VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
2011. gada 16. jūnijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nīderlandes alus tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma pierādīšana – Piekļuve lietas materiāliem – Naudas sods – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Saprātīgs termiņš
Lieta T‑235/07
Bavaria NV, Līshauta [Lieshout] (Nīderlande), ko sākotnēji pārstāvēja O. Brauvers [O. Brouwer], D. Mess [D. Mes], A. Stofere [A. Stoffer], pēc tam Brauvers, Stofere un P. Šepens [P. Schepens], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Bukē [A. Bouquet], S. Noe [S. Noë] un A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], pēc tam A. Bukē un S. Noe, pārstāvji, kuriem palīdz M. Slotboms [M. Slotboom], advokāts,
atbildētāja,
par prasību, prioritāri, daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 18. aprīļa Lēmumu C(2007) 1697 par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/B/37.766 – Nīderlandes alus tirgus), un, pakārtoti, prasību samazināt prasītājai noteikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšēdētāja pienākumu izpildītājs V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents), tiesneši A. Ditrihs [A. Dittrich] un L. Trišo [L. Truchot],
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 24. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja, Bavaria NV, ir sabiedrība, kas nodarbojas ar alus un bezalkoholisku atspirdzinošu dzērienu ražošanu un tirdzniecību.
2 Tā ir viens no četriem galvenajiem Nīderlandes alus tirgus dalībniekiem. Pārējie dominējošie alus darītāji šajā tirgū ir, pirmkārt, Heineken grupa (turpmāk tekstā – “Heineken”), kuras vadību veic sabiedrība Heineken NV un ražošanu – meitas sabiedrība Heineken Nederland BV, otrkārt, InBev grupa (turpmāk tekstā – “InBev”), kura pirms 2004. gada bija pazīstama ar nosaukumu Interbrew un kuras vadību veic sabiedrība InBev NV un ražošanu – sabiedrība InBev Nederland NV, un, treškārt – Grolsch grupa (turpmāk tekstā – “Grolsch”), kuras vadību veic sabiedrība Koninklijke Grolsch NV.
3 Prasītāja un trīs pārējie galvenie alus ražotāji šajā tirgū savu alu pārdod gala klientam, izmantojot divus izplatīšanas kanālus. Tādējādi ir jānošķir, pirmkārt, “horeca” uzņēmumu aprite, t.i., viesnīcās, restorānos un kafejnīcās, kur patēriņš notiek uz vietas, un, otrkārt, aprite “food” lielveikalos un vīna un alkoholisko dzērienu veikalos, kur alus iegāde ir paredzēta patēriņam mājās. Pēdējais minētais sektors tāpat ietver alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentu. Starp četriem attiecīgajiem alus darītājiem vienīgi InBev un Bavaria ir aktīvas šajā segmentā.
4 Šie četri alus darītāji ir Centraal Brouwerij Kantoor (turpmāk tekstā – “CBK”) locekļi. Tā ir federatīva organizācija, kas atbilstoši tās statūtiem pārstāv savu locekļu intereses un to veido vispārējā asambleja un dažādas komisijas, tādas kā komisija, kas atbildīga par “horeca” jautājumiem, un finanšu komisija, kas tagad ir direkcijas komiteja. Sanāksmēm, kas ir notikušas CBK ietvaros, tā sekretariāts sagatavo uzaicinājumus un nepārtrauktā veidā numurētus un dalībniekiem nosūtītus oficiālus protokolus.
Administratīvais process
5 Ar 2000. gada 28. janvāra, kā arī 2000. gada 3., 25. un 29. februāra vēstulēm InBev sniedza virkni paziņojumu attiecībā uz informāciju par ierobežojošo komercpraksi Nīderlandes alus tirgū. Šie paziņojumi tika izdarīti Eiropas Kopienu Komisijas veiktas izmeklēšanas laikā, konkrētāk, 1999. gadā, par aizliegtas vienošanās praksi un par iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Beļģijas alus tirgū. Kopā ar šiem paziņojumiem InBev izteica pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu, pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada Paziņojums par sadarbību”).
6 2000. gada 22. un 23. martā, pēc InBev paziņojumiem, Komisija veica pārbaudes prasītājas un citu iesaistīto uzņēmumu telpās. 2001.–2005. gadā prasītājai tika nosūtīti papildu informācijas pieprasījumi.
7 2005. gada 30. augustā Komisija prasītājai nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Ar 2005. gada 24. novembra vēstuli prasītāja par šo paziņojumu iesniedza savus rakstveida apsvērumus. Neviena no iesaistītajām personām nav pieprasījusi uzklausīšanu.
8 Ar 2006. gada 7. marta un 8. maija vēstulēm Komisija prasītājai darīja zināmus papildu dokumentus. Konkrētāk, tie attiecās uz InBev adresētajiem informācijas pieprasījumiem un uz to sniegtajām atbildēm, kā arī Heineken iekšējās piezīmes.
9 2007. gada 18. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2007) 1697 par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/B/37.766 – Nīderlandes alus tirgus, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2008. gada 20. maija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 122, 1. lpp.) un kurš prasītājai tika paziņots ar 2007. gada 24. aprīļa vēstuli.
Apstrīdētais lēmums
Attiecīgais pārkāpums
10 Apstrīdētā lēmuma 1. pantā noteikts, ka prasītāja un sabiedrības InBev NV, InBev Nederland, Heineken NV, Heineken Nederland un Koninklijke Grolsch laika periodā no 1996. gada 27. februāra līdz 1999. gada 3. novembrim ir piedalījušās vienotā un turpinātā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā, ko veidoja nolēmumu un/vai saskaņotu darbību kopums, lai ierobežotu konkurenci kopējā tirgū.
11 Pārkāpumu veidoja, pirmkārt, alus cenu un cenu paaugstinājumu koordinācija Nīderlandē vienlaikus “horeca” sektorā un mājas patēriņa sektorā, tostarp attiecībā uz alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, otrkārt, laiku pa laikam notikusi citu individuālajiem klientiem piedāvāto komercnosacījumu saskaņošana “horeca” sektorā Nīderlandē, tādu kā aizdevumi uzņēmumiem, un, treškārt, laiku pa laikam notikusi saskaņošana klientu sadalē, vienlaikus “horeca” sektorā un mājas patēriņa sektorā Nīderlandē (apstrīdētā lēmuma 1. pants un 257. un 258. apsvērums).
12 Alus darītāju pret konkurenci vērstā rīcība saskaņā ar apstrīdēto lēmumu ir notikusi neoficiālu daudzpusēju sanāksmju ciklā, kuras regulāri pulcēja četrus galvenos Nīderlandes alus tirgus dalībniekus, kā arī papildu divpusējās tikšanās, kurās iesaistījās tie paši alus darītāji dažādās kombinācijās. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šīs tikšanās ir notikušas slepeni, apzinātā veidā, dalībniekiem apzinoties, ka tās nav atļautas (apstrīdētā lēmuma 257.–260. apsvērums).
13 Tādējādi, pirmkārt, virkne daudzpusēju sanāksmju ar nosaukumu “Catherijne overleg” (saskaņošana Catherijne) vai “agendacommissie” (dienas kārtības komisija) ir noturētas laika periodā no 1996. gada 27. februāra līdz 1999. gada 3. novembrim. Apstrīdētajā lēmumā konstatēts, ka šo sanāksmju, kas koncentrētas uz “horeca” sektoru, bet varēja tāpat attiekties uz mājas patēriņa sektoru, mērķis būtībā bija saskaņot alus cenas un cenu paaugstinājumus, apspriest atlaižu summas ierobežojumus un klientu sadali, kā arī apspriesties par noteiktiem citiem komerciāliem nosacījumiem. Alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenas arī esot tikušas apspriestas šo sanāksmju laikā (apstrīdētā lēmuma 85., 90., 98., 115.–127. un 247.–252. apsvērums).
14 Otrkārt, attiecībā uz divpusējiem kontaktiem starp alus darītājiem, apstrīdētajā lēmumā norādīts, ka 1997. gada 12. maijā InBev un prasītāja ir tikušās un apspriedušas cenu paaugstināšanu alum, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi (apstrīdētā lēmuma 104. apsvērums). Turklāt – saskaņā ar Komisijas viedokli – Heineken un prasītāja ir tikušās 1998. gadā, lai apspriestu ierobežojumus pārdošanas vietām “horeca” sektorā (apstrīdētā lēmuma 189. apsvērums). Komisija norāda, ka divpusējie kontakti tāpat ir notikuši 1999. gada 5. jūlijā starp Heineken un Grolsch attiecībā uz kompensācijām, kas piešķirtas klientiem mājas patēriņa sektorā un kas uz laiku sniedza cenu samazinājumus (apstrīdētā lēmuma 212. un 213. apsvērums).
15 Visbeidzot, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu divpusējie kontakti un apmaiņa ar informāciju, kas veltīta vispārējām apspriedēm par alus cenu, kā arī apspriedēm, kuras turklāt attiecās uz izplatītāja preču zīmēm, notika 1997. gadā starp InBev un prasītāju. Divpusējos kontaktos informācijas apmaiņas, kas veltīta izplatītāja preču zīmēm, veidā tāpat bija iesaistīti Beļģijas alus darītāji 1998. gada jūnija un jūlija mēnešos (apstrīdētā lēmuma 105., 222.–229. un 232.–236. apsvērums).
Prasītājai noteiktais naudas sods
16 Ar apstrīdētā lēmuma 3. panta c) apakšpunktu prasītājai noteikts naudas sods EUR 22 850 000.
17 Lai aprēķinātu šī naudas soda summu, Komisija piemēroja Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktu un metodoloģiju, kas noteikta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) (apstrīdētā lēmuma 436. un 442. apsvērums). Atbilstoši šai metodoloģijai prasītājai noteiktā naudas soda noteikšana ir tikusi veikta, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu (apstrīdētā lēmuma 437. apsvērums).
18 Konkrētāk, pārkāpums ir ticis kvalificēts kā “sevišķi smags”, ciktāl to būtībā veidoja regulāra cenu, cenu paaugstinājumu un citu komerciālo nosacījumu saskaņošana un klientu sadale (apstrīdētā lēmuma 440. apsvērums). Komisija tāpat ņēma vērā slēpto un apzināto pret konkurenci vērtās rīcības raksturu, kā arī apstākli, ka pārkāpums bija ietekmējis visu Nīderlandes teritoriju un visu alus tirgu, proti, kā “horeca” sektoru, tā arī mājas patēriņa sektoru (apstrīdētā lēmuma 453. un 455. apsvērums). Turklāt Komisija precizēja, ka pret konkurenci vērstās rīcības faktiskais iespaids uz Nīderlandes tirgu netika ņemts vērā izskatāmajā lietā, jo nebija iespējams to izmērīt (apstrīdētā lēmuma 452. apsvērums).
19 Turklāt Komisija prasītājai piemēroja diferencētu attieksmi, lai ņemtu vērā tās reālo ekonomisko spēju un tās individuālo nozīmi konstatētajā pārkāpjošajā rīcībā. Šim mērķim Komisija izmantoja alus tirdzniecības apgrozījumu, ko prasītāja bija realizējusi Nīderlandē 1998. gadā, t.i., pēdējā pilnajā pārkāpuma kalendāra gadā. Uz šī pamata prasītāja tika iedalīta trešajā un pēdējā kategorijā, kas atbilst sākumsummai EUR 17 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 462. un 464. apsvērums).
20 Turklāt, tā kā prasītāja pārkāpumā bija piedalījusies no 1996. gada 27. februāra līdz 1999. gada 3. novembrim, proti, trīs gadus un astoņus mēnešus, šī sākumsumma tika palielināta par 35 % (apstrīdētā lēmuma 465. un 469. apsvērums). Tādējādi pamatsumma tika noteikta EUR 22 950 000 (apstrīdētā lēmuma 470. apsvērums).
21 Visbeidzot, Komisija piešķīra samazinājumu EUR 100 000 no naudas soda summas, ciktāl tā atzina, ka izskatāmajā lietā administratīvā procesa ilgums bija pārāk ilgs (apstrīdētā lēmuma 495.–499. apsvērums).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2007. gada 4. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
23 Vispārējā tiesa ar 2010. gada 9. oktobra lēmumu nodeva lietu izskatīšanai sestajai palātai paplašinātā sastāvā atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 14. panta 1. punktam un 51. panta 1. punktam.
24 2010. gada 12. februāra procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa Komisijai uzdeva rakstveida jautājumus, uz kuriem tā atbildēja noteiktajā termiņā.
25 Vispārējā tiesa 2010. gada 24. marta sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
26 Tā kā tiesnesis referents nevarēja piedalīties tiesas sēdēs pēc mutvārdu procesa pabeigšanas, lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, un šo spriedumu apsprieda trīs tiesneši, kas parakstījuši šo spriedumu, atbilstoši Reglamenta 32. pantam.
27 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti, atcelt vai samazināt tām uzlikto naudas sodu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
29 Savu prasību pamatojot, prasītāja izvirza sešus pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar labas pārvaldības principa pārkāpumu, otrkārt, ar EKL 81. panta, nevainīguma prezumpcijas, tiesiskuma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, treškārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktiskajos apstākļos, nosakot pārkāpuma ilgumu, ceturtkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, pamatnostādņu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, nosakot naudas soda apmēru, piektkārt, saprātīga termiņa principa pārkāpumu, un, sestkārt, būtisku formas prasību, labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izpaudās kā atteikums sniegt piekļuvi atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, ko snieguši citi iesaistītie lietas dalībnieki, kā arī dokumentam, kas ir ietverts lietas materiālos.
30 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāpārbauda otrais un trešais pamats, kas pēc būtības vērsti uz to, lai apstrīdētu pārkāpumu, turpinot, pirmais un sestais pamats, kas saistīti ar apgalvotiem procesuāliem pārkāpumiem, un, visbeidzot, ceturtais un piektais pamats, kas attiecīgi ir saistīti ar naudas soda apmēra noteikšanu un administratīvā procesa ilgumu.
Par otro pamatu, kas izriet no EKL 81. panta, nevainīguma prezumpcijas, tiesiskuma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
31 Būtībā prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, Komisija ir kļūdainā veidā piemērojusi “nolīguma”, “saskaņotu darbību” un “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdzienus, un, otrkārt, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un faktu vērtējumā, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma konstatēšanu gan attiecībā uz “horeca”, gan mājas patēriņa segmentā, ietverot alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentu.
32 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
33 Atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ar kopējo tirgu nav saderīgi un ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuri var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.
34 Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB Holding u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 199. punkts).
35 Var uzskatīt, ka nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē ir noslēgts, ja pastāv gribu sakritība par pašu konkurences ierobežošanas principu, pa ja specifiskie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets (skat. šajā ziņā iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).
36 Saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 115. punkts, un C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 158. punkts).
37 Šajā ziņā ar EKL 81. panta 1. punktu neļauj veikt nekādu tiešu vai netiešu saziņu, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas pats ir izlēmis rīkoties tirgū vai kā tas vēlas rīkoties tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (skat. šajā ziņā iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).
38 Ir jāatgādina, ka attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pierādīšanu Komisijai ir jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un jāsavāc atbilstoši pierādījumi, lai juridiski pietiekami pierādītu faktu, kuri veido pārkāpumu, esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 86. punkts).
39 Tādējādi Komisijai ir jāsniedz precīzi un atbilstoši pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma apstākli. Pietiek, ka vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 179. un 180. punkts un tajos minētā judikatūra).
41 Ņemot vērā konkurenci traucējošu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai papildināt fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, kas ļautu atveidot atbilstošos apstākļus. Tādējādi par konkurenci traucējošas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts).
42 Ja Komisija ir atsaukusies uz dokumentārajiem pierādījumiem, lai pierādītu pret konkurenci vērsta nolīguma vai saskaņotu darbību pastāvēšanu, lietas dalībniekiem, kas šo konstatāciju apstrīd Vispārējā tiesā, ir ne tikai jāiesniedz alternatīva Komisijas apgalvotajam, bet arī jāizvirza apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu pārkāpuma neesamību, izvirzīto pierādījumu nepietiekamība (iepriekš 40. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 187. punkts).
43 Attiecībā uz tiesas pārbaudes apjomu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja ir iesniegta prasība par lēmuma par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu atcelšanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma atzīšanu adresātam, atbilstoši nevainīguma prezumpcijas principam, kas, kā Eiropas Savienības tiesību vispārējais princips, ir piemērojams arī tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var noteikt naudas sodus vai kavējuma naudu (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 149. un 150. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 60. un 61. punkts).
45 Tieši šo apsvērumu kontekstā ir jāizvērtē, vai izskatāmajā lietā Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka prasītājas rīcība veido EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.
– Par InBev paziņojumu
46 Vispirms ir jānorāda, ka Komisija lielā mērā pamatojas (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 40.–62. apsvērumu) uz InBev sniegto paziņojumu saistībā ar tās ar 2000. gada 28. janvāra, 3., 25. un 29. februāra vēstulēm, kuras papildina pielikumā pievienotie InBev piecu direktoru paziņojumi, iesniegto pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu (apstrīdētā lēmuma 34. un 40. apsvērums, turpmāk tekstā kopīgi dēvēti – “InBev paziņojums”).
47 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka InBev paziņojumā ir norādīta “dažādu formu saskaņošanas [pastāvēšana] [..] starp alus darītājiem Nīderlandes alus tirgū”, nošķirot CBK ģenerālās asamblejas oficiālās sanāksmes, CBK finanšu komisijas neformālās sanāksmes un paralēlās “citas sanāksmes”, kas zināmas ar nosaukumu “Catherijne saskaņošana”, kuru sastāvs bija mainīgs un par ko InBev paziņoja, ka nav atradusi rakstveida norādes. “Citas sanāksmes” varēja tikt iedalītas “i) četru galveno alus darītāju (Heineken, Interbrew, Grolsch un Bavaria) horeca direktoru sanāksmēs [..]; ii) horeca direktoru un par mājas patēriņu atbildīgo direktoru kopējās sanāksmēs (divas 1998. gadā) un iii) par mājas patēriņu atbildīgo direktoru sanāksmēs (viena 1999. gadā [..])” (apstrīdētā lēmuma 41.–46. apsvērums).
48 Saskaņā ar InBev paziņojumu, finanšu komisija “ietvēra oficiālo dienas kārtību, taču tāpat bija diskusiju forums par cenu noteikšanu mājas patēriņa sektorā un horeca sektorā[;] šīs diskusijas netika atspoguļotas nekādā protokolā” (apstrīdētā lēmuma 43. apsvērums).
49 Saskaņā ar šo pašu paziņojumu “citās sanāksmēs” tāpat tika aptverti kā “horeca” sektors, tā arī mājas patēriņa sektors un alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, sektors (apstrīdētā lēmuma 47. apsvērums).
50 Attiecībā, pirmkārt, uz “horeca” sektoru ir tikuši apspriesti divi galvenie temati: “Pastāvēja fundamentāls nolīgums par maksimālo apjoma atlaižu noteikšanu horeca sektorā [..], cits apspriežu temats attiecās uz horeca veiktajiem ieguldījumiem[;] ideja bija saglabāt statu quo sektorā un izvairīties no tā, ka klientus pārņem citi alus darītāji” (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums).
51 InBev direktors norāda, ka viņš nezināja precīzu minētā nolīguma saturu un cits direktors to aprakstīja kā “ļoti komplicētu un nenoteiktu nolīgumu par pakāpju atlaidēm [échelles] (atlaides, kas piešķirtas horeca), kurā mēs nekad neesam piedalījušies”, norādot, ka “saskaņošana izpaudās kā reizi divos mēnešos notiekoša horeca direktoru sanāksme, kurā tie apsprieda zināmos “noteikuma” (lai arī tas bija nenoteikts; runājām par tirgus pārsniegšanu) pārkāpumus” (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums).
52 Otrkārt, attiecībā uz mājas patēriņa sektoru, saskaņā ar InBev paziņojumu apspriedes attiecās gan uz cenu līmeni vispār, gan uz specifisko alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, tematu
53 Kas attiecas uz cenu līmeni kopumā, viens no InBev direktoriem paziņo, ka “bija ierasts, ka alus darītava paaugstina savas cenas pēc tam, kad par to iepriekš paziņojusi saviem kolēģiem alus darītājiem [..;] iniciatīvu vienmēr izrādīja viens no lielajiem alus darītājiem un parasti – Heineken[;] tādā gadījumā pārējiem alus darītājiem bija vajadzīgais laiks, lai ieņemtu nostāju[;] lai arī alus darītavas lielos vilcienos pielīdzināja cenas vienu otrai, katrai tomēr bija un saglabājās pašas cenu politika” (apstrīdētā lēmuma 51. apsvērums).
54 Kas attiecas uz alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, InBev norāda, ka apspriedes par cenām starp Nīderlandes tirgus dalībniekiem šajā sektorā (Bavaria un Oranjeboom, ko vēlāk iegādājās Interbrew) risinājās kopš 1987. gada. Tā piebilst, ka “abas puses saprata, ka pēc tam, kad tāpat bija to pārrunājušas kopā, tās nepieņemšot nekādu iejaukšanos to attiecīgajos klientu, kas izmanto izplatītāja preču zīmi, lokos, kas beigtos ar apjoma zaudēšanu” (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums).
55 Attiecībā uz Heineken un Grolsch iesaistīšanos šajā sektorā, saskaņā ar InBev paziņojumu “Nīderlandes tirgu raksturo nozīmīgas atšķirības starp alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi (“B preču zīmes”), cenām un [tāda, kas pārdots, izmantojot citas preču zīmes (“A preču zīmes”), cenām;] Heineken, kas nepiedalās izplatītāja preču zīmju segmentā, vienmēr ir noraidījusi cenu paaugstinājumus attiecībā uz A preču zīmēm, kamēr cenas alum, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, nepaaugstinājās[;] šādā veidā tā īstenoja netiešu spiedienu īpaši uz alus, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmi, ražotājiem, tādiem kā Bavaria un Interbrew” (apstrīdētā lēmuma 53. apsvērums).
56 InBev norāda, ka četri alus darītāji tāpat apsprieda cenas alum, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmi, citiem vārdiem sakot – arī Grolsch klātbūtnē, saistībā ar vispārīgāku tēmu par saglabājamo cenu atšķirību starp alus veidiem atkarībā no preču zīmēm. Saskaņā ar InBev paziņojumu “Heineken un Grolsch nav paaugstinājušas savas cenas gadiem un citu alus darītāju alus, kas apzīmēts ar [to pašu] preču zīmi, un alus, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenas arī nav tikušas paaugstinātas[;] šajos pēdējos gados Bavaria un Interbrew ir paaugstinājušas savas cenas, tām sekoja Grolsch” (apstrīdētā lēmuma 54. apsvērums). Tāpat ir norādīts, ka “pirms trim līdz četriem gadiem šīs neformālās konsultācijas tikušas integrētas Catherijne saskaņošanā par horeca, kurā tāpat piedalījās CBK pārstāvji[;] pēc dažam sanāksmēm tika nolemts no jauna sadalīt sanāksmēs par mājas patēriņu un sanāksmēs par horeca” (apstrīdētā lēmuma 54. apsvērums).
57 Turklāt InBev norāda, ka tas, ka Beļģijas alus darītava Martens kopš 1996.–1997. gada ieguva zināmu tirgus daļu, izraisīja “nolīgumu starp Beļģijas un Nīderlandes alus darītājiem, kas darbojas alus, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmes, tirgū[;] divas sanāksmes ir notikušas Bredā [Breda] 1998. gadā [..;] tika panākta vienošanās ievērot attiecīgos alus, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmes, apjomus, kas pārdoti klientiem Nīderlandē un Beļģijā” (apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums).
58 Atbilstoši InBev direktoru paziņojumiem “citas sanāksmes” tika organizētas, lai nomierinātu viens otru attiecībā uz “ierobežota rakstura agresivitāti” tirgū (apstrīdētā lēmuma 46. apsvērums).
59 Savā 2001. gada 19. decembra atbildē uz informācijas pieprasījumu InBev norāda, ka “iepriekšējo gadu darba kārtības un piezīmes, kas izdarītas neformālajās sanāksmēs, ir tikušas iznīcinātas 1998. gada novembra beigās[;] ap šo laiku sāka atklāties saskaņošanas pastāvēšana tirgū starp Nīderlandes alus darītājiem un radās bailes no Nīderlandes konkurences iestādes pārbaudes[;] darba kārtības ir tikušas iznīcinātas arī turpmākajos gados” (apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums).
60 Vispirms ir jānorāda, ka ne kāda tiesību norma, ne arī Savienības tiesību vispārējs princips neliedz Komisijai, vēršoties pret uzņēmumu, atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai ar EK līgumu izvirzīto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (skat. iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Izskatāmajā lietā prasītāja neapstrīd InBev paziņojuma norādes, saskaņā ar kurām ir notikušas sanāksmes starp Nīderlandes alus ražotāju pārstāvjiem. Tā arī neapstrīd, ka tā bija pārstāvēta lielākajā daļā šo sanāksmju un ka tajās ir notikušas apspriedes par cenu līmeni Nīderlandes tirgū, kā arī par atlaižu piemērošanu “horeca” sektora klientiem.
62 Šajos apstākļos Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka InBev paziņojumā minētās sanāksmes ir notikušas un ka prasītājas pārstāvji ir faktiski piedalījušies vismaz noteiktā skaitā šo sanāksmju.
63 Tomēr prasītāja noliedz, ka sarunas, kas risinājās šajās sanāksmēs, būtu novedušas pie pret konkurenci vērsta nolīguma noslēgšanas vai saskaņotu darbību uzsākšanas. Tā apgalvo, ka sanāksmes attiecās uz likumīgiem priekšmetiem un ka, ciktāl tikusi apspriesta situācija tirgū, tas nav ticis darīts pret konkurenci vērstiem mērķiem. Šajā ziņā tā apstrīd InBev paziņojuma ticamību, apgalvojot, ka tas ir ļoti nenoteikts, neloģisks un pēc savas būtības pretrunīgs.
64 Konkrētāk, attiecībā uz InBev paziņojuma pretrunīgo raksturu, prasītāja piebilst, ka tas ietver virkni attaisnojošu paziņojumu.
65 Pirmkārt, tas attiecoties uz InBev 2000. gada 3. februāra papildu paziņojuma rindkopām, kurās norādīts: “Mēs it īpaši apspriedāmies, lai savstarpēji sniegtu priekšstatu, ka mēs tirgū saglabājam mieru; bija maz vai nebija jautājumu par pakāpju atlaidēm un tirdzniecības vietām; faktiski ikviens pārējos uzskatīja par idiotiem”. Šajos pēdējos gados šīs sanāksmes arvien vairāk un vairāk ir zaudējušas savu būtību un saskaņošana ir ieguvusi nenoteiktāku raksturu“ (apstrīdētā lēmuma 46. apsvērums).
66 Otrkārt, prasītāja atsaucas uz noteiktām rindkopām InBev vadītāju paziņojumu rindkopām, saskaņā ar kurām: “pārtikas produktu sektorā nepastāvēja nolīgums”; “tomēr cenu paaugstināšanas nav tikušas piemērotas saistībā ar nolīgumiem”; “es nezinu par nolīgumiem “izplatītāja preču zīmju sektorā””; “Šai sanāksmei nebija īsta pamatojuma. Tā vairāk bija patīkama sanāksme bez īpašas dienas kārtības. Tika izdarīti vispārīgi komentāri par atlaidēm. Man radās iespaids, ka jau ilgus gadus ir pastāvējusi noteikta veida pakāpju atlaižu sistēma vai kritērijs atlaidēm, taču tas nekad nav ticis pateikts konkrētā veidā. Tika vienīgi ļoti vispārīgā veidā runāts par kopējām atlaižu summām, kas ir bijusi izdevība norādīt uz noteiktiem incidentiem”; “[Interbrew] nav piedalījusies nekādā nolīgumā par cenām”; “turklāt nav bijis nekādas saskaņošanas. Mēs esam rīkojušies pilnīgi neatkarīgā veidā un, paaugstinot visa alus cenas 1999. gadā, mēs paaugstinājām [cenas] A preču zīmēm (pēc tam, kad Bavaria un Grolsch to bija izdarījušas dažus mēnešus iepriekš) un mūsu klienti spēcīgi pretojās attiecībā uz izplatītāja preču zīmēm, [..] tādējādi mēs esam rīkojušies pilnīgi likumīgā veidā”.
67 Prasītāja uzskata, ka iepriekš minētie paziņojumi ir pretrunā Komisijas secinājumiem attiecībā uz EKL 81. panta pārkāpuma pastāvēšanu. Saskaņā ar prasītājas viedokli, no tā izriet, ka par mājas patēriņa sektorā piemērotās cenu paaugstināšanās gadījumiem nebija nedz panākta vienošanās, nedz arī tās bija saskaņotas, ka Interbrew savas pārdošanas cenas noteica pilnīgi neatkarīgā veidā, ka Nīderlandes alus darītāji vienmēr ir dzīvi konkurējuši un ka nav bijis nekāda nolīguma starp alus darītājiem par “horeca” sektorā piešķirtajām atlaidēm.
68 Vispirms ir jākonstatē, ka prasītājas secinājumi, kas izdarīti, pamatojoties uz noteiktiem InBev paziņojuma elementiem, kuri parāda apspriežu vispārīgo raksturu, nolēmuma neesamību noteiktos sektoros un apspriežu neesamību par alus darītāju rīcību tirgū, paši par sevi nevar likt apšaubīt Komisijas konstatāciju par pārkāpuma esamību.
69 Attiecībā uz minētā paziņojuma apgalvoto vispārīgo raksturu, ir jāatgādina, ka praksē Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar to aktīvi sadarbojušies. Lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pienācīgā veidā ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis. Šādā situācijā uzņēmumi var lietderīgi aizstāvēties, ciktāl tiem ir iespēja paust nostāju par visiem pierādījumiem, ko pret tiem izvirzījusi Komisija (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 203. punkts; skat. šajā ziņā arī Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 50. punkts).
70 Turpinot, attiecībā uz, kā apgalvots, pretrunīgo InBev paziņojuma raksturu, ciktāl tas attiecas uz norādēm par strīdīgās rīcības ietekmes uz tirgu neesamību, ir jāatgādina, ka no EKL 81. panta normas paša formulējuma izriet, ka nolīgumi un saskaņotas darbības starp uzņēmumiem ir aizliegtas neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz tirgu, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis (iepriekš 36. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Hüls/Komisija, 163.–166. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T-Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 29. punkts).
71 Tādējādi, tā kā Komisija ir konstatējusi nolīgumu un saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi pastāvēšanu, šo konstatējumu nevar apstrīdēt ar norādēm, kas saistītas ar norādēm par slepenu vienošanos piemērošanas neesamību vai ietekmes uz tirgu neesamību.
72 Kas attiecas uz apgalvotajām InBev paziņojumā ietvertajām norādēm par nolīguma neesamību mājas patēriņa sektorā un “horeca” sektorā, ir jānorāda, ka rindkopas, uz kurām atsaukusies prasītāja, apskatot tās to kontekstā, nekādi neizslēdz nolīguma vai saskaņotu darbību pastāvēšanu attiecīgajos sektoros.
73 Attiecībā uz mājas patēriņa sektoru (mazumtirdzniecība) viena no InBev direktoru izteiktajam apgalvojumam, ka “[šajā] sektorā nepastāvēja nolīgums”, seko konkrēts apraksts alus darītāju piemērotajam cenu koordinācijas mehānismam. Attiecīgā rindkopa ir šāda (apstrīdētā lēmuma 51. apsvērums):
“Mazumtirdzniecības (“Food”) sektorā nepastāvēja nolīgums. Attiecībā uz alus cenu paaugstināšanu bija ierasts, ka alus darītava savas cenas paaugstina tikai pēc tam, kad tā tās iepriekš paziņojusi saviem kolēģiem alus darītājiem. Ja viens no dalībniekiem izdarīja šādu paziņojumu, tam sekoja debate par šāda paaugstinājuma iespaidu uz tirgu, vienlaikus alus cenu paaugstināšana par spīti visam tomēr notika. Iniciatīvu vienmēr izrādīja viena no lielajām alus darītavām un parasti – Heineken. Šādā gadījumā pārējām alus darītavām bija vajadzīgais laiks, lai ieņemtu nostāju. Lai arī alus darītāji lielās līnijās savstarpēji saskaņoja cenas, tomēr katram bija un saglabājās pašam sava cenu politika.”
74 Šajā kontekstā apstāklis vien, ka InBev direktors ir norādījis uz “nolīguma” neesamību, nevar būt ticams arguments, ciktāl Komisijai un, attiecīgā gadījumā, Vispārējai tiesai ir jāveic iesaistīto uzņēmumu atbildīgo personu paziņojumos aprakstītās rīcības juridiskā kvalifikācija.
75 Kas attiecas uz apgalvoto nolīguma neesamību un nolīguma neievērošanu “horeca” sektorā, ir jākonstatē, ka rindkopas InBev 2000. gada 3. februāra papildu paziņojumā un iepriekš 65. un 66. punktā minētie InBev vadītāju paziņojumi neizslēdz nolīguma par šajā sektorā klientiem piešķirtajām atlaidēm pastāvēšanu. Liekot secināt, ka apspriedes bija vispārīga rakstura un to mērķis reti bijis pakāpju atlaides vai precīzas tirdzniecības vietas, šīs rindkopas attiecas uz apspriežu detalizētības līmeni, tomēr nenonākot pretrunā nolīguma EKL 81. panta izpratnē pastāvēšanai. Tādējādi nevar uzskatīt, ka tās ir pretrunā norādei, kas izdarīta InBev paziņojuma ietvaros, ka “pastāvēja fundamentāls nolīgums par maksimālo apjoma atlaižu noteikšanu horeca sektorā” (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums).
76 Ievērojot iepriekš minēto, prasītājas arguments, kas saistīts ar InBev paziņojuma, kā tiek apgalvots, nenoteikto un pretrunīgo raksturu un attiecīgi šķietami selektīvo veidu, kādā Komisija esot izmantojusi šo paziņojumu, nav pamatots.
77 Visbeidzot, attiecībā uz vispārējo vērtējumu InBev paziņojuma ticamībai, ir jāuzskata, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija pamatoti varēja InBev paziņojumam piešķirt īpaši augstu pierādījuma vērtību, ievērojot, ka runa ir par atbildi, kas sniegta uzņēmuma kā tāda vārdā, kura apveltīta ar uzticamību, kas pārsniedz to, kas varētu būt atbildei, ko sniedzis tā darbinieks, lai kāda būtu tā pieredze vai personīgais viedoklis. Tāpat ir jānorāda, ka InBev paziņojums atspoguļo uzņēmuma veiktas iekšējās izmeklēšanas iznākumu un ka to Komisijai iesniedzis advokāts, kuram bija profesionālais pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs. Tādējādi viņš nevarēja viegli atzīt pārkāpumu, nenovērtējot šī soļa sekas (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 45. punkts, un iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 206. punkts).
78 Turklāt no judikatūras izriet, ka, kaut gan parasti ir jāatzīst zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajām liecībām, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, apstāklis, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus citu inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).
79 Protams, ir jāatgādina, ka viena uzņēmuma, kas apsūdzēts par dalību aizliegtajā vienošanās, paziņojums, ko savukārt apstrīd vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu šo uzņēmumu izdarīta pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina citi pierādījumi (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑337/94 Enso-Gutzeit/Komisija, Recueil, II‑1571. lpp., 91. punkts, un iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. punkts).
80 Tādējādi InBev paziņojums pats par sevi nevar būt pietiekams, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu, bet tas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.
81 Tomēr ir jāuzskata, ka, ņemot vērā InBev paziņojuma uzticamību, nepieciešamā apstiprinājuma ar citiem pierādījumiem pakāpe kā precizitātes, tā arī dziļuma ziņā šajā gadījumā ir mazāka, nekā tā būtu, ja tas nebūtu īpaši ticams. Tādējādi ir jāuzskata, ka, ja tiktu nolemts, ka InBev paziņojumā un apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās prakses pastāvēšanu un atsevišķus tās aspektus apstiprinātu vēl vairāki savā starpā saskaņoti pierādījumi, minētais paziņojums šajā situācijā pats par sevi varētu būt pietiekams, lai pierādītu citus apstrīdētā lēmuma aspektus. Turklāt, ciktāl kāds dokuments nav tiešā pretrunā InBev paziņojumam attiecībā uz pārmesto darbību pastāvēšanu vai to būtisko saturu, tas, ka šis dokuments ietver pierādījumus par būtiskiem šās prakses aspektiem, ir pietiekami, lai tas kļūtu par apstiprinošu pierādījumu pārkāpuma pierādījumu kopuma kontekstā (skat. šajā ziņā iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 220. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Iepriekš minētā kontekstā ir jāpārbauda prasītājas argumenti par pārējiem pierādījumiem, uz ko apstrīdētajā lēmumā atsaukusies Komisija, lai apstiprinātu konstatējumus, kas secināti no InBev paziņojuma.
– Par pārējiem pierādījumiem
83 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka InBev paziņojumu apstiprina virkne iekšēju dokumentu, kuru avots ir prasītāja un trīs citi Nīderlandes alus darītāji, rokrakstā sagatavotas sanāksmju piezīmes, izmaksu piezīmes un dienas kārtību kopijas, kas iegūtas pēc izmeklēšanas un informācijas pieprasījumiem.
84 Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija atsaucas uz Grolsch komercdirektora rokrakstā sagatavotajām piezīmēm par 1996. gada 27. februāra sanāksmi; šīs sanāksmes priekšmets tika aprakstīts ar norādi “CBK cie HOR cath”. Šīs piezīmes ietver šādu teikumu: “Garantijas/finansējums: fin[ansējums] [..] pārsniedz vajadzības noteiktās vietās. Tādējādi [..] mil[joni].”
85 Saskaņā ar Komisijas viedokli, no šī teikuma izriet, ka četri attiecīgi alus darītāji “Catherijne sanāksmes” ietvaros ir apsprieduši finanšu nosacījumus, kas tika piemēroti vai bija piemērojami noteiktiem “horeca” klientiem (apstrīdētā lēmuma 72. apsvērums) un, konkrētāk, uzņēmumiem, ko vada vairāku “horeca” uzņēmumu īpašnieks Nīderlandē.
86 Apstrīdētā lēmuma 76. apsvērumā Komisija atsaucas uz Bavaria “horeca” direktora rokrakstā veiktajām piezīmēm par 1996. gada 19. jūnija sanāksmi. Piezīmes atkārtotas šādi:
“– adaptēt cenas
patēriņš mājās paaugstināts – vājš
saskaņošana Bavaria – Interbrew
[..] un [..] –> problēma [..]
Martens
Schultenbrau!! 89 ct
– vienīgi cenas par mucu paaugstināšana
argumenti
vienīgi pilnībā Hein + Grolsch
Frise US Heit
Interbrew \
Paaugstina kopā
Bavaria /
–> [..] arī
zemākais paaugstinās vairāk nekā augstākais
–iepūst gaisu
–nolīgumi
stabilizēt debeta atlaidi dzērieniem 7,5 par mucu Heineken
sagatavot pārstāvjus attiecībā uz iespējamajiem nolīgumiem
Interbrew \
var izmantot gaisu
Grolsch /.”
87 Saskaņā ar Komisijas viedokli, šīs piezīmes parāda, ka klātesošie alus ražotāji ir detalizēti apsprieduši cenas kā alum, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, tā arī alum, kas pārdots mucās, un ka lētākā alus, ko ražo Interbrew un Bavaria, cenai bija jāpaaugstinās vairāk nekā dārgākā alus, ko ražo Heineken un Grolsch, cenai (apstrīdētā lēmuma 85. apsvērums).
88 Apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija atsaucas uz vēstuli, ko Interbrew Nederland ģenerāldirektors 1997. gada 25. martā nosūtīja InBev sēdeklim Beļģijā:
“Tagad starp galvenajiem alus ražotājiem pastāv vienprātība veikt cenu paaugstināšanu pirms 1998. gada. Tas alus darītājiem atļaus palielināt viņu buferi nepieciešamajiem papildu reklāmas budžetiem. A preču zīmes tirgus dalībniekiem ir tendence nošķirt cenu paaugstināšanos starp A preču zīmēm (pielikt 2 NLG/hl) un B preču zīmēm B (pielikt 4 NLG/hl). Tas man šķiet ļoti nereālistiski – mums visiem ir jāatbalsta pilnīga paaugstināšanās par NLG 4. Es izslēgšu mūsu speciālā alus, “kas tiek dzerts” (DAS, Hoegaarden, Leffe), cenu paaugstināšanos. Sarunas ir sākušās.”
89 Komisija uz šīs vēstules pamata ir secinājusi, ka bija paredzēta cenu paaugstināšana pirms 1998. gada pēc sarunām par cenām starp galvenajiem ražotājiem. Turklāt tā pati vēstule esot apstiprinājusi, ka tika nošķirti dārgāka un lētāka alus ražotāji un preču zīmes (apstrīdētā lēmuma 90. apsvērums).
90 Apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā Komisija atsaucas uz rokrakstā veiktajām Bavaria administratīvās padomes locekļa piezīmēm par 1997. gada 1. maija sanāksmi. Tā min šādas rindkopas:
““Catherijne Club” 1/5 – 97
“iekšējie” transfēri grupas ietvaros
tāpat ir jāievēro “pakāpju atlaides”
[..] “La Haye”
Monster ZH [Dienvidholande] visaugstākais konkurējošais piedāvājums.”
91 Saskaņā ar Komisijas viedokli, šīs piezīmes apstiprina, ka alus darītāji apsprieda “pakāpju atlaides” par komercnosacījumiem, kas tiek piešķirti individuālajām pārdošanas vietām, transfēra no vienas grupas uz citu, taču tāpat arī transfēra gadījumā vienas un tās pašas grupas ietvaros (apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums).
92 Apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā Komisija konstatē, ka iepriekš minētās piezīmes tāpat ietver nosaukumus “Heineken/Amstel/Brand/Grolsch” pirmajā līnijā un nosaukumus “Interbrew/Bavaria” otrajā līnijā, šīm divām līnijām esot sasaistītām ar figūriekavām, pēc kurām ir atrodama norāde “nav cenu paaugstināšanu”. Komisija no tā secināja, ka Heineken un Grolsch piederošo A preču zīmju un Interbrew un Bavaria piederošo B preču zīmju nošķiršana bija pamats alus ražotāju sarunām par alus cenu paaugstināšanu (apstrīdētā lēmuma 103. apsvērums).
93 Apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā Komisija atsaucas uz Bavaria administratīvās padomes locekļa rokrakstā veiktajām piezīmēm par 1997. gada 17. decembra sanāksmi. Tā min šādu rindkopu:
“2) Cenu situācija: marts/aprīlis
palaists vienā pakāpē/palaists divās pakāpēs
a) Heineken paredz mazu kņadu!! Heineken 18.59
b) paaugstināšanas gadījumā: ļoti iespējams risināt darījumu sarunas; no visas sirds; būs atbalsts.”
94 Komisija no tā secina, ka alus darītāji, kas piedalījās 1997. gada 17. decembra sanāksmē, proti, Bavaria, Grolsch un Heineken, apsprieda cenu paaugstināšanas, kā arī iespējamās reakcijas uz cenu paaugstināšanām (apstrīdētā lēmuma 127. apsvērums).
95 Apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā Komisija norāda Bavaria “horeca” direktora rokrakstā sagatavoto piezīmju rindkopu par 1998. gada 12. marta sanāksmi:
“– Kopš 1. janvāra maz noticis
– A preču zīmes nav panikas attiecībā uz cenām Hein
9.95 samazināšanai no 11,49 maz jēgas Int
9.75 9.36 Bavaria
2x 4.95 4.75 }→
izplatītāju preču zīmes
cena tirgus apakšējā daļā
[..] marta vidū Bavaria kaut kas
zem Amstel (17) Bavaria (15)
no 9.75 līdz 10.75, ja nekā
nenotiek, tātad Grolsch un Hein
kabatas paaugstināšanas alus darītava
→ noteikt nolīgumu [..] un Dick
Tam jābūt “nodemonstrējamam” via Nielsen, pretējā gadījumā
nekas nenotiks.”
96 Saskaņā ar Komisijas viedokli, no tā izriet, ka alus darītāji, kas piedalījās 1998. gada 12. marta sanāksmē, ir apsprieduši samazinājumus, kas piešķirti Nīderlandes lielveikaliem (apstrīdētā lēmuma 137. apsvērums), un ka Bavaria veiktajām cenu paaugstināšanām bija jābūt nodemonstrējamām lielveikalu kases datos, ko apkopojusi AC Nielsen (apstrīdētā lēmuma 133. apsvērums).
97 Apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija atsaucas uz iepriekš minēto rokrakstā rakstīto piezīmju otro rindkopu:
“Bav procenti 4 %? 6 1/2
izņemot,
ja ir atlīdzība par reklāmu.”
98 Saskaņā ar Komisijas viedokli, šī rindkopa pierāda, ka ir notikusi apspriede par procentu likmi, kas tiek piemērota aizdevumiem, kuri tiek piešķirti “horeca” pārdošanas vietās (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums).
99 Apstrīdētā lēmuma 143. apsvērumā Komisija izvirza iepriekš minēto rokrakstā sagatavoto piezīmju trešo rindkopu:
“Futbola klubi Izrāžu zāles Teātri
Studentu asociācijas
[..]
Grolsch
Pārsniedzot/ārpus pakāpes
130
[..] (125) 124,5.”
100 Saskaņā ar Komisijas viedokli, no tā izriet, ka alus darītāji bija noturējuši īpašu apspriedi par “horeca” klientiem tieši attiecībā uz “pakāpju atlaidēm”, apstiprinot InBev paziņojumu attiecībā uz nolīguma, kura nosaukums ir “pakāpju atlaides”, pastāvēšanu (apstrīdētā lēmuma 147. apsvērums).
101 Apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā Komisija atsaucas uz Bavaria administratīvās padomes rokrakstā sagatavoto piezīmju par 1998. gada 3. jūlija sanāksmi rindkopu.
“[..] Heineken paaugstināts
[..] >> Heineken alus mucā.”
102 No šīs rindkopas Komisija secina, ka alus darītāji apsprieda cenas, kas piemērotas kā attiecībā uz mājas patēriņa sektora klientiem, tā arī uz “horeca” klientu (apstrīdētā lēmuma 162.–164. apsvērums).
103 Apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā Komisija atsaucas uz citu iepriekš minēto rokrakstā sagatavoto piezīmju rindkopu:
“Café [..] 1800 [..]
[..] 400 [..]
60 par hl
650.000,– V.B.K.”
104 Saskaņā ar Komisijas viedokli, no šīs rindkopas izriet, ka alus darītāji ir apsprieduši noteiktu atlaidi un/vai rezervi samazinājumam, kas piemērots vai piemērojams specifiskās “horeca” pārdošanas vietās (apstrīdētā lēmuma 171. apsvērums).
105 Apstrīdētā lēmuma 174. apsvērumā Komisija atsaucas uz 1998. gada 30. jūnija dokumentu un Heineken cenu sarakstu, ar kuru paziņo jaunās cenas, kas piemērojamas alum pudelēs un izlejamajam alum (alus cisternā un alus mucā), sākot ar 1998. gada 1. jūniju, kuri atklāti Grolsch “mājas patēriņa” tirdzniecības direktora birojā un ietver norādi “agenda c[ommiss]ie CBK” (CBK dienas kārtības komisija). Saskaņā ar Komisijas viedokli, šie dokumenti apstiprina InBev paziņojumu, saskaņā ar kuru attiecīgajās sanāksmēs apskatītas gan “mājas patēriņa” cenas, gan arī konkurence “horeca” tirgū (apstrīdētā lēmuma 175. apsvērums).
106 Apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā Komisija atsaucas uz Heineken 1998. gada 14. oktobra iekšējām piezīmēm, kas adresētas Heineken vadības grupai un kas formulētas šādi: “Bavaria CBK ietvaros apsolītā cenu paaugstināšana Nielsen [skaitļos] skaidri neparādās”. Saskaņā ar Komisijas viedokli, šī piezīme nostiprina secinājumu, ka Bavaria 1998. gada 12. marta sanāksmē bija paziņojusi par savu nodomu pirmajai palielināt savas cenas mājas patēriņa sektorā, pārējiem alus darītājiem vēlāk tai sekojot, un ka Bavaria veiktajiem paaugstinājumiem bija jābūt “nodemonstrējamiem” Nielsen skaitļos (apstrīdētā lēmuma 180. apsvērums).
107 Apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā Komisija atsaucas uz vēstuli, ko Heineken Nīderlandes “horeca” nodaļas direktoram nosūtījis alus darītavas Brand BV d’Heineken mārketinga un mājas patēriņa direktors attiecībā uz tā sarunu ar Bavaria administratīvās padomes locekli:
“Noordwijk pārtikas izstādē [1998. gada] 9. septembrī [Bavaria administratīvās padomes loceklis] ar mani pārrunāja lietu [..] un Heineken reakciju. Īsumā, saskaņā ar viņa viedokli, ir izrādījies, ka Heineken būtu varējusi daudz agrāk pievienoties sarunu galdam ar Heineken un Bavaria pirmajiem atbildīgajiem Nīderlandes horeca tirgū. Tādējādi zaudētos hektolitrus varētu kompensēt citādā veidā. Turklāt viņš piebilda, ka ar laiku Bavaria, iespējams, būtu padomā citi potenciālie horeca klienti, kas vēlētos pāriet brīvprātīgi (uzsvaram esot uz vārdu brīvprātīgi, kā [..] gadījumā, saskaņā ar viņa viedokli) pie Bavaria [Heineken atbildīgās personas par horeca Nīderlandē vārds], pats par sevi saprotams, ka šie komentāri pilnībā iekļāvās labi zināmajā [..] retorikā. Es nevēlos tev liegt šo informāciju. Vēlu veiksmi tavā sarunā.”
108 Komisija uzskata, ka šī vēstule apstiprina InBev paziņojumu, ka alus darītāji apsprieda ne tikai atlaižu ierobežojumus, bet tāpat ierobežojumus pārdošanas vietām, kas izvēlas citu alus darītāju, un tas notiekot ne tikai daudzpusējās sanāksmēs, bet arī divpusējo tikšanos gadījumos (apstrīdētā lēmuma 189. apsvērums).
109 Apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā Komisija atsaucas uz Grolsche Bierbrouwerij Nederland ģenerāldirektora rokrakstā veiktajām piezīmēm uz ielūguma uz 1999. gada 8. janvāra sanāksmi:
“–pārdošana ‘98
–alus cena →
– “pinool” veida pudeļu kaste | akcijas/cat II
–pudeļu kastes | apakšējā mala
| muca
| NMA”.
110 Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka apspriedes par alus cenu ir koncentrējušās uz četriem elementiem: pirmkārt, reklāmas darbībām mājas patēriņa tirgū, otrkārt, mazāk dārgā alus un alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenām, treškārt, cenu alum mucā un lielajos konteineros, kas tiek izmantoti Nīderlandes alus tirgus “horeca” sektorā, un, ceturtkārt, Nīderlandes Konkurences iestādi NMA (apstrīdētā lēmuma 194. apsvērums).
111 Apstrīdētā lēmuma 197. un 199. apsvērumā Komisija atsaucas uz tematu sarakstu, kas apskatāmi 1999. gada 8. janvāra sanāksmē, uz kura Grolsch pārstāvis bija atzīmējis saīsinājumu “BP”, ko Komisija interpretēja kā “alus cena” (bierprijs) vai “zemākā cena” (bodemprijs), kā arī “P[rivate] L[abel] 50 ct. augstāk”. Komisija no šīm atzīmēm secina, ka attiecībā uz alu mucās – alus darītāji ir detalizēti apsprieduši cenas (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums).
112 Apstrīdētā lēmuma 212. un 213. apsvērumā Komisija atsaucas uz dokumentu, kas ietver norādi uz trim saziņas gadījumiem vadības līmenī starp Heineken un Grolsch ap 1999. gada 5. jūliju, kurā minēts “cenu karš” starp abiem alus ražotājiem. Komisija no tā secina, ka Heineken bija tieši sazinājies ar Grolsch attiecībā uz atlaidēm un ka tas notika pusotru mēnesi, pirms faktiski tika piemērotas pagaidu atlaides, kuras piemēroja veikalu ķēde, kurai Grolsch bija atteikusies piešķirt kompensāciju (apstrīdētā lēmuma 213. apsvērums).
113 Apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā Komisija atsaucas uz virkni dokumentu, kas ietverti administratīvajos lietas materiālos, no kuriem izriet temati, kas tikuši apskatīti Bavaria un InBev divpusējās sanāksmēs 1995. gada 8. martā, 1997. gada marta otrajā pusē, 1997. gada 12. maijā, 1997. gada 19. jūnijā un 1997. gada 8. septembrī. Tā citē šādas rindkopas:
– 1995. gada 8. marta sanāksme: “[Bavaria] un [Interbrew Nederland] abas ir apstiprinājušas, ka tām ir lielas grūtības ar [..] k-gu Nīderlandē” (zemsvītras piezīme apstrīdētā lēmuma 491. lpp.);
– 1997. gada 12. maija sanāksme: ir izvirzītas – “cenu paaugstināšana” un “izplatītāja preču zīmes kā Damokla zobens [..] Grolsch un it īpaši Heineken psiholoģiskais spiediens paaugstināt cenas alum, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi” (zemsvītras piezīme apstrīdētā lēmuma 493. lpp.);
– 1997. gada 19. jūnija sanāksme: ir apspriestas – “īstenojamā rīcība izplatītāja preču zīmju segmentā un attiecībā uz to, Interbrew nostāja attiecībā uz Martens (kas tika uzskatīts par nevēlamu viesi Nīderlandes alus pasaulē)” (zemsvītras piezīme apstrīdētā lēmuma 494. lpp.);
– 1997. gada 8. septembra sanāksme: ir izvirzīti – “izplatītāja preču zīmju tirgus situācija Nīderlandē un apstāklis, ka Bavaria bija atņēmusi klientu Interbrew [..] Bavaria [klientam] iesniedzot zemāku piedāvājumu, grozot statu quo [..]” (zemsvītras piezīme apstrīdētā lēmuma 495. lpp.).
114 Komisija šos dokumentus interpretē kā pierādījumu, ka Bavaria un InBev divpusējās konsultācijas ļāva saglabāt “bruņotu mieru” vai “neagresijas paktu” attiecībā uz alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi (apstrīdētā lēmuma 223. apsvērums).
115 Apstrīdētā lēmuma 227. apsvērumā Komisija atsaucas uz vēstuli, kas datēta ar 1997. gada 26. septembri, ko Interbrew Nederland eksporta direktors nosūtīja Interbrew centrālās darbības vietas eksporta direktoram attiecībā uz “alus pārdošanu Vācijā un izplatītāja preču zīmēm”:
“Šajā ziņā es esmu sarunājies ar mūsu galveno konkurentu Nīderlandē un šajā ziņā esmu noskaidrojis, ka viņiem jātiekas [..], lai virzītos vai nevirzītos uz priekšu attiecībā uz TIP alus apjomu par 1998. gadu. Es esmu apjautājies par cenu līmeni, kurā tie ir iecerējuši darboties, un viņš man apstiprināja tieši to pašu cenu, atskaitot dalības maksājumu, kas paredzēts [..] galvenajai darbības vietai [..], un apstākli, ka viņš piekristu apjomam aptuveni 200 000 hl apmērā par šo cenu.”
116 Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka Interbrew ir lūgusi Bavaria un saņēmusi no tās detalizētu informāciju par cenām un apjomiem attiecībā uz iespējamu alus piegādi, ko veiktu Bavaria, izmantojot izplatītāja preču zīmi, Vācijas lielveikalu ķēdei. Komisija uzskata, ka šis pierādījums apstiprina InBev paziņojumu, saskaņā ar kuru Interbrew un Bavaria bija apmainījušās ar informāciju par klientiem piedāvātajām cenām alum, [ko pārdod, izmantojot] izplatītāja preču zīmi. Komisija turklāt apgalvo, ka šo apstākli InBev atzinusi 2006. gada 21. februāra vēstulē (apstrīdētā lēmuma 228. apsvērums).
117 Apstrīdētā lēmuma 234. apsvērumā Komisija atsaucas uz šādu alus darītavas Haacht paziņojumu par 1998. gada 14. vai 15. jūnija sanāksmi starp Bavaria, Interbrew Nederland un Beļģijas alus darītājiem Interbrew Belgique, Alken Maes, Haacht un Martens:
“Šīs sanāksmes laikā Nīderlandes alus darītāji tika informēti par saturu informācijas apmaiņai, kas veikta starp Beļģijas dalībniekiem. Nīderlandes alus darītavas ir sniegušas savu piekrišanu datu apmaiņai par apjomiem, iepakojuma veidiem, līgumu ilgumu un iespējamajām maksājumu veikšanas dienām un klientiem. Attiecībā uz cenām dalībnieki vienojās par principu neapmainīties ar informāciju šajā ziņā [..]
Sanāksmes dalībnieki uzskatīja, ka bija jāuzdod neitrālai personai centralizēt informācijas apmaiņu. Šāds lūgums tika izteikts, jo personas, kas darbojās Nīderlandes tirgū, neuzticējās pārējiem dalībniekiem. Haacht ir tikusi uzaicināta centralizēt informāciju, jo tā nedarbojās Nīderlandes tirgū.”
118 Komisija uzskata, ka šis paziņojums attiecībā uz apskatāmo jautājumu apstiprina InBev paziņojumu (apstrīdētā lēmuma 235. apsvērums).
119 Apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā Komisija atsaucas uz rokrakstā veiktajām piezīmēm par iepriekš minēto 1998. gada 14. vai 15. jūnija sanāksmi, kuras ir tikušas atrastas Bavaria vadības komitejas priekšsēdētāja sekretāra birojā:
“Martens → Nīderlandē nekas nekad nav ticis konkretizēts
→ apakša – tirgus – cenu sagrāvējs
|→ ir iesniegti cenu piedāvājumi
Interbrew Nederland – Martens –> iesniegts piedāvājums lielam izplatītāja preču zīmju klientam
izplatītājs
[..]
7,68 [aptuveni]
Martens – “cenu pazemināšana Beļģijā”
šobrīd NL → [..]
Interbrew Belgique spērusi pirmo soli attiecībā uz P[rivate] L[abel]
Tikai par [..]
Pilsener [..]
/ \ / \
vairāki vienīgais
[..] – “izlemts” |→ pie Interbrew
CAT I+II.”
120 Komisija uzskata, ka šīs piezīmes apstiprina, ka Interbrew Belgique bija uzņēmusies iniciatīvu sanāksmei par alu, ko pārdod, izmantojot izplatītāja preču zīmi, kurā ir ticis nolemts, ka līgums ar mazumtirgotāju iepirkuma organizāciju “Nīderlandē būs Interbrew” (apstrīdētā lēmuma 237. apsvērums).
121 Attiecībā uz šo pēdējo sanāksmi Komisija tāpat atsaucas uz šādu InBev “mājas patēriņa” direktora paziņojumu, ko InBev iesniegusi 2006. gada 21. februārī, atbildot uz informācijas pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 238. apsvērums):
“Noteiktā brīdī [..], [..] k-gs no [..] mani konfrontēja ar zemu cenu, ko viņam bija piedāvājusi Martens. Viņš man apstiprināja, ka viņš bija panācis cenu NLG 0,32 par pudeli. Tas atbilst summai NLG 7,68 apmērā par 24 pudeļu kasti, kas minēta k-ga [Bavaria atbildīgā] piezīmēs. Šo apspriežu ietvaros, kas notika no 1998. gada aprīļa līdz jūnija sākumam, es viņam ierosināju pāriet uz II kategoriju un tādējādi izmantot akcīzes samazinājumu. Visbeidzot, 1998. gada jūnija sākumā mēs noslēdzām nolīgumu ar [..] par piegādi jaunam [..] II kategorijas alum [..]. Akcīzes samazinājuma dēļ, ko izraisīja pāreja uz II kategorijas alu, mēs varējām ierosināt summu NLG 6,36 apmērā (ietverot akcīzes samazinājumu par NLG 0,84) un tādējādi atvairīt Martens piedāvājumu.
[..]
1998. gada 14. vai 15. jūnija sanāksmes laikā [..] Interbrew īstenoja nolīgumu ar [..] par I kategorijas [..] un II kategorijas alus piegādēm [..]. Šīs sanāksmes laikā es divu iemeslu dēļ minēju apspriedi un panākto nolīgumu ar [..]. Pirmkārt, es vēlējos konfrontēt Martens ar piedāvājumu, ko tā bija iesniegusi [..], ievērojot, ka tā vienmēr bija noliegusi, ka būtu iesniegusi cenu piedāvājumus Nīderlandē. Otrkārt, es informēju pārējos dalībniekus, ka tiem vairs nebija jāiesniedz piedāvājumi [..], ievērojot starp Interbrew un [..] noslēgto nolīgumu. [Apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā minētā dokumenta] n līnija apliecina manu saziņu par I un II kategorijas alus piegādes līguma noslēgšanu starp [..] un Interbrew. Šī nolīguma pastāvēšana [..] izriet no 1998. gada 24. jūnija dokumenta pa faksu.”
122 Apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā Komisija atsaucas uz Beļģijas alus darītāja Haacht paziņojumu par otro Beļģijas–Nīderlandes sanāksmi 1998. gada 7. jūlijā, saskaņā ar kuru:
“Tieši pēdējā sanāksme tika organizēta starp dalībniekiem. Tajā Haacht uzsāka izplatīt par Nīderlandes tirgu apkopoto informāciju.
Pēc tam dalībnieki mainīja tēmu, lai apspriestu noteiktus mazāk svarīgus jautājumus, taču Haacht šajā apspriedē nepiedalījās. Lai kā tas nebūtu, nekāda apmaiņa ar svarīgu informāciju par šiem jautājumiem nenotika. Šī sanāksme radīja iespaidu, ka nav sniegts nekas konkrēts.”
123 Saskaņā ar Komisijas viedokli, Interbrew “mājas patēriņa” direktora paziņojums apstiprinot Haacht paziņojumu, saskaņā ar kuru tas attiecās uz pēdējo Beļģijas–Nīderlandes sanāksmi. Komisija uzskata, ka lēmums izbeigt šīs sanāksmes balstās uz precīzu pamatojumu, proti, bažām, ka Nīderlandes konkurences iestāde pārmeklēs vienu vai vairākas alus darītavas, ko apstiprina InBev paziņojums (apstrīdētā lēmuma 241. apsvērums).
124 Apstrīdētā lēmuma 248. apsvērumā Komisija atsaucas uz Heineken iekšēju paziņojumu, saskaņā ar kuru: “ārkārtīgi zemās cenas, ko šobrīd piemēro Beļģijas alus darītava Martens [..], būtu pretrunā politikai, kas paredz pacelt tirgus apakšējo daļu līdz augstāku cenu līmenim”.
125 Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 249. apsvērumā Komisija atsaucas uz paziņojumu, kas izdarīts tās 2000. gada 23. marta pārbaudes laikā un ko parakstījis Grolsche Bierbrouwerij Nederland ģenerāldirektors, tagad – Koninklijke Grolsch administratīvās padomes priekšsēdētājs:
“Viņš ir iesniedzis dokumentu [..] ar virsrakstu “Cenu scenāriji, kas balstīti uz vairumtirdzniecības cenu neto paaugstināšanu par NLG 2,00 par hl”, kas ietver norādi “CBK – Fie – vienmēr ņemt līdzi” uz CBK finanšu komisijas sanāksmēm. Viņš šo dokumentu izmantoja, lai piesaistītu Interbrew un Bavaria (alus, kas Nīderlandē tiek pārdots, izmantojot izplatītāju preču zīmes, ražotāji) uzmanību cenu noteikšanai, kas, pēc viņa domām, ir nepamatojama, alum, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi (mazāk nekā NLG 10 par pudeļu kasti).”
126 Šajā pašā apstrīdētā lēmuma apsvērumā Komisija tāpat atsaucas uz šādu Heineken Nederland ģenerāldirektora paziņojumu:
“Es jau esmu piedalījies CBK sanāksmē, kurā pārējie pārrunāja izplatītāja preču zīmju cenu noteikšanu. Šādas piezīmes ir tikušas formulētas, lai izteiktu bažas. Es nereaģēju, jo principā Heineken nav saistīts ar izplatītāja preču zīmju ražošanu.”
127 Komisija no rindkopām, kas minētas apstrīdētā lēmuma 248. un 249. apsvērumā, secina, ka alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, ražotāji (Interbrew un Bavaria) bija atklājuši savu cenu stratēģiju Heineken un Grolsch, kas nedarbojas šajā sektorā (apstrīdētā lēmuma 248. apsvērums). Tā no tā secina, ka divpusējās apspriedēs starp Interbrew un Bavaria, kas bija vērstas uz alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenu paaugstināšanu, bija daļa no vispārējām apspriedēm, kas veiktas starp četriem alus darītājiem (apstrīdētā lēmuma 252. apsvērums).
128 Ir jākonstatē, ka iepriekš uzskaitītās norādes apstiprina InBev paziņojumu un pamato konstatējumu, ka Heineken, Grolsch, Interbrew un Bavaria pārstāvji regulāri tikās neformālu sanāksmju ciklā, kas pazīstamas ar nosaukumu “saskaņošana Catherijne” vai “dienas kārtības komisija”, kuras sastāvs bija mainīgs (InBev paziņojums, minēts apstrīdētā lēmuma 45. apsvērumā; citi pierādījumi, kas apskatīti apstrīdētā lēmuma 65.–222. apsvērumā). Apstrīdētajā lēmumā minētās 18 sanāksmes, kas ietilpst šajā ciklā, ir notikušas 1996. gada 27. februārī, 1996. gada 19. jūnijā, 1996. gada 8. oktobrī, 1997. gada 8. janvārī, 1997. gada 1. maijā, 1997. gada 2. septembrī, 1997. gada 16. decembrī, 1997. gada 17. decembrī, 1998. gada 12. martā, 1998. gada 9. aprīlī, 1998. gada 3. jūlijā, 1998. gada 15. decembrī, 1999. gada 8. janvārī, 1999. gada 4. martā, 1999. gada 10. maijā, 1999. gada 11. augustā, 1999. gada 19. augustā un 1999. gada 3. novembrī.
129 Kas attiecas uz apspriežu, kas īstenotas minēto sanāksmju ietvaros, saturu, iepriekš minētās norādes apstiprina InBev paziņojumu un pierāda šādus elementus:
– attiecībā uz mājas patēriņa sektoru:
– četri alus darītāji apsprieda cenas (InBev paziņojums, minēts 51. apsvērumā, un citi pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 129., 156., 174., 193., 212. un 213. apsvērumā) un alus cenu paaugstināšanu Nīderlandē (InBev paziņojums, minēts 51. apsvērumā, un citi pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 89., 117. un 179. apsvērumā);
– apspriedes par cenām tāpat tika veiktas, izmantojot divpusējus kontaktus, it īpaši starp Grolsch un Heineken 1999. gada jūlijā (apstrīdētā lēmuma 212. un 213. apsvērumā minētais dokuments);
– bija apspriesti konkrēti piedāvājumi cenu jautājumā (Interbrew iekšēja vēstule, uz kuru izdarīta atsauce apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā) un savstarpēji sniegtā informācija nereti bija visnotaļ detalizēta (apstrīdētā lēmuma 129. un 174. apsvērumā minētie dokumenti);
– 1997. un 1998. gadā pastāvēja vienprātība starp alus darītājiem, lai īstenotu cenu paaugstināšanu pirms 1998. gada vai šī gada laikā (apstrīdētā lēmuma 89., 174. un 179. apsvērumā minētie dokumenti);
– “A preču zīmju” alus ražotāji (Heineken un Grolsch) ir uzstājuši, pretēji “B preču zīmju ražotājiem” (alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi) (Interbrew un Bavaria), kas pret to iebilda, lai cenu paaugstināšana tiktu veikta “divās fāzēs”, vispirms attiecībā uz B preču zīmēm un pēc tam attiecībā uz A preču zīmēm, un lai paaugstināšanas likme tiktu diferencēta starp A preču zīmēm un B preču zīmēm (InBev paziņojums, kas minēts 53. apsvērumā, citi pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 89., 100., 117. un 193. apsvērumā);
– Bavaria izziņoja (iespējams, 1998. gada 12. marta sanāksmē) savu nodomu paaugstināt savas cenas (pierādījumi, kas minēti 129. un 179. apsvērumā, un InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 51. apsvērumā). Pārējiem alus darītājiem, iespējams, bija jāseko Bavaria, līdz ar to paaugstinot savas cenas (InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 51. apsvērumā);
– kas attiecas uz sekošanas mehānismu, bija panākta vienošanās, ka Bavaria piemērotajām paaugstināšanām ir jābūt nodemonstrējamām ar skaitļiem, pamatojoties uz datiem par lielveikaliem AC Nielsen apkopotajos datos (apstrīdētā lēmuma 129. un 179. apsvērumā minētie dokumenti);
– nav nekādu pierādījumu, ka būtu notikusi 1998. gadam paredzētā cenu paaugstināšana;
– konsultāciju par cenām ietvaros alus darītāji ir apsprieduši noteiktu konkrētu lielveikalu situāciju (apstrīdētā lēmuma 76. un 156. apsvērumā minētās rokrakstā veiktās piezīmes);
– apspriedēs dalībnieki norādīja konkrētus cenu skaitļus (apstrīdētā lēmuma 76., 89., 117., 129. un 174. apsvērumā minētie dokumenti);
– attiecībā uz alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi:
– sākot ar 1995. gadu, divi Nīderlandes alus ražotāji alum, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi (Interbrew un Bavaria) ir vairākkārt izteikuši savas bažas, kas saistītas ar Beļģijas alus darītāja Martens projektu iekļūt Nīderlandes tirgū šajā sektorā (InBev paziņojums, kas minēts 55. apsvērumā; citi pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224., 236., 238. un 248. apsvērumā);
– šīs bažas ir tikušas apspriestas Bavaria un InBev divpusējās konsultācijās (InBev paziņojums, kas minēts 52. apsvērumā; Interbrew iekšējā vēstule, kas minēta apstrīdētā lēmuma 227. apsvērumā) un piecās divpusējās sanāksmēs (1995. gada 8. martā, 1997. gada marta mēneša otrajā pusē, 1997. gada 12. maijā, 1997. gada 19. jūnijā un 1997. gada 8. septembrī), kas bija veltītas šai problēmai (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā);
– tāpat 1998. gada 14. vai 15. jūnijā ir notikušas divas “Beļģijas–Nīderlandes” sanāksmes (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 234., 236. un 238. apsvērumā) un 1998. gada 7. jūlijā (Haacht paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā) Bredā, kur piedalījās Interbrew Nederland, Bavaria un Beļģijas alus darītāji Interbrew Belgique, Alken-Maes, Haacht un Martens (InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā);
– temati, kas saistīti ar alu, kurš pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, tāpat ir tikuši apspriesti, klātesot Heineken un Grolsch (kas nav aktīvas šajā segmentā), vispārējās apspriedes ietvaros (InBev paziņojums, kas minēts 54. apsvērumā; citi pierādījumi apstrīdētā lēmuma 156., 193., 248. un 249. apsvērumā);
– alus darītāji apsprieda alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenas (InBev paziņojums, kas minēts 54. apsvērumā; citi pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 193., 199., 227., 236., 238. un 249. apsvērumā);
– Heineken un Grolsch īstenoja “psiholoģisku spiedienu” uz Bavaria un Interbrew, lai paaugstinātu alus, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, cenas (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā, zemsvītras piezīmē 493. lpp. un apstrīdētā lēmuma 248. apsvērumā), atsakoties paaugstināt A preču zīmju cenas (InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā);
– gan divpusējā līmenī starp Interbrew Nederland un Bavaria, gan daudzpusējā līmenī starp Nīderlandes un Beļģijas alus darītājiem, kas darbojās šajā sektorā, bija panākta vienošanās nemēģināt pārvilināt klientus un ievērot attiecīgos apjomus alum, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi Nīderlandē un Beļģijā; konkrētāk, bija nolemts, ka līgums ar mazumtirgotāju iepirkumu organizāciju pienāksies Interbrew Nederland (InBev paziņojums, kas minēts 55. apsvērumā; dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224., 236. un 238. apsvērumā);
– alus darītāji apmainījās ar informāciju par komerciālajiem nosacījumiem, kas tika piedāvāti noteiktiem konkrētiem klientiem (vēstule, kas minēta apstrīdētā lēmuma 227. apsvērumā, un dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 236. un 238. apsvērumā);
– apspriedēs dalībnieki norādīja konkrētas cenas (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 236., 238. un 249. apsvērumā);
– attiecībā uz “horeca” sektoru:
– četri alus darītāji apsprieda cenas (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 174., 193. un 197. apsvērumā) un cenu paaugstināšanas (rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 76. apsvērumā) “horeca” sektorā;
– starp alus darītājiem pastāvēja nolīgums, kura nosaukums ir “pakāpju atlaides”, kas attiecās uz atlaižu, kuras piešķiramas “horeca” klientiem, apmēru (InBev paziņojums, kas minēts 48. apsvērumā; rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 92., 143. un 165. apsvērumā) un kas alus darītājiem bija “jāievēro” (rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā); šī nolīguma ievērošanai tika sekots un pārkāpumi, par kuriem bija zināms, tika apspriesti “Catherijne” sanāksmju ietvaros (InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā);
– konsultācijas tāpat attiecās uz ierobežojumu, lai saglabātu statu quo sektorā, izvairoties no citu alus darītāju klientu pārņemšanas, īstenošanu (InBev paziņojums, kas minēts 48. apsvērumā; Heineken iekšējā vēstule par studentu apvienības pārvilināšanu, ko veica Bavaria, kas minēta apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā);
– šādu ierobežojumu apspriešana tāpat notika divpusējo kontaktu veidā; tādējādi 1998. gada 9. septembrī Heineken un Bavaria vadītāji savstarpēji apsprieda to, ka Bavaria pārņēma kādu Heineken “horeca” klientu (Heineken iekšējā vēstule, kas minēta apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā);
– alus darītāji apmainījās ar informāciju par noteiktiem klientiem un precīzām tirdzniecības vietām (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 92., 143., 156., 165. un 184. apsvērumā);
– apspriežu ietvaros alus darītāji minēja konkrētus skaitļus par atlaižu līmeni un nosacījumus samazinājumam (rakstveidā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 143. un 165. apsvērumā).
130 Tieši šo pierādījumu kontekstā ir jāizvērtē prasītājas argumentācija par trim inkriminētās rīcības elementiem attiecībā uz, pirmkārt, alus cenu un cenu paaugstināšanu saskaņošanu Nīderlandē vienlaikus gan “horeca”, gan mājas patēriņa sektorā, ietverot alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, otrkārt, laiku pa laikam notikušo citu komercnosacījumu, kas tika piedāvāti individuālajiem klientiem “horeca” sektorā Nīderlandē, saskaņošanu un, treškārt, laiku pa laikam notikušo saskaņošanu attiecībā uz klientu sadali vienlaikus gan “horeca”, gan mājas patēriņa sektorā Nīderlandē (apstrīdētā lēmuma 1. pants un 257. un 258. apsvērums).
– Par faktiskajiem apstākļiem attiecībā uz, pirmkārt, alus cenu un cenu paaugstināšanu saskaņošanas konstatējumu un, otrkārt, laiku pa laikam notikušas saskaņošanas attiecībā uz klientu sadali konstatējumu
131 Prasītāja būtībā uzskata, ka rokrakstā sagatavotās alus darītāju pārstāvju piezīmes sanāksmēs, kas tikušas inkriminētas, Komisija vairākkārt interpretējusi neobjektīvā un pat ļoti tendenciozā veidā.
132 Tā it īpaši apstrīd interpretāciju pierādījumiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 89., 92., 100., 117., 129., 143., 156., 179., 184., 193., 199., 227., 228., 236. un 238. apsvērumā (skat. iepriekš 86.–95., 99.–101., 106.–111., 115., 117., 119. un 121. punktu).
133 Pirms pārbaudīt prasītājas argumentus par iepriekš minētajiem pierādījumiem, ir jānorāda, ka vairākums iepriekš 128. un 129. punktā minēto faktu konstatējumu ir balstīti uz vairākiem pierādījumiem.
134 Pirmkārt, prasības pieteikuma dažādās daļās prasītāja atsaucas uz dokumentāliem pierādījumiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 100., 117., 156., 193. un 199. apsvērumā, lai būtībā apgalvotu, ka ar tiem nevar pierādīt cenu saskaņošanu nedz mājas patēriņa sektorā, ietverot alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentā, nedz “horeca” sektorā.
135 Šajā jautājumā vispirms ir jānorāda, ka apstāklis, ka alus darītāji ir apsprieduši cenas un iespējamo cenu paaugstināšanu šajos sektoros, tāpat ir pierādīts ar dokumentiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 174., 212., 213. un 249. apsvērumā. Lai arī ir tiesa, ka šie dokumenti vispirms attiecas uz apspriedēm starp Heineken un Grolsch, tomēr prasītāja zināja par šīm apspriedēm, kas vismaz daļēji ir notikušas tās klātbūtnē (skat. dokumentu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 249. apsvērumā un iepriekš 125. punktā), un ka tādējādi var atzīt, ka tā ir par to atbildīga (skat. šajā ziņā iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 80.–83. punkts).
136 Turpinot, pretēji prasītājas apgalvotajam – ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 76., 100., 117. un 156. apsvērumā minētajiem dokumentiem izriet, ka pastāvēja vairāk nekā alus darītāju neapmierinātība attiecībā uz patēriņa cenu līmeni. Šie dokumenti būtībā pierāda, ka savu apspriežu ietvaros tie ir norādījuši noteiktu klientu un specifisku tirdzniecības vietu situāciju un minējuši konkrētus cenu un atlaižu skaitļus.
137 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Heineken iekšējā vēstule attiecībā uz studentu apvienības pārvilināšanu, ko izdarīja Bavaria (apstrīdētā lēmuma 184. apsvērums), ir vienīgais pierādījums, kas sniedz konkrētu liecību par apspriedēm starp alus darītājiem (attiecīgajā gadījumā Heineken un Bavaria) par “horeca” klientu pārņemšanu (skat. iepriekš 107. punktu). Saskaņā ar prasītājas viedokli, no šīs vēstules lielākais varētu secināt, ka Heineken pārstāvis izteica savu neapmierinātību attiecībā uz jautājumu par ļoti liela “horeca” klienta zaudēšanu. Turklāt prasītāja noliedz kompensāciju sistēmas pastāvēšanu starp alus darītājiem klientu pārvilināšanas gadījumā, apgalvojot, ka šādas sistēmas pastāvēšana būtu pretrunā šķietamai saskaņošanai attiecībā uz klientu sadali.
138 Šie prasītājas apgalvojumi nav ticami. Apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoti norāda, ka frāze “tādējādi zaudētos hektolitrus varētu kompensēt citā veidā” attiecīgās vēstules tekstā norāda, ka starp Heineken un Bavaria nepastāvēja strīds par kompensācijas nepieciešamību, bet gan tikai par veidu, kā saņemt kompensāciju (apstrīdētā lēmuma 185. apsvērums), un ka vārdu “labi zināma retorika”, “uzsvars” un “brīvprātīgi” izmantošana saskaņā ar autora, kas pieder Heineken, viedokli liecina, ka Bavaria tiek turēta aizdomās par to, ka tā neievēro normu, saskaņā ar kuru alus darītāji aktīvi nepārvilina citu alus darītāju “horeca” klientus (apstrīdētā lēmuma 188. apsvērums).
139 Tādējādi pierādījums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 184.–188. apsvērumā, apstiprina apgalvojumus, kas ietverti InBev paziņojumā un kas minēti apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā attiecībā uz vienošanās nepārņemt “horeca” klientus pastāvēšanu.
140 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz “vienprātības” minēšanu 1997. gada 25. marta vēstulē (minēta apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā), Bavaria solījuma minēšanu Heineken 1998. gada 14. oktobra iekšējās piezīmēs (minētas apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā) attiecībā uz cenu paaugstināšanu mājas patēriņa sektorā un precīzas šādas paaugstināšanas likmes minēšanu Bavaria horeca direktora rokrakstā veiktajās piezīmes (minētas apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā) un neraugoties uz “horeca” sektoram piešķirtajām atlaidēm, kas atspoguļotas rokrakstā veiktajās piezīmēs, kas minētas apstrīdētā lēmuma 92. un 143. apsvērumā, alus darītāji ir neatkarīgā veidā turpinājuši piemērot paši savas stratēģijas tirgū.
141 Attiecībā uz Heineken iekšējās piezīmēs ietverto norādi (minēta apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā), saskaņā ar kuru “Bavaria CBK ietvaros apsolītā cenu paaugstināšana skaidri neparādās Nielsen [skaitļos]”, prasītāja norādīja, ka precizējuma “solījums” izmantošana, ar ko saprot tās paziņojumu par cenu paaugstināšanu, par kuru tirgū bija zināms jau vairākus mēnešus, nav pārliecinošs pierādījums par aizliegtu vienošanos.
142 Jāpiebilst, kā to pamatoti norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 182. apsvērumā, ka vārda “solījums” interpretēšana kā vienkāršu cenu paaugstināšanas “minēšanas” fakts pārsniedz tā parasto nozīmi. Secinājumu par to, ka pastāv prasītājas saistības paaugstināt savas cenas, apstiprina fakta, ka paaugstināšana “skaidri neparādījās Nielsen [skaitļos]”, minēšana. Attiecīgo lielveikalu kases dati ir izmantoti kā uzraudzības līdzeklis, kuru izmantojot Bavaria cenu paaugstināšana bija jāpadara “pierādāma” (apstrīdētā lēmuma 133. apsvērums). Norāde uz šiem datiem, kas tāpat ietverta Bavaria horeca direktora rokrakstā veiktajās piezīmēs (minētas apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā), saistību īstenošanas uzraudzības kontekstā iekļaujas loģiskāk nekā vienkāršas minēšanas pārbaudīšanas kontekstā.
143 Turpinot, tas, ka pastāv vienprātība paaugstināt cenas pirms 1998. gada, ļoti skaidrā veidā izriet no Interbrew 1997. gada 25. marta iekšējās vēstules (minēta apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā). Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas saistīts ar apstākli, ka realitātē nekāda cenu palielināšana nav tikusi piemērota pirms 1998. gada, pietiek norādīt, ka vienkārša nolīguma par cenām neizpilde pati par sevi nenozīmē, ka pats nolīgums nekad nav pastāvējis.
144 Apstāklis, ka cenu paaugstināšanām, kas minētas vēstulē, bija jānotiek “pirms 1998. gada”, lai arī attiecīgie iepriekš minētie pierādījumi ir tikuši apkopoti 1998. gadā, vēl jo vairāk nevar atspēkot saiknes pastāvēšanu starp šiem dokumentiem. Ir saprotams, ka grūtību, kas saistītas ar tās īstenošanas kārtību (it īpaši diferencēta A un B preču zīmju cenu paaugstināšana, kas minēta Interbrew iekšējā vēstulē), dēļ cenu paaugstināšana, kas sākotnēji bija paredzēta 1997. gadā, ir tikusi sākotnēji atlikta uz nākamo gadu un pēc tam alus darītāji ir no tās atteikušies.
145 Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka, neraugoties uz atlaižu, kas piešķirtas horeca sektorā, apspriešanu, alus darītāji ir turpinājuši neatkarīgā veidā piemērot paši savas stratēģijas tirgū, ir jānorāda, ka ir jāprezumē – ja vien nav pierādīts pretējais, kas jāpierāda ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas paliek aktīvi tirgū, ņem vērā apmaiņu ar informāciju ar saviem konkurentiem, lai izlemtu to rīcību tirgū. Tas tā vēl jo vairāk ir, ja darbību saskaņošana notiek regulāri ilgā laika periodā, kā tas bija izskatāmajā lietā (skat. šajā ziņā iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Hüls/Komisija, 162. punkts).
146 Ceturtkārt, attiecībā uz divpusējo saskaņošanu ar Interbrew alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentā, vispirms, prasītāja apgalvo, ka Interbrew iekšējā vēstule, kas datēta ar 1997. gada 26. septembri (minēta apstrīdētā lēmuma 227. apsvērumā), un InBev 2006. gada 21. janvāra paziņojums (minēts apstrīdētā lēmuma 228. apsvērumā) attiecas uz Vācijā reģistrētu klientu un tādējādi paši par sevi nevar būt pierādījums par pārkāpumu attiecībā uz Nīderlandes tirgu. Turpinot, kas attiecas uz pierādījumiem par 1998. gada 14. vai 15. jūnija sanāksmi, proti, viena no prasītājas vadītājiem rokrakstā veiktajām piezīmēm (minētas apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā) un InBev 2006. gada 21. februāra paziņojuma rindkopām (minēta apstrīdētā lēmuma 238. apsvērumā), no kuriem izriet, ka bija izlemts, ka līgums ar mazumtirgotāju iepirkuma organizāciju Nīderlandē tiks piešķirts Interbrew un ka pēc tam InBev vadītājs informēja pārējos dalībniekus, ka tiem vairs nebija jāiesniedz piedāvājumi šai organizācijai, prasītāja apgalvo, ka no attiecīgajiem pierādījumiem izriet, ka sanāksmes brīdī lēmums jau bija pieņemts. Saskaņā ar prasītājas viedokli, šie pierādījumi tādējādi nepierāda saskaņošanu, kas būtu notikusi starp pašu prasītāju un pārējiem alus darītajiem par piegādātāju šai organizācijai nākotnē.
147 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pierādījumi, ko Komisija izmantojusi, lai pierādītu divpusēju saskaņošanu starp prasītāju un Interbrew, neaprobežojas tikai ar pierādījumiem, kas minēti iepriekš 146. punktā, bet ietver arī dokumentus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā attiecībā uz virkni divpusēju sanāksmju starp prasītāju un Interbrew, kuru interpretāciju prasītāja nav apstrīdējusi. Konkrētāk, no šiem dokumentiem izriet, ka starp apspriestajām tēmām bija “izplatītāja preču zīmju tirgus situācija Nīderlandē un apstāklis, ka Bavaria bija atņēmusi klientu Interbrew [..] [kā arī] zemāks piedāvājums, kas izteikts [klientam]” (apstrīdētā lēmuma 224. apsvērums un zemsvītras piezīme tā 495. lpp.).
148 Turklāt, lai arī pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 227. un 228. apsvērumā, attiecas uz Vācijā reģistrētu klientu, un tie, kas minēti 236. un 238. apsvērumā, atsaucas uz jau notikušu faktu, no tā tomēr izriet, ka šie pierādījumi ir norāde, kas liecina par to, ka starp prasītāju un Interbrew pastāv prakse apmainīties ar jutīgu informāciju par tirgu un tādējādi tie apstiprina pierādījumus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā, pamatojot divpusējas saskaņošanas pastāvēšanu starp šiem uzņēmumiem alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentā.
149 Piektkārt, attiecībā uz tās dalību Bredā notikušajās sanāksmēs ar Interbrew Nederland un ar Beļģijas alus darītājiem Interbrew Belgique, Alken-Maes, Haacht un Martens, prasītāja norāda, ka šīs sanāksmes tikušas organizētas pēc Interbrew iniciatīvas un norāda uz šādiem Beļģijas alus darītāja Alken-Maes un Groupe Danone SA izdarītajiem paziņojumiem, kas minēti Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmuma 2003/569/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta IV/37.614/F3 PO/Interbrew un Alken-Maes) (OV 2003, L 200, 1. lpp.) 160. un 177. apsvērumā:
– Alken-Maes: “Attiecībā uz Nīderlandes tirgu ir atteikta jebkāda informācijas apmaiņa”;
– Groupe Danone: “Turklāt izplatītāja preču zīmes tirgus netika aptverts kopumā, ievērojot, ka ārvalstu ražotāji atteicās sadarboties”.
150 Tomēr šie paziņojumi ir jāinterpretē kontekstā ar pierādījumiem, uz kuriem Komisija atsaukusies apstrīdētā lēmuma 234., 240. un 241. apsvērumā.
151 Vispirms, no Haacht paziņojuma par pirmo sanāksmi, kas notika 1998. gada 14. vai 15. jūnijā, izriet, ka atteikums apmainīties ar informāciju būtībā attiecās tikai uz cenām: “Attiecībā uz cenām dalībnieki principā vienojās neapmainīties ar informāciju šajā ziņā [..]”. Savukārt Nīderlandes alus darītāji “[..] sniedza savu piekrišanu datu apmaiņai par apjomiem, iepakojuma veidiem, līgumu ilgumu un iespējamajām maksājumu veikšanas dienām un klientiem”. Turklāt no šī paziņojuma izriet, ka “sanāksmes dalībnieki uzskatīja, ka ir jāuzdod neitrālai personai apkopot informācijas apmaiņu[;] šis pieprasījums tika izvirzīts tādēļ, ka dalībnieki, kas darbojas Nīderlandes tirgū, neuzticējās pārējiem dalībniekiem[;] Haacht tika uzaicināta apkopot informāciju, jo tā nedarbojās Nīderlandes tirgū”.
152 Turpinot, no Haacht paziņojuma par otro sanāksmi, kas notika 1998. gada 7. jūlijā, izriet, ka šajā sanāksmē “Haacht izplatīja informāciju, kas apkopota Nīderlandes tirgū”.
153 Visbeidzot, no InBev “mājas patēriņa” direktora paziņojuma (apstrīdētā lēmuma 241. apsvērums) izriet, ka “Bavaria un Interbrew ir paziņojušas tikai apjomus, vadoties no izplatītāja preču zīmes un vadoties no klienta, kamēr [Beļģijas] alus darītāji tāpat bija norādījuši atlaides[;] šo kopējo tabulu bija sagatavojis Haacht komercdirektors,[;] tā tika nosūtīta uz klātesošo personu privātajām adresēm”.
154 Ņemot vērā šos pierādījumus, nevar piekrist prasītājas argumentiem attiecībā uz to, ka nav bijis nolīguma ar citiem sanāksmju dalībniekiem, lai apmainītos ar konfidenciālu profesionālu informāciju.
155 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija norādījusi uz precīzu un saskanīgu pierādījumu kopumu, kas juridiski pietiekami pierāda faktu konstatācijas par attiecīgo pārkāpumu veidojošajiem elementiem attiecībā uz cenu saskaņošanu, cenu paaugstināšanu un klientu sadali. Šo konstatāciju spēkā esamību turklāt neliek apšaubīt prasītājas argumenti attiecībā uz pierādījumiem, kas uzskaitīti iepriekš 132. punktā.
156 Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija, kas saistīta ar kļūdu faktu vērtējumā attiecībā uz šiem diviem attiecīgā pārkāpuma elementiem.
– Par faktiskajiem apstākļiem saistībā ar laiku pa laikam notikušas citu individuālajiem klientiem “horeca” sektorā piedāvāto komerciālo nosacījumu saskaņošanas konstatējumu
157 Prasītāja uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka attiecīgie uzņēmumi saskaņoja citus komerciālos nosacījumus, izņemot cenas, kas piešķirtas “horeca” sektora klientiem.
158 Komisija uzskata, ka rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 67. un 138. apsvērumā, ietver laiku pa laikam notikušu saskaņošanu starp četriem alus darītājiem noteiktiem komerciālajiem noteikumiem, tādiem kā aizdevumu nosacījumi, kas tika piedāvāti individuālajiem “horeca” klientiem (apstrīdētā lēmuma 258. apsvērums).
159 Rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, ietver šādu norādi: “Garantijas/finansējumi: fin[ansējumi] par labu [..] pārsniedz vajadzības noteiktās vietās. Attiecīgi [..] mil[joni].”
160 Saskaņā ar Komisijas viedokli, šis citāts tādējādi nozīmē, ka 1996. gada 27. februāra sanāksmē alus darītāji ir apsprieduši garantijas un finansējumu, ko viens vai vairāki alus darītāji piešķīruši vai kas ir piešķirami par labu īpašām tirdzniecības vietām (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).
161 Ir jāpiebilst, ka prasītāja piedāvā iespējamu alternatīvu interpretāciju rindkopai, uz kuru atsaukusies Komisija, norādot, ka tā iekļaujas apspriedes par “šaubīgiem debitoriem” kontekstā.
162 Apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija atsaucas uz Bavaria “horeca” direktora rokrakstā sagatavotajām piezīmēm par 1998. gada 12. marta sanāksmi, kurās ir ietverta šāda vieta: “Bav procenti [..] %? izņemot, ja ir reklāmas izdevumi”. Saskaņā ar Komisijas viedokli, šī vieta pierāda, ka ir veikta apspriede par procentu apmēru, kas piemērots attiecībā uz aizdevumiem, kuri piešķirti “horeca” pārdošanas vietām (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums).
163 Pat pieņemot, ka Komisija būtu pareizi interpretējusi rokrakstā sagatavotās piezīmes, šādas atsauces izolētais un lakoniskais raksturs un tas, ka nav nekādu konkrētu norāžu par pārējo alus darītāju dalību apspriedē par attiecīgajām tēmām, neļauj šīs piezīmes uzskatīt par pietiekamu pierādījumu par vienošanās, kas attiecās uz laiku pa laikam notikušu saskaņošanu noteiktiem komercnosacījumiem, pastāvēšanu.
164 Savās atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem Komisija norāda, ka rokrakstā sagatavotās piezīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 67. un 138. apsvērumā, apstiprina InBev paziņojums, no kura izrietot, pirmkārt, ka 1998. gada 12. marta sanāksme “Catherijne” ir tikusi veltīta gan jautājumiem, kas saistīti ar “horeca”, gan ar mājas patēriņu, un, otrkārt, ka sanāksmju “Catherijne” dalībnieki ir saskaņojuši [savas nostājas] par investīcijām “horeca”, lai novērstu klientu pārņemšanu.
165 Tomēr ir jākonstatē, ka divas Komisijas citētās vietas, kā arī atsauce, ko tā izdarījusi uz “InBev paziņojuma garu”, nesniedz konkrētu norādījumu attiecībā uz alus darītāju apspriežu esamību attiecībā uz aizdevumu nosacījumu saskaņošanu un tādējādi nav tādas, kas pamatotu secinājumu, ko šajā ziņā izdarījusi Komisija.
166 Tādējādi ir jānorāda, ka Komisijas konstatācija par laiku pa laikam notikušo saskaņošanu starp alus darītājiem attiecībā uz aizdevumu nosacījumiem, kas tika piedāvāti individuālajiem “horeca” klientiem, ir pamatota uz fragmentāriem un neprecīziem pierādījumiem.
167 Ņemot vērā, pirmkārt, izolēto un lakonisko raksturu, kāds ir atsaucēm, kas izdarītas rokrakstā sagatavotajās piezīmēs, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 67. un 138. apsvērumā, kā arī prasītājas izvirzīto iespējamo alternatīvo interpretāciju, un, otrkārt, to, ka šajā jautājumā InBev paziņojumā nav konkrētu norāžu, ir jākonstatē, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgais pārkāpums ir ietvēris “laiku pa laikam notikušu citu individuālajiem patērētājiem horeca segmentā Nīderlandē piedāvāto komercnosacījumu saskaņošanu”.
168 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 258. apsvērumā un 1. pantā izdarītā konstatācija tādējādi nevar tikt uzskatīta par pierādītu.
169 Tādējādi ir jāpiekrīt prasītājas argumentācijai, kas saistīta ar kļūdu faktu vērtējumā attiecībā uz laiku pa laikam notikušu citu komerciālo nosacījumu, kuri piedāvāti individuālajiem klientiem “horeca” sektorā, saskaņošanu.
– Par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā un faktisko apstākļu klasifikācijā
170 Prasītāja uzskata, ka Komisijas konstatācija par nolīgumu un/vai uzņēmumu saskaņotu darbību esamību EKL 81. panta izpratnē izriet no kļūdas saistībā ar šīs tiesību normas interpretāciju un piemērošanu (apstrīdētā lēmuma 337. un 341. apsvērums).
171 Vispirms ir jāatgādina, ka saistībā ar daudzpusējām sanāksmēm un to divpusējiem kontaktiem četri alus darītāji ir vairākkārt apmainījušies ar jutīgu informāciju par tirgu (cenas, atlaižu apmēri un konkrētie piedāvājumi noteiktiem klientiem), kas reizēm bija visai detalizēti (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 129. un 174. apsvērumā) un ietvēra konkrētus cenu skaitļus (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76., 89., 117., 129. un 174. apsvērumā), par atlaidēm un nosacījumiem samazinājumam (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 143. un 165. apsvērumā), kā arī ar norādēm par klientiem un tirdzniecības vietām gan “horeca” sektorā (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 92., 143., 156., 165. un 184. apsvērumā), tā arī mājas patēriņa sektorā (dokumenti, kas minēti apstrīdētā lēmuma 76. un 156. apsvērumā).
172 Noteikti konkrēti ierosinājumi par rīcību tirgū arī ir tikuši apspriesti, konkrētāk, ierosinājums veikt cenu paaugstināšanu divās daļās mājas patēriņa sektorā (dokuments, kas minēts apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā).
173 Apstākļi, ka nekāds oficiāls protokols nav ticis konstatēts “Catherijne” sanāksmēm, ka apspriedes saturs gandrīz nekad nav ticis atspoguļots kādā iekšējā piezīmē un ka dienas kārtības un piezīmes šo sanāksmju sakarā ir tikušas iznīcinātas 1998. gada novembrī (InBev paziņojums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā) turklāt norāda, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, apspriedēm bija slepens raksturs un ka dalībnieki apzinājās to rīcības pretlikumīgo raksturu un mēģināja to slēpt.
174 Pretēji prasītājas norādītajam, no Komisijas pārbaudītajiem dokumentālajiem pierādījumiem izriet, ka gribu saskaņotība ir tikusi panākta attiecībā uz noteiktiem ierosinājumiem, kā tie, kas attiecas uz līguma ar mazumtirgotāju iepirkuma organizāciju piešķiršanu Interbrew (dokuments, kas minēts 236. apsvērumā un zemsvītras piezīme apstrīdētā lēmuma 531. lpp.) un saskaņotu cenu paaugstināšanu pirms 1998. gada vai 1998. gadā (dokuments, kas minēts apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā).
175 Pēdējā gadījumā nolīguma EKL 81. panta izpratnē pastāvēšanu neliek apšaubīt nedz iespējamais apstāklis, ka alus darītāju gribu saskaņotība neattiecās uz konkrētu cenu paaugstināšanas īstenošanas kārtību, nedz apstāklis, ka tai faktiski nekad nav bijušas sekas tirgū.
176 Pat pieņemot, ka nekad nav ticis panākts nolīgums attiecībā uz specifiskiem paredzētā ierobežojuma elementiem, Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka, regulāri īstenojot savas apspriedes, alus darītāji bija skaidri parādījuši savu kopējo nodomu nonākt pie pret konkurenci vērsta nolīguma (apstrīdētā lēmuma 341. apsvērums).
177 Turklāt turpinātās apmaiņas ar jutīgu informāciju, kas nav publiski pieejama un ko četru alus darītāju pārstāvji ir uzskatījuši par lietderīgu atzīmēt savās dienasgrāmatās un minēt saistībā ar to iekšējo korespondenci, dēļ katram no tiem ir samazinājusies nedrošība attiecībā uz savu konkurentu paredzamo rīcību.
178 Šajā ziņā ir jāprezumē, ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotajās darbībās un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai izvēlētos savu rīcību tirgū. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja saskaņotība ir notikusi regulāri ilga laika perioda ietvaros, kā tas ir izskatāmajā lietā (skat. šajā ziņā iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā Hüls/Komisija, 162. punkts).
179 Prasītāja uzskata, ka ir atspēkojusi šo prezumpciju, sniedzot pierādījumus par to, ka, neraugoties uz apspriedi, četri alus darītāji savu rīcību tirgū ir noteikuši autonomā veidā.
180 Šim argumentam nevar piekrist. Ir tiesa, ka gan InBev vadītāju paziņojumi, gan apstāklis, ka Heineken savas cenas ir paaugstinājusi tikai 2000. gada februārī, apliecina, ka periodā, par kuru izvirzīta apsūdzība, katrs alus darītājs veica pats savu politiku tirgū. Tomēr, pat ja šī pēdējā konstatācija varētu pierādīt formālu saistību neesamību vai faktisku saskaņošanu starp alus darītājiem, tā nav pietiekama, lai pierādītu, ka tie nekad nav ņēmuši vērā informāciju, ar ko notikusi apmaiņa sanāksmēs, par kurām izvirzīta apsūdzība, lai katrs pats par sevi noteiktu savu rīcību tirgū.
181 Līdz ar to prasītājai nav izdevies atspēkot prezumpciju, kas iedibināta ar iepriekš 178. punktā minēto judikatūru.
182 Līdz ar to ir jākonstatē, ka izskatāmajā lietā ir izpildīti elementi, kas veido saskaņotas darbības, kuri izriet no iepriekš 36. un 37. punktā minētās judikatūras attiecībā uz rīcību, kas attiecas uz, pirmkārt, alus cenu un cenu paaugstināšanas saskaņošanu un, otrkārt, laiku pa laikam notikušu saskaņošanu par klientu sadali.
183 Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Komisija bija tiesīga attiecīgo rīcību kvalificēt kā “nolīgumu kopumu un/vai saskaņotas darbības”, ciktāl šī rīcība ietvēra gan elementus, kas kvalificējami kā “nolīgumi”, gan elementus, kas kvalificējami kā “saskaņotas darbības”. Saskaroties ar saliktu faktoloģisko situāciju, dubultā kvalifikācija, ko Komisija veikusi apstrīdētā lēmuma 1. pantā, ir jāsaprot nevis kā kvalifikācija, kas vienlaikus un kumulatīvi prasa pierādījumus, ka katrs no faktiskajiem apstākļiem ietver elementus, kas veido nolīgumu un elementus, kuri veido saskaņotas darbības, bet gan tādējādi, ka tā apzīmē kopumu, kas ietver faktiskos apstākļus, no kuriem noteikti ir tikuši kvalificēti kā nolīgumi un citi – kā saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē, kurā nav paredzēta specifiska kvalifikācija šāda veida saliktam pārkāpumam (skat. šajā ziņā iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā Hercules Chemicals/Komisija, 264. punkts).
184 Visbeidzot, prasītāja, atsaucoties uz ne bis in idem principa pārkāpumu, apstrīd, ka to varētu atzīt par atbildīgu par apgalvoto saskaņošanu ar Beļģijas alus ražotājiem attiecībā uz alus, kas tiek pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi, segmentu.
185 Tā it īpaši apgalvo, ka par Beļģijas un Nīderlandes saskaņošanu jau ir pieņemts Lēmums 2003/569 un ka minētajā lēmumā tā nav tikusi sodīta par tās dalību Bredā notikušajās sanāksmēs ar Interbrew Nederland un Beļģijas alus darītājiem Interbrew Belgique, Alken-Maes, Haacht un Martens, no kā izriet, ka Komisija to nevarēja sodīt no jauna, nepārkāpjot ne bis in idem principu, kas aizliedz noteikt uzņēmuma atbildību, pamatojoties uz rīcību, par kuru tas jau ticis attaisnots agrāk.
186 Ir jāatgādina, ka princips ne bis in idem, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, aizliedz vienu un to pašu personu sodīt vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prettiesisko rīcību, lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses. Šī principa piemērošana ir pakļauta trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, faktu identiskumam, pārkāpēja identiskumam un aizsargājamo tiesisko interešu identiskumam (iepriekš 41. punktā minētais spriedums apvienotajās lietas Aalborg Portland u.c./Komisija, 338. punkts).
187 Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja nav ietverta starp Lēmuma 2003/569 adresātēm, tāpat procesa ietvaros sagatavotais paziņojums par iebildumiem nav izraisījis minētā lēmuma pieņemšanu. No Lēmuma 2003/569 250.–260. apsvēruma skaidri izriet, ka prasītājas dalība Bredā notikušajās sanāksmēs ir norādīta vienīgi saistībā ar faktu izklāstījumu un nav bijusi priekšmets nekādam Komisijas veiktam juridiskam vērtējumam. Turklāt ir acīmredzami, ka minētā lēmuma mērķis nekādi nav bijis lemt par prasītājas saistību ar Beļģijas–Nīderlandes saskaņošanu.
188 Tādējādi, ņemot vērā, ka prasītāja Lēmuma 2003/569 ietvaros nav tikusi sodīta par prettiesisko rīcību, kas tiek apskatīta izskatāmajā lietā, tās argumentācija, kas saistīta ar ne bis in idem principa pārkāpumu, nav pamatota.
189 Ievērojot visu iepriekš minēto, nevar piekrist prasītājas argumentācijai, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā.
190 Visbeidzot, tā kā prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, tāpat ir jānoraida tās argumentācija, kas pēc būtības pamatota uz to pašu pieņēmumu, ka Komisija kļūdaini interpretējusi šo normu, pārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu, tādējādi nesniedzot pietiekamu pamatojumu pārkāpuma konstatācijai.
– Secinājums
191 Atbilstoši iepriekš veiktajai piektā un sestā pamata pārbaudei, ir jānorāda, ka Komisijas konstatācija par laiku pa laikam notikušas saskaņošanas komercnosacījumiem, izņemot cenas, kuri piedāvāti individuālajiem patērētājiem “horeca” sektorā Nīderlandē, nav juridiski pietiekami pierādīta un nevar tikt atbalstīta (skat. iepriekš 159.–169. punktu).
192 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ, ciktāl tas apstiprina minēto attiecīgā pārkāpuma sastāvdaļu, kā arī jāgroza naudas soda summa, kas līdz ar to noteikta prasītājai. Šī grozījuma konkrētās sekas tiks precizētas turpmāk 344. un 345. punktā.
193 Pārējā daļā otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
194 Prasītāja apstrīd 1996. gada 27. februāra un 1999. gada 3. novembra kā sākuma un beigu datuma noteikšanu pārkāpumam, par kuru tā tiek vainota. Konkrētāk, tā uzskata, ka uz pārkāpuma sākumu un beigām attiecas nozīmīgāks pierādīšanas pierādījums, kas izskatāmajā lietā neesot ievērots.
195 Attiecībā uz 1996. gada 27. februāra sanāksmi prasītāja uzskata, ka rokrakstā sagatavotās piezīmes, ko minējusi Komisija apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, attiecās uz vispārējo apspriedi par “šaubīgiem debitoriem” “horeca” sektorā, ko nevarot uzskatīt par konkurenci ierobežojošu apspriedi.
196 Attiecībā uz 1999. gada 3. novembra sanāksmi, kas izmantota kā pārkāpuma beigu datums, prasītāja norāda, ka Komisijas konstatācija par šīs sanāksmes prettiesisko raksturu ir pretrunā InBev direktoru paziņojumiem.
197 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
198 Pārkāpuma ilgums ir apstāklis, kas ietilpst pārkāpuma jēdzienā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam un kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai. Šajā ziņā judikatūrā ir izvirzīta prasība, ka tādu pierādījumu trūkuma gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija pamatojas vismaz uz pierādījumiem, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena datuma līdz otram (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu lieta Peróxidos Orgánicos/Komisija, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
199 Izskatāmajā lietā prasītāja apstrīd kā pārkāpuma sākuma, tā arī tā beigu datuma noteikšanu.
– Par pārkāpuma sākuma datuma noteikšanu
200 Komisija ir izmantojusi 1996. gada 27. februāri kā attiecīgā pārkāpuma sākuma datumu, kas ir pirmās “Catherijne” sanāksmes datums, par kuru tai bija tieši pierādījumi par četru alus darītāju klātesamību.
201 Kā ticis konstatēts iepriekš 159.–169. punktā, rokrakstā sagatavotās piezīmes par šo sanāksmi, kas minētas apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, pašas par sevi nav pierādījumu kopums, kas var juridiski pietiekami pierādīt pārkāpumu, kas izpaudies kā laiku pa laikam notikusi saskaņošana individuālajiem patērētājiem piedāvātajiem citiem komercnosacījumiem “horeca” sektorā.
202 Tomēr šis apsvērums kā tāds nekavē šos pašus pierādījumus izmantot, lai noteiktu sākuma datumu pārkāpumam kopumā.
203 Ir jākonstatē, ka 1996. gada 27. februāra sanāksme bija daļa no virknes periodisku sanāksmju, kurās piedalījās vieni un tie paši dalībnieki un kas notika līdzīgos apstākļos. Tās bija zināmas ar nosaukumiem “Catherijne saskaņošana” un “dienas kārtības komisija”, apvienojot četru Nīderlandes alus darītāju – Heineken, InBev, Grolsch un Bavaria pārstāvjus, tās tika organizētas paralēli CBK oficiālajām sanāksmēm un to kontekstā notikušās apspriedes nekad nav tikušas atspoguļotas protokolos un gandrīz nekad – iekšējās piezīmēs. InBev paziņojumā šīs sanāksmes arī ir parādītas kā tādas, kas ir daļa no sērijas, un pielikumā ir sniegta tabula, kas ietver uzvārdus, adreses, datumus un vietas lielai daļai no tām, ietverot 1996. gada 27. februāra sanāksmi (apstrīdētā lēmuma 44. apsvērums).
204 Jau ir ticis konstatēts, pamatojoties kā uz InBev paziņojumu, tā arī uz daudziem citiem pierādījumiem, ka sanāksmēm, kas bija daļa no šīs sērijas, bija pret konkurenci vērsts mērķis (skat. 171.–176. punktu iepriekš). Tādējādi, pirmkārt, norāžu kopums parāda sanāksmju sistemātisko raksturu, kā arī to pret konkurenci vērsto saturu, un, otrkārt, InBev paziņojumam ir nozīmīgs pierādījuma spēks, kas ļauj pierādīt, ja vien nav iesniegti pretēji pierādījumi, ka konkurences ierobežošanas mērķis attiecas uz visām attiecīgajām sanāksmēm, pat nepastāvot pietiekamiem pierādījumiem par saturu daļai no tām.
205 Prasītāja būtībā uzskata, ka šo loģiku nevarētu izmantot saistībā ar pārkāpuma sākuma un beigu datumu noteikšanu. Tā it īpaši uzskata, ka Komisijai ir juridiski pietiekami jāpierāda precīzais pārkāpuma sākuma datums.
206 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai noteiktu pārkāpuma sākuma datumu, Komisija nav tikai pamatojusies uz pierādījumiem par 1996. gada 27. februāra sanāksmi.
207 Faktiski apstrīdētā lēmuma 466.–469. apsvērumā tā norāda attiecībā uz katru no iesaistītajiem alus darītājiem, ietverot prasītāju, ka tas ir piedalījies pārkāpumā “vismaz laika periodā no 1996. gada 27. februāra līdz 1999. gada 3. novembrim”. Apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā tā turklāt precizē, ka saskaņā ar InBev paziņojumu pārkāpums ir sācies jau pirms 1996. gada, proti:
– “1990. gadā vai vēl agrāk” attiecībā uz lēmumiem par “horeca” cenu paaugstināšanu;
– “1993.–1994. gadā” attiecībā uz apspriedēm par atlaidēm un “horeca” tirdzniecības vietu transfēriem starp alus darītājiem;
– “1987. gadā” attiecībā uz apspriedēm starp Oranjeboom-Interbrew un Bavaria par alu, kas pārdots, izmantojot izplatītāja preču zīmi.
208 Ievērojot InBev paziņojuma nozīmīgo pierādījuma spēku, Komisija varēja konstatēt, ka attiecīgais pārkāpums sākas vismaz datumā, kad notika pirmās sanāksmes 1996. gadā, kuras ietvertas tabulā, kas pievienota pielikumā InBev paziņojumam, kurās InBev ir bijusi pārstāvēta pēc tam, kad tā ieguvusi Oranjeboom 1995. gadā.
209 Tādējādi, ciktāl, pirmkārt, ir ticis pierādīts, ka prasītāja bija pārstāvēta 1996. gada 27. februāra sanāksmē, un, otrkārt, no InBev paziņojuma izriet, ka prasītāja bija iesaistīta “Catherijne” sanāksmēs no sākuma 1993. vai 1994. gadā, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka prasītāja bija iesaistīta attiecīgajā pārkāpumā mazākais kopš 1996. gada 27. februāra.
210 Apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā nav apgalvota pārkāpuma pastāvēšana pirms šī datuma, faktiski ir piekāpšanās iepretī apstrīdētā lēmuma adresātiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējai tiesai nav lūgts lemt par šīs piekāpšanās tiesiskumu vai pamatotību (skat. šajā ziņā iepriekš 40. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering/Komisija, 340. un 341. punkts).
211 Šajos apstākļos attiecībā uz sanāksmi, kas iekļaujas regulāru sanāksmju sistēmā, kuru pret konkurenci vērstais raksturs ir ticis juridiski pietiekami pierādīts, pārkāpuma sākuma datuma konstatējumu nevar likt apšaubīt prasītājas argumentācija, kas saistīta ar konkrētu pierādījumu nepietiekamību attiecībā uz 1996. gada 27. februāra sanāksmes saturu.
212 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par pārkāpuma sākuma datuma noteikšanu.
– Par pārkāpuma izbeigšanas datuma noteikšanu
213 Komisija izmantojusi 1999. gada 3. novembri kā pārkāpuma izbeigšanas datumu visiem iesaistītajiem alus darītājiem (apstrīdētā lēmuma 466.–469. apsvērums), kas ir pēdējās “Catherijne” sanāksmes datums, par kuru Komisijai ir tieši pierādījumi par četru alus darītāju klātesamību. Šī sanāksme ir minēta kā pēdējā hronoloģiskajai tabulai, kas pievienota pielikumā InBev paziņojumam. Saskaņā ar InBev atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu, 1999. gada 3. novembra sanāksme bija “Catherijne sanāksme (horeca jautājumi/dienas kārtības komisijas jautājumi)[;] kā vienmēr Catherijne apspriežu ietvaros tajā tika runāts galvenokārt par pārmērīgiem nolīgumiem un mierpilnu līdzās pastāvēšanu” (apstrīdētā lēmuma 221. apsvērums).
214 Prasītāja uzskata, ka šim paziņojumam pretrunā ir konkrētāki InBev direktoru, kas piedalījušies 1999. gada 3. novembra sanāksmē, paziņojumi, no kuriem tā min šādas rindkopas:
– “1999. gada 19. augustā bija saskaņošana, kurā es piedalījos. 1999. gada 3. novembrī bija sanāksme, kurā piedalījās [..] k-gs un es. Kā vienā gadījumā, tā otrā netika runāts konkrēti par rīcību tirgū. Sanāksmei vairāk bija neformāls raksturs”;
– “Pastāv četru horeca direktoru (Heineken, Grolsch, Bavaria un Interbrew) sanāksmes. Es piedalījos tikai vienā no šīm sanāksmēm, 1999. gada 3. novembrī Enshedē [Enschede]. [..] k-gs ieradās ar mani, lai ar mani iepazīstinātu. Šai sanāksmei nebija īsta pamatojuma. Tā vairāk bija patīkama sanāksme bez īpašas dienas kārtības. Tika izdarīti vispārīgi komentāri par atlaidēm. Man radās iespaids, ka jau ilgus gadus ir pastāvējusi noteikta veida pakāpju atlaižu sistēma vai kritērijs atlaidēm, taču tas nekad nav ticis pateikts konkrētā veidā. Tika vienīgi ļoti vispārīgā veidā runāts par kopējām atlaižu summām, kas ir bijusi izdevība norādīt uz noteiktiem incidentiem. Mans viedoklis ir, ka pakāpju atlaižu [sistēma] nedarbojās. Katrs tirgus dalībnieks noteica pats savu stratēģiju. Iespējams, ir bijis noteikts iebiedēšanas mēģinājums, taču katrs tomēr rīkojas pēc sava prāta.”
215 Ir jākonstatē, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisijas izmantotie pierādījumi nav pretrunā šīm rindkopām. Norādes uz “pārmērīgiem nolīgumiem” un uz “mierīgu līdzās pastāvēšanu”, kā arī uz “pakāpju atlaidēm” un uz “kritēriju atlaidēm” skaidri attiecas uz “horeca” klientiem piemēroto atlaižu likmju saskaņošanu. Vienīgais precizējums, kas ieviests ar InBev direktoru paziņojumiem, attiecas uz apspriežu detalizētības līmeni, kas, kā tiek apgalvots, aprobežojies ar “vispārīgiem komentāriem”, kā arī to ietekmes uz tirgu neesamību, proti, apstākli, ka “pakāpju atlaides nedarbojās”. Taču ir jau norādīts, ka ne apspriežu vispārīgais raksturs, ne ietekmes uz tirgu neesamība pēc sava rakstura nenonāk pretrunā attiecīgās sanāksmes pārkāpjošajam raksturam (skat. iepriekš 78. un 79. punktu).
216 Apstāklis, ka 1999. gada 3. novembra sanāksme iekļaujas pret konkurenci vērstu sanāksmju sistēmā (skat. iepriekš 203. un 204. punktu) un ka aplūkotie temati bija saistīti ar iepriekšējām konkurenci ierobežojošām apspriedēm, turklāt parāda, ka paša sanāksmes ielūguma mērķis bija nodrošināt vajadzīgos nosacījumus, lai turpinātu šīs apspriedes.
217 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pastāv noteikta pretruna starp InBev darbinieku paziņojumiem, uz ko atsaukusies prasītāja, no vienas puses, un InBev atbildi uz informācijas pieprasījumu, no otras puses, ir jāuzskata, ka pēdējā minētā pierādījuma spēks ir pārāks, ievērojot judikatūru, saskaņā ar kuru paziņojums, kas sniegts uzņēmuma kā tāda vārdā, ir apveltīts ar augstāku ticamību nekā tā, kas varētu būt atbildei, ko sniedzis tā personāla loceklis, lai kāda nebūtu tā personīgā pieredze vai viedoklis (skat. šajā ziņā iepriekš 77. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 45. punkts).
218 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par pārkāpuma beigu datuma noteikšanu un attiecīgi trešais pamats kopumā.
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar labas pārvaldības principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
219 Prasītāja būtībā uzskata, ka, neveicot pilnīgu, rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu, Komisija pārkāpa labas pārvaldības principu. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir izmeklēšanas lietas materiālos ietvertos dokumentus sistemātiski interpretējusi neobjektīvā un tendenciozā veidā. Otrkārt, tā uzskata, ka paziņojumi, kas izriet no InBev pieteikuma par iecietības režīma piemērošanu, ir fundamentāls pierādījumu pīlārs, uz kuru pamatojas Komisija, un tie būtu jāizvērtē ar pietiekamu piesardzību. Treškārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir acīmredzami selektīvā veidā izmantojusi citus pierādījumus, kas bija tās rīcībā, un ir apstrīdētajā lēmumā citējusi tikai pierādījumus, kas tai ļāva pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu, ar nolūku abstrahējoties no citu personu argumentiem, kas būtu atspēkojuši šos secinājumus. Ceturtkārt, prasītāja kritizē Komisijas locekli, kas ir atbildīgs par konkurenci, par paziņojumiem, ko viņš sniedzis sabiedrībai Nīderlandes televīzijas programmas ietvaros tieši pēc paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas. Šie paziņojumi esot likuši domāt, ka – no Komisijas viedokļa – alus darītāju vainojamība jau ir bijusi pierādīta, pirms tiem esot bijusi iespēja aizstāvēties pret paziņojumu par iebildumiem.
220 Piektkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir izmeklēšanas laikā grozījusi iebildumus. Būtībā tā apgalvo, ka iebildums par laiku pa laikam notikušu saskaņošanu par klientu piešķiršanu “horeca” sektorā un mājas patēriņa sektorā neparādījās paziņojumā par iebildumiem. Sestkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav analizējusi pierādījumus, kas pierāda, ka tā ir īstenojusi dzīvīgu konkurenci un ir noteikusi savas cenas autonomā veidā.
221 Komisija apstrīd prasītājas argumentus
Vispārējās tiesas vērtējums
222 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka starp garantijām, ko piešķir Savienības tiesiskā kārtība administratīvajā procesā, it īpaši ir iestādes pienākums rūpīgi un neitrāli pārbaudīt visus atbilstošos lietas apstākļus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts).
223 Izskatāmajā lietā, pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija neesot rūpīgi un neitrāli pārbaudījusi pierādījumus, ir jāatgādina – kā tas jau ticis konstatēts, iepriekš apskatot otro pamatu, ka Komisija ir atsaukusies uz pietiekamiem pierādījumiem par EKL 81. panta pārkāpuma pastāvēšanu, ciktāl tas attiecas uz divām attiecīgā pārkāpuma sastāvdaļām (skat. iepriekš 155. punktu). Pārbaudot šo pamatu, Vispārējā tiesa jau ir novērtējusi prasītājas pārmetumus attiecībā uz InBev paziņojuma, kā arī administratīvā procesa laikā iesniegto pretējo pierādījumu vērtējumu.
224 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka prasītājas argumentācija, kas saistīta ar apgalvoto pilnīgas, rūpīgas un neitrālas izmeklēšanas neesamību, saplūst ar argumentiem, kas izvērtēti saistībā ar otro pamatu iepriekš, un neprasa autonomu pārbaudi.
225 Otrkārt, ciktāl prasītājas argumentācija par Komisijas locekļa, kas atbildīgs par konkurenci, izdarītajiem paziņojumiem var tikt interpretēta kā tāda, kas patiesībā saistīta ar nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, ir jākonstatē, ka izvirzītajai argumentācijai nav nozīmes attiecībā uz lietas iznākumu.
226 Pārkāpuma esamība ir jāizvērtē tikai uz Komisijas apkopoto pierādījumu pamata. Ciktāl administratīvajā procesā ir faktiski pierādīta pārkāpuma esamība, pierādījums par to, ka Komisija šī procesa laikā priekšlaikus izpaudusi savu pārliecību, ka šis pārkāpums pastāv, nav tāds, kas var padarīt neesošu pierādījumu par pašu pārkāpumu (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 726. punkts).
227 Katrā gadījumā komentāri, ko izteicis Komisijas loceklis Nīderlandes televīzijas pārraidē, saistībā ar Komisijas iesaistīšanās piemēriem minot, ka alus darītāju rīcības dēļ Nīderlandes patērētāji “par savu alu ir maksājuši pārāk dārgi”, lai arī šo komentāru izvēle varētu būt bijusi neveiksmīga, nav tādi, kas pierādītu, ka Komisija bijusi iepriekš izlēmusi savu lēmumu.
228 Ir jānorāda, ka Komisija kā kolēģija apspriežas uz lēmuma projekta pamata. Šajā ziņā, pretēji prasītājas norādītajam, attiecīgā Komisijas locekļa komentāri, minot Komisijas virzītās lietas, nekādi nenozīmēja, ka Komisija uzskatīja, ka alus darītāju vaina jau ir pierādīta.
229 Treškārt, attiecībā uz argumentāciju, kas saistīta ar apgalvojamo nesaskaņotību starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz iebildumu par klientu sadali “horeca” un mājas patēriņa sektorā, ir jākonstatē, ka prasītājas pārmetumi nav pamatoti.
230 No paziņojuma par iebildumiem izriet, ka Komisija skaidri norādīja, ka iesaistītās personas ir tikušas atzītas par vainojamām šādā saskaņošanā. Tādējādi, pirmkārt, paziņojuma par iebildumiem 262.–272. punktā tā tieši ir norādījusi, ka alus darītāji bija veikuši saskaņošanu attiecībā uz klientu sadali “horeca” sektorā. Otrkārt, no paziņojuma par iebildumiem 311. un 312. punkta izriet, ka norādītie iebildumi īpaši attiecas uz klientu sadali starp alus darītājiem.
231 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, pirmo pamatu nevar apmierināt.
Par sesto pamatu, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu, ar labas pārvaldības principa un prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu attiecībā uz piekļuves atteikumu lietas materiālu dokumentam, kā arī pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem
Lietas dalībnieku argumenti
232 Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir tai atteikusi sniegt piekļuvi pārējo procesā iesaistīto lietas dalībnieku sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, tādējādi ietekmējot prasītājas tiesības uz aizstāvību. Konkrētāk, tā uzskata, ka šīs atbildes tai būtu ļāvušas izvirzīt citus attaisnojošus pierādījumus, kas pamato secinājumu, ka alus darītāji nekad nav saskaņojuši darbības Nīderlandes alus tirgū. Tā turklāt apgalvo, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 203. apsvērumā ir izmantojusi pierādījumu no Heineken atbildes kā pierādījumu pret prasītāju, kurā Heineken esot atzinusi apspriežu par alus mucās cenu pastāvēšanu, lai arī šis pierādījums prasītājai nav ticis paziņots.
233 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija tai ir atteikusi sniegt piekļuvi lietas materiālu dokumentam, kam bija nozīme tās aizstāvībā, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu. Tā, konkrētāk, norāda, ka tai nav bijis piekļuves to “horeca” klientu skaita kopsavilkumam, kurus alus darītāji ieguvuši un zaudējuši laika periodā no 1997. līdz 2001. gadam. Pretēji Komisijas apgalvojumiem, tā uzskata, ka šī informācija nav konfidenciāla un ka, izmantojot šo dokumentu, tā būtu varējusi pierādīt, ka Nīderlandes alus tirgus “horeca” sektorā pastāvēja pastāvīgas izmaiņas, pierādot dzīvīgu konkurenci starp alus darītājiem.
234 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
235 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu “tiesas procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības[;] tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, uz ko attiecas [tomēr ievērojot] uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā [..]”.
236 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesībās piekļūt lietas materiāliem, kas ir tiesību uz aizstāvību pamatā, paredzēts, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai, pārbaudi (skat. šajā ziņā Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 125.–128. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts).
237 Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 41. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).
238 Attiecībā uz apsūdzošajiem dokumentiem piekļuves dokumentam nesniegšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Tātad attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka iznākums, pie kura savā lēmumā nonākusi Komisija, būtu bijis atšķirīgs, ja dokuments, kuram nav sniegta piekļuve, nebūtu pieņemams kā pierādījums (iepriekš 41. punktā minētais spriedums apvienotajās lietāsAalborg Portland u.c./Komisija, 71.–73. punkts).
239 Savukārt attiecībā uz to, ka piekļuve nav sniegta attaisnojošam dokumentam, attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jākonstatē, ka neatklāšana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas būtu varējis šos dokumentus izmantot attaisnojumam savā aizstāvībā (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 318. punkts, un iepriekš 34. punktā minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 81. punkts), pierādot, ka tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kas nav saskanīgi ar vērtējumiem, ko Komisija veikusi paziņojuma par iebildumiem stadijā, un tādējādi būtu varējis kādā veidā ietekmēt lēmumā ietvertos vērtējumus (skat. šajā ziņā iepriekš 41. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 75. punkts).
240 Šī pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka tai nav bijis piekļuves, pirmkārt, atbildēm, ko citi iesaistītie uzņēmumi snieguši uz paziņojumu par iebildumiem, un, otrkārt, uz lietas materiālos ietvertu dokumentu, ko Komisija uzskatījusi par konfidenciālu.
– Par citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem
241 Ir jāatgādina, ka paziņojuma par iebildumiem mērķis ir ierobežot pret uzņēmumu uzsāktā procesa priekšmetu un nodrošināt tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
242 Tieši no šāda viedokļa paziņojumu par iebildumiem aptver procesuālās garantijas, ar kurām tiek īstenots aizstāvības tiesību ievērošanas princips, starp kurām ir tiesības uz piekļuvi dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos.
243 Atbildes uz paziņojumu par iebildumiem nav daļa no lietas materiāliem šī jēdziena īstajā nozīmē (skat. šajā ziņā iepriekš 226. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 380. punkts).
244 Attiecībā uz dokumentiem, kas nav daļa no lietas materiāliem, kas sagatavoti paziņojuma par iebildumiem paziņošanas brīdī, Komisijai pienākums atklāt minētās atbildes citām iesaistītajām personām ir vienīgi tad, ja izrādās, ka tās ietver jaunus apsūdzošus vai attaisnojošus pierādījumus.
245 Tāpat saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), 27. punktu parasti netiek piešķirta piekļuve citu pušu, uz kurām attiecas izmeklēšana, atbildēm uz Komisijas iebildumiem. Pusei ir piekļuve šiem dokumentiem vienīgi tad, ja tie var ietvert jaunus pierādījumus – kā apsūdzoša, tā arī attaisnojoša rakstura – attiecībā uz apgalvojumiem pret konkrēto pusi Komisijas paziņojumā par iebildumiem.
246 Šajā ziņā attiecībā, pirmkārt, uz jauniem apsūdzoša rakstura pierādījumiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisija, lai pierādītu pārkāpumu, vēlas pamatoties uz pierādījumu, kas izriet no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, citiem uzņēmumiem šajā procesā ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šo jauno pierādījumu (iepriekš 226. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums apvienotajās lietās Tribunal Cimenteries CBR u.c./Komisija, 386. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 50. punkts).
247 Izskatāmajā lietā prasītāja uzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 203. apsvērumā ir izmantojusi pierādījumu no Heineken atbildes kā pierādījumu pret prasītāju, kurā Heineken esot atzinusi apspriežu par alus mucās cenu pastāvēšanu, lai arī šis pierādījums netika prasītājai paziņots.
248 Ir jānorāda, ka izvirzītajā apsvērumā Komisija, atbildot uz prasītājas un Heineken izvirzītajiem argumentiem, norāda, ka prettiesisku apspriežu pastāvēšana 1999. gada 8. janvāra sanāksmē izriet no iepriekš minētajiem pierādījumiem, proti, no InBev paziņojuma un no Grolsch un prasītājas pārstāvju piezīmēm. Šajā ziņā, lai arī Komisija piebilst, ka pati Heineken savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem “ar zināmiem nosacījumiem” ir atzinusi apspriežu par cenu pastāvēšanu, pēdējā minētā norāde ir tikai papildu pierādījums Komisijas izmantotajā norāžu kopumā attiecībā uz šo sanāksmi un nevar būt apsūdzošs pierādījums attiecībā uz prasītāju.
249 Otrkārt, kas attiecas uz jaunajiem attaisnojošajiem pierādījumiem, no judikatūras izriet, ka Komisijai nav pienākuma padarīt tos pieejamus pēc pašas iniciatīvas. Gadījumā, ja Komisija administratīvā procesa laikā noraidījusi prasītājas lūgumu sniegt piekļuvi dokumentiem, kas nav izmeklēšanas materiālos, aizstāvības tiesību pārkāpumu var konstatēt tikai tad, ja ir pierādīts, ka administratīvā procesa iznākums varētu būt bijis atšķirīgs gadījumā, ja prasītājai procedūras laikā būtu bijusi piekļuve attiecīgajiem dokumentiem (iepriekš 226. punktā minētais spriedums apvientajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts).
250 Ciktāl prasītāja atsaucas uz, kā apgalvots, attaisnojošu pierādījumu esamību neizpaustajās atbildēs, tai ir jāsniedz pirmā norāde par šo dokumentu lietderību tās aizstāvībā.
251 Konkrētāk, tai ir jāmin potenciālie attaisnojošie pierādījumi vai jāiesniedz norāde, kas apliecina to pastāvēšanu un attiecīgi to lietderību lietas vajadzībām (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 351.–359. punkts).
252 Izskatāmajā lietā prasītāja uzskata, ka citu procesā iesaistīto personu atbildes tai būtu ļāvušas atsaukties uz citiem attaisnojošiem pierādījumiem, kas pamato secinājumu, ka alus darītāji nekad nav saskaņojuši savas darbības Nīderlandes alus tirgū.
253 Ciktāl prasītāja apgalvo, ka citi uzņēmumi savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem tāpat ir norādījuši argumentus, kas saistīti ar pārkāpuma apstrīdēšanu, ir jāpiebilst, ka ar šo norādi vien nepietiek, lai uzskatītu šos argumentus par attaisnojošiem pierādījumiem (skat. šajā ziņā iepriekš 251. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 353. un 355. punkts).
254 No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav norādījusi iespējamos jaunos apsūdzošos vai attaisnojošos pierādījumus, ko varētu ietvert minētās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem.
255 Attiecīgi iebildums, kas saistīts ar atteikumu sniegt piekļuvi šīm atbildēm, ir jānoraida.
– Par šķietami konfidenciālo dokumentu
256 Prasītāja kritizē atteikumu sniegt piekļuvi “horeca” sektora klientu sarakstam, ko dažādi alus darītāji bija ieguvuši un zaudējuši laika periodā no 1997. līdz 2001. gadam, kas ir daļa no procesa lietas materiāliem. Tā uzskata, ka piekļuve šai informācijai ir būtiska tās aizstāvībai tādēļ, ka tā varētu pierādīt, ka pastāvēja pārmaiņas “horeca” sektorā Nīderlandē un ka Komisijas secinājums, ka konkurence šajā sektorā bija ierobežota, ir nepareizs.
257 Bez nepieciešamības noteikt, vai Komisija pamatoti kvalificējusi pieprasīto informāciju kā konfidenciālu, ir jānorāda, ka prasītāja nav pierādījusi, ka attiecīgais klientu saraksts varētu būt lietderīgs tās aizstāvībai.
258 No apstrīdētā lēmuma 259. apsvēruma izriet, ka Komisijas secinājums par prasītājas dalību klientu sadalē “horeca” sektorā ir pamatots uz Heineken iekšējo vēstuli, kura attiecas uz sarunu ar prasītājas pārvaldes padomes locekli un kuras teksts ir atainots apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā un interpretēts 187.–189. apsvērumā. Informācija par klientiem, kas iegūti un zaudēti attiecīgajā laika periodā, katrā ziņā nevar tikt uzskatīta par tādu, kas var būt attaisnojošs pierādījums attiecībā uz šādu konstatāciju.
259 Tādējādi iebildums, kas saistīts ar atteikumu sniegt piekļuvi dokumentam, kas ietver “horeca” sektora klientu sarakstu, kā arī šis pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatoti.
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta, pamatnostādņu, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
260 Pirmkārt, prasītāja apstrīd veidu, kādā Komisija ir aprēķinājusi naudas soda apmēru un, konkrētāk, tās vērtējumu attiecībā uz pārkāpuma smagumu. Konkrētāk, tā uzskata, ka, ievērojot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir mīkstinājusi ļoti smagus pārmetumus, ko tā bija formulējusi paziņojumā par iebildumiem, tai esot bijis pārkāpums jākvalificē kā mazāk smags. Turklāt prasītāja Komisijai pārmet, ka tā, novērtējot pārkāpuma smagumu, nav ņēmusi vērā, ka tam nav bijis nekādas ietekmes uz Nīderlandes alus tirgu. Turklāt prasītāja uzskata, ka, pretēji tam, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 452. apsvērumā, pārkāpuma ietekme uz tirgu bija nosakāma.
261 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, nozīmīgi atkāpjoties no savas agrākās lēmumu pieņemšanas prakses un, konkrētāk, no naudas sodiem, kas noteikti tās Lēmumā 2003/569, tās 2001. gada 5. decembra Lēmumā 2002/759/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.800/F3 – Luksemburgas alus darītavas) (OV 2002, L 253, 21. lpp.) un tās 2004. gada 29. septembra Lēmumā 2005/503/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/C.37.750/B2 – Alus darītavas Kronenbourg, Alus darītavas Heineken) (OV 2005, L 184, 57. lpp.).
262 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu, ciktāl naudas sods esot nesamērīgs salīdzinājumā ar naudas sodiem, kas noteikti Heineken un Grolsch. Būtībā prasītāja norāda, ka Komisija piešķīrusi nesamērīgu nozīmi tās tirdzniecības apgrozījumam, nosakot naudas sodu, kas esot nozīmīgi deformējis spēka pozīcijas starp alus darītājiem un prasītājas stāvokli konkrētajā tirgū. Turklāt tā uzskata, ka, nosakot naudas soda sākumsummu, Komisijai esot bijis jāņem vērā tās tirdzniecības apgrozījums, neietverot akcīzes maksājumus.
263 Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
264 Ievadā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija ar lēmumu var noteikt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām naudas sodus, ja tie ar nodomu vai aiz neuzmanības pārkāpj EKL 81. pantu. Saskaņā ar šo pašu tiesību normu attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, naudas sods nevar pārsniegt 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā komercdarbības gadā.
265 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķina metodi. Šajā aprēķina metodē, kas ir aprakstīta Pamatnostādnēs soda naudas [naudas soda] noteikšanai [aprēķināšanai], ir iekļauti dažādi elastīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 normām (skat. šajā ziņā 2009. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 112. punkts).
266 Turklāt tādās jomās kā naudas soda summas noteikšana saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, kurās Komisijai ir šāda rīcības brīvība, tās vērtējumu tiesiskuma pārbaude aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 79. punkts).
267 Tomēr Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā tai ir uzlikusi, nekādā gadījumā netraucē Savienības tiesu neierobežotās kompetences izmantošanā (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 538. punkts), un šo kompetenci tā var izmantot, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu Komisijas noteiktā naudas soda summu (skat. šajā ziņā Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts).
268 Šis pamats būtībā ietver trīs daļas, kas saistītas, pirmkārt, ar kļūdainu pārkāpuma smaguma vērtējumu, otrkārt, ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ievērojot Komisijas agrāko praksi, un, treškārt, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, ievērojot naudas sodus, kas noteikti pārējiem apstrīdētā lēmuma adresātiem.
– Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdainu pārkāpuma smaguma vērtējumu
269 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un smagums.
270 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagumu nosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 241. punkts, un 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 91. punkts).
271 Konkrētāk, saskaņā ar pamatnostādņu 1.A punkta pirmo daļu, novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms.
272 Neierobežotas kompetences attiecībā uz pārbaudi ietvaros Vispārējai tiesai jāvērtē, vai uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu, un jālīdzsvaro pārkāpuma smagums un apstākļi, uz kuriem atsaucas prasītāja (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 136. punkts).
273 Prasītāja izvirza divus argumentus, lai apšaubītu to, kā Komisija noteikusi pārkāpuma smagumu.
274 Pirmkārt, tā iebilst pret to, ka pārkāpums kvalificēts kā sevišķi smags, norādot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atteikusies no vairākiem pārkāpuma elementiem salīdzinājumā ar paziņojumu par iebildumiem.
275 Ir jāatgādina, ka sevišķi smagus pārkāpumus pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas trešā ievilkuma izpratnē veido “galvenokārt horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi un tirgus sadales kvotas”.
276 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šāda veida aizliegtās vienošanās ir daļa no vissmagākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, jo tās atbilstoši to mērķim tiecas skaidri un vienkārši iznīcināt konkurenci starp uzņēmumiem, kas tos īsteno, un tādējādi ir pretrunā Savienības pamatmērķiem (skat. šajā ziņā iepriekš 272. punktā minēto 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).
277 Taču, tā kā Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka prasītāja bija piedalījusies pārkāpumā, ko veidoja nolīgumu un/vai saskaņotu darbību kopums, kura mērķis bija ierobežot konkurenci kopējā tirgū, it īpaši saskaņojot cenas un cenu paaugstināšanas un sadalot klientus, nevar piekrist prasītājas argumentam, ka pārkāpums nevarēja tikt uzskatīts par sevišķi smagu.
278 Apstrīdētā lēmuma 442. apsvērumā veiktajā konstatācijā, ka pārkāpums jau izskatāmajā lietā tā rakstura dēļ atbilstoši pamatnostādnēm ir jākvalificē kā sevišķi smags, tādējādi nav pieļauta kļūda. Šo secinājumu nevar padarīt spēkā neesošu apstāklis, ka noteikti paziņojumā par iebildumiem norādīti pārkāpuma elementi nav izmantoti apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā norādīti elementi, kas attaisno pārkāpuma kvalificēšanu par sevišķi smagu.
279 Otrkārt, prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir secinājusi, ka aizliegtās vienošanās ietekme uz tirgu nav nosakāma, un nav ņēmusi vērā lietas materiālu elementus, kas pierādīja, ka pārkāpumam nav bijis nekādas ietekmes uz tirgu.
280 Ir jāatgādina, ka, kaut arī pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu ir apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu minētā pārkāpuma smagumu, runa ir par vienu no vairākiem kritērijiem, tādiem kā pārkāpuma raksturs un ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Tāpat no pamatnostādņu 1.A punkta pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir nosakāma.
281 Tāpat ir jānorāda, ka horizontālās aizliegtās vienošanās par cenām vai tirgu sadali, par ko ir runa šajā lietā aplūkojamā pārkāpuma gadījumā, var kvalificēt kā sevišķi smagas tikai to rakstura dēļ vien un Komisijai nav pienākuma pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu. Pārkāpuma konkrētā ietekme ir tikai viens no elementiem, kas, ja tā ir nosakāma, var ļaut Komisijai paaugstināt naudas soda sākumsummu, pārsniedzot minimālo paredzamo summu EUR 20 miljonu apmērā (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 74. un 75. punkts).
282 Izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma 452. apsvērumā Komisija ir noteikusi:
“Šīs procedūras ietvaros nav iespējams noteikt, kādas bija nolīgumu kopuma, kas veido pārkāpumu, faktiskās sekas Nīderlandes tirgū, un Komisija tādējādi nepamatojas uz konkrētu ietekmi atbilstoši pamatnostādnēm, saskaņā ar kurām konkrētā ietekme ir jāņem vērā, ja to iespējams noteikt [..]. Tādējādi Komisija neņems vērā konkrēto ietekmi uz tirgu, lai noteiktu izskatāmajā lietā piemērojamos naudas sodus.”
283 Turpinot, apstrīdētā lēmuma 455. apsvērumā, kas ietver secinājumu par pārkāpuma smagumu, Komisija norāda:
“Ievērojot pārkāpuma raksturu un apstākli, ka tas ir attiecies uz visu Nīderlandes teritoriju, uzņēmumi, kas ir šī lēmuma adresāti, ir izdarījuši sevišķi smagu [EKL] 81. panta pārkāpumu.”
284 No šīm rindkopām izriet, ka, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, Komisija nav pamatojusies uz pārkāpuma ietekmi uz tirgu, bet gan uz pārkāpuma raksturu un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjomu.
285 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā konstatētā pārkāpuma raksturu, kura priekšmets bija cenu un cenu paaugstināšanu saskaņošana, kā arī laiku pa laikam notikusi saskaņošana par klientu sadali, Komisija varēja likumīgi neņemt vērā pārkāpuma ietekmi uz tirgu.
286 No tā izriet, ka, kvalificējot attiecīgo pārkāpumu kā sevišķi smagu, Komisija nav atkāpusies no pamatnostādnēm un nav pārkāpusi prasītājas izvirzītos principus.
287 Tādējādi prasītājas argumentācija saistībā ar aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu neesamību, kā arī šī daļa pilnībā ir jānoraida kā nepamatotas.
– Par otro daļu, kas saistīta ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ievērojot Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi
288 Ievadā ir jāuzsver, pirmkārt, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks ietvars naudas sodiem konkurences jomā (Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 292. punkts) un, otrkārt, ka Komisijai Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 ietvaros ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu summu, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas (Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 216. punkts), un kompetence jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu līmeni šīs politikas vajadzībām (iepriekš 270. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 169. punkts).
289 Izskatāmajā lietā, kā jau norādīts iepriekš, prasītājai uzliktā naudas soda summas noteikšana ir tikusi veikta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, ievērojot attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Šajā ziņā prasītāja nevar secināt pamatotu argumentu tikai no apstākļa, ka savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē Komisija līdzīgu rīcību ir sodījusi, nosakot mazākus naudas sodus nekā tas, kas prasītājai noteikts izskatāmajā lietā.
290 Šajos apstākļos prasītāja tāpat nevar pamatoties uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tiesa ir atkārtoti nolēmusi, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks ietvars naudas sodiem konkurences jomā un ka lēmumiem par citām lietām ir tikai norādošs raksturs attiecībā uz iespējamu diskriminācijas pastāvēšanu, ievērojot, ka ir mazticami, ka lietu konkrētie apstākļi, tādi kā tirgi, preces, uzņēmumi un attiecīgie periodi, būtu identiski (skat. iepriekš 270. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 233. punkts un tajā minētā judikatūra).
291 Šajā ziņā izskatāmajā lietā attiecībā uz prasītājas argumentāciju, izvirzot naudas sodu līmeni, kas noteikti ar trīs agrākiem Lēmumiem 2003/569, 2002/759 un 2005/503, vispirms ir jānorāda, ka salīdzinājumā ar apstrīdēto lēmumu, kurā Komisija attiecīgo pārkāpumu ir kvalificējusi kā “sevišķi smagu”, Lēmumos 2002/759 un 2005/503 tā uzskatīja, ka noticis “smags” pārkāpums. Tādējādi prasītāja nevar lietderīgi pamatoties uz minētajiem lēmumiem, lai atsauktos uz šķietamu diskriminējošu attieksmi pret to.
292 Attiecībā uz Lēmumu 2003/569, prasītāja vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu secina no apstākļa, ka apsūdzētajiem Beļģijas alus darītājiem noteiktie naudas sodi ir bijuši nozīmīgi zemāki nekā naudas sodi, kas noteikti ar apstrīdēto lēmumu, lai arī ne pārkāpumi, ne konkrēto tirgu apstākļi neparāda atšķirības, kas attaisnotu šo neatbilstību.
293 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija pārkāpumu smagumu vērtē, pamatojoties uz daudziem elementiem, kas neizriet no ierobežota vai izsmeļoša vērā ņemamo kritēriju saraksta, un ka turklāt tai nav pienākuma piemērot precīzu matemātisku formulu – vienalga, vai tas attiektos uz kopējo noteiktā naudas soda summu vai tās sadalījumu dažādos elementos (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T‑67/01 JCB Service/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 187. un 188. punkts un tajos minētā judikatūra).
294 Šajos apstākļos naudas sodu, kas noteikti divu lēmumu par dažādiem pārkāpumiem adresātiem, tieša salīdzināšana rada risku deformēt specifiskās funkcijas, ko pilda dažādas naudas soda aprēķināšanas stadijas. Naudas sodu galīgās summas atspoguļo apstākļus, kas ir specifiski katras aizliegtās vienošanās gadījumā, kā arī vērtējumus tieši izskatāmās lietas gadījumam.
295 No visa iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz noteikto naudas sodu līmeni prasītājas situāciju nevar salīdzināt ar uzņēmumu, uz kuriem attiecās izvirzītie agrākie lēmumi, situāciju.
296 Ievērojot šos apsvērumus, ir jānoraida iebildums, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ņemot vērā Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi.
– Par trešo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ievērojot naudas sodu summu, kas noteikti pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem
297 Ar šo daļu prasītāja būtībā apstrīd Komisijas vērtējumu attiecībā uz naudas sodu sākumsummu noteikšanu saistībā ar Komisijas piemērotu diferencētu attieksmi (apstrīdētā lēmuma 462. apsvērums).
298 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatnostādnēm, ja pārkāpumā piedalījušies vairāki uzņēmumi, Komisija var, kā tā to ir izdarījusi izskatāmajā gadījumā, līdzsvarot sākumsummas, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma īpašo nozīmi, sadalot aizliegtās vienošanās dalībniekus grupās, “it īpaši, ja pastāv izteiktas atšķirības starp vienāda veida pārkāpuma izdarītāju uzņēmumu lielumiem” (pamatnostādņu 1.A punkta sestā daļa). Turklāt [pamatnostādnēs] ir precizēts, ka “princips, ka par vienādu rīcību uzliekamas vienādas sankcijas, var radīt to, ka, ja to prasa apstākļi, iesaistītajiem uzņēmumiem tiek noteiktas diferencētas summas, šai diferenciācijai neatbilstot aritmētiskiem aprēķiniem” (pamatnostādņu 1.A punkta septītā daļa).
299 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – pārkāpuma smaguma noteikšanas stadijā Komisijai gadījumā, kad naudas sods par vienu pārkāpumu tiek uzlikts vairākiem uzņēmumiem, nav jāraugās, lai naudas sodu galīgie apmēri, kas aprēķināti attiecīgajiem uzņēmumiem, atspoguļotu visas šo uzņēmumu atšķirības saistībā ar to kopējo apgrozījumu. Savukārt tā var šos uzņēmumus sagrupēt (Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 385. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 57. punkts).
300 Tomēr, veicot šādu iedalījumu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts vienādas situācijas risināt dažādi un dažādas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Turklāt saskaņā ar judikatūru – naudas sodu apmēram ir jābūt vismaz samērīgam ar apstākļiem, kas ņemti vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 124. punkts).
301 Izskatāmajā lietā, lai noteiktu kategorijas, kas dod iespēju sagrupēt attiecīgos uzņēmumus, ir jānorāda – kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 457. un 458. apsvēruma, ka Komisija ir izvēlējusies ņemt vērā to relatīvo nozīmi konkrētajā tirgū, pamatojoties tikai uz vienu kritēriju, proti, Nīderlandē realizēto alus apjomu pārkāpuma pēdējā pilnajā kalendāra gadā, proti, 1998. gadā.
302 Uz šī pamata Komisija ir noteikusi trīs uzņēmumu kategorijas. Pirmajā kategorijā ietilpst Heineken, kas Nīderlandē bija pārdevusi alu par EUR 450–480 miljoniem. Otrā kategorijā ietilpst Grolsch un InBev, kas Nīderlandē bija pārdevusi [preci] par EUR 150–180 miljoniem. Prasītāja ir iekļauta trešajā kategorijā ar Nīderlandē realizēto preces apjomu no EUR 100 līdz 130 miljoniem. Katrai no kategorijām noteiktie naudas sodi bija attiecīgi EUR 65 000 000, EUR 25 000 000 un EUR 17 000 000.
303 Šādi rīkojoties, Komisija ir izvēlējusies viendabīgu metodi aizliegtās vienošanās dalībnieku sadalīšanai trijās kategorijās, kura objektīvi ir pamatota ar starpību starp katram no šajās kategorijās ietilpstošajiem uzņēmumiem piederošajām tirgus daļām (skat. šajā ziņā iepriekš 288. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 220. punkts). Turklāt ir jākonstatē, ka, šādi rīkojoties, Komisija pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nav atkāpusies no savas ierastās pamatnostādnēs noteiktās metodes. Turklāt, ja prasītāja uzskata, ka starp uzņēmumiem, kas piedalījās aizliegtajā vienošanās, tā ietver visnenozīmīgāko stāvokli, ir jākonstatē, ka tās ietveršana trešajā kategorijā faktiski atspoguļo šo apsvērumu.
304 Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tas, ka vērā ņemts tikai tirdzniecības apgrozījums, nav precīzi atspoguļojis uzņēmumu ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu konkurencei Nīderlandes alus tirgū, ir jāatgādina, ka, neraugoties uz tā aptuveno raksturu, apgrozījums konkurences tiesībās tiek uzskatīts par adekvātu kritēriju, lai novērtētu attiecīgo uzņēmumu lielumu un ekonomisko varu (skat. šajā ziņā Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 121. punkts).
305 Tā kā šis kritērijs izskatāmajā lietā ir ticis pienācīgi piemērots, nekas neļauj secināt, ka būtu pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, ciktāl tas attiecas uz naudas soda sākumsummu.
306 Attiecībā uz prasītājas iebildumu pret to, ka tiek izmantots tirdzniecības apgrozījums, ietverot akcīzes nodokli, lai aprēķinātu individuālās pamatsummas, ir jāuzsver, ka, ciktāl aprēķins ietver pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku relatīvās varas šajā tirgū vērtējumu, akcīzes nodokļa vai nodevu neiekļaušana nebūtu grozījusi Komisijas galīgo secinājumu. Vienīgi pieņemot, ka Komisija būtu aprēķinājusi pārējo iesaistīto personu individuālās pamatsummas, pamatojoties uz tirdzniecības apgrozījumu, kas neietver akcīzes nodokli, varētu tikt pamatots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
307 Tādējādi, tā kā prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija, piemērojot diferencētu attieksmi, ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.
308 Ievērojot visu iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar pārmērīgu administratīvā procesa ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
309 Prasītāja, pirmkārt, uzskata, ka pārmērīgais administratīvā procesa ilgums ir ietekmējis tās tiesības uz aizstāvību. Konkrētāk, tā apgalvo, ka, neraugoties uz izmeklēšanu, ko Komisija veikusi 2000. gadā, un atbildēm, ko prasītāja sniegusi uz informācijas pieprasījumiem, informācija par katru no sanāksmēm nav tikusi precizēta tādā mērā, lai tā varētu, sākot no attiecīga brīža, izjautāt apsūdzētos direktorus.
310 Prasītāja turklāt apgalvo, ka pārmērīgais administratīvā procesa ilgums ir izraisījis nesamērīgu naudas sodu, jo Komisijas politika attiecībā uz naudas sodu apmēru šajā laikā ir kļuvusi bargāka.
311 Otrkārt, tā apgalvo, ka naudas soda samazinājums par EUR 100 000 procesa pārmērīga ilguma dēļ ir pārāk mazs un nesamērīgs salīdzinājumā ar kopējo procesa ilgumu.
312 Komisija norāda, ka tā apstrīdētā lēmuma 497.–500. apsvērumā ir tieši atzinusi, ka procesa ilgums ir bijis pārāk ilgs un ka tā izņēmuma kārtā ir piešķīrusi samazinājumu prasītājai noteiktajam naudas sodam.
313 Turklāt Komisija norāda, ka, lai arī saprātīga termiņa ievērošana administratīvajos procesos ir atzīta pastāvīgajā judikatūrā, šī termiņa pārkāpšana var pamatot lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, atcelšanu vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka šī principa pārkāpums negatīvi ietekmē iesaistīto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību.
314 Šajā ziņā Komisija uzskata, ka prasītājai adresētais 2000. gada 17. marta lēmums par pārbaudi, pretēji prasītājas norādītajam, ir tai ļāvis zināt galveno pārkāpuma daļu, kā arī tirgus un periodu, uz kuru tas attiecās. Saskaņā ar Komisijas viedokli, šajā lēmumā jau ir izdarīta norāde uz pret konkurenci vērstajām darbībām, kas attiecas uz cenu noteikšanu, tirgu sadali un/vai informācijas apmaiņu Nīderlandes alus tirgus sektorā, kā mazumtirdzniecības tirgū, tā arī “horeca” tirgū. Vēl jo vairāk prasītājas argumenti nevarētu būt pieņemami, ievērojot jautājumu, kas tām uzdoti – sākot ar 2001. gadu, detalizēto raksturu.
315 Visbeidzot, Komisija apstrīd prasītājas argumentu, ka naudas soda summas samazinājums procesa pārmērīga ilguma dēļ nav samērīgs. Komisija uzskata, ka tai ir plaša rīcības brīvība šajā ziņā un ka iespēja pēc pašas iniciatīvas piešķirt šādu samazinājumu ir viena no tās pilnvarām. Turklāt Komisija norāda, ka izskatāmajā lietā īstenotā administratīvā procesa ilgums ir bijis mazāks nekā citās agrākās lietās, kurās tā tomēr ir piemērojusi tādu pašu samazinājumu.
Vispārējās tiesas vērtējums
316 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai saprātīga termiņa ievērošana administratīvā procesa laikā konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 167.–171. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 40. punkts).
317 Lai piemērotu šo principu, ir jānošķir administratīvā procesa divas stadijas, proti, izmeklēšanas pirms paziņojuma par iebildumiem stadija un stadija, kas atbilst pārējam administratīvajam procesam, katrai no tām atbilstot pašai savai iekšējai loģikai (iepriekš 316. punktā minētais spriedums lietā Technische Unie/Komisija 42. punkts).
318 Pirmais periods, kas turpinās līdz paziņojumam par iebildumiem, sākas dienā, kad Komisija, izmantojot likumdevēja piešķirtās pilnvaras, veic tādus pasākumus, ar kuriem tiek pārmesta pārkāpuma izdarīšana un kuri tai ļauj formulēt nostāju par procedūras virzienu. Savukārt otrais periods sākas no paziņojuma par iebildumiem un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tai jāļauj Komisijai galīgi izlemt par pārmesto pārkāpumu (iepriekš 316. punktā minētais spriedums lietā Technische Unie/Komisija, 43. punkts).
– Par administratīvā procesa ilgumu
319 Izskatāmajā lietā ievadam ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 498. apsvērumā ir atzinusi, ka administratīvā procesa ilgums ir bijis pārāk ilgs un ka tā ir par šo apstākli vainojama.
320 Faktiski ir jānorāda, ka, ciktāl tas attiecas uz administratīvā procesa pirmo stadiju, proti, stadiju, kas ilga no brīža, kad prasītājai tika paziņots lēmums par pārbaudi 2000. gada martā līdz paziņojuma par iebildumiem saņemšanai 2005. gada augustā, ir pagājis 65 mēnešus ilgs periods.
321 Tā kā pārbaudes izmeklēšanas laikā ir tikušas veiktas 2000. gada martā un aprīlī, kopējo šīs administratīvā procesa stadijas ilgumu nevarētu attaisnot tikai ar apstākli, ka Komisija lietas dalībniekiem laika periodā no 2001. līdz 2005. gadam ir nosūtījusi virkni informācijas pieprasījumu.
322 Tādējādi, nepastāvot papildu informācijai vai attaisnojumam no Komisijas puses attiecībā uz cītīgām izmeklēšanas darbībām šajā periodā, procesa pirmās stadijas ilgums ir jāuzskata par pārmērīgu (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2003. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 77. punkts).
323 Administratīvā procesa otrā stadija, kas ilgst no paziņojuma par iebildumiem saņemšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2007. gada aprīlī, ir ilgusi 20 mēnešus, tādējādi, nepastāvot papildu attaisnojumam, pārsniedzot parasti lēmuma pieņemšanai nepieciešamo termiņu.
324 Līdz ar to ir jākonstatē, ka attiecīgā administratīvā procesa ilgums ir bijis pārāk ilgs un to izraisīja bezdarbība, par kuru vainojama Komisija, izraisot saprātīga termiņa principa pārkāpumu.
– Par administratīvā procesa pārliecīgā ilguma ietekmi uz apstrīdētā lēmuma likumību
325 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saprātīga termiņa principa pārkāpuma konstatācija var izraisīt lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, atcelšanu vienīgi tad, ja procesa ilgumam ir bijusi ietekme uz procesa iznākumu (skat. šajā ziņā iepriekš 316. punktā minēto spriedumu lietā Technische Unie/Komisija, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
326 Izskatāmajā lietā prasītāja uzskata, ka administratīvā procesa pirmās fāzes pārmērīgais ilgums ir kaitējis tās tiesībām uz aizstāvību, noteikti ietekmējot procesa iznākumu.
327 Tā būtībā apgalvo, ka tās iespējas lietderīgi aizstāvēties pret pārmetumiem, kas izteikti paziņojumā par iebildumiem, ir apdraudētas tiktāl, ciktāl līdz šī paziņojuma saņemšanai 2005. gada 30. augustā tā nav varējusi skaidri identificēt Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu. Prasītāja uzskata, ka brīdī, kad tai ir bijusi iespēja reaģēt uz iebildumiem, bija pagājuši gandrīz divi gadi kopš pārmestajām darbībām, kas ir apdraudējis tās iespēju apkopot attaisnojošus pierādījumus attiecībā uz mājas patēriņa sektoru tādēļ, ka [to bija pametuši] noteikti darbinieki, kas bija tieši zinājuši par pārmestajiem apstākļiem.
328 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka nav varējusi identificēt izmeklēšanas priekšmetu līdz paziņojuma par iebildumiem saņemšanai.
329 Pirmkārt, lēmumā par pārbaudi, kas prasītājai nosūtīts 2000. gada 17. martā, noteikts, ka Komisijas izmeklēšana attiecas uz konkrētām pret konkurenci vērstām darbībām, tādām kā “cenu noteikšana, tirgu sadale un/vai informācijas apmaiņa Nīderlandes alus sektorā, kā attiecībā uz mazumtirdzniecības tirgu, tā arī horeca tirgū”. Otrkārt, prasītājai 2001. gada oktobrī nosūtītie informācijas pieprasījumi precizēja sanāksmju veidus, datumus, kā arī vietas, kas ir Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmets.
330 Pretēji prasītājas apgalvotajam, šie paziņojumi tai ļāva pietiekami precīzā veidā zināt izmeklēšanas priekšmetu, pārkāpumus, par ko tā var tikt apsūdzēta, kā arī konkrētā tirgus segmentus, un attiecīgi ir tai ļāvis identificēt un apkopot iespējamos attainojošos pierādījumus.
331 Turklāt prasītāja, lai arī tā izmanto argumentu, kas izriet no grūtībām apkopot noteiktus attaisnojošus pierādījumus, nav pamatojusi šo apgalvojumu ar konkrētiem pierādījumiem un, konkrētāk, nav precizējusi attiecīgos darbiniekus un iemeslus, kādēļ būtu bijis izšķiroši svarīgi prasīt informāciju no tiem, lai īstenotu tiesības uz aizstāvību, kā arī apstākļus, kādēļ vairs nebija iespējams iegūt informāciju no šīm personām (skat. šajā ziņā iepriekš 316. punktā minēto spriedumu lietā Technische Unie/Komisija, 64. punkts).
332 Šajos apstākļos nevar piekrist prasītājas apgalvojumam, ka tā no izmeklēšanas sākuma nebija informēta par tās priekšmetu un par Komisijas iespējamajiem iebildumiem, tā ka tā nevarēja sagatavot savu aizstāvību un apkopot attaisnojošos dokumentus, kas bija tās rīcībā.
333 Ievērojot iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi tās aizstāvības tiesību apdraudējumu, kas izrietētu no administratīvā procesa pārliecīga ilguma.
334 Visbeidzot, tāpat ir jānoraida prasītājas arguments, ka tai noteiktais sods būtu bijis mazāks, ja Komisija administratīvo procesu būtu pabeigusi agrāk.
335 Lai arī tiesas sēdē Komisija ir atzinusi, ka tā ap 2005. gadu, proti, attiecīgā administratīvā procesa laikā, ir paaugstinājusi vispārējo naudas sodu līmeni, šo apstākli nevar ņemt vērā, novērtējot procesa ilguma ietekmi uz apstrīdētā lēmuma saturu. Šajā ziņā pietiek atgādināt – apstāklis, ka Komisija dažiem pārkāpumu veidiem iepriekš piemērojusi noteikta apmēra naudas sodus, nevar liegt iespēju palielināt šo apmēru Regulā Nr. 1/2003 noteiktajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu konkurences politikas īstenošanu, bet gan – tieši pretēji – konkurences normu efektīvai piemērošanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām (iepriekš 304. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts, un iepriekš 270. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 169. punkts).
336 Līdz ar to, ņemot vērā ietekmes uz attiecīga procesa iznākumu neesamību, saprātīga termiņa principa neievērošana nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
– Par naudas soda samazinājuma līmeni
337 Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas saistīts ar, kā [tā] apgalvo, pārāk ierobežoto naudas soda samazinājumu, ko piešķīrusi Komisija procesa pārmērīgā ilguma dēļ, ir jānorāda, ka procesuāls pārkāpums, pat ja tas nevar izraisīt lēmuma atcelšanu, var būt pamats naudas soda samazinājumam (skat. šajā ziņā iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 26.–48. punkts, un iepriekš 322. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, 436.–438. punkts).
338 Saprātīga termiņa pārsniegšana var pamatot Komisijas lēmumu taisnīgi samazināt naudas soda apmēru, un iespēja piešķirt šādu samazinājumu iekļaujas tās pilnvaru īstenošanā (skat. šajā ziņā iepriekš 316. punktā minēto spriedumu lietā Technische Unie/Komisija, 202.–204. punkts).
339 Izskatāmajā lietā Komisija nolēma piemērot prasītājai naudas soda samazinājumu administratīvā procesa “nesaprātīga” ilguma dēļ (apstrīdētā lēmuma 498. un 499. apsvērums).
340 Tas, ka Komisija izmanto šīs pilnvaras, nekavē Vispārējo tiesu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, papildus samazināt naudas soda apmēru.
341 Ir jāuzskata, ka vispārīgi noteiktais samazinājums par EUR 100 000, ko piešķīrusi Komisija, nekādā veidā neņem vērā prasītājai noteikto naudas sodu, kas pirms šī samazinājuma sasniedza EUR 22 950 000, un attiecīgi nav soda samazinājums, kas pienācīgā veidā var atlīdzināt par pārkāpumu, kas izriet no administratīvā procesa saprātīga termiņa pārsniegšanas.
342 Šajā ziņā prasītāja pamatoti apgalvo, ka, samazinot naudas soda summu, Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā saprātīga termiņa principa pārkāpuma sekas.
343 Ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka, lai piešķirtu prasītājai taisnīgu atlīdzinājumu par procesa pārmērīgo ilgumu, attiecīgais samazinājums ir jāpalielina līdz 5 % no naudas soda summas.
Secinājums par naudas sodu
344 Pēc prasītājas izvirzīto pamatu izvērtēšanas un pēc tam, kad Vispārējā tiesa izmantojusi savu neierobežoto kompetenci, ir jāgroza prasītājai noteiktā naudas soda summa, pirmkārt, nosakot sākumsummu EUR 16 150 000 apmērā, nevis EUR 17 000 000, apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanas dēļ tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma sastāvdaļu, kas izpaužas kā laiku pa laikam notikusi individuālajiem patērētājiem “horeca” sektorā Nīderlandē piedāvāto komercnosacījumu, izņemot cenas, saskaņošana (skat. iepriekš 191. un 192. punktu), un, otrkārt, paaugstinot samazinājumu par procesa saprātīga termiņa pārsniegšanu līdz 5 % no naudas soda gala summas, EUR 100 000 vietā (skat. iepriekš 343. punktu).
345 Šī grozījuma dēļ naudas soda summa tiek aprēķināta, par 35 % palielinot grozīto sākumsummu pārkāpuma ilguma dēļ un šo summu samazinot par 5 % procesa saprātīga ilguma pārsniegšanas dēļ. Līdz ar to prasītājai noteiktais naudas sods ir EUR 20 712 375.
Par tiesāšanās izdevumiem
346 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
347 Tā kā izskatāmajā lietā prasītājas prasījumi ir daļēji atzīti par pamatotiem, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz divas trešdaļas savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina divas trešdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu un ka Komisija sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina vienu trešdaļu prasītājas tiesāšanās izdevumu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Komisijas 2007. gada 18. aprīļa Lēmuma C(2007) 1697 par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/B/37.766 – Nīderlandes alus tirgus) 1. pantu atcelt tiktāl, ciktāl Eiropas Komisija tajā konstatējusi, ka Bavaria NV piedalījusies pārkāpumā, ko veido laiku pa laikam notikusi individuālajiem patērētājiem “horeca” sektorā Nīderlandē piedāvāto komercnosacījumu, izņemot cenas, saskaņošana;
2) Lēmuma C(2007) 1697 3. panta c) apakšpunktā Bavaria uzliktais naudas sods tiek noteikts EUR 20 712 375 apmērā;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Bavaria sedz divas trešdaļas savu un atlīdzina divas trešdaļas Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumu;
5) Komisija sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina vienu trešdaļu Bavaria tiesāšanās izdevumu.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās faktiII – 2
Administratīvais processII – 2
Apstrīdētais lēmumsII – 3
Attiecīgais pārkāpumsII – 3
Prasītājai noteiktais naudas sodsII – 4
Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 5
Juridiskais pamatojumsII – 6
Par otro pamatu, kas izriet no EKL 81. panta, nevainīguma prezumpcijas, tiesiskuma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumaII – 6
Lietas dalībnieku argumentiII – 6
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 7
– Par InBev paziņojumuII – 9
– Par pārējiem pierādījumiemII – 15
– Par faktiskajiem apstākļiem attiecībā uz, pirmkārt, alus cenu un cenu paaugstināšanu saskaņošanas konstatējumu un, otrkārt, laiku pa laikam notikušas saskaņošanas attiecībā uz klientu sadali konstatējumuII – 30
– Par faktiskajiem apstākļiem saistībā ar laiku pa laikam notikušas citu individuālajiem klientiem “horeca” sektorā piedāvāto komerciālo nosacījumu saskaņošanas konstatējumuII – 34
– Par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā un faktisko apstākļu klasifikācijāII – 36
– SecinājumsII – 39
Par trešo pamatu, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumuII – 39
Lietas dalībnieku argumentiII – 39
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 40
– Par pārkāpuma sākuma datuma noteikšanuII – 40
– Par pārkāpuma izbeigšanas datuma noteikšanuII – 42
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar labas pārvaldības principa pārkāpumuII – 43
Lietas dalībnieku argumentiII – 43
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 44
Par sesto pamatu, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu, ar labas pārvaldības principa un prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu attiecībā uz piekļuves atteikumu lietas materiālu dokumentam, kā arī pārējo iesaistīto uzņēmumu sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiemII – 45
Lietas dalībnieku argumentiII – 45
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 46
– Par citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiemII – 47
– Par šķietami konfidenciālo dokumentuII – 49
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta, pamatnostādņu, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanuII – 49
Lietas dalībnieku argumentiII – 49
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 50
– Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdainu pārkāpuma smaguma vērtējumuII – 51
– Par otro daļu, kas saistīta ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ievērojot Komisijas lēmumu pieņemšanas praksiII – 53
– Par trešo daļu, kas saistīta ar samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ievērojot naudas sodu summu, kas noteikti pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiemII – 54
Par piekto pamatu, kas saistīts ar pārmērīgu administratīvā procesa ilgumuII – 56
Lietas dalībnieku argumentiII – 56
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 57
– Par administratīvā procesa ilgumuII – 58
– Par administratīvā procesa pārliecīgā ilguma ietekmi uz apstrīdētā lēmuma likumībuII – 58
– Par naudas soda samazinājuma līmeniII – 60
Secinājums par naudas soduII – 61
Par tiesāšanās izdevumiemII – 61