TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2017. gada 14. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 9. pants – Tiesības palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas laikā – Direktīva 2013/33/ES – 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts – Aizturēšana – Identitātes vai valstspiederības pārbaude – To apstākļu, uz kuriem ir balstīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, noteikšana – Spēkā esamība – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 6. un 52. pants – Ierobežojums – Samērīgums
Lieta C‑18/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 13. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 13. janvārī, tiesvedībā
K.
pret
Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], K. Vajda [C. Vajda], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. Noort, pārstāves,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un C. Pochet, pārstāves,
– Igaunijas valdības vārdā – K. Kraavi‑Käerdi, pārstāve,
– Īrijas vārdā – E. Creedon un L. Williams, kā arī A. Joyce, pārstāvji,
– Eiropas Parlamenta vārdā – T. Lukácsi un R. van de Westelaken, pārstāvji,
– Eiropas Savienības Padomes vārdā – M. Chavrier, F. Naert un K. Pleśniak, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande, kā arī H. Krämer un G. Wils, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2017. gada 4. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta spēkā esamību.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā K. vēršas pret Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) saistībā ar viņa aizturēšanu.
Atbilstošās tiesību normas
ECPAK
3 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 5. panta “Tiesības uz brīvību un drošību” 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā:
[..]
f) ja likumīgi tiek arestēta vai aizturēta kāda persona ar nolūku neļaut šai personai nelikumīgi iebraukt valstī, vai ja attiecībā pret kādu personu tiek veiktas darbības ar nolūku šo personu deportēt vai izraidīt no valsts.”
Savienības tiesības
Harta
4 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. pantā “Tiesības uz brīvību un drošību” ir noteikts:
“Ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību.”
5 Saskaņā ar Hartas 52. pantu “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana”:
“1. Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
[..]
3. Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.
[..]
7. Savienības un dalībvalstu tiesas pienācīgi ievēro skaidrojumus, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes šīs Hartas interpretācijai.”
Direktīva 2011/95/ES
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 4. pants “Faktu un apstākļu novērtēšana” ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.
2. Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
[..]”
Direktīva 2013/32/ES
7 Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
c) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
[..]
p) “palikt dalībvalstī” nozīmē palikt tās dalībvalsts teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonā, kurā sagatavots starptautiskās aizsardzības pieteikums vai kurā tas tiek izskatīts;
[..].”
8 Minētās direktīvas 9. panta “Tiesības palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas laikā” 1. punktā ir paredzēts:
“Pieteikuma iesniedzējiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Minētās tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”
9 Šīs direktīvas 13. panta “Pieteikuma iesniedzēju pienākumi” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem uzliek par pienākumu sadarboties ar kompetentajām iestādēm, lai tās varētu noskaidrot viņu identitāti un citus elementus, kas minēti Direktīvas 2011/95/ES 4. panta 2. punktā. [..]”
Direktīva 2013/33
10 Direktīvas 2013/33 preambulas 2., 12., 15., 17., 20. un 35. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Kopējas patvēruma politikas, tostarp kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide ir daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Savienībā. [..]
[..]
(12) Pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas nosacījumu saskaņošanai būtu jāpalīdz ierobežot pieteikuma iesniedzēju otrreizēju plūsmu dažādo uzņemšanas nosacījumu dēļ.
[..]
(15) Pieteikuma iesniedzēju aizturēšana būtu jāveic saskaņā ar pamatprincipu, ka personu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka viņa vēlas iegūt starptautisku aizsardzību, īpaši saskaņā ar dalībvalstu starptautiskām juridiskām saistībām un [Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā parakstītās Konvencijas par bēgļu statusu [Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)], kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu par bēgļu statusu] 31. pantu. Pieteikuma iesniedzējus drīkst aizturēt tikai ļoti skaidri definētos izņēmuma apstākļos, kas paredzēti šajā direktīvā, un atbilstoši nepieciešamībai un samērīguma principam gan attiecībā uz šādas aizturēšanas veidu, gan nolūku. Ja pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts, viņam vajadzētu būt efektīvai piekļuvei nepieciešamajām procesuālajām garantijām, piemēram, tiesību aizsardzībai valsts tiesu iestādē.
[..]
(17) Šajā direktīvā izklāstītie aizturēšanas iemesli neskar citus aizturēšanas iemeslus, tostarp aizturēšanas iemeslus saistībā ar kriminālprocesu, kas piemērojami saskaņā ar valsts tiesību aktiem bez saistības ar trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
[..]
(20) Lai labāk nodrošinātu pieteikuma iesniedzēju fizisko un psiholoģisko neaizskaramību, aizturēšanai vajadzētu būt kā galējam pasākumam, un to drīkst piemērot tikai tad, ja ir pienācīgi izskatīti visi aizturēšanas alternatīvie pasākumi. Jebkurā pasākumā, kas alternatīvs aizturēšanai, ir jāievēro pieteikuma iesniedzēja cilvēka pamattiesības.
[..]
(35) Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti [Hartā]. Šī direktīva īpaši cenšas pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt hartas 1., 4., 6., 7., 18., 21., 24. un 47. panta piemērošanu, un tā ir attiecīgi jāīsteno.”
11 Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 2. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:
[..]
b) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
[..]
h) “aizturēšana” ir dalībvalsts veikta pieteikuma iesniedzēja ieslodzīšana noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam vai iesniedzējai ir liegta pārvietošanās brīvība;
[..].”
12 Minētās direktīvas 8. pantā “Aizturēšana” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar [Direktīvu 2013/32].
2. Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot.
3. Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai:
a) lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību;
b) lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumam, kurus nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība;
[..]
e) ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai;
[..]
Aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, finansiālas garantijas iemaksu vai pienākumu uzturēties norādītā vietā.”
13 Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. pantu “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem”:
“1. Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.
Administratīvās procedūras, kas attiecas uz 8. panta 3. punktā paredzētajiem aizturēšanas pamatiem, veic ar pienācīgu rūpību. Administratīvo procedūru kavēšanās, ko nevar piedēvēt pieteikuma iesniedzējam, nav pamatojums aizturēšanas turpināšanai.
2. Pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā.
3. Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru juridisku pārskatīšanu, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, lēmumu pieņem pēc iespējas drīzāk kopš aizturēšanas. Ja pārskatīšanu veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, par to nolemj pēc iespējas drīzāk kopš attiecīgās procedūras sākuma. Dalībvalstis valsts tiesību aktos attiecīgi nosaka laikposmu, kurā ir jāveic ex officio juridiskā pārskatīšana un/vai juridiskā pārskatīšana pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma.
Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.
4. Aizturētus pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu, nekavējoties rakstiski informē par aizturēšanas iemesliem un valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.
5. Tiesu iestāde ik pēc saprātīga laika posma ex officio un/vai pēc attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma pārskata aizturēšanu, jo īpaši, ja aizturēšana ir ilgstoša, ja rodas attiecīgi apstākļi vai kļūst pieejama jauna informācija, kas var ietekmēt aizturēšanas likumību.
[..]”
Nīderlandes tiesiskais regulējums
14 Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums, turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”) 8. pantā ir noteikts:
“Ārvalstnieks ir tiesīgs likumīgi uzturēties Nīderlandē vienīgi:
[..]
f) gaidot lēmumu par pieteikumu piešķirt [termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar patvērumu], ja saskaņā ar šo likumu vai atbilstoši tam pieņemtiem noteikumiem vai ar tiesas nolēmumu ir paredzēts, ka ārvalstnieku nevar izraidīt, līdz ir pieņemts lēmums par pieteikumu;
h) sagaidot lēmumu par sūdzību vai prasību, ja saskaņā ar šo likumu vai atbilstoši tam pieņemtiem noteikumiem vai ar tiesas nolēmumu ir paredzēts, ka ārzemnieku nevar izraidīt, līdz ir pieņemts nolēmums par sūdzību vai prasību;
[..].”
15 Ārvalstnieku likuma 28. pantā ir paredzēts:
Ministra kompetencē ietilpst:
pieteikuma par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu apmierināšana;
[..].”
16 Ārvalstnieku likuma 59.b pantā ir paredzēts:
“1. Ārvalstniekam, kas ir tiesīgs likumīgi uzturēties [..] saskaņā ar 8. panta f) punktu, ciktāl tas ir saistīts ar (pieteikumu piešķirt termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar patvērumu), ministrs var piemērot aizturēšanu, ja:
a) aizturēšana ir nepieciešama, lai noteiktu ārvalstnieka identitāti vai valstspiederību;
b) aizturēšana ir nepieciešama, lai apkopotu datus, kas vajadzīgi 28. pantā minētā pieteikuma piešķirt termiņuzturēšanās atļauju izvērtēšanai, it īpaši, ja pastāv bēgšanas risks;
[..]
2. Aizturēšanas atbilstoši 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktam termiņš nevar būt ilgāks par četrām nedēļām, ja vien netiek piemērots Ārvalstnieku likuma 39. pants. Šajā gadījumā aizturēšanas termiņš nevar būt ilgāks par sešām nedēļām.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
17 Prasītājs pamatlietā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, 2015. gada 30. novembrī ieradās Shipholas lidostā Amsterdamā (Nīderlande) ar lidojumu no Vīnes (Austrija). Viņš tajā pašā dienā plānoja lidot tālāk uz Edinburgu (Apvienotā Karaliste).
18 Dokumentu pārbaudē, kas tika veikta pirms iekāpšanas lidojumā uz Edinburgu, radās aizdomas, ka viņš izmanto viltotu pasi, un šī iemesla dēļ viņam tika piemērots pagaidu apcietinājums.
19 2015. gada 15. decembrī krimināltiesnesis prokuratūras veikto prasītāja kriminālvajāšanu atzina par nepieļaujamu. Ar 2015. gada 16. decembra “tūlītējas atbrīvošanas” rīkojumu tika uzdots prasītāju atbrīvot.
20 2015. gada 17. decembrī prasītājs pamatlietā iesniedza patvēruma pieteikumu. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu viņam tika piemērota aizturēšana saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 59.b panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts. Šis lēmums bija balstīts uz nepieciešamību izmantot šādu līdzekli, lai noteiktu šī prasītāja identitāti vai valstspiederību, kā arī lai konstatētu viņa pieteikuma vērtējumam nepieciešamos apstākļus, pastāvot bēgšanas iespējamībai.
21 2015. gada 17. decembrī prasītājs pamatlietā iesniedza sūdzību pret lēmumu, ar kuru viņam tika piemērota aizturēšana, un lūdza piešķirt kompensāciju.
22 Līdz iesniedzējtiesas 2015. gada 28. decembra tiesas sēdei K. saistībā ar savu patvēruma pieteikumu tika vienu reizi uzklausīts, bet par šo pieteikumu vēl nebija pieņemts nolēmums. Tātad iesniedzējtiesas lēmuma paziņošanas datumā attiecībā uz viņu nebija pieņemts atgriešanas lēmums.
23 Pamatlietā K. norāda, ka Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts esot pretrunā ECPAK 5. pantam un līdz ar to – Hartas 6. pantam.
24 Iesniedzējtiesa uzsver līdzību starp pamatlietu un lietu, kurā tika pieņemts 2016. gada 15. februāra spriedums N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), kurš attiecas uz minētās direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas e) apakšpunkta spēkā esamību.
25 Mutatis mutandis pievienodamās apsvērumiem, ko Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) ir izvirzījusi lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, iesniedzējtiesa pamatlietā uzdod jautājumu par šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta spēkā esamību, ievērojot Hartas 6. pantu.
26 Līdzīgi Raad van State (Valsts padome) rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā, Nīderlande) norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 6. pantā minētās tiesības atbilst tām, kas ir nodrošinātas ar ECPAK 5. pantu, un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šīm tiesībām ir tāda pati nozīme un darbības joma. No tā izrietot, ka ierobežojumi, ko tām var likumīgi noteikt, nevar pārsniegt tos, kas ir atļauti ar ECPAK 5. pantu pašu formulējumu.
27 Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 2015. gada 22. septembra sprieduma lietā Nabil u.c. pret Ungāriju (CE:ECHR:2015:0922JUD006211612) 29. punktu, saskaņā ar kuru brīvības atņemšana, kas ir balstīta uz ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta otro teikuma daļu, var būt pamatota tikai, ciktāl tiek turpināta izraidīšanas vai izdošanas procedūra. Ja tā netiek īstenota ar pienācīgu rūpību, aizturēšana vairs neesot pamatota saistībā ar ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Taču pamatlietā patlaban netiekot veikta nekāda izraidīšanas vai izdošanas procedūra.
28 Šādos apstākļos rechtbank Den Haag zittingsplaats Haarlem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hārlemā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, ņemot vērā Hartas 6. pantu, Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts ir spēkā:
1) situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais ir aizturēts saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu un saskaņā ar Direktīvas 2013/32 9. pantu viņam ir tiesības palikt dalībvalstī, līdz pirmajā instancē ir pieņemts lēmums par viņa patvēruma pieteikumu, un,
2) ņemot vērā Paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu, ka ierobežojumi, ko likumīgi var piemērot Hartas 6. pantā paredzētajām tiesībām, nedrīkstētu būt stingrāki nekā tie, kas atļauti ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta formulējumā, un ECT pēdējā minētā noteikuma interpretāciju tostarp tās 2015. gada 22. septembra spriedumā Nabil u.c. pret Ungāriju (CE:ECHR:2015:0922JUD006211612), ka patvēruma meklētāja aizturēšana ir pretrunā minētajam 5. panta 1. punkta f) apakšpunktam, ja šāda aizturēšana netika veikta izraidīšanas nolūkā?”
29 2016. gada 1. februārī iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka ar 2016. gada 25. janvāra spriedumu tā prasītāja pamatlietā pret aizturēšanas pasākumu, kas tolaik bija spēkā, celto prasību atzina par pamatotu un uzdeva šī pasākuma atcelšanu, sākot no pēdējā minēta datuma.
Tiesvedība Tiesā
30 Pēc iesniedzējtiesas lūguma norīkotā [Tiesas] palāta ir izskatījusi nepieciešamību šai lietai piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. 2016. gada 1. februārī šī palāta pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas nolēma šo lūgumu noraidīt.
Par prejudiciālo jautājumu
31 Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu izvērtēt Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta spēkā esamību, ievērojot Hartas 6. pantu.
32 Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan – kā ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas garantētas ECPAK, kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībās un lai gan Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tajā ietvertajām tiesībām, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms, kāds tām ir noteikts minētajā konvencijā, tomēr šī pēdējā minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (spriedumi, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 44. punkts, kā arī 2017. gada 5. aprīlis, Orsi un Baldetti, C‑217/15 un C‑350/15, EU:C:2017:264, 15. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta spēkā esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai Hartā garantētās pamattiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Conseil des ministres, C‑543/14, EU:C:2016:605, 23. punkts).
33 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu formulējumu ir atļauts aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību, vai arī lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa pieteikumam, kurus nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība. Ļaujot veikt šādu pasākumu, ar šo tiesību normu tiek paredzēts Hartas 6. pantā noteikto tiesību uz brīvību izmantošanas ierobežojums.
34 Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos ir jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, šo tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumus drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
35 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta izrietošais tiesību uz brīvību izmantošanas ierobežojums ir paredzēts Savienības likumdošanas aktā un tas neietekmē Hartas 6. pantā paredzēto tiesību uz brīvību būtību. Ar šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu nav apstrīdēta šo tiesību garantija, un, kā tas izriet no minētās tiesību normas formulējuma un šīs direktīvas preambulas 15. apsvēruma, dalībvalstīm ar šo normu ir atļauts aizturēt pieteikuma iesniedzēju tikai tā individuālās rīcības dēļ un šajā pašā tiesību normā paredzētajos izņēmuma apstākļos, turklāt šie apstākļi ir noteikti nosacījumu kopumā, kas ietverti minētās direktīvas 8. un 9. pantā (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 51. un 52. punkts).
36 Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 56. un 58. punktā, no LESD 78. panta izriet, ka kopējas Eiropas patvēruma sistēmas, kuras pamatā ir vienādu kritēriju piemērošana dalībvalstīs, pienācīga darbība ir Eiropas Savienības atzīts vispārējas nozīmes mērķis. Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 preambulas 2. apsvērumu šī sistēma veicina Eiropas Savienības mērķa sasniegšanu pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Savienībā. Pasākums, kas ir balstīts uz šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzētajiem pamatiem, atbilst mērķim nodrošināt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pienācīgu darbību, jo tas ļauj identificēt personas, kas lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību, un noteikt to, vai tās atbilst nosacījumiem, lai pretendētu uz šo aizsardzību, lai attiecīgajā gadījumā izvairītos no tā, ka šīs personas prettiesiski ieceļo un uzturas Savienības teritorijā.
37 Saistībā ar konstatētā aizskāruma samērīgumu ir jāatgādina, ka samērīguma princips saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka aizskāruma radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Saistībā ar šī aizskāruma samērīguma vērtējumu ir jāņem vērā, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 13. panta 1. punktu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem ir pienākums sadarboties ar kompetentajām iestādēm, it īpaši, lai noskaidrotu viņu identitāti, viņu nacionalitāti, kā arī iemeslus, kuri pamato viņu pieteikumus, kas nozīmē pienākumu iesniegt, ciktāl tas ir iespējams, prasītos pierādījumus un attiecīgajā gadījumā – prasītos paskaidrojumus un informāciju.
39 Šajā ziņā pieteikuma iesniedzēja aizturēšana, lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību, vai arī lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumam, kurus nevarētu iegūt bez šīs aizturēšanas, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība, ļauj paturēt pieteikuma iesniedzēju valsts iestāžu rīcībā, tostarp tāpēc, lai tās veiktu viņa uzklausīšanu, un turklāt veicināt iespējamu sekundāru pieteikuma iesniedzēju kustību novēršanu, kas ir minēta Direktīvas 2013/33 preambulas 12. apsvērumā un ko ir paredzēts panākt ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.) (šajā nozīmē, skat. spriedumu, 2016. gada 17. marts, Mirza, C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 52. punkts). No tā izriet, ka šis pasākums jau pēc savas būtības ir piemērots, lai nodrošinātu kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pienācīgu darbību, un tātad tas var veicināt šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzētā mērķa, kas ir identificēts šī sprieduma 36. punktā, sasniegšanu.
40 Attiecībā uz dalībvalstīm ar šo tiesību normu piešķirto pilnvaru aizturēt pieteikuma iesniedzēju nepieciešamo raksturu ir jāuzsver, ka, ņemot vērā Hartas 6. pantā nostiprināto tiesību uz brīvību nozīmi un aizskāruma, ko šāds aizturēšanas pasākums rada attiecībā uz šīm tiesībām, smagumu, šo tiesību izmantošanas ierobežojumi ir jāpiemēro tikai, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā ziņā gan no Direktīvas 2013/33 8. panta formulējuma un konteksta, gan arī no tā izstrādāšanas vēstures izriet, ka šo pilnvaru [izmantošana] ir iespējama, ievērojot nosacījumu kopumu, kuru mērķis ir strikti norobežot šāda pasākuma izmantošanu.
42 Pirmkārt, Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmajā daļā ir izsmeļoši uzskaitīti dažādi pamati, kas ļauj attaisnot aizturēšanu, un katrs no šiem pamatiem atbilst īpašai vajadzībai un tātad tam ir autonoms raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 59. punkts). Šajā ziņā no minētās direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka pieteikuma iesniedzējam šāds pasākums var tikt piemērots tikai tad, ja viņš, neraugoties uz savu sadarbības pienākumu, nav paziņojis savu identitāti vai savu valstspiederību vai sniedzis identitāti apliecinošus dokumentus, kas varētu to apstiprināt. Līdzīgi no šī 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izriet, ka pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai tad, ja noteiktus apstākļus, ar kuriem ir pamatots viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, “nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība”.
43 Turklāt Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja direktīvas noteikumos dalībvalstīm ir paredzēta novērtējuma brīvība, lai noteiktu transponēšanas pasākumus, kas būtu pielāgoti dažādām iespējamajām situācijām, tām, īstenojot šos pasākumus, ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības saskanīgi ar attiecīgo direktīvu, bet arī jānodrošina, lai tās pamatotos uz tādu šīs direktīvas interpretāciju, kas būtu pretrunā pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka citos Direktīvas 2013/33 8. panta punktos ir noteikti nopietni ierobežojumi dalībvalstīm piešķirtajām pilnvarām veikt aizturēšanu. Tā no šīs 8. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis nedrīkst aizturēt personu tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Turklāt minētās direktīvas 8. panta 2. punktā ir prasīts, ka aizturēšana var tikt noteikta tikai vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot. Šīs pašas direktīvas 8. panta 4. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāra reģistrēšanās attiecīgās iestādēs, finansiālas garantijas iemaksa vai pienākums uzturēties norādītā vietā (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 61. punkts).
45 Līdzīgi Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami šīs direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētie pamati. Turklāt saskaņā ar 9. panta 2.–5. punktu saistībā ar aizturēšanas rīkojumu ir jābūt ievērotām būtiskām procesuālajām un juridiskajām garantijām. Tādējādi saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 2. un 4. punktu šajā rīkojumā rakstveidā ir jābūt norādītiem faktiskajiem un juridiskajiem iemesliem, kas ir tā pamatā, un pieteikuma iesniedzējam viņam saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņam saprotamu, ir jānorāda noteikta informācija. Runājot par šīs Direktīvas 2013/33 9. panta 3. un 5. punktu, tajos ir precizēta aizturēšanas tiesiskuma pārbaudes tiesā kārtība, kas ir jāievieš dalībvalstīm (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 62. punkts).
46 Treškārt, Tiesa arī ir konstatējusi, ka 8. panta 3. punkta pirmās daļas a)–c) apakšpunktā paredzētie aizturēšanas pamati ir balstīti uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 16. aprīļa ieteikumu par patvēruma meklētāju aizturēšanas pasākumiem, kā arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (HCR) 1999. gada 26. februāra pamatnostādnēm par piemērojamiem kritērijiem un standartiem saistībā ar patvēruma meklētāju aizturēšanu; no šīm pamatnostādnēm, to 2012. gadā pieņemtajā redakcijā, izriet, ka, pirmkārt, aizturēšana ir izņēmuma pasākums un, otrkārt, aizturēšana ir jāizmanto tikai kā pēdējais līdzeklis, ja ir ticis konstatēts, ka tā ir nepieciešama, saprātīga un samērīga ar leģitīmu mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 63. punkts).
47 Ar Hartas 6. pantu piešķirto tiesību izmantošanas ierobežojumi, kas ir tikuši paredzēti šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā, arī nav nesamērīgi attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētā 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts ir balstīti uz līdzsvaru starp izvirzīto vispārējo interešu mērķi, proti, kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pienācīgu darbību, kas ļautu piešķirt starptautisko aizsardzību pieteikumu iesniedzējiem, kuriem tāda aizsardzība patiešām ir vajadzīga, un noraidīt to personu pieteikumus, kuri neatbilst tās nosacījumiem, no vienas puses, un tiesību uz brīvību aizskārumu, ko rada aizturēšanas pasākums, no otras puses.
48 Lai gan kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pienācīga darbība faktiski prasa, lai kompetento valsts iestāžu rīcībā būtu uzticama informācija attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja identitāti vai valstspiederību un apstākļiem, ar kuriem ir pamatots tā pieteikums, minētais noteikums nevar būt attaisnojums tam, ka par aizturēšanas pasākumiem tiek lemts, šīm valsts iestādēm iepriekš neveicot pārbaudi, kuras pamatā ir katras lietas individuāls izvērtējums, vai šie pasākumi ir samērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem. Šādai pārbaudei ir nepieciešams pārliecināties, ka ir izpildīti visi šī sprieduma 44.–46. punktā minētie nosacījumi, tostarp tas, ka katrā atsevišķā gadījumā aizturēšanas piemērošana tiek izmantota tikai kā pēdējais līdzeklis.
49 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu, ir ievērojis pienācīgu līdzsvaru starp, pirmkārt, pieteikuma iesniedzēja tiesībām uz brīvību un, otrkārt, prasībām saistībā ar viņa identitātes vai valstspiederības noteikšanu, vai arī to apstākļu noteikšanu, kuri ir pamatā viņa pieteikumam, kā to prasa kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pienācīga darbība.
50 Visbeidzot ir jāatgādina, ka, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tiesībām, kas ir ietvertas Hartā, un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, JZ, C‑294/16 PPU, EU:C:2016:610, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, interpretējot Hartas 6. pantu, ir jāņem vērā ECPAK 5. panta 1. punkts. Pieņemot Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu, Savienības likumdevējs nav pārkāpis ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētās aizsardzības līmeni.
51 Šajā lietā, lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta otrās teikuma daļas ietekmi uz minētā 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu, no šī lūguma tomēr neizriet nedz apstākļi, kas ļautu uzskatīt, ka šī ECPAK tiesību norma būtu piemērojama pamatlietas faktiem, ne tas, kādā mērā no ECT 2015. gada 22. septembra sprieduma lietā Nabil u.c. pret Ungāriju (CE:ECHR:2015:0922JUD006211612) izrietošā judikatūra varētu ietekmēt minētā 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta vērtējumu šajā lietā. Tieši pretēji, var uzskatīt, ka minētajā lūgumā iekļautā norāde, saskaņā ar kuru attiecībā uz prasītāju pamatlietā nav pieņemts lēmums par atgriešanu, izslēdz, ka pret viņu tiktu īstenota izraidīšanas vai izdošanas procedūra šīs otrās teikuma daļas izpratnē.
52 Kas attiecas uz ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta pirmajā teikuma daļā paredzēto garantiju, saskaņā ar kuru nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot, ja persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku neļaut šai personai nelikumīgi iebraukt valsts teritorijā, kā to ir interpretējusi ECT, ir jāatgādina, ka ar šo garantiju netiek liegts, ka pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu, var tikt veikti nepieciešami aizturēšanas pasākumi, ja vien šāds pasākums ir likumīgs un ir veikts ar nosacījumiem, kas atbilst mērķim aizsargāt privātpersonu pret patvaļu (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2008. gada 29. janvāris, Saadi pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2008:0129JUD001322903, 64.–74. punkts, kā arī 2015. gada 26. novembris, Mahamed Jama pret Maltu, CE:ECHR:2015:1126JUD001029013, 136.–140. punkts).
53 Kā izriet no apsvērumiem saistībā ar Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta spēkā esamības pārbaudi, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktu, pirmā minētā tiesību norma, kuras piemērojamība ir stingri ierobežota, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu, atbilst šīm prasībām.
54 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta pārbaudē nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt šīs tiesību normas spēkā esamību, ņemot vērā Hartas 6. pantu un 52. panta 1. un 3. punktu.
Par tiesāšanās izdevumiem
55 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 8. panta 3. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkta pārbaudē nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt šīs tiesību normas spēkā esamību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pantu un 52. panta 1. un 3. punktu.
[Paraksti]