Tiesas (otrā palāta) 2012. gada 1. marta spriedums (Landgericht Gießen (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) - kriminālprocess pret Baris Akyüz
(lieta C-467/10)
Direktīva 91/439/EEK un Direktīva 2006/126/EK - Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana - Dalībvalsts atteikums atzīt tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko personai, kura saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu nav fiziski un garīgi piemērota transportlīdzekļa vadīšanai, ir izdevusi cita dalībvalsts
Tiesvedības valoda - vācu
Iesniedzējtiesa
Landgericht Gießen
Lietas dalībnieks pamata procesā
Baris Akyüz
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Landgericht Gießen - Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/439/EEK par vadītāju apliecībām (OV L 237, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta un 8. panta 4. punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (OV L 403, 18. lpp.) 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta interpretācija - Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana - Dalībvalsts atteikums personai, kas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem neatbilst transportlīdzekļa drošas vadīšanas fiziskajiem un garīgajiem nosacījumiem, atzīt citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības derīgumu
Rezolutīvā daļa:
Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/439/EEK par vadītāju apliecībām 1. panta 2. punkta noteikumi, lasot tos kopsakarā ar 8. panta 2. un 4. punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties savā teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību, ja šīs apliecības turētājam šajā uzņemošajā dalībvalstī nav piemērots neviens no pasākumiem minētā Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta vai Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, bet viņam šajā pēdējā dalībvalstī ir tikusi atteikta pirmās vadītāja apliecības izdošana tāpēc, ka viņš saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu neatbilst fiziskās un garīgās piemērotības nosacījumiem pilnīgi drošai mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai;
minētās tiesību normas, lasot tās kopsakarā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā nav tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties tās teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību gadījumā, ja, pamatojoties uz izdevējas dalībvalsts neapstrīdamu informāciju, ir skaidrs, ka vadītāja apliecības turētājs šīs apliecības izdošanas brīdī neatbilst Direktīvas 91/439 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Direktīvas 2006/126 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam par pastāvīgo dzīvesvietu. Šajā ziņā pats apstāklis, ka izdevēja dalībvalsts šo informāciju uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir nodevusi nevis tieši, bet tikai netieši paziņojuma veidā, kuru ir sagatavojušas trešās personas, nevar padarīt neiespējamu to, ka šo informāciju varētu uzskatīt par izdevējas dalībvalsts informāciju, ja vien to ir sniegusi pēdējās minētās dalībvalsts iestāde.
Iesniedzējtiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai tādos apstākļos kā pamatlietā iegūtā informācija var tikt kvalificēta kā izdevējas dalībvalsts informācija, kā arī vajadzības gadījumā novērtēt minēto informāciju un, ņemot vērā visus tajā izskatāmās lietas apstākļus, noteikt, vai tā ir neapstrīdama informācija, kas apliecina, ka apliecības turētāja pastāvīgā dzīvesvieta viņa vadītāja apliecības iegūšanas brīdī nebija pēdējās minētās valsts teritorijā.
____________1 - OV C 328, 04.12.2010.