TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2004. gada 16. novembrī (*)
Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu – TRIPS līguma 2. panta 1. punkts, 16. panta 1. punkts un 70. pants – Preču zīmes – Preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību apjoms – Apzīmējuma kā komercnosaukuma šķietama izmantošana
Lieta C‑245/02
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Korkein oikeus (Somija), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 3. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2002. gada 5. jūlijā, tiesvedībā
Anheuser-Busch, Inc.
pret
Budĕjovický Budvar, národní podnik.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), A. Ross [A. Rosas] un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši K. Gulmans [C. Gulman] un K. Šīmans [K. Schiemann], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. Šīmans [K. Schiemann],
ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],
sekretāre M. Muhika Arsamendi [M. Múgica Arzamendi], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 27. aprīlī,
ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:
– Anheuser-Busch Inc. vārdā – R. Hilli [R. Hilli], Asianajaja, D. Olgarts [D. Ohlgart] un B. Gēbels [B. Goebel], Rechtsanwälte,
– Budĕjovický Budvar, národní podnik vārdā – P. Bakstrems [P. Backström] un P. Eskola [P. Eskola], Asianajajat,
– Somijas vadības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – E. Pāsivirta [E. Paasivirta] un R. Raits [R. Raith], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 29. jūnijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) 2. panta 1. punktu, 16. pantu 1. punktu un 70. pantu, kas ietverts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu 1 C pielikumā (turpmāk tekstā – “PTO līgums”), kas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK, panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp., 214. punkts).
2 Šis lūgums tika iesniegts prāvas ietvaros starp Anheuser-Busch, Inc. (turpmāk tekstā – “Anheuser‑Busch”), kas dibināta Saint Louis, Misūrī (Amerikas Savienotajās Valstīs), un Budĕjovický Budvarnárodní podnik (turpmāk tekstā – “Budvar”), kas dibināta pilsētā Česke Budějovice (Čehijas Republikā), par etiķetēm, ar kādām pēdējā tirgoja savu alu Somijā, un kas, pēc Anheuser‑Busch uzskatiem, veido “Budweiser”, “Bud”, “Bud Light” un “Budweiser King of Beers”, preču zīmju, kuru īpašnieks Anheuser-Busch ir šajā valstī, pārkāpumu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Parīzes 1883. gada 20. marta Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kas pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā (Recueil des traités des Nations unies, vol. 828, Nr. 11847, 108. lpp.), turpmāk tekstā – “Parīzes Konvencija”, 8. pants paredz:
“Firmas nosaukums tiek aizsargāts visās Savienības dalībvalstīs bez obligātas pieteikuma iesniegšanas vai reģistrācijas neatkarīgi no tā, vai tas ir preču zīmes sastāvdaļa vai nav.”
4 PTO līgums un TRIPS līgums, kas ir PTO līguma neatņemama daļa, stājies spēkā 1995. gada 1. janvārī. Tomēr atbilstoši TRIPS līguma 65. panta 1. punktam dalībvalstij obligāti jāpiemēro šī līguma nosacījumi pirms vispārējā viena gada termiņa izbeigšanās pēc PTO līguma stāšanās spēkā, proti, no 1996. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “piemērošanas termiņš”).
5 TRIPS līguma 1. panta 2. punkts ar nosaukumu “Pienākumu būtība un darbības sfēra”, paredz:
“Šī Līguma nolūkiem termins “intelektuālais īpašums” attiecas uz visām intelektuālā īpašuma kategorijām, ko regulē II nodaļas 1.–7. sadaļa.”
6 Minētā līguma 2. pants ar nosaukumu “Intelektuālā īpašuma konvencijas” paredz:
“1. Attiecībā uz šī Līguma II, III un IV nodaļu Dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas (1967) 1.–12. un 19. pantu.
2. Neviens šī Līguma I–IV nodaļas nosacījums neierobežo pastāvošās saistības, ko Dalībvalstis varētu būt uzņēmušās viena pret otru saskaņā ar Parīzes Konvenciju, Bernes Konvenciju, Romas Konvenciju un Līgumu par intelektuālo īpašumu attiecībā uz integrālajām shēmām.”
7 TRIPS līguma 15. panta ar nosaukumu “Aizsargājamais saturs”, kas ietverts šī līguma II nodaļas 2. sadaļā un kas regulē normas par preču zīmju pastāvēšanu, darbības spēku un tiesību piemērošanu, 1. punkts paredz:
“Jebkura zīme [apzīmējums] vai jebkura apzīmējumu kombinācija, kas dod iespēju atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem, var veidot preču zīmi. Šādiem apzīmējumiem, piemēram, vārdiem, kas ietver personu vārdus, burtus, skaitļus, figurālus elementus un krāsu kombinācijas, kā arī jebkurai šādu apzīmējumu kombinācijai ir tiesības tikt reģistrētai kā preču zīmei. [..]”
8 Minētā līguma 16. pants ar nosaukumu “Piešķirtās tiesības” 1. punktā paredz:
“Reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības neļaut nevienai trešai personai, kas nav saņēmusi īpašnieka piekrišanu, izmantot identisku vai līdzīgu apzīmējumu tādu preču vai pakalpojumu tirdzniecībā, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta konkrētā preču zīme, ja šāda izmantošana varētu izraisīt iespējamu neskaidrību. Ja identiskām precēm vai pakalpojumiem tiek izmantoti identiski apzīmējumi, tiek prezumēts, ka pastāv iespēja tos sajaukt. Iepriekš minētās tiesības nekaitē nevienām pastāvošām pirmtiesībām [agrākām pastāvošām tiesībām], kā arī neietekmē Dalībvalstu iespējas piešķirt tiesības, pamatojoties uz apzīmējuma izmantošanu.”
9 Saskaņā ar TRIPS līguma 17. pantu ar nosaukumu “Izņēmumi”:
“Dalībvalstis var noteikt ierobežotus izņēmumus attiecībā uz tiesībām, ko piešķir preču zīme, tādus kā aprakstošo terminu godīga izmantošana, ar nosacījumu, ka šādu izņēmumu gadījumā tiek ievērotas preču zīmes īpašnieka un trešo pušu likumīgās intereses.”
10 Šī līguma 70. pants ar nosaukumu “Esošā satura aizsardzība” paredz:
“1. Šis Līgums neuzliek saistības attiecībā uz darbību, kas notikusi pirms Līguma piemērošanas brīža attiecīgajā Dalībvalstī.
2. Ja šis Līgums neparedz citādi, šis Līgums uzliek saistības attiecībā uz visu saturu, kas eksistē šī Līguma piemērošanas brīdī attiecīgajā Dalībvalstī un kas ir aizsargāts šajā Dalībvalstī minētajā brīdī, vai kas atbilst vai turpmāk varētu atbilst aizsardzības kritērijiem saskaņā ar šī Līguma noteikumiem. [..]
[..]
4. Attiecībā uz jebkuru darbību saistībā ar specifiskiem objektiem, kuri ietver sevī aizsargāto saturu, kas aizskar kādas tiesības saskaņā ar likumdošanas noteikumiem atbilstoši šim Līgumam, un kura bija sākta, vai attiecībā uz kuru ir veiktas ievērojamas investīcijas, pirms šī Dalībvalsts akceptēja PTO Līgumu, jebkura Dalībvalsts var noteikt tiesību īpašnieka rīcībā esošo tiesiskās aizsardzības līdzekļu ierobežošanu attiecībā uz šādas darbības turpinājumu pēc šī Līguma piemērošanas brīža šajā Dalībvalstī. Šādos gadījumos Dalībvalsts vismaz nodrošina taisnīgas kompensācijas izmaksu
[..]”
Kopienu tiesības
11 Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), mērķis saskaņā ar tās pirmo apsvērumu ir tuvināt valstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, lai novērstu pastāvošās pretrunas, kas var kavēt preču brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai un var izraisīt konkurences traucējumus kopējā tirgū.
12 Tomēr, kā izriet no Direktīvas 89/104 trešā apsvēruma, nav vajadzīgs uzsākt dalībvalstu tiesību aktu par preču zīmēm visaptverošu tuvināšanu.
13 Direktīvas 89/104 5. pants, kura mērķis principā ir noteikt ar preču zīmēm piešķirto tiesību aizsardzības apjomu, tā 1., 2., 3. un 5. punktā nosaka:
“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu izmantot komercdarbībā:
a) jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.
2. Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka īpašniekam ir tiesības aizkavēt visas trešās personas, kam nav tā piekrišanas, izmantot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tiem, kam šī preču zīme reģistrēta, ja pēdējai ir reputācija dalībvalstī un ja šī apzīmējuma nepamatota izmantošana rada negodīgas priekšrocības, kas izriet no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, vai kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.
3. Saskaņā ar šī panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:
a) apzīmējuma piestiprināšanu precēm vai to iepakojumam;
[..].
5. Šā panta 1.–4. punkts neietekmē normas nevienā dalībvalstī attiecībā uz aizsardzību pret šā apzīmējuma izmantošanu citos nolūkos, nevis preču un pakalpojumu atšķiršanai, ja apzīmējuma nepamatota izmantošana rada negodīgas priekšrocības, kas izriet no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai kaitē preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.”
14 Direktīvas 89/104 6. pants ar nosaukumu “Preču zīmes darbības ierobežojumi” 1. punktā paredz:
“1. Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā:
a) viņa paša vārdu vai adresi;
[..]
ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.”
Valsts tiesības
Preču zīmju tiesības
15 Atbilstoši 1964. gada 10. janvāra Tavaramerkkilaki (likums par preču zīmēm), 7/1964, turpmāk tekstā – “Tavaramerkkilaki”, 3. panta 1. daļai:
“Visas personas komerciālas darbības ietvaros var izmantot savu uzvārdu, savu adresi vai komercnosaukumu kā savu preču komercsimbolu, izņemot gadījumus, ja šī simbola izmantošana var izraisīt sajaukšanu ar trešās personas aizsargātu preču zīmi vai tās vārdu, adresi vai komercnosaukumu, ko trešā persona likumīgi izmanto savā komercdarbībā.”
16 Tavaramerkkilaki 4. panta pirmā daļa paredz:
“Tiesības uzlikt atšķirības apzīmējumu savām precēm, kas paredzētas šī likuma 1.–3. pantā, pieprasa, lai persona, kas nav šī apzīmējuma īpašnieks komercdarbībā savu preču apzīmēšanai uz precēm vai to iepakojumiem, reklāmā vai darījumu dokumentos vai kādā citā veidā, ieskaitot mutvārdu izmantojumā, neizmantotu apzīmējumu, kas varētu izraisīt sajaukšanu.
[..]”
17 Tavaramerkkilaki 6. panta 1. daļa nosaka:
“Uzskata, ka apzīmējumi var radīt iespēju sajaukt šī likuma nozīmē tikai tad, ja tie apzīmē identiska vai līdzīga veida preces.”
18 Saskaņā ar Tavaramerkkilaki 7. pantu, ja vairākas personas apgalvo, ka tām ir ekskluzīvās tiesības uzlikt savām precēm apzīmējumus, kas var tikt sajaukti, priekšroka ir personai, kas var pierādīt agrāku tiesisko pamatu, ja vien tiesības, uz kurām atsaucas, nav zaudētas, piemēram, īpašnieka pasivitātes dēļ.
19 Atbilstoši Tavaramerkkilaki 14. panta pirmās daļas 6. punktam nereģistrē preču zīmes, kas var tikt sajauktas ar aizsargātu komercnosaukumu, sekundāru apzīmējumu vai cita tirgus dalībnieka preču zīmi
20 Iensiedzējtiesa norāda, ka valsts likumdevējs ir uzskatījis, ka Tavaramerkkilaki ir atbilstošs TRIPS līgumam un tādēļ nav nepieciešams tajā izdarīt grozījumus. Tāpat valsts likumdevējs esot uzskatījis, ka Tavaramerkkilaki noteikumi attiecībā uz preču zīmju sajaukšanas iespēju ar identiskiem vai līdzīgiem preču zīmju veidiem atbilst Direktīvai 189/104 un ka tie var palikt negrozīti.
Tiesības attiecībā uz komercnosaukumu
21 Saskaņā ar 1979. gada 2. februāra Toiminimilaki (likums par komercnosaukumiem), 128/79, turpmāk tekstā – “Toiminimilaki”, 2. panta 1. punktu ekskluzīvās tiesības izmantot komercnosaukumu iegūst ar šī nosaukuma reģistrāciju vai tā atzīšanu izmantošanas rezultātā.
22 Toiminimilaki 2. panta 3. punkts nosaka:
“Tiek pieņemts, ka komercnosaukums ir atzīts izmantošanas rezultātā, ja tas ir vispārpazīstams attiecīgajā tirgus dalībnieka darbības vidē.”
23 Iesniedzējtiesa norāda, ka tās judikatūrā Parīzes Konvencijas 8. pants tiek interpretēts tā, ka šis noteikums papildus Somijā reģistrētiem vai izmantošanas rezultātā atzītiem komercnosaukumiem aizsargā ārvalstu komercnosaukumus, kas reģistrēti citās valstīs, kuras pievienojušās minētajai konvencijai, kā arī komercnosaukumā ietvertos aksesuāros apzīmējumus. Saskaņā ar šo judikatūru šādu ārvalstu komercnosaukumu aizsardzība tomēr ir pakļauta nosacījumam, ka komercnosaukumam “raksturīgākais” elements vismaz zināmā mērā ir pazīstams attiecīgajā profesionālajā vidē Somijā.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
24 Anheuser‑Busch ir preču zīmju, kas attiecas uz alu “Budweiser”, “Bud”, “Bud Light” un “Budweiser King of Beers” un kas reģistrētas laika posmā no 1985. gada 5. jūnija līdz 1992. gada 5. augustam, īpašnieks Somijā. Pirms preču zīmes, proti – “Budweiser”, reģistrācijas lūgums ir iesniegts 1980. gada 24. oktobrī.
25 1967. gada 1. februārī Budvar ierakstīja savu komercnosaukumu Čehoslovākijas komercreģistrā. Šī reģistrācija tika izdarīta čehu valodā (“Budĕjovický Budvar, národní podnik”), angļu valodā (“Budweiser Budvar, National Corporation”) un franču valodā (“Budweiser Budvar, Entreprise nationale”). Turklāt Budvar bija preču zīmju attiecībā uz alu “Budvar” un “Budweiser Budvar” īpašnieks Somijā, kas, attiecīgi, reģistrētas 1962. gada 21. maijā un 1972. gada 13. novembrī, bet Somijas tiesas pasludināja tās par zaudētām tiesībām, pamatojoties uz to neizmantošanu.
26 Ar prasību, kas celta 1996. gada 11. oktobrī Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa, Somija), Anheuser‑Busch lūdz aizliegt Budvar uzturēt vai atjaunot Somijā preču zīmju “Budĕjovický Budvar”, “Budweiser Budvar”, “Budweiser”, “Budweis”, “Budvar”, “Bud” un “Budweiser Budbraü” izmantošanu kā Budvar ražotā alus komercializēšanas un tirdzniecības apzīmējumu. Anheuser‑Busch turklāt pieprasīja atcelt visus nosaukumus, kas ir pretrunā šim aizliegumam, un piespriest Budvar atlīdzināt zaudējumus un procentus par šo preču zīmju tiesību pārkāpumu.
27 Šajā sakarā Anheuser‑Busch norādīja, ka Budvar izmantotie apzīmējumi var tikt sajaukti Tavaramerkkilaki nozīmē ar tā preču zīmēm, jo minētie apzīmējumi un preču zīmes apzīmē identiskus vai līdzīgus preču veidus.
28 Ar šo pašu prasību Anheuser‑Busch turklāt lūdza, lai aizliedz Budvar, nosakot ar soda naudu atbilstoši Toiminimilaki, Somijā izmantot komercnosaukumus “Budĕjovický Budvar, národní podnik”, “Budweiser Budvar”, “Budweiser Budvar, national enterprise”, “Budweiser Budvar, Entreprise nationale” un “Budweiser Budvar, National Corporation” tādēļ, ka to iespējams sajaukt ar viņa preču zīmēm.
29 Budvar savai aizstāvībai norāda, ka Somijā izmantotā apzīmējuma tā alus komercializācijai nevar sajukt ar Anheuser‑Busch preču zīmēm. Attiecībā uz apzīmējumu “Budweiser Budvar” Budvar turklāt uzsver, ka viņa komercnosaukuma reģistrācija gan čehu, gan angļu un franču valodā atbilstoši Parīzes Konvencijas 8. pantam piešķir viņam agrākas tiesības Somijā, salīdzinot ar Anheuser‑Busch preču zīmēm, un ka viņa tiesības tātad ir aizsargātas saskaņā ar šiem noteikumiem.
30 Savā 1998. gada 1. oktobra spriedumā Helsingin käräjäoikeussecināja, ka Budvar Somijā izmantotās pudeļu etiķetes, un jo īpaši dominējošais apzīmējums “Budĕjovický Budvar”, tostarp ņemot vērā to vispārīgo izskatu, bija tik atšķirīgas no Anheuser‑Busch preču zīmēm, ka attiecīgās preces nevarēja sajaukt.
31 Turklāt tā nolēma, ka apzīmējums “BREWED AND BOTTLED BY THE BREWERY BUDWEISER BUDVAR national enterprise”, kas norādīts uz etiķetēm zem minētā dominējošā apzīmējuma ar ievērojami mazākiem burtiem, netiek izmantots kā preču zīme, bet vienīgi kā norāde uz alus darītavas komercnosaukumu. Šajā sakarā tā uzskatīja, ka Budvar ir tiesības izmantot šo apzīmējumu, jo tas ir viņa komercnosaukuma versija angļu valodā, kas reģistrēts kā tāds, kurš bijis, atbilstoši liecinieku liecībām un vismaz zināmā mērā, pazīstams ieinteresētajā profesionālajā vidē Anheuser‑Busch preču zīmes reģistrācijas laikā tā, ka tas bauda Parīzes Konvencijas 8. panta aizsardzību arī Somijā.
32 Apelācijā Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija) savā 2000. gada 27. jūnija spriedumā nosprieda, ka iepriekš minētās liecinieku liecības nav pietiekamas, lai apliecinātu, ka Budvar komercnosaukuma versija angļu valodā vismaz zināmā mērā ir bijusi pazīstama ieinteresētajā profesionālajā vidē Somijā pirms Anheuser‑Busch preču zīmes reģistrācijas. Rezultātā tā atcēla Helsingin käräjäoikeus spriedumu tajā daļā, kur šī tiesa uzskatīja, ka Budvar komercnosaukuma versijai angļu valodā būtu Somijā jābauda Parīzes Konvencijas 8. panta aizsardzība.
33 Kā Anheuser‑Busch, tā Budvar iesniedza kasācijas sūdzību Korkein oikeus (Somijas Augstākā tiesa) pret Helsingin hovioikeus spriedumu, pamatojoties būtībā uz tiem pašiem argumentiem, kas jau bija minēti pirmajā instancē un apelācijā.
34 Savā lēmumā par prejudiciālā jautājumu iesniegšanu Korkein oikeus secina, ka no 2000. gada 14. decembra sprieduma Dior u.c. (C‑300/98 un C‑392/98,Recuiel, I‑11307. lpp) 35. punkta izriet, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt TRIPS līguma noteikumus, ja tos var piemērot gan situācijām, kas izriet no valsts tiesībām, gan arī situācijām, kas izriet no Kopienu tiesībām, kā tas ir preču zīmju jomā.
35 Iesniedzējtiesa piebilst, ka tā paša sprieduma 47.–49. punktā Tiesa nosprieda, ka jomās, kurās ir piemērojams TRIPS līgums, pastāv situācija, uz kuru attiecas Kopienu tiesības, ja runa ir par nozari, ko Kopiena jau ir noregulējusi, bet ne gadījumā, ja runa ir par nozari, ko Kopiena vēl nav noregulējusi un kura tātad ir dalībvalstu kompetencē.
36 Atbilstoši Korkein oikeus viedoklim, TRIPS līguma noteikumi preču zīmju jomā attiecas uz nozari, ko Kopienas jau ir noregulējušas un kas tātad ir pakļauta Kopienu tiesībām. Turpretī komercnosaukumu jomu Kopienas līdz šim vēl nav noregulējušas.
37 Attiecībā uz TRIPS līguma piemērojamību ratione temporis pamata prāvā iesniedzējtiesa norāda, ka no 2001. gada 13. septembra sprieduma Schieving‑Nijstad u.c. (C‑89/99, Recueil, I‑5851. lpp) 49. un 50. punkta izriet, ka TRIPS līgums saskaņā ar tā 70. panta 1. punktu ir piemērojams ar nosacījumu, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums turpinās pēc brīža, kad TRIPS līguma noteikumi ir kļuvuši piemērojami attiecībā uz Kopienu un dalībvalstīm.
38 Iesniedzējtiesa turklāt konstatē, ka TRIPS līguma 70. panta 2. punkts paredz, ka, izņemot minētā līguma pretējos noteikumus, tas rada pienākumus attiecībā uz visiem pastāvošiem objektiem tā piemērošanas brīdī attiecīgajā dalībvalstī, kas šajā dalībvalstī tiek aizsargāti konkrētajā brīdī vai kas atbilst vai vēlāk noteikti atbildīs šādiem dotā līguma aizsardzības kritērijiem.
39 Šādos apstākļos Korkein oikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Ja pastāv konflikts starp preču zīmi un apzīmējumu, kas, iespējams, šai preču zīmei varētu kaitēt, un šis konflikts ir radies pirms TRIPS līguma stāšanās spēkā, vai ir jāpiemēro tā noteikumi, lai noteiktu, kurai no divām tiesībām ir agrāks tiesiskais pamats, ja ir norādīts, ka šis kaitējums preču zīmei ir turpinājies pēc TRIPS līguma spēkā stāšanās Kopienā un tās dalībvalstīs?
2) Ja uz pirmo jautājumu sniegta apstiprinoša atbilde:
a) vai sabiedrības komercnosaukums var tikt uzskatīts arī par preču vai pakalpojumu apzīmējumu TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē?
b) Ja uz otrā jautājuma a) apakšpunktu sniegta apstiprinoša atbilde, pie kādiem nosacījumiem komercnosaukumu var uzskatīt par preču vai pakalpojumu apzīmējumu TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē?
3) Ja uz otrā jautājuma a) apakšpunktu sniegta apstiprinoša atbilde:
a) kā interpretējama TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešajā teikumā izdarītā atsauce uz agrākām pastāvošām tiesībām? Vai var uzskatīt, ka tiesības, kas attiecas uz komercnosaukumu, arī ir agrākas pastāvošas tiesības 16. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē?
b) Ja uz a) apakšpunktu sniegta apstiprinoša atbilde – kā ir interpretējama iepriekš minētā TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešajā teikumā izdarītā atsauce uz agrākām pastāvošām tiesībām, pastāvot komercnosaukumam, kas nav ne reģistrēts, ne iegūts izmantošanas rezultātā dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta attiecīgā komercnosaukuma aizsardzība, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar Parīzes Konvencijas 8. pantu pastāv komercnosaukumu aizsardzības pienākums neatkarīgi no tā reģistrācijas un ka PTO dalībvalstu pastāvīgā Apelācijas institūcija ir noteikusi, ka TRIPS līguma 2. panta 1. punkta atsauce uz Parīzes Konvencijas 8. pantu norāda, ka PTO dalībvalstīm, piemērojot minēto līgumu, ir pienākums aizsargāt komercnosaukumu atbilstoši šai pēdējai tiesību normai? Tādā gadījumā, ja ir jānosaka, vai komercnosaukumam ir agrāks tiesiskais pamats nekā preču zīmei TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē, vai par izšķirošu ir uzskatāms:
(i) fakts, ka dalībvalstī, kurā preču zīme ir reģistrēta un ir pieprasīta tās aizsardzība, komercnosaukums ir vismaz zināmā mērā bijis pazīstams attiecīgās valsts ieinteresētajā profesionālajā vidē pirms preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīža;
vai ka
(ii) komercattiecībās saistībā ar valsti, kurā preču zīme ir reģistrēta un ir pieprasīta tās aizsardzība, komercnosaukums ir lietots pirms preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīža; vai
(iii) jebkurš cits faktors, kas ļauj noteikt, ka komercnosaukums ir uzskatāms par agrākām pastāvošām tiesībām TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
40 Pēc Anheuser‑Busch domām, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams visā kopumā, jo attiecībā uz pamata prāvu TRIPS līgums nav piemērojams ne no ratione temporis, ne ratione materiae viedokļa. Tā rezultātā šajā lietā Tiesai nav kompetences interpretēt attiecīgos minētā līguma noteikumus.
41 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt TRIPS līguma noteikumus ar mērķi atbildēt uz dalībvalstu tiesu jautājumiem, ja tām ir jāpiemēro savu valstu tiesiskais regulējums, lai noteiktu pasākumus tiesību aizsardzībai, kas izriet no Kopienu likumdošanas, kura ietilpst šī līguma piemērošanas jomā (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Dior u.c., 35. un 40. punkts, un tajā minēto judikatūru).
42 Tā kā Kopiena ir TRIPS līguma dalībniece, tai ir pienākums interpretēt savu preču zīmju likumdošanu, pēc iespējas ievērojot šī līguma tekstu un mērķi (attiecībā uz situāciju, kas vienlaicīgi izriet no TRIPS līguma un Direktīvas 89/104 noteikumiem, skat. 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑49/02 Heidelberger Bauchemie, Recueil, I‑6129. kpp., 20. punkts).
43 Tātad Tiesa ir kompetenta interpretēt TRIPS līguma 16. panta 1. punkta noteikumus, par kuriem ir otrais un trešais jautājums.
44 Tas, vai TRIPS līgums, jo īpaši tā 16. pants, ir nozīmīgs, lai atrisinātu attiecīgo strīdu pamata prāvā, ir atkarīgs no šī noteikuma interpretācijas, par ko tieši ir otrais un trešais jautājums. No tā izriet, ka TRIPS līguma ratione materiae piemērošanas jautājums atbilst diviem pēdējiem prejudiciālajiem jautājumiem un ir jāievēro atbildes uz šiem jautājumiem.
45 Jautājums par ratione temporis piemērošanu ir pirmā prejudiciālā jautājuma objekts.
46 Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskatāms par pieņemamu.
Par pirmo jautājumu
47 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai TRIPS līgums ir piemērojams, ja pastāv konflikts starp preču zīmi un apzīmējumu, kas var kaitēt preču zīmei, ja minētais konflikts ir izcēlies pirms TRIPS līguma stāšanās spēkā un turpinās pēc tā spēkā stāšanās.
48 Iepriekš minētā Schieving-Nijstad u.c. sprieduma 49. un 50. punktā Tiesa nosprieda – ja šķietamais pārkāpums pret preču zīmi ir sācies pirms TRIPS līguma piemērošanas brīža Kopienā un dalībvalstīs – proti, pirms 1996. gada 1. janvāra, – tas obligāti nenozīmē, ka šīs darbības ir “pabeigtas” pirms šī brīža TRIPS līguma 70. panta 1. punkta izpratnē. Tā precizē – ja trešām personām pārmestās darbības turpinās līdz datumam, kad tiesnesis ir pieņēmis lēmumu – t.i., lietā, kura ir novedusi pie minēta sprieduma, pēc TRIPS līguma piemērošanas brīža, – minētā līguma attiecīgie noteikumi ir bijuši nozīmīgi ratione temporis, lai izšķirtu strīdu lietā pamata prāvā.
49 No TRIPS līguma 70. panta 1. punkta izriet, ka šīs līgums neuzliek saistības par tām “darbībām, kas ir pabeigtas” pirms piemērošanas brīža, bet tas neizslēdz šīs saistības situācijās, kas turpinās pēc šī brīža. Turpretī minētā līguma 70. panta 2. punkts precizē, ka saistības, kas izriet no šī līguma, ir ieviesti, jo īpaši attiecībā uz “visu saturu, kuri eksistē [..], kurš ir aizsargāts” tā piemērošanas brīdī Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) dalībvalstīs, tādā nozīmē, ka dalībvalstu pienākums, sākot no šī brīža, ir izpildīt visas no TRIPS līguma izrietošās saistības attiecībā uz eksistējošo saturu [tāpat šajā sakarā skat. PTO ietvaros dibinātās Apelācijas institūcijas ziņojumu, kas izdots 2000. gada 18. septembrī, Kanāda – “Patenta aizsardzībai piešķirtais ilgums” (Canada – “Durée de la protection conférée par un brevet”) (AB‑2000‑7), WT/DS170/AB/R, 69., 70. un 71. punkts].
50 TRIPS līguma 70. panta 4. punkts attiecas tostarp uz aktiem par specifiskiem objektiem, kas sevī ietver aizsargātos objektus, kuri rada tiesību pārkāpumu no likumdošanas viedokļa atbilstoši minētajam līgumam, un kas ir sāktas vai kuru labā ir veiktas ievērojamas investīcijas pirms PTO līguma akceptēšanas brīža. Šādā situācijā minētie noteikumi ļauj dalībvalstīm ierobežot tiesību īpašnieka rīcībā esošo tiesiskās aizsardzības līdzekļus, attiecībā uz šādas darbības turpināšanu pēc šī līguma piemērošanas brīža šajā PTO dalībvalstī.
51 Šajā lietā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Budvar pārmestās darbības Somijā ir uzsāktas pirms TRIPS līguma piemērošanas brīža, bet tās ir turpinājušās pēc šī brīža. Turklāt nav šaubu, ka procedūra par pārkāpumu attiecas uz apzīmējumiem, kas Somijā aizsargāti kā preču zīmēs TRIPS līguma piemērošanas brīdī, kas attiecas uz šo dalībvalsti, no 1996. gada 1. janvāra, un ka šī procedūra ir uzsākta, proti 1996. gada 11. oktobrī, t.i., pēc šī brīža.
52 No tā izriet, ka, piemērojot TRIPS līguma 70. panta 1. un 2. punktu, minētais līgums ir piemērojams šādā situācijā.
53 Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka TRIPS līgums ir piemērojams konflikta gadījumā starp preču zīmi un apzīmējumu, kas tai varētu kaitēt, ja minētais konflikts ir sācies pirms TRIPS līguma piemērošanas brīža, bet turpinās pēc tā.
Par otro un trešo jautājumu
Ievada apsvērumi
54 Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā TRIPS līguma noteikumu būtību un mērķi, tiem nav tiešas iedarbības. Tiesa, veicot pārbaudi, kas paredzēta EKL 230. panta pirmajā daļā, nepārbauda Kopienu iestāžu normatīvo aktu atbilstību un to mērķis nav radīt tiesības privātpersonām, uz kurām tās varētu tieši atsaukties tiesā Kopienu tiesību nozīmē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu Dior u.c., 42.–45. punkts).
55 Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesām atbilstoši Kopienu tiesībām ir pienākums piemērot valsts tiesības, lai pieņemtu pasākumus tiesību aizsardzībai, kas izriet no nozares, kam piemērojams TRIPS līgums un ko Kopiena jau ir noregulējusi, kā tas ir preču zīmju gadījumā, ciktāl iespējams, ievērojot attiecīgo TRIPS līguma noteikumu tekstu un mērķi (tostarp šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu Dior u.c., 42.–47. punkts).
56 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar minēto judikatūru kompetentām iestādēm, kam ir jāpiemēro un jāinterpretē nozīmīgās valsts tiesības, tāpat ir pienākums darīt to, iespēju robežās, ievērojot Direktīvas 89/104 tekstu un mērķi, lai sasniegtu rezultātu, kas tajā norādīts, un izpildītu EK līguma 249. panta trešo daļu (skat. šajā sakarā 2004. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑218/01 Henkel, Recueil, I‑1725. lpp., 60. punkts, un tajā minēto judikatūru).
57 Tādējādi, šajā lietā nozīmīgie valsts preču zīmju tiesību noteikumi ir jāpiemēro un jāinterpretē pēc iespējas saskaņā ar Direktīvas 89/104 un TRIPS līguma attiecīgo noteikumu tekstu un mērķi.
Par otro jautājumu
58 Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā vai un – ja tā – ar kādiem nosacījumiem komercnosaukums var veidot apzīmējumu TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmā teikuma nozīmē, lai saskaņā ar šiem noteikumiem preču zīmes īpašniekam būtu ekskluzīvas tiesības aizliegt trešām personām bez tā piekrišanas to izmantot.
59 Pirmkārt, kas attiecas uz Direktīvas 89/104 5. panta 1. punktā paredzēto izmantošanas jēdzienu gadījumā, kad preču zīmi izmanto trešās personas, no pastāvīgās Tiesas judikatūras izriet, ka ekskluzīvās tiesības, ko satur preču zīme, tika piešķirtas, lai preču zīmes īpašniekam ļautu aizsargāt savas īpašās intereses kā preču zīmes īpašniekam, proti, nodrošināt, ka preču zīme var pildīt savu funkciju, un ka tāpēc šo tiesību īstenošanai ir jābūt rezervētai gadījumam, ja apzīmējuma izmantošana no trešo personu puses kaitē vai varētu kaitēt preču zīmes funkcijai un jo īpaši tās pamatfunkcijai, kas ir – nodrošināt patērētājiem preču izcelsmi (skat. 2002. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑206/01 Arsenal Football Club, Recueil, I‑10273. lpp., 51. un 54. punkts).
60 Tā tas ir jo īpaši gadījumos, ja apzīmējuma izmantošana, ko pārmet trešai personai, kalpo kā materiālas saiknes apliecinājums komercdarbībā starp trešo personu un šo preču izcelsmes uzņēmumu pastāvēšanu. Šajā sakarā ir jānoskaidro, vai attiecīgie patērētāji, ieskaitot tos, kam preces tiek piedāvātas, pēc tam, kad šīs preces ir atstājušas trešās personas tirdzniecības vietu, varēs interpretēt apzīmējumu, ko izmantojusi trešā persona, kā tādu, kas apzīmē vai kura mērķis ir apzīmēt trešās personas preču izcelsmes uzņēmumu (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal Football Club, 56. un 57. punkts).
61 Iesniedzējtiesas pienākums ir veikt šo pārbaudi, ievērojot konkrētos apstākļus, kādos notika preču zīmes izmantošana, ko pārmet trešai personai, proti, šajā gadījumā Budvar Somijā praktizētā etiķešu izmantošana.
62 Iesniedzējtiesai tāpat ir jānoskaidro, vai runa ir par izmantošanu “komercdarbībā”, kas tiek veikta ar “precēm” Direktīvas 5. panta 1. punkta nozīmē (cita starpā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal Football Club, 40. un 41. punkts).
63 Ja šie nosacījumi izpildās, no Tiesas judikatūras izriet, ka apzīmējuma un preču zīmes, kā arī preču vai pakalpojumu identitātes gadījumos Direktīvas 5. panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktā aizsardzība ir absolūta, turpretī 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā gadījumā, lai īpašnieks tiktu aizsargāts, no sabiedrības viedokļa ir jāpastāv iespējai sajaukt apzīmējuma un preču zīmes vai apzīmēto preču vai pakalpojumu identitāti vai līdzību (skat. šajā sakarā 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā C‑292/00 Davidoff, Recueil, I‑389. lpp., 28. punkts, un 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑291/00 LTJ Diffusion, Recueil, I‑2799. lpp., 48. un 49. punkts).
64 Tomēr, ja no iesniedzējtiesas veiktās pārbaudes izriet – kā tas norādīts šī sprieduma 60. punktā – ka attiecīgā apzīmējuma izmantošana pamata prāvā kalpo citam mērķim, nekā tā attiecīgo preču atšķiršanai, tostarp kā komercnosaukums vai sabiedrības vārds, saskaņā ar Direktīvas 5. panta 5. punktu ir jāvadās pēc attiecīgās dalībvalsts tiesiskā regulējuma, lai noteiktu, kādā apjomā un – attiecīgā gadījumā – atbilstoši kādam saturam tiek atzīta tās preču zīmes īpašnieka aizsardzības, kas apgalvo, ka šī apzīmējuma izmantošana komercnosaukumā vai uzņēmuma vārdā tam kaitē (skat. 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑23/01 Robelco, Recueil, I‑10913. lpp., 31. un 34. punkts).
65 Otrkārt, kas attiecas uz TRIPS līgumu, ir jāatgādina, ka šī līguma pirmais mērķis ir stiprināt un harmonizēt intelektuālā īpašuma aizsardzību pasaules mērogā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schieving‑Nijstad u.c., 36. punktu, un minēto judikatūru).
66 Saskaņā ar TRIPS līguma preambulu tā mērķis ir “samazināt izkropļojumus un kavēkļus starptautiskajā tirdzniecībā”, “ievērojot nepieciešamību veicināt efektīvu un adekvātu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību”, garantējot, “lai pasākumi un procedūras intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanai paši nekļūtu par barjerām likumīgai tirdzniecībai”.
67 TRIPS līguma 16. pants piešķir reģistrētas preču zīmes īpašniekam minimālas ekskluzīvas tiesības starptautiskā mērogā, ko savās valsts tiesībās ir jānodrošina visām PTO dalībvalstīm. Šīs ekskluzīvās tiesības aizsargā īpašnieku pret kaitējumiem, ko trešās personas, kas nav pilnvarotas, varētu nodarīt reģistrētajai preču zīmei [skat. tāpat PTO ietvaros dibinātās Apelācijas institūcijas ziņojumu, kas izdots 2002. gada 2. janvārī ASV, – vispārīgā 1998. gada likuma par kredītu piešķiršanu 211. pantu (AB‑2001‑7), WT/DS/176/AB/R, 183. punkts].
68 TRIPS līguma 15. pants tostarp nosaka, ka jebkurš apzīmējums vai jebkura apzīmējumu kombinācija, kas dod iespēju atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem, var veidot preču zīmi.
69 Šis TRIPS līguma noteikums tāpat kā Direktīvas 89/104 2. pants satur izcelsmes garantiju, kas ir preču zīmes pamatfunkcija (attiecībā uz Direktīvu 89/104 tostarp skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal Football Club, 49. punkts).
70 No šiem faktiem izriet, ka valsts preču zīmju tiesību nozīmīgo noteikumu interpretāciju, kas veikta, ciktāl tas iespējams, ievērojot šīs jomas attiecīgo Kopienu tiesību aktu, šajā gadījumā Direktīvas 89/104, tekstu un mērķi nevar apstrīdēt ar interpretāciju, kas veikta, ievērojot attiecīgo TRIPS līguma noteikumu tekstu un mērķi (skat. šī sprieduma 57. punktu).
71 Valsts preču zīmju tiesību nozīmīgie noteikumi ir jāpiemēro un jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību īstenošana, liedzot apzīmējuma, ko satur šī preču zīme, vai tai līdzīga apzīmējuma izmantošanu, ir jārezervē gadījumiem, kuros trešo personu apzīmējuma izmantošana kaitē vai varētu kaitēt preču zīmes funkcijai, jo īpaši tās būtiskajai funkcijai, kas ir – garantēt patērētājiem preču izcelsmi.
72 Šādu interpretāciju turklāt apstiprina TRIPS līguma vispārīgais mērķis, kas tika atgādināts šī sprieduma 66. punktā un kas ir – nodrošināt līdzsvaru starp mērķi samazināt izkropļojumus un kavēkļus starptautiskajā tirdzniecībā un mērķi, ievērojot nepieciešamību veicināt efektīvu un adekvātu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, garantēt, lai pasākumi un procedūras intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanai paši nekļūtu par barjerām likumīgai tirdzniecībai (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu Schieving‑Nijstad u.c., 38. punkts). Šī atšķirība ir nozīmīga, arī ņemot vērā TRIPS līguma 16. panta īpašo mērķi, kas minēts šī sprieduma 67. punktā un kas ir – starptautiskā mērogā nodrošināt minimālu ekskluzīvo tiesību līmeni.
73 Turklāt kritērijiem, kas paredzēti TRIPS līguma 16. pantā, saskaņā ar kuriem izmantošanai ir jānotiek “komercdarbībā” un “attiecībā uz precēm”, šķiet, būtībā ir tāda pati piemērojamība kā Direktīvas 5. panta 1. punktam, kas precizē, ka izmantošanai ir jānotiek “komercdarbībā” un “attiecībā uz precēm”.
74 Ir jāpiebilst, ka, ja no iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes izriet, ka šajā lietā preču zīmes īpašnieks var realizēt savas TRIPS līguma 16. panta 1. punktā paredzētās ekskluzīvās tiesības liegt trešām personām pārmesto izmantošanu, minētais līgums satur citu noteikumu, kas varētu būt nozīmīgs pamata strīda atrisināšanai.
75 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas pienākums ir sniegt valsts tiesai visus Kopienas tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies (skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani, I‑7573. lpp., 38. punkts, un minēto judikatūru).
76 Šī lietas ietvaros jo īpaši ir jāpārbauda iespējamā TRIPS līguma 17. panta ietekme, kas PTO dalībvalstīm ļauj noteikt ierobežotus izņēmumus attiecībā uz tiesībām, ko piešķir preču zīme, piemēram, tādus kā aprakstošo terminu godīga izmantošana, ar nosacījumu, ka šādu izņēmumu gadījumā tiek ievērotas preču zīmes īpašnieka un trešo personu likumīgās intereses. Šis izņēmums var attiekties uz trešās personas labticīgu apzīmējuma izmantošanu, tostarp, ja runa ir par sava paša vārda vai adreses norādīšanu.
77 Un kas attiecas uz Kopienu, šāds izņēmums ir paredzēts Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas pamatā ļauj trešām personām izmantot apzīmējumu, lai norādītu paša vārdu vai adresi, ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.
78 Protams, Eiropas Savienības Padome un Komisija ir veikušas kopīgu paziņojumu, kas ir ierakstīts Padomes protokolā Direktīvas 89/104 pieņemšanas laikā, saskaņā ar kuru šis noteikums attiecas tikai uz fizisko personu vārdiem.
79 Tomēr interpretācijai, kas sniegta paziņojumā, ja – kā tas ir šajā gadījumā – šī paziņojuma saturs nav izteikts nevienā attiecīgā dokumenta normā un tātad tam nav juridiska spēka. Turklāt Padome un Komisija šo ierobežojumu ir noteikti atzinušas sava paziņojuma ievaddaļā, saskaņā ar kuru, “tā kā Padomes un Komisijas paziņojumi, kuru teksts atspoguļots turpmāk, nav normatīva tiesību akta daļa, tie neietekmē šā tiesību akta interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Heidelberger Bauchemie, 17. punkts, un minēto judikatūru).
80 Tomēr svarīgais jēdziena “vārds” ierobežojums, kā tas izriet no šī sprieduma 78. punktā minētā paziņojuma, nav rodams Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijā. Tātad šim paziņojumam nav juridiska spēka.
81 Uz Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu trešās personas principā var atsaukties, lai tām ļautu izmantot identisku vai līdzīgu apzīmējumu kā preču zīmi, kas norādītu komercnosaukumu, lai gan runa ir par izmantošanu, uz kuru attiecas minētās direktīvas 5. panta 1. punkts, ko preču zīmes īpašnieks atbilstoši ekskluzīvajām tiesībām, ko tam piešķir šis noteikums, principā varētu aizliegt.
82 Tomēr vēl ir nepieciešams, lai šī izmantošana noritētu saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās, kas ir vienīgais Direktīvas 89/104 6. panta 1. punktā minētais kritērijs. “Godīgas izmantošanas” nosacījums būtībā izsaka godīguma pienākumu attiecībā pret likumīgajām preču zīmes īpašnieka interesēm (skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑100/02 Gerolsteiner Brunnen, I‑691. lpp., 24. punkts, un minēto judikatūru). Tātad runa būtībā ir par to pašu nosacījumu, kas noteikts TRIPS līguma 17. pantā.
83 Šajā sakarā ir jānorāda, ka minētā godīgās izmantošanas nosacījuma ievērošana ir jānosaka, ņemot vērā to, ciktāl, pirmkārt, trešās personas komercnosaukuma izmantošanu attiecīgā publika vai vismaz nozīmīga šīs publikas daļa uztvers kā saikni starp trešās personas precēm un preču zīmes īpašnieku vai personu, kurai ir tiesības izmantot šo preču zīmi, un, otrkārt, to, ciktāl trešām personām tas bija jāapzinās. Vērā ņemams faktors, veicot šo vērtējumu, ir arī apstāklis, ka runa ir par preču zīmi, kam ir zināma reputācija dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta tās aizsardzība, un no kuras trešās personas varētu gūt labumu, tirgojot savas preces.
84 Valsts tiesas pienākums ir veikt vispārīgu nozīmīgo apstākļu pārbaudi, tostarp ir arī pudeļu etiķešu izmantošanu, lai pārbaudītu precīzāk, vai dzēriena ražotājs, kas izmanto komercnosaukumu, var tikt uzskatīts par tādu, kurš negodīgi konkurē ar preču zīmes īpašnieku (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Gerolsteiner Brunnen, 25. punkts).
85 Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild šādi:
– komercnosaukums var veidot apzīmējumu TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmā teikuma nozīmē. Šī noteikuma mērķis ir piešķirt preču zīmes īpašniekam ekskluzīvas tiesības aizliegt trešām personām izmantot apzīmējumu, ja attiecīgā izmantošana kaitē vai varētu kaitēt preču zīmes funkcijai, jo īpaši tās pamatfunkcijai, kas ir – garantēt patērētajiem preces izcelsmi;
– TRIPS līguma 17. pantā paredzēto izņēmumu mērķis ir, jo īpaši – ļaut trešām personām izmantot preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, lai norādītu savu komercnosaukumu, taču tikai tad, ja šī izmantošana norit saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.
Par trešo jautājumu
86 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai un – šajā lietā – ar kādiem nosacījumiem komercnosaukums, kas nav ne reģistrēts, ne iegūts izmantošanas rezultātā dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta tās aizsardzība attiecībā uz konkrēto komercnosaukumu, var tikt kvalificēts kā agrāk pastāvējušas tiesības TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma nozīmē, ņemot vērā komercnosaukuma aizsardzības pienākumu, kas attiecībā uz šo dalībvalsti izriet no Parīzes Konvencijas 8. panta un TRIPS līguma 2. panta 1. punkta.
87 Ja no pārbaudes, kas iesniedzējtiesai jāveic saskaņā ar šī sprieduma 60. punktā atbildē uz otro jautājumu minētajiem principiem, izriet, ka uz komercnosaukuma izmantošanu attiecas TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmais teikums, preču zīmes īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības liegt šādu izmantošanu, ņemot vērā minētā līguma 17. panta noteikumus.
88 TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešais teikums tomēr paredz, ka šīs ekskluzīvās tiesības nekaitē nevienām “agrāk pastāvējušām tiesībām”.
89 Šis noteikums ir jāsaprot tā – ja komercnosaukuma īpašniekam ir tiesības, kas ietilpst TRIPS līguma piemērošanas jomā, kas radušās pirms preču zīmes, ar kuru tas atrodas konflikta situācijā, un kas tam ļauj izmantot preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, šādu izmantošanu nevar aizliegt uz ekskluzīvo tiesību pamata, kuras preču zīmes īpašniekam ir piešķirtas atbilstoši minētā līguma 16. panta 1. punkta pirmajam teikumam.
90 Tātad minētā noteikuma piemērošanai, vispirms ir nepieciešams, lai trešās personas varētu atsaukties uz tiesībām, kas ietilpst TRIPS līguma materiālās piemērošanas jomā.
91 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka komercnosaukums ietver tiesības, kas pieder jēdzienam “intelektuālais īpašums” TRIPS līguma 1. panta 2. punkta nozīmē. Turklāt no šī līguma 2. panta 1. punkta izriet, ka komercnosaukumu aizsardzība, kas īpaši ir paredzēta Parīzes Konvencijas 8. pantā, ir noteikti iekļauta minētajā līgumā. Tātad PTO dalībvalstu pienākums ir komercnosaukumu aizsardzība atbilstoši TRIPS līgumam (skat. tāpat arī PTO ietvaros dibinātās Apelācijas institūcijas ziņojumu, ASV, – vispārīgā 1998. gada likuma par kredītu piešķiršanu 211. pantu, 326.–341. punkts).
92 No tā izriet, ka attiecīgais komercnosaukums ar nosacījumu, ka tas sevī ietver pastāvošu saturu TRIPS līguma 70. panta 2. punkta nozīmē, kā tas tika izklāstīts arī šī sprieduma 49. punktā, ir jāaizsargā atbilstoši TRIPS līgumam.
93 Līdz ar to komercnosaukums ietver tiesības, kas ietilpst TRIPS līguma materiālās piemērošanas jomā, ja šis pirmais nosacījums, kas noteikts TRIPS līgums 16. panta 1. punkta trešajā teikumā, ir izpildīts.
94 Turpinājumā jārunā par pastāvošām tiesībām. Jēdziens “pastāvošas” nozīmē to, ka minētajām tiesībām ir jāietilpst TRIPS līguma piemērošanas jomā un tām joprojām ir jābūt aizsargātām brīdī, kad uz šīm tiesībām atsaucas to īpašnieks, lai atbildētu uz preču zīmes, ar kuru tam ir izcēlies konflikts, īpašnieka pretenzijām.
95 Tātad šajā gadījumā ir jāpārliecinās, vai attiecīgais komercnosaukums, par kuru nešaubīgi ir zināms tas, ka tas dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta tās aizsardzība attiecībā pret komercnosaukumu, nav ne reģistrēts, ne iegūts izmantošanas rezultātā atbilstoši šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem.
96 Šajā sakarā no Parīzes Konvencijas 8. panta, proti, noteikumiem, kurus ir pienākums ievērot atbilstoši TRIPS līgumam, kā tas arī tika minēts šī sprieduma 91. punktā, izriet, ka komercnosaukuma aizsardzība ir jānodrošina, nepakļaujot šo aizsardzību nekādiem reģistrācijas noteikumiem.
97 Kas attiecas uz iespējamiem nosacījumiem saistība ar komercnosaukuma minimālu izmantošanu vai minimālu popularitāti, kam tā pastāvēšana, saskaņā ar iesniedzējtiesu, ir pakļauta Somijas tiesībām, ir jānorāda, ka principā ne TRIPS līguma 16. panta 1. punkts, ne Parīzes Konvencijas 8. pants nerada šķērsli šādiem nosacījumiem.
98 Visbeidzot, kas attiecas uz jēdzienu “agrākās tiesības” TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma nozīmē, tas nozīmē, ka attiecīgo tiesību pamatojumam ir jāpastāv laikā pirms tās preču zīmes iegūšanas, ar kuru tam ir izcēlies konflikts. Kā to savu secinājumu 95. punktā norāda ģenerāladvokāts, šādi izpaužas agrāko ekskluzīvo tiesību pārākuma princips, kas ir viens no preču zīmju tiesību un – vispārīgākā nozīmē – visu intelektuālā īpašuma tiesību pamatiem.
99 Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka arī šis agrākās pastāvēšanas princips (principe d’antériorité) ir atrodams Direktīvā 89/104, precīzāk, tās 4. panta 2. punktā un 6. panta 2. punktā.
100 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka komercnosaukums, kas nav ne reģistrēts, ne iegūts izmantošanas rezultātā dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta tās aizsardzība attiecībā uz konkrēto komercnosaukumu, var tikt kvalificēts kā agrāk pastāvējušas tiesības TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma nozīmē, ja komercnosaukuma īpašniekam ir tiesības, kas ietilpst TRIPS līguma materiālās piemērošanas un piemērošanas laikā jomā un kas radušās laikā pirms preču zīmes, ar kuru tas atrodas konflikta situācijā, un kas tam ļauj izmantot šai preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Somijas valdībai, kā arī Komisijai, lai iesniegtu apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS līgums), kas ietverts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu 1 C pielikumā, kurš Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK, panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē, ir piemērojams konflikta gadījumā starp preču zīmi un apzīmējumu, kas varētu tai kaitēt, ja minētais konflikts ir sācies pirms TRIPS līguma piemērošanas brīža, bet turpinās pēc tā;
2) komercnosaukums var veidot apzīmējumu TRIPS līguma 16. panta 1. punkta pirmā teikuma nozīmē; šī noteikuma mērķis ir piešķirt preču zīmes īpašniekam ekskluzīvas tiesības aizliegt trešām personām izmantot apzīmējumu, ja attiecīgā izmantošana kaitē vai varētu kaitēt preču zīmes funkcijai, jo īpaši tās pamatfunkcijai, kas ir – garantēt patērētajiem preces izcelsmi;
3) TRIPS līguma 17. pantā paredzēto izņēmumu mērķis tostarp ir – ļaut trešām personām izmantot preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, lai norādītu savu komercnosaukumu, taču tikai tad, ja šī izmantošana norit saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās;
4) komercnosaukums, kas nav ne reģistrēts, ne iegūts izmantošanas rezultātā dalībvalstī, kurā ir reģistrēta preču zīme un kurā ir pieprasīta tās aizsardzība attiecībā uz konkrēto komercnosaukumu, var tikt kvalificēts kā agrāk pastāvējušas tiesības TRIPS līguma 16. panta 1. punkta trešā teikuma nozīmē, ja komercnosaukuma īpašniekam ir tiesības, kas ietilpst TRIPS līguma materiālās piemērošanas un piemērošanas laikā jomā un kas radušās laikā pirms preču zīmes, ar kuru tas atrodas konflikta situācijā, un kas tam ļauj izmantot šai preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu.
[Paraksti]