Prasība, kas celta 2012. gada 21. februārī - Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika
(lieta C-95/12)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji - E. Montaguti un G. Braun)
Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika
Prasītājas prasījumi:
atzīt, ka neveikdama visus pasākumus, kas tai bija jāveic saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-112/05 Komisija/Vācija par VW likuma normu nesaderīgumu ar Savienības tiesībām, Vācijas Federatīvā Republika nav ievērojusi pienākumus, kas tai uzlikti ar LESD 260. panta 2. punktu;
piespriest Vācijas Federatīvai Republikai nokavējuma naudu EUR 282.725,10 apmērā par katru dienu, kā arī soda naudu EUR 31.114,72 par katru dienu, nauda līdzekļus pārskaitot Eiropas Savienības pašu kapitāla kontā;
piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Tiesas spriedums lietā C-112/05 Komisija/Vācija tika pasludināts 2007. gada 23. oktobrī. Šajā lietā Komisija būtībā apgalvoja, ka trīs VW-Gesetz (Gesetz über die Überführung der Anteilsrechte an der Volkswagenwerk Gesellschaft mit beschränkter Haftung in private Hand, Likums par sabiedrības ar ierobežotu atbildību Volkswagenwerk kapitāla daļu privatizāciju) normas, pirmkārt, atkāpdamās no vispārējās normas, ierobežojot jebkura akcionāra balsstiesības ar 20 % no Volkswagen pamatkapitāla, otrkārt, pieprasot vairāk nekā 80 % pārstāvētā kapitāla vairākumu pilnsapulces lēmumiem, kam saskaņā ar vispārējo normu nepieciešams tikai 75 % vairākums, un, treškārt, ļaujot, atkāpdamās no vispārējās normas, Vācijas Federatīvajai Republikai un Lejassaksijas federālajai zemei katrai iecelt divus pārstāvjus šīs sabiedrības uzraudzības padomē, var atturēt no tiešiem ieguldījumiem un tādējādi ir kapitāla brīvas aprites ierobežojumi EKL 56. panta izpratnē.
No iepriekš minētā Tiesas sprieduma izrietot, ka visas trīs minētās VW likuma normas katra kā tāda ir vērtējamas kā kapitāla aprites brīvības ierobežojums.
Vācijas Federatīvās Republikas pieņemtais likums, ar kuru tā pēc saviem ieskatiem izpildīja Tiesas spriedumu, vēl aizvien paredz, ka Volkswagen AG, par kuru saskaņā ar akciju likuma noteikumiem ir vajadzīgs vairākums 75% apmērā no lēmuma pieņemšanā pārstāvētā kapitāla, lēmumu pieņemšanai pilnsapulcē ir vajadzīgs vairākums vairāk nekā 80% apmērā no pārstāvētā kapitāla. Federatīvā Republika to pamatojot ar norādi uz sprieduma lietā C-112/05 rezolutīvo daļu, kuras dēļ šī norma tiesību pārkāpumu rada tikai kopā ar abām pārējām normām. Viena pati šī norma tomēr nav kapitāla aprites brīvības ierobežojums.
Komisijas skatījumā sprieduma rezolutīvās daļas formulējums neizslēdz visu trīs minēto normu prettiesiskumu, to katru aplūkojot atsevišķi. Sprieduma izpildē, proti, nav vien jāņem vērā tikai tā rezolutīvā daļa, bet arī lēmuma motīvu daļa. Dotajā kontekstā tādēļ, izskatās, visai neiespējami Federatīvās Republikas kavēšanos pilnībā izpildīt Tiesas spriedumu attaisnot tikai ar vārdiem "saistībā ar" sprieduma rezolutīvajā daļā. Šāda interpretācija ne tikai neņem vērā kopējo sprieduma motīvu daļu, bet arī Tiesas judikatūru par tā sauktajām "zelta akcijām".
Komisija tādēļ ir spiesta no jauna griezties Tiesā saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu. Finansiālo sankciju apmērs esot noteikts, pamatojoties uz Komisijas 2011. gada 1. septembra Paziņojumu par informācijas aktualizēšanu kavējuma naudas un naudas soda aprēķināšanai .
____________1 - OV C 12, 2011, 1. lpp.