Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 20. jūnija spriedums (Tribunal administratif (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Elodie Giersch, Benjamin Marco Stemper, Julien Taminiaux, Xavier Renaud Hodin, Joëlle Hodin/État du Grand-duché de Luxembourg
(lieta C-20/12) 1
Personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – 7. panta 2. punkts – Finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai – Nosacījums par dzīvesvietu dalībvalstī, kas piešķir atbalstu – Atteikums piešķirt atbalstu studentiem Savienības pilsoņiem, kuri nedzīvo attiecīgajā dalībvalstī, bet kuru tēvs vai māte kā pārrobežu darba ņēmēji strādā šajā dalībvalstī – Netieša diskriminācija – Pamatojums – Mērķis palielināt tādu personu proporciju, kurām ir augstākās izglītības diploms – Piemērots raksturs – Samērīgums
Tiesvedības valoda – franču
Iesniedzējtiesa
Tribunal administratif
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītāji: Elodie Giersch, Benjamin Marco Stemper, Julien Taminiaux, Xavier Renaud Hodin, Joëlle Hodin
Atbildētāja: État du Grand-duché de Luxembourg
piedaloties: Didier Taminiaux
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tribunal administratif (Luksemburga) – Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punkta interpretācija – Tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemamība, ar kuru paredz, ka, lai saņemtu finansiālu atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir jāizpilda dzīvesvietas pienākums, kurš attiecas gan uz [attiecīgās] valsts studentiem, gan studentiem, kuriem ir citas dalībvalsts pilsonība – Sociālā priekšrocība iepriekš minētā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē – Atšķirīga attieksme attiecībā pret valsts darba ņēmēju bērniem un migrējošo darba ņēmēju bērniem – Pamatojumi
Rezolutīvā daļa:
Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu 2004/38/EK, 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam principā pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai tiek izvirzīts nosacījums par studenta dzīvesvietu un tiek radīta netieši diskriminējoša atšķirīga attieksme starp personām, kuras dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, un personām, kuras tajā nedzīvo, bet ir šajā dalībvalstī strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni.
Kaut arī mērķis palielināt iedzīvotāju, kuriem ir augstākā izglītība, īpatsvaru, lai veicinātu minētās dalībvalsts ekonomikas attīstību, ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot šādu atšķirīgu attieksmi, un tāds nosacījums par dzīvesvietu kā pamatlietā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais ir piemērots minētā mērķa sasniegšanai, šāds nosacījums tomēr pārsniedz mērķa sasniegšanai vajadzīgā robežas, jo tas neļauj ņemt vērā citus iespējami reprezentatīvus elementus par minētā finansiālā atbalsta pieprasījuma patieso piesaisti attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai vai darba tirgum, kā, piemēram, apstākli, ka vismaz viens no studenta vecākiem, kurš joprojām viņu uztur, ir pārrobežu darba ņēmējs, kuram ir stabila darba vieta attiecīgajā dalībvalstī un kurš tajā ir nodarbināts jau ievērojami ilgu laiku.
____________1 OV C 98, 31.3.2012.