļu valodā – “unlawfully”]. Šis vārds[angļu valodā – “unlawfully”]irvēltrešaisīpašības vārds,ko likumdevējs ir lietojis attiecībā uz veidu,kādātrešāsvalstsvalstspiederīgais, uz kuru attiecas šī tiesību norma,šķērsojisdalībvalstsrobežu. Iespējams,ka tas ir jāinterpretēatbilstošivārdiem“nelikumīgi šķērsojis”DublinasIII regulas 13. panta 1. punktā,kasirpietiekamiplašs,laito aptvertu (154).

163. DublinasIII regulā nav definēts“nelikumīgas robežšķērsošanas”jēdziens.

164. DublinasIII regulas 22. panta 3. punktā unDublinas īstenošanasregulā ietvertās atsauces uz pierādījumiem skaidri liecina, ka jautājums par to, vai konkrētā gadījumā ir notikusi nelikumīga ieceļošana, galvenokārt ir fakta jautājums, kas ir valsts iestāžu ziņā.

165. Līdzarto tas, vairobežasšķērsošanair“nelikumīga”,tieknoteikts,atsaucotiesuzDublinas īstenošanasregulasII pielikumu,kurā ir ietvertidivikritēriju saraksti,kasjāizmanto tāsdalībvalsts noteikšanai,kurairatbildīgaparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumu (155). “A” sarakstā ir minētiattiecīgieformāliepierādījumi. Norādošieelementi (vainetiešiepierādījumi) ir atrodami “B”sarakstā (156).Pārliecinošipierādījumiir“ieceļošanas spiedogs pasē;spiedogs par izceļošanu no dalībvalstij kaimiņos esošās valsts, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja ceļojuma maršrutu un robežas šķērsošanas datumu;biļetes, kas neapgāžami pierāda ieceļošanu, šķērsojot ārējo robežu;ieceļošanas spiedogs vai līdzīga atzīme pasē”.

166. Eurodacsistēmasmērķisirarīpalīdzētnoteikt,kuraidalībvalstijir jābūt atbildīgaiparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanusaskaņāarDublinasIII regulu (157). Dalībvalstīmirpienākumsnekavējoties paņemtkatra vismaz 14 gadus veca pieteikuma iesniedzēja visu pirkstu nospiedumusun(nevēlākkā72 stundu laikāpēcpieteikumaiesniegšanas) nosūtīttosuzcentrāloEurodacsistēmu (158). Dalībvalstīmirlīdzīgspienākums paņemtpirkstunospiedumustrešo valstu valstspiederīgajiem,kas ir aizturēti sakarā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu (159).

167. Dublinas īstenošanasregulā ir norādīts,kapozitīva atbilsme Eurodacsistēmāradapieņēmumu,kairnotikusinelikumīgaieceļošana (160).

168. ŠengenaszonaiŠengenasRobežukodekssirarīnoderīgslīdzeklis,lainoteiktu,vaitrešāsvalstsvalstspiederīgāieceļošanaSavienībasteritorijābijusilikumīga. Ieceļošanasnosacījumi irparedzēti 5. panta 1. punktā,savukārt7. pantā ir paredzētinoteikumi,kasattiecas uz robežkontroli. Ir ticams,ka,jašādāspārbaudēs kļūs redzams,kanavievēroti ŠengenasRobežukodeksa5. panta 1. punkta nosacījumi,tadtikskonstatēti Dublinas īstenošanasregulasII pielikuma A saraksta 7. punktāuzskaitītie pārliecinošie pierādījumivaiB saraksta 7. punktā minētie netiešiepierādījumi.

169. Tādējādigadījumos,kadnavizpildītas formālas juridiskasprasības, laitrešovalstuvalstspiederīgie varētu šķērsotārējorobežu,parasti ir iespējams, ka irnotikusinelikumīgašķērsošana.

170. Netiek apstrīdēts,kapieteikuma iesniedzēji divās pamatlietāsneievērojaŠengenasRobežukodeksā noteiktās formalitātes.

171. TomērDublinas III regulanebijaiecerētakāinstruments parstarptautiskoaizsardzībuatbildīgās dalībvalstsnoteikšanaicilvēku masveidapieplūdumagadījumā (161). Apstākļi pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā atbilstnepilnībai,kurainavprecīzastiesībunormasLīgumosvaisekundārajostiesībuaktos.

172. Vai esošās tiesību normasvar tikt interpretētastā,ka tās aptverminētos apstākļus?

173. Ženēvaskonvencijānan ietverti apsvērumiparsistēmu tās valsts noteikšanai, kura ir atbildīga parstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu (162). Šī tiesību akta(atšķirībānoSavienībasacquis)pamatāiratsevišķastarptautiskotiesībusistēma. TomērpiekrītuItālijasvaldībai,ka,ņemotvērāLESD 78. panta1. punktu,tajā pareizi ir veikta atsauceuz Ženēvaskonvencijas31. un33. pantukāsākumpunktuDublinasIII regulas13. panta 1. punktainterpretācijai. Tādējādi valstis, kuras atļāva pieteikumaiesniedzējutranzītucaursavāmteritorijām,todarot, rīkojāsatbilstoši savāmsaistībāmsaskaņāarŽenēvaskonvenciju.

174. Ir jāņem vērā arī patvērumatiesības, kas nostiprinātasHartas18. pantā, un 4. pantā paredzētais spīdzināšanasunnecilvēcīgasunpazemojošasizturēšanās aizliegums (163). Pēdējaisirīpašibūtiskiattiecībāuztrešovalstuvalstspiederīgostarptautiskās aizsardzības meklētāju nosūtīšanu atpakaļ apstākļos,kasbūtupretrunā 4. pantanosacījumiem,vaiviņupiespiešanupaliktnenoteiktībasapstākļos pievalstsrobežām, kas irpazemojoši (164).

175. Tiešāmgrūts irjautājums,kāpanākt līdzsvaru?

176. Novienaspuses,šķietskaidrs,katrešo valstu valstspiederīgie, kas irA. S.unJafariģimeņu situācijā,visticamāk,navievērojuši5. panta 1. punktaprasības. Tāpēc nevar tikt uzskatīts, katie ir “likumīgi”šķērsojušiEiropasSavienībasārējorobežu. Nootraspuses,tikpatskaidrsirarītas,ka pamatlietas faktisko apstākļu norises laikātranzītaSavienībasdalībvalstuiestādes netikai pieļāva masveidarobežšķērsošanu,tādējādinetiešiatļaujotto, bet tās arī aktīviveicinājaganieceļošanu, gantranzītucaursavuteritoriju. Vaišādašķērsošanair “nelikumīga”šīvārda parastajānozīmē? Tā noteiktinav nelikumīga. Betkāmumsjādefinēšisjēdziens;unvaitaspatiešāmlietderīgiraksturonotiekošo?

177. Dublinas III regulas13. panta 1. punktsirvisplašākizmantotaisIII nodaļaskritērijs parstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu atbildīgāsdalībvalsts noteikšanai (165). Šīs tiesību normasmērķisirmudinātdalībvalstisbūtmodrām,garantējotSavienībasārējorobežuintegritāti. Tāarī vērsta uz to, lai atturētu pieteikumu iesniedzējus nosekundārāskustībasunlabvēlīgākās tiesību sistēmas izvēles (166).

178. Pirmsatgriezīsimiespiediviem izskatāmajiem gadījumiem, uzmirkliatkāpsimiesunvispirms aplūkosim “parasto”situācijusaskaņāarDublinasIII regulu.

179. ParastosapstākļosDublinasIII regulas 13. panta 1. punktstiekpiemērotsindivīdam,kasslepenivaiarviltuieceļojisdalībvalststeritorijā, lai gan kompetentāsiestādēs nebija atļāvušas šo ieceļošanu(procesuāliun materiāltiesiski). Minētā indivīdaieceļošanaunturpmākāuzturēšanāsirnepārprotami“nelikumīga”. Ir kāds noteikumukopums,kasbūtubijis jāievēro,betnav ievērots. Attiecīgā dalībvalsts nebija apzināti pieļāvusi šo ieceļošanu,taču šai dalībvalstij nav izdevies to novērst. Varbūt,jašīdalībvalstsmodrāk aizsargātuSavienībasārējorobežu, tad šaipersonaineizdotosielavīties Eiropas Savienības teritorijā.

180. Šādosapstākļosvarpilnībāsaprastloģiku,nosakot,ka šī dalībvalstssaskaņāarDublinasIII regulas13. panta 1. punktu pēc tam iratbildīga parminētāspersonasstarptautiskāsaizsardzībaspieteikuma izskatīšanu.

181. Tagadatgriezīsimiespiehumanitārās krīzes,kasnotikalaikāno2015. gadaseptembra līdz 2016. gadamartam.

182. Šocilvēkupieplūdumu veido izmisušicilvēki –tie,kuribēgnokaraSīrijā, un to papildina daudzās noIrākasvaiAfganistānas grūtu ceļojumu veikušās personas. Tie simtos untūkstošos plūst līdzHorvātijasrobežpunktam (167). Viņiemlīdzi ir maz mantu vai to vispārnav. Jatietiks paturētiārā, tad viņikautkāveidosimprovizētasnometnesarstarptautiskopalīdzību – ja unkadtāirgaidāma –notādām organizācijāmkāANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos,SarkanaisKrustsun“Ārsti bez robežām” [Médecins Sans Frontières],laipalīdzētu viņus pabarot, dotu viņiem patvērumuunrūpētosparviņiem. Uz Eiropas Savienībassliekšņa būshumanitārā krīze. Pastāvacīmredzamsrisks,kakaimiņosesošāsBalkānuvalstis tiks destabilizētas,radotreālu apdraudējumumieramundrošībaireģionā. Tuvojas ziema.

183. Ģeogrāfija,nevisizvēlediktē,kurasSavienībasdalībvalstispirmās sastapsiesar šo problēmu. Šīmdalībvalstīm –kāvisāmSavienībasdalībvalstīm – ir starptautiskāssaistībassaskaņāarŽenēvaskonvenciju. Humānuapsvērumudēļtām nepārprotami būtusavāteritorijā jāuzņemšieciešanas izjūtošie līdzcilvēki. Bet,jašīs dalībvalstistodarīs,tāsnevarēsnodrošinātatbilstīgusuzņemšanasapstākļusvisiem (168). Tāpattās nevarēsātri izskatītkatrustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumu,jatopārvaldes iestādes būs pārslogotaslielā noformējamo pieprasījumu skaita dēļ (169).

184. KopšDublinaskonvencija tika pirmoreiz ieviesta, irpastāvējissaspīlējumsstarpdiviemdažādiemmērķiem (170). Novienaspuses,Dublinassistēmasmērķisirizveidotsistēmu,kasnodrošinastarpvalstumehānismu,ļaujotdalībvalstīmātrinoteiktparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu atbildīgo valsti. Laisasniegtušomērķi,dalībvalstiscenšasnovērstdivasparādības –labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli un sekundārokustību. Komisijanesenirpaziņojusi, ka“pats galvenais – visām dalībvalstīm ir jāapņemas izbeigt “caurlaišanas” pieeju pret tiem, kas pauž interesi iesniegt patvēruma pieteikumu citā vietā. Cilvēkiem, kuri ierodas Savienībā, ir jāzina, ka tad, ja viņiem ir nepieciešama aizsardzība, viņi to arī saņems, taču viņi paši nenoteiks, kur tas notiks” (171). Nootraspuses,šīpieejairkrasāpretrunāmērķim,ko atbalsta daudzaspilsoniskāssabiedrībasorganizācijasunANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos unkurapamatāiratbildības sadale atbilstoši vietai, kur iriesniegts starptautiskāsaizsardzībaspieteikums. Tasnekadnavvirzījies uz priekšu,jonepieciešamāpolitiskāgribalīdzšimnavsagaidīta (172).

185. Nekas neliecina,kaA. S.vaiJafariģimenesgrasāsiesniegtvairākuspieteikumusvairākāsdalībvalstīs (173). Tāpatšajosdivosgadījumos navarīpamatotu bažuparsekundārokustību. A. S.unJafariģimeņu ieceļošana EiropasSavienībātikadokumentāri apstiprināta. To attiecīgieceļojuminebijanelikumīgi tādā veidā,kātasparedzētstiesību aktos (174).

186. Irskaidrs,karobežušķērsošana,kasnotikašajosgadījumos,nebija“likumīga”. Tomērnepiekrītu,kašīrobežu šķērsošanapareizi būtu jāklasificēkā“nelikumīga” DublinasIII regulas13. panta 1. punkta izpratnē, kārezultātādalībvalsts,kurasrobežatikašķērsota“nelikumīgi”, kļūtuparatbildīgo par vēlākastarptautiskāsaizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

187. Šeit es saskatupapildugrūtībasar argumentiem, ko izvirzījušas it īpaši FrancijaunKomisija. A. S.unJafariģimenes pirmoreizieceļojaSavienībasteritorijānotrešāsvalsts,kadtāsšķērsojaGrieķijas robežu,kastātad ir pirmāieceļošanasdalībvalsts. SašaurinātiinterpretējotDublinasIII regulas13. panta 1. punktu,tādējādi Grieķijabūtudalībvalsts, kas ir atbildīga par viņu attiecīgostarptautiskāsaizsardzībaspieteikumu izskatīšanu. Tomērkopš2011. gadairatzīts,kastarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējinevar tikt nosūtītiatpakaļuzGrieķiju (175).

188. Tāpašaceļojuma pa sauszemi ietvarosA. S.unJafariģimenestaduz neilgu laikuatstājaSavienībasteritoriju pirms atkārtotas ieceļošanas tajā, šķērsojot Horvātijasrobežu. Tādēļ Horvātija ir otrādalībvalsts,kuras robežu viņi šķērsoja, ieceļojot notrešāsvalsts. Riskējot pateikt acīmredzamo, nevisāmSavienībasdalībvalstīmirnepārtrauktas sauszemesrobežasarcitāmdalībvalstīm (176). Nekas DublinasIII regulas13. panta 1. punkta tekstāneatbalstainterpretāciju,kaatbildībasaskaņāaršonormu ir nododamaotrajai ieceļošanas dalībvalstij.

189. Vienkāršā patiesībairtāda,ka ar DublinasIII regulas 13. panta 1. punktubija paredzēts risinātnormālusituāciju saistībā ar atsevišķiem robežšķērsošanas gadījumiem un atsevišķiempieteikumiem,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisSavienībasdalībvalstīnelikumīgiieceļo notrešāsvalsts. Nedz minētā tiesību norma, nedz Dublinas III regula kopumā nebijaparedzētas attiecībā uzpotenciālostarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējumasveidapieplūduma atļautāsrobežšķērsošanassituāciju. Minētās regulasmērķisnavnodrošinātilgtspējīgukopīguatbildībuparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējiemvisāEiropasSavienībā,reaģējotuz šāduļaužu pieplūdumu. Tomēr tieši tāds ir šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu konteksts (177).

190. Tādēļsecinu,kavārdi“pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu”DublinasIII regulas13. panta 1. punktāneattiecasuzsituāciju,kad trešovalstuvalstspiederīgo,kurimeklēstarptautiskuaizsardzībuEiropasSavienībā,masveidapieplūdumarezultātādalībvalstisatļaujtrešovalstuvalstspiederīgajiemšķērsotEiropasSavienībasārējorobežuunpēc tam caur šo dalībvalsti ceļot uz citām Savienības dalībvalstīm,laiiesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuskādākonkrētādalībvalstī.

 Ceturtāproblēma –ŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunkts

191. Iesniedzējtiesavēlasnoskaidrot,vai“caurlaišanas”pieejanozīmē,kaattiecīgajiemtrešovalstuvalstspiederīgajiemtika“atļauts”šķērsotSavienībasārējāsrobežasŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

192. Ņemotvērāpieeju, ko es ierosinu attiecībā uz Dublinas III regulasinterpretāciju(izklāstītaiepriekš141. punktā),striktirunājot,šī Šengenas Robežu kodeksa norma navjāizskata. Tomērpilnībaslabad to darīšu.

193. A. S.unJafariģimeņu locekļisākotnējišķērsojaSavienībasārējorobežuGrieķijā. Pēctam viņišķērsojaārējorobežuartrešovalsti –BDRMaķedoniju. Visbeidzot,viņišķērsojaSavienībasārējorobežu,lai ieceļotuHorvātijānoSerbijas. Pirmšķietami uz viņiemattiecasŠengenasRobežukodeksa piemērošanas joma (178).

194. ŠengenasRobežukodeksa5. panta 1. punktā ir noteiktitrešovalstuvalstspiederīgoieceļošanas, kas veikta “īslaicīgasuzturēšanās” mērķiem,nosacījumi (179). Trešās valsts valstspiederīgajiem(tostarp, kā šajā gadījumā,AfganistānasvaiSīrijas valstspiederīgajiem)irjāatbilstšādiemnosacījumiem: i) viņiem irderīgsceļošanasdokuments (180),ii) viņiem irderīgavīza (181) un iii) viņiem jāspēj pamatot iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus (182). Par attiecīgotrešāsvalstsvalstspiederīgoarī nav jābūt izdotam SISbrīdinājumam, un viņam nav jābūt tādam, kuru uzskatapardrauduattiecīgāsvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskajām attiecībām (183). 5. panta 1. punktāuzskaitītienosacījumi irkumulatīvi.

195. ŠengenasRobežukodeksā ir paredzēts,karobežpārbaude tiksveiktasaskaņāar tā 6. un7. pantu. Ir noteikums, kurā paredzēts, kašādāmpārbaudēmizņēmumaunneparedzētosapstākļos ir jābūt atvieglinātām (184). Saskaņā ar 10. pantu trešo valstu valstspiederīgoceļošanasdokumentostomēr sistemātiski ir jāiespiež spiedogiieceļojotunizceļojot. ŠengenasRobežukodeksa12. panta 1. punktānoteiktais robežuzraudzībasgalvenaismērķisirnepieļautneatļauturobežasšķērsošanu,apkarotpārrobežunoziedzībuunveiktpasākumuspretpersonām,kasrobežušķērsojušas “nelikumīgi” (185). Trešāsvalstsvalstspiederīgajam,kuršneatbilstvisiem5. panta 1. punktā ietvertajiemnosacījumiem,ieceļošanairjāatsaka,javien nav piemērojams kādsno5. panta 4. punktaizņēmumiem.

196. Ar5. panta 4. punkta c) apakšpunktapirmoteikumu ir atzīts, kadalībvalstis var atļaut ieceļošanu,tostarphumānuapsvērumudēļvailaiizpildītustarptautiskāssaistības.

197. FrancijaunKomisijauzskata,kaŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktsnav piemērojams abiemgadījumiemšajāslietās. Tāsapgalvo,kadalībvalstīmkatrāgadījumāir jāveic individuālsnovērtējums, lainoteiktu,vaišī tiesību normairizmantojama. ŠādsnovērtējumsnetikaveiktsneA. S.,neJafari lietā. Tādēļ tās secina, ka 5. panta 4. punkta c) apakšpunktsnevar tikt izmantots.

198. Es nepiekrītu šim viedoklim.

199. Pirmkārt,5. panta 4. punkta c) apakšpunktā ietvertajā atkāpē izmantotais formulējumsirlīdzīgstam,kādsirlietotsKĪŠN 5. panta 2. punktā. Pēdējās minētāsnormasotrajādaļā ir ietvertsšādspapilduteksts:“šienoteikumineliedzpiemērotīpašosnoteikumusparpatvērumatiesībām [..]”.

200. Likumdošanasvēsture liecina,kaKomisijaspriekšlikumāparŠengenasRobežukodeksu ir paskaidrots,kaierosinātajāregulā ir lielā mērā pārņemts KĪŠN 1. nodaļas 3.–8. pants (186). KĪŠN5. panta 2. punkta tekstsirizklāstītsKomisijaspriekšlikuma 5. panta 6. punktā un11. panta 1. punktā. Lai šos noteikumusprecizētu, EiropasParlamentsieviesaatkāpi,kastagadir5. panta 4. punkta c) apakšpunkts (187).

201. Manā interpretācijā īpašasatsauces neesamībauz“īpašiemnoteikumiemparpatvērumatiesībām” nenozīmē,ka šī atkāpenevarētu tikt piemērotatādosapstākļos,kādi bija laikāno2015. gadaseptembra līdz 2016. gadamartam. Iespējams,likumdevējs uzskatīja,ka5. panta 4. punkta c) apakšpunkta teksts,lasot to kopsakarāar3.a pantu un ņemotvērāpreambulas 7. apsvērumu,irpietiekamiskaidrs, nepievienojot vēl kādus papildu vārdus.

202. Otrkārt,ŠengenasRobežukodeksā navdefinēts termins“humāni apsvērumi”. ĢenerāladvokātsPaolo Mengoci [Paolo Mengozzi]nesenpaudaviedokli,kašis izteiciensirautonomsSavienībastiesību jēdziens (188). Viņam ir jāpiekrīt. Tasirplašsizteiciens,kasaptverto personu situāciju,kurasbēgnovajāšanasun uz kurāmattiecasneizraidīšanasprincips. Turklāt minētāizteicienainterpretācijā 5. panta 4. punkta c) apakšpunktābūtujāņemvērā3.a pantānoteiktais pienākums,kadalībvalstīmirpilnībā jāievēro attiecīgie Savienībastiesībuakti,tostarpHarta,Ženēvaskonvencija un pamattiesības.

203. Tādēļmanšķiet,ka uz attiecīgajāmA. S.unJafariģimeņu situācijām attiektosŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunkta pirmaisteikums.

204. Nekasnenorāda uz to,kakatrā no gadījumiem tikaveikts atsevišķsvērtējums. Šķietļotiiespējams,katasnetika veikts. Vai tomēršī tiesību normairpiemērojama?

205. Uzskatu,katāirpiemērojama.

206. Ir taisnība,kaŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunkta otrajāteikumā ir prasīts veikt individuāluvērtējumu,lainoteiktu,vai uz attiecīgopersonu attiecasSISbrīdinājums. Tomēr šīs normas formulējumā navnorādīts,kapirmaisteikumsvar tikt piemērotstikaitad,jaotrajāteikumāminētais nosacījumsjauirievērots. Abas5. panta 4. punkta c) apakšpunkta daļas irnenoliedzami saistītas,betpirmāvar tikt lasīta neatkarīginootrās.

207. Tāpēcuzskatu,ka,patjaDublinasIII regulas13. panta 1. punktakritērijsirjāinterpretēkopsakarā arŠengenasRobežukodeksu,robeždalībvalstijbūtu jābūt tiesībām izvēlētiesatsauktiesuz atkāpi ŠengenasRobežukodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktā,laiatļaututrešo valstu valstspiederīgajiemšķērsotsavuārējorobežu,neveicotindividuāluvērtējumutādosapstākļos,kādipastāvēja pamatlietu faktisko apstākļu norises laikā. Lai ganšādaidalībvalstij,jaiespējams, ir jācenšasievērotarī minētās normas otroteikumu,5. panta 4. punkta c) apakšpunktapirmāteikumapiemērošananavatkarīganošādas ievērošanas.

208. Jadalībvalstsatļaujtrešās valsts valstspiederīgajamieceļotsavāteritorijā,pamatojotiesuz5. panta 4. punkta c) apakšpunktu,attiecīgāpersonairkāds,kaspēcdefinīcijasneatbilstŠengenasRobežukodeksa5. panta 1. punktā paredzētajiemieceļošanasnosacījumiem. Tā kāšādiieceļošanasnosacījuminavievēroti,trešās valsts valstspiederīgaisārējorobežušķērsotuformālinelikumīgi. Tomēr minētāspersonas ieceļošana de factoiratļauta,unšīsatļaujaslikumīgaispamatsir5. panta 4. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.

209. DublinasIII regulas13. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem minētā atļauja nevarnetikt ņemta vērā.

210. Tādējādi pakārtoti es secinu, ka, jadalībvalstsatļaujtrešās valsts valstspiederīgajamieceļotsavāteritorijā,pamatojotiesuzŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktu, tad attiecīgaistrešāsvalstsvalstspiederīgaispēcdefinīcijasneatbilstminētāsregulas5. panta 1. punktā noteiktajiem ieceļošanasnosacījumiem. Ciktālšādiieceļošanasnosacījuminavievēroti, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ārējārobeža ir jāšķērsoformālinelikumīgi. Tomērviņaieceļošanade factobūsatļauta,unminētās atļaujasjuridiskaispamatsir ŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.

 Piektāproblēma –DublinasIII regulas14. pants

211. No maniem secinājumiem iepriekš 152. un 190. punktāizriet,ka, manuprāt,DublinasIII regulasIII nodaļas12. panta (vīzas)un13. panta(nelikumīgaieceļošana)kritēriji nav piemērojami tādos apstākļos, kādi pastāvēja Rietumbalkānos laikā no2015. gadaseptembra līdz 2016. gadamartam.

212. Pieteikuma iesniedzēji lietāJafariapgalvo,kaatbilstošais kritērijs ir DublinasIII regulas14. pants(ieceļošana vīzu atcelšanas gadījumā).

213. Neuzskatušoviedokli parpārliecinošu.

214. Pirmkārt,RegulāNr. 539/2001irparedzētinoteikumi,arkoizveidototrešovalstusarakstu,kurupilsoņiem, šķērsojot Savienības ārējās robežas un ieceļojot tās teritorijā,irjābūtvīzai. Jašienoteikumi ir piemērojami (kāšajā lietā), tad attiecīgajam trešāsvalstsvalstspiederīgajamirjābūtvīzai (189). Šajā regulāir ietvertidažiizņēmumino minētās vispārīgāsprasības,piemēram,attiecībāuz tiem trešovalstuvalstspiederīgajiemnoRegulasNr. 539/2001 II pielikumā uzskaitītajām valstīm,kasparedz“īslaicīgiuzturēties”EiropasSavienībā (190). Iriespējamiarīizņēmuminovispārējānoteikuma, ja ir piemērojami minētāsregulas4. pantanosacījumi (191). Tomēr papildus šiem skaidriizteiktajiemvispārējānoteikumaizņēmumiemnav nekādu cituapstākļu,kādostrešās valsts valstspiederīgais varētu tikt atbrīvotsnoprasībasparvīzu.

215. Otrkārt,tā kāDublinasIII regulas 14. pantā tas nav skaidriformulēts,manšķiet,kavārdi“iratcelta prasība par vīzas nepieciešamību [trešās valsts valstspiederīgajam]”nevar tikt interpretētitādā nozīmē,kadalībvalstscituvaipapilduapsvērumu dēļ varētuvienpusēji nepiemērotRegulasNr. 539/20011. pantānoteiktovispārējoprasību, kair jābūtvīzai(saistībāartāsI pielikumunoteiktāmtrešāmvalstīm). Galugalā,saskaņāarLESD288. pantu regulairtiešipiemērojamavisāsdalībvalstīs. Drīzākšievārdi ir jāinterpretē,atsaucotiesgalvenokārtuzvīzuprasībām, kuras nav reglamentētasRegulāNr. 539/2001,piemēram, saistībā ar ilgtermiņavīzām.

216. Treškārt,Jafariģimeņu locekļiem kāAfganistānasvalstspiederīgajiembija jābūt vīzām, laiieceļotu EiropasSavienībā (192). Minētāprasībairobligātagantrešās valsts valstspiederīgajam, ganattiecīgajaidalībvalstijattiecībāuzRegulasNr. 539/2001 I pielikumā uzskaitītajām valstīm. Šķiet,kanetiekapstrīdēts fakts, ka uz Jafariģimenēm neattiecas šīsregulas1. panta 2. punktāvai4. pantā minētieizņēmumi (193).

217. Alternatīvavarētubūt tāda Dublinas III regulas 14. pantainterpretācija,kadalībvalstsvaratceltvīzasprasību konkrētāindividuālāgadījumā,atzīstot,katādējāditāuzņemasatbildību par minētās personasstarptautiskāsaizsardzībaspieteikuma izskatīšanu. Tomēr domāju, ka šādaatcelšanaprasītu veikt individuālu vērtējumu. Nav dokumentēts, ka šādsvērtējums būtu noticis šajā lietā. Apstākļifaktiskinorādauzpretējo,proti,ka tika politiskiatļautstrešovalstuvalstspiederīgajiemnoAfganistānas,IrākasunSīrijasšķērsotdalībvalstuiekšējāsrobežasbezjebkādasindividuālasvērtēšanas (194).

218. Tāpēc es noraiduapgalvojumu,ka Jafariģimeņu gadījuma apstākļosatļaujatrešo valstu valstspiederīgajiemieceļotSavienībasdalībvalstuteritorijāirieceļošanavīzuatcelšanasgadījumāDublinas III regulas14. panta 1. punkta izpratnē. Nepiekrītuarī tam,ka14. panta 2. punkts ir piemērojams attiecībāuzAustrijas situāciju (dalībvalsts,kurāstarptautiskāsaizsardzībaspieteikums tika iesniegts). Manšķiet,katādi pašiapsvērumiirloģiskipiemērojami gan 14. panta 1. punktam, gan 14. panta 2. punktam.

 Dublinas III regulas piemērošanaabiemizskatāmajiemgadījumiem

219. Dublinas III regulas8.–11. un15. pantā minētajiem ģimenesattiecībukritērijiem nav nozīmesnedzA. S., nedz Jafariģimeņu apstākļos.

220. Esmunonākusipie viedokļa,kaneviensnoIII nodaļaskritērijiem neattiecasuzšiem abiem gadījumiemapstākļos,kādiRietumbalkānos radāslaikāno2015. gadaseptembra līdz 2016. gadamartam. Šiekritērijinevar tikt interpretēti un piemēroti tādējādi, ka tiktu sasniegtsDublinasIII regulas preambulas 5. apsvērumā aprakstītais mērķis,proti,noteikt metodi, kura balstīta“uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi”.

221. III nodaļānavkritēriju,kasīpašiattiektos uz situāciju,kadvienavaivairākasdalībvalstissaskarasartrešovalstuvalstspiederīgopēkšņu masveidapieplūdumu. Šķiet mazticams,kalikumdevējs,pieņemotjaunoregulu,laiatjauninātuDublinasII regulu,unsaglabājot tāspieeju atbildīgās dalībvalsts noteikšanai (pamatojoties uz katra individuālā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atsevišķi),jebkadbūtu paredzējis,kašādasituācijavarēturasties.

222. Tāirtaisnība,kaLESD78. panta 3. punktā ir paredzētsjuridiskaispamatsES kopīgairīcībai,lairisinātu šādu ārkārtassituāciju. Taisnībairarītas,kabijanoteiktas iniciatīvas,piemēram,pasākumi,kaspieņemti,laipārceltutrešovalstuvalstspiederīgosnoGrieķijasunItālijas (195). Bijaarīne tikformālasiniciatīvas,piemēram,sanāksmepar“Rietumbalkānumigrācijas maršrutu”,kasnotikaBriselē2015. gada25. oktobrīpēcKomisijasuzaicinājuma unkuras rezultātā tika pieņemts paziņojums armērķiuzlabotsadarbībuunkonsultācijasstarpattiecīgajāmvalstīm (196). Komisijai tika lūgtsuzraudzīt šī paziņojuma īstenošanu.

223. Būtiski,kanebijanekādaspolitiskāsvienprātībasparrisinājumuattiecībāuzRietumbalkāniem (197).

224. Vācijasliberālānostājatika aprakstīta preses izdevumoskā“VācijaapturDublinasnolīguma darbību attiecībā uz Sīrijasbēgļiem” (198) unDublinas III regula tikanoraidīta kā“pārtraukta”. Par sākotnējoVācijas politiku(skat.iepriekš12. punktu), bez ierobežojumiem uzņemotsīriešus,kurilūdzstarptautiskoaizsardzību,tikaziņots šādi: “Vācija ir pārtraukusi izmantot[Dublinas regulējumu]” (199). TomērVācijanebijavienīgādalībvalsts,kurauzņēmās iniciatīvupamatlietas faktisko apstākļunoriseslaikā. Citām dalībvalstīmbija diezgan atšķirīgapieeja (200).

225. Tādējādidalībvalstis dažreiz rīkojāsvienpusēji, dažreiz divpusēji, betdažreiz grupās kopā artrešāmvalstīm vaibez tām. Dāžādu pasākumuprecīzaisjuridiskaisstatusssaistībāarSavienībastiesiskoregulējumunavpilnībāskaidrs,lai arībrīvības,drošībasuntiesiskumatelpu reglamentējošajos LESDV sadaļasnoteikumos ir pieļautazināmaelastīguma iespēja.

226. Katrāziņāpaliek tā,kaDublinas III regulā netika iekļauts vajadzīgais kritērijs,kasattiektos uzsituācijuRietumbalkānos pamatlietas faktisko apstākļu noriseslaikā. Tāpatnetika ierosinātsvaipieņemts neviens citstiesībuakts,laiaizpildītušovakuumu.

227. Ņemot to vērā,Tiesai tagad irlūgtssniegtsaskaņotuDublinas III regulas interpretāciju.

228. Novienaspuses(unpretējiuzskatiem,koesmuizteikusiiepriekš),FrancijaunKomisijanorāda,kaŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktsnav piemērojamsunkaIII nodaļas13. panta 1. punktakritērijsiratbilstošs unjāpiemērostrikti. Nošī apgalvojumaizriet,katrešovalstuvalstspiederīgajiem, kuri šķērsojušiSavienībasārējorobežu,pieteikumiparstarptautiskoaizsardzību ir jāiesniedz pierobežas dalībvalstīs,kurāsviņi “nelikumīgi” ieradāsvispirms.

229. Nootraspuses,ja“caurlaišanas”politikanozīmē,katrešo valstu valstspiederīgajiemirtiesībasceļottranzītācaurvienuvaivairākāmdalībvalstīm,lai pēc tam iesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuscitādalībvalstīpēcviņuizvēles,tasvarbūtirpretrunā Dublinas III regulas mērķiemnovērstsekundārokustībuunlabvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli?

230. Tasatkalirjautājumsparto,kurrastlīdzsvarustarpdivām pretrunīgām perspektīvām (201).

231. GalvenāsgrūtībasarFrancijasunKomisijas piedāvāto striktointerpretācijuirtādas,katajā reālistiski navņemtivērāapstākļi,kādibijaRietumbalkānos pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā,unirignorētifaktiskie apstākļi,kassaistīti arrobežušķērsošanu. Toģeogrāfiskānovietojuma dēļ pierobežasdalībvalstis –itīpašiHorvātijuunSlovēniju(kasnerobežojasartrešovalsti,tačuirpirmāŠengenasvalsts) (202) –pārpludinātu daudzie pieteikumu iesniedzēji, kuri tām jāuzņem,unatbilstošaisstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuskaits, ko tāmbūtupienākumsapstrādāt. No2015. gada16. septembralīdz2016. gada5. martamHorvātijā kopumāieceļoja 685 068cilvēki. Dienāvidējiieradušos trešovalstuvalstspiederīgo skaits bija apmēram5500;2015. gada17. septembrīšisskaitlisstrauji palielinājās līdz11 000 (203).

232. Šādsiznākumsnevartikt atzīts par saderīgu ar mērķi [atbildīgās dalībvalsts] noteikšanupamatotar“taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām” (204). Kaddalībvalsts iekšzemes patvērumasistēmairpārslogota, minētādalībvalstsnevargarantēt starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību,kā arī nenovēršami tiekkavēts sasniegt Procedūru direktīvā paredzēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi. Iespējams,kaattiecīgādalībvalstsarīkonstatēs, ka irgrūti,janeneiespējami,ievērotUzņemšanasdirektīvas,ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju uzņemšanai (205), noteikumus.

233. Spriedumā N. S. (206)Tiesanorādīja,kaProcedūrudirektīvasunUzņemšanasdirektīvas pārkāpumsnavfaktors,kasjāņemvērā,lainoteiktuatbildīgodalībvalsti,joar šādu rīcību Dublinas II regulas III nodaļā minētajiem kritērijiem aplinkus tiktu pievienotspapildukritērijs (207). TomērTiesaturpinājumānosprieda,ka“gadījumā, kad būtu nopietni jāuztraucas par to, ka atbildīgajā dalībvalstī patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos pastāv sistemātiski trūkumi, kas ietver necilvēcisku vai pazemojošu attieksmi Hartas 4. panta izpratnē pret patvēruma meklētājiem, kas nosūtīti uz šo dalībvalsti, šāda pārsūtīšana nebūtu saderīga ar [Dublinas II regulu]” (208). MinētālietaattiecāsuzsituācijuGrieķijā un Dublinas III regulas priekšteci.

234. Uzskatu par reālurisku to,ka, ja pierobežas dalībvalstis,piemēram,Horvātija,tiekuzskatītasparatbildīgāmparārkārtīgilielapatvērumameklētāju skaitapieņemšanuunapstrādi,tāmbūsjāsaskarasarneproporcionālusloguattiecībāuztotrešovalstuvalstspiederīgoatgriešanos,kuru“caurlaišana” notika no2015. gadaseptembralīdz2016. gada martam. Par dažiemnošiempieteikumu iesniedzējiem,piemēram,A. S.unJafariģimenēm, pēc tam tikaizdotipārsūtīšanaspieprasījumi,kuriattiecīgajai pierobežas dalībvalstij tadir jāapstrādā. Visticamāk,šai dalībvalstij pēc tambūs jāizskatastarptautiskāsaizsardzībaspieteikums pēc būtības. Skaidrs,kapieaugošaissaskaņāarDublinasIII regulu atgriezto patvērumameklētājuskaitsjau ir izdarījispapilduspiedienuuzHorvātijaspatvērumasistēmu (209). Pilnīgiiespējams,kaHorvātija(kātasjauirGrieķijas gadījumā)vienkāršinespēstiktgalāarsituāciju,jataipapildus būsjāuzņemlielspieteikumu iesniedzēju skaits,kuriiepriekš ceļoja tranzītācauršo dalībvalsti.

235. Slovēnijasaskārāsar situāciju, kad līdzīgscilvēkuskaitsvēlējāsiekļūttāsteritorijā,untāsadministratīvāspējapieteikumuiesniedzējuuzņemšanai arī nebija pietiekoša (210). Slovēnijasvaldība šosituācijuraksturojakāvienunolielākajiem humanitārajiem izaicinājumiem,arkuriemtāsaskārusieskopšOtrāpasauleskara (211). Tassavukārtarī šaidalībvalstij varētu radītsituāciju,katānespēspildītsavuspienākumussaskaņāarHartas 4. pantuun ECPAK 3. pantu (212).

236. Nedomāju,kavarētu tikt pamatotisagaidīts vai pieprasīts, lai pamatlietas faktisko apstākļu noriseslaikāstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējiiesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumupirmajādalībvalstī,kuraitiedevās cauri,kā,šķiet,Komisija ierosināja tiesassēdē. Tāirtaisnība,kaDublinassistēmas darbībairparedzētaaršopieņēmumu unka,pamatojotiesuzto,konkrētāpieteikumaiesniedzējapirkstunospiedumi tiek paņemtiunievadītiEurodac. Tomērnekasnotā neatspoguļoreālosituācijuno2015. gadaseptembralīdz2016. gada martam,kadkompetentajāmiestādēmbijajānodarbojasarcilvēkumasveidapieplūdumu. Jāpiebilst,kanevar būt runa par to,lai no cilvēkiem piespiedukārtā paņemtu pirkstunospiedumussaskaņāarpašreizējiemnoteikumiem(iespējams,tāpēc,kaDublinasIII regulāunEurodacregulā ir ievērotaspamattiesībasunšādaprakse,iespējams,navsaderīgaaršomērķi), tomērtasdrošivienbūtubijisvienīgaisveids,kānodrošināt,lai no visiem valsti šķērsojošajiem tiktu iegūtipirkstunospiedumi.

237. Tiešitādēļ, ka šī situācijabijatiknepieredzēta,nedomāju,ka(pamatotās)bažasattiecībāuzsekundārokustībuunlabvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli īstenojas tādā pašā veidā, kā tas notiktu parastajos apstākļos. Šajālietā izskatāmie gadījuminavsaistīti ar personām,kurasslepenišķērsojušasrobežu, ierodoties Savienībasteritorijā. Robežu šķērsošanaabosgadījumosbijaatļauta. Attiecīgās personassavusnodomus darījazināmus iestādēm,untietikareģistrēti (213). Šajā lietā mēsneizskatāmnelikumīgusekundārokustību. Tiesas rīcībā esošajos materiālosnavnekā,kasļautudomāt,kapieteikuma iesniedzējivēlējāsiesaistīties“labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēlē”. Viņivienkāršivēlējāsiesniegtattiecīgospieteikumuskonkrētāsdalībvalstīs, kas izrādījavēlmi pieņemt un izskatīt šādus pieprasījumus. Situācijaneatbilstesošajiemarhetipiem. Tādēļ no tā obligātineizriet,ka uz šo lietu attiecas bažasparsekundārokustībuunlabvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli –bažas,kas pamatoti attiecināmi uzparastu,atsevišķu pieteikuma iesniedzēju.

238. Izstrādājot III nodaļaskritērijus, netikaņemta vērāsituācijaRietumbalkānos (214). UzstāšanauzstingrākuminētokritērijupiemērošanuirpretrunācitamDublinasIII regulas atzītajammērķim,proti,nodrošināt,kadalībvalstisneliekstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuiesniedzējiem“riņķot” (215).

239. Vaitasnozīmē,kaDublinasIII regulas darbība ir“pārtraukta”?

240. Manuprāt, tā nav.

241. Ar DublinasIII regulas 3. pantu irieviestinoteiktivispārīgiprincipiungarantijas,kodalībvalstisvarizmantot. Joprojām irpiemērojams 3. panta 1. punkta noteikums,kapieteikumi ir jāizskatavienaidalībvalstij. 3. panta 2. punktā ir paredzēts,kaapstākļos,“ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums”.Dalībvalstisvararīnolemtizmantotdiskrecionāroklauzulu 17. panta 1. punktā, saskaņā arkurutāsvarizskatītstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumus,ko tai iesnieguši trešās valsts valstspiederīgie, pat ja saskaņā ar III nodaļaskritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

242. ŅemotvērāārkārtējosapstākļusRietumbalkānoslaikāno2015. gadaseptembralīdz2016. gada martam,atbildīgādalībvalstsvar tikt noteikta, pamatojoties uzkatruno minētajām DublinasIII regulas normām. Nevienāpašlaik Tiesā izskatāmajā lietāattiecīgādalībvalstsnav brīvprātīgi uzņēmusiesatbildībusaskaņāar17. panta 1. punktu. Atbildīgādalībvalststādēļ ir jāizraugās,pamatojotiesuz3. panta 2. punktu. Šisviedoklisatbilst Eiropas Savienības likumdevēja paredzētajam pamattiesību aizsardzības mehānismam,untas ir saderīgs ar vispārējomērķi preambulas 7. apsvērumā,ciktālartostarpdalībvalstīm tiekskaidrisadalītaatbildībaparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuizskatīšanu.

243. Es secinu,kapamatlietasfaktiskie apstākļineļauj izraudzīties jebkuru“atbildīgodalībvalsti” saskaņā ar DublinasIII regulasIII nodaļu. Notāizriet,kaattiecīgiestarptautiskāsaizsardzībaspieteikumibūtujāizskatapirmajādalībvalstī,kurā šiepieteikumi iesniegtisaskaņāarminētāsregulas3. panta 2. punktu.

 Lieta C‑490/16 A. S.

244. Iesniedzējtiesa šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdodpapildujautājumupartiesībāmuzefektīvutiesiskoaizsardzībuun to, kā tiekaprēķināti termiņi.

245. Arpirmojautājumuiesniedzējtiesabūtībāvaicā,vaisaskaņāarDublinasIII regulas27. pantu A. S.irtiesīgsapstrīdēt Slovēnijaskompetentoiestāžu lēmumu,kurā Horvātijai ir lūgtsuzņemtiesatbildībupar viņa patvērumapieteikumaizskatīšanu,pamatojotiesuzminētāsregulas13. panta 1. punktu.

246. ŅemotvērāTiesasnolēmumu lietā Ghezelbash (216),atbildeiuzšojautājumunoteikti ir jābūt apstiprinošai. Tiesanorādīja,ka“[Dublinas III regulas] 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija [..] kļūdainu piemērošanu [..]” (217).

247. Es secinu, ka tad,ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējsapstrīdlēmumuparpārsūtīšanu,pamatojotiesuz13. panta 1. punkta kritērija nepareizupiemērošanu,DublinasIII regulas 27. panta 1. punkts irjāinterpretētādējādi,kaminētajai personai, pārsūdzotlēmumu par viņas pārsūtīšanu, irtiesībasatsauktiesuz minētā kritērija nepareizupiemērošanu šīsregulasIII nodaļāparedzētāsatbildībasnoteikšanai.

248. Arpiektojautājumuiesniedzējtiesavēlasnoskaidrot,vai Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā un29. panta 2. punktā paredzēto termiņu ritējums turpinās, jastarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaiesniedzējsapstrīdlēmumu par pārsūtīšanusaskaņāar27. panta 1. punktu.

249. 13. panta 1. punktā irparedzēts,kagadījumos,kadparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanuatbildīgās dalībvalstsnoteikšanaspamatāirfakts,kapieteikuma iesniedzējs ir nelikumīgi šķērsojis robežu, ieceļojot no trešās valsts, atbildība par pieteikuma izskatīšanu izbeidzas divpadsmit mēnešu laikā pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.

250. Ņemotvērā,kaA. S.irizmantojissavastiesībaspārsūdzētlēmumu par pārsūtīšanu,13. panta 1. punktā paredzētais termiņšbūtubeidziespirms nolēmuma tiesvedībā. Tasirvēlacīmredzamāk tāpēc, ka valststiesvedība pašlaik irapturētalīdzTiesaslēmumam.

251. No[tiesību normas] formulējuma manšķiet,ka13. panta 1. punktā paredzētā termiņa mērķis irvienīgi nodrošināt, laidalībvalsts,kurapieprasa pārsūtīšanu(turpmāk tekstā – “pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts”)uzvalsti,kurātrešāsvalsts valstspiederīgais pirmo reizi šķērsojisārējorobežuunieceļojisSavienībasteritorijā,rīkotosnekavējoties (218). Japieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts nerīkojasdivpadsmitmēnešu laikā,tāpēcnoklusējumakļūstpardalībvalsti,kurairatbildīgaparstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanu. Minētaistermiņšnavsaistītsar pieteikuma iesniedzējapārsūdzībastiesībām. Šāda divpadsmitmēnešutermiņadarbības interpretācijabūtupretrunāmērķimātrinoteiktatbildīgo dalībvalstisaskaņāarDublinassistēmu.

252. 29. panta 2. punktā irparedzēts,kagadījumos,kadstarptautiskāsaizsardzībaspieteikumaiesniedzējapārsūtīšananopieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts(šajā lietā –Slovēnijas)uzatbildīgodalībvalsti(šajā lietā –Horvātiju)nenotiek sešu mēnešu laikā pēc pārsūtīšanas pieprasījuma akceptēšanas, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no saviem pienākumiem. Saskaņā ar27. panta 3. punktuapelācijasvaipārskatīšanaspieteikuma iesniegšana,apstrīdotlēmumuparpārsūtīšanu, aptur pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu. Tomērregulānekas nav teiktsparto,vai ar šādaveidapārsūdzībutiekapturēts DublinasIII regulas 29. panta 2. punktānoteikto termiņu ritējums.

253. JalēmumuparpārsūtīšanuapstrīdēšanaisaskaņāarDublinasIII regulas27. panta 1. punktu ir apturoša iedarbība 27. panta 3. punkta a) unb) apakšpunkta izpratnē, tad jebkuralēmumaparpārsūtīšanu darbība irapturētasaskaņāaršīmskaidri formulētajām normām. Šķietskaidrs,kašādosapstākļos29. panta 2. punktānoteiktātermiņa ritējumstiekapturēts.

254. Šī nostāja nav tikskaidra,ja ir piemērojams27. panta 3. punkta c) apakšpunkts. Šādāgadījumādalībvalstīm ir jānodrošinaiespējapieteikumaiesniedzējamlūgtapturēt lēmumu par pārsūtīšanu. Saskaņā ar29. panta 2. punktunoteiktātermiņa ritējumsapturēšanaslaikā nevarturpināties. Tomērapturēšanabeidzas unsešumēnešutermiņaskaitīšanaatsākas, jaiesniedzēja pārsūdzība tieknoraidīta.

255. Manšķiet,katāda 27. un29. panta interpretācija,kasešumēnešutermiņa ritējumsturpināsneatkarīginojebkādaslēmuma par pārsūtīšanu juridiskasapstrīdēšanas,būtupretrunāšīs regulasmērķimunsistēmai. Tasnozīmētu,kapārsūtīšanasprocessvarētunetikt ievērotsarilgstošutiesvedību.

256. Līdz ar to es uzskatu,ka Dublinas III regulas 29. panta 2. punktānoteiktaissešumēnešutermiņa ritējumstiekapturēts,jaapstrīdēšanaisaskaņāar27. panta 1. punktu irapturoša iedarbība minētāsregulas27. panta 3. punkta nozīmē.

257. Navskaidrs,tiešikādassekasvarētubūt attiecībā uz A. S.Tiesanavinformētaparto,kāSlovēnijairizvēlējusiesīstenotDublinasIII regulas27. panta 3. punktu.

258. Tomērnetiek apstrīdēts,kaapstākļi,kādosA. S.ieceļojaEiropasSavienībā, bijakasnepieredzēts. Tiekpiekristsarī tam,kaHorvātijasiestādesviņamatļāvaieceļotHorvātijāunviņam tāpat arībija atļautsieceļotŠengenaszonā,kadviņššķērsojaHorvātijas robežu, ieceļojotSlovēnijā. TiesassēdēSlovēnijanorādīja,ka šī atļaujatikadota,pamatojotiesuzŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktu. Šajosapstākļos, kā esmu norādījis,manšķiet,kaA. S.ieceļošananebija“nelikumīga”Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē. Viņštikareģistrēts,kadšķērsojaārējorobežu,unnekasneliecina,ka par viņubijaizdotsSISbrīdinājums. Viņš nevar tikt atgriezts uz Grieķiju (vieta, kurā viņš sākotnēji ieceļoja Eiropas Savienībā) (219). No tā izriet, kaSlovēnijairdalībvalsts,kurairatbildīgapar viņa starptautiskāsaizsardzībaspieteikumaizskatīšanusaskaņāar Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta pirmo daļu.

 Lieta C‑646/16 Jafari

259. No šo secinājumu 243. punktaizriet mansuzskats,kaJafariģimeņustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumibūtujāizskata Austrijasiestādēm,pamatojotiesuzDublinas III regulas3. panta 2. punktu. Neuzskatu,kaRietumbalkānuvalstu “caurlaišanas”politikalīdzinājāsvīzuizsniegšanai Dublinas III regulas12. panta izpratnē. Tāpatarīnebijavīzu atcelšanasDublinas III regulas14. panta izpratnē.

260. TomērJafariģimeņu locekļu ieceļošanaEiropasSavienībānotrešāsvalstsbijaatļauta, tāpat kāSavienībasiekšējorobežu šķērsošana pēc tam. Navskaidrs,vaitāsjuridiskaispamatsbijatiešiŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunkts. Neapstrīdamiirtas,kaviņiembija atļautsieceļotun viņiem patiešām palīdzējatodarītvalstskompetentāsiestādes. Nepieredzētajosapstākļos, kasattiecās uz Rietumbalkāniemno2015. gadaseptembralīdz2016. gada martam, ar to pietiek,lai DublinasIII regulas 13. panta 1. punktakritērijs nebūtu piemērojams.

261. Jafariģimenes nevar tikt atgrieztas uz Grieķiju (vieta, kurā tās sākotnēji ieceļoja Eiropas Savienībā) (220). Notāizriet,kaAustrijairparviņustarptautiskāsaizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgādalībvalstssaskaņāar DublinasIII regulas3. panta 2. punkta pirmodaļu.

 Secinājumi

262. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, manuprāt, Tiesai būtu jāatzīst šādi:

Attiecībāgan uzlietu C‑490/16 A. S.,ganlietuC‑646/16 Jafari:

1)      EiropasParlamentaunPadomes 2013. gada 26. jūnija Regula(ES)Nr. 604/2013,ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm,irjāinterpretē,atsaucoties drīzāk tikai uz minētās regulas redakciju,kontekstuunmērķiem,neviskopsakarāarcitiemSavienībastiesībuaktiem –tostarpitīpašiEiropasParlamentaunPadomes2006. gada15. marta Regulu(EK)Nr. 562/2006,ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (ŠengenasRobežukodekss),unEiropasParlamentaunPadomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,neraugoties uz to,kaminēto tiesību aktunoteikumi būtu jāņemvērāRegulasNr. 604/2013 interpretācijā,ciktāl ir jānodrošinasaskaņotībastarpdažādāmLESDV sadaļas2. nodaļas politikām;

2)      ārkārtējosapstākļos,kādostrešovalstuvalstspiederīgiemasveidāieplūdaEiropasSavienībālaikāno2015. gada beigām līdz2016. gada sākumamun tiem tikaatļautsšķērsotSavienībasārējorobežunotrešajāmvalstīm,fakts,kadažasdalībvalstisatļāvaattiecīgajiemtrešovalstuvalstspiederīgajiemšķērsotEiropasSavienībasārējorobežuunpēc tam caur šo dalībvalsti ceļot uz citāmSavienībasdalībvalstīm,laiiesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuskādākonkrētādalībvalstī,nav pielīdzināms “vīzas”izdošanaiRegulasNr. 604/2013 2. panta m) punktaun12. panta izpratnē;

3)      vārdi“pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts [..] robežu”RegulasNr. 604/2013 13. panta 1. punktāneattiecasuzsituāciju,kad trešovalstuvalstspiederīgo,kurimeklēstarptautiskuaizsardzībuEiropasSavienībā,masveidapieplūdumarezultātādalībvalstisatļaujtrešovalstuvalstspiederīgajiemšķērsotEiropasSavienībasārējorobežuunpēc tam caur šo dalībvalsti ceļot uz citām Savienības dalībvalstīm,laiiesniegtustarptautiskāsaizsardzībaspieteikumuskādākonkrētādalībvalstī;

4)      pakārtoti,jadalībvalstsatļaujtrešās valsts valstspiederīgajamieceļotsavāteritorijā,pamatojotiesuz Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktu,attiecīgaistrešās valsts valstspiederīgaisirkāds,kaspēcdefinīcijasneatbilstminētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētajiemieceļošanasnosacījumiem. Tā kāšādiieceļošanasnosacījuminavievēroti,trešās valsts valstspiederīgaisārējorobežušķērsotuformālinelikumīgi. Tomēr minētāspersonas ieceļošana de factoiratļautaunšīsatļaujaslikumīgaispamatsirŠengenasRobežukodeksa5. panta 4. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe;

5)      apstākļos, kas pastāvēja Rietumbalkānosno2015. gadabeigām līdz2016. gadasākumamatļaujatrešo valstu valstspiederīgajiemieceļotSavienībasdalībvalstuteritorijānavuzskatāmaparieceļošanu vīzu atcelšanas gadījumāRegulasNr. 604/2013 14. panta1. punkta izpratnē;

6)      pamatlietasfaktiskie apstākļineļauj izraudzīties jebkādu “atbildīgodalībvalsti” atbilstoši RegulasNr. 604/2013III nodaļai. Notāizriet,kaattiecīgiestarptautiskāsaizsardzībaspieteikumibūtujāizskatapirmajādalībvalstī,kurā šiepieteikumi iesniegti,saskaņāarminētāsregulas3. panta 2. punktu.

Par lietu A. S.,C‑490/16:

7)      Ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējsapstrīdlēmumuparpārsūtīšanu,pamatojotiesuz13. panta 1. punkta kritērija nepareizupiemērošanu, Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts irjāinterpretētādējādi,kaminētajai personai, pārsūdzotlēmumu par viņas pārsūtīšanu, irtiesībasatsauktiesuznepareizuminētā kritērija piemērošanu šīsregulasIII nodaļāparedzētāsatbildībasnoteikšanai;

8)      RegulasNr. 604/201329. panta 2. punktānoteiktāsešumēnešutermiņa ritējumstiekapturēts,jaapstrīdēšanaisaskaņāar27. panta 1. punktu irapturoša iedarbība minētāsregulas27. panta 3. punkta nozīmē.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Bulgārija un Rumānija. Krievijas Kaļiņingradas apgabala eksklāvs robežojas ar Poliju, Lietuvu un Baltijas jūru.


3 –      Tā Horvātijai, papildus robežām ar tās kaimiņvalstīm Eiropas Savienībā – Slovēniju un Ungāriju, ir arī ārējās robežas ar Bosniju un Hercegovinu, Serbiju un Melnkalni. Grieķijai ir Eiropas Savienības iekšējā robeža ar Bulgāriju un ārējās robežas ar Albāniju, bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (turpmāk tekstā – “BDR Maķedonija”) un Turciju.


4 –      Ženēvas konvencijā (skat. tālāk 19. punktu) bēgļi ir definēti kā cilvēki, kuri bēg no konflikta vai vajāšanas; termins “bēgļi” tiek lietots arī plašā nozīmē attiecībā uz cilvēkiem, kuri ir daļa no plūsmas no valsts vai reģiona, kuru ir skāris konflikts, pirms viņiem ir bijusi iespēja oficiāli pieteikties un iegūt bēgļa statusu. Migrācija ir ļoti atšķirīgs jēdziens. Starptautiskā līmenī nav vispārpieņemtas definīcijas vārdam “migrants”. Parasti tiek saprasts, ka šis termins aptver visus gadījumus, kad lēmumu par migrāciju brīvi pieņēmusi attiecīgā persona “personīgo ērtību” iemeslu dēļ un bez ārēja piespiedu faktora iejaukšanās. Tā ir būtiskā atšķirība starp “migrantiem” un “bēgļiem”. Izteiciens “migrants” tiek bieži lietots presē attiecībā uz tā sauktajiem “ekonomiskajiem migrantiem” – tiem, kuri pamet izcelsmes valsti vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ, kas nav saistīti ar “bēgļa” jēdzienu, lai mēģinātu materiāli uzlabot savas dzīves kvalitāti; skat. Starptautiskās Migrācijas organizācijas glosāriju un Eiropas Migrācijas tīkla glosāriju, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (turpmāk tekstā – “ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos”) 2016. gada 11. jūlijā sniegto paziņojumu ““Bēglis” vai “migrants” – kā ir pareizi?”.


5 –      Starp (attiecīgi) Īriju un Apvienoto Karalisti; Apvienoto Karalisti un Franciju un Beļģiju, un Apvienoto Karalisti un Nīderlandi un Vāciju.


6 –      Skageraks atdala Dāniju no tās EEZ kaimiņvalsts Norvēģijas.


7 –      Kategats un Baltijas jūra atdala Dāniju un Vāciju no Zviedrijas.


8 –      Baltijas jūra, Botnijas līcis un Somu līcis.


9 –      Somijai ir sauszemes robežas ar Zviedriju (cita Savienības dalībvalsts), Norvēģiju (EEZ valsts) un Krieviju (trešā valsts).


10 –      Šo terminu izmantoju, lai secīgi raksturotu virkni juridisko instrumentu. Vispirms bija Dublinas konvencija (Konvencija, ar ko nosaka dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm; OV 1997, C 254, 1. lpp.). Dalībvalstis parakstīja šo konvenciju Dublinā 1990. gada 15. jūnijā. Dublinas konvencija stājās spēkā 1997. gada 1. septembrī attiecībā uz 12 sākotnējām parakstītājām, 1997. gada 1. oktobrī attiecībā uz Austrijas Republiku un Zviedrijas Karalisti un 1998. gada 1. janvārī – attiecībā uz Somijas Republiku. Tā tika aizstāta ar Padomes 2003. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.; (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”). Dublinas II regula tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), un tā ir pašreizējā spēkā esošā versija.


11 –      Jāatzīmē, ka praksē tam, kuras dalībvalstis labprāt apkalpo kuras aviosabiedrības, ierodoties no kuriem galamērķiem, būs sava loma, nosakot, kurā dalībvalstī ielidojošais starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs pirmo reizi piezemēsies.


12 –      Editorial Comments, Common Market Law Review 52, Nr. 6, 2015. gada 6. decembris, 1437.–1450. lpp., citējot priekšsēdētāja vietnieka Fransa Timmermansa 2015. gada 21. oktobra vēstuli Eiropas Parlamenta S & D grupai.


13 –      Skat. Komisijas 2016. gada 10. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu (COM(2016) 85 final).


14 –      Kopā raksturotas kā “tranzīta valstis”.


15 –      “Migrācija uz Eiropu caur Rietumbalkāniem – Serbiju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, 2015. gada decembris – 2016. gada maijs” [Migration to Europe through the Western Balkans – Serbia & the Former Yugoslav Republic of Macedonia], REACH, 4. lpp. Šis maršruts tiek raksturots kā relatīvi viegls un drošs ceļš salīdzinājumā ar citiem maršrutiem; skat. minētā ziņojuma 19. lpp.


16 –      “Pie Eiropas vārtiem” [At the Gate of Europe], Senado Šelo Šabić un Sonja Borić ziņojums par bēgļiem Rietumbalkānu maršrutā. Kad trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums sasniedza robežpilsētu Šidu pie Horvātijas robežas, tika nodrošināts bezmaksas transports, lai tos aizvestu pāri robežai uz uzņemšanas centru Horvātijā.


17 –      Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmums (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 239, 146. lpp.).


18 –      Lēmuma 2015/1523 preambulas 7. apsvērums.


19 –      Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmums (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 248, 80. lpp.).


20 –      Līdz 2017. gada februārim (pārcelšanās perioda 18 mēnešu laikā) no Grieķijas un Itālijas kopumā tika pārvietoti 11 966 patvēruma meklētāji – skat. Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta ziņojumu “Padomes 2015. gada lēmumu īstenošana, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā” [Implementation of the 2015 Council decisions establishing provisional measures in the area of international protection for the benefit of Italy and of Greece], ko publicējis Eiropas Parlaments. Komisija pārcelšanas sistēmas īstenošanas līmeni ir raksturojusi kā “neapmierinošu” – Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei, Pirmais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu, 2016. gada 16. marts (COM(2016) 165 final).


21 –      Ungārija neuzskatīja, ka tā ir valsts, kas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmā saskaras ar migrāciju, un pauda viedokli, ka tā negūtu labumu no šī pasākuma. Čehijas Republika, Ungārija, Slovākija un Rumānija balsoja pret, Somija atturējās – Eiropas Parlamenta Izpētes dienests “Likumdošana par patvēruma meklētāju ārkārtas pārcelšanu Eiropas Savienībā”.


22 –      Piedalījās Albānija, Austrija, Bulgārija, Horvātija, BDR Maķedonija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Rumānija, Serbija un Slovēnija.


23 –      Komisijas 2015. gada 25. oktobra paziņojums presei IP/15/5904.


24 –      Visticamākais vērtējums, iespējams, ir tāds, ka tā bija paredzēta kā starpvalstu darbība saskaņā ar starptautiskajām, nevis Savienības tiesībām. Tomēr nav skaidrs, vai dalībvalstis saglabāja nepieciešamo kompetenci veikt šādu darbību.


25 –      Man nešķiet, ka tas pilnīgi precīzi atspoguļo situāciju. Tomēr tas apliecina, kā daži uztvēra situāciju.


26 –      Dažādi ziņojumi par situāciju ietver “Frontex paziņojumu par tendencēm un maršrutiem attiecībā uz Rietumbalkānu maršrutu”.


27 –      Tikās Austrijas, Horvātijas, BDR Maķedonijas, Serbijas un Slovēnijas policijas dienestu vadītāji. Minētā paziņojuma 5., 6. un 7. punktā ir atzīmēts, ka dalībnieki piekrita atļaut pirmoreiz ieceļot tikai personām, kuras atbilst ieceļošanas nosacījumiem Šengenas Robežu kodeksā. Irākas un Sīrijas valstspiederīgajiem tika atļauts ieceļot humānu apsvērumu dēļ – ar noteikumu, ka tie atbilst zināmiem nosacījumiem (piemēram, ka tiek pierādīta valstspiederība); un tika noteikti kopējie kritēriji, kas jāpārbauda reģistrācijas gaitā. Bija vairākas iniciatīvas Savienības līmenī un no dažādām dalībvalstīm (minētas iepriekš 12.–17. punktā). Esmu pieminējusi šo konkrēto paziņojumu, jo tas ir tieši saistīts ar jautājumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.


28 –      Parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), kas papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā kopā – “Ženēvas konvencija”).


29 –      Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”).


30 –      OV 2010, C 83, 389. lpp. (turpmāk tekstā – “Harta”). Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī Harta ir ieguvusi primāro tiesību statusu (LES 6. panta 1. punkts).


31 –      Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmums 2006/188/EK, lai noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti un attiecinātu Padomes Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un Padomes Regulas (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju, noteikumus arī uz Dāniju (OV 2006, L 66, 38. lpp.).


32 –      Nolīgums un Protokols, kas noslēgts ar Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti, ir stājies spēkā 2008. gada 1. martā (OV 2008, L 53, 5. lpp.). Tas ir apstiprināts ar Padomes 2008. gada 28. janvāra Lēmumu 2008/147/EK (OV 2008, L 53, 3. lpp.) un Padomes 2008. gada 24. oktobra Lēmumu 2009/487/EK (OV 2009, L 161, 6. lpp.). Tādējādi Dublinas sistēma ir piemērojama arī Lihtenšteinas Firstistei. Islande un Norvēģija piemēro Dublinas sistēmu, pamatojoties uz divpusējiem nolīgumiem ar Eiropas Savienību, kas ir apstiprināti ar Padomes 2001. gada 15. marta Lēmumu 2001/258 (OV 2001, L 93, 38. lpp.).


33 –      Preambulas 2., 3. un 4. apsvērums.


34 –      Preambulas 5. apsvērums.


35 –      Preambulas 7. apsvērums.


36 –      Preambulas 10., 11. un 12. apsvērumā ir sniegtas atsauces uz šādiem tiesību aktiem: i) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Kvalifikācijas direktīva”); ii) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”), un iii) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.; turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”).


37 –      Preambulas 13. un 14. apsvērums.


38 –      Preambulas 15. un 16. apsvērums.


39 –      Preambulas 19. apsvērums.


40 –      Preambulas 25. apsvērums.


41 –      Preambulas 32. apsvērums.


42 –      Preambulas 39. apsvērums.


43 –      Papildus skat. tālāk 88. punktu.


44 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (OV 2009, L 243, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīzu kodekss”).


45 –      Eurodac regula – skat. papildus šo secinājumu 43. punktu.


46 –      Šīs normas precīzā nozīme tiek aplūkota lietā Mengesteab, C‑670/16, kas pašlaik ir izskatīšanā Tiesā.


47 –      Ar 22. panta 3. punktu Komisija ir pilnvarota ieviest īstenošanas aktus, ar kuriem izveido sarakstus, kuros norādīti tiešo un netiešo pierādījumu būtiskie elementi, ar ko tiek noteikta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Dublinas III regulu; skat. šo secinājumu 44. punktu.


48 –      Jautājumi par šo tiesību normu interpretāciju tāpat ir ierosināti lietā Mengesteab, C‑670/16 (pašlaik ir izskatīšanā Tiesā).


49 –      Jautājumi par Dublinas III regulas 29. panta interpretāciju tāpat ir ierosināti lietā Shiri, C‑201/16 (pašlaik ir izskatīšanā Tiesā).


50 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regula, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (OV 2010, L 132, 11. lpp.).


51 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV 2013, L 180, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Eurodac regula”); skat. 1. pantu.


52 –      2014. gada 30. janvāra Regula, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2014, L 39, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas īstenošanas regula”).


53 –      Skat., piemēram, Hanzas savienību, kas tika izveidota noteiktu komerciālo interešu un diplomātisko privilēģiju aizsardzībai ar to saistītās pilsētās un valstīs, tādējādi atvieglojot un regulējot personu brīvu pārvietošanos saistībā ar tirdzniecību. Šī savienība oficiāli ir dibināta 1356. gadā, bet tās pirmsākumi meklējami jau 1159. gadā Lībekas atjaunošanā, ko veica Heinrihs Lauva [Heinrich der Löwe]. Tai vairāk nekā 300 gadus bija liela loma ekonomikas, tirdzniecības un politikas veidošanā Ziemeļjūras un Baltijas jūras reģionā.


54 –      1985. gada 14. jūnija Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.; turpmāk tekstā – “KĪŠN”). Šī konvencija joprojām ir spēkā, kaut arī tā daļēji ir aizstāta ar Šengenas Robežu kodeksu, ar kuru atcelts 2.–8. pants. Skat. papildus šo secinājumu 46. punktu.


55 –      No Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm 22 pilnībā piedalās Šengenas acquis, savukārt Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija piedalās procesā, lai kļūtu par pilntiesīgām dalībniecēm. Saskaņā ar Akta par Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai 4. panta 2. punktu Horvātijā jau tiek piemēroti zināmi Šengenas acquis noteikumi. Horvātijā vēl netiek piemērota SIS II, bet pašlaik tiek izskatīts priekšlikums Padomes lēmumam, lai mainītu šo situāciju, – 2017. gada 18. janvāra Priekšlikums Padomes lēmumam par Šengenas acquis noteikumu piemērošanu Šengenas Informācijas sistēmas jomā Horvātijas Republikā (COM(2017) 17 final). Lihtenšteina, Islande, Norvēģija un Šveice arī piedalās Šengenas acquis saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem ar Eiropas Savienību.


56 –      Saskaņā ar LES un LESD pievienotā 19. protokola par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, 4. pantu Īrija un Apvienotā Karaliste jebkurā brīdī var lūgt dalību dažos vai visos Šengenas acquis pasākumos. Apvienotā Karaliste personām, kas vēlas ieceļot tās teritorijā, ir tiesīga pie robežas veikt pārbaudes, ko tā uzskata par vajadzīgām (LES un LESD pievienotā 20. protokola par LESD 26. panta dažu aspektu piemērošanu Apvienotajai Karalistei un Īrijai 1. pants). Apvienotajai Karalistei ir paredzēta skaidra atkāpe no LESD 77. panta (par Savienības politiku iekšējo un ārējo robežu kontrolē). Tādējādi Līgumos ir atzīts, ka Apvienotā Karaliste kontrolē savas robežas. Saskaņā ar LES un LESD pievienotā 22. protokola par Dānijas nostāju 1. pantu minētā dalībvalsts nepiedalās tādu Padomes pasākumu noteikšanā, kas ierosināti saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu (Savienības iekšpolitika un rīcība brīvības, drošības un tiesiskuma jomā).


57 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.). Minētā regula kopš tā laika ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulu (ES) 2016/399 (OV 2016, L 77, 1. lpp.), kurai arī ir Šengenas Robežu kodeksa nosaukums. Pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā (t.i., no 2015. gada septembra līdz 2016. gada martam) bija spēkā Šengenas Robežu kodeksa iepriekšējā versija, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1051/2013 (OV 2013, L 295, 1. lpp.). Šajos secinājumos atsaukšos uz šo Šengenas Robežu kodeksa versiju.


58 –      Preambulas 2. apsvērums.


59 –      Preambulas 4. apsvērums.


60–      Preambulas 6. apsvērums.


61 –      Preambulas 7. apsvērums.


62 –      Preambulas 8. apsvērums.


63 –      Preambulas 9. apsvērums.


64 –      2004. gada 29. aprīļa Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (OV 2004, L 158, 77. lpp.).


65 –      2002. gada 13. jūnija Regula, ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV 2002, L 157, 1. lpp.).


66 –      Šengenas Robežu kodeksa 34. pantā ir uzskaitīti jautājumi, par kuriem dalībvalstīm ir jāpaziņo Eiropas Komisijai, piemēram, par uzturēšanās atļaujām un robežšķērsošanas vietām. Skat. šo secinājumu 58. punktu attiecībā uz vīzām.


67 –      Par attiecībām starp šādām vīzām un Dublinas III regulu Tiesa īsi izteicās nesenajā 2017. gada 7. marta spriedumā X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 48. punkts.


68 –      5. panta 2. punktā ir norādīts, ka neizsmeļošs to apliecinājuma dokumentu saraksts, kurus robežsargi var pieprasīt uzrādīt trešo valstu valstspiederīgajiem, lai pārliecinātos par to, vai ir ievēroti 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi, ir iekļauts I pielikumā.


69 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1987/2006 par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV 2006, L 381, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “SIS II regula”) 1. pants. Ar šo regulu tika aizstāts KĪŠN 92.–119. pants.


70 –      SIS II regulas 3. panta d) punkts.


71 –      SIS II regulas 24. panta 1. un 2. punkts. Par SIS brīdinājumu sistēmu sīkāk savas domas esmu izteikusi secinājumos lietā Ouhrami, C‑255/16, EU:C:2017:398.


72 –      SIS II regulas 24. panta 3. punkts.


73 –      1995. gada 29. maija Regula, ar ko nosaka vienotu vīzu formu(OV 1995, L 164, 1. lpp.).


74 –      2001. gada 15. marta regula (OV 2001, L 81, 1. lpp.).


75 –      Regulas Nr. 539/2001 3. pants.


76 –      Minētās kategorijas ir uzskaitītas 4. panta 1. punktā, – tās ietver, piemēram, diplomātisko pasu turētājus.


77 –      2004. gada 8. jūnija Lēmums, ar ko izveido Vīzu informācijas sistēmu (VIS) (OV 2004, L 213, 5. lpp.).


78 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regula par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (VIS regula) (OV 2008, L 218, 60. lpp.).


79 –      Skat. attiecīgi Vīzu kodeksa 2. panta 1., 2., 6. un 7. punktu.


80 –      31. panta 1. un 2. punkts.


81 –      31. panta 3. punkts.


82 –      Procedūru direktīvas 31. panta 8. punkta h) un i) apakšpunkts.


83 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.; turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”).


84 –      Attiecīgi Atgriešanas direktīvas 3. panta 1. un 2. punkts.


85 –      Lieta C‑490/16.


86 –      Lieta C‑646/16.


87 –      Skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi.


88 –      Dublinas III regulas 22. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tas, vai robeža nav šķērsota nelikumīgi, tiek noteikts, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem saskaņā ar Dublinas īstenošanas regulu. Upravno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas pirmās instances administratīvā tiesa) norāda, ka patiešām dokumentos A. S. lietā formāli nav tiešu pierādījumu par nelikumīgu ieceļošanu Horvātijā.


89 –      Skat. tālāk šo secinājumu 99. punktu par piedalīšanos kopīgajā sēdē un mutvārdu apsvērumiem.


90 –      Tā kā šķiet, ka šīs izmaiņas (uzrakstītas tikai slovēņu valodā) veica amatpersona, rīkojoties bez pieteikuma iesniedzēju ziņas vai piekrišanas, tas norāda uz spiedienu, kādā strādāja robežkontroles amatpersonas. Ģimenes sadalīšana šādi varētu radīt problēmas saskaņā ar Hartas 7. un 24. pantu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi un bērnu tiesībām. Ja šīs divas māsas ar saviem attiecīgajiem bērniem būtu nokļuvuši galu galā dažādās dalībvalstīs, iespējams, varētu rasties jautājumi saistībā ar citiem Dublinas III regulā paredzētajiem III nodaļas kritērijiem.


91 –      Skat. šo secinājumu 231. un 232. punktu.


92 –      Iespējams, ka tā var būt atsauce uz Policijas dienestu vadītāju 2016. gada 18. februārī sniegto paziņojumu (skat. iepriekš 16. punktu). Tomēr iespējams, ka tā var būt atsauce uz Eiropadomes tās pašas dienas secinājumiem. No iesniedzējtiesas lēmuma nav skaidrs, uz kuru no šiem dokumentiem ir atsauce.


93 –      Spriedumi, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, un 2016. gada 7. jūnijs, Karim, C‑155/15, EU:C:2016:410.


94 –      Dublinas III regulas 1. pants.


95 –      Skat. iepriekš 45. punktu.


96 –      “Labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēle” [forum shopping] attiecas uz patvēruma procedūru ļaunprātīgu izmantošanu, vienai un tai pašai personai iesniedzot vairākus patvēruma pieteikumus vairākās dalībvalstīs ar vienīgo mērķi pagarināt savu uzturēšanos dalībvalstīs; skat., piemēram, 2008. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2008) 820, galīgā redakcija).


97 –      “Sekundārā kustība” attiecas uz fenomenu, kad migranti, bēgļi un patvēruma meklētāji no valsts, kurā viņi vispirms ieradušies, dažādu iemeslu dēļ pārvietojas, lai lūgtu aizsardzību vai pastāvīgu pārmitināšanu citur (skat. Eiropas migrācijas tīkla “Patvēruma un migrācijas” glosāriju).


98 –      Dublinas III regulas preambulas 2., 3., 4. un 5. apsvērums.


99 –      Dublinas III regulas 8.–11. pants.


100 –      Dublinas III regulas 12., 13. un 14. pants. Ja trešās valsts valstspiederīgais starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo dalībvalsts lidostas starptautiskajā tranzīta zonā, par šāda pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā valsts (Dublinas III regulas 15. pants).


101 –      Skat. Šengenas Robežu kodeksa 7. pantu un 5. panta 1. punktu.


102 –      Šengenas Robežu kodeksa 12. panta 1. punkts. Minētais pienākums neskar tos, kuri lūdz bēgļa statusu, un neizraidīšanas principu. Skat. Procedūru direktīvas 9. panta 1. punktu attiecībā uz tiesībām palikt dalībvalstī pieteikuma par bēgļa statusu izvērtēšanas laikā un Atgriešanas direktīvas 6. pantu par dalībvalstu pienākumu atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā.


103 –      Praksē Eurodac regula netiek piemēroti konsekventi, un Komisija ir nosūtījusi vairākas administratīvās vēstules dalībvalstīm (vēstule, kas nosūtīta pirms oficiālā paziņojuma vēstules, kura tiek sūtīta pirms pārkāpuma procedūras saskaņā ar LESD 258. pantu). Skat. 2015. gada 14. oktobra COM(2015) 510 final; Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis”.


104 –      Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu gadījumos, kad ieceļošana tiek atteikta saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 13. pantu vai ja persona ir aizturēta vai notverta saistībā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu.


105 –      Skat. šo secinājumu 7.–18. punktu.


106 –      Otrais jautājums lietā C‑490/16 un pirmais jautājums lietā C‑646/16.


107 –      Otrā jautājuma a)–d) punkts un trešā jautājuma e), f) un g) punkts lietā C‑646/16.


108 –      Otrais jautājums lietā C‑490/16 un otrā jautājuma e) punkts un trešā jautājuma e) un b) punkts lietā C‑646/16.


109 –      Trešais jautājums lietā C‑490/16 un trešā jautājuma a)–h) punkts lietā C‑646/16.


110 –      Pirmais un piektais jautājums.


111 –      Ceturtais jautājums lietā C‑490/16.


112 –      Skat. šo secinājumu 12.–17. un 45. punktu.


113 –      Spriedums, 2013. gada 6. jūnijs, MA u.c., C‑648/11, EU:C:2013:367, 50. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 35. punkts.


114 –      1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgums par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti (OV 1999, C 73, 1. lpp.).


115 –      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 11. decembris, Skoma-Lux, C‑161/06, EU:C:2007:773, 38. punkts.


116 –      Skat. šo secinājumu 142.–153. punktu.


117 –      Skat. šo secinājumu 62. un 63. punktu. “Vīza” Dublinas III regulas 2. panta m) punktā ir plašāks jēdziens nekā Kodeksā.


118 –      Skat. šo secinājumu 26. punktu.


119 –      Dublinas III regulas preambulas 3. apsvērums.


120 –      Dublinas III regulas preambulas 3. apsvērums.


121 –      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, Kreis Warendorf un Osso, C‑443/14 un C‑444/14, EU:C:2016:127, 29. un 30. punkts.


122 –      Tā 2001. gada 26. jūlija priekšlikuma COM(2001) 447, galīgā redakcija, Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, paskaidrojuma rakstā Komisija raksturoja piedāvāto pasākumu kā “bloka KEPS izbūvei [..]” pievienošanu. Pēc analoģijas skat. arī spriedumu 2016. gada 17. marts, Mirza, C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 41. punkts; skat. arī Dublinas III regulas preambulas 10.–12. apsvērumu.


123 –      Skat., piemēram, Dublinas III regulas 2. panta b) un d) punktu attiecībā uz Kvalifikācijas direktīvu un Procedūru direktīvu, kā arī 28. pantu, kas attiecas uz Uzņemšanas direktīvu.


124 –      Preambulas 32. apsvērums.


125 –      Spriedumi, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 78. un 79. punkts, un 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 52. punkts.


126 –      Spriedums, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 53. punkts.


127 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 83. punkts.


128 –      Spriedums, 2013. gada 6. jūnijs, M. A. u.c., C‑648/11, EU:C:2013:367, 56.–58. punkts. Skat. arī Dublinas III regulas preambulas 2., 19. un 39. apsvērumu.


129 –      Spriedums, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 56. punkts.


130 –      Spriedums, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 59. punkts.


131 –      Skat. šo secinājumu 117.–120. punktu.


132 –      Dublinas III regulas 2. panta c) punkts.


133 –      Skat. paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam COM(2008) 820, galīgā redakcija. Tiesību normas attiecībā uz “atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu” bija ietvertas KĪŠN 7. nodaļas 28.–38. pantā.


134 –      Skat., piemēram, Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (OV 2002, L 328, 17. lpp.).


135 –      Skat. LES un LESD pievienotā 21. protokola 3. pantu un 4.a panta 1. punktu, kā arī Dublinas III regulas preambulas 41. apsvērumu.


136 –      Šādos gadījumos attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ietilpst Procedūru direktīvas piemērošanas jomā un uz viņu tiek attiecināta tās 9. pantā sniegtā aizsardzība.


137 –      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, C‑47/15, EU:C:2016:408, 48. un 49. punkts.


138 –      Skat. arī šo secinājumu 155. un nākamos punktus.


139 –      Spriedums, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 48. punkts.


140 –      KEPS pasākumiem ir tāds pats juridiskais pamats, proti, LESD 78. panta 2. punkts (konkrēti, Kvalifikācijas direktīvai tas ir LESD 78. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts, Procedūru direktīvai tas ir LESD 78. panta 2. punkta d) apakšpunkts un Uzņemšanas direktīvai – LESD 78. panta 2. punkta f) apakšpunkts). Dublinas III regulas juridiskais pamats, protams, ir LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunkts. EK līguma 63. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir minēti kā juridiskais pamats Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvai 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV 2001, L 212, 12. lpp.). Šis tiesību akts vēl nav atjaunināts: tagad atbilstīgais juridiskais pamats, kopš stājies spēkā Lisabonas līgums, būtu 78. panta 2. punkta g) apakšpunkts. Šengenas Robežu kodeksa juridiskais pamats ir LESD 77. pants, bet Atgriešanas direktīvas juridiskais pamats ir LESD 79. pants.


141 –      Vācija parasti bija vēlamais galamērķis tiem, kuru aptaujāšana tika veikta REACH ziņojumā “Migrācija uz Eiropu caur Rietumbalkāniem – Serbiju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, 2015. gada decembris – 2016. gada maijs”.


142 –      Spriedums, 2017. gada 7. marts, X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 39. punkts un tajā minētā judikatūra.


143 –      Regulas Nr. 539/2001 I pielikums.


144 –      Tas pats attiecas uz A. S., jo Sīrija ir iekļauta Regulas Nr. 539/2001 1. pielikumā kā trešā valsts, kuras pilsoņiem ir jābūt vīzai, šķērsojot Savienības ārējo robežu no trešās valsts.


145 –      Skat. šo secinājumu 62. un 63. punktu.


146 –      Kā attiecīgi paredzēts Vīzu kodeksa 20. un 24. pantā.


147 –      Vīzu kodeksa 21. pants; skat. arī šo secinājumu 60. punktu.


148 –      Skat. Regulas Nr. 767/2008 21. pantu un Dublinas III regulas preambulas 31. apsvērumu.


149 –      Skat. šo secinājumu 1.–9. punktu.


150 –      Vācu valodā un slovēņu valodā.


151 –      Angļu valodā un franču valodā.


152 –      Eiropas Padome nelegālo migrāciju nošķir no nelikumīga migranta. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju 1509(2006), terminam “nelegāls” tiek dota priekšroka, atsaucoties uz statusu vai procesu, savukārt terminam “nelikumīgs” tiek dota priekšroka, atsaucoties uz personu. No saistības ar noziedzību izriet uzskats, ka būtu jāizvairās no termina “nelegālā migrācija”, jo lielākā daļa nelikumīgo migrantu nav noziedznieki. Atrašanās valstī bez nepieciešamajiem dokumentiem lielākajā daļā valstu ir nevis noziedzīgs nodarījums, bet gan administratīvs pārkāpums. Komisija ilgu laiku atbalstīja terminu “nelegāla imigrācija”, taču pēdējā laikā atsaucas arī uz “nelikumīgu migrāciju”: šķiet, ka termini “nelegāls” un “nelikumīgs” tiek lietoti kā sinonīmi Komisijas 2017. gada 7. marta Ieteikumā (ES) 2017/432 “Kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot[Atgriešanas direktīvu]” (OV 2017, L 66, 15. lpp.).


153 –      Spriedums, 2016. gada 1. marts, Kreis Warendorf un Osso, C‑443/14 un C‑444/14, EU:C:2016:127.


154 –      Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta tekstā franču valodā arī ir izmantots cits īpašības vārds “irrégulièrement”. Procedūru direktīvas 31. panta 8. punkta h) apakšpunktā ir lietots izteiciens “est entré ou a prolongé son séjour illégalement”. Tas pats attiecas uz tekstu vācu valodā, kur Dublinas III regulas 13. panta 1. punktā ir izmantots “illegal”, bet Procedūru direktīvas 31. panta 8. punkta h) apakšpunktā – “unrechtmäßig”.


155 –      Šo sarakstu mērķis ir nodrošināt nepārtrauktību starp Dublinas konvenciju un tiesību aktiem, ar kuriem tā aizstāta, – skat. Dublinas īstenošanas regulas preambulas 2. apsvērumu.


156 –      Dublinas III regulas 22. panta 4. punktā ir noteikts, ka prasībai par pierādījumiem nebūtu jāpārsniedz šās regulas pareizai piemērošanai vajadzīgais, – skat. arī 22. panta 5. punktu.


157 –      Eurodac regulas 1. pants.


158 –      Eurodac regulas 9. pants.


159 –      Eurodac regulas 14. panta 1. punkts.


160 –      Dublinas īstenošanas regulas II pielikuma A saraksta 7. punkta pirmais ievilkums. Ņemot vērā, ka pirkstu nospiedumus noņemošā dalībvalsts saskaņā ar Dublinas III regulas 13. panta 1. punktu tad kļūst atbildīga par jebkāda turpmākā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izlemšanu, tas faktiski var darboties kā kavēklis stingrai Eurodac regulas piemērošanai.


161 –      Dublinas III regulas juridiskais pamats ir LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunkts. Jāatzīmē, ka 78. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir aplūkota kopēja pagaidu aizsardzības sistēma pārvietotām personām to liela pieplūduma gadījumā, – skat. Direktīvu 2001/55/EK. Tā kā šī direktīva tika pieņemta pirms 2009. gada Lisabonas līguma, šī tiesību akta preambulas apsvērumos minētā numerācija attiecas uz EK līguma 63. panta a) un b) punktu.


162 –      ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos norāda, ka “Dublinas regula ir vienīgais reģionālais dokuments, kas reglamentē atbildības par patvēruma meklētājiem noteikšanu, un ir svarīgs rīks, lai patvēruma meklētāji varētu atkalapvienoties ar savu ģimeni Eiropas Savienības teritorijā”. ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos piezīmes par Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2016) 270), 6. lpp.


163 –      Atbilstošās tiesības ir paredzētas ECPAK 3. pantā.


164 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 94. punkts.


165 –      “Dublinas sistēmas reforma” [“The Reform of the Dublin System”], ko publicējis Eiropas Komisijas Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts.


166 –      III nodaļas nosacījumi par ieceļošanas kritērijiem, it īpaši tagadējais Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts, ir izstrādāti, pamatojoties uz tiem pašiem principiem, kādi bija KĪŠN (it īpaši tā bijušajā 30. panta e) punktā), proti, domu, ka teritorijā, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās saskaņā ar Līgumu, katra dalībvalsts ir atbildīga pret visām pārējām dalībvalstīm par savu rīcību attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos un tai ir jācieš tās sekas solidaritātes un vienlīdzīgas sadarbības garā. Saistībā ar Dublinas II regulu skat. paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam COM(2001) 447; skat. arī paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam COM(2008) 820. Skat. arī šo secinājumu 129. punktu attiecībā uz Dublinas tiesību aktu izcelsmes nozīmi.


167 –      Šo pieplūdumu veidoja arī cilvēki, kuri nebija šo valstu valstspiederīgie, kā arī tie, kuri nebija spiesti migrēt vajāšanas dēļ; skat. it īpaši šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi un 7. punktu.


168 –      Saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu dalībvalstīm r jāievēro noteikti starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas standarti, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīves līmeni un salīdzināmus dzīves apstākļus visā Eiropas Savienībā. To darot, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, piemēram, Ženēvas konvencijai un ECPAK.


169 –      Skat. šo secinājumu 212. zemsvītras piezīmi.


170 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 86. punkts, tagad kodificēts kā Dublinas III regulas 3. panta 2. punkts.


171 –      Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu, COM(2016) 85 final.


172 –      COM(2008) 820 final.


173 –      Skat. šo secinājumu 96. zemsvītras piezīmi.


174 –      A. S. ieceļoja Horvātijā no Serbijas noteiktā robežšķērsošanas punktā: skat. šo secinājumu 71. punktu. Jafari ģimeņu locekļi ieceļoja Horvātijā no Serbijas pēc tam, kad bija veiktas dažas provizoriskas pārbaudes, lai konstatētu, vai viņi patiešām ir Afganistānas valstspiederīgie un tāpēc tiešām varētu pretendēt uz starptautisku aizsardzību: skat. šo secinājumu 86. punktu.


175 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 94. punkts; skat. arī šo secinājumu 231.–242. punktu.


176 –       Skat. šo secinājumu 1. un 2. punktu.


177 –      Skat. arī paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam “Dublinas IV regulai” –Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2016) 270 final, 2016. gada 4. maijs).


178 –      Šengenas Robežu kodeksa 3. pants.


179 –      Tas ir, ieceļošana ne vairāk kā uz 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā (skat. Vīzu kodeksu). Šengenas Robežu kodeksā nav noteikumu par ilgtermiņa uzturēšanos.


180 –      Skat. arī Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu.


181 –      Skat. arī Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu.


182 –      Skat. arī Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu.


183 –      Skat. attiecīgi Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu.


184 –      Skat. šo secinājumu 54. punktu.


185 –      Persona, kura ir šķērsojusi robežu “nelikumīgi” un kurai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir jāaiztur, un uz to attiecas atgriešanas procedūras saskaņā ar Atgriešanas direktīvu.


186 –      Priekšlikums Padomes Regulai, ar ko izveido Kopienas kodeksu par noteikumiem, kas regulē personu pārvietošanos pāri robežām, 2004. gada 26. maijs, COM(2004) 391, galīgā redakcija, 8. lpp.


187 –      Grozījums, ko ieviesa Eiropas Parlaments, tika uzskatīts par nepieciešamu, lai ņemtu vērā “humānus apsvērumus vai ārkārtējas situācijas kā pamatotus iemeslus, lai atkāptos no pamatnoteikumiem”: skat. Eiropas Parlamenta ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Kopienas kodeksu par noteikumiem, kas regulē personu pārvietošanos pāri robežām, A6‑0188/2005, galīgā redakcija, 71. un 74. lpp.


188 –      Secinājumi lietā X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:93, 130. punkts saistībā ar Vīzu kodeksa 25. pantu.


189 –      Regulas Nr. 539/2001 1. panta 1. punkts.


190 –      Regulas Nr. 539/2001 1. panta 2. punkts un II pielikums. Izlases veidā minēšu dažas tur uzskaitītās valstis – Albānija, Andora, Brazīlija, Kanāda, Izraēla un Japāna.


191 –      Skat. šo secinājumu 59. punktu.


192 –      Skat. šo secinājumu 59. punktā minētās Regulas Nr. 539/2001 1. pantu un I pielikumu.


193 –      A. S. neatsaucas uz Dublinas III regulas 14. pantu. Taču kārtības labad jāpiebilst, ka viņa gadījumā nostāja būtu tāda pati, jo kā Sīrijas valstspiederīgajam arī viņam ir jābūt vīzai, lai ieceļotu Eiropas Savienībā; skat. Regulas Nr. 539/2001 I pielikumu un skat. arī šo secinājumu 194. punktu.


194 –      Skat. šo secinājumu 16. punktu.


195 –      Skat. šo secinājumu 10. un 11. punktu.


196 –      Šajā sanāksmē piedalījās vadītāji, kuri pārstāvēja Albāniju, Austriju, Bulgāriju, Horvātiju, BDR Maķedoniju, Vāciju, Grieķiju, Ungāriju, Rumāniju, Serbiju un Slovēniju. Paziņojuma forma ir “17 punktu plāns pragmatiskiem un operatīviem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka cilvēki netiek atstāti, lai rūpētos paši par sevi lietū un aukstumā”. Tas tika izdots kā paziņojums presei IP/15/5904.


197 –      Tika ieviesti noteikti pasākumi, kas tika uzskatīti par solidaritātes aktiem LESD 80. panta nozīmē, proti, Padomes Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601. Tomēr netika izmantots Dublinas III regulas 33. pants.


198 –      Der Tagespiegel (Andrea Dernbach), 2015. gada 26. augusts.


199 –      The Financial Times, 2016. gada 20. janvāris. Par to, vai šis secinājums ir vai nav pareizs, skat. manu piezīmi šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē.


200 –      Skat. šo secinājumu 13.–17. punktu.


201 –      Skat. šo secinājumu 175. punktu par Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta vērtējumu.


202 –      Skat. šo secinājumu 55. zemsvītras piezīmi.


203 –      “Pie Eiropas vārtiem” [“At the Gate of Europe”], ziņojums par bēgļiem Rietumbalkānu maršrutā, Senado Šelo Šabić un Sonja Borić, 11. lpp. Pamatojoties uz “Balkānu maršruts pretējā virzienā – patvēruma meklētāju atgriešana Horvātijā saskaņā ar Dublinas sistēmu” [The Balkan route reversed – the return of asylum seekers to Croatia under the Dublin System] minētajiem Eurostat datiem, ziņojumā (datēts ar 2016. gada 15. decembri; to publicēja Eiropas Padome bēgļu un izsūtīto personu jautājumos un Patvēruma informācijas datubāze) tika norādīts, ka Horvātijas uzņemšanas sistēma un patvēruma procedūra trešo valstu valstspiederīgajiem, kas lūdz starptautisko aizsardzību, netika izstrādāta ar mērķi reaģēt uz “lielu patvēruma meklētāju skaitu”.


204 –      Skat. Dublinas III regulas preambulas 5. apsvērumu; skat. arī Procedūru direktīvas 31. panta 1.–3. punktu.


205–      Uzņemšanas direktīva – skat. arī Dublinas III regulas preambulas 10.–12. apsvērumu.


206 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865.


207 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 84. un 85. punkts.


208 –      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 86. punkts. Tagad šis princips ir kodificēts Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā.


209 –      2015. gadā Dublinas pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējus kopējais skaits bija 943, bet pārsūtīšana ir notikusi ne vairāk kā 24 gadījumos [EUROSTAT]. No 2016. gada 1. janvāra līdz 30. novembrim Horvātija saņēma 3793 šādus pieprasījumus, kas nāca galvenokārt no Austrijas, Vācijas un Šveices. 2015. gadā Horvātijas patvēruma departamentā strādāja tikai trīs amatpersonas. Vissmagākajā krīzes laikā to skaits pieauga līdz pieciem, kuri strādāja ar Dublinas sistēmas lietām. Skat. “Balkānu maršruts pretējā virzienā – patvēruma meklētāju atgriešana Horvātijā saskaņā ar Dublinas sistēmu”, minēts 201. zemsvītras piezīmē, 27. lpp.


210 –      “Pie Eiropas vārtiem”, ziņojums par bēgļiem Rietumbalkānu maršrutā, Senado Šelo Šabić un Sonja Borić, 14.–16. lpp.


211 –       447 791 trešo valstu valstspiederīgais šķērsoja Slovēniju no 2015. gada beigām līdz 2016. gada sākumam, bet tur starptautiskās aizsardzības pieteikumus iesniedza tikai 471 no tiem.


212 –      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 88.–90. punkts un tajos minētā judikatūra. Skat. nesenāku Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, 2014. gada 4. novembris, Tarakhel pret Šveici (EC:ECHR:2014:1104JUD 002921712). Vēl nav konstatētas sistēmiskas grūtības patvēruma sistēmā attiecībā uz Horvātiju vai Slovēniju.


213 –      Saistībā ar A. S. skat. šo secinājumu 71. un 72. punktu. Saistībā ar Jafari ģimenēm skat. šo secinājumu 85.–88. punktu.


214 –      Skat. šo secinājumu 186.–189. punktu.


215 –      Gil Mogades, S. “The discretion of States in the Dublin III system for determining responsibility for examining applications for asylum”, no: International Journal of Refugee law, 27. sējums, Nr. 3, 433.–456. lpp.


216 –      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409.


217 –      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 61. punkts.


218 –      Skat. Dublinas III regulas 18. pantu un Procedūru direktīvas 31. pantu.


219 –      Skat. šo secinājumu 187. punktu.


220 –      Skat. šo secinājumu 187. punktu.