Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 16. decembra spriedumu lietā T-48/11 British Airways plc/Eiropas Komisija 2016. gada 26. februārī iesniedza British Airways plc

(lieta C-122/16 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: British Airways plc (pārstāvji – J. Turner, QC, R. O'Donoghue, Barristers, A. Lyle-Smythe, Solicitor)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu, ciktāl ar to apstrīdētā Eiropas Komisijas lēmuma atcelšanas apjoms ir attiecināts tikai uz British Airways sākotnējā prasībā atcelt tiesību aktu minēto prasījumu;

atcelt Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu

pilnībā atcelt Eiropas Komisijas lēmumu; un

piespriest British Airways atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo apelācijas sūdzību British Airways plc lūdz daļēji atcelt Tiesas 2015. gada 16. decembra spriedumu lietā T-48/11 British Airways plc/Eiropas Komisija. Ar šo spriedumu daļēji tika atcelts Komisijas 2010. gada 9. novembra Lēmums C(2010) 7694, galīgā redakcija, lietā COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi, ciktāl tas attiecas uz British Airways.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus.

1.    Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot non ultra petita konceptu, lai ierobežotu savu rīcību, kaut gan Vispārējā tiesa bija pati uzskatījusi, ka pastāv būtiskas sabiedriskās kārtības nepilnības, kas Eiropas Komisijas lēmumu padara pilnībā prettiesisku. Pati pēc savas iniciatīvas izvirzot sabiedriskās kārtības jautājumu un izlemjot tajā izskatāmo lietu, pamatojoties uz šo jautājumu, Vispārējā tiesa neesot spriedusi ultra petita, un tādējādi esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka to ierobežo non ultra petita princips, kad tā lēma par sava nolēmuma sekām sprieduma rezolutīvajā daļā.

2.    Ar otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pat ja non ultra petita princips būtu piemērojams, Vispārējai tiesai esot bijis jānolemj, ka tai bija tiesības – un pat pienākums – atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā, lai tās secinājumi, – ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, ar ko ir pārkāptas augtāka juridiska spēka tiesību normas, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētais likumības un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principi, – radītu sekas.

____________