VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 17. februārī (*)
Norīkots valsts eksperts – EPNI noteikumi par NVE – Lēmums nepagarināt norīkošanu – Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību – Personas datu aizsardzība – Regula (EK) Nr. 45/2001 – Prasība par fakta konstatēšanu un pieteikums par rīkojuma izdošanu – Papildu raksts prasības pieteikumam – Prasījumu daļu grozījumi – Pieņemamība
Lieta T‑493/14
Ingrid Alice Mayer, ar dzīvesvietu Elvangenā (Vācija), ko pārstāv T. Mayer, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EPNI), ko pārstāv D. Detken, pārstāvis, kuram palīdz R. Van der Hout un A. Köhler, advokāti,
atbildētāja,
par prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, apstrīdot EPNI lēmumus, ar kuriem noraidīts, pirmkārt, prasītājas lūgums pagarināt viņas kā valsts eksperta norīkojumu EPNI un, otrkārt, prasītājas pieteikums piekļūt EPNI rīcībā esošiem dokumentiem.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 6. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja Ingrid Alice Mayer ir Saksijas federālās zemes (Vācija) ierēdne kopš 1992. gada 1. novembra. I. A. Mayer tika norīkota Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādē (EPNI), sākot no 2013. gada 1. jūlija, saskaņā ar līgumu, kas tajā pašā dienā tika noslēgts starp viņu, EPNI un Saksijas federālo zemi (turpmāk tekstā – “līgums”). Saskaņā ar līguma 5. pantu tas tika noslēgts uz vienu gadu, proti, līdz 2014. gada 30. jūnijam. Saskaņā ar EPNI izpilddirektora 2013. gada 18. februāra lēmuma, ar kuru tiek paredzēti noteikumi valsts ekspertu norīkošanai un valsts ekspertu apmācībai EPNI (turpmāk tekstā – “NVE noteikumi”), kas ir piemērojams līgumam, 4. pantu norīkošana var tikt pagarināta vienu vai vairākas reizes, tomēr kopējais norīkojuma ilgums principā nedrīkst pārsniegt četrus gadus.
2 2013. gada 4. septembrī prasītāja tika iecelta par EPNI personāla komitejas (turpmāk tekstā – “personāla komiteja”) norīkoto valsts ekspertu pārstāvi uz trīs gadiem. Pēc strīda starp prasītāju un personāla komitejas priekšsēdētāju par kādu lietu, kas bija jāizskata, prasītājai nepiedaloties, personāla komiteja 2013. gada 16. decembrī nolēma apturēt prasītājas darbību tajā uz sešiem mēnešiem, lēmumam stājoties spēkā nekavējoties, pamatojoties uz to, ka prasītāja ir pārkāpusi tās konfidencialitātes pienākumu.
3 2013. gada 18. decembrī prasītāja EPNI izpilddirektoram iesniedza rakstveida sūdzību par aplūkoto lēmumu par darbības apturēšanu, lūdzot viņam noteikt disciplinārsodu attiecībā uz personāla komitejas priekšsēdētāju. Ar 2014. gada 17. janvāra vēstuli personāla komiteja prasītāju oficiāli informēja par to, ka ir ticis nolemts apturēt viņas dalību personāla komitejas sēdēs.
4 2014. gada 8. un 31. janvārī prasītāja tikās ar savu priekšnieku D. k‑gu, kurš otrās tikšanās reizes laikā viņu informēja par to, ka EPNI neplāno pagarināt viņas līgumu, jo ir mainījušās nodaļas, kurā viņa strādāja, operatīvās vajadzības un viņas profils vairs neatbilst nepieciešamajām prasībām. Prasītāja apgalvo, ka otrās tikšanās laikā D. k‑gs pieminēja Pesticide Action Network Europe (PAN Europe) nevalstisko organizāciju tīkla lūgumu piekļūt dokumentiem saistībā ar vēstuļu apmaiņu starp augstu EPNI amatpersonu K. k‑dzi un privātu organizāciju, kas darbojas uztura nozarē, – International Life Sciences Institute (Starptautiskais dzīvības zinātņu institūts, turpmāk tekstā – “ILSI”). EPNI šo apgalvojumu apstrīd.
5 Ar 2014. gada 16. aprīļa vēstuli saistībā ar “līguma par [prasītājas] norīkojumu izbeigšanu” EPNI informēja prasītāju, ka minētais līgums beigsies 2014. gada 30. jūnijā, vienlaicīgi norādot, ka viņa var iesniegt sūdzību EPNI direktoram, pamatojoties uz NVE noteikumu 23. pantu.
6 Prasītāja, uzskatot, ka viņas “izraidīšanas” pamatā ir starpgadījumi, kas norisinājās personāla komitejā, kā arī apstāklis, ka D. k‑ga atklātās informācijas dēļ viņa negribot ir kļuvusi par liecinieci interešu konfliktam saistībā ar attiecībām starp EPNI un ILSI, 2014. gada 24. aprīlī par iepriekš minēto 2014. gada 16. aprīļa vēstuli iesniedza sūdzību EPNI direktoram, piemērojot NVE noteikumu 23. pantu; šī sūdzība tika papildināta ar 2014. gada 5. un 10. jūnijā iesniegtiem apsvērumiem.
7 2014. gada 12. maijā prasītāja lūdza EPNI piekļuvi visām elektroniskā pasta vēstulēm starp K. k‑dzi un ILSI; šo prasību EPNI 2014. gada 5. jūnijā noraidīja, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
8 2014. gada 8. jūnijā prasītāja EPNI nosūtīja apstiprinošu lūgumu piekļūt attiecīgajiem dokumentiem; tas tika papildināts ar 2014. gada 15. jūnija vēstuli.
9 Ar 2014. gada 27. jūnija vēstuli EPNI, pirmkārt, noraidīja prasītājas sūdzību, kas, piemērojot NVE noteikumu 23. pantu, bija iesniegta par iepriekš minēto 2014. gada 16. aprīļa vēstuli, norādot, ka NVE noteikumu 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “sākotnējais norīkojums nevar būt īsāks par sešiem mēnešiem vai ilgāks par diviem gadiem [un ka] to var pagarināt vienu vai vairākas reizes, tomēr kopējais norīkojuma ilgums nevar pārsniegt četrus gadus”. Tādējādi neesot nekādu tiesību uz līguma pagarināšanu. Turklāt EPNI atsaucās uz savu rīcības brīvību savu dienestu darba organizēšanā un norādīja uz pamatiem, kas attaisno tās lēmumu nepagarināt līgumu, vienlaicīgi šajā kontekstā atspēkojot konkrētus prasītājas apgalvojumus, kurus tā ir paudusi dažādās vēstulēs, kuras prasītāja šai iestādei sūtījusi.
10 Šajā pašā 2014. gada 27. jūnija vēstulē EPNI, otrkārt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, noraidīja apstiprinošo lūgumu piekļūt iepriekš minētajiem dokumentiem. EPNI atgādināja, ka, ja pieteikuma, kas iesniegts, pamatojoties uz šo regulu, mērķis ir iegūt piekļuvi dokumentiem, kuros ir personas dati, ir piemērojami arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) noteikumi. Taču Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā personas datu saņēmējam esot noteikta prasība pierādīt to nosūtīšanas vajadzību, izmantojot likumīgu pamatojumu vai pārliecinošus argumentus. EPNI uzskatīja, ka prasītāja šo prasību nav izpildījusi. Turklāt tās lēmums nepagarināt norīkojumu esot pamatots tikai ar apstākli, ka esot mainījušās nodaļas, kurai prasītāja tika piesaistīta, operatīvās vajadzības, tādējādi viņas profils vairs neatbilstot savulaik noteiktajām prasībām, un neesot nekādas saiknes starp šo lēmumu un elektroniskā pasta vēstulēm, kurām prasītāja vēlējās piekļūt. Visbeidzot, EPNI informēja prasītāju par to, ka viņa, piemērojot LESD 263. pantu, var Vispārējā tiesā celt prasību atcelt abus 2014. gada 27. jūnija vēstulē iekļautos lēmumus vai arī, piemērojot LESD 228. pantu, iesniegt sūdzību Eiropas ombudam.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 30. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot Vispārējo tiesu:
– pagarināt viņas norīkojumu līdz 2015. gada 30. jūnijam;
– konstatēt, ka viņas līguma izbeigšana, precīzāk, EPNI 2014. gada 16. aprīļa lēmums ar nosaukumu “Norīkojuma izbeigšana”, ir prettiesiska;
– pieprasīt EPNI atturēties no jauna personāla komitejā norīkotu valsts ekspertu “novērotāja” ievēlēšanas;
– konstatēt, ka viņas izslēgšana no personāla komitejas uz sešiem mēnešiem ir prettiesiska;
– pieprasīt, lai EPNI tai sniegtu piekļuvi visām elektroniskā pasta vēstulēm starp K. k‑dzi un ILSI;
– pakārtoti, piešķirt piekļuvi šiem dokumentiem Vispārējās tiesas norīkotai trešajai personai;
– piespriest EPNI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 1. jūlijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
13 Ar 2014. gada 7. jūlija rīkojumu Mayer/EPNI (T‑493/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:617) pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka prasībā atcelt tiesību aktu, kuras atbalstam ir lūgts piemērot pagaidu pasākumus, nav norādīta nekāda prasība par atzīšanu par spēkā neesošu un ka prasījumi, lūdzot pagaidu kārtībā publiskot strīdīgos dokumentus, atbilst prasījumiem, kas iesniegti pamatprasībā, tādējādi ar šiem prasījumiem nav ievērota pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar nekādā ziņā ietekmēt nolēmumu pamatlietā vai to padarīt iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību.
14 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2014. gada 5. septembrī, prasītāja iesniedza 2014. gada 4. septembra rakstu, vēloties “aizstāt” sākotnējos prasījumus ar šajā rakstā minētajiem (turpmāk tekstā – “papildu raksts prasības pieteikumam”).
15 Papildu rakstā prasības pieteikumam, kura saturs vēlāk ticis pārņemts arī replikas rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 7. janvārī, prasītāja norādīja, ka viņa atsakās no prasības pieteikuma prasījumu trešās un ceturtās daļas attiecībā uz strīdu saistībā ar personāla komiteju un ka sākotnējie prasījumi tiek “aizstāti” ar turpmākiem prasījumiem, lūdzot Vispārējo tiesu nolemt:
– pagarināt viņas kā valsts eksperta norīkojumu EPNI līdz 2017. gada 30. jūnijam un atcelt norīkojuma nepagarināšanu;
– pakārtoti, noteikt, ka EPNI ir jāpieņem jauns lēmums saistībā ar viņas norīkojumu, nepieļaujot kļūdu vērtējumā un ņemot vērā Vispārējās tiesas veikto tiesību interpretāciju;
– atcelt līguma izbeigšanu, precīzāk, 2014. gada 16. aprīļa lēmumu;
– piešķirt viņai piekļuvi visām elektroniskā pasta vēstulēm, ar kurām līguma darbības laikā ir apmainījusies K. k‑dze un ILSI;
– pakārtoti, piešķirt viņai piekļuvi iepriekš minētajām elektroniskā pasta vēstulēm, izsvītrojot informāciju, kurai ir piemērojams Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants un kas varētu būtiski apdraudēt K. k‑dzes privāto dzīvi vai viņai radīt smagas sekas;
– atcelt 2014. gada 27. jūnija noraidošo lēmumu attiecībā uz lūgumu piekļūt iepriekš minētajiem dokumentiem;
– piespriest EPNI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti ar prasījumiem, no kuriem viņa ir atteikusies.
16 Ar 2014. gada 10. novembra vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta 2014. gada 20. novembrī, prasītāja Vispārējā tiesā iesniedza vairākus dokumentus un papildu apsvērumus.
17 Replikas rakstā prasītāja atkārtoja dažādās papildu rakstā prasības pieteikumam formulētās prasījumu daļas, norādīja, ka, izņemot trešo un ceturto prasības prasījumu daļu attiecībā uz strīdu saistībā ar personāla komiteju, no kurām viņa atsacījās, tās prasījumu daļas, kas ir norādītas prasības pieteikumā, nav “aizstātas”, kā tas kļūdaini ir norādīts papildu rakstā prasības pieteikumam, bet gan tās “ir jāinterpretē”, un lūdza Vispārējai tiesai nospriest, ka EPNI 2014. gada 27. jūnija lēmums “ir spēkā neesošs”.
18 Pēc atbildes raksta uz repliku iesniegšanas prasītāja 2015. gada 13. maijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2015. gada 6. maija dokumentu, kurā viņa komentēja “tikko saņemtos rakstveida dokumentus”, proti, 2014. gada 16. maija elektronisko vēstuli, kuru tai bija nosūtījusi personāla komiteja, EPNI 2014. gada 19. novembra elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta Saksijas federālās zemes Iekšlietu ministrijai, un sākotnējo pieteikumu par piekļuvi elektroniskā pasta vēstulēm starp K. k‑dzi un ILSI, kuru PAN Europe bija iesniegusi 2013. gada 25. septembrī.
19 Visbeidzot, ar 2016. gada 29. jūnija vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta tajā pašā dienā, prasītāja tai nosūtīja vairākus “tikko saņemtus pierādījumus”.
20 EPNI vispirms iesniedza iebildumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2014. gada 11. septembrī, vēlāk – apsvērumus saistībā ar papildu rakstu prasības pieteikumam, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēti 2014. gada 22. oktobrī, pēc tam – atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2015. gada 26. februārī, un visbeidzot apsvērumus, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēti 2015. gada 12. jūnijā, par iepriekš minētajiem prasītājas 2015. gada 6. maija apsvērumiem.
21 EPNI prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt papildu rakstu prasības pieteikumam kā nepieņemamu;
– noraidīt prasītājas 2015. gada 6. maija apsvērumus kā nepieņemamus;
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepieņemamu, ņemot vērā papildu rakstu prasības pieteikumam;
– pakārtotāk, noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar prasījumu trešo un ceturto daļu, kas tikušas izņemtas.
Juridiskais pamatojums
Par papildu raksta prasības pieteikumam pieņemamību
22 EPNI apstrīd papildu raksta prasības pieteikumam pieņemamību, pamatojoties uz to, ka 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 47. panta 1. punktā nav paredzētas tiesības iesniegt šādu rakstu. Pakārtoti EPNI norāda, ka minētajā rakstā katrā ziņā ir iekļauti vairāki jauni nepieņemami elementi, proti, jauni prasījumi, sākotnējo prasījumu paplašinājums un jaunu faktisko vai tiesisko apstākļu izklāsts.
23 Jānorāda, ka Vispārējā tiesa savā 1996. gada 29. februāra spriedumā Lopes/Tiesa (T‑547/93, EU:T:1996:27, 39. punkts) norādīja, ka prasības iesniegšana versijā, kurā tā grozīta pēc būtības, nebija paredzēta 1991. gada 2. maija Reglamentā un ka tādējādi šāds dokuments nevar tikt iekļauts lietas materiālos.
24 Lai gan šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka papildu raksts prasības pieteikumam tika iesniegts, pirms bija beidzies prasības celšanai paredzētais termiņš (2014. gada 8. septembris), attiecībā uz EPNI 2014. gada 27. jūnija lēmumu minētajā rakstā tomēr ir grozīts pats strīda priekšmets, pirmo reizi jaunajās prasījuma daļās formulējot ne tikai lūgumu pagarināt līgumu līdz 2017. gada 30. jūnijam, bet arī prasības atcelt apgalvoto 2014. gada 16. aprīļa lēmumu un 2014. gada 27. jūnija lēmumu, lai gan pēdējais minētais pat nebija norādīts dažādajās prasības pieteikuma prasījumu daļās. Tādējādi papildu raksts prasības pieteikumam ir jānoraida kā nepieņemams.
25 Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pants un 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts nevar tikt interpretēti tādējādi, ka ar tiem prasītājai šajā gadījumā būtu atļauts iesniegt Vispārējai tiesai jaunus prasījumus, lai acīmredzami nepieņemamu prasības pieteikumu, ciktāl, kā tas izriet no tālāk 32.–50. punkta, tajā bija iekļauts tikai pieteikums par rīkojuma izsniegšanu un prasība par fakta konstatēšanu, pārveidotu par pieņemamu prasību, grozot pieteikumā par lietas ierosināšanu definēto strīda priekšmetu, lai arī tas ir noticis pirms prasības celšanai paredzētā termiņa.
26 Protams, 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru ir pieņemama jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības gaitā, ja šie pamati balstās uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas atklājušies procesa laikā, noteiktos gadījumos var tikt piemērots saistībā ar prasījumu grozīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 1. aprīlis, Valero Jordana/Komisija, T‑385/04, EU:T:2009:97, 76. un 77. punkts). Tā tas it īpaši ir tad, ja apstrīdētais lēmums tiesvedības gaitā tiek aizstāts ar citu lēmumu, kuram ir tas pats priekšmets, kas tādējādi ir jāuzskata par jaunu faktu, kurš ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus (rīkojums, 2011. gada 21. septembris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, T‑141/05 RENV, EU:T:2011:503, 34. punkts).
27 Tomēr, nepastāvot tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi tiesvedības laikā, var tikt ņemtas vērā vienīgi prasījumu daļas, kas ir izklāstītas pieteikumā par lietas ierosināšanu, pretējā gadījumā tiktu grozīts strīda priekšmets, kas minētajā prasības pieteikumā ir noteikts izsmeļoši, tādējādi prasības pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai pieteikumā par lietas ierosināšanu ietvertos prasījumus (skat. spriedumu, 2010. gada 26. oktobris, Vācija/Komisija, T‑236/07, EU:T:2010:451, 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra).
28 Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītāja savus jaunos prasījumus nepamato ar tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas būtu tikuši atklāti tiesvedības laikā, precīzāk, laikā starp prasības iesniegšanas dienu, proti, 2014. gada 30. jūniju, un papildu raksta prasības pieteikumam iesniegšanu 2014. gada 4. septembrī.
29 Tādējādi papildu raksts prasības pieteikumam ir jānoraida kā nepieņemams.
Par prasības pieņemamību
30 EPNI norāda, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu iesniegtie prasījumi ir acīmredzami nepieņemami, ciktāl to nolūks ir, lai Vispārējā tiesa veiktu konstatējumus un izdotu rīkojumus attiecībā uz EPNI.
31 Vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja replikas rakstā ir norādījusi, ka viņa atsakās no trešās un ceturtās prasības pieteikuma prasījumu daļas attiecībā uz strīdu, kas tai bija ar personāla komiteju, tādējādi ir jālemj tikai par pirmo un otro prasījumu daļu saistībā ar līguma par norīkojuma nepagarināšanu un piekto un sesto prasījuma daļu saistībā ar piekļuvi dokumentiem.
Par prasījumu saistībā ar līguma nepagarināšanu pieņemamību
– Par prasības pirmās prasījumu daļas pieņemamību
32 Ar pirmo prasījuma daļu, kas formulēta pieteikumā par lietas ierosināšanu, prasītāja lūdz Vispārējai tiesai pagarināt viņas līgumu līdz 2015. gada 30. jūnijam. Replikas rakstā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu nolemt, ka viņas līgums ir jāpagarina līdz 2017. gada 30. jūnijam un, pakārtoti, ka EPNI ir jāpieņem jauns lēmums saistībā ar viņas norīkošanu, ņemot vērā Vispārējās tiesas interpretāciju.
33 EPNI norāda, ka Vispārējā tiesa nevar tai izdot rīkojumu, pat ne tādu, kas attiecīgā gadījumā izrietētu no tiesību akta, šajā gadījumā – no apgalvotā 2014. gada 16. aprīļa lēmuma, atcelšanas, kura nozīmētu, ka ir jāpagarina prasītājas norīkojums.
34 Pietiek norādīt, ka šajā prasījumu daļā prasītāja lūdz, lai Vispārējā tiesa aizstātu EPNI vai tai izdotu rīkojumus, kas acīmredzami pārsniedz tās kompetenci, pārbaudot likumību, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Šāds likumības pārbaudes ierobežojums attiecas uz visām tiesvedības jomām, kuras Vispārējai tiesai ir jāskata (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 8. oktobris, Agrar-Invest-Tatschl/Komisija, T‑51/07, EU:T:2008:420, 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra), un tādējādi arī uz valsts ekspertu norīkošanas jomu.
35 Tāpēc ir jāsecina, ka prasītāja nevar lūgt Vispārējai tiesai pagarināt viņas līgumu līdz 2015. gada 30. jūnijam, un vēl jo mazāk – līdz 2017. gada 30. jūnijam, kā tā to lūdz replikas raksta prasījumos, nedz arī piespriest EPNI lemt par šādu pagarināšanu.
– Par otrās prasības pieteikuma prasījumu daļas pieņemamību
36 Ar otro prasījumu daļu prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka viņas līguma izbeigšana, precīzāk, “EPNI [..] 2014. gada 16. aprīļa lēmums”, ir prettiesiska. Replikas rakstā prasītāja pirmo reizi lūdz Tiesu “atcelt” minēto “lēmumu” un nospriest, ka 2014. gada 27. jūnija lēmums “ir spēkā neesošs”.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka ir ticis atkārtoti nospriests, kā uz to pamatoti norāda EPNI, ka, veicot likumības pārbaudi, balstoties uz LESD 263. pantu, lūgumi, kuru mērķis ir tikai panākt, lai tiktu konstatēti juridiski vai faktiski apstākļi, tajos neiekļaujot prasību atcelt tiesību aktu, paši par sevi nevar tikt atzīti par derīgiem lūgumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 1996. gada 11. jūlijs, Bernardi/Parlaments, T‑146/95, EU:T:1996:105, 23. punkts).
38 Prasītāja, atsaucoties uz LES 2. pantu, kurā ir norādīts, ka Savienība ir balstīta uz tiesiskuma vērtībām, uzskata, ka, ja pastāv tiesības, ir jāpastāv arī tiesību aizsardzības līdzeklim. Prasītāja vēlas, lai tai būtu tiesības pagarināt savu līgumu, pamatojoties uz “patvaļas un tādu vienošanos, kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai, aizliegumu Vācijas tiesībās”, kā arī uz vienlīdzības un tiesiskuma principiem, kas ir garantēti gan ES līgumā, gan Bundesverfassungsgericht (Vācijas Konstitucionālā tiesa) judikatūrā. No šīm apgalvotajām subjektīvajām tiesībām uz norīkojuma pagarināšanu ipso jure izrietot prasītājas tiesības celt prasību Vispārējā tiesā.
39 Prasītāja uzskata, ka Vispārējai tiesai tādējādi, pastāvot šīm apgalvotajām tiesībām uz viņas līguma pagarināšanu, ir jāapmierina viņas “lūgums pieņemt tiesas nolēmumu”, proti, tai ir jāinterpretē un jāpārformulē prasības pieteikuma otrā prasījumu daļa tādējādi, lai tā būtu pieņemama prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, kas ir paredzēta LESD 263. pantā.
40 EPNI turpretī uzskata, ka tiesību aizsardzības līdzekļu neesamība nevar pamatot Līgumā noteikto procedūru sistēmas grozīšanu, pretēji prasītājas secinātajam, apgalvojot, ka, ja pastāv tiesības, ir jāpastāv tiesību aizsardzības līdzeklim.
41 Jāatgādina, ka iespējama tiesību aizsardzības līdzekļu neesamība nekādā gadījumā nepamato to, ka, izmantojot tiesas veiktu interpretāciju, tiktu grozīta ar LESD ieviestā tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2002. gada 29. aprīlis, Bactria/Komisija, T‑339/00, EU:T:2002:107, 54. punkts). Jāpiebilst, ka šajā gadījumā nekas neliedza prasītājai lūgt atcelt apstrīdētos lēmumus, piemērojot LESD 263. panta ceturto daļu.
42 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka Savienības tiesai prasītājas norādītie pamati ir jāinterpretē, ņemot vērā drīzāk to saturu, nevis juridisko kvalifikāciju, neraugoties uz jebkādiem terminoloģijas jautājumiem, tas tomēr ir jāveic ar nosacījumu, ka norādītie pamati pietiekami skaidri un precīzi izriet no prasības, lai atbildētāja varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 24. februāris, ADT Projekt/Komisija, T‑145/98, EU:T:2000:54, 66. un 67. punkts).
43 Galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, pašā prasības pieteikuma tekstā ir jānorāda loģiski un saprotami, un prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (spriedums, 2008. gada 10. janvāris, Komisija/Somija, C‑387/06, nav publicēts, EU:C:2008:5, 14. punkts).
44 Citiem vārdiem sakot, prasītāja nevar likt Vispārējai tiesai veikt minējumus attiecībā uz precīziem faktiskajiem un juridiskajiem pamatojumiem un apsvērumiem, kas varētu būt ietverti šajos iebildumos. Tieši šādas situācijas, kas rada juridisku nenoteiktību un kas nav saderīga ar pareizu tiesvedību, novēršana ir 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta mērķis, pieprasot, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets, prasījumi un izvirzīto pamatu kopsavilkums (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2008. gada 19. maijs, TFI/Komisija, T‑144/04, EU:T:2008:155, 56. un 57. punkts).
45 Šajā gadījumā, kā to pamatoti norāda EPNI, prasītājas argumentācija nav skaidra. Prasītāja savu nostāju pauž formulējumā, kas ir uzskatāms par vismaz neprecīzu, atsaucoties uz LESD 263. pantu un 2014. gada 27. jūnija lēmumu, tomēr, kā uz to turklāt norādījis Vispārējās tiesas priekšsēdētājs 2014. gada 7. jūlija rīkojumā Mayer/EPNI (T‑493/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:617, 29. punkts), neformulējot nekādu prasību atcelt apgalvoto 2014. gada 16. aprīļa lēmumu vai 2014. gada 27. jūnija lēmumu savos prasījumos, lai gan to priekšmets, nepastāvot tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, nevar tikt grozīts replikas raksta stadijā.
46 Tikai šo iemeslu dēļ vien prasījumu daļas saistībā ar līguma nepagarināšanu ir jānoraida kā nepieņemamas.
Par prasījumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem pieņemamību
47 Prasības pieteikuma piektajā un sestajā prasījumu daļā prasītāja nepārprotami lūdz Vispārējo tiesu pieprasīt, lai EPNI tai sniegtu piekļuvi visām elektroniskā pasta vēstulēm starp K. k‑dzi un ILSI, vai, pakārtoti, piešķirt piekļuvi minētajām elektroniskā pasta vēstulēm Vispārējās tiesas norīkotai trešajai personai. Turklāt replikas raksta piektajā, sestajā un desmitajā prasījumu daļā prasītāja lūdz, lai tai pakārtoti tiktu piešķirta daļēja piekļuve iepriekš minētajām elektroniskā pasta vēstulēm, lai tiktu atcelts 2014. gada 27. jūnija lēmums, ciktāl tas attiecas uz piekļuves dokumentiem atteikumu, un lai Vispārējai tiesai, ciktāl tā būtu norīkojusi trešo personu, tiktu piešķirta piekļuve šīm elektroniskā pasta vēstulēm.
48 EPNI norāda, ka šīs prasījumu daļas nav pieņemamas, jo Vispārējai tiesai nav kompetences tai izdot rīkojumus prasības atcelt tiesību aktu ietvaros.
49 Kā tika norādīts 34. punktā, Vispārējā tiesa nevar izdot rīkojumus iestādēm vai tās aizstāt, veicot likumības pārbaudi. Tādējādi prasījumi nolūkā saņemt piekļuvi iepriekš minētajiem dokumentiem tikai šo iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemami, turklāt ir jānoraida arī replikas raksta prasījumi, ciktāl kā to priekšmets pirmo reizi ir minēta 2014. gada 27. jūnija lēmuma par noraidīšanu, kas pieņemts saistībā ar pieteikumu piekļūt iepriekš minētajiem dokumentiem, atcelšana, jo prasības pieteikumā iekļautie prasījumi, nepastāvot tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, vairs nevar tikt grozīti replikas stadijā.
50 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, prasība ir jānoraida kopumā kā nepieņemama un nav jālemj par to prasītājas apsvērumu, it īpaši 2015. gada 6. maija un 2016. gada 29. jūnija apsvērumu, pieņemamību, kuru priekšmets ir attīstīt un pamatot pamatus, kas norādīti dažādo prasījumu daļu, kas atzītas par nepieņemamām, atbalstam.
Tiesāšanās izdevumi
51 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
52 Attiecībā uz trešo un ceturto prasības prasījumu daļu saistībā ar EPNI personāla komiteju, no kurām [prasītāja] ir atteikusies, jāatgādina, ka Reglamenta 136. panta 1. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kurš atsakās no prasības, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to apsvērumos par atteikšanos no prasības ir prasījis pretējais lietas dalībnieks. Pamatojoties uz šī panta 2. punktu, pēc tā lietas dalībnieka pieteikuma, kurš atsakās no prasības, tiesāšanās izdevumus var piespriest segt pretējam lietas dalībniekam, ja to pamato šī pretējā lietas dalībnieka rīcība.
53 Prasītāja uzskata, ka saistībā ar prasījumu daļām, no kurām tā ir atteikusies, EPNI ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, pamatojoties uz EPNI “kritizējamo uzvedību” attiecībā pret viņu.
54 Vispārējā tiesa tomēr uzskata, ka, tā kā pieteikuma par lietas ierosināšanu trešā un ceturtā prasījumu daļa katrā ziņā ir acīmredzami nepieņemamas, ciktāl tajās nav iekļauta neviena prasība atcelt tiesību aktu, bet tajās ir iekļauta prasība izdot rīkojumu un prasība konstatēt faktu, nevar tikt secināts, ka EPNI attieksme pamatotu to, lai tā, piemērojot Reglamenta 136. panta 2. punktu, atlīdzinātu ar šīm prasījumu daļām saistītos tiesāšanās izdevumus.
55 Prasītāja turklāt lūdz Vispārējai tiesai tieši vai pēc analoģijas piemērot 1991. gada 2. maija Reglamenta 88. pantu, saskaņā ar kuru tiesvedībā, kurā lietas dalībnieki ir Savienība un tās darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Prasītāja uzskata, ka šī tiesību norma attiecas arī uz norīkotiem valsts ekspertiem.
56 Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka judikatūrā ir noteikts, ka kādā iestādē vai struktūrā norīkotie valsts eksperti nav “darbinieki” LESD 270. panta izpratnē (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2006. gada 9. oktobris, Gualtieri/Komisija, F‑53/06, EU:F:2006:100, 21. un 22. punkts), un ka ir ticis nospriests, ka uz viņiem neattiecas 1991. gada 2. maija Reglamenta 88. panta īpašā sistēma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 10. septembris, Gualtieri/Komisija, T‑284/06, nav publicēts, EU:T:2008:335, 47. punkts).
57 Tā kā EPNI ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp arī tos, kas lietas dalībniekiem ir radušies saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Ingrid Alice Mayer atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp arī tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 17. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par papildu raksta prasības pieteikumam pieņemamību
Par prasības pieņemamību
Par prasījumu saistībā ar līguma nepagarināšanu pieņemamību
– Par prasības pirmās prasījumu daļas pieņemamību
– Par otrās prasības pieteikuma prasījumu daļas pieņemamību
Par prasījumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem pieņemamību
Tiesāšanās izdevumi
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par papildu raksta prasības pieteikumam pieņemamību
Par prasības pieņemamību
Par prasījumu saistībā ar līguma nepagarināšanu pieņemamību
– Par prasības pirmās prasījumu daļas pieņemamību
– Par otrās prasības pieteikuma prasījumu daļas pieņemamību
Par prasījumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem pieņemamību
Tiesāšanās izdevumi