Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2016. gada 26. februāra spriedumu apvienotajās lietās T-546/13, T-108/14 un T-109/14 Ante Šumelj u.c./Eiropas Komisija 2016. gada 25. aprīlī iesniedza Ante Šumelj u.c.

(lieta C-239/16 P)

Tiesvedības valoda – horvātu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Ante Šumelj, Dubravka Bašljan, Đurđica Crnčević, Miroslav Lovreković, Drago Burazer, Nikolina Nežić, Blaženka Bošnjak, Bosiljka Grbašić, Tea Tončić, Milica Bjelić, Marijana Kruhoberec, Davor Škugor, Ivan Gerometa, Kristina Samardžić, Sandra Cindrić, Sunčica Gložinić, Tomislav Polić, Vlatka Pižeta (pārstāvis – M. Krmek, odvjetnik)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

apmierināt prasībā un apelācijas sūdzībā izvirzītos prasījumus;

piespriest otrai lietas dalībniecei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumu apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza vairākus tiesību pamatus:

1.    Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiem nelabvēlīgu kļūdu tiesību piemērošanā, nenospriežot, ka Komisija nav ievērojusi savu pienākumu pārraudzīt Līguma par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai piemērošanu daļā, kas attiecas uz tiesu izpildītāja profesijas izveidošanu Horvātijas Republikas tiesību sistēmā atbilstoši Pievienošanās akta 36. pantam, kurā skaidri ir paredzēts: “Komisija rūpīgi pārrauga visas saistības, ko Horvātija ir uzņēmusies sarunu laikā, tostarp saistības, kuras jāizpilda pirms pievienošanās dienas vai pievienošanās dienā”. Komisijas veiktā pārraudzība it īpaši attiecās uz Horvātijas saistībām tiesu varas un pamattiesību jomā (VII pielikums).

2.    Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sprieduma 57. punktā apgalvojot (pretēji tam, kas noteikts šī paša sprieduma 52. punktā), ka ne no vienas no Pievienošanās akta VII pielikumā ietvertajām saistībām, uz kurām atsaucās prasītāji, neizriet pienākums Horvātijas Republikai ieviest tiesu izpildītāja profesiju un tātad arī ne pienākums Komisijai uz šā pamata izmantot Pievienošanās akta 36. pantā paredzētos rīcības līdzekļus, lai novērstu Likuma par tiesu izpildītājiem atcelšanu.

Horvātijas Republikas un Eiropas Savienības sarunas esot bijušas ilgas, un atšķirībā no pārējām sadaļām 23. sadaļa, kas esot pēdējā un vissarežģītākā, tika izstrādāta atbilstoši Eiropas Savienības labai praksei un attiecoties uz politiskajiem kritērijiem, kuri ir Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai priekšnosacījumi. Sarunas tika noslēgtas 2011. gada 30. jūnijā, pēc tam, kad 2011. gada 12. maijā Horvātijas valdība bija iesniegusi Eiropas Savienības prezidentvalstij ziņojumu par 23. sadaļā paredzēto saistību izpildi. Minētajā ziņojumā Horvātijas Republika desmit punktos esot izklāstījusi konkrētas saistības attiecībā uz Pievienošanās līgumu (Pievienošanās akta 36. pants) un esot apņēmusies tās ievērot. Atbilstoši saistībai Nr. 1 un saistībai Nr. 3, uz kuru noteikumiem (saistībā ar tiesu izpildītāju amata izveidošanu) tiesvedībā atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzējas, Horvātijas Republikai bija skaidri noteikts pienākums izveidot tiesu izpildītāju amatu.

3.    Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (pretēji tiesiskās noteiktības principam), pirms tam – sprieduma 47.–51. punktā – norādot, ka saistība Nr. 1 neattiecas uz noteiktu tiesu sistēmas reformas stratēģiju un rīcības plānu, kas bija spēkā laikposmā no sarunu pabeigšanas līdz likumu, kas reglamentēja tiesu izpildītāju profesiju, atcelšanai. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka atsaukšanās uz citu tiesu sistēmas reformas stratēģiju, ko Komisija minējusi tālāk savos dokumentos, nevis uz 2011. gada Tiesu sistēmas reformas stratēģiju un 2011. gada Rīcības plānu, ar kuriem Horvātijas Republikai bija noteikts pienākums izveidot tiesu izpildītāju amatu, esot uzskatāma par bīstamu precedentu, kas neatbilst līdzsvarotai juridiskajai interpretācijai.

4.    Tāpat Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sprieduma 55. punktā apgalvojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nebija minējuši nevienu konkrētu pārkāpumu, izņemot tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji visā tiesvedības laikā bija norādījuši uz tādiem pārkāpumiem kā diskriminācija, tiesību uz darbu pārkāpums un tiesiskās noteiktības pārkāpums. Esot vienkārši neticami, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pilnībā ignorēja (neveicot nevienu atsauci) tiesiskās drošības (tiesiskās noteiktības) principu, no kura atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

5.    Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Līguma par Eiropas Savienību 13. pantam nav nozīmes šajā tiesvedībā. Taču, lai kāda rīcība tiktu atzīta par prettiesisku, pārkāpumam neesot obligāti jāattiecas uz Savienības pozitīvajām tiesībām, proti, rakstveida normām, bet runa varot būt arī par vispārējo tiesību principu (noteiktības princips) pārkāpumu, kā tas ir LES 13. panta pārkāpuma gadījumā. Savienības institucionālā ietvara mērķis ir popularizēt tās vērtības, īstenot tās mērķus, aizstāvēt Savienības, tās pilsoņu un dalībvalstu intereses, kā arī nodrošināt savas politikas un rīcības konsekvenci, efektivitāti un turpinātību. Vispārējie tiesību principi esot daļa no Eiropas Savienības tiesību sistēmas.

6.    Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 17. pantam neņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ir tikuši nozīmēti, proti, izraudzīti, lai aizņemtu tiesu izpildītāju amatus, 23. sadaļas noslēgšanas brīdī, t.i., tad, kad tika noteikta tiesas varas sistēmas reforma, kurā kā viens no elementiem ietilpst tiesu izpildītāji. Proti, tiklīdz tika pabeigtas pievienošanās sarunas starp Horvātijas Republiku un Eiropas Savienību, it īpaši līdz ar konkrētu pasākumu noteikšanu, un ņemot vērā Vīnes konvencijas 26. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējiem esot bijušas tiesības uz tiesisku noteiktību saistībā ar viņu izvēlētās profesijas praktizēšanu.

7.    Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nesecinot, ka, ņemot vērā Pievienošanās akta 36. panta imperatīvās normas, Komisijai ir bijis jāpārrauga tā piemērošana un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai Horvātijas Republika ievērotu savas saistības. Ņemot vērā, ka Komisija neesot rīkojusies atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 17. pantam, tā esot pārkāpusi šo tiesību normu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzējus.

8.    Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nesecinot, ka Līgums par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai ir bijis sarunu rezultāts un ka līdz ar to tas rada pienākumus un rada tiesiskas sekas atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktiem un tiesību sistēmai. Konkrētajā lietā Pievienošanās līgums garantē apelācijas sūdzības iesniedzējiem tiesības uz darbu un uz jaunas profesijas izveidošanu, kurai viņi esot tikuši izraudzīti. Ņemot vērā Līguma noteikumus, apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatoti sagaidīja, ka viņi sāks pildīt amata pienākumus, kuriem viņi ir bijusi izraudzīti pēc visu tiesību aktos paredzēto priekšnosacījumu izpildes (veiksmīgi izturot eksāmenus, aizejot no iepriekšējās darba vietas, aprīkojot savus birojus).

____________