ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 27. janvārī (1)
Lieta C‑263/09 P
Edwin Co. Ltd
Apelācija – Kopienas preču zīme – Vārdiska preču zīme “ELIO FIORUCCI” – Tiesības uz personvārdiem – Personvārda, kas ir ietverts preču zīmē, īpašnieka iesniegts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu – Regulas (EK) Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Minētā pieteikuma noraidīšana Apelāciju padomē – Valsts tiesību aktu piemērošanas pārbaude Vispārējā tiesā un Tiesā
I – Ievads
1. Strīds starp apelācijas sūdzības iesniedzēju Edwin Co. Ltd. un Elio Fjoruči [Elio Fiorucci] ir par to, kam ir jābūt Kopienas vārdiskas preču zīmes “ELIO FIORUCCI” īpašniekam. E. Fjoruči atsaucas uz Itālijas tiesību aktiem, kas, viņaprāt, vienīgi viņam piešķir tiesības ļaut reģistrēt attiecīgo preču zīmi.
2. Vispirms E. Fjoruči un apelācijas sūdzības iesniedzēja iesaistījās spēkā neesamības atzīšanas un apelācijas procesā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi) (turpmāk tekstā – “ITSB”). Tur E. Fjoruči izvirzīja savas tiesības uz savu personvārdu, kurām atbilstoši Itālijas tiesību aktiem pienākoties īpaša aizsardzība. Strīds galvenokārt bija par to, vai šāda aizsardzība pastāv un vai E. Fjoruči – atbilstoši Padomes 1993. gada 20. decembra Regulai (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (2) kopsakarā ar Itālijas tiesību aktiem – varētu kavēt trešo personu būt par Kopienas preču zīmes “ELIO FIORUCCI” īpašnieku. Procesā Apelāciju padomē E. Fjoruči juridiskā nostāja netika atbalstīta.
3. Pirmās instances tiesa (tagad – “Vispārējā tiesa”) ar 2009. gada 14. maija spriedumu lietā Fiorucci/ITSB (3) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) atcēla tās izskatāmajā lietā apstrīdēto ITSB Apelāciju pirmās padomes lēmumu tiktāl, “ciktāl tajā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, interpretējot Codice della Proprietà Industriale (Itālijas Rūpnieciskā īpašuma kodekss, turpmāk tekstā – “CPI”) 8. panta 3. punktu” (rezolutīvās daļas 1. punkts). Pārsūdzētajā spriedumā šī Itālijas tiesību norma ir pārbaudīta un interpretēta saistībā ar grozītās Regulas (EK) Nr. 40/94 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 40/94”) 52. panta 2. punkta a) apakšpunktu.
4. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd šo spriedumu un pirmām kārtām uzsver nepareizu minētās Itālijas tiesību normas interpretāciju Vispārējā tiesā.
5. Taču, vai Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāpauž nostāja par valsts tiesību normas interpretāciju?
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Līgums par Eiropas Savienību (LES)
6. LES 19. panta 1. punktā ir noteikts:
“Eiropas Savienības Tiesas sastāvā ir Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas. Tā nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā.
Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”
2) Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD)
7. LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts:
“Par lēmumiem, ko Vispārējā tiesa pieņem [..], apelāciju Tiesā var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem un saskaņā ar Statūtos paredzētiem nosacījumiem un ierobežojumiem.”
8. LESD 263. pantā ir paredzēts:
“Eiropas Savienības Tiesa izskata jautājumus par to, cik likumīgi ir leģislatīvie akti, kā arī Padomes, Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta un Eiropadomes tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Tā pārbauda arī to Savienības struktūru aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām.
Šajā nolūkā Tiesas jurisdikcijā ir kādas dalībvalsts, Eiropas Parlamenta, Padomes vai Komisijas celtas prasības sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.
[..]”
3) Tiesas statūti
9. Tiesas statūtu (4) 58. panta pirmā daļa ir šāda:
“Apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tās pamatojas uz to, ka Vispārējā tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Savienības tiesību aktus.”
4) Regula Nr. 40/94
a) Piemērojamā Regulas Nr. 40/94 redakcija
10. No materiālo tiesību viedokļa noteicošā šajā lietā ir tā Regulas Nr. 40/94 redakcija, kas bija spēkā lēmuma apelācijas lietā pieņemšanas brīdī.
11. ITSB Apelāciju padomei bija jāņem vērā faktiskie un juridiskie apstākļi sava lēmuma pieņemšanas brīdī (5). Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 63. panta 1. punktu (6) Vispārējā tiesā celtā prasība bija vērsta pret Apelāciju padomes lēmumu. To, vai šajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, varēja izvērtēt, tikai pamatojoties uz tiesību stāvokli apstrīdētā lēmuma apelācijas lietā pieņemšanas brīdī (7). Līdz ar to Vispārējā tiesa savā vērtējumā par pamatu ņēma lēmuma apelācijas lietā pieņemšanas brīdī spēkā esošo Regulas Nr. 40/94 redakciju (8). Tagad šī redakcija ir noteicošā arī apelācijas tiesvedībā.
b) Attiecīgās tiesību normas
12. Regulas Nr. 40/94 50. panta 1. punktā (9) ir paredzēts:
“Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas proces[ā] attiecībā uz pārkāpumu:
[..]
c) ja preču zīmes izmantošanas rezultātā, ko veicis tās īpašnieks, vai ja tas noticis ar tā piekrišanu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta, preču zīme varētu maldināt sabiedrību, jo īpaši attiecībā uz to raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi.”
13. Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktā (10) ir noteikts:
“Kopienas preču zīmi arī paziņo par spēkā neesošu, ja par to iesniegts pieteikums Birojam vai arī pamatojoties uz pretprasību pārkāpumu tiesvedībā, ja šādas preču zīmes izmantošanu var aizliegt atbilstoši citām agrākām tiesībām, un jo īpaši:
a) tiesībām uz nosaukumu [personvārdu];
b) tiesībām uz grafisko atveidojumu;
c) autortiesībām;
d) rūpnieciskā īpašuma tiesībām;
saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem vai valsts tiesību aktiem, kas reglamentē aizsardzību.”
14. Regulas Nr. 40/94 63. pantā (11) ir noteikts:
“1. Pret Apelāciju padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.
2. Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtisku procesuālu pārkāpumu, Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu [(12)] saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.
3. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir apstrīdētā lēmuma atcelšana vai grozīšana.
[..]
6. Birojam ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu.”
5) Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (13) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”)
15. Šeit tiek atspoguļotas Īstenošanas regulas tiesību normas redakcijā, kas bija piemērojama Anulēšanas nodaļas lēmuma pieņemšanas brīdī (14), kā arī lēmuma apelācijas lietā pieņemšanas brīdī (15).
16. 37. noteikumā ar virsrakstu “Pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu” ir paredzēts:
“Pieteikums Birojam par atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu [..] ietver:
[..]
b) attiecībā uz iemesliem, uz ko pamatojas pieteikums:
[..]
iii) pieteikumam, ievērojot Regulas 52. panta 2. punktu, sīkas ziņas par tiesībām, uz ko pamatots pieteikums par spēkā neesamības pasludināšanu, un sīkas ziņas, kas pierāda [ (16)], ka pieteicējs ir agrāku tiesību īpašnieks, kā norādīts Regulas 52. panta 2. punktā, vai ka viņam saskaņā ar attiecīgās valsts spēkā esošajiem tiesību aktiem ir tiesības prasīt šīs tiesības;
[..].”
B – Valsts tiesības
17. Saskaņā ar CPI (17) 8. panta 3. punktu šajā lietā piemērojamā redakcijā (18) personvārdus, apzīmējumus, kas izmantojami mākslas, literatūras, zinātnes, politikas vai sporta jomā, pasākumu un bezpeļņas organizāciju un apvienību nosaukumus un saīsinātus nosaukumus, kā arī tiem raksturīgas emblēmas, ja tie ir plaši pazīstami, var reģistrēt kā preču zīmi tikai īpašnieks vai tikai ar tā piekrišanu vai ar 1. punktā minēto personu (19) piekrišanu.
III – Tiesvedības priekšvēsture
18. Vispārējā tiesa lietas priekšvēsturi apraksta šādi:
“1 Prasītājs – stilists Elio Fjoruči – 70. gados Itālijā ieguva zināmu popularitāti. Sakarā ar finanšu problēmām 80. gados viņa sabiedrībai Fiorucci SpA tika piemērota tiesas uzraudzībā veicamas sanācijas procedūra.
2 1990. gada 21. decembrī Fiorucci saskaņā ar līgumu atsavināja par labu personai, kas iestājusies lietā, – multinacionālai Japānas korporācijai Edwin Co. Ltd, visa sava “radošā īpašuma” kopumu. Līguma 1. pantā bija paredzēts:
“Sabiedrība Fiorucci atsavina, pārdod un nodod sabiedrībai Edwin [..], kas attiecīgi iegūst:
– i) visas sabiedrībai Fiorucci piederošās preču zīmes, kas reģistrētas jebkurā vietā vai pieteiktas reģistrācijai jebkurā pasaules daļā, un visus patentus, dekoratīvus un lietišķus dizainparaugus un visus citus atšķirtspējīgos apzīmējumus, kas uzskaitīti šā līguma pielikumā [..],
– iv) visas tiesības ekskluzīvi izmantot apzīmējumu “FIORUCCI”, ekskluzīvi ražot un tirgot apģērbus un citus izstrādājumus, kas apzīmēti ar “FIORUCCI”.
[..]
4 1997. gada 23. decembrī persona, kas iestājusies lietā, [ITSB] iesniedza Kopienas vārdiskas preču zīmes “ELIO FIORUCCI” reģistrācijas pieteikumu [..].
5 ITSB iereģistrēja vārdisko preču zīmi “ELIO FIORUCCI” 1999. gada 6. aprīlī [..].
6 2003. gada 3. februārī prasītājs iesniedza pieteikumu par šīs preču zīmes atcelšanu un spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši grozītās [..] Regulas (EK) Nr. 40/94 [..] 50. panta 1. punkta c) apakšpunktam un 52. panta 2. punkta a) apakšpunktam.
7 Ar 2004. gada 23. decembra lēmumu ITSB Anulēšanas nodaļa apmierināja pieteikumu par preču zīmes “ELIO FIORUCCI” atzīšanu par spēkā neesošu Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta noteikumu pārkāpuma dēļ [..].
8 Anulēšanas nodaļa uzskatīja, ka bija piemērojams Legge Marchi (Itālijas Preču zīmju likums) 21. panta 3. punkts (tagad – [CPI] 8. panta 3. punkts), un anulēja attiecīgās preču zīmes reģistrāciju, jo tika pierādīta vārda Elio Fiorucci atpazīstamība un netika iesniegti pierādījumi par [..] piekrišanu šā vārda reģistrācijai par Kopienas preču zīmi. [..]
9 Persona, kas iestājusies lietā, ITSB Apelāciju padomei iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot – pēc apstrīdētā lēmuma grozīšanas – noraidīt pieteikumu par konkrētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu un atstāt spēkā reģistrāciju.
10 Ar 2006. gada 6. aprīļa lēmumu [..] ITSB Apelāciju pirmā padome apmierināja personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzību un atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu, secinot, ka Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktā paredzētais relatīvais pamatojums atzīšanai par spēkā neesošu nebija piemērojams aplūkojamajā gadījumā, kurš nebija viens no gadījumiem, uz kuriem attiecas valsts tiesības ([CPI] 8. panta 3. punkts). Apelāciju padome noraidīja arī prasītāja iesniegto attiecīgās preču zīmes atcelšanas pieteikumu, kas pamatots ar Regulas Nr. 40/94 50. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumu pārkāpumu.
11 It īpaši Apelāciju padome precizēja, ka [CPI] 8. panta 3. punkta jēga ir novērst, ka trešās personas izmanto slavenas personas vārdu komerciālā nolūkā. [..] Apelāciju padome norādīja, ka, pēc tās rīcībā esošās informācijas, nepastāv judikatūra šajā jautājumā, bet šķiet, ka saskaņā ar “labāko Itālijas doktrīnu” minētās normas jēga pazūd gadījumā, ja šis komerciālais potenciāls jau ir bijis plaši izmantots. Apelāciju padome atzīmēja, ka aplūkojamajā lietā vārda Elio Fiorucci atpazīstamība Itālijas sabiedrībā tomēr nevarētu būt rezultāts, kas izriet no sākotnējās izmantošanas nekomerciālajā jomā. [..]
12 Saistībā ar atcelšanas pieteikumu, kas iesniegts atbilstoši Regulas Nr. 40/94 50. panta 1. punkta c) apakšpunktam, Apelāciju padome precizēja [..]:
13 [..] sabiedrība apzinās, ka personvārdus bieži vien izmanto kā preču zīmes, lai gan tas nenozīmē, ka minētie personvārdi atbilst reālajai personai. Turklāt Apelāciju padome norādīja, ka prasītājs ar 1990. gada atsavināšanu bija atteicies no visām attiecīgās izmantošanas tiesībām gan attiecībā uz preču zīmi “FIORUCCI”, gan attiecībā uz preču zīmi “ELIO FIORUCCI”. [..]
14 [..] Aplūkojamajā lietā Apelāciju padome uzskatīja, ka preču zīme “ELIO FIORUCCI”, kas vienkārši atveido personvārdu, nesniedz nekādas norādes uz kādām noteiktām kvalitātes īpašībām un ka līdz ar to tā nevar maldināt sabiedrību.”
IV – Pārsūdzētais spriedums
19. Ar savu prasību E. Fjoruči lūdza Vispārējo tiesu atcelt gan Apelāciju padomes lēmumu, gan arī strīdīgās Kopienas preču zīmes atcelšanu vai attiecīgi atzīšanu par spēkā neesošu. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka esot pārkāpti Regulas Nr. 40/94 50. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumi.
20. Viņa prasība daļēji tika apmierināta.
21. Proti, Vispārējā tiesa noliedza Regulas Nr. 40/94 50. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto tiesību atcelšanas pamatu. Neesot izpildītas īpašās prasības par maldināšanas pazīmi dizaineru vārdos (20). Turklāt neesot pierādīta maldinoša preču zīmes izmantošana (21).
22. Vispārējā tiesa, analizējot Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunktu, padziļināti interpretēja (22)CPI 8. panta 3. punktu un tostarp norādīja:
“50 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Apelāciju padomes izmantoto [CPI] 8. panta 3. punkta interpretāciju neapstiprina teksts šajā tiesību normā, kas attiecas uz plaši pazīstamu personu vārdiem, – bez atšķirības atkarībā no jomas, kurā šī atpazīstamība tikusi iegūta.
[..]
53 Otrkārt, pretēji tam, ko liek saprast Apelāciju padome [..], pat gadījumā, ja plaši pazīstamas personas vārds jau ticis reģistrēts vai izmantots kā faktiskā preču zīme, aizsardzība, kas piešķirta ar [CPI] 8. panta 3. punktu, nemaz nav lieka vai bezjēdzīga.
[..]
55 [Tas tāpēc, ka] nevar izslēgt, ka plaši pazīstamas personas vārds, kas reģistrēts vai izmantots kā preču zīme attiecībā uz noteiktām precēm vai pakalpojumiem, varētu tikt pieteikts jaunai reģistrācijai attiecībā uz citām precēm vai pakalpojumiem, kuri nekādā ziņā nav līdzīgi tiem, uz kuriem attiecas agrāka reģistrācija. [..]
56 Turklāt ir jākonstatē, ka [CPI] 8. panta 3. punktā attiecībā uz tā piemērošanu ir paredzēts tikai viens nosacījums par attiecīgās personas vārda atpazīstamību. [..]
57 Treškārt, izvilkumi no rakstveida avotiem, kas attiecas uz daļu no Itālijas doktrīnas un kas ir citēti apstrīdētā lēmuma [..], arī neļauj secināt, ka [CPI] 8. panta 3. punkta interpretācija, ko Apelāciju padome izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, ir pareiza.
58 Piemēram, Vandzeti [Vanzetti], kas ir viens no apstrīdētā lēmum[a] [..] citētās grāmatas autoriem – kopā ar Di Kataldo [Di Cataldo] –, piedalījās tiesas sēdē kā prasītāja advokāts un paziņoja, ka Apelāciju padomes pieņemtā ideja nekādā ziņā neizriet no tā, ko viņš bija rakstījis attiecīgajā grāmatā. [..]
59 Rikolfi [Ricolfi] [..] atbilstoši tam, ko norādījusi Apelāciju padome, runā par “[personvārda] atpazīstamību, kas izriet no sākotnējās izmantošanas, kurai ļoti bieži nav komerciāla rakstura”, kas nemaz neizslēdz atpazīstamību, kura izrietētu no “komerciālās” izmantošanas [..].
60 Vienīgi Ammendola [Ammendola] [..] norāda uz izmantošanu “jomā ārpus tirgus”, tomēr skaidri nesecinot, ka uz CPI 8. panta 3. punktu nevar atsaukties, lai aizsargātu personvārdu, kura atpazīstamība nav tikusi iegūta šādā jomā. Katrā ziņā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, [Vispārējā] tiesa nevar, pamatojoties tikai uz šā vienīgā autora viedokli, pakļaut attiecīgās tiesību normas piemērošanu nosacījumam, kas neizriet no tās teksta.
61 No tā izriet, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot CIP 8. panta 3. punktu. Šīs kļūdas dēļ tika nepareizi liegts piemērot šo tiesību normu attiecībā uz prasītāja vārdu, kaut arī ir skaidrs, ka runa ir par plaši pazīstamas personas vārdu.
[..]”
23. Šie apsvērumi Vispārējai tiesai deva pamatu rezolutīvās daļas 1. punktā atcelt Apelāciju padomes lēmumu tiktāl, ciktāl šajā lēmumā bija kļūdaini interpretēts CPI 8. panta 3. punkts, bet ne atzīt attiecīgo preču zīmi par spēkā neesošu. Proti, Apelāciju padome neesot izvērtējusi argumentu, ka arī preču zīme “ELIO FIORUCCI” esot tikusi ietverta visu preču zīmju un apzīmējumu nodošanā. Prasītāja prasījums par Apelāciju padomes lēmuma grozīšanu un attiecīgās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu nevarēja tikt apmierināts, jo tas būtībā nozīmētu ITSB raksturīgo administratīvo un izmeklēšanas funkciju pildīšanu un būtu pretrunā institucionālajam līdzsvaram (23).
V – Apelācijas sūdzība un lietas dalībnieku prasījumi
24. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā kritizē pārsūdzēto spriedumu un lūdz atcelt rezolutīvās daļas 1. punktu. Pakārtoti, prasību par atcelšanu tā pamato ar iespējamo pamatojuma neesamību. Pakārtotāk, tā lūdz katrā ziņā uzdot ITSB šī argumenta izskatīšanu. Vēl pakārtotāk, tā pamato savu prasību par atcelšanu ar iespējamo atteikšanos izskatīt lietu kā Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punkta noteikumu pārkāpumu. Vispakārtotāk, ITSB esot jāuzdod šī argumenta izskatīšana. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz piespriest E. Fjoruči atlīdzināt visus pirmajā un otrajā instancē radušos izdevumus vai, ja apelācijas sūdzība netiks apmierināta, piespriest lietas dalībniekiem pašiem segt savus tiesāšanās izdevumus.
25. ITSB lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest E. Fjoruči atlīdzināt radušos tiesāšanās izdevumus.
26. E. Fjoruči lūdz atstāt spēkā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1., 3. un 4. punktu, grozīt minētā sprieduma 33.–35. punktu un atlīdzināt viņam apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.
27. Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz noraidīt E. Fjoruči prasījumu par grozīšanu.
VI – Apelācijas pamatu vērtējums
A – Pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats: Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta un CPI 8. panta 3. punkta noteikumu pārkāpums
28. Tā kā minētās tiesību normas, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta normas struktūru, ir viena ar otru saistītas un šajā ziņā lietas dalībnieku argumenti pārklājas, uzskatu, ka ir saprātīgi abus pirmos apelācijas pamatus izskatīt kopā. Lietas dalībnieku argumentus pēc būtības var iedalīt tādos, ar kuriem daļēji tiek apstrīdēta Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērojamība vispār šajā lietā, un tādos, ar kuriem daļēji tiek diskutēts par CPI 8. panta interpretāciju Regulas Nr. 40/94 piemērošanas ietvaros.
1) Vai Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams?
29. Vispirms ir jāaplūko Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta materiālā piemērošanas joma. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka CPI 8. pantā paredzētā reģistrēšanas prerogatīva aizsargājot vienīgi mantiski tiesiskas intereses uz apzīmējumu, kas kļuvis pazīstams ārpus uzņēmējdarbības. Turpretim ar Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunktu esot pausta vēlme aizsargāt indivīda tiesību uz personvārdu tiesiskās intereses. Taču to pārkāpumu E. Fjoruči neesot pierādījis.
a) Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta materiālā piemērošanas joma
30. Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktu iesniegumu par spēkā neesamības atzīšanu var pamatot “jo īpaši” ar tiesībām uz personvārdu (a) apakšpunkts), kā arī ar tiesībām uz grafisku atveidojumu (b) apakšpunkts), autortiesībām (c) apakšpunkts), rūpnieciskām īpašumtiesībām (d) apakšpunkts) vai ar citām agrākām tiesībām, ja atbilstoši tiesību aktiem, kas reglamentē to aizsardzību, var tikt aizliegta apstrīdētās preču zīmes izmantošana.
31. Līdz ar to ir paredzēta iespējami plaša un atklāta šīs tiesību normas piemērošanas joma. Visas tiesības bez izņēmuma, kas tajā ir minētas tieši, tomēr neizsmeļoši, nav preču zīmju tiesības. Ārpus minētā tām ir kopīgs tikai tas, ka tiesību īpašniekam, lai kāds arī būtu tiesību pamats, tās piešķir pilnvaras aizliegt preču zīmju izmantošanu.
32. Tāpēc saskaņā ar tiesību normas tekstu diez vai ir secināms par tās šauru piemērošanas jomu, kas ietvertu tiesību īpašnieka personisko tiesību vai radošo nemateriālo interešu apdraudējumu, jo vairāk tādēļ, ka tiklab autortiesību, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību akcents būtībā varētu būt materiālās intereses. Tādējādi gramatiskā un sistēmiskā Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācija nepieļauj šauru šīs tiesību normas izpratni.
33. ITSB Apelāciju padomju lēmumu pieņemšanas prakse apstiprina šo interpretāciju. Tās ir apmierinājušas pieteikumus par spēkā neesamību, piemēram, pamatojoties uz tiesībām uz grafisku atveidojumu (24) un ar autortiesībām aizsargātu vīnogu lapas attēlu (25), un apsvērušas Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta piemērojamību filmu nosaukumiem (26), nediskutējot par teleoloģisko ierobežošanu apelācijas sūdzības iesniedzējas ierosinātajā izpratnē.
b) Starpsecinājums
34. Līdz ar to Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkts izskatāmajā lietā ir piemērojams, ja faktiski pastāv CPI 8. pantā noteiktās tiesības, uz kurām ir atsaucies E. Fjoruči.
2) Vai saistībā ar CPI 8. panta nepareizu izvērtēšanu ir pārkāpti Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumi?
a) Lietas dalībnieku argumenti
35. Apelācijas sūdzības iesniedzēja un ITSB uzskata, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi CPI 8. pantu un tas neizbēgami radot Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumu pārkāpumu.
36. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka CPI 8. panta 3. punkts, ņemot vērā norādi Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktā, ir kļuvis par “Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu”. Taču CPI 8. panta 3. punkts nepiešķirot E. Fjoruči kā personvārda īpašniekam tiesības aizliegt preču zīmes izmantošanu, bet tikai personvārda kā preču zīmes pirmreģistrācijas tiesības. Preču zīmes ar elementu “FIORUCCI”, tostarp papildus Itālijas preču zīmēm “FIORUCCI” arī Jaunzēlandes preču zīme “ELIO FIORUCCI”, E. Fjoruči jau esot reģistrējis. Rezultātā viņš šīs Fiorucci Spa preču zīmes esot nodevis apelācijas sūdzības iesniedzējai. Pārējās preču zīmes ar elementu “FIORUCCI”, ņemot vērā sajaukšanas iespēju ar jau aizsargātām preču zīmēm, E. Fjoruči tagad vairs nevarot reģistrēt pret preču zīmes īpašnieces gribu (27).
37. Turklāt CPI 8. panta 3. punkts attiecoties tikai uz sākotnēji ārpus komercdarbības atpazīstamību ieguvušiem personvārdiem. Tas izrietot gan no Itālijas doktrīnas, gan no līdz šim saistībā ar CPI 8. panta 3. punktu pieņemtiem nolēmumiem, kuru priekšmets ir vienīgi “nekomerciāli apzīmējumi”. Tas, ka Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi šo arī pirmajā instancē minēto judikatūru, neesot saprotams.
38. ITSB būtībā pārmet, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, kā visu preču zīmju ar elementu “FIORUCCI” nodošana ietekmē CPI 8. panta 3. punkta interpretāciju. Šo preču zīmju reģistrēšana esot notikusi ar E. Fjoruči piekrišanu. Tādējādi viņa tiesības, kas izriet no CPI 8. panta 3. punkta, esot izsmeltas. Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunktā esot norāde uz CPI 8. panta 3. punktu. Līdz ar to nepareizs Itālijas tiesību normas vērtējums varot radīt Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumu pārkāpumu.
39. E. Fjoruči apstrīd šos argumentus, daļēji tos uzskatot par nepieņemamiem, jo tie nav izvirzīti pirmajā instancē, un daļēji – par nepamatotiem.
b) Par jautājumiem, kas jānoskaidro
40. Tā kā CPI 8. pants ir Itālijas, nevis Savienības tiesību norma, vispirms es pārbaudīšu, kā tas ir jāņem vērā Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta piemērošanā.
41. Pēc tam kā nākamais ir jāizskata jautājums, vai un kādā mērā Savienības tiesās var izvirzīt iebildumu par juridiski kļūdainu CPI 8. panta interpretāciju.
i) Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta normatīvā struktūra valsts tiesību kontekstā: valsts tiesību neiekļaušana Savienības tiesībās
– Tiesību normas gramatiskā un sistēmiskā interpretācija
42. Aplūkojot Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta tekstu, ir acīmredzams, ka šajā tiesību normā preču zīmju izmantošanu noraidošo tiesību uz personvārdu atvasināšanai tiek nošķirtas “atbilstošās Kopienu tiesības vai valsts tiesības” (28). No šīs likumdevēja noteiktās duālās pieejas izriet, ka, piemērojot Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktu, valsts tiesības, ja ir jāizvērtē tiesību uz personvārdu nozīmīgums attiecībā uz vēlāku preču zīmi, var būt jāpārbauda kā iepriekš izlemjams jautājums.
43. Tomēr šis apstāklis valsts tiesībām vēl nepiešķir Savienības tiesību raksturu. It īpaši šajā lietā nav nozīmes judikatūrai, saskaņā ar kuru starptautiskās tiesības var būt Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa (29). Tieši pretēji, jau tiesību normas teksts vien liecina pret valsts tiesību iekļaušanu Savienības tiesībās un par abu juridisko jomu nošķiršanu vienu no otras. Līdz ar to CPI 8. pants, arī pārbaudot sastāva pazīmi “tiesības uz personvārdu”, saglabā savu valsts tiesību normas statusu.
– Valsts tiesību īpašais statuss Īstenošanas regulas kontekstā
44. Pietiek ielūkoties Īstenošanas regulā, lai pārliecinātos, ka valsts tiesību akti, uz kuriem tiek norādīts Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktā, Savienības tiesībās netiek absorbēti, bet ir kvalificējami patstāvīgā, no Savienības tiesībām atšķirīgā normatīvā kontekstā.
45. Saskaņā ar 37. noteikumu pieteicējam ir [jāiesniedz] “sīkas ziņas, kas pierāda, ka [viņš] [..] ir agrāku tiesību īpašnieks, kā norādīts Regulas 52. panta 2. punktā, vai ka viņam saskaņā ar attiecīgās valsts spēkā esošajiem tiesību aktiem ir tiesības prasīt šīs tiesības” (30).
46. Līdz ar to pieteicējam ir pierādījumu iesniegšanas un pierādīšanas pienākums ITSB norādīt, ka attiecīgās tiesības, uz kurām viņš atsaucas, atļauj aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu (31).
47. Pirmajā brīdī šis pierādījumu iesniegšanas un pierādīšanas pienākuma sadalījums liekas savāds, jo tas valsts tiesisko regulējumu pielīdzina faktu izklāstam (32). Aplūkojot tuvāk, izrādās, ka tas ir konsekvents un valsts tiesību funkcijai atbilstošs, ja uz to ir atsauce Savienības tiesību normās.
48. Savienības tiesību procedūrā valsts tiesības un Savienības tiesības nav pēc būtības līdzīgas un to piemērošanā parādās nozīmīgas praktiskas atšķirības. Tās skaidri parādās arī tiesu praksē.
ii) Valsts tiesību īpašais statuss Savienības tiesu praksē
– Vispārīgs ievada apsvērums
49. Savienības tiesām ir dots uzdevums “ievērot tiesiskumu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā” (33) (LES 19. pants). Pirmām kārtām valsts tiesību interpretēšana neietilpst šo tiesu uzdevumu kopumā. Tā ir dalībvalstu tiesu kompetence. Tomēr, kā tas ir šajā gadījumā, Savienības tiesību normu piemērošanas gaitā var rasties jautājumi par valsts tiesību būtību un interpretāciju.
50. Turklāt Savienības tiesu rīcībā nav īpašu instrumentu kādai faktiskai situācijai piemērojama valsts tiesiskā regulējuma noskaidrošanai. Savienības tiesībās nav paredzēts pretstats lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai aicinātu augstākās valsts tiesas vai citas valsts iestādes sniegt saistošu skaidrojumu par konkrētu valsts tiesisko regulējumu.
51. Tāpat arī Savienības procesuālajās tiesībās tādā situācijā nav paredzēta obligāta tiesvedības apturēšana, liekot lietas dalībniekiem vērsties dalībvalstu tiesās un ar prasību par fakta konstatējumu noskaidrot tiesisko regulējumu. Savienības tiesām un vēl jo vairāk pārējām iestādēm, kurām ir deleģēta Savienības tiesību piemērošana (34), parasti acīmredzamu praktisku iemeslu dēļ varētu būt nesalīdzināmi grūtāk pareizi noskaidrot faktiskajā situācijā piemērojamās valsts tiesības nekā izvērtēt lietu atbilstoši tās Savienības tiesību aspektiem.
52. Lai gan Statūtu (35) 24. panta otrajā daļā vispārīgi Tiesai ir dota iespēja lūgt dalībvalstīm “dar[īt] zināmu visu informāciju, ko Tiesa atzīst par vajadzīgu tiesvedības sakarā”, tomēr šis noteikums, pirmkārt, nav noderīgs tad, ja Tiesa saskaras ar trešās valsts tiesībām, un, otrkārt, informācija, piemēram, par valsts nodokļu tiesību normu saturu, joprojām nav līdzvērtīga saistošam tiesas sniegtam skaidrojumam par faktiskās situācijas tiesisko regulējumu.
– Valsts tiesības kontekstā ar Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktu
53. Tomēr vismaz šeit aplūkojamā – Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta – gadījumā šī problēma Savienības tiesām tiek aiztaupīta. Tas tāpēc, ka pieteicējam pašam saskaņā ar Īstenošanas regulu ir jāiesniedz pierādījumi savām apgalvotajām tiesībām. Līdz ar to viņa iesniegto pierādījumu izvērtēšana – un vienīgi tas (36) – ietilpst ITSB kompetencē vai, ja process tiek turpināts, – tās Savienības tiesas kompetencē, kurā prasība ir celta.
54. Tiesvedībā gan nepastāv tāds īpašs noteikums, kas atbilstu Īstenošanas regulas 37. noteikumam. Taču nav nekādas norādes par to, lai tiesvedībā atkāptos no šajā noteikumā paredzētā principa. Ja Apelāciju padomē un Vispārējā tiesā strīda priekšmets ir identisks (37), tad tas, loģiski, ir jāattiecina arī uz lietas dalībnieku pierādījumu iesniegšanas un pierādīšanas pienākuma sadalījumu un apjomu.
55. Tādējādi no Savienības tiesību piemērotāja viedokļa valsts tiesības, kas ir pārbaudāmas kā iepriekš izlemjams jautājums, attālinās no tiesību jomas un tuvinās pieejamo faktu pierādīšanai (38).
56. Valsts tiesības, kas ir pārbaudāmas kā iepriekš izlemjams jautājums, iekļaujot izklāstīto faktu pierādījumu iesniegšanas un pierādīšanas pienākuma jomā (39) Savienības tiesības, pirmkārt, atbilst starptautisko privāttiesību klasiskajiem principiem (40). Otrkārt, šāds netieši katrā atsevišķā gadījumā piemērojams problēmas risinājums, kurš Savienības preču zīmju tiesību jomā pozitīvajās tiesībās, šķiet, paredzēts Īstenošanas regulā, atbilst starptautisko tiesu un šķīrējtiesu vispārpieņemtajai praksei (41): princips iura novit curia attiecas, ja vispār attiecas, uz attiecīgo starptautisko tiesību jomu, taču ne uz valsts tiesībām (42), kuru saturs nepieciešamības gadījumā ir jāpamato, sniedzot pierādījumus, un jāizvērtē, pamatojoties uz lietas dalībnieku argumentiem, tiesai nenosakot detalizētāka skaidrojuma pienākumu.
– Starpsecinājums
57. Kaut gan vienīgi norāde uz valsts tiesībām Regulā Nr. 40/94 tās vēl nepadara par Savienības tiesībām, tomēr valsts tiesību nepareiza izvērtēšana, ja tās kā iepriekš izvērtējams jautājums ir būtiskas saistībā ar Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta sastāva pazīmēm, var radīt situāciju, kurā tāda sastāva pazīme kā, piemēram, tiesību uz personvārdu, kuras neatļauj preču zīmju izmantošanu, sastāva pazīme tiek nepamatoti apstiprināta vai noraidīta.
58. Turpinājumā tiks iztirzāts, vai šāda veida iebildumu var izskatīt Vispārējā tiesa vai – apelācijas tiesvedībā – Tiesa.
iii) Iebildums par CPI 8. panta 3. punkta noteikumu pārkāpumu Savienības tiesās
59. Apelācijas sūdzības iesniedzējas un E. Fjoruči procesuālajos rakstos daļēji tiek detalizēti apsvērti atšķirīgie minētās tiesību normas interpretēšanas varianti Itālijas doktrīnā, kurus katrs no viņiem vēlas izmantot savas pozīcijas pamatošanai. Tajā pašā laikā nav izvērtēts jautājums, vai apelācijas instancē Tiesa vispār ir tiesīga pārbaudīt Vispārējās tiesas pirmajā instancē veikto valsts tiesību izvērtējumu. Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja atbalstīja valsts tiesību – tiktāl, ciktāl uz tām ir norāde Savienības tiesību normās, – pilnīgu pārbaudi apelācijas instancē. Turpretim ITSB šķiet, ka apsvēršanas vērta ir tikai uz acīmredzamām kļūdām attiecināma pārbaude, proti, pamatojoties uz Vispārējai tiesai iesniegtajiem pierādījumiem. E. Fjoruči kategoriski uzskata, ka apelācijas instancē var notikt tikai Savienības tiesību pārbaude.
60. Pirmām kārtām preču zīmju un procesuālo tiesību noteikumu analīze rāda, ka Savienības tiesās pārbaudes kritērijam obligāti nav jābūt tādam pašam, izvērtējot, vai var pārbaudīt valsts tiesību piemērošanā pieļautās kļūdas. Pirmās instances tiesvedībai Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībai Tiesā ir piemērojami dažādi principi. To pamato apstāklis, ka valsts tiesības, kurām Savienības tiesā tiek atņemts normatīvais raksturs, zināmā mērā tiek pielīdzinātas lietas dalībnieku faktu izklāstam. Tāpēc valsts tiesības, kas tiek aplūkotas kā faktiskie argumenti, apelācijā ir tikai ierobežoti pārbaudāmas.
– Valsts tiesību pārbaude Vispārējā tiesā Regulas Nr. 40/94 63. panta (tagad – Regulas Nr. 207/2009 65. pants) kontekstā
61. No Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punkta izriet, ka prasību par apelāciju padomes lēmumu Tiesā var “celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtisk[u] procesuāl[u] pārkāpum[u], Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta [tiesību normas] pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu”.
62. Šajā tiesību normā ar jēdzienu “Tiesa” ir domāta Tiesa kā iestāde kopumā, nevis kā instance (43). Atbilstoši tam Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punkts ir jālasa tādā kontekstā, ka Vispārējā tiesā celta prasība tostarp var tik pamatota ar “Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta [tiesību normas] pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu (44)”.
63. Vispirms ir jāpārbauda, kas ir jāsaprot ar “kāda tiesību akta [tiesību normas] [pārkāpumu] saistībā ar [Regulas Nr. 40/94] piemērošanu”.
64. No gramatiskās interpretācijas izriet, ka vispārējais jēdziens “tiesību akts [tiesību normas]” ietver ne tikai Savienības tiesību normas, bet arī dalībvalstu tiesību normas. Faktiski Regulā Nr. 40/94 ir ietvertas daudzas atsauces uz valsts tiesībām, it īpaši tādās situācijās, kurās, kā tas ir šajā gadījumā, pastāv pretrunas starp agrākām tiesībām un Kopienas preču zīmi (45).
65. Turklāt ar tiesību normām “saistībā ar to piemērošanu” nav domāti tikai Īstenošanas regulas noteikumi. Ja tiktu ņemta vērā šaura, tikai uz Īstenošanas regulu attiecināma izpratne, tajā neietilptu norādes uz valsts tiesībām Regulā Nr. 40/94 un Vispārējās tiesas kontrole nebūtu iespējama. Efektīvas tiesību aizsardzības principa kontekstā tas būtu apšaubāmi.
66. Citas valodu versijas (46) apstiprina Regulas Nr. 40/94 tiesību aizsardzībai labvēlīgu interpretāciju. Uzmanību piesaista fakts, ka, piemēram, franču valodas versijā Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punktā runa ir par “violation du traité, du présent règlement ou de toute règle de droit relative à leur application (47)”. Piederības vietniekvārds “leur” daudzskaitlī – proti, ar lielāku skaidrību nekā vācu valodas versijā – dod izskaidrojumu par to, ka ir domāta gan Līguma, gan arī Regulas Nr. 40/94 piemērošana. Jēdziena “tiesību akta [tiesību norma]” ierobežošanai ar Īstenošanas regulas noteikumiem, kas attiecas gan tikai uz Regulu Nr. 40/94, nevis uz Līgumu kā tādu, jau šī iemesla dēļ vien nebūtu nekādas nozīmes (48). Līdz ar to tiesību normas jēdzienā ietilpst visas tiesību normas, kas ir jāievēro, interpretējot un piemērojot Regulu Nr. 40/94 un Līgumu.
67. Tādējādi var izdarīt starpsecinājumu, ka Vispārējā tiesā katrā ziņā var iebilst pret valsts tiesību – ciktāl to piemērošana ir paredzēta, lai īstenotu Regulu Nr. 40/94, – kļūdainu interpretāciju (49).
68. Fakts, ka pārsūdzētajā spriedumā (50), pamatojoties uz Apelāciju padomē iesniegtajiem pierādījumiem, ir veikta detalizēta CPI 8. panta 3. punkta analīze (51), principā nevar tikt apstrīdēts, balstoties uz Regulas Nr. 40/94 63. pantu.
69. Tomēr ar to vēl nekas nav teikts par šajā apelācijas tiesvedībā nozīmīgo jautājumu, vai Tiesa drīkst pārbaudīt valsts tiesību izvērtējumu, kādu to ir veikusi un varēja veikt Vispārējā tiesa atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punktam.
iv) Valsts tiesību pārbaudes neveikšana apelācijas instancē, ņemot vērā Tiesas Statūtu 58. pantu
70. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 58. pantu apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. To var pamatot tikai ar to, ka Vispārējā tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Savienības tiesību aktus.
– Gramatiskā interpretācija
71. Ja Tiesas Statūtu 58. pantu saprot burtiski, Tiesai ir aizliegts analizēt apelācijas pamatu, ar kuru tiek apgalvots valsts tiesību pārkāpums. Ar tādu apelācijas pamatu tiktu apstrīdēts nevis Vispārējās tiesas izdarīts “Savienības tiesību pārkāpums”, bet gan tieši varbūtējas valsts tiesību piemērošanā pieļautās kļūdas.
72. Fakts, ka Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktā varētu tikt prasīta atsauce uz valsts tiesībām, lai izvērtētu agrāko tiesību uz personvārdu iespējamo nozīmīgumu attiecībā pret vēlākām preču zīmēm, vēl nepadara šajā lietā piemērojamās valsts tiesības par apelācijā apstrīdamām Savienības tiesībām (52).
73. Turklāt šādu secinājumu pamato ne tikai materiālo tiesību normas struktūra un teksts, bet arī procesuālo, uz prasību un apelācijas sūdzību attiecināmu noteikumu vispārīga apsvēršana.
– Sistēmiskā interpretācija
74. Pirmkārt, Tiesas Statūtu 58. panta un, otrkārt, Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punkta salīdzināšana pirmām kārtām atklāj, ka pēdējā minētā tiesību norma skaidri pieļauj ikvienas Regulas Nr. 40/94 īstenošanā piemērojamas tiesību normas pārbaudi, ceļot prasību, kamēr Statūti apelācijas jomā tieši pamatojas uz šauru Savienības tiesību jēdzienu. Likumdevējs Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punkta niansēto sadalījumu varētu itin vienkārši ietvert arī Statūtu 58. pantā un apelācijas instances kompetenci attiecināt ne tikai uz Savienības tiesībām, bet, izmantojot tādu pašu formulējumu, arī uz pārējiem “to īstenošanai piemērojamiem tiesību aktiem [tiesību normām]”.
75. Tomēr atšķirībā no LESD 263. panta otrajā daļā attiecībā uz pirmajā instancē celtām prasībām vispārīgi paredzētajiem [noteikumiem] tas nav noticis. Ja LESD 263. panta otro daļu salīdzina, pirmkārt, ar Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punktu un, otrkārt, ar Statūtu 58. pantu, kļūst skaidrs, ka apelācijas instancē atšķirībā, iespējams, no pirmās instances principā nav pieļaujama tādu tiesību normu pārbaude, kas pēc izcelsmes nav Savienības tiesību normas.
76. Citus secinājumus neattaisno arī LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa. Vispārīgi saskaņā ar to gan ir nodrošināta iespēja “[iesniegt] apelāciju [..] vienīgi par tiesību jautājumiem”, kurā prima facie šķiet, ka var iekļaut arī uz valsts tiesībām attiecināmus tiesību jautājumus. Taču apelācijas sūdzība ir jāiesniedz “saskaņā ar Statūtos paredzētiem [..] ierobežojumiem”, kas savukārt nozīmē iebilduma par valsts tiesību pārkāpumu izslēgšanu apelācijas tiesvedībā.
77. Tātad no prasību un apelācijas sūdzību reglamentējošo noteikumu sistēmiskas aplūkošanas principā tāpat izriet, ka valsts tiesību normu pārbaude apelācijas instancē ir izslēgta. Tas ir arī konsekvents secinājums, jo valsts tiesību norma no Savienības tiesību piemērotāja viedokļa ietilpst faktu jautājumu jomā, kuru izvērtēšana nav apelācijas instances kompetencē, katrā ziņā tiktāl, ciktāl netiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami sagrozījusi pirmās instances procesuālo dokumentu vai pierādījumu saturu (53).
78. Līdz ar to varbūtējas tiesību kļūdas Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta piemērošanā attiecībā uz “citu agrāku tiesību” aizsardzības apjomu var tikt visaptveroši pārbaudītas arī apelācijas instancē, ja šīs agrākās tiesības sakņojas Savienības tiesībās, taču, ja citu agrāku tiesību aizsardzību reglamentē valsts tiesības, tad tikai pirmajā instancē ierosinātā tiesvedībā.
– Starpsecinājums
79. Pamatojoties uz šādu striktu interpretāciju, uz CPI 8. panta 3. punkta noteikumu pārkāpumu balstīts apelācijas pamats ir jānoraida kā nepieņemams bez pārbaudes pēc būtības. Savienības procesuālo tiesību normas katrā ziņā Preču zīmju regulas kontekstā, kas ir piemērojama šajā lietā, attiecībā uz pārbaudes apjomu skaidri paredz līdzsvarotu, divpakāpju tiesu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu: saskaņā ar šo sistēmu atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punktam prasības pamats par valsts tiesībām ir pieņemams, taču uz tām balstīts apelācijas pamats principā nav pieņemams.
– Sagrozīšanas neesamība
80. Apstāklis, ka, piemērojot Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punktu, valsts tiesību izvērtēšana tiek tuvināta faktiem, tomēr sniedz šauri ierobežotu pārbaudes iespēju apelācijā. Principā vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt un faktiski novērtēt nozīmīgus faktus, kā arī pierādījumus (54). Taču tiesību jautājums, kas var tikt iztirzāts apelācijas sūdzības ietvaros, pastāv tad, ja tiek apgalvots, ka no pirmās instances procesuālajiem dokumentiem acīmredzami izriet, ka pirmās instances konstatējumi ir faktiski nepareizi (55) vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus. Pēdējais minētais bija gadījumā, kad esošo pierādījumu izvērtēšana bija acīmredzami neatbilstoša (56), tomēr katrā ziņā par to ir runa tad, ja tāda sagrozīšana acīmredzami izriet no lietas materiāliem, neveicot atkārtotu faktu un pierādījumu izvērtēšanu (57).
81. Tāds pārmetums par sagrozīšanu attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu nevar tikt sekmīgi apgalvots. Tieši pretēji, Vispārējā tiesa ir veikusi detalizētu Itālijas attiecīgās tiesību normas teksta izvērtējumu un loģiski saprotami izvērtējusi Apelāciju padomei un tai iesniegtos pierādījumus par Itālijas doktrīnu. Nav nekāda pamata pārmetumam par lietas dalībnieku argumentu vai pierādījumu sagrozīšanu.
82. Vispārējai tiesai nebija pienākuma veikt valsts tiesiskā regulējuma papildu izpēti pēc savas ierosmes. Gluži otrādi: tā kā tiesvedības strīda priekšmetu Vispārējā tiesā nosaka strīda priekšmets Apelāciju padomē (58), Vispārējai tiesai bija jāaprobežojas ar Apelāciju padomes iesniegtajiem strīda materiāliem arī valsts tiesiskā regulējuma kontekstā. Tas, pirmkārt, izriet no tā, ka valsts tiesības tiek kvalificētas kā faktu jautājums, uz kuru attiecas pierādījumu iesniegšanas pienākums, un, otrkārt, no tā, ka Apelāciju padomes lēmuma likumības pārbaude var tikt veikta, tikai pamatojoties uz jau Apelāciju padomes rīcībā esošiem pierādījumiem (59).
83. Vispārējai tiesai bija jāizprot, vai šajā ziņā Apelāciju padomes veiktais valsts tiesību vērtējums bija pamatots vai – pretējā gadījumā – bija jāapstiprina Regulas Nr. 40/94 īstenošanai piemērotas tiesību normas (60) pārkāpums. Faktam, kuru tagad apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka pirmajā instancē turklāt esot tikuši norādīti dažādi atbilstoši Itālijas tiesu nolēmumi, kurus Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, nav nozīmes. Tas tāpēc, ka, lai gan Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst Apelāciju padomes lēmumu likumības pārbaude, tomēr tai ir aizliegts novērtēt pierādījumus, kas prasības pieteikuma pielikumā norādīti pirmoreiz (61).
v) Nošķiršana no šķīrējklauzulas (LESD 272. pants)
84. Šķīrējklauzulas gadījumā atkrīt tāds niansēts un daudzšķautnains tiesiskais regulējums, kāds ir, mijiedarbojoties preču zīmju un procesuālo tiesību noteikumiem.
85. Šķīrējtiesas klauzulas situācijas īpatnība ir tāda, ka Savienības tiesu “kompetencē ir [sniegt spriedumus] saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā” (LESD 272. pants), un kuros parasti par piemērojamām materiālām tiesībām tiek atzītas dalībvalsts tiesības.
86. Izskatāmajā lietā nav jālemj par jautājumu, vai tiesiskais regulējums par valsts tiesību pārbaudāmību apelācijas instancē ir citāds, ja, pamatojoties uz šķīrējklauzulu, Savienības tiesās tiek apgalvots valsts tiesību pārkāpums.
3) Secinājums par pirmo un otro apelācijas pamatu
87. Tā kā apelācijas instancē nevar apstrīdēt ne Regulas Nr. 40/94 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumu pārkāpumu, ne CPI 8. panta noteikumu pārkāpumu, pirmais un otrais apelācijas pamats ir noraidāmi.
B – Trešais un ceturtais apelācijas pamats: pamatojuma neesamība un atteikšanās izskatīt lietu vai attiecīgi Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punkta noteikumu pārkāpums
88. Arī šie abi apelācijas pamati var tikt aplūkoti kopā, jo pēc būtības tie attiecas uz kompetences sadalījumu starp Vispārējo tiesu un apelāciju padomi, it īpaši – uz Vispārējās tiesas pārbaudes pilnvaru apjomu.
1) Pamatojuma neesamība
89. Pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato savu prasījumu ar pamatojuma varbūtēju neesamību, jo Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi tās argumentāciju un tās iesniegtos pierādījumus, no kuriem izriet, ka E. Fjoruči esot piekritis preču zīmes reģistrācijai. Pirmkārt, šo varbūtējo piekrišanu var “prezumēt”, jo pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu esot ticis iesniegts tikai daudzus gadus pēc attiecīgās preču zīmes pieteikuma iesniegšanas un reģistrācijas; otrkārt, Apelāciju padomei esot iesniegts Fiorucci Spa vadoša darbinieka paskaidrojums, kuram E. Fjoruči esot apliecinājis savu piekrišanu.
90. Vispirms ir jāatgādina, ka jautājums, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt apelācijas tiesvedībā (62).
91. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 36. pantu, kas pēc analoģijas saskaņā ar Statūtu 53. panta pirmo daļu attiecas uz Vispārējo tiesu, Vispārējās tiesas spriedumos ir jānorāda pamatojums. Tiesību normā nav norādītas precīzākas prasības par šī pamatošanas pienākuma elementiem.
92. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatojuma norādīšanas pienākums Vispārējai tiesai it īpaši neliek izsmeļoši un detalizēti izvērtēt visu argumentāciju, ko ir izvirzījuši lietas dalībnieki, un ka pamatojumu līdz ar to var izteikt netieši, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija kontroles veikšanai (63).
93. Pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā Vispārējā tiesa nav pēc būtības aplūkojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju par E. Fjoruči piekrišanas nozīmīgumu, jo Apelāciju padome pieteikumu par spēkā neesamību neesot noraidījusi šā iemesla dēļ un Vispārējā tiesa nevarot sniegto pamatojumu aizvietot ar savu pamatojumu.
94. Tādējādi Vispārējā tiesa ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Par jautājumu, vai tās vērtējumi ir pamatoti, šeit nav runas. Līdz ar to pamatojuma neesamība nav saskatāma.
2) Atteikšanās izskatīt lietu vai attiecīgi Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punkta noteikumu pārkāpums
95. Pakārtotāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato savu prasījumu ar varbūtēju atteikšanos izskatīt lietu. Vispārējā tiesa prettiesiski neesot analizējusi domstarpības par preču zīmes “ELIO FIORUCCI” iegūšanu, norādot uz Apelāciju padomes strīda priekšmetu, un no juridiskā aspekta kļūdaini esot atteikusies no iespējamās Apelāciju padomes lēmuma grozīšanas tai par labu. Šajā ziņā esot pārkāpti Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punkta noteikumi.
96. Vēl pakārtotāk, šīs argumentācijas pārbaude esot jāuzdod ITSB.
97. Taču nevar apstrīdēt, ka attiecībā uz CPI 8. pantu pārsūdzētajā spriedumā nav pārbaudīta – arī ITSB apgalvotā – varbūtējā preču zīmes līgumiskas iegūšanas nozīmība un ir atteikts grozīt Apelāciju padomes lēmumu.
98. Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punktā principā ir paredzēta ne tikai Apelāciju padomes lēmuma atcelšana, bet arī grozīšana.
99. Tomēr izskatāmajā lietā grozīšanai nebija nekāda pamata. Tieši pretēji, ņemot vērā strīda priekšmetu, Vispārējā tiesa jautājumu par lēmuma grozīšanu vispār nevarēja izskatīt. Tiesību aizsardzībai preču zīmju jomā ir trīs pakāpes, un tai ir raksturīgs tas, ka faktu jomā Apelāciju padomei ir galvenā un strīda priekšmetu noteicošā loma. Tāpēc pārsūdzētā sprieduma 64. punktā ir pamatoti norādīts, ka Apelāciju padomei izšķirošais neesot bijis preču zīmju nodošanas aspekts un ka pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu (un tātad CPI 8. pantu) tā esot noraidījusi citu iemeslu dēļ. Savienības tiesām tomēr nav pienākuma veikt valsts tiesību, kas ir jāizvērtē kā faktu jautājums un līdz ar to ir strīda priekšmeta sastāvdaļa, jaunu, plašāku pārbaudi, kas ietvertu šo jautājumu.
100. Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punkta noteikumu pārkāpums šajā lietā ir tikpat maz saskatāms, cik apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotā atteikšanās izskatīt lietu.
101. Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. panta 6. punktam ITSB ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Savienības tiesu spriedumus. Ja Apelāciju padomes lēmums tiek atcelts pilnīgi vai daļēji, tas var nozīmēt, ka saskaņā ar Komisijas 1996. gada 5. februāra Regulas (EK) Nr. 216/96, ar ko paredz Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelācijas padomes procesuālos noteikumus (64), 1.d pantu ir jāveic “lietas jaun[a] izskatīšan[a] Apelācijas padomēs”. Ar to ir domāta pilnīga pārbaude, ņemot vērā attiecīgo spriedumu, kas ITSB ir jāveic pēc savas iniciatīvas un neatkarīgi no tiesas norādēm (65).
102. Šajā gadījumā apelāciju padomei, lemjot lietu no jauna, pirmām kārtām būtu jāizvērtē, vai E. Fjoruči ir faktiski piekritis preču zīmes reģistrācijas pieteikumam. Šis faktu jautājums, lai gan tam nav nozīmes attiecībā uz iebildumu par pamatojumu, kļūst nozīmīgs, ievērojot Vispārējās tiesas apstrīdēto CPI 8. panta interpretāciju, un vairs nevar palikt nenoskaidrots. Tas pats attiecas uz jautājumu, kādā apmērā preču zīmes un apzīmējumi ar nodošanas līgumu ir nodoti apelācijas sūdzības iesniedzējai.
103. Lai gan vēl pakārtotāk izvirzītā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījuma mērķis ir uzdot ITSB tieši šo pārbaudi, to nevar pieņemt. ITSB pienākumi saistībā ar pārbaudi izriet tieši no piemērojamajiem noteikumiem. Savienības tiesas turpretim nevar sniegt ITSB nekādas norādes.
3) Starpsecinājums
104. Tāpēc ir jānoraida arī trešais un ceturtais apelācijas pamats.
C – Nobeiguma secinājums par apelācijas sūdzību
105. Tā kā nevar apmierināt nevienu no apelācijas sūdzības pamatiem, apelācijas sūdzība ir noraidāma pilnībā.
VII – E. Fjoruči prasījums par pārsūdzētā sprieduma 33. un 35. punkta grozīšanu
106. E. Fjoruči uzskata, ka minētajos punktos ietvertie apsvērumi nav pareizi. Tāpēc viņš pieprasa savā ziņā “sprieduma labojumu”, nekomentējot, kādus secinājumus viņš no tā izdara par lēmuma rezolutīvo daļu.
107. Šajā ziņā nav saskatāms nekāds atbildes rakstā uz apelāciju pieņemams prasījums, jo netiek prasīta ne Vispārējās instances tiesas sprieduma atcelšana vismaz daļā, ne arī tiek uzturēts pirmās instances tiesā iesniegts prasījums (66).
108. To pašu iemeslu dēļ nav apsverama šī pieteikuma pārformulēšana par pretapelācijas sūdzību (67).
109. Tādējādi E. Fjoruči prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.
VIII – Tiesāšanās izdevumi
110. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 118. pantam, skatot to kopā ar tā 69. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa apelācijas tiesvedībā var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
111. Šajā lietā ir jākonstatē, ka E. Fjoruči attiecībā uz viņa prasījumiem, izņemot prasīto sprieduma labojumu, spriedums ir labvēlīgs. Turpretim apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums, izņemot lūgumu noraidīt prasījumu, kas iesniegts par E. Fjoruči prasījumu grozīt spriedumu, ir pilnībā nelabvēlīgs. ITSB spriedums ir pilnībā nelabvēlīgs.
112. Tādējādi šķiet piemēroti ITSB un apelācijas sūdzības iesniedzējai piespriest atlīdzināt trīs ceturtdaļas E. Fjoruči tiesāšanās izdevumu un pašām segt savus tiesāšanās izdevumus. Tātad E. Fjoruči netiek segta viena ceturtdaļa no viņa tiesāšanās izdevumiem.
IX – Secinājumi
113. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai lemt šādi:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) E. Fjoruči prasījumu par sprieduma grozīšanu noraidīt;
3) apelācijas sūdzības iesniedzēja un ITSB sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, kā arī solidāri sedz trīs ceturtdaļas E. Fjoruči tiesāšanās izdevumu;
4) E. Fjoruči sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.