TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2017. gada 9. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Piemērojamība laikā un materiālā piemērojamība – Civillietas un komerclietas – Piespiedu izpildes procedūra ar mērķi piedzīt nesamaksātu parādu par publiskas autostāvvietas izmantošanu – Ietveršana – Jēdziens “tiesa” – Notārs, kas izsniedzis izpildrakstu, pamatojoties uz “publisku aktu”
Lieta C‑551/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Općinski sud u Puli‑Pola (Pulas pilsētas tiesa, Horvātija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 20. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 23. oktobrī, tiesvedībā
Pula Parking d.o.o.
pret
Sven Klaus Tederahn.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Prehala [A. Prechal], A. Ross [A. Rosas], K. Toadere [C. Toader] (referente) un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 14. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Pula Parking d.o.o. vārdā – M. Kuzmanović un S. L. Pacheco-Vinković, odvjetnici,
– S. K. Tederahn vārdā – E. Zadravec, odvjetnik,
– Horvātijas valdības vārdā – A. Metelko-Zgombić, pārstāve,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un M. Hellmann, pārstāvji,
– Šveices valdības vārdā – M. Schöll, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un S. Ječmenica, kā arī M. Wilderspin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 27. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts piespiedu izpildes procedūrā starp Pula Parking d.o.o. un Sven Klaus Tederahn saistībā ar prasību piedzīt nesamaksāto parādu par publiskas autostāvvietas izmantošanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 1215/2012 juridiskais pamats ir LESD 67. panta 4. punkts un 81. panta 2. punkta a), c) un e) apakšpunkts.
4 Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 3., 4., 10., 26. un 34. apsvērums ir formulēti šādi:
“(3) Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, inter alia veicinot tiesu iestāžu pieejamību, jo īpaši piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās. [..]
(4) Dažas atšķirības to valstu tiesību aktu starpā, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai nodrošinātu ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.
[..]
(10) Šīs regulas darbības jomā būtu jāietver galvenie civiltiesiskie un komerciālie jautājumi, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus [..].
[..]
(26) Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti spriedumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno izpildāmības pasludināšanas atcelšanu, kas pirms izpildes jāveic uzrunātajā dalībvalstī. Tādējādi dalībvalsts tiesas pieņemts spriedums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī.
[..]
(34) Būtu jānodrošina nepārtrauktība starp [1968. gada 27. septembra] Konvenciju [par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.)], [Padomes 2000. gada 22. decembra] Regulu (EK) Nr. 44/2001 [par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.)] un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati nepārtrauktības vajadzība attiecas uz 1968. gada [27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās] un regulu, kas to aizstāj, interpretāciju Eiropas Savienības Tiesā.”
5 Regulas Nr. 1215/2012 I nodaļas nosaukums ir “Darbības joma un definīcijas”. Šajā nodaļā ir ietverts 1. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts:
“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”
6 Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu:
“Šajā regulā:
a) “spriedums” ir jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī lēmums par izmaksu vai izdevumu noteikšanu, ko pieņem tiesas ierēdnis.
[..]”
7 Minētās regulas 3. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Šajā regulā “tiesa” ietver šādas turpmāk minētas iestādes, ciktāl tām ir jurisdikcija lietās, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā:
a) Ungārijā – saīsinātās tiesāšanās procedūrās par atgādinājumiem veikt maksājumus (fizetési meghagyásos eljárás) – notārs (közjegyző);
b) Zviedrijā – saīsinātās tiesāšanās procedūrās par atgādinājumiem veikt maksājumus (betalningsföreläggande) un par palīdzību (handräckning) – izpildes iestāde (Kronofogdemyndigheten).”
8 Šīs pašas regulas 66. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šo regulu piemēro tikai tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti, un tiesu izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam.
2. Neatkarīgi no 80. panta Regulu (EK) Nr. 44/2001 turpina piemērot spriedumiem, kas pieņemti tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti, un tiesas izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti pirms 2015. gada 10. janvāra un kas ietilpst minētās regulas darbības jomā.”
Horvātijas tiesības
9 Ovršni zakon (Likums par piespiedu izpildi, Narodne novine, br. 112/12, 25/13 un 93/14) 31. pantā ir paredzēts:
“1) Saskaņā ar šo likumu publisks akts ir rēķins [..], izvilkums no grāmatvedības uzskaites dokumentiem, privāts legalizēts dokuments un jebkāds dokuments, kuru uzskata par oficiālu dokumentu saskaņā ar speciāliem noteikumiem. Procentu aprēķins arī tiek uzskatīts par rēķinu.
2) Publisks akts ir izpildes dokuments, ja tajā norādīta kreditora un parādnieka identitāte, kā arī finansiālo saistību priekšmets, raksturs, apjoms un saistību izpildes datums.
3) Papildus šā panta 2. punktā minētajai informācijai rēķinā, kas iesniegts fiziskai personai, kura neveic reģistrētu darbību, ir jānorāda parādniekam, ka izpildāmo finansiālo saistību neizpildes gadījumā kreditors var pieprasīt piespiedu izpildi, pamatojoties uz publisku aktu.
[..]”
10 Likuma par piespiedu izpildi 278. pantā ir noteikts, ka par lūgumiem veikt izpildi, pamatojoties uz publisku aktu, lemj notāri.
11 Saskaņā ar šī likuma 279. panta 1. un 3. punktu teritoriālā piekritība izpildes lietās ir notāram, kura birojs ir tajā noteiktajā teritorijā (reģionā), kur atrodas parādnieka, pret kuru vērš piedziņu, domicils vai juridiskā adrese. Atbilstoši šī paša likuma 38. pantam šī teritoriālā piekritība ir ekskluzīva. Ja lūgums veikt izpildi tiek iesniegts notāram, kuram nav teritoriālās piekritības, tiesai tas ir jānoraida.
12 Saskaņā ar minētā likuma 282. panta 3. punktu notārs, kuram ir iesniegti pieņemami, pamatoti un savlaicīgi iesniegti iebildumi par šī notāra izdoto izpildrakstu, nodod lietas materiālus kompetentajai tiesai, kura lemj par šiem iebildumiem saskaņā ar šī paša likuma 57. un 58. pantu.
13 Šī paša likuma 283. panta 1. punktā ir noteikts, ka notārs pēc pieprasījuma iesniedzēja lūguma izdara atzīmi par tā izdotā izpildraksta izpildāmību tikai tad, ja 8 dienu laikā pēc iebildumu iesniegšanai noteiktā termiņa beigām šādi iebildumi nav tikuši iesniegti.
14 Saskaņā ar Likuma par piespiedu izpildi 58. panta 3. punktu tiesas, kurai ir nodoti lietas materiāli saistībā ar izpildrakstu, kas bija iebildumu priekšmets, kompetencē ir atsaukt šo izpildrakstu, ciktāl tajā ir uzdots veikt izpildi, un atcelt veiktos pasākumus, un procedūra tiek turpināta atbilstoši noteikumiem, kas ir piemērojami iebildumu par maksājuma rīkojumu gadījumā.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 Pula Parking, kas ir Pulas pilsētai (Horvātija) piederoša sabiedrība, saskaņā ar šīs pilsētas mēra 2009. gada 16. decembra lēmumu, kurā grozījumi izdarīti 2015. gada 11. februārī, nodrošina šīs pilsētas maksas publisko autostāvvietu pārvaldību, uzraudzību, uzturēšanu un tīrīšanu, kā arī samaksas par šo autostāvvietu izmantošanu iekasēšanu un veic citas ar to saistītas darbības.
16 2010. gada 8. septembrī S. K. Tederahn, kura dzīvesvieta ir Vācijā, novietoja savu transportlīdzekli vienā no Pulas pilsētas maksas publiskajām autostāvvietām. Pula Parking izsniedza S. K. Tederahn autostāvvietas biļeti.
17 Saskaņā ar līgumu par autostāvvietas izmantošanu, kurš tika noslēgts, izsniedzot iepriekš minēto biļeti, S. K. Tederahn bija jāveic samaksa atbilstoši šai biļetei 8 dienu laikā no tās izsniegšanas brīža, bet pēc šī termiņa tiek aprēķināti nokavējuma procenti.
18 Tā kā S. K. Tederahn noteiktajā termiņā nesamaksāja maksājamās summas, Pula Parking 2015. gada 27. februārī notāram, kuram ir birojs Pulā, iesniedza lūgumu veikt piespiedu izpildi, pamatojoties uz “publisku aktu” atbilstoši Likuma par piespiedu izpildi 278. pantam.
19 Pula Parking izsniegtais “publiskais akts” bija apliecināts izvilkums no tās grāmatvedības uzskaites dokumentiem, saskaņā ar kuru, ņemot vērā 2010. gada 8. septembra rēķinu, 2010. gada 16. septembrī bija iestājies maksājuma termiņš 100 Horvātijas kunu (HRK) (aptuveni EUR 13) samaksai.
20 2015. gada 25. martā notārs, pamatojoties uz šo dokumentu. izdeva izpildrakstu.
21 Tā kā S. K. Tederahn 2015. gada 21. aprīlī iesniedza iebildumus par šo izpildrakstu, lieta atbilstoši Likuma par piespiedu izpildi 282. panta 3. punktam tika nodota Općinski sud u Puli‑Pola (Pulas tiesa, Horvātija).
22 Savos iebildumos S. K. Tederahn izvirzīja pamatu par notāra, kurš bija izdevis 2015. gada 25. marta izpildrakstu, materiālās un teritoriālās kompetences neesamību, pamatojoties uz to, ka viņam nebija kompetences izdot šādu izpildrakstu, pamatojoties uz “publisku aktu”, kas 2010. gadā ir izdots attiecībā uz Vācijas pilsoni vai kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoni.
23 Šādos apstākļos Općinski sud u Puli‑Pola (Pulas tiesa, Horvātija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai šajā lietā, ņemot vērā lietas dalībnieku attiecību juridisko raksturu, ir piemērojama Regula Nr. 1215/2012?
2) Vai Regula Nr. 1215/2012 attiecas arī uz Horvātijas Republikas notāru piekritību?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamību laikā
24 Ciktāl S. K. Tederahn ir izvirzījis iebildi par Regulas Nr. 1215/2012 nepiemērojamību laikā, jo līgums par autostāvvietas izmantošanu bija noslēgts pirms Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, proti, 2013. gada 1. jūlijā, ir jāatgādina, ka jaunas dalībvalsts pievienošanās akts galvenokārt ir balstīts uz vispārēju principu par Savienības tiesību normu tūlītēju un pilnīgu piemērošanu minētajai valstij un ka atkāpes ir pieļaujamas tikai tad, ja tās ir skaidri paredzētas pārejas noteikumos (spriedums, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 33. punkts).
25 Konkrētāk, saistībā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs regulas 66. panta 1. punktu tā ir piemērojama tikai tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sagatavoti vai reģistrēti, un tiesu izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam.
26 Šajā gadījumā, lai arī pamatlieta attiecas uz tāda nesamaksāta parāda par autostāvvietas izmantošanu piedziņu, kas ir maksājams atbilstoši līgumam, kurš ir noslēgts pirms Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, piespiedu izpildes procedūra tika uzsākta 2015. gada 27. februārī, pēc Regulas Nr. 1215/2012 spēkā stāšanās, pamatlieta iesniedzējtiesā tika ierosināta 2015. gada 21. aprīlī un tādējādi uz tādu prasību kā pamatlietā ir attiecināma minētās regulas piemērojamība laikā.
27 Kā savu secinājumu 33. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, parasti prasījumu piespiedu piedziņu īsteno atbilstoši procesuālajām tiesību normām, kuras ir spēkā izpildes darbības ierosināšanas brīdī, nevis procesuālajām tiesību normām, kas bija spēkā sākotnējā līguma noslēgšanas brīdī.
28 Šī sprieduma 26. punktā ietverto secinājumu apstiprina arī Tiesas judikatūra, kas pasludināta saistībā ar 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kuras nepārtrauktībai, kā tas izriet no Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 34. apsvēruma, ir jābūt nodrošinātai saistībā ar šīs regulas 66. panta 1. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru vienīgais vajadzīgais un pietiekamais nosacījums, lai minētās regulas sistēma būtu attiecināma uz lietām, kas saistītas ar tiesiskajām attiecībām, kuras radušās pirms tās spēkā stāšanās, ir tas, ka prasība ir tikusi celta pēc šī datuma (šajā ziņā skat. spriedumu, 1979. gada 13. novembris, Sanicentral, 25/79, EU:C:1979:255, 6. punkts).
Par pirmo jautājumu
29 Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piespiedu izpildes procedūra, ko vietējai pārvaldes iestādei piederoša sabiedrība ir uzsākusi pret citā dalībvalstī dzīvojošu fizisko personu, lai piedzītu nesamaksātu parādu par tādas publiskas autostāvvietas izmantošanu, kuras pārvaldīšanu minētā pārvaldes iestāde ir uzticējusi šai sabiedrībai, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
30 Pula Parking, Horvātijas un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija būtībā ir vienisprātis, ka pamatlietā pastāvošajām tiesiskajām attiecībām ir civiltiesisks raksturs Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.
31 Vispirms – ciktāl ar Regulu Nr. 1215/2012 šobrīd ir aizstāta Regula Nr. 44/2001, ir jāatgādina, ka Tiesas sniegtā interpretācija par šīs pēdējās minētās regulas noteikumiem attiecas arī uz Regulu Nr. 1215/2012, ja šo abu Savienības tiesību instrumentu noteikumi var tikt atzīti par ekvivalentiem (spriedums, 2016. gada 16. novembris, Schmidt, C‑417/15, EU:C:2016:881, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Šajā ziņā, kā izriet no Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta, kurā ir pārņemti Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta noteikumi, Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas joma attiecas uz “civillietām un komerclietām”.
33 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai pēc iespējas nodrošinātu to tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidību, kas dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izriet no šīs regulas, jēdziens “civillietas un komerclietas” nav jāinterpretē kā vienkārša atsauce uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām. Minētais jēdziens ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz minētās regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no visu valstu tiesību sistēmām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, Aannemingsbedrijf Aertssen un Aertssen Terrassements, C‑523/14, EU:C:2015:722, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tādēļ, lai noteiktu, vai lieta ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, ir jānoskaidro starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības, kā arī ir jāizvērtē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, Sapir u.c., C‑645/11, EU:C:2013:228, 34. punkts, kā arī 2013. gada 12. septembris, Sunico u.c., C‑49/12, EU:C:2013:545, 35. punkts).
35 Šajā gadījumā, kā savu secinājumu 49.–51. punktā ir norādījis arī ģenerāladvokāts, publiskas autostāvvietas pārvaldīšana un maksas par autostāvvietas izmantošanu iekasēšana ir vietējas nozīmes uzdevums, kura izpildi nodrošina Pulas pilsētai piederošais uzņēmums Pula Parking. Tomēr, lai arī Pula Parking pilnvaras šim uzņēmumam ir uzticētas ar valsts varas aktu, šķiet, ka nedz nesamaksātā parāda par autostāvvietas izmantošanu, kas ir līgumiska rakstura, noteikšana, nedz prasība par šī parāda piedziņu, kuras mērķis ir nodrošināt privāto interešu ievērošanu un kuru reglamentē vispārējie valsts tiesību noteikumi, kas ir piemērojami attiecībām starp privātpersonām, neprasa Pulas pilsētai vai Pula Parking īstenot valsts varas pilnvaras.
36 Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, – kas iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda –, ka Pula Parking pieprasītais parāds par autostāvvietas izmantošanu neietver sodu, kurš varētu tikt uzskatīts par tādu, kas izriet no Pula Parking īstenota valsts varas akta, un tam nav sodoša rakstura, bet tas tādējādi ir vienīgi atlīdzība par sniegto pakalpojumu.
37 Tāpat arī nešķiet, ka, izsniedzot ieinteresētajām personām biļeti par autostāvvietas izmantošanu, Pula Parking būtu pats sev izdevis izpildrakstu, atkāpjoties no vispārējiem noteikumiem, jo pēc šādas biļetes izsniegšanas Pula Parking – tāpat kā, piemēram, rēķina izrakstītājs – var tikai atsaukties uz publisku aktu, kas ļauj tam uzsākt procedūru atbilstoši Likuma par piespiedu izpildi noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Sunico u.c., C‑49/12, EU:C:2013:545, 39. punkts).
38 No tā izriet, ka starp Pula Parking un S. K. Tederahn pastāvošās tiesiskās attiecības principā ir kvalificējamas kā privāttiesību tiesiskās attiecības un tādēļ tās ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē.
39 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piespiedu izpildes procedūra, ko vietējai pārvaldes iestādei piederoša sabiedrība ir uzsākusi pret citā dalībvalstī dzīvojošu fizisko personu, lai piedzītu nesamaksātu parādu par tādas publiskas autostāvvietas izmantošanu, kuras pārvaldīšanu minētā pārvaldes iestāde ir uzticējusi šai sabiedrībai, kuram nav nekāda sodoša rakstura, bet kas ir vienīgi atlīdzība par sniegto pakalpojumu, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
Par otro jautājumu
40 Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka Horvātijā notāri, tiem darbojoties to kompetenču robežās, kas piespiedu izpildes procedūrās, pamatojoties uz “publisku aktu”, tiem ir noteiktas valsts tiesībās, ietilpst jēdzienā “tiesa” šīs regulas izpratnē.
41 Pula Parking un Horvātijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1215/2012 nolūkos jēdzienam “tiesa” ir piešķirama plaša nozīme, kas ļauj ietvert ne tikai tiesas šī jēdziena šaurā izpratnē, kuras veic tiesas funkciju, bet arī notārus. Eiropas Komisija, kā arī pārējās apsvērumus iesniegušās Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas, izņemot Šveices valdību, kura nav paudusi savu nostāju šajā jautājumā, uzskata, ka, nepastāvot šīs regulas grozījumiem, Horvātijā praktizējošie notāri nevar tikt pielīdzināti tiesai šīs regulas izpratnē saistībā ar izpildes procedūrām, kas tiek veiktas, pamatojoties uz “publisku aktu”.
42 Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, nepastāvot atsaucei uz dalībvalstu tiesībām, Regulas Nr. 1215/2012 noteikumi ir jāinterpretē autonomi, ņemot vērā šī Savienības tiesību instrumenta vispārējo sistēmu, mērķus un rašanās vēsturi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 vispārējo sistēmu ir jānorāda, ka šajā regulā vairākkārt ir ietverta atsauce uz jēdzieniem “tiesa”, “jurisdikcija” un “tiesvedība”, tomēr šie jēdzieni tajā nav definēti.
44 Tādējādi Regulas Nr. 1215/2012 nosaukumā ir atsauce uz “jurisdikciju” un tās 66. panta, kurā ir reglamentēta minētās regulas piemērojamība laikā, 1. punktā ir precizēts, ka šī regula ir piemērojama tikai “tiesvedībās”, kuras uzsāktas 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam.
45 Šīs regulas I nodaļas “Darbības joma un definīcijas” 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī regula ir piemērojama civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Minētās regulas 2. pantā jēdziens “spriedums” ir definēts kā jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma.
46 Šīs pašas regulas 3. pantā ir norādītas iestādes, kas, ciktāl tām ir jurisdikcija lietās, kuras ietilpst šīs regulas darbības jomā, tiek uzskatītas par tiesām, proti, Ungārijā – saīsinātās tiesāšanās procedūrās par atgādinājumiem veikt maksājumus – notārs, bet Zviedrijā – saīsinātās tiesāšanās procedūrās par atgādinājumiem veikt maksājumus un par palīdzību – izpildes iestāde. Tā kā šis pants attiecas konkrēti uz tajā minētajām iestādēm, uz Horvātijā praktizējošajiem notāriem tas nav attiecināms. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Regula Nr. 1215/2012 tika pieņemta 2012. gada 12. decembrī, pirms Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, un tam, ka Savienības acquis tehniskie pielāgojumi attiecās tikai uz Savienības tiesību aktiem, kas bija pieņemti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī pirms 2012. gada 1. jūlija.
47 Turklāt attiecībā uz notāru funkcijām Tiesa vairākkārtēji ir atzinusi būtisku atšķirību esamību starp tiesu varas funkcijām un notariālajām funkcijām (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Austrija, C‑53/08, EU:C:2011:338, 103. punkts; 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary, C‑32/14, EU:C:2015:637, 47. punkts, kā arī 2017. gada 1. februāris, Komisija/Ungārija, C‑392/15, EU:C:2017:73, 111. punkts).
48 Tāpat ir jākonstatē, ka – atšķirībā, piemēram, no Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.), kuras 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka minētās regulas izpratnē jēdziens “tiesa” aptver ne tikai tiesu iestādes, bet arī visas citas iestādes, kam ir kompetence šajā jomā un kas pilda tiesu funkcijas, un kas atbilst zināmiem šajā tiesību normā uzskaitītiem nosacījumiem, – Regulā Nr. 1215/2012 neviens tamlīdzīgs vispārīgs noteikums nav ietverts.
49 Līdz ar to, kā ir atgādināts šī sprieduma 42. punktā, šajā lietā jēdziens “tiesa” ir jāizvērtē, ņemot vērā Regulā Nr. 1215/2012, kuras interpretāciju šajā lietā ir lūgusi iesniedzējtiesa, izvirzītos mērķus.
50 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās regulas preambulas 4. apsvērumu ir būtiski vienādot jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās, lai nodrošinātu ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto nolēmumu atzīšanu un izpildi. Kā ir atgādināts šīs pašas regulas preambulas 26. apsvērumā, šo savstarpējas atzīšanas principu visupirms attaisno savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā.
51 No Tiesas judikatūras izriet, ka gan savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan arī savstarpējas atzīšanas principam Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām (spriedums, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Ar Regulu Nr. 1215/2012 izveidotajā sistēmā šie principi izpaužas tādējādi, ka dalībvalsts tiesu nolēmumi tiek apstrādāti un izpildīti tā, it kā tie būtu pieņemti dalībvalstī, kurā tiek lūgts veikt izpildi.
53 Ar Regulu Nr. 1215/2012, kuras juridiskais pamats ir LESD 67. panta 4. punkts, kura mērķis ir veicināt piekļuvi tiesai, tostarp ar tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa palīdzību, tādējādi sadarbības civillietās un komerclietās jomā ir iecerēts nostiprināt vienkāršotu un iedarbīgu sistēmu attiecībā uz kolīziju normām un tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi, kas ir sistēma, kura ir izveidota ar juridiskajiem instrumentiem, daļa no kuru nepārtrauktības ir šī regula, nolūkā atvieglot tiesu iestāžu sadarbību, lai veicinātu Savienībai noteiktā mērķa – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu dalībvalstu savstarpējo uzticību, kurai jāpastāv starp dalībvalstīm, – sasniegšanu (pēc analoģijas policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā skat. spriedumu, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 32. punkts).
54 Līdz ar to, ņemot vērā Regulā Nr. 1215/2012 izvirzītos mērķus, jēdziens “tiesa” šīs regulas izpratnē ir jāinterpretē, ievērojot nepieciešamību ļaut dalībvalstu valstu tiesām identificēt citu dalībvalstu tiesu pieņemtos nolēmumus un rīkoties ar šajā regulā paredzēto ātrumu, lai izpildītu šos nolēmumus. Savstarpējās uzticēšanās tiesvedībai Savienības dalībvalstīs principa ievērošana, kas ir minētās regulas piemērošanas pamatā, tostarp paredz, ka nolēmumiem, kuru izpilde tiek lūgta citā dalībvalstī, ir jābūt pieņemtiem tiesas procesā, kas sniedz neatkarības un objektivitātes garantijas, kā arī nodrošina sacīkstes principa ievērošanu.
55 Šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 1215/2012 pieņemšanas vēsture. Šajā ziņā priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(2010) 748 final) saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 pārstrādāto redakciju bija paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 I nodaļā “Darbības joma un definīcijas” iekļaut jēdziena “tiesa” definīciju, nosakot, ka šis jēdziens ietver “visas dalībvalsts nozīmētās iestādes, kurām ir jurisdikcija lietās, kas ietilpst [..] regulas piemērošanas jomā”. Tomēr Savienības likumdevējs šo pieeju neizvēlējās.
56 Šajā gadījumā, kā tiesas sēdē norādīja Horvātijas valdība, Horvātijā notāri ir daļa no publiskās notariālās sistēmas, kas ir nodalīta no tiesu sistēmas. Saskaņā ar Likuma par piespiedu izpildi noteikumiem Horvātijā notāriem ir kompetence, izdodot rīkojumu, lemt par lūgumiem sākt izpildes procedūru, pamatojoties uz publisku aktu. Tiklīdz rīkojums ir paziņots parādniekam, tas var celt iebildumus par to. Notārs, kuram ir iesniegti pieņemami, pamatoti un savlaicīgi iesniegti iebildumi par tā taisīto rīkojumu, nodod lietas materiālus kompetentajai tiesai, kurai iebildumu procedūras ietvaros ir jāpieņem nolēmums par iebildumiem.
57 No šiem noteikumiem izriet, ka izpildraksts, ko, pamatojoties uz “publisku aktu”, ir izdevis notārs, parādniekam tiek paziņots tikai pēc tā pieņemšanas, nenosūtot parādniekam lūgumu, kas attiecīgi ir bijis iesniegts notāram.
58 Lai arī ir tiesa, ka parādniekam ir iespēja iesniegt iebildumus par notāra izdoto izpildrakstu un ka šķiet, ka pilnvaras, kas notāram ir piešķirtas piespiedu izpildes procedūrā, kura tiek veikta, pamatojoties uz “publisku aktu”, notārs īsteno tiesas, kurai notāram ir jāpārsūta iespējamie iebildumi, kontrolē, tomēr pārbaude, ko notārs Horvātijā veic attiecībā uz lūgumu izsniegt izpildrakstu uz šāda pamata, nav inter partes.
59 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka Horvātijā notāri, tiem darbojoties to kompetenču robežās, kas piespiedu izpildes procedūrās, pamatojoties uz “publisku aktu”, tiem ir noteiktas valsts tiesībās, neietilpst jēdzienā “tiesa” minētās regulas izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piespiedu izpildes procedūra, ko vietējai pārvaldes iestādei piederoša sabiedrība ir uzsākusi pret citā dalībvalstī dzīvojošu fizisko personu, lai piedzītu nesamaksātu parādu, kuram nav nekāda sodoša rakstura, bet kas ir vienīgi atlīdzība par sniegto pakalpojumu, par tādas publiskas autostāvvietas izmantošanu, kuras pārvaldīšanu minētā pārvaldes iestāde ir uzticējusi šai sabiedrībai, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā;
2) Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka Horvātijā notāri, tiem darbojoties to kompetenču robežās, kas piespiedu izpildes procedūrās, pamatojoties uz “publisku aktu”, tiem ir noteiktas valsts tiesībās, neietilpst jēdzienā “tiesa” minētās regulas izpratnē.
[Paraksti]