TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 13. februārī (*)
Apelācija – Aizsargātas ģeogrāfiskas izcelsmes norādes – Regula (EK) Nr. 1234/2007 – Aizsargāto cilmes vietu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu vīnu saraksts – Datu bāze E‑Bacchus – Tokaj
Lieta C‑31/13 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2013. gada 22. janvārī iesniedza
Ungārija, ko pārstāv Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki –
Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Bottka un B. Schima, kā arī B. Eggers, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē
Slovākijas Republika, ko pārstāv B. Ricziová, pārstāve,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 6. novembrī tiesas sēdi,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Ungārija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑194/10 Ungārija/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja Ungārijas prasību atcelt aizsargātas ģeogrāfiskas izcelsmes norādes “Vinohradnícka oblast’ Tokaj” reģistrāciju, kas veikta 2010. gada 26. februārī (turpmāk tekstā – “strīdīgā reģistrācija”) un kas kopā ar izcelsmes valsti Slovākiju ir atrodama aizsargāto cilmes vietu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu vīnu elektroniskajā sarakstā (turpmāk tekstā – “datu bāze E‑Bacchus”).
Atbilstošās tiesību normas
Regula (EK) Nr. 1493/1999
2 Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1493/1999 par vīna tirgus kopīgo organizāciju (OV L 179, 1. lpp.) 54. pantā bija paredzēts:
“1. Noteiktos apvidos ražoti kvalitatīvie vīni nozīmē vīnus, kas atbilst šīs sadaļas un Kopienas noteikumiem un valsts noteikumiem, kuri pieņemti šajā sakarā.
[..]
4. Dalībvalstis nosūta Komisijai to noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstu, kurus tās atzinušas, norādot par katru no šiem noteiktos apvidos ražotiem kvalitatīvajiem vīniem sīku informāciju par valsts noteikumiem, kas reglamentē šādu noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu ražošanu un izgatavošanu.
5. Komisija publicē sarakstu Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša C sērijā.”
3 Šī regula tika atcelta ar Padomes 2008. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 479/2008 par vīna tirgus kopējo organizāciju, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1493/1999, (EK) Nr. 1782/2003, (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 3/2008 un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2392/86 un (EK) Nr. 1493/1999 (OV L 148, 1. lpp.).
Regulas (EK) Nr. 479/2008 un 1234/2007
4 Regulas Nr. 479/2008 preambulas 5. apsvērumā bija noteikts, ka “ir lietderīgi būtiski mainīt Kopienas režīmu, ko piemēro vīna nozarei”.
5 Šīs regulas preambulas 36. apsvēruma redakcija bija šāda:
“Juridiskās noteiktības labad jaunās pārbaudes procedūras nevajadzētu attiecināt uz pašreizējiem Kopienas cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Tomēr attiecīgajām dalībvalstīm jāsniedz Komisijai pamatinformācija un tiesību akti, saskaņā ar kuriem nosaukumi un norādes ir atzīti dalībvalsts līmenī, pretējā gadījumā tie zaudēs aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes statusu. Juridiskās noteiktības labad jāierobežo piemērošanas joma pašreizējo cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu dzēšanai.”
6 Saskaņā ar Regulas Nr. 479/2008 51. panta 1. punktu vīnu nosaukumi, kas ir aizsargāti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 51. un 54. pantu, automātiski tiek aizsargāti saskaņā ar Regulu Nr. 479/2008.
7 Regula Nr. 479/2008 tika atcelta ar Padomes 2009. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 491/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (OV L 154, 1. lpp.), no 2009. gada 1. augusta.
8 Regulas Nr. 491/2009 3. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka atsauces uz atcelto regulu, proti, Regulu Nr. 479/2008, ir jāsaprot kā atsauces uz Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (OV L 299, 1. lpp.), kas grozīta ar 2009. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1140/2009 (OV L 312, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1234/2007”), saskaņā ar minētās regulas XXII pielikumā atrodamo atbilstības tabulu.
9 Atbilstības tabulās ir minēts, ka Regulas Nr. 479/2008 51. pants atbilst Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantam.
10 Tādējādi Regulā Nr. 1234/2007, piemērojot Regulu Nr. 491/2009 no 2009. gada 1. augusta, tika iekļauta Regula Nr. 479/2008.
11 Regulas Nr. 1234/2007 118.i pantā ir paredzēts:
“Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, Komisija [..] pieņem lēmumu, vai piešķirt aizsardzību cilmes vietas nosaukumam vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kas atbilst šajā apakšiedaļā noteiktajiem nosacījumiem vai kopumā ir saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem, vai noraidīt pieteikumu, ja minētie nosacījumi nav ievēroti.”
12 Regulas Nr. 1234/2007 118.n pantā ir noteikts:
“Komisija izveido un uztur vīnu aizsargāto cilmes vietu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu elektronisku un publiski pieejamu reģistru.”
13 Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta ar nosaukumu “Pašreizējie aizsargātie vīnu nosaukumi” redakcija ir šāda:
“1. Vīnu nosaukumi, kas ir aizsargāti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 51. un 54. pantu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 753/2002 (2002. gada 29. aprīlis), ar ko paredz konkrētus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1493/1999 piemērošanai attiecībā uz konkrētu vīna nozares produktu aprakstu, apzīmējumu, noformējumu un aizsardzību, 28. pantu, automātiski tiek aizsargāti saskaņā ar šo regulu. Komisija ieraksta tos reģistrā, kas paredzēts šīs regulas 118.n pantā.
2. Attiecībā uz 1. punktā minētajiem pašreizējiem aizsargātajiem vīnu nosaukumiem dalībvalstis nosūta Komisijai:
a) tehnisko dokumentāciju [..];
b) valsts apstiprinājumu lēmumus.
3. Vīnu nosaukumi, kuri minēti 1. punktā un par kuriem 2. punktā minētā informācija nebūs iesniegta līdz 2011. gada 31. decembrim, zaudēs aizsardzību saskaņā ar šo regulu. Komisija veic attiecīgo formālo pasākumu un svītro šos nosaukumus no 118.n pantā paredzētā reģistra.
4. Regulas 118.r pantu nepiemēro šā panta 1. punktā minētajiem pašreizējiem aizsargātajiem vīnu nosaukumiem.
[..] Komisija līdz 2014. gada 31. decembrim pēc savas ierosmes var pieņemt lēmumu anulēt aizsardzību 1. punktā minētajiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja tie neatbilst 118.b pantā noteiktajām prasībām.”
14 2009. gada 1. augustā saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.n pantu ar datu bāzi E‑Bacchus tika aizstāta noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu saraksta publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šajā datu bāzē ir aizsargātās cilmes vietas un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vīniem no dalībvalstīm atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007, kā arī aizsargātās cilmes vietas un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vīniem no trešajām valstīm, kas aizsargātas, pamatojoties uz divpusējiem nolīgumiem starp Eiropas Savienību un šīm trešajām valstīm.
15 Komisijas 2009. gada 14. jūlija Regulas (EK) Nr. 607/2009, ar ko paredz konkrētus sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 479/2008 piemērošanai attiecībā uz aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, tradicionālajiem apzīmējumiem, konkrētu vīna nozares produktu marķēšanu un noformēšanu (OV L 193, 60. lpp.), 71. panta 2. punktā ir minēts:
“Visus lēmumus par attiecīgā cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes anulēšanu atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 479/2008 51. panta 4. punktam Komisija pieņem, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem dokumentiem saskaņā ar iepriekš minētās regulas 51. panta 2. punktu.”
16 Regulas Nr. 607/2009 73. panta ar nosaukumu “Pārejas posma kvotas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Regulas (EK) Nr. 479/2008 51. panta 1. punktā paredzēto procedūru attiecina uz vīna nosaukumiem, kurus dalībvalstis līdz 2009. gada 1. augustam atzinušas par cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un kurus Komisija nav publicējusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 54. panta 5. punktu vai Regulas (EK) Nr. 753/2002 28. pantu.
2. Regulas (EK) Nr. 479/2008 51. panta 1. punktā paredzēto procedūru attiecina uz grozījumiem produkta specifikācijā attiecībā uz aizsargātiem vīnu nosaukumiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 479/2008 51. panta 1. punktu vai vīnu nosaukumiem, kas nav aizsargāti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 479/2008 51. panta 1. punktu, kas iesniegti dalībvalstij ne vēlāk kā līdz 2009. gada 1. augustam ar noteikumu, ka dalībvalsts ir pieņēmusi apstiprinājuma lēmumu un nosūtījusi Komisijai tehniskos dokumentus, ko paredz Regulas (EK) Nr. 479/2008 35. panta 1. punkts, ne vēlāk kā līdz 2011. gada 31. decembrim.”
Tiesvedības priekšvēsture
17 Noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstos, ko Eiropas Komisija publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2006. gada 17. februārī (OV C 41, 1. lpp.) un 2007. gada 10. maijā (OV C 106, 1. lpp.) saskaņā ar Regulas Nr. 1493/1999 54. panta 5. punktu, bija aizsargātā cilmes vieta “Vinohradnícka oblasť Tokaj”, lai apzīmētu vīnu ar izcelsmi no Tokajas reģiona Slovākijā. Minēto aizsargāto cilmes vietu Komisija bija iekļāvusi, pamatojoties uz Slovākijas iestāžu iesniegto informāciju, saskaņā ar kuru šī aizsargātā cilmes vieta bija atrodama 2005. gada 17. marta Likuma Nr. 182/2005 par vīnkopību un vīnu 8. un 34. pantā (Zákon o vinohradníctve a vinárstve, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 182/2005”).
18 Savukārt pēdējā noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstā, kas publicēts 2009. gada 31. jūlijā (OV C 187, 1. lpp.) pirms datu bāzes E‑Bacchus ieviešanas, atšķirībā no iepriekšējiem sarakstiem bija minēta aizsargātā cilmes vieta “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” un atsauce uz Slovākijas Lauksamniecības ministrijas 2005. gada 13. maija Dekrētu Nr. 237/2005, kurā precizēti īpaši noteikumi par stādīšanas tiesību piešķiršanu un citu Likuma Nr. 182/2005 normu īstenošanu (Vyhláška Ministerstva pôdohospodárstva Slovenskej republiky, ktorou sa ustanovujú podrobnosti o podmienkach udeľovania výsadbových práv a ktorou sa vykonávajú niektoré ďalšie ustanovenia zákona č. 182/2005 Z. z. o vinohradníctve a vinárstve, turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 237/2005”). Šie grozījumi tika veikti uz Slovākijas valdības pieprasījuma pamata.
19 2009. gada 1. augustā aizsargātā cilmes vieta “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” tika iekļauta datu bāzē E‑Bacchus.
20 2009. gada 30. novembrī Slovākijas iestādes Komisijai adresēja vēstuli, ar kuru tās Komisijai pieprasīja šajā datu bāzē aizstāt aizsargāto cilmes vietu “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” ar aizsargāto cilmes vietu “Vinohradnícka oblasť Tokaj”, proti, aizsargātu cilmes vietu “Tokaj”. Prasības pamatošanai tās norādīja, ka šie apzīmējumi esot bijusi tie, kas faktiski bija atrodami to valsts tiesību normās, kuras bija spēkā 2009. gada 1. augustā, proti, Likumā Nr. 182/2005 un Dekrētā Nr. 237/2005.
21 Vēstulē, kas Slovākijas iestādēm adresēta 2010. gada 18. februārī, Komisija konstatēja, ka šajās tiesību normās bija atrodama tikai frāze “Vinohradnícka oblasť Tokaj”. Tādēļ tā noraidīja Slovākijas prasību par cilmes norādes “Tokaj” iekļaušanu minētajā datu bāzē. Tās skatījumā jēdziens “Tokaj” valsts tiesību normās esot atrodams nevis atsevišķi, bet kā daļa no vairākām frāzēm – kā “Vinohradnícka oblasť Tokaj”, “Akostné vino pochádzajúce z vinohradníckej oblasti Tokaj” vai “Tokajské vino”.
22 2010. gada 26. februārī, ievērojot citus Slovākijas iestāžu argumentus, kas minēti 2009. gada 30. novembrī vēstulē, Komisija, ņemdama vērā 2009. gada 1. augustā spēkā esošās Slovākijas tiesību normas, grozīja datu bāzē E‑Bacchus ietverto informāciju, lai to vārds vārdā saskaņotu ar aplūkojamām tiesību normām, un tādējādi tā veica strīdīgo reģistrēšanu.
23 2010. gada 5. martā Komisijai adresētajā vēstulē Ungārijas iestādes apstrīdēja šo reģistrēšanu. Tās norādīja, ka konkrētais cilmes apzīmējums esot “Tokajská vinohradnícka oblast’”, nevis “Vinohradnícka oblasť Tokaj”. Tās atsaucās uz jauno Slovākijas tiesisko regulējumu, proti, 2009. gada 30. jūnija Likumu Nr. 313/2009 par vīnkopību un vīnu (Zákon o vinohradníctve a vinárstve, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 313/2009”), kas stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī un kurā bija atrodama frāze “Tokajská vinohradnícka oblast’”.
24 2010. gada 27. aprīlī Slovākijas Parlaments pieņēma jaunu likumu, ar ko tika atcelts Likums Nr. 313/2009 un tika ieviesta aizsargāta cilmes vieta “Tokaj”. Šis jaunais likums stājās spēkā 2010. gada 1. jūnijā.
Tiesvedība Vispārējā Tiesā un pārsūdzētais spriedums
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 28. aprīlī, Ungārija cēla prasību par apstrīdētās reģistrācijas atcelšanu.
26 Ar 2010. gada 13. septembra rīkojumu Slovākijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
27 Tiesas sēdes laikā Vispārējā tiesā Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību, norādot, ka strīdīgā reģistrācija nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Balstīdamās uz 2010. gada 11. maija spriedumu lietā T‑237/08 Abadía Retuerta/ITSB (“CUVÉE PALOMAR”) (Krājums, II‑1583. lpp., 101. punkts), tā norādīja, ka aizsargātās cilmes vietas “Vinohradnícka oblast’ Tokaj” aizsardzības avots ir Slovākijas valsts tiesiskais regulējums un tādējādi strīdīgajai reģistrācijai neesot nekādu juridisku seku.
28 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja Ungārijas prasību kā nepieņemamu, pamatojot, ka strīdīgajai reģistrācijai neesot juridisku seku un tādējādi tā neesot apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Vispārējā tiesa tostarp balstījās uz jau aizsargātu vīnu nosaukumu automātisku aizsardzību saskaņā ar Regulu Nr. 1493/1999, kas ieviesta ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 1. punktu. Šai ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 21. punktā norādīja šādi:
“No jau aizsargātu vīnu nosaukumu automātiskas aizsardzības saskaņā ar Regulu Nr. 1493/1999, kas ieviesta ar Regulas Nr. 1234/2007 [..] 118.s panta 1. punktu, izriet, ka attiecībā uz minētajiem vīnu nosaukumiem nav nepieciešams tos reģistrēt E‑Bacchus datu bāzē, lai tie Savienības līmenī tiktu aizsargāti. Aplūkojamo vīnu nosaukumi esot aizsargāti “automātiski” saskaņā ar Regulu Nr. 1234/2007 [..], un šī aizsardzība nav atkarīga no tā, vai tie ir reģistrēti minētajā datu bāzē. Šī reģistrācija ir vien jau spēkā esošas aizsardzības pārejas no viena tiesiskā režīma uz otru sekas, un tā nav šīs aizsardzības priekšnosacījums. No tā izriet, ka, tā kā aizsargātā cilmes vieta “Vinohradnícka oblasť Tokaj’” ir daļa no jau aizsargātiem vīnu nosaukumiem saskaņā ar Regulu Nr. 1493/1999, tā reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus nav vajadzīga, lai aizsargātā cilmes vieta baudītu aizsardzību Savienības līmenī.”
29 It īpaši saistībā ar aizsardzību atbilstoši Regulai Nr. 1493/1999 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 23. punktā norādīja, ka “ar [minēto regulu] ieviestā vīnu nosaukumu aizsardzība Kopienu līmenī balstās uz tiem vīnu nosaukumiem, kādi tie ir noteikti dalībvalstu tiesību aktos, ievērojot minētās regulas atbilstošos noteikumus. Šī aizsardzība neizriet no atsevišķas Kopienu procedūras, ne arī pat no mehānisma, saskaņā ar kuru dalībvalstu atzītas ģeogrāfiskas norādes ir tikušas apstiprinātas saistošā Kopienu tiesību aktā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Abadía Retuerta/ITSB (“CUVÉE PALOMAR”), 97. punkts).”
30 Vispārējā tiesa tādējādi nosprieda, ka šo secinājumu neapšauba nedz kļūdaina aizsargātas cilmes vietas “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” publicēšana noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstā, kas publicēts 2009. gada 31. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ne arī Likuma Nr. 313/2009 pieņemšana.
31 Šai ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 26. punktā norādīja, ka kļūdaina publikācija Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā tās informatīvā rakstura dēļ “neapdraud aizsardzību, kas ar Regulu Nr. 1493/1999 piešķirta cilmes vietām, kuras tiek aizsargātas saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem, ieskaitot nosaukumu “Vinohradnícka oblasť Tokaj’”.
32 Otrkārt, Vispārējā tiesa šī sprieduma 28. punktā norādīja, ka Likums Nr. 313/2009, ar kuru atcelts Likums Nr. 182/2005 un Dekrēts Nr. 237/2005 un kurā noteikts, ka ar vīnkopību saistītā Slovākijas teritorijā ir daļa “Tokajská vinohradnícka oblasť”, stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī, lai gan attiecībā uz reģistrēšanu datu bāzē E‑Bacchus nozīme ir tikai tiesību aktiem, kas bija spēkā 2009. gada 1. augustā.
33 Tāpat pārsūdzētā sprieduma 29. un 30. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Ungārijas argumentu, saskaņā ar kuru esot jāpiemēro Regulas Nr. 607/2009 73. panta 2. punkts, jo šī tiesību norma nozīmējot produkta specifikācijas saistībā ar vīnu nosaukumiem esamību. Tā uzskatīja, ka Likumu Nr. 313/2009 nevar uzskatīt par grozījumu saistībā ar aplūkojamo apzīmējumu produkta specifikācijā, jo datumā, kad datu bāzē E‑Bacchus tika veikti grozījumi, proti, 2010. gada 26. februārī, Slovākijas Republika Komisijai nebija iesniegusi nekādu produkta specifikāciju saistībā ar apzīmējumu “Vinohradnícka oblasť Tokaj” vai “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’”.
34 Vispārējā tiesa arī noraidīja citus Ungārijas izvirzītos argumentus savas prasības atbalstam.
35 Tā saistībā, pirmkārt, ar argumentu, saskaņā ar kuru datu bāzes E‑Bacchus kā informācijas avota ieinteresētajām trešajām personām nozīme būtu jāuzskata par tādu, kas rada juridiskas sekas attiecībā pret šīm pēdējām minētām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. punktā norādīja, ka minētā informēšanas funkcija aprakstītajā veidā nemainot šo trešo personu situāciju, jo izdevība atsaukties uz valsts pasākumiem, ar kuriem Slovākijas Republika šādu aizsardzību ir radījusi, izriet no šo tiesību normu publicēšanas Slovākijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī, nevis no reģistrēšanas šajā datu bāzē.
36 Otrkārt, attiecībā uz Ungārijas argumentu, saskaņā ar kuru piešķirtā aizsardzība, reģistrējot datu bāzē E‑Bacchus, neesot automātiska un Komisijai esot jāpārbauda, vai ir izpildīti nosacījumi šīs aizsardzības iegūšanai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 34. un 35. punktā nosprieda, ka ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 4. punktu Komisijai līdz 2014. gada 31. decembrim ar zināmiem nosacījumiem ir ļauts atsaukt automātisko aizsardzību aizsargātajiem nosaukumiem atbilstoši Regulai Nr. 1493/1999, bet šādas pilnvaras drīkst īstenot tikai pēc tehniska rakstura dokumentācijas, kurā ir arī produkta specifikācija. Strīdīgās reģistrācijas datumā Slovākijas Republika Komisijai produkta specifikāciju netika iesniegusi. Šajā datumā Komisija tādējādi nav veikusi kontroli atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 4. punktam, un tai nav arī bijis šāda pienākuma.
37 Ciktāl Ungārija arī norādīja, ka labas pārvaldības princips Komisijai uzliekot par pienākumu pārbaudīt dalībvalstu iesniegto datu precizitāti, aktualitāti, autentiskumu un atbilstošo raksturu, Vispārējā tiesa norādīja, ka, nepastāvot vajadzībai izskatīt jautājumu par to, vai šāds pienākums pastāv, tas katrā ziņā kvalificētā veidā nemainītu trešo personu juridisko situāciju.
38 Vispārējā tiesa arī pārsūdzētā sprieduma 36. punktā noraidīja Ungārijas argumentu, saskaņā ar kuru datu bāzes E‑Bacchus saturs nosakot tehniskās dokumentācijas saturu, kas atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 2. un 3. punktam esot jāievieš vēlākais līdz 2011. gada 31. decembrim. Tā nosprieda, ka šīs dokumentācijas saturs saskaņā ar Kopienas tiesisko regulējumu esot atkarīgs no valsts tiesību normām, nevis no reģistrēšanas datu bāzē E‑Bacchus. Šī paša iemesla dēļ pārsūdzētā sprieduma 37. punktā tika noraidīts Ungārijas arguments, saskaņā ar kuru reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus nosakot obligātās norādes par Regulas Nr. 1234/2007 paredzēto produktu marķējumu un noformējumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
39 Ar savu apelācijas sūdzību Ungārija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– taisīt galīgu spriedumu pēc būtības saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Komisija Tiesai lūdz:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– pakārtoti noraidīt Ungārijas valdības prasību un
– piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
41 Slovākijas Republika lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
42 Savas apelācijas sūdzības atbalstam Ungārija būtībā izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir saistīts kļūdu, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, interpretējot jēdzienu “pārsūdzams tiesību akts” LESD 263. panta izpratnē. Izvirzīdama otro pamatu, Ungārija atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Trešais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumu.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
43 Ar savu pirmo pamatu Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, secinādama, ka strīdīgajai reģistrēšanai nav juridisku seku, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Sava pirmā pamata atbalstam Ungārija būtībā izvirza četrus argumentus.
44 Izvirzīdama savu pirmo argumentu – kāds tas izklāstīts tās apelācijas sūdzībās un tiesas sēdē – Ungārija cenšas pierādīt, ka Komisija, veikdama strīdīgo reģistrāciju, saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantu ir piešķīrusi aizsardzību vīna nosaukumam, kuru atbilstoši attiecīgajam Savienības tiesiskajam regulējumam nevarēja uzskatīt par tādu, kam valsts tiesībās 2009. gada 1. augustā bija piešķirta aizsardzība. Vīna nosaukuma reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus Ungārijas skatījumā apstiprina aizsardzības esamību saskaņā ar jauno Savienības tiesisko režīmu, kas ieviests ar regulu, ar ko Eiropas līmenī ir palielināta iepriekš tikai valsts līmenī esoša vīnu nosaukumu aizsardzība. Tādējādi reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus neesot vienīgi automātiska pāreja no viena vīnu nosaukumu aizsardzības tiesiskā režīma un citu, kā to nospriedusi Vispārējā tiesa.
45 Šajos apstākļos Ungārija secina, ka datu bāze E‑Bacchus nav uzskatāma vien par vienkāršu vīnu nosaukumu uzskaitījumu, kas sakrīt ar Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā publicēto noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstu, un ka tai nav juridisku seku. Tādējādi Vispārējās tiesas izdarītie secinājumi tās iepriekš minētajā spriedumā lietā Abadía Retuerta/ITSB (“CUVÉE PALOMAR”), saskaņā ar kuru minētajā C sērijā publicētie saraksti ir tikai informatīva rakstura, nekādi neesot attiecināmi uz datu bāzi E‑Bacchus.
46 Otrkārt, Ungārija uzskata, ka Komisijai, veicot reģistrāciju datu bāzē E‑Bacchus, bija jāveic minētajā sarakstā reģistrējamo vīnu nosaukumu pārbaude. Lai arī neesot piemērojams Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 4. punkts, Komisijai tomēr esot vajadzējis pārbaudīt, vai šos nosaukumus līdz 2009. gada 1. augustam ir “atzinušas dalībvalstis” kā cilmes vietas un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.
47 Treškārt, reģistrēšanas datu bāzē E‑Bacchus juridiskās sekas radot arī vēl citas sekas, tostarp produkta specifikācijas sagatavošanu, kas atspoguļo reģistrāciju datu bāzē E‑Bacchus, kas par esošajām norādēm ir jāiesniedz vēlākais līdz 2011. gada beigām, jo citādi attiecīgie nosaukumi no minētās datu bāzes tiek izdzēsti. Reģistrācijas šajā datu bāzē sekas esot arī marķēšanas jomā.
48 Ceturtkārt, Ungārija uzskata, ka, tā kā Komisijas uzdevums ir veikt aizsargāto cilmes vietu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistru un tai ir jāpiemēro labas pārvaldības, lojālas sadarbības un tiesiskās noteiktības princips, tai bija jāievēro Slovākijas Republikas pieņemtais Likums Nr. 313/2009.
49 Komisija uzskata, ka pirmais Ungārijas pamats ir balstīts uz kļūdainu piemērojamo tiesību aktu interpretāciju. Tā atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 1. punktu vīnu nosaukumi, kas ir aizsargāti saskaņā ar Regulas Nr. 1493/1999 51. un 54. pantu, automātiski tiek aizsargāti saskaņā ar Regulu Nr. 1234/2007, nepastāvot vajadzībai Komisijai šai ziņā pieņemt jebkādu lēmumu.
50 Šo nosaukumu aizsardzība arī izrietot no pašas regulas, nevis vēlākas reģistrēšanas datu bāzē E‑Bacchus. Tikai tā informatīvā rakstura dēļ – tāpat kā Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā publicētie saraksti – ar reģistrēšanu datu bāzē E‑Bacchus nekādi netiekot mainīta trešo personu juridiskā situācija, un Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šajā lietā piemērodama iepriekš minēto spriedumu lietā Abadía Retuerta/ITSB (“CUVÉE PALOMAR”). Juridisko seku neesamību apstiprinot arī tas, ka aizsardzība Savienības līmenī tiek piešķirta uz noteiktu laiku un tā beidzas, ja līdz 2011. gada beigām netiek iesniegta produkta specifikācija.
51 Komisija arī noraida Ungārijas argumentus, kas saistīti ar tās kontroles pilnvarām, un pastāv uz jau aizsargātu vīnu nosaukumu reģistrēšanas automātisko raksturu un uz procedūras neesamību Kopienu līmenī. Šajā ziņā tā uzsver, ka, piemērojot Regulas Nr. 607/2009 73. pantu, tai datu bāzē E‑Bacchus ir jāreģistrē visas jaunās cilmes vietas norādes vai ģeogrāfiskas izcelsmes norādes, ko līdz 2009. gada 1. augustam ir “atzinušas dalībvalstis”. Turklāt, tā kā Slovākijas Republika brīdī, kad notika strīdīgā reģistrācija, nebija Komisijai iesniegusi produkta specifikāciju, tā nekādas kontroles pilnvaras nav īstenojusi atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 4. punktam un tai tas arī nav bijis jādara.
52 Visbeidzot Komisija apstrīd Ungārijas argumentus, kas saistīti ar reģistrēšanas datu bāzē E‑Bacchus sekām produkta specifikācijas un marķēšanas kontekstā, norādot, ka ar šiem argumentiem Ungārija cenšas panākt to, lai Tiesa atkārtoti izskata pamatus, kas izvirzīti pirmajā instancē Vispārējā tiesā.
53 Slovākijas Republikas tāpat kā Komisija uzskata, ka pirmais pamats nav pamatots. Šajā ziņā tā norāda, ka esošo vīnu nosaukumu reģistrācijai datu bāzē E‑Bacchus neesot juridisku seku un tādējādi tā neesot apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Tā šī secinājuma apstiprinājumam min agrāko tiesisko regulējumu, ar kuru tās skatījumā Savienības līmenī jau tika nodrošināta vīnu nosaukumu aizsardzība.
Tiesas vērtējums
54 No pastāvīgās judikatūras, kura iedibināta dalībvalstu vai iestāžu celto prasību atcelt tiesību aktu ietvaros, izriet, ka apstrīdami akti LESD 263. panta nozīmē ir visi iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas (skat. tostarp 1994. gada 2. marta spriedumu lietā C‑316/91 Parlaments/Padome, Recueil, I‑625. lpp., 8. punkts; 2005. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10043. lpp., 32. punkts, kā arī 2011. gada 13. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑463/10 P un C‑475/10 P Deutsche Post un Vācija/Komisija, Krājums, I‑9639. lpp., 36. punkts).
55 Šī tiesību akta juridiskās sekas ir jāvērtē pēc objektīviem kritērijiem – kā tā saturs (skat. šajā ziņā 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C‑57/95 Francija/Komisija, Recueil, I‑1627. lpp., 9. punkts), attiecīgajā gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu (skat. tostarp šajā ziņā 1991. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑50/90 Sunzest/Komisija, Recueil, I‑2917. lpp., 13. punkts, un 2010. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑362/08 P Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, I‑669. lpp., 58. punkts), kā arī izdevējas iestādes pilnvaras (skat. šajā ziņā tostarp 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑301/03 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10217. lpp., 28. punkts).
56 Pirmkārt, runājot par strīdīgās reģistrēšanas saturu, ir skaidrs, ka Komisija 2010. gada 26. februārī veica izmaiņas datu bāzē E‑Bacchus ietvertajā informācijā, nomainot aizsargāto cilmes vietas norādi “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” ar “Vinohradnícka oblast’ Tokaj”, negrozot atsauci uz attiecīgo valsts likumu, proti, Dekrētu Nr. 237/2005, un atstājot kā atsauces datumu 2009. gada 1. augustu. Tā no strīdīgās reģistrācijas, kurā norādīts gan Slovākijas likums, gan atsauces datums, izriet, ka cilmes vietu norāžu aizsardzības pārejas sistēma – kāda tā ieviesta ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantu – ir balstīta uz vīnu nosaukumiem, kas atzīti valsts tiesību aktos minētajā datumā.
57 Otrkārt, runājot par kontekstu, kādā strīdīgā reģistrācija ir notikusi, no Regulas Nr. 479/2008 preambulas 36. apsvēruma izriet, ka pārejas sistēmas mērķis ir pasargāt pašreizējos Savienības cilmes vietu nosaukumus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes no jaunas pārbaudes procedūras piemērošanas, kā arī tiesiskās noteiktības labad ir jāierobežo iespējas to dzēšanai.
58 No tā izriet, ka Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantā paredzētā pārejas sistēma ir tikusi ieviesta, lai tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ saglabātu jau pirms 2009. gada 1. augusta iekšējās tiesībās un tādējādi arī Savienības līmenī atbilstoši Regulai Nr. 1493/1999 aizsargātus vīnu nosaukumus. Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta redakcija apstiprina šo secinājumu, paredzot, ka šie vīnu nosaukumi “automātiski tiek aizsargāti saskaņā ar šo regulu”. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 21. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka esošo vīnu nosaukumu aizsardzība ir automātiska.
59 Treškārt, attiecībā uz pilnvarām, kas Komisijai bija, veicot strīdīgo reģistrāciju, ir tiesa, ka tā, lai gan ir esošo vīnu nosaukumu automātiska aizsardzība, var līdz 2014. gada 31. decembrim, pamatojoties uz Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 4. punkta otro daļu, nolemt vīnu nosaukumiem piešķirtu automātisku aizsardzību dzēst saskaņā ar minētā panta 1. punktu.
60 Katrā ziņā šajā lietā pārsūdzētais tiesību akts nav šāda dzēšana. Kā izriet no Regulas Nr. 607/2009 71. panta 2. punkta un kā to savā apelācijas sūdzībā ir atzinusi Ungārija, Komisija savas pilnvaras var īstenot tikai pēc tam, kad dalībvalstis ir iesniegušas tehnisko dokumentāciju, kurā ir produkta specifikācija un valsts iestāžu pieņemti apstiprinājuma lēmumi atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta 2. punktam.
61 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 34. punktā ir konstatējusi, ka Slovākijas Republika nebija Komisijai iesniegusi tehnisko dokumentāciju strīdīgās reģistrācijas brīdī, kas turklāt arī netika apstrīdēts šajā apelācijas tiesvedībā. Tādējādi Vispārējā tiesa pamatoti tajā pašā punktā ir konstatējusi, ka, pirms šie dokumenti Komisijai nav iesniegti, tai nebija nedz pienākuma, nedz arī atļaujas veikt to vīnu nosaukumu pārbaudi, kuri jau tiek aizsargāti saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantu.
62 Šo secinājumu nemaina tas, ka Komisija 2010. gada 26. februārī pēc Slovākijas valdības pieprasījuma grozīja ierakstu datu bāzē E‑Bacchus, aizsargāto cilmes vietas norādi “Tokajská/Tokajské/Tokajský vinohradnícka oblast’” aizstājot ar aizsargāto cilmes vietas norādi “Vinohradnícka oblast’ Tokaj”. Šis grozījums faktiski nebija pamatots ar Komisijas vērtējumu vai pārbaudi, bet gan ar Regulas Nr. 607/2009 73. panta 1. punktu, kurā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantu iedibināto automātisko aizsardzību paplašina līdz tiem vīnu nosaukumiem, kas faktiski ir aizsargāti ar 2009. gada 1. augusta valsts likumu un tādējādi atbilstoši Regulai Nr. 1493/1999 un kas nav bijuši ietverti noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstā, kurš publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.
63 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas veiktā reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus atbilstoši Regulas Nr. 607/2009 73. panta 1. punktam saistībā ar dalībvalstu atzītiem vīnu nosaukumiem, kurus dalībvalstis līdz 2009. gada 1. augustam ir atzinušas kā cilmes vietas nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un kurus Komisija nav publicējusi atbilstoši Regulas Nr. 1493/1999 54. panta 5. punktam, nekādi neietekmē automātisko aizsardzību, kas šiem vīnu nosaukumiem ir piešķirta Savienības līmenī. Komisijai nav ļauts nedz piešķirt, nedz pieņemt lēmumu par vīna nosaukumu, kas būtu jāreģistrē datu bāzē E‑Bacchus atbilstoši minētā 73. panta 1. punktam. Tādēļ nav jāizšķir starp sekām, ko rada reģistrēšana noteiktos apvidos ražotu kvalitatīvo vīnu sarakstos, kas publicēti Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, un sekām, ko rada reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus.
64 Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 21. un 23. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka netiek prasīts datu bāzē E‑Bacchus reģistrēt šos vīnu nosaukumus, kuri tiek aizsargāti Savienības līmenī, jo šie nosaukumi automātiski tiek aizsargāti atbilstoši grozītajai Regulai Nr. 1234/2007, un šī aizsardzība nav atkarīga no to reģistrēšanas minētajā datu bāzē.
65 Tā kā strīdīgā reģistrācija neatbilst šī sprieduma 54. punktā citētajā judikatūrā minētajām prasībām, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka šī reģistrēšana nav pārsūdzams tiesību akts.
66 Šo secinājumu neietekmē šī sprieduma 47. un 48. punktā minētie Ungārijas argumenti.
67 Šai ziņā ir jāuzsver, ka Ungārija gan juridiskās sekas marķēšanas un produkta specifikācijas satura kontekstā, gan arī Komisijas pienākumu ievērot Slovākijas valsts likumu uzskata tikai par nenovēršamām sekām, kas izriet no saistoša tiesību akta un kas būtu jāpiedēvē reģistrēšanai datu bāzē E‑Bacchus. Šie argumenti neapšauba Vispārējās tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 38. punktā, saskaņā ar kuru strīdīgā reģistrācija nerada juridiskas sekas, un tādējādi tiem atbilstoši pastāvīgai Tiesas judikatūrai nav nozīmes (skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1, Recueil, I‑5603. lpp., 26. un 29. punkts, un 2005. gada 18. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 148. punkts).
68 Šajos apstākļos, ņemot vērā visu iepriekš minēto, Ungārijas pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
69 Ar savu otro pamatu Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka jau aizsargātu nosaukumu reģistrēšana datu bāzē E‑Bacchus nav “pārsūdzams tiesību akts” LESD 263. panta izpratnē, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tai šīs reģistrēšanas esot bijis jāvērtē atšķirīgi salīdzinājumā ar jauniem reģistrācijas gadījumiem, kas Ungārijas skatījumā esot pamats celt prasību par tiesību akta atcelšanu atbilstoši LESD 263. pantam.
70 Ungārija uzsver, ka šī datu bāze veido vienotu reģistru. Tā rezultātā šī dalībvalsts atzīst par kļūdainu uzskatīt, ka tikai ar jauniem nosaukumiem saistīti reģistrēšanas gadījumi rada juridiskas sekas. Lai gan ir atšķirības starp diviem tiesiskiem regulējumiem, kuros regulēta vīnu nosaukumu aizsardzības piešķiršana, ieinteresētajām personām būtu jābūt spējīgām apstrīdēt jebkuru iestāžu izdotu tiesību aktu, ar kuriem vīnu nosaukumiem piešķirtā aizsardzība saskaņā ar iekšējām tiesībām ir pārtapusi par aizsardzību atbilstoši Savienības tiesībām.
71 Komisijas skatījumā šobrīd aizsargāti vīnu nosaukumi un jauni nosaukumi ir divas dažādas juridiskas un faktiskas situācijas un tādējādi tās nav salīdzināmas. Tiesas sēdes laikā Komisija arī norādīja, ka tā jaunajā režīmā saistībā ar Savienības vīnkopību pieņem galīgu lēmumu par aizsardzības piešķiršanu vīna nosaukumam.
72 Slovākijas Republika uzskata, ka atšķirības starp esošiem vīnu nosaukumiem un jauniem nosaukumiem to reģistrēšanas datu bāzē E‑Bacchus juridisko seku kontekstā ir pamatotas un nav pamats vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumam. Savukārt šādi tas būtu gadījumā, ja vienādi tiktu vērtēta esošu vīna nosaukumu un jaunu vīnu nosaukumu reģistrēšana, jo šādā pieņēmumā nebūtu ņemtas vērā objektīvas atšķirības starp šiem diviem gadījumiem.
Tiesas vērtējums
73 Vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem, prasa, lai salīdzināmās situācijās attieksme nebūtu dažāda un lai atšķirīgās situācijās attieksme nebūtu vienāda, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. jo īpaši 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑304/01 Spānija/Komisija, Krājums, I‑7655. lpp., 31. punkts, un 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑283/02 Itālija/Komisija, 79. punkts).
74 No Regulas Nr. 479/2008 preambulas 5. apsvēruma izriet, ka Savienības vīnkopības regulējums ar minētās regulas palīdzību ir ticis būtiski grozīts, lai sasniegtu tostarp ar vīna kvalitāti saistītus mērķus. Šī mērķa labad saskaņā ar jauno regulējumu ikviens pieteikums par vīna nosaukuma aizsardzību tiek padziļināti izvērtēts divos posmos, proti, valsts līmenī un pēc tam Savienības līmenī atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 118.e–118.i pantam, un šajā ziņā netiek atzīts nekāds automātiskums, jo Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 118.s pantu ir reālas pilnvaras pieņemt lēmumu vai nu piešķirt, vai atteikt cilmes vietas norādes vai ģeogrāfiskas izcelsmes norādes aizsardzību atkarībā no tā, vai ir vai nav izpildīti minētajā regulā izvirzītie nosacījumi.
75 Tā kā juridiskais konteksts un Komisijas pilnvaras saistībā ar reģistrēšanu datu bāzē E‑Bacchus divās vīna nosaukumu aizsardzības sistēmās, kuras ieviesis Savienības likumdevējs, nav salīdzināmas, tad nav nozīmes Ungārijas argumentam, kas saistīts ar Vispārējās tiesas pieļautu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
76 Otrais pamats tādējādi ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
77 A trešo pamatu Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa savā spriedumā nav norādījusi pamatojumu, jo tā nav devusi atbildi uz pirmās minētās argumentiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā un tiesas sēdē. Šim pamatam ir divas daļas.
78 Trešā pamata pirmajā daļā Ungārija pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā nav sniegusi atbildi uz pirmās minētās argumentu, saskaņā ar kuru, lai pierādītu dalībvalstī aizsargāta nosaukuma esamību Regulas Nr. 1234/2007 118.s panta izpratnē, noteicošais datums ir valsts tiesiskā regulējuma publicēšanas datums šīs dalībvalsts oficiālajā vēstnesī, nevis minētā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās datums. Faktiski pārsūdzētā sprieduma 28. punktā Vispārējā tiesa esot vien norādījusi, ka tam, ka Likums Nr. 313/2009 ir ticis pieņemts 2009. gada 30. jūnijā, nav nozīmes, jo tas nebija stājies spēkā 2009. gada 1. augustā, neminot iemeslus, kādēļ ir veikta izvēle par labu vienam, nevis otram datumam.
79 Trešā pamata otrajā daļā Ungārija norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. punktā nav pietiekami pamatojusi secinājumu, saskaņā ar kuru Likumu Nr. 313/2009 nevar interpretēt kā grozījumu, kas saistīts ar tehnisku dokumentāciju Regulas Nr. 607/2009 73. panta 2. punkta izpratnē. Tā Vispārējā tiesa neesot devusi atbildi uz Ungārijas argumentu, saskaņā ar kuru dalībvalstīs, kurās pirms jaunā Savienības regulējuma obligāti nav jāsagatavo tehniskā dokumentācija, grozījums likumā vai noteikumos par tehniskajā dokumentācijā ietveramo informāciju var būt grozījums Regulas Nr. 607/2009 73. panta 2. punkta izpratnē.
80 Komisija uzskata, ka trešais Ungārijas pamats visā tā kopumā attiecas uz pārsūdzētajā spriedumā ietverto lieko pamatojumu un tādējādi tas ir neefektīvs.
81 Slovākijas Republika norāda, ka trešā pamata pirmā daļa esot nepieņemama, jo argumentu, kas saistīts ar valsts tiesiskā regulējuma publicēšanas datumu, Ungārija netika minējusi Vispārējā tiesā, tā argumentus esot minējusi tikai saistībā ar valsts tiesiskā regulējuma pieņemšanas vai spēka stāšanās datumu. Katrā ziņā šī daļa esot nepamatota tieši tāpat kā minētā pamata otrā daļa, kura turklāt attiecas uz lieko pamatojumu.
Tiesas vērtējums
82 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi par Vispārējās tiesas lēmumā ietverto lieko pamatojumu nevar būt par iemeslu šā akta atcelšanai un tādēļ ir nepamatoti (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 148. punkts, kā arī 2006. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑171/05 P Piau/Komisija, 86. lpp.).
83 Šajā lietā Ungārija pati konstatē, ka Vispārējai tiesai nav bijis jāaplūko nedz jautājums par to, vai valsts tiesiskajam regulējumam, kas tiek prasīts reģistrēšanai datu bāzes E‑Bacchus, ir jābūt bijušam publicētam vai spēkā esošam, nedz arī jautājums par iespējamo Regulas Nr. 607/2009 73. panta 2. punkta piemērojamību, jo tā pārsūdzētā sprieduma 19. punktā nosprieda, ka strīdīgajai reģistrācijai pat nevar būt juridiskas sekas.
84 Tādējādi, tā kā trešā pamata divas daļas ir vērstas pret pārsūdzētajā spriedumā ietverto lieko pamatojumu, šis pamats ir jāatzīst kā kopumā neefektīvs.
85 Tā kā neviens no Ungārijas pamatiem nav pieņemams, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
87 Saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu, kas piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minēto 184. panta 1. punktu, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Ungārija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]