VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2012. gada 28. martā(*)

Valsts atbalsts – Lidsabiedrībai piešķirts aizdevums, kas varētu tikt ieskaitīts tās pašu kapitālā – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Lidsabiedrības aktīvu pārdošana – Lēmums, ar kuru iepriekšējas izskatīšanas posmā konstatēts, ka nepastāv valsts atbalsts – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesības celt prasību – Attiecīgais lietas dalībnieks – Pieņemamība – Nopietnas grūtības –Kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑123/09

Ryanair Ltd, Dublina (Īrija), ko pārstāv E. Vahida un I.‑G. Metaxas-Maragkidis, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn, D. Grespan un E. Righini, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri un P. Gentili, avvocati dello Stato,

un

Alitalia – Compagnia Aerea Italiana SpA, Fjumičīno [Fiumicino] (Itālija), ko pārstāv G. M. Roberti, G. Bellitti un I. Perego, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmumu 2009/155/EK par 300 miljonu euro aizdevumu, ko Itālija piešķīrusi sabiedrībai Alitalia C 26/08 (ex NN 31/08) (OV 2009, L 52, 3. lpp.), un prasību atcelt Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmumu C(2008) 6745, galīgā redakcija, par valsts atbalstu N 510/2008 – Itālija – Lidsabiedrības Alitalia aktīvu pārdošana.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents), tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] un K. O’Higinss [K. O’Higgins],

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 30. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Alitalia SpA ir gaisa pārvadājumu sabiedrība, kuras 49,9 % kapitāla pieder valstij.

2        2006. gada decembrī pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrisināt Alitalia finanšu situāciju un starptautisku alianšu meklējumiem Itālijas iestādes pieņēma lēmumu pārdot savu dalību Alitalia kapitālā. 2006. gada 29. decembrī Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija publicēja uzaicinājumu paust interesi. Tā kā iesniegtie priekšlikumi tika atsaukti, šī procedūra tomēr 2007. gada 18. jūlijā tika izbeigta bez rezultāta.

3        2007. gada septembrī Alitalia, lai noteiktu iespējamos Alitalia partnerus, iecēla kādu banku par savu finanšu padomdevēju. No iesniegto piedāvājumu klāsta Alitalia valde par vispiemērotāko uzskatīja Air France-KLM iesniegto priekšlikumu. Tomēr, nevienojusies ar arodorganizācijām, Air France-KLM 2008. gada 21. aprīlī savu piedāvājumu atsauca.

4        Kādā sanāksmē, kas notika 2008. gada 23. aprīlī, Itālijas iestādes informēja Eiropas Kopienu Komisiju, ka Itālijas Ministru padome ar decreto-legge n° 80 ir apstiprinājusi Misure urgenti per assicurare il pubblico servizio di trasporto aereo (Dekrētlikums Nr. 80 par steidzamiem pasākumiem gaisa pārvadājumu sabiedriskā pakalpojuma nodrošināšanai, 2008. gada 24. aprīļa GURI Nr. 97, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 80”), tajā pašā datumā Itālijas Republika Alitalia piešķīra EUR 300 miljonu aizdevumu.

A –  Administratīvais process

5        Tā kā Komisija pirms Itālijas Republikas EUR 300 miljonu aizdevuma piešķiršanas Alitalia nebija saņēmusi no Itālijas iestādēm nekādus paziņojumus, tā ar 2008. gada 24. aprīļa vēstuli un saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai, 11. panta 1. punktu lūdza Itālijas iestādes apstiprināt, ka pastāv šāds aizdevums, sniegt šajā ziņā visu informāciju, kas varētu tikt izmantota šāda pasākuma novērtēšanai, ņemot vērā EK līguma 87. un 88. pantu, kā arī apturēt minētā aizdevuma piešķiršanu un informēt Komisiju par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu šo pienākumu, saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu.

6        2008. gada 29. aprīlī prasītāja, Ryanair Ltd, iesniedza sūdzību Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punktu par valsts atbalstu Alitalia labā aizdevuma formā, ko tai piešķīrušas Itālijas iestādes.

7        Ar 2008. gada 20. maija vēstuli Komisija norādīja prasītājai, ka ar 2008. gada 24. aprīļa vēstuli tā ir pieprasījusi Itālijas iestādēm informāciju un veiks izmeklēšanu, pamatojoties uz šo informāciju, kā arī uz informāciju, kas iesniegta saistībā ar sūdzību.

8        Ar 2008. gada 30. maija vēstuli Itālijas iestādes informēja Komisiju par decreto-legge n° 93, Disposizioni urgenti per salvaguardare il potere di acquisto delle famiglie (Dekrētlikums Nr. 93 par steidzamiem pasākumiem, lai saglabātu mājsaimniecību pirktspēju, 2008. gada 28. maija GURI Nr. 124, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 93”), kurā bija paredzēta Alitalia iespēja iekļaut aizdevuma summu pašu kapitālā. Tajā pašā datumā prasītāja iesniedza Komisijai jaunu sūdzību par EUR 300 miljonu aizdevuma, ko Itālijas iestādes piešķīrušas Alitalia, pārvēršanu pašu kapitālā.

9        2008. gada 3. jūnijā Itālijas iestādes ar Dekrētlikumu Nr. 97 Disposizioni urgenti in materia di monitoraggio e trasparenza dei meccanismi di allocazione della spesa pubblica, nonche’ in materia fiscale e di proroga di termini (Dekrētlikums Nr. 97 par steidzamiem noteikumiem publisko izdevumu piešķiršanas uzraudzības un pārskatāmības mehānismu jomā, kā arī nodokļu jomā un termiņu pagarināšanas jomā, 2008. gada 3. jūnija GURI Nr. 128, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 97”) vēlreiz mēģināja atrast vienu vai vairākus Alitalia pircējus. Runa bija par vienas vai vairāku sabiedrību izvēli, kam tiktu uzticēts ekskluzīvi trešo personu vārdā vai pašu vārdā reklamēt piedāvājumu iegādāties Alitalia kontroli. Saskaņā ar atbilstīgo izvēles procedūru Itālijas Ministru padome izvēlējās šim mērķim vienu banku.

B –  EKL 88. panta 2. punktā paredzētais lēmums uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru

10      Ar 2008. gada 12. jūnija vēstuli Komisija informēja Itālijas iestādes par savu 2008. gada 11. jūnija lēmumu uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu par pasākumiem saistībā ar EUR 300 miljonu aizdevumu, ko tās piešķīrušas Alitalia un kas ticis apstiprināts ar Dekrētlikumu Nr. 80, un iespēju tai ieskaitīt šī aizdevuma summu pašu kapitālā, kas paredzēta Dekrētlikumā Nr. 93. Tajā pašā datumā Komisija sniedza atbildi uz prasītājas otro sūdzību, informējot to par lēmuma uzsākt iepriekš minēto oficiālo izmeklēšanas procedūru pieņemšanu un aicinot to iesniegt apsvērumus.

11      2008. gada 18. augustā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par lēmumu uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru.

12      Pieņemot decreto-legge n° 134, Disposizioni urgenti in materia di ristrutturazione di grandi imprese in crisi (Dekrētlikums Nr. 134 par steidzamiem noteikumiem krīzē esošu lielu uzņēmumu pārstrukturizāciju, 2008. gada 28. augusta GURI Nr. 201, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 134”), tika veikti noteikti grozījumi ārkārtas administrācijas procedūrā īpaši lieliem uzņēmumiem, kas darbojas sabiedrisko pamatpakalpojumu jomā.

13      Atkāpjoties no decreto legislativo n° 270, Nuova disciplina dell’amministrazione straordinaria delle grandi imprese in stato di insolvenza, a norma dell’articolo 1 della legge 30 luglio 1998, n° 274 (Dekrētlikums Nr. 270 par jauno kārtību maksātnespējas situācijā esošu lielo uzņēmumu ārkārtas administrācijā saskaņā ar 1998. gada 30. jūlija likuma Nr. 274 1. pantu, 1999. gada 9. augusta GURI Nr. 185, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 270”), kas ir piemērojams grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Itālijā, tika nekavējoties atļauts ārkārtas administrāciju piemērot uzņēmumiem, kas darbojas sabiedrisko pamatpakalpojumu jomā, pirms tie tiktu atzīti par maksātnespējīgiem. Turklāt tika paredzēta šo uzņēmumu sanācijas iespēja, saskaņā ar sarunu procedūru tiesības uz to aktīviem nododot īpašumā pircējiem, kuri spēj garantēt pakalpojuma sniegšanu vidējā termiņā, intervences ātrumu, kā arī Itālijas tiesiskajā regulējumā un Itālijas Republikas ratificētajos līgumos paredzēto prasību ievērošanu. Šī iespēja tomēr tika papildināta ar pienākumu Itālijas Attīstības ministrijas ieceltam ekspertam pārbaudīt aktīvu pārdošanas cenas atbilstību tirgus cenai.

14      2008. gada 29. augustā Alitalia lūdza Tribunale di Roma (Romas Tiesa) konstatēt, ka tā vairs nespēj veikt maksājumus. Šajā pašā datumā ar Itālijas Ministru padomes dekrētu tai tika noteikta ārkārtas administrācija.

15      2008. gada 1. septembrī Compagnia Aerea Italiana SpA (turpmāk tekstā – “CAI”) iesniedza nodomprojekta piedāvājumu iegādāties atsevišķus sabiedrību grupas, pie kuras piederēja Alitalia (turpmāk tekstā – “Alitalia grupa”), aktīvus, kas pakārtots arodorganizāciju piekrišanai par agrāko šīs grupas personāla locekļu nodarbināšanu jaunos darba apstākļos.

16      Ar ministra 2008. gada 4. septembra dekrētu un saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 134 1. panta 4.c punktu kāda banka tika iecelta par neatkarīgu ekspertu, lai pārbaudītu aktīvu pārdošanas cenas atbilstību tirgus cenai. Šajā pašā datumā tika izveidota uzraudzības komiteja, kuras funkcijas tostarp bija sniegt savu piekrišanu ārkārtas komisāra ierosinātajai aktīvu īpašuma tiesību nodošanai.

17      2008. gada 14. septembrī CAI pēc neveiksmīgām sarunām ar arodorganizācijām atsauca savu pagaidu piedāvājumu.

18      2008. gada 15. septembrī ārkārtas administrācijas procedūra tika attiecināta uz visu Alitalia grupu.

19      2008. gada 22. septembrī ārkārtas komisārs izziņoja uzaicinājumu paust interesi pilnībā pārņemt Alitalia grupas aktīvus; nākamajā dienā tas tika publicēts valsts un starptautiskajā presē. Šajā uzaicinājumā paust interesi viņš norādīja savu nodomu veikt šo aktīvu pārdošanu atbilstoši sarunu procedūrai. Potenciālie pircēji tika aicināti pieteikties līdz 2008. gada 29. septembrim.

20      2008. gada 25. septembrī CAI atkārtoja savu nodomprojekta piedāvājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā 1. septembrī iesniegtajā piedāvājumā (skat. iepriekš 15. punktu), precizējot, ka šis piedāvājums ir spēkā līdz 2008. gada 15. oktobrim; šis termiņš vēlāk tika pagarināts līdz 2008. gada 31. oktobrim.

21      2008. gada 2. oktobrī prasītāja iesniedza Komisijai trešo sūdzību par Dekrētlikuma Nr. 134 pieņemšanu un citiem pasākumiem saistībā ar Alitalia grupas aktīvu pārdošanu.

22      Ar 2008. gada 14. oktobra vēstuli Itālijas iestādes paziņoja Komisijai par Alitalia grupas aktīvu pārdošanas procesu, lūdzot tai tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ apstiprināt, ka:

–        paziņojumā aprakstītā ārkārtas administrācijas procedūra nenozīmē valsts atbalsta piešķiršanu nodoto aktīvu pircējiem;

–        iespējamā atsevišķu Alitalia [grupas] aktīvu iegāde no trešo personu puses, pamatojoties uz jau izteiktu piedāvājumu, nerada ekonomisko pēctecību ar ārkārtas administrācijai nodoto uzņēmumu, lai Alitalia parāds, tostarp pienākums atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu, kas piešķirts Alitalia, pārietu pircējam.

23      Vienlaicīgi ar šo paziņojumu un papildus trešajai prasītājas sūdzībai (skat. iepriekš šī sprieduma 21. punktu) Komisija bija saņēmusi triju citu lidsabiedrību un Eiropas Zemo izmaksu lidsabiedrību asociācijas (ELFAA) iesniegtas sūdzības.

24      2008. gada 27. oktobrī Dekrētlikums Nr. 134 tika pārveidots par Likumu Nr. 166 Conversione in legge, con modificazioni, del decreto-legge 28 agosto 2008, n° 134, recante disposizioni urgenti in materia di ristrutturazione di grandi imprese in crisi (Likums Nr. 166 par Dekrētlikuma Nr. 134 pārveidošanu ar grozījumiem likumā, 2008. gada 27. oktobra GURI Nr. 252, 4. lpp.).

25      Ar 2008. gada 30. oktobra vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai papildsūdzību, norādot uz atsevišķiem pasākumiem, ko tā kvalificēja kā bažas radošus, proti, pašvaldības iekāpšanas nodevas paaugstināšanu par katru pasažieri, kurš izceļo no Itālijas lidostām, līdz EUR 3, lai, tāsprāt, Itālijas iestādēm finansētu atlaišanas pabalstu izmaksu bijušajiem Alitalia darbiniekiem, kā arī apgalvoto interešu konfliktu, ko atklājusi prese, starp atsevišķiem CAI akcionāriem un atsevišķiem neatkarīgā eksperta akcionāriem, kas esot vieni un tie paši.

26      2008. gada 31. oktobrī CAI ārkārtas komisāram iesniedza slēgtu piedāvājumu atsevišķu aktīvu, kas saistīti ar Alitalia pasažieru gaisa pārvadājumu darbību, pārpirkšanai. 2008. gada 3. novembrī Itālijas iestādes pārsūtīja šo piedāvājumu Komisijai.

C –  Apstrīdētie lēmumi

1.     Lēmums par Alitalia piešķirto aizdevumu

27      Ar 2008. gada 12. novembra lēmumu 2009/155/EK par 300 miljonu euro aizdevumu Nr. C 26/08 (ex NN 31/08), ko Itālija piešķīrusi sabiedrībai Alitalia (OV 2009, L 52, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), kas pieņemts pēc oficiālās izmeklēšanas procedūras saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu pabeigšanas, Komisija atzina, ka šis aizdevums, kura summa varēja tikt ieskaitīta Alitalia pašu kapitālā, ir bijis nelikumīgs valsts atbalsts un nav saderīgs ar kopējo tirgu, un lika to atgūt no tā saņēmēja. Viena šī lēmuma kopija tika nosūtīta prasītājai 2009. gada 14. janvārī, un tā to saņēma 2009. gada 20. janvārī.

28      Komisija vispirms norādīja, ka EUR 300 miljonu aizdevums, ko Itālijas iestādes piešķīrušas Alitalia, ir bijis tāds, kas tai devis ekonomisku priekšrocību, izmantojot valsts līdzekļus, kuru, ņemot vērā tās ārkārtīgi apgrūtināto finansiālo situāciju gan dienā, kad aizdevums ar Dekrētlikumu Nr. 80 tika piešķirts, gan Dekrētlikuma Nr. 93 pieņemšanas dienā, privāts ieguldītājs nepiešķirtu. Turklāt tā norādīja, ka piešķirtā procentu likme, Air France-KLM piedāvājuma gandrīz vienlaicīgā atsaukšana ar šī aizdevuma piešķiršanu, kā arī citu pārņemšanas perspektīvu neesamība un Alitalia privāto akcionāru finansiālā neiejaukšanās vienlaikus ar Itālijas iestāžu iejaukšanos nostiprina šo secinājumu. Komisija no tā secināja, ka šīs iestādes nav rīkojušās kā informēts akcionārs, kas īsteno vispārēju vai strukturālu nozares politiku un ņem vērā ieguldītā kapitāla ilgāka termiņa rentabilitātes perspektīvas salīdzinājumā ar parastā ieguldītāja perspektīvām.

29      Komisija secināja arī, ka aizdevums EUR 300 miljonu apmērā, ko Itālijas Republika piešķīrusi Alitalia, kura summa varēja tikt ieskaitīta tās pašu kapitālā, ir bijis nelikumīgs atbalsts, par ko iepriekš nebija paziņots, un nav saderīgs ar kopējo tirgu. Turklāt tā konstatēja, ka šis pasākums nav izrietējis ne no EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajām atkāpēm, ne no Komisijas vadlīnijās [pamatnostādnēs] par [EKL 87.] un [EKL 88.] panta un EEZ nolīguma 61. panta piemērošanu valsts atbalstam aviācijas nozarē (OV 1994, C 350, 5. lpp.), kuras papildinātas ar Kopienu vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.), paredzētajām atkāpēm.

30      Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka, lai gan Alitalia varētu uzskatīt par grūtībās nonākušu uzņēmumu, attiecīgais pasākums nevarēja tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, piemērojot Kopienas Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp.). Tādējādi Itālijas iestādēm bija jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu šo atbalstu no tā saņēmēja, proti, Alitalia.

31      Pirmā apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Aizdevums 300 miljonu euro apmērā, kas piešķirts sabiedrībai Alitalia un ko var ieskaitīt tās pašu kapitālā, un ko Itālija īstenojusi, pārkāpjot [EKL] 88. panta 3. punktu, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2. pants

1.      [Itālijas Republikai] ir pienākums panākt, lai saņēmējs tai atmaksā 1. pantā minēto atbalstu.

2.      Par atgūstamajām summām aprēķina procentus no datuma, kurā tās nodotas saņēmēja rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai.

[..]

3. pants

1.      Šā lēmuma 1. pantā minētā atbalsta atgūšana stājas spēkā uzreiz un ir veicama nekavējoties.

2.      [Itālijas Republika] nodrošina, ka šis lēmums tiek izpildīts četru mēnešu laikā pēc datuma, kad par to paziņots.

4. pants

1.      Divu mēnešu laikā pēc tam, kad par šo lēmumu paziņots, Itālija Komisijai nosūta šādu informāciju:

a)      kopējo summu (pamatsumma un procenti), kas jāatgūst no saņēmēja;

b)      sīku aprakstu par pasākumiem, kas jau veikti un paredzēti, lai izpildītu šo lēmumu;

c)      dokumentus, kas pierāda, ka saņēmējs ir brīdināts par atbalsta atmaksāšanu.

2.      [Itālijas Republika] pastāvīgi informē Komisiju par to, kā tiek īstenoti valsts pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu šo lēmumu, līdz 1. pantā minētā atbalsta pilnīgai atgūšanai. Tā pēc Komisijas pieprasījuma nekavējoties nosūta visu informāciju par jau veiktajiem un paredzētajiem pasākumiem šā lēmuma izpildei. Tā sniedz arī sīku informāciju par atbalsta un procentu summām, kas jau atgūtas no saņēmēja.

[..]”

2.     Lēmums par Alitalia aktīvu pārdošanu

32      Ar 2008. gada 12. novembra lēmumu C(2008) 6745, galīgā redakcija, par valsts atbalstu N 510/2008 – Itālija – Lidsabiedrības Alitalia aktīvu pārdošana (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), kas pieņemts, beidzoties iepriekšējās izskatīšanas posmam saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, Komisija atzina, ka paziņotais pasākums, kas grozīts ar saistībām, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes un kuras definētas šajā lēmumā, nav bijis valsts atbalsta piešķiršana pircējiem, ar nosacījumu, ka Itālijas Republika pilnībā ievēros šīs saistības, saskaņā ar kurām Alitalia grupa tiks pārdota atbilstoši tirgus cenai.

33      Pirmkārt, Komisija visupirms otrā apstrīdētā lēmuma 21.–43. punktā atgādināja par ārkārtas administrācijas procedūras, kādai pakļauta Alitalia grupa, tiesisko regulējumu, kā arī par tajā iesaistīto personu lomu. Tad šī lēmuma 44.–75. punktā tā analizēja aktīvu pārdošanas procedūru, ņemot vērā, pirmkārt, informāciju par dažādo pārdošanas posmu norisi un uzaicinājumu paust interesi (44.–52. punkts), otrkārt, saņemtos piedāvājumus Alitalia grupas aktīvu iegādei, it īpaši CAI iesniegto piedāvājumu (53.–69. punkts), treškārt, piedāvājumu izvērtēšanā izmantotos kritērijus, it īpaši saistības, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, galvenais no kuriem bija piedāvātās cenas atbilsme tirgus cenai (70.–72. punkts), un, ceturtkārt, cilvēkresursu aspektus (73. un 74. punkts). Turklāt Komisija pārbaudīja par Alitalia grupas aktīvu pārdošanas darījuma kontroli pilnvarotā uzdevumu un lomu. Pēdējais minētais Itālijas iestādēm bija jāieceļ, lai viņš rūpētos par to, ka pilnībā un reāli tiek piemērota to paziņotā procedūra un ka aktīvi tiek pārdoti par tirgus cenu saskaņā ar saistībām, kuras uzņēmusies Itālijas Republika. Šajā sakarā viņam bija jāsniedz Komisijai izsmeļoši ziņojumi (76.–89. punkts).

34      Otrkārt, otrā apstrīdētā lēmuma 92.–151. punktā Komisija veica aktīvu pārdošanas pasākuma novērtējumu. Tās novērtējums attiecās, pirmkārt, uz valsts atbalsta esamību par labu Alitalia grupas aktīvu pircējiem (92.–127. punkts) un, otrkārt, uz pretlikumīgā un nesaderīgā atbalsta atgūšanas pienākuma apiešanas risku (128.–151. punkts).

35      Sava novērtējuma pirmajā daļā Komisija apstiprināja, ka ārkārtas administrācijas procedūra nav novedusi pie atbalsta piešķiršanas par labu pircējiem. Otrā apstrīdētā lēmuma 104. punktā, pabeidzot atklātu, pārraugāmu un nediskriminējošu paziņotās procedūras izmeklēšanu, norādījusi, ka procedūra nav bijusi pietiekami pārraugāma, lai pati par sevi tiktu garantēta tirgus cena, tā tomēr šī lēmuma 117. punktā secināja, ka šāds process ir novedis pie pārdošanas par tirgus cenu, jo šī procedūra bija balstīta uz neatkarīgu personu veiktu neatkarīgu novērtējumu. Turklāt šī lēmuma 119., 122. un 126. punktā tā norādīja, ka šīs procedūras rezultātā Alitalia grupas aktīvu pircējiem netika uzdoti publiskās varas pienākumi, kuru dēļ varētu tikt apšaubīts pārdošanas par tirgus cenu mērķis, ne attiecībā uz cilvēkresursiem, ne gaisa transporta darbības īstenošanas nosacījumiem. Tādējādi šī paša lēmuma 127. punktā tā secināja, ka – ar nosacījumu, ka rūpīgi tiks piemērotas saistības, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, – paziņotajam pasākumam būtu jānoved pie Alitalia grupas aktīvu pārdošanas par tirgus cenu.

36      Sava novērtējuma otrajā daļā Komisija otrā apstrīdētā lēmuma 137. punktā secināja, ka, ņemot vērā aktīvu pārdošanas apmēru un potenciālo pircēju iesniegto piedāvājumu sadalījumu, ar Itālijas Republikas ieviesto procedūru nebija paredzēta ekonomiska pēctecība starp Alitalia un tās aktīvu pircējiem. Tomēr šī lēmuma 138. punktā tā uzskatīja, ka attiecībā uz CAI iesniegto piedāvājumu, ņemot vērā aktīvu, uz kuriem attiecas piedāvājums, apmēru, ekonomiskās pēctecības risks ir jāizskata rūpīgāk. Ņemot vērā šī lēmuma 140.–145. punktā norādīto, ka CAI un Alitalia akcionāri nav vieni un tie paši, CAI darbību atšķirīgo apmēru un to, ka tās apmēra ziņā ir ievērojami mazākas salīdzinājumā ar Alitalia darbībām, pašas CAI industriālo stratēģiju, kā arī nosacījumu, ka īpašuma tiesību nodošanai ir jānotiek par tirgus cenu, tā paša lēmuma 147. un 149. punktā tā secināja, ka starp Alitalia un CAI nepastāv ekonomiskā pēctecība. Tā rezultātā attiecīgā lēmuma 151.–156. punktā tā konstatēja, ka – ar nosacījumu, ka pilnībā tiks ievērotas saistības, kuras uzņēmusies Itālijas Republika un saskaņā ar kurām pārdošana jāveic par tirgus cenu, – paziņotās procedūras rezultātā netiek apiets nedz Itālijas Republikas atgūšanas pienākums saskaņā ar pirmo apstrīdēto lēmumu, nedz arī valsts atbalsts tiek piešķirts Alitalia pircējiem.

37      Tādējādi Komisija nolēma, ka paziņotais pasākums, kas grozīts ar saistībām, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, nav atbalsts, ja šīs saistības tiek pilnībā izpildītas.

 Tiesvedība

38      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas (kopš 2009. gada 1. decembra – Vispārējā tiesa) kancelejā iesniegts 2009. gada 28. martā, prasītāja cēla šo prasību.

39      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2009. gada 23. jūlijā un 7. augustā iesniegtajiem aktiem Itālijas Republika un Alitalia – Compagnia Aerea Italiana (turpmāk tekstā – “Alitalia‑CAI”) lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

40      Ar 2009. gada 16. septembra un 19. oktobra rīkojumu astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Itālijas Republikas un Alitalia‑CAI lūgumus iestāties lietā.

41      Ar 2010. gada 11. augusta aktu Alitalia‑CAI lūdza atļauju saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 35. panta 2. punkta c) apakšpunktu lietot itāļu valodu mutvārdu procesā; tas tai tika atļauts.

42      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

43      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un uzdot atsevišķus jautājumus lietas dalībniekiem.

44      Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tiesvedība saskaņā ar Reglamenta 77. panta a) punktu tika apturēta līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai lietā C‑83/09 P Komisija/Kronoply un Kronotex.

45      Ar 2011. gada 19. aprīļa aktu prasītāja saskaņā ar Reglamenta 49. un 64. pantu lūdza noteikt procesa organizatoriskos pasākumus, proti, izdot rīkojumu Komisijai uzrādīt dažus dokumentus.

46      Tā kā Tiesas spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, Krājums, I-4441. lpp.) tika pasludināts 2011. gada 24. maijā, tika atsākta tiesvedība šajā lietā. Vispārējā tiesa nolēma tiesas sēdē uzklausīt lietas dalībnieku apsvērumus par secinājumiem, kas izdarāmi no minētā sprieduma attiecībā uz šīs prasības pieņemamību.

47      Ar Vispārējās tiesas kancelejā attiecīgi 2011. gada 5. un 6. jūnijā iesniegtajiem aktiem Alitalia‑CAI un Komisija iesniedza apsvērumus par prasītājas lūgumu noteikt procesa organizatoriskos pasākumus.

48      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2011. gada 30. jūnija tiesas sēdē.

 Lietas dalībnieku prasījumi

49      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        daļēji atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to netiek noteikta atbalsta atgūšana no Alitalia tiesību un saistību pārņēmējiem un Itālijas Republikai tiek piešķirts papildtermiņš šī lēmuma īstenošanai;

–        atcelt otro apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

50      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

51      Alitalia‑CAI prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

52      Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu vai – pakārtoti – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

D –  Par lūgumu atcelt otro apstrīdēto lēmumu

1.     Par pieņemamību

53      Prasītāja apgalvo, ka tā ir ieinteresētā persona EKL 88. panta 2. punkta izpratnē un ka tā var celt prasību atcelt otro apstrīdēto lēmumu, jo, tā kā tā esot Alitalia un CAI konkurente, ar aizdevuma piešķiršanu Alitalia un tās aktīvu pāriešanu CAI ir tikušas skartas tās intereses. Tā turklāt norāda, ka ar savu prasību, ņemot vērā, ka otrā lēmuma atcelšanas rezultātā varētu tikt uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, tā cenšas saglabāt savas procesuālās tiesības. Tā visbeidzot apstiprina, ka ar šo lēmumu ticis būtiski ietekmēts tās stāvoklis tirgū.

54      Neceļot iebildumu par formālo nepieņemamību, Komisija, kuru atbalsta Alitalia‑CAI, norāda, ka prasība ir pieņemama tikai tiktāl, ciktāl prasītāja, to ceļot – ņemot vērā tās sūdzības iesniedzējas un “Alitalia [grupas] aktīvu pārdošanas procesā iesaistīto sabiedrību” konkurentes statusu –, cenšas nodrošināt savas procesuālās tiesības. Savukārt tā uzskata, ka – ciktāl prasītāja apstrīd otrā apstrīdētā lēmuma kā tāda pamatotību –, pat ja tiktu pieņemts, ka tā varētu tikt uzskatīta par “ieinteresēto pusi” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, ar to nepietiek, lai prasība tiktu atzīta par pieņemamu, ja vien netiek pierādīts, ka tai ir īpašs statuss tādējādi, ka ar atbalstu, par ko ir šis lēmums, ticis būtiski ietekmēts prasītājas stāvoklis tirgū, bet tas šajā gadījumā nav pierādīts.

55      Itālijas Republika uzskata, ka prasība ir nepieņemama pilnībā, jo prasītāja nav pierādījusi, ka otrais apstrīdētais lēmums tieši būtu ietekmējis tās konkurences stāvokli.

56      Vispirms ir jāatgādina, ka, lai arī saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu, kas ir piemērojami Vispārējai tiesai saskaņā ar šo statūtu 53. pantu, 40. panta ceturto daļu personas, kas iestājušās lietā, nav tiesīgas norādīt prasījumus, kas neatbilst atbalstītā lietas dalībnieka prasījumiem, absolūta šķēršļa tiesas procesam gadījumā tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda prasības pieņemamība saskaņā ar Reglamenta 113. pantu (šajā ziņā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 21.–24. punkts).

57      Atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai fiziska vai juridiska persona var vērsties tiesā par lēmumu, kas adresēts citai personai, tikai tad, ja šis lēmums šo personu skar tieši un individuāli.

58      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skartas individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑198/91 Cook/Komisija, Recueil, I‑2487. lpp., 20. punkts, un 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 14. punkts).

59      Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 4. pantā ir ieviests paziņoto atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai izveidot pirmo viedokli par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Šī posma beigās Komisija konstatē, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā minētais pasākums var neradīt šaubas attiecībā uz tā saderību ar kopējo tirgu vai – tieši otrādi – radīt (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 43. punkts).

60      Ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums – tiktāl, ciktāl tas ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, – nerada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu, tā saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu pieņem lēmumu necelt iebildumus (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 44. punkts).

61      Ja Komisija pieņem lēmumu necelt iebildumus, tā ne tikai atzīst pasākumu par saderīgu ar kopējo tirgu, bet arī netieši atsakās uzsākt EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 45. punkts).

62      Ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums rada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu, tai, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktu, ir jāpieņem lēmums par EKL 88. panta 2. punktā un minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzētās oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu šādā lēmumā attiecīgā dalībvalsts un ieinteresētās personas tiek aicinātas noteiktā laikā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi, iesniegt savus apsvērumus (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 46. punkts).

63      Lēmuma necelt iebildumus, kas pamatots ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai pastāv šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tā kā šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas, ir jāuzskata, ka jebkuru ieinteresēto personu šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē šāds lēmums skar tieši un individuāli. Proti, personas, uz kurām attiecas EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētās procesuālās garantijas, var panākt, ka tās tiek ievērotas, tikai tad, ja tām ir iespēja lēmumu necelt iebildumus apstrīdēt Savienības tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 47. punkts).

64      Tātad ieinteresētās personas īpašais statuss Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē, kas saistīts ar prasības konkrēto priekšmetu, ir pietiekams, lai saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu individualizētu prasītāju, kurš apstrīd lēmumu necelt iebildumus (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 48. punkts).

65      Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktu ieinteresētās personas ir tostarp visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, proti, it īpaši attiecīgā atbalsta saņēmēja konkurējošie uzņēmumi. Citiem vārdiem sakot, runa ir par nenoteiktu adresātu kopumu (skat. iepriekš šī sprieduma 46. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu necelt iebildumus, viņš galvenokārt apstrīd to, ka Komisijas lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar kopējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑319/07 P 3F/Komisija, Krājums, I‑5963. lpp., 35. punkts). Tieši otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas ir jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra (iepriekš šī sprieduma 46. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 59. punkts).

67      Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai prasītāja var celt prasību atcelt tiesību aktu par otro apstrīdēto lēmumu.

68      Šajā lietā ir jānorāda, ka otrais apstrīdētais lēmums ir iepriekšējās izskatīšanas beigu posmā pieņemts lēmums atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktam, ar kuru Komisija konstatēja, ka paziņotajam pasākumam nav piemērojams EKL 87. panta 1. punkts un tādējādi tas nav atbalsts. Ir arī jākonstatē, ka ar šo lēmumu Komisija netieši atteicās uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Tā saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 61.–64. un 66. punktā minēto judikatūru par lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu, un ar kuru Komisija nolēmusi necelt iebildumus, ir jāuzskata, ka visas ieinteresētas personas ir jāuzskata par tādām, kuras lēmums, ar ko iepriekšējas izskatīšanas posmā konstatēta atbalsta neesamība, skar tieši un individuāli. Pat ja, pamatojoties uz 4. panta 2. punktu, ticis pieņemts tāds pats lēmums, EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā noteiktās procesuālās garantijas var tikt izmantotas tikai tad, ja to saņēmējiem ir iespēja apstrīdēt lēmumu, ar kuru iepriekšējas izskatīšanas posmā konstatēta atbalsta neesamība. Turklāt attiecībā uz lēmumiem, kuru rezultātā netiek uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu nevar būt atkarīgas no juridiskā pamatojuma, balstoties uz kuru, tikuši pieņemti šie lēmumi.

69      Tādējādi ir jāpārbauda, vai prasītāja ir juridiski pienācīgi pierādījusi, ka šajā lietā tā ir ieinteresētā persona.

70      Šajā ziņā prasītāja norāda, ka tā darbojas 22 Itālijas lidostās un tās darbības pārklājas ar Alitalia‑CAI darbībām tādos 29 “iekšzemes un starptautiskos savienojumos” kā Roma‑Venēcija un Roma‑Madride. Turklāt tā norāda, ka, neraugoties uz to, ka tā nelido no tām pašām lidostām, tā piedāvā lidojumus no un uz tām pašām pilsētām kā Alitalia‑CAI. Turklāt tā apgalvo, ka tās kā Alitalia un CAI konkurentes intereses ietekmējot Alitalia grupas aktīvu pāreja uz CAI, jo attiecīgā pāreja esot ļāvusi CAI pārņemt Alitalia gaisa pasažieru pārvadājumu darbību ar ārkārtīgi labvēlīgiem nosacījumiem, izvairoties no Alitalia aiziešanas no tirgus.

71      Šādus faktorus Komisija nav apstrīdējusi, un tie juridiski pietiekami pierāda konkurences saikni ar Alitalia pasažieru gaisa pārvadājumiem Itālijas un starptautiskajā tirgū.

72      Turklāt personu, kas iestājušās lietā, arguments, ka, tā kā prasītāja ir zemo izmaksu (low-cost) lidsabiedrība, tai būtu grūti paredzēt, ka tā būtu vienīgā, kas pārņemtu tādas tradicionālas lidsabiedrības īstenotus savienojumus, kāda ir Alitalia, nevarot tikt apšaubīts fakts, ka puses ir konkurentes Itālijas un starptautiskajā pasažieru gaisa pārvadājumu tirgū. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pieņemamības pārbaudes mērķiem ir pietiekami konstatēt, ka prasītāja ir apstrīdēto valsts pasākumu saņēmējas konkurente tiktāl, ciktāl šie divi uzņēmumi tieši vai netieši sniedz regulārus pasažieru gaisa pārvadāšanas pakalpojumus no vai uz kādu no Itālijas lidostām, tai skaitā reģionālajām lidostām (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 10. maija spriedumu lietā T‑395/04 Air One/Komisija, Krājums, II‑1343. lpp., 38. punkts).

73      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītāja kā valsts atbalsta – ko saņem vai nu Alitalia, vai CAI, kā tā to apgalvo, – saņēmēja konkurējošs uzņēmums ir ieinteresētā persona, kuras intereses varētu skart šī atbalsta piešķiršana. Ar šo īpašo ieinteresētās personas pazīmi, kas saistīta ar prasības īpašo priekšmetu, kurš ir aprakstīts iepriekš šī sprieduma 68. punktā, pietiek, lai tā tiktu individualizēta saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 64. punktā minēto judikatūru. Tādējādi šī prasība, ciktāl tā ir vērsta pret otro apstrīdēto lēmumu, ir pieņemama, un nav jāpārbauda prasītājas argumenti par to, ka paziņotais pasākums būtiski ietekmē tās konkurences stāvokli.

2.     Vispārējās tiesas pārbaudes priekšmets

74      Attiecībā uz Vispārējai tiesai veicamās pārbaudes priekšmetu ir jāprecizē, ka prasītājs, kurš vēlas aizstāvēt tam no EKL 88. panta 2. punkta izrietošās procesuālās tiesības, var pamatoties uz jebkuru EKL 230. panta otrajā daļā minēto pamatojumu, ciktāl tie ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un galu galā uz to, lai Komisija sāktu EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Savukārt Vispārējā tiesa šajā Komisijas veiktās atbalsta pārbaudes stadijā nevar lemt par to, vai atbalsts pastāv un vai tas ir saderīgs ar kopējo tirgu (Vispārējās tiesas 2009. gada 10. februāra spriedums lietā T‑388/03 Deutsche Post un DHL International/Komisija, Krājums, II‑199. lpp., 66. punkts).

75      Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts atbalsta jēdzienam, kā tas ir definēts Līgumā, ir juridisks raksturs un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai principā ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai sarežģīto raksturu, veikt pilnīgu pārbaudi attiecībā uz jautājumu par to, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā (Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 111. punkts).

76      Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Komisija pēc pirmās pārbaudes saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktā paredzēto procedūru nevar gūt pārliecību, ka attiecīgais valsts pasākums vai nu nav “atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tas, lai gan ir atzīstams par atbalstu, tomēr ir saderīgs ar Līgumu, vai arī gadījumā, ja šī procedūra nav tai ļāvusi pārvarēt visas grūtības, ko rada attiecīgā pasākuma saderības novērtēšana, Komisijai ir pienākums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru “un tai šajā sakarā nav plašas rīcības brīvības”. Šo pienākumu turklāt tieši apstiprina arī Padomes Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkts un 13. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā (iepriekš šī sprieduma 75. punktā minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 113. punkts).

77      Šajā ziņā tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nopietnu grūtību jēdziens ir objektīvs. Tas, vai šādas grūtības pastāv, ir jānoskaidro, objektīvi ņemot vērā gan apstākļus, kādos apstrīdētais akts ticis pieņemts, gan akta saturu, salīdzinot lēmuma pamatojumu ar Komisijas rīcībā esošo informāciju brīdī, kad tā pieņēmusi lēmumu par apstrīdētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu (Vispārējās tiesas 2001. gada 15. marta spriedums lietā T‑73/98 Prayon‑Rupel/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 47. punkts; šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑49/93 SIDE/Komisija, Recueil, II‑2501. lpp., 60. punkts). Prasītājam ir pienākums pierādīt, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības, un šo pierādīšanas pienākumu var izpildīt, pamatojoties uz savstarpēji nepretrunīgu pierādījumu kopumu par, pirmkārt, iepriekšējās izskatīšanas procedūras apstākļiem un ilgumu un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma saturu (Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta spriedums lietā T‑36/06 Bundesverband deutscher Banken/Komisija, Krājums, II-537. lpp., 127. punkts).

78      Lai gan Komisijai, konstatējot tādas grūtības, nav diskrecionāras varas attiecībā uz lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, tai tomēr ir zināma rīcības brīvība, izmeklējot un izvērtējot atsevišķa gadījuma apstākļus, lai konstatētu, vai saistībā ar tiem nerodas nopietnas grūtības. Saskaņā ar EKL 88. panta 3. punkta mērķi un Komisijas labas pārvaldības pienākumu tā var veidot dialogu ar paziņojošo valsti vai trešām personām, lai iepriekšējās izskatīšanas procedūrā pārvarētu iespējamās radušās grūtības (iepriekš šī sprieduma 77. punktā minētie spriedumi lietā Prayon‑Rupel/Komisija, 45. punkts, un lietā Bundesverband deutscher Banken/Komisija, 126. punkts). Šādas pilnvaras nozīmē, ka Komisija var pieskaņot savu viedokli dialoga rezultātam, bet šāda pieskaņošana nav a priori jāvērtē kā pierādījums nopietnām grūtībām (Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑95/03 Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, Krājums, II‑4739. lpp., 139. punkts).

79      No judikatūras arī izriet, ka iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā Komisijas veiktās izmeklēšanas nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir norāde par nopietnu grūtību pastāvēšanu (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑359/04 British Aggregates u.c./Komisija, Krājums, II-4227. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Tā kā šajā lietā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, Komisija to likumīgi būtu varējusi pieņemt tikai tad, ja iepriekšējās izskatīšanas stadijā nebūtu radušās nopietnas grūtības. Ja šādas grūtības būtu bijušas, šo lēmumu varētu atcelt šī iemesla dēļ vien, tāpēc ka nav veikta EK līgumā paredzētā uz sacīkstes principu balstītā un padziļinātā pārbaude, pat ja netiktu pierādīts, ka Komisijas pēc būtības veiktais vērtējums ir juridiski vai faktiski kļūdains (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 79. punktā minēto spriedumu lietā British Aggregates u.c./Komisija, 58. punkts).

81      Tādējādi visi prasības pamati, ko prasītāja izvirzījusi attiecībā uz otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, – lai varētu novērtēt, vai tie ļauj identificēt nopietnas grūtības, sastopoties ar kurām, Komisijai bija jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra, – ir jāizvērtē kopā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T‑158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 91. punkts, un 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā T‑375/03 Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija, Krājums, II-121.lpp.*, 67. un 77. punkts).

3.     Par lietas būtību

82      Savas prasības ar mērķi atcelt otro apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja norāda septiņus pamatus.

83      Pirmais pamats ir par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās oficiālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu, neraugoties uz nopietnām grūtībām, ar kurām, kā tiek apgalvots, Komisija ir saskārusies. Turklāt ir jānorāda, ka pirmajā pamatā prasītāja norāda uz desmit kļūdām Komisijas izmeklēšanā. Tā norāda, ka šis otrā apstrīdētā lēmuma trūkumu un nepilnību saraksts – ko tā sauc par “nepilnīgu” – pierāda, ka Komisijas veiktās pārbaudes apjoms un sarežģītība pamatoja oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Ciktāl šīs kļūdas vai trūkumi saistās ar pārējiem šajā prasības pieteikumā norādītajiem pamatiem, tie būs jāpārbauda, novērtējot šos pamatus.

84      Otrais pamats ir par to, ka Komisijai nav kompetences pieņemt nosacītu lēmumu par atbalsta neesamību pēc vienkāršas iepriekšējās izskatīšanas. Šajā pamatā prasītāja norāda arī uz atsevišķiem argumentiem, kas neattiecas uz Komisijas kompetenci pieņemt otro apstrīdēto lēmumu, bet kas būtu jānovērtē pēc būtības, proti, uz apgalvoto saistību, kuras uzņēmusies Itālijas Republika un saskaņā ar kurām Alitalia grupas aktīvu pārdošana ir notikusi atbilstoši tirgus cenai, nereālumu.

85      Trešais pamats, kam ir trīs daļas, ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā sakarā ar to, ka Komisija neesot pārbaudījusi visas atbilstošās apstrīdēto pasākumu īpašības to kontekstā, kā arī par to, ka Komisija esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, ņemot vērā, ka šī bezdarbība nav pamatota.

86      Ceturtais pamats, kuram ir divas daļas, ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija esot ignorējusi citas iespējas, izņemot Alitalia grupas aktīvu pārdošanu, kā arī par Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ņemot vērā, ka šai kļūdai nav pamatojuma.

87      Piektais pamats, kuram ir piecas daļas, ir par privāta ieguldītāja, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērija nepiemērošanu aktīvu pārdošanai.

88      Sestais pamats ir par puses, kam jāatmaksā atbalsts, kļūdainu identificēšanu.

89      Septītais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz Komisijas pārbaudes trūkumiem, uz kuriem prasītāja norādījusi trešajā un ceturtajā pamatā, proti, pirmkārt, visu pasākumu īpašību pārbaudes to kontekstā neesamību un, otrkārt, citu iespēju, izņemot akciju pārdošanu, nepārbaudīšanu.

90      Iepriekš izklāstīto pamatu pārbaudes mērķiem tie ir jānodala, klasificējot tos trīs kategorijās, saskaņā ar kurām tiktu konstatēta Komisijas nekompetence pieņemt otro apstrīdēto lēmumu, pienākuma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru pārkāpums no Komisijas puses vai pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

91      Tādējādi vispirms ir jāpārbauda otrais pamats par Komisijas nekompetenci pieņemt otro apstrīdēto lēmumu, pēc tam secīgi ir jāpārbauda pamati par pienākuma uzsākt oficiālās izmeklēšanas procedūru pārkāpumu, proti, trešā pamata pirmās divas daļas, ceturtā pamata pirmā daļa, piektais pamats, sestais pamats, pirmais pamats, kā arī argumenti, kas norādīti otrajā pamatā par saistību, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, nereālumu, un, visbeidzot, – pamati par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, proti, septītais pamats, trešā pamata otrā un trešā daļa un ceturtā pamata otrā daļa.

a)     Par otro pamatu – Komisijas nekompetenci pieņemt nosacītu lēmumu pēc sākotnējās izskatīšanas

92      Prasītāja apstrīd pamatojumu, ar kuru ticis pieņemts otrais apstrīdētais lēmums, proti, Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktu, ar kuru nav ļauts Komisijai pieņemt “nosacītu” lēmumu par atbalsta neesamību pēc vienkāršas iepriekšējas izskatīšanas, bet tikai pēc oficiālās izmeklēšanas procedūras pabeigšanas saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punktu saistībā ar konstatējumu par atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tā turklāt norāda, ka, ņemot vērā otrā apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu, atbalsta neesamības konstatējums ir atkarīgs no neskaidra notikuma, proti, no tā, vai Itālijas iestādes ievēros vairākas rīcības saistības, kuras atbilstu nosacījumiem, kas izriet no Komisijas pieņemtiem lēmumiem atbilstoši šīs regulas 7. panta 4. punktam. Visbeidzot tā norāda, ka saskaņā ar judikatūru iestādes, kas ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, nekompetence ir obligāts tiesību akta atcelšanas pamats, kas pēc savas iniciatīvas ir jānorāda Savienības tiesai.

93      Vispirms ir jāatgādina, ka iepriekšējās izskatīšanas stadijas noslēgumā un saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2.–4. punktu Komisija var pieņemt triju veidu lēmumus. Tā var vai nu konstatēt, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, vai ka šis pasākums, lai arī būdams atbalsts, nerada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu (saukts par “lēmumu necelt iebildumus”), vai arī, ka tai rodas šaubas, un nolemt uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Turklāt ir jānorāda, ka Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 7. panta 3. punktu ir tiesības pieņemt pozitīvu lēmumu (konstatējot vajadzības gadījumā pēc attiecīgās dalībvalsts veiktiem grozījumiem, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu) un to papildināt ar nosacījumiem, kas ļauj tai atzīt šī pasākuma saderību ar kopējo tirgu, un pienākumiem, kas ļauj tai kontrolēt šī lēmuma ievērošanu saskaņā ar šīs pašas regulas 7. panta 4. punktu.

94      Tādējādi ir jānorāda, ka atšķirībā no lēmumiem, kas tiek pieņemti iepriekšējās izskatīšanas beigās, tādiem kā otrais apstrīdētais lēmums, Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punkts attiecas uz pozitīviem lēmumiem, ar kuriem Komisija konstatē atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, ko tā pēc tam atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu. Šis noteikums šajā lietā nav piemērojams, jo Komisija ir secinājusi, ka paziņotais pasākums, ņemot vērā saistības, kuras uzņēmusies Itālijas Republika, nav valsts atbalsts un tādējādi uz to neattiecas EKL 87. panta 1. punkts.

95      No tā izriet, ka otro apstrīdēto lēmumu nevar kvalificēt par nosacītu lēmumu Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punkta izpratnē, ar kuru ir noteikti nosacījumi vai pienākumi dalībvalstij, ne arī par lēmumu, ar kuru tiek noteikti grozījumi paziņotajā projektā, bet, kā to apgalvo Komisija, par lēmumu, kurā tiek ņemtas vērā rīcības saistības, kuras brīvprātīgi uzņēmusies valsts apstrīdētā pasākuma paziņošanas posmā, lai paskaidrotu atsevišķus aspektus. Tādējādi šīs saistības ir neatņemama paziņotā pasākuma sastāvdaļa, kas turklāt izriet no otrā apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas.

96      Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija ir kompetenta, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktu, pieņemt tādu lēmumu, kāds ir otrais apstrīdētais lēmums, kurā, konstatējot valsts atbalsta neesamību, tā ņem vērā saistības, kuras uzņēmusies dalībvalsts.

97      Otrais pamats tādējādi ir jānoraida kā nepamatots.

b)     Par pamatiem par pienākuma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru pārkāpumu

98      Attiecībā uz šīs kategorijas pamatiem šajā lietā, ņemot vērā katrā pamatā formulētos iebildumus, ir jānosaka, vai Komisijas veiktā pārbaude bija tāda, ar ko var tikt noraidīta nopietnu grūtību esamība, lai leģitimētu lēmumu neuzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Šajā sakarā secīgi ir jāpārbauda trešajā pamatā formulētie iebildumi, ceturtajā pamatā formulētie iebildumi, piektajā pamatā formulētie iebildumi, sestajā pamatā formulētie iebildumi un, visbeidzot, pirmajā pamatā formulētie iebildumi, atbilstoši kuriem tiks pārbaudīti arī prasītājas argumenti, kas norādīti otrajā pamatā un kam nav sakara ar kompetenci, bet kas attiecas uz apgalvoto saistību, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, nereālumu.

 Par trešajā pamatā formulētajiem iebildumiem par to, ka Komisija nav pārbaudījusi visas atbilstošās pasākumu īpašības to kontekstā

99      Trešais pamats ir sadalīts trijās daļās. Pirmā un otrā daļa ir par acīmredzamu kļūdu novērtējumā, kā arī par ārkārtas administrācijas procedūras un Komisijas pieņemto labojumu, kas veikti šajā procedūrā, apstākļu nepārbaudīšanu kopsakarā. Trešā daļa ir par Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu sakarā ar to, ka nav pamatots, kāpēc nav veikta šī pārbaude.

100    Trešā pamata pirmajās divās daļās formulētie iebildumi ir jāizskata kopā.

101    Pirmajā daļā prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, jo tā nav pārbaudījusi, vai ārkārtas administrācijas procedūra, kurā tiek izdarīta atkāpe no kopējo tiesību normām maksātnespējas gadījumā, ļāva piešķirt atbalstu, bet ir tikai pārbaudījusi atsevišķus procesuālos grozījumus, kas tikuši ieviesti ar Dekrētlikumu Nr. 134. Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, nolemjot nepārbaudīt ārkārtas administrācijas procedūras grozījumu pieņemšanas apstākļus, it īpaši pasākumus, kuri ļauj Alitalia un CAI izvairīties no darbaspēka izmaksām sakarā ar bezdarbu un sociālo nodrošinājumu, kas, kā uzskata prasītāja, ir neatņemama plāna pārdot Alitalia grupas aktīvus daļa un atspoguļo vienu no nosacījumiem, ko noteikušas arodorganizācijas un CAI, piekrītot šim plānam.

102    Vispirms attiecībā uz Komisijas veikto pārbaudi sākotnējās izskatīšanas posmā ir jānorāda, ka tai ir pienākums pārbaudīt visus faktiskos un tiesību apstākļus, ko tai ir darījušas zināmus personas, uzņēmumi vai asociācijas, kuru intereses potenciāli tikušas skartas ar atbalsta piešķiršanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 51. punkts). Tieši atbilstoši attiecīgās valsts, kā arī iespējamo sūdzību iesniedzēju sniegtajai informācijai iestādei ir jāveic novērtējums, veicot ar EKL 88. panta 3. punktu noteikto sākotnējo izskatīšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 3. maija spriedumu lietā C‑204/97 Portugāle/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 35. punkts).

103    Tāpat jāatgādina, ka Savienības tiesai lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (Tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑390/06 Nuova Agricast, Krājums, I‑2577. lpp., 54. punkts, un 2010. gada 2. septembra spriedums lietā C‑290/07 P Komisija/Scott, Krājums, I-7763. lpp., 91. punkts).

104    Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas pārbaudīt un izskaitļot, kādi ir fakti, kuri varētu tai tikt norādīti administratīvajā procedūrā (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 102. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 60. punkts).

105    Attiecībā uz pirmajā daļā formulētajiem iebildumiem ir jākonstatē, kā tas ticis norādīts iepriekš šī sprieduma 33. un 34. punktā, ka Komisija, pirmkārt, pārbaudīja tiesību aktus, kuros regulēta ārkārtas administrācijas procedūra un dažādo dalībnieku, uz kuriem balstās šī procedūra, loma, un, otrkārt, ņemot vērā ar Dekrētlikumu Nr. 134 izveidoto sistēmu, ar ko tiek izdarīta atkāpe no kopējām tiesībām, novērtēja aktīvu pārdošanas pasākumu, izmantojot aicinājumu paust interesi un sarunu procedūru.

106    Vispirms no otrā apstrīdētā lēmuma 39. punkta izriet, ka Komisija pārbaudīja, vai saskaņā ar Dekrētlikumu Nr. 134 veiktā ekspertīze, ņemot vērā organizācijas, kurai tā bija uzticēta, akcionāru sadalījumu starp vairākām finanšu organizācijām (lielākā daļa kapitāla piederēja ārvalstu organizācijām), kādēļ nevienam no akcionāriem nav procentuāli pietiekams daļu turējums, lai ietekmētu lēmumu par novērtējumu, ir bijusi neatkarīga.

107    Turklāt, pat ja otrajā apstrīdētajā lēmumā nav atsauces uz neatkarīgā eksperta veiktās aktīvu pārdošanas cenas atbilstības tirgus cenai pārbaudes detaļām, tajā tomēr ir fakti, kas ļauj secināt, ka pārdošanai būtu bijis jānotiek par tirgus cenu. Tāpat ir jānorāda, ka Itālijas iestādes bija uzņēmušās virkni saistību, lai ierobežotu dažādo aktīvu pārdošanā iesaistīto dalībnieku darbību, ko Komisija ir norādījusi otrajā apstrīdētajā lēmumā, lai nodrošinātu, ka piedāvājuma novērtēšanas rezultātā cena netiks noteikta zemāka par tirgus cenu.

108    Turklāt tikai ar to, ka Komisijai nebija ekspertu ziņojumu otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, nav pietiekami, lai tiktu konstatēts, ka pēdējā minētā nav veikusi pilnīgu vai pietiekamu ārkārtas administrācijas procedūras pārbaudi, turklāt šiem ziņojumiem tai nemaz nebija jābūt nosūtītiem. Šajā lietā šie ziņojumi 2008. gada 5. un 7. novembrī tika nosūtīti ārkārtas komisāram, un viņam bija jāsagatavo savs galīgais ziņojums par darījuma kontroli pilnvarotajam. Turklāt šim pēdējam minētajam tostarp bija jāpārbauda neatkarīgo ekspertu veiktais vērtējums.

109    Visbeidzot, no otrā apstrīdētā lēmuma 62. punkta izriet, ka Komisijas rīcībā bija CAI piedāvājums, ko Itālijas iestādes bija nosūtījušas 2008. gada 3. novembrī un kas ir analizēts šī lēmuma 58.–69. punktā. Komisija sniedza savu viedokli tikai par CAI piedāvājuma vērtējuma neatkarību, nevis par šī vērtējuma rezultātiem. Tie bija jānosūta ārkārtas komisāram, kuram bija jāpieņem galīgais lēmums par aktīvu īpašuma tiesību pāreju. No otrā apstrīdētā lēmuma izriet arī, ka šo ziņojumu secinājumi par CAI piedāvājumu katrā ziņā bija jāapstiprina par aktīvu pārdošanas darījuma kontroli pilnvarotajam, kurš bija jāieceļ Itālijas iestādēm, lai nodrošinātu saistību, kuras tās uzņēmušās, ievērošanas kontroli, tostarp saistību, ka aktīvi jāpārdod par tirgus cenu, kontroli. Visbeidzot, šim pilnvarotajam periodiski bija jānosūta Komisijai detalizēti ziņojumi par paziņotā procesa ievērošanu un par Itālijas Republikas saistību ievērošanu, kā arī divas nedēļas pēc viņa iecelšanas – izsmeļošs ziņojums par CAI piedāvājuma atbilstību tirgus cenai. Saskaņā ar šī lēmuma 157. punktu gadījumā, ja Itālijas iestādes neievērotu šī lēmuma noteikumus, Komisija sev paturēja tiesības uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu.

110    Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecībā uz ārkārtas administrācijas procedūru Komisijai nevar pārmest, ka tā sākotnējās izskatīšanas posmā ir veikusi nepietiekamu vai nepilnīgu pārbaudi attiecībā uz normām, ar kurām tiek izdarīta atkāpe no kopējām maksātnespējas tiesībām.

111    Attiecībā uz otrajā daļā formulētajiem iebildumiem ir jānorāda, pirmkārt, ka attiecībā uz izdevumu samazinājumiem un citām priekšrocībām, kuras ar Itālijas tiesisko regulējumu esot piešķirtas CAI bezdarba un sociālā nodrošinājuma jomā, kā izriet no otrā apstrīdētā lēmuma 73. punkta, Itālijas iestādes apstiprināja Komisijai, ka Alitalia personālam saskaņā ar šī lēmuma 119. punktu nav tiesību [noteikti] tikt pieņemtiem darbā CAI, kurai bija tiesības iegādāties aktīvus ar vai bez personāla, kas tiem bija piesaistīts. Līdz ar to ir grūti saprast, kā CAI tika atvieglota attiecībā uz Alitalia atlaistajiem darbiniekiem piešķirtā bezdarbnieka pabalsta, kas ir paredzēts Dekrētlikumā Nr. 134, finansēšanas izdevumiem.

112    Turklāt no otrā apstrīdētā lēmuma 68. un 120. punkta izriet, ka, ja CAI, ņemot vērā iegādāto aktīvu izmantošanai nepieciešamo kompetenci, būtu jāpieņem darbā tās darbībai nepieciešamais personāls, šī pieņemšana darbā notiktu saskaņā ar jauniem nosacījumiem, kurus pilnībā noteiktu CAI.

113    Otrkārt, ņemot vērā otrā apstrīdētā lēmuma 73. un 74. punktu, nevar pieņemt prasītājas apgalvojumu, ka Komisijai bija jāpārbauda ar Dekrētlikumu Nr. 134 ieviestie pasākumi, jo tie esot Alitalia grupas aktīvu pārdošanas plāna neatņemama sastāvdaļa un tos esot noteikušas arodorganizācijas un CAI, piekrītot šim plānam. No šiem punktiem izriet, ka Itālijas iestādes bija norādījušas Komisijai, ka uz Alitalia personālu attiecas spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā paredzētie bezdarba apdrošināšanas pasākumi un ka Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) šajā lietā nav piemērojama, jo Alitalia grupas aktīvu pārdošanas procedūra nebija saistīta ar ekonomisku vienību, kas saglabā pati savu identitāti. Turklāt Itālijas iestādes bija norādījušas Komisijai, ka katrā ziņā noteikumi par darbinieku tiesību saglabāšanu nav piemērojami Alitalia grupas pilnīgas likvidācijas procedūrā.

114    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka, lai gan sarunas ar arodorganizācijām un CAI nebija beigušās CAI pirmā sākotnējā piedāvājuma iesniegšanas brīdī, tā savu priekšlikumu 2008. gada 25. septembrī atkārtoja ar tādiem pašiem nosacījumiem (skat. iepriekš šī sprieduma 15., 17. un 20. punktu). Tādējādi nekas nenorāda, ka CAI galīgajā piedāvājumā tika ņemtas vērā arodorganizāciju prasības un ka tādējādi prasītājas norādītie sociālie pasākumi bija neatņemama Alitalia grupas aktīvu iegādes plāna sastāvdaļa.

115    No tā izriet, ka attiecībā uz grozījumu pieņemšanas administrācijas procedūrā apstākļiem Komisijai nevar pārmest, ka tā ir veikusi nepietiekamu vai nepilnīgu pārbaudi sākotnējās izskatīšanas posmā attiecībā uz izdevumu samazināšanu un citām apgalvotajām priekšrocībām, ko Itālijas iestādes piešķīrušas CAI, jo šie pasākumi nebija būtiski, lai noskaidrotu, vai Alitalia grupas aktīvu pircējam varēja tikt piešķirta kāda priekšrocība.

116    Tādējādi, tā kā šī pamata pirmajā un otrajā daļā formulētie iebildumi neļauj secināt, ka Komisija iepriekšējas izskatīšanas posmā pārbaudi ir veikusi nepilnīgi vai nepietiekami, ir jāuzskata, ka prasītāja šajā ziņā nav pierādījusi nopietnu grūtību esamību. Tādēļ šie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

117    Kas attiecas uz šī pamata trešajā daļā norādīto iebildumu, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav pamatojusi pārbaudes nepietiekamību sākotnējās izmeklēšanās posmā, tas tiks pārbaudīts, izskatot septīto pamatu.

 Par ceturtajā pamatā formulētajiem iebildumiem par citu iespēju, izņemot Alitalia grupas aktīvu pārdošanu, nepārbaudīšanu

118    Ceturtajam pamatam ir divas daļas, pirmā – par acīmredzamu Komisijas kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tā nav pārbaudījusi, vai nebija citu iespēju bez aktīvu pārdošanas, un otrā – par Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo tā nav pamatojusi, kāpēc nav veikta šī pārbaude.

119    Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru un pašas Komisijas praksi tai atbilstoši privāta ieguldītāja, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērijam esot bijis jāpārbauda tādas citas iespējas bez aktīvu pārdošanas kā likvidācija ar tiesas nolēmumu un jauna kapitāla iepludināšana, kas izriet no Alitalia pārstrukturizēšanas vai aktīvu pārdošanas, lai noteiktu, vai līdzīgos apstākļos tā varētu veikt šāda veida aktīvu pārdošanu vai tai būtu jāizvēlas cita iespēja. Secinot, ka, lai tiktu konstatēts, ka ārkārtas administrācijas procedūra nav novedusi pie valsts atbalsta piešķiršanas Alitalia pircējiem, pietiek ar to, ka pārdošana tiek veikta par tirgus cenu, neizskatot citas iespējas bez aktīvu pārdošanas, Komisija esot veikusi nepietiekamu un nepilnīgu pārbaudi un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

120    Vispirms ir jānorāda, ka, neraugoties uz to, ka otrajā apstrīdētajā lēmumā nav tiešas atsauces uz privāta ieguldītāja principu, Komisija šajā lietā ir piemērojusi šo principu, secinot, ka aktīvi ir pārdoti par tirgus cenu. Turklāt Komisija vairākkārt ir uzsvērusi, ka šīs pārdošanas mērķim bija jābūt aktīvu vērtības maksimizācijai Alitalia kreditoru interesēs, un tas parāda, ka tā parūpējās par to, lai tiktu nodrošināts, ka Itālijas iestāžu rīcību nosaka ilgtermiņa rentabilitātes perspektīvas. Turklāt Komisijas secinājums šī lēmuma 126. punktā, saskaņā ar kuru paziņotās procedūras rezultātā publiskās varas pienākumi netika pārnesti uz aktīvu pircējiem, kā dēļ varētu tikt apšaubīts pārdošanas par tirgus cenu mērķis, pierāda, ka Komisija būtībā ir ņēmusi vērā privāta ieguldītāja uzvedību, lai novērtētu Itālijas iestāžu rīcību un nodrošinātu, ka pēdējās minētās neīsteno ar kopējo tirgu nesaderīgus ekonomikas politikas mērķus.

121    Saskaņā ar trešā pamata pirmajā daļā norādīto (skat. iepriekš 107.–110. punktu) Komisija ir guvusi pārliecību, ka aktīvu pārdošana noritēja par tirgus cenu. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt citas iespējas kā vien Itālijas iestāžu izraudzīto procedūru.

122    Turklāt, ciktāl CAI savā piedāvājumā piedāvāja iegādāties grupas aktīvus un pasažieru gaisa pārvadājumu darbība ietvēra Alitalia laika nišas, kas atbilda un bija nepieciešamas tās īstenošanai, ienākumu, ko radījusi šāda pārdošana, salīdzināšana ar ienākumiem, ko, iespējams, radītu Alitalia aktīvu vai laika nišu atsevišķa pārdošana, šajā lietā nebija būtiska.

123    Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar pārmest Komisijai, ka tā ir veikusi nepietiekamu vai nepilnīgu pārbaudi iepriekšējās izskatīšanas posmā attiecībā uz citām iespējām, izņemot aktīvu pārdošanu, jo prasītāja nav sniegusi norādes par nopietnu grūtību esamību šajā sakarā. No tā izriet, ka pirmajā daļā formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

124    Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka, nepārbaudot citas iespējas, izņemot aktīvu pārdošanu, un nenorādot ne uz kādu iemeslu šai apgalvotajai bezdarbībai, Komisija esot pārkāpusi tai piekrītošo pienākumu norādīt pamatojumu. Šī daļa ir jāpārbauda, izskatot septīto pamatu.

 Par piektajā pamatā formulētajiem iebildumiem par privāta ieguldītāja, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērija nepiemērošanu aktīvu pārdošanai

125    Piektais pamats ir izteikts piecās daļās, pirmkārt, par pakalpojuma turpinātības nosacījuma nepārbaudīšanu un pienākuma norādīt pamatojumu šajā sakarā pārkāpumu, otrkārt, par pircēja valstiskās piederības netiešā nosacījuma nepārbaudīšanu un pienākuma norādīt pamatojumu šajā sakarā pārkāpumu, treškārt, par norāžu, kas parāda neiespējamību sasniegt tirgus cenu, neņemšanu vērā un pienākuma norādīt pamatojumu šajā sakarā pārkāpumu, ceturtkārt, par faktu, kas pierāda valsts atbalsta esamību, neņemšanu vērā un, piektkārt, par norāžu par tirgus cenas novērtējuma pienācīgu pamatojumu neesamību.

126    Vispirms kopā ir jāpārbauda pirmajā un piektajā daļā formulētie iebildumi, pēc tam – otrajā daļā formulētie iebildumi un, visbeidzot, trešajā un ceturtajā daļā formulētie iebildumi.

–       Par pirmajā un piektajā daļā formulētajiem iebildumiem

127    Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pārbaudījusi ar Dekrētlikumu Nr. 134 ieviestās un uzaicinājumā paust interesi minētās prasības par pakalpojuma turpinātību, kā rezultātā tiktu noteikts sabiedriskā pakalpojuma, kura cena būtu jānovērtē saskaņā ar Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Altmark”) noteiktajiem kritērijiem, pienākums, sekas. Tā apstiprina, ka tas, ka Komisija bez iebildumiem ir piekritusi attiecībā uz piedāvājumiem izteiktajiem nosacījumiem, nepārbaudot, vai tie ietekmē piedāvāto cenu, ir trūkums, kas norāda uz nopietnām grūtībām, ar kurām tā saskārusies. Turklāt tā norāda, ka tas, ka Komisija nav pārbaudījusi paredzēto laiku (slots) zaudēšanas riska nopietnību to neizmantošanas dēļ, uz ko atsaucas Itālijas iestādes, lai pamatotu pakalpojuma turpinātības prasību, ir acīmredzama kļūda vērtējumā. Visbeidzot, pamatojuma, kāpēc nav veikta šāda pārbaude, neesamības dēļ šajā ziņā neesot pamatots otrais apstrīdētais lēmums.

128    Piektajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija jānosaka detalizēti kritēriji, lai noteiktu cenu, par kādu tiks pārdoti Alitalia grupas aktīvi, prasot vismaz, lai CAI piedāvātajā cenā ietilptu, pirmkārt, EUR 300 miljonu aizdevums, ko Itālijas Republika piešķīrusi Alitalia, kā arī cita veida atbalsts, ko saņēmusi Alitalia, un, otrkārt, maksa par pienākuma turpināt pakalpojumu ievērošanu. Fakts, ka Komisija nav sniegusi norādes par pamatojumu, uz kuru bija jābalstās tirgus cenas vērtējumam, kā uzskata prasītāja, ir acīmredzama kļūda vērtējumā, kuras rezultātā Alitalia grupas aktīvu cena ir novērtēta par zemu.

129    Vispirms ir jāatgādina, ka jautājumu par to, vai Komisija ir kļūdaini piemērojusi privātā ieguldītāja kritēriju, nedrīkst jaukt ar jautājumu par to, vai pastāv nopietnas grūtības, kuru dēļ būtu jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra. Proti, vērtējums par to, vai pastāv nopietnas grūtības, nav paredzēts, lai uzzinātu, vai Komisija ir pareizi piemērojusi EKL 87. pantu, bet gan lai noteiktu, vai dienā, kurā tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, tās rīcībā bija pietiekama informācija, lai izvērtētu, vai strīdīgais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 77. punktā minēto spriedumu lietā Bundesverband deutscher Banken/Komisija, 129. punkts).

130    Tas, ka Komisijas veiktais strīdīgā ieguldījuma vērtējums, pēc prasītājas domām, ir kļūdains un ka Komisija nav atbildējusi uz dažiem iebildumiem, kurus prasītāja izvirzījusi, nenozīmē, ka Komisija nevarēja pieņemt lēmumu par attiecīgo pasākumu, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, un ka tādēļ tai bija jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, lai pabeigtu savu izmeklēšanu (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 77. punktā minēto spriedumu lietā Bundesverband deutscher Banken/Komisija, 130. punkts).

131    Šajā lietā, kā to apgalvo Komisija, Alitalia grupas aktīvu pārdošana neradīja nekādus jautājumus, kas būtu saistīti ar sabiedriskā pienākuma jēdzienu, un pakalpojuma turpinātības kritērijs bija tikai daļa no piedāvājumu novērtēšanas kritērijiem. Nekas lietas materiālos neliecina, ka paziņotajā procedūrā gaisa pasažieru pārvadājumu darbības pārņēmējam būtu noteikta sabiedriskā pakalpojuma pienākuma īstenošana.

132    Tāpat ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko norāda prasītāja, Komisija otrā apstrīdētā lēmuma 118. punktā nav ietvērusi ar aktīvu pārdošanas procedūru saistītu publiskās varas pienākumu esamību un, konkrētāk, ir pārbaudījusi, ka šādi nosacījumi netiek noteikti pārņēmējiem, kā to apgalvojuši sūdzību iesniedzēji.

133    Šajā ziņā attiecībā uz gaisa pārvadājumu darbības izmantošanas nosacījumiem no otrā apstrīdētā lēmuma 123.–125. punkta izriet, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisija ir pārbaudījusi nosacījuma par transporta pakalpojuma turpinātības vidējā laikposmā būtiskumu aktīvu cenai. No Itālijas iestādēm tā ir saņēmusi paskaidrojumus, saskaņā ar kuriem turpinātība, kas norādīta Dekrētlikumā Nr. 134 un uzaicinājumā paust interesi, neatbilst sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem Eiropas Savienības tiesību izpratnē.

134    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja nepaskaidro, kādā veidā nepieciešamība nodrošināt gaisa pārvadājumu pakalpojuma turpinātību vidējā laikposmā, ko ar Dekrētlikumu Nr. 134 esot noteikušas Itālijas iestādes kā nosacījumu, kuram ir jāatbilst piedāvājumiem, rezultātā esot samazinājusi Alitalia grupas aktīvu cenu zem tirgus cenas. Faktiski – pretēji prasītājas apgalvojumiem – no otrā apstrīdētā lēmuma 71. un 102. punkta izriet, ka pakalpojuma turpinātības kritērijs ir bijis pakārtots kritērijs attiecībā pret cenas kritēriju, ārkārtas komisāram izvērtējot piedāvājumus. Turklāt, kā to Komisijai precizējušas Itālijas iestādes, neatkarīgā eksperta piemērotais noteicošais kritērijs esot cena, jo gan Dekrētlikumā Nr. 134, gan uzaicinājumā paust interesi noteikts, ka aktīvu pārdošanas cena nevar būt zemāka par tirgus cenu, ko noteicis neatkarīgs eksperts. Vēl jo vairāk, tas tiekot nodrošināts ar saistībām, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes un uz kurām ir norāde šī lēmuma 71. un 72. punktā, ka katrā ziņā piedāvājuma novērtēšanas rezultātā cena netiks noteikta zemāka par tirgus cenu, – prasību, ko ārkārtas komisārs varēja nodrošināt ar finanšu konsultanta palīdzību.

135    Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvājumus iesniegušo uzņēmēju spēja nodrošināt pakalpojuma turpinātību nevarēja atbrīvot no būtiskā pienākuma iesniegt piedāvājumu, kas ir vienāds vai lielāks par tirgus cenu, jo citos apstākļos to piedāvājums netiktu pieņemts.

136    Tāpat prasītājas arguments, ka nosacījums par pakalpojuma turpinātību uzaicinājumā paust interesi atturēja potenciālos pretendentus piedalīties tajā, tādējādi samazinot tirgus cenu, nevar tikt pieņemts. Kā izriet no otrā apstrīdētā lēmuma 53. punkta, kā atbildi uz 2008. gada 23. septembrī publicēto uzaicinājumu paust interesi ārkārtas komisārs saņēma sešdesmit piedāvājumus. Turklāt saskaņā ar šī lēmuma 45. punktu daži no šiem piedāvājumiem, tostarp CAI piedāvājums, tika iesniegti pat vēl pirms šī uzaicinājuma paust interesi publikācijas; tas pierāda, ka šiem piedāvājumiem nosacījums par pakalpojuma turpinātību šajā uzaicinājumā nebija izšķirošs.

137    Katrā ziņā tas, ka uzaicinājumā paust interesi starp citām prasībām, kādām jāatbilst saņemtajiem piedāvājumiem, bija iekļauta nepieciešamība nodrošināt gaisa pārvadājumu pakalpojuma turpinātību, noteikti nenozīmē, ka uzņēmējam, kura piedāvājums tiktu pieņemts, bija pienākums nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu. Pat ja tiktu pieņemts, ka šāds pienākums bija noteikts, no prasības pieteikuma neizriet, ka Alitalia grupas aktīvu cenā bija iekļauta kompensācija un ka tā bija augstāka par neto maksu, ko radīja sabiedriskā pakalpojuma pienākuma īstenošana, tādējādi piešķirot pakalpojuma sniedzējam ekonomisku priekšrocību iepriekš šī sprieduma 127. punktā minētā sprieduma lietā Altmark izpratnē. Tādējādi no iepriekš minētā nekādi neizriet, ka Komisijai bija jāņem vērā šajā spriedumā noteiktie cenas novērtēšanas kritēriji.

138    Turklāt ir jānorāda, ka fakti, kurus prasītāja ir norādījusi sava apgalvojuma, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu Alitalia grupas aktīvu cenas novērtēšanā, pamatojumam, Komisijas pārbaudē nebija būtiski. Gan Alitalia finanšu situācija, gan šo piedāvājumu priekšmets un nozīme bija atšķirīgi.

139    Kas attiecas uz Air France-KLM 2008. gada aprīlī iesniegtajā piedāvājumā norādīto cenu Alitalia iegādei, ir jānorāda, ka šis piedāvājums tika iesniegts, pirms Alitalia tika atzīta par maksātnespējīgu, un tā mērķis bija iegādāties visus Alitalia aktīvus, nevis pārņemot aktīvus, bet pārņemot īpašuma tiesības uz akcijām. Turklāt, tā kā šis piedāvājums tika atsaukts, Komisija nevarēja ņemt to vērā, jo tas nebija galīgs. Kas attiecas uz CAI piedāvājumu, ir jāatgādina, ka tas tika iesniegts ārkārtas administrācijas procedūrā, kas tika piemērota Alitalia tās likvidācijas procesā, un tā mērķis bija tikai Alitalia aktīvu daļas iegādāšanās. Šajos apstākļos prasītājas arguments, ka CAI piedāvātajā īpašuma tiesību pārejas cenā bija jābūt iekļautai aizdevuma summai, nevar tikt pieņemts. Aizdevuma summa nekādi neietekmē Alitalia grupas aktīvu pārdošanas cenu – no tiem tikai daļa tika nodota CAI par tirgus cenu. Visbeidzot, kas attiecas uz 2009. gada janvārī iesniegto piedāvājumu 25 % Alitalia‑CAI daļu iegādei, ir jākonstatē, ka šīs kompānijas kopējā vērtība pēc Alitalia grupas aktīvu pārdošanas bija pieaugusi, tostarp sakarā ar to, ka šī kompānija bija iegādājusies citu lidsabiedrību, un ka, tā kā katrā ziņā šis piedāvājums bija pēc otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma, Komisija to nevarēja ņemt vērā.

140    Prasītāja norāda, ka, lai gan Alitalia bija izbeigusi savu darbību maksātnespējas procesa laikā, tā katrā ziņā nebija zaudējusi savas laika nišas saskaņā ar 1993. gada 18. janvāra Padomes Regulu (EEK) Nr. 95/93 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Kopienas lidostās (OV L 14, 1. lpp.). Tādējādi Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā un esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā bez ierobežojumiem esot pieņēmusi risku, ka Alitalia varētu zaudēt savas laika nišas, attaisnojot nepieciešamību Alitalia grupas aktīvu pircējam nodrošināt pakalpojuma turpinātību.

141    Ir jākonstatē, ka no otrā apstrīdētā lēmuma 125. punkta, uz kuru atsaucas prasītāja, neizriet, ka Komisija bez nosacījumiem pieņēma jebkādu pakalpojuma turpinātības kritērija – ar risku zaudēt Alitalia laika nišas – pamatojumu. Šajā punktā Komisija būtībā norādīja, ka pietiekami plašās grupas aktīvu vērtība ietver goodwill, daļa no kuras bija pakalpojuma sniegšanai nepieciešamās laika nišas. Šajā apsvērumā ir paredzēts, ka Komisija ir ņēmusi vērā turpinātības kritēriju, bažījoties par aktīvu, uz kuriem attiecas īpašuma tiesību nodošana, vērtības maksimizāciju ar mērķi iegūt augstāku īpašuma tiesību pārejas cenu Alitalia kreditoru interesēs, nevis lai turpinātu sabiedriskā pakalpojuma darbību. Tādējādi prasītājas argumentam nav rodams jebkāds pamatojums otrajā apstrīdētajā lēmumā.

142    Katrā ziņā prasītāja nekādi nav pierādījusi, kādēļ šāda pārbaude bija nepieciešama, lai ļautu Komisijai novērtēt pakalpojuma turpinātības kritērija atbilstību privāta ieguldītāja, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērijam, un tādējādi nav pierādījusi nopietnu grūtību esamību. No tā izriet, ka šajā ziņā Komisijai nevar pārmest nepietiekamu pamatojumu.

143    Šādos apstākļos kā nepamatoti ir jānoraida piektā pamata pirmajā un piektajā daļā formulētie iebildumi.

–       Par otrajā daļā formulētajiem iebildumiem

144    Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Alitalia grupas aktīvu pārdošanai ir ticis piemērots netiešs nosacījums par to, ka pircējam ir jābūt Itālijas valsts piederīgajam, – tādējādi pārdošanas cena tikusi samazināta zem tirgus cenas un tikuši atturēti konkurenti. Tas, ka Komisija neesot pārbaudījusi šo faktoru un tā rezultātā neesot izdarījusi secinājumus, esot acīmredzama kļūda novērtējumā. To, ka Komisijai nav nekādu izskaidrojumu šajā sakarā, turklāt apstiprinot pamatojuma nenorādīšana.

145    Šajā lietā ir jānorāda, ka Komisija ir pārbaudījusi, vai uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus nav kāda diskriminējoša punkta, kas pamatots ar pretendenta valstisko piederību. Turklāt tā ir secinājusi, ka uzaicinājums ticis izplatīts un publicēts plaši kā iekšzemē, tā ārvalstīs. Kā tas ticis atzīmēts iepriekš šī sprieduma 136. punktā, Komisija otrajā apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, pirmkārt, ka kopš tā iecelšanas un pirms šī uzaicinājuma paust interesi publikācijas ārkārtas komisārs bija apņēmies sazināties ar galvenajām starptautiskajām lidsabiedrībām un, otrkārt, ka ārkārtas komisārs saņēma sešdesmit piedāvājumus no Itālijas un ārvalstu uzņēmumiem.

146    Turklāt Komisija ir pārbaudījusi bankas, kura tika izvēlēta, lai veicinātu piedāvājuma iesniegšanu Alitalia iegādei, lomu Alitalia aktīvu pārdošanas procesā un otrā apstrīdētā lēmuma 34. zemsvītras piezīmē secinājusi, ka šī banka kopš Alitalia nonākšanas ārkārtas administrācijas procedūrā, proti, kopš 2008. gada 29. augusta, bija pārstājusi sniegt padomus kompetentajam ministram. Papildus uzdevumam, kas tai tika noteikts pirms šīs administrācijas procedūras piemērošanas, no otrā apstrīdētā lēmuma neizriet, ka šī banka būtu piedalījusies Alitalia aktīvu novērtēšanā un ka tā būtu varējusi dot priekšroku CAI par sliktu pārējiem pretendentiem. Turklāt ir jāatgādina, ka Itālijas iestādes bija uzņēmušās saistības neiejaukties ārkārtas komisāra darbībā.

147    Tādējādi prasītājas arguments, ar kuru tiek konstatēts iespējamais interešu konflikts starp banku, kas tika izvēlēta piedāvājuma iegādāties Alitalia iesniegšanas veicināšanai, un CAI, kā arī uzaicinājuma paust interesi neprecizitāte un īsie termiņi saistībā ar piedāvājumu iesniegšanu, [tādējādi] veicinot CAI priekšrocību, nevar tikt pieņemts. Kas attiecas uz uzaicinājuma paust interesi procedūras nediskriminējošo raksturu, ir jāuzskata, ka piektā pamata otrajā daļā formulētie iebildumi neļauj konstatēt, ka Komisija būtu veikusi nepilnīgu vai nepietiekamu pārbaudi iepriekšējās izskatīšanas procedūrā vai ka tā nebūtu izdarījusi secinājumus no Alitalia grupas aktīvu pārdošanas nosacījumu pārbaudes, un prasītāja nav sniegusi pierādījumus par nopietnu grūtību esamību šajā sakarā. Turklāt prasītāja nevar apgalvot, ka otrais apstrīdētais lēmums šajā ziņā nav pamatots. Tādējādi piektā pamata otrajā daļā formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

–       Par trešajā un ceturtajā daļā formulētajiem iebildumiem

148    Trešajā daļā prasītāja norāda, ka, tā kā aktīvu pārdošanas procedūra nebija atklāta, caurskatāma un nediskriminējoša, ar to nevarēja tikt nodrošināta pārdošana par tirgus cenu. Tā apgalvo, ka katrā ziņā citas neatkarīga novērtējuma garantijas, tādas kā neatkarīgs eksperts un par darījuma kontroli atbildīgais pilnvarotais, neesot varējušas nodrošināt, ka pircēja samaksātā cena atbildīs tirgus cenai. Tā arī apgalvo, ka tas, ka Komisija neizdarīja pareizus secinājumus par nespēju sasniegt tirgus cenu, tādos apstākļos esot acīmredzama kļūda vērtējumā. Attaisnojuma neesamību šajā ziņā turklāt apstiprinot pamatojuma nenorādīšana.

149    Ceturtajā daļā prasītāja apgalvo, ka Itālijas iestādes ir samazinājušas cenu, par kādu CAI varēja iegādāties Alitalia, dzēšot atsevišķus parādus un padarot savu piedāvājumu pievilcīgāku arodorganizāciju vadītājiem. Neņemot vērā šos faktus, par kuriem Komisija zināja, bet neuzskatīja, ka ar tiem CAI tiek piešķirts atbalsts, tā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā.

150    Kā ticis atgādināts iebildumu, kas formulēti trešā pamata atbalstam, pārbaudē, Komisija uzskatīja, ka aktīvu pārdošanas sarunu procedūra, ko papildināja uzaicinājums paust interesi, pati par sevi nedeva pietiekami lielu caurskatāmību, lai tiktu nodrošināts, ka īpašuma tiesības uz aktīviem tiks nodotas par tirgus cenu. Tādējādi Komisija, lai pārliecinātos, ka piedāvātā cena nav zemāka par tirgus cenu, pārbaudīja, vai piedāvājums tiek novērtēts neatkarīgi. Turklāt, kā tas ticis secināts iepriekš šī sprieduma 107.–109. punktā, tas, ka aktīvus novērtēja neatkarīgs eksperts un šis vērtējums tika apstiprināts ar piedāvājumu ekonomiskās vērtības pārbaudi attiecībā pret aktīviem, ko veica neatkarīgs finanšu padomdevējs, un, visbeidzot, par darījuma kontroli atbildīgā pilnvarotā iejaukšanās piešķīra pietiekamas neatkarības garantijas, kas ļāva nonākt pie aktīvu pārdošanas par tirgus cenu.

151    No tā izriet, ka šī pamata trešajā daļā formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti, jo prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv norādes par nopietnu grūtību esamību un ka šajos apstākļos Komisijai varētu pārmest pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

152    Attiecībā uz ceturto daļu ir jānorāda, ka CAI pārņēma tikai daļu no Alitalia personāla, kas tika pieņemts darbā ar pilnīgi jauniem darba nosacījumiem un darba līgumiem, un ka prasītājas norādītie sociālie pasākumi neattiecas uz CAI no jauna darbā pieņemto personālu.

153    Tādējādi piektā pamata ceturtajā daļā formulētie iebildumi ir jānoraida. Tātad ir jāuzskata, ka, tā kā piektajā pamatā formulētie iebildumi neļauj secināt, ka Komisija būtu veikusi nepilnīgu vai nepietiekamu pārbaudi iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, prasītāja šajā ziņā nav sniegusi norādes par nopietnu grūtību esamību. Tādējādi piektais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par sestajā pamatā formulētajiem iebildumiem par kļūdainu atbalsta atmaksātāja identificēšanu

154    Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija nav pārbaudījusi visus judikatūrā prasītos kritērijus, lai novērtētu ekonomisko pēctecību starp Alitalia un CAI, tostarp cenu, par kādu ir notikusi īpašuma tiesību uz aktīviem nodošana, atsavinātās sabiedrības akcionāru un tās pircējas akcionāru identiskumu, aktīvu nodošanas brīdi, priekšmetu, kā arī ekonomisko loģiku. Tā apgalvo, ka Komisija savu analīzi koncentrējusi tikai uz aktīvu pārdošanas priekšmeta kritēriju, ignorējot citus kritērijus.

155    Attiecībā uz grūtībās nonākušajai sabiedrībai pārskaitītā atbalsta atgūšanas pienākumu ir jāatgādina, ka to, kā izriet no judikatūras, varētu attiecināt uz jauno sabiedrību, kam attiecīgā sabiedrība ir nodevusi īpašuma tiesības uz daļu savu aktīvu, ja šī īpašuma tiesību nodošana ļauj konstatēt ekonomisko pēctecību starp abām sabiedrībām. Lai secinātu, ka pastāv ekonomiskā pēctecība, var tikt ņemti vērā šādi faktori: īpašuma tiesību pārejas priekšmets (aktīvi un pasīvi, darbaspēka saglabāšana, grupētie aktīvi), īpašuma tiesību pārejas cena, uzņēmuma, kas pārņem, un uzņēmuma, kas nodod īpašuma tiesības, akcionāru vai īpašnieku identiskums, brīdis, kad notiek īpašuma tiesību nodošana (pēc izmeklēšanas uzsākšanas, procedūras uzsākšanas vai pēc galīgā lēmuma), vai arī darījuma ekonomiskā loģika (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05 Grieķija u.c./Komisija, Krājums, II-4749. lpp., 135. punkts).

156    Vispirms ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko norāda prasītāja, šī judikatūra neliek Komisijai ņemt vērā visus iepriekš minētos faktorus – to apliecina vārdkopas “var tikt ņemti vērā” izmantošana. No tā izriet, ka Komisijai nebija pienākuma konkrētāk un papildus citiem kritērijiem pārbaudīt brīdi, kurā notika Alitalia grupas aktīvu īpašuma tiesību pāreja CAI, kas ietilpst starp faktoriem, kuri “var” tikt ņemti vērā, lai netiktu pieļauta ekonomiskā pēctecība starp šīm divām sabiedrībām.

157    Katrā ziņā no otrā apstrīdēta lēmuma pārbaudes izriet, ka Komisija, pamatojoties gan uz aktīvu īpašumu tiesību nodošanas priekšmetu un cenu, gan uz akcionāru neidentiskumu un darījuma ekonomisko loģiku, ir secinājusi, ka starp Alitalia un CAI nav pēctecības. Šajā gadījumā Komisija jautājumu par pēctecību starp Alitalia un CAI ir aplūkojusi šī lēmuma 128.–151. punktā. Šī lēmuma 132. punktā Komisija vispirms ir uzsvērusi, ka paziņotajam pasākumam, kas grozīts ar saistībām, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, būtu jānoved pie Alitalia grupas aktīvu pārdošanas par tirgus cenu. Pēc tam tā ir pārbaudījusi, vai starp Alitalia un aktīvu, uz kuriem attiecas aktīvu pārdošanas procedūra, pircējiem pastāv pēctecība, gūstot konkurences priekšrocību, ko radījis EUR 300 miljonu aizdevums.

158    Šajā ziņā Komisija otrā apstrīdētā lēmuma 135. punktā attiecībā uz aktīvu pārdošanu ir uzsvērusi, ka uzaicinājumā paust interesi šie aktīvi netika piedāvāti grupēti un tādējādi neatbilda homogēnām ekonomiskajām vienībām, kā rezultātā varētu būt tikusi ierobežota potenciālo pircēju izvēle. Šī lēmuma 136. punktā tā ir konstatējusi, ka, tieši pretēji, ņemot vērā ļoti atšķirīgās intereses izpausmes, kas atbilda dažādiem aktīviem, aktīvu pārdošanas procedūras laikā Alitalia darbības tika sadalītas starp vairākiem dalībniekiem un organizētas atšķirīgi. Šī lēmuma 137. punktā tā ir secinājusi, ka, ņemot vērā aktīvu pārdošanas apjomu un potenciālo pircēju piedāvājumu sadalījumu, Itālijas Republikas ieviestajā aktīvu pārdošanas procedūrā nebija paredzēta pēctecība starp Alitalia un CAI.

159    Attiecībā uz Alitalia un CAI akcionāriem Komisija otrā apstrīdētā lēmuma 140. punktā ir secinājusi, ka tie nebija identiski. Tā ir aprakstījusi CAI kā privātu ieguldītāju, kas atšķiras no Alitalia akcionāriem, konsorciju un norādījusi, ka pēdējo minēto akciju apmaiņa pret jaunās kompānijas akcijām bija iespējama tikai uz tiesību noteikumu par uzņēmumu sanāciju maksātnespējas procedūrā pamata, kas šajā lietā nebija piemērojami.

160    Pēc tam Komisija otrā apstrīdētā lēmuma 141. punktā ir konstatējusi, ka CAI pārņēma tikai atsevišķus aktīvus, kas bija saistīti ar Alitalia pasažieru pārvadājumu darbību, ka tā ievēroja pati savu uzņēmuma stratēģiju un ka starp Alitalia un CAI nenotika automātiska darba līgumu pārņemšana. Turklāt Komisija šī lēmuma 142. punktā ir piebildusi, ka CAI neturpinās Alitalia darbību, jo Itālijas iestādes ir apņēmušās, ka aktīvu pārdošanas procesa beigās tai nebūs vairāk kā 69 % Alitalia kapacitātes uz kilometru pārvadāto pasažieru ziņā, kas aprēķināta paziņojuma dienā. Turklāt, kā izriet no šī lēmuma 13. un 49. punkta, Alitalia grupas aktīvu pārdošanas CAI mērķis bija tieši kreditoru interesēs maksimizēt Alitalia aktīvu vērtību pirms tās likvidācijas.

161    No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apliecina prasītāja, Komisija nav pamatojusies tikai uz īpašuma tiesību pāreju. Kā izriet no šī sprieduma 160. punkta, Komisija ir pārbaudījusi un apstiprinājusi darījuma ekonomisko loģiku. Tā turklāt visā pārbaudes laikā ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka starp Alitalia un CAI nepastāv ekonomiskā pēctecība. Tā otrā apstrīdētā lēmuma 130.–132. punktā ir secinājusi, ka, ņemot vērā, ka tika veikti visi pasākumi, lai īpašuma tiesību nodošana notiktu par cenu, kas nebūtu zemāka par tirgus cenu, neviena nepamatota priekšrocība nevarēja tikt nodota Alitalia grupas aktīvu pircējam. Tādējādi saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem un atbilstoši iepriekš šī sprieduma 155. punktā minētajai judikatūrai ir jākonstatē, ka Komisija ir veikusi pietiekamu un pilnīgu pārbaudi un ka prasītāja šajā ziņā nav sniegusi pierādījumus par nopietnu grūtību esamību.

162    Tādējādi, tā kā Komisijai nebija jāieņem nostāja īpašuma tiesību pārejas uz aktīviem brīdī, nešķiet, ka tai šajā lietā šajā ziņā būtu jāpārmet pamatojuma nenorādīšana.

163    Tāpēc, ņemot vērā visu iepriekš minēto, sestajā pamatā formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par pirmajā pamatā formulētajiem iebildumiem par oficiālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu

164    Prasītāja norāda, ka, neuzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, Komisija ir pieņēmusi nepilnīgu lēmumu, kurš būtu jāatceļ. Šajā ziņā tā uzskata, ka, lai arī laikposms, kāds tika veltīts iepriekšējai izmeklēšanai pirms otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kurš ilga no 2008. gada 14. oktobra līdz 12. novembrim, nebija ārkārtīgi garš, Komisija tomēr varēja konstatēt nopietnas grūtības. Turklāt replikā tā norāda, ka, tā kā iepriekšējās izmeklēšanas posms sākās ar faktu pārbaudi 2008. gada aprīlī, tas bija četras reizes ilgāks nekā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktu noteiktais divu mēnešu maksimālais termiņš sākotnējās izmeklēšanas pabeigšanai.

165    Prasītāja sniedz arī daļēju Komisijas pieļauto kļūdu sarakstu, kas parādot, ka šajā lietā nepieciešamās pārbaudes sarežģītība pamatoja oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

166    Tā turklāt apgalvo, ka, ņemot vērā šīs lietas politisko kontekstu, saistības pārdot Alitalia grupas aktīvus par tirgus cenu, kuras bija uzņēmušās Itālijas iestādes, esot bijušas nereālas un ka tās katrā ziņā procesā esot noteiktas jau ļoti vēlu – pēc negrozāmu tās skarošu notikumu rašanās.

167    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentiem par iepriekšējās izmeklēšanas posma ilgumu, ir jānorāda, kā to dara Komisija, ka prasītāja savos rakstveida iesniegumos nonāk pretrunā pati ar sevi. Lai gan prasības pieteikumā tā apgalvo, ka šis laiks – mazāk par vienu mēnesi – nebija ārkārtīgi ilgs, tā replikā apstiprina, ka šis laiks ir bijis gandrīz četras reizes garāks nekā maksimālie divi mēneši, kas noteikti ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktu.

168    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā paredzētais divu mēnešu termiņš, lai pabeigtu iepriekšējo izmeklēšanu, attiecas uz laikposmu, kas ietver pasākuma paziņošanu pilnībā un lēmuma pieņemšanu saskaņā ar šī noteikuma 2., 3. vai 4. punktu, proti, šajā lietā – laikposmu no 2008. gada 14. oktobra līdz 12. novembrim. Tāpēc ir aplami, ka prasītāja ņem vērā arī to laikposmu pirms datuma, kad Itālijas iestādes paziņoja par aktīvu pārdošanas procedūru, kura laikā Komisija sazinājās ar tām un kurš sākās 2008. gada aprīlī.

169    Tādējādi ir jāsecina, ka šajā lietā iepriekšējās izmeklēšanas posms bija īsāks par to, kas ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā, un tādējādi – pilnībā saprātīgs. Tāpēc šis ilgums nav tāds, kas liecinātu par nopietnām grūtībām, kādas varētu būt radušās Komisijai iepriekšējā izmeklēšanā, bet drīzāk atspoguļo faktu, ka paziņotā pasākuma pārbaude šajā lietā nesagādāja nekādas īpašas grūtības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑568/08 un T‑573/08 M6/Komisija, Krājums, I-3397. lpp., 142. punkts).

170    Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas argumenti par otrajā apstrīdētajā lēmumā iekļauto saistību nereālumu nevar tikt pieņemti. Ir jāatgādina, pirmkārt, ka 2008. gada 23. septembrī publicētajā uzaicinājumā paust interesi bija noteikts, ka kritērijiem, kuri ir jāievēro piedāvājumos, ir jāatbilst piemērojamajam Itālijas tiesiskajam regulējumam un, konkrētāk, ka aktīvu pārdošanas cena nevar būt zemāka par tirgus cenu, ko nosaka neatkarīgs eksperts. Otrkārt, pēdējam minētajam bija jāpārbauda piedāvājumi, lai pārliecinātos – ņemot vērā galvenokārt piedāvāto cenu un neraugoties uz citiem iesniegtajos piedāvājumos, iespējams, izpildītiem kritērijiem – ka piedāvātā aktīvu pārdošanas cena ir lielāka vai vienāda ar tirgus cenu. Treškārt, otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī uzraudzības komiteja vēl nebija apstiprinājusi aktīvu pārdošanu un vēl nebija pieņemts ārkārtas komisāra galīgais lēmums. Saskaņā ar ārkārtas administrācijas procedūru pēdējam minētajam vispirms bija jāsaņem uzraudzības komitejas un atbildīgā ministra atļauja attiecīgajai pārdošanai. Tādējādi saistības, ka atbildīgajam ministram nebūtu jāiejaucas ārkārtas komisāra rīcībā, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes, ņemot vērā procedūras posmu, nebija novēlotas.

171    Turklāt šo saistību pieminēšana otrajā apstrīdētajā lēmumā nevar būt norāde uz nopietnām grūtībām, ar kurām būtu saskārusies Komisija. Šīs saistības pierāda, ka Komisija ir ievērojusi nepieciešamo piesardzību, gan lai kontrolētu, ka par darījuma kontroli atbildīgais pilnvarotais ievēro šīs saistības, gan lai izdarītu secinājumus par to iespējamo neievērošanu. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka Komisija paturēja sev tiesības uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru par attiecīgo pasākumu, ja netiktu ievēroti otrā apstrīdētā lēmuma noteikumi, tostarp saistības, kuras uzņēmušās Itālijas iestādes un kuras fiksētas šajā lēmumā, prasītājas argumenti par saistību neatbilstību ir nepieņemami.

172    Treškārt un visbeidzot, attiecībā uz prasītājas apgalvotajām desmit kļūdām, kurām esot jānorāda uz nopietnu grūtību esamību, ir jānorāda, ka tās patiesībā atbilst trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā norādītajiem iebildumiem, attiecībā uz kuriem šie pamati ir tikuši pārbaudīti. Līdz ar to tie nav jāpārbauda atsevišķi, izskatot šo pamatu.

173    Tādējādi pirmajā pamatā formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

174    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi nopietnu grūtību esamību. No tā izriet, ka Komisijai nebija pienākuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru par aktīvu pārdošanas pasākumu saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 80. punktā minēto judikatūru.

c)     Par pamatiem par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

175    Prasītāja uzskata, ka Komisija nav ievērojusi savu “pastāvīgo lēmumpieņemšanas praksi” valsts atbalsta jomā, it īpaši attiecībā uz visu atbilstošo kāda pasākuma īpašību un tā konteksta pārbaudi, kā arī citu iespēju, izņemot aktīvu pārdošanu, pārbaudi atbilstoši privāta ieguldītāja, kurš darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērijam. Tādējādi Komisijai esot bijis pastiprināts pienākums norādīt pamatojumu. Turklāt prasītāja uzskata, ka otrajā apstrīdētajā lēmuma ir ietverti daži nedetalizēti Komisijas secinājumi, tostarp par eksperta neatkarību un par pārliecību, ka aktīvu pārdošana notikusi par tirgus cenu, attiecībā uz kuriem Komisijas argumentācija neesot saprotama.

176    Ir jāatgādina, ka iebildums par otrā apstrīdētā lēmuma nepamatošanu attiecībā uz visām atbilstošajām paziņotā pasākuma īpašībām un tā konteksta nepārbaudīšanu kopumā pārklājas ar trešā pamata trešo daļu. Tāpat iebildums par otrā apstrīdētā lēmuma pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz atgūšanas metodēm, kas veido citas iespējas, izņemot aktīvu pārdošanu, pārklājas ar ceturtā pamata otro daļu. Tādējādi, kā ticis norādīts šī sprieduma 89., 117. un 124. punktā, šīs daļas tiks izskatītas šī pamata kontekstā.

177    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā dokumenta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai dokumentu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli (iepriekš šī sprieduma 102. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts, un Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 35. punkts).

178    Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp dokumenta satura, izvirzīto iemeslu rakstura un interesēm, kādas varētu būt tā adresātiem un citām personām, uz kurām dokuments attiecas tieši vai individuāli, saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu sīki norādīti visi būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo tas, vai dokumenta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē nevis tikai atkarībā no tā teksta, bet arī tā konteksta, kā arī visām attiecīgo jomu regulējošajām tiesību normām (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 16. punkts, un iepriekš šī sprieduma 177. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 36. punkts).

179    Tostarp Komisijai nav jāieņem nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus tai izvirza ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. iepriekš šī sprieduma 77. punktā minēto spriedumu lietā Bundesverband deutscher Banken/Komisija, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Runājot precīzāk par Komisijas lēmumu, kurā ticis secināts, ka nepastāv sūdzības iesniedzēju minētais valsts atbalsts, Komisijai pietiekamā apmērā ir jāizskaidro sūdzības iesniedzējam iemesli, kādēļ sūdzībā norādītie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami valsts atbalsta pastāvēšanas pierādīšanai. Tomēr Komisijai nav jāformulē nostāja par tiem elementiem, kas ir acīmredzami neatbilstoši, maznozīmīgi vai kas ir nepārprotami otršķirīgi (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 102. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts).

181    Runājot par attiecīgā akta raksturu, ir jāatgādina, ka otrais apstrīdētais lēmums tika pieņemts EK līguma 88. panta 3. punktā paredzētās atbalsta pārbaudes iepriekšējās izskatīšanas stadijas beigās, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo nostāju par attiecīgā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderību, neuzsākot minētā panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, kuras mērķis ir ļaut Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par šo atbalstu (Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑333/07 Regie Networks, Krājums, I‑10807. lpp., 64. punkts).

182    Šādā lēmumā, kas ir pieņemts īsā termiņā, ir jāietver tikai iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav nopietnu grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu (iepriekš šī sprieduma 58. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 48. punkts, un iepriekš šī sprieduma 181. punktā minētais spriedums lietā Regie Networks, 65. punkts).

183    Šajā lietā attiecībā uz kontekstu un apstākļiem, kādos tika pieņemts otrais apstrīdētais lēmums, no trešā pamata pirmās daļas pārbaudes izriet (skat. iepriekš šī sprieduma 105. un 110. punktu), ka Komisija ir pārbaudījusi dažādo ārkārtas administrācijas procedūrā darbojošos personu lomu un pārliecinājusies, ka pasākums, kāds tas ticis paziņots, nodrošina, ka aktīvu pārdošana notiks par tirgus cenu. Turklāt arī šī pamata otrās daļas pārbaudē ir ticis secināts, ka Komisijai nav jāpārbauda tādi šim vērtējumam nebūtiski aspekti kā izmaksu samazināšana un citas priekšrocības, kuras, kā apgalvots, CAI tika piešķirtas ar Itālijas tiesisko regulējumu sakarā ar Dekrētlikuma Nr. 134 stāšanos spēkā.

184    Tāpat no ceturtā pamata pārbaudes izriet, ka, tā kā Komisija bija pārliecinājusies, ka pārdošanai jānotiek par tirgus cenu, tai absolūti nebija pienākuma pārbaudīt citas iespējas kā vien likvidāciju ar tiesas nolēmumu.

185    Tādējādi ir jākonstatē, ka, ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 179. punktā minēto judikatūru, pienākuma norādīt pamatojumu dēļ Komisijai otrajā apstrīdētajā lēmumā nebija jāizklāsta citi elementi kā vien fakti un juridiskie apsvērumi, kam ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā. Šāds pamatojums ir pietiekams, lai ļautu prasītājai uzzināt otrā apstrīdētā lēmuma pamatojumu un Vispārējai tiesai kontrolēt tā likumību, pamatojoties uz EKL 253. pantu.

186    Attiecībā uz, kā tiek apgalvots, nepamatotiem secinājumiem, pie kuriem nonākusi Komisija, ir jānorāda, ka otrā apstrīdētā lēmuma 39. punktā Komisija ir norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka saskaņā ar Dekrētlikumu Nr. 134 veiktā ekspertīze ir bijusi neatkarīga. Tādējādi prasītājas formulētais iebildums par otrā apstrīdētā lēmuma nepamatošanu attiecībā uz atsevišķu eksperta akcionāru klātesamību CAI kapitālā, nevar tikt pieņemts.

187    Visbeidzot, kas attiecas uz prasītājas argumentāciju par to, ka Komisija otrajā apstrīdētajā lēmumā ir apgalvojusi, ka tas, ka viens no CAI akcionāriem bija arī sabiedrības, kas bija nenodrošināta Alitalia kreditore, dalībnieks, nekādi nav ietekmējis CAI piedāvāto cenu, jānorāda tikai, ka Komisija nav balstījusies uz šo apsvērumu, lai apstiprinātu, ka šajā piedāvājumā piedāvātā cena atbilst tirgus cenai, un tādēļ tas tai nekādi nebija jāpamato.

188    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats tādējādi ir jānoraida. Tāpat ir jānoraida trešā pamata trešā daļa un ceturtā pamata otrā daļa.

189    Šajos apstākļos prasība atcelt otro apstrīdēto lēmumu ir jānoraida pilnībā un nav jānosaka prasītājas lūgtie procesa organizatoriskie pasākumi.

E –  Par lūgumu daļēji atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu

190    Prasītāja vēlas panākt daļēju pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu arī tiktāl, ciktāl tajā nav ticis noteikts atgūt atbalstu no Alitalia grupas aktīvu pircējiem, konkrētāk – CAI, un ar to Itālijas Republikai ticis piešķirts četru mēnešu papildtermiņš, lai ieviestu šo lēmumu un atgūtu EUR 300 miljonu aizdevumu.

191    Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija, papildus piešķirot Itālijas Republikai četrus mēnešus Alitalia piešķirto aizdevumu atgūšanai un atturoties noteikt atbalsta apturēšanu, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 11. pantu, ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktu. Turklāt tā apgalvo, ka Komisijai bija jāliek atgūt atbalstu no CAI, nevis no Alitalia.

192    Vispirms ir jānorāda, ka Alitalia‑CAI un Itālijas Republika, neizvirzot formālu iebildumu par nepieņemamību, uzskata, ka prasība par pirmo apstrīdēto lēmumu ir nepieņemama. Šajā ziņā Alitalia‑CAI būtībā norāda, ka prasītājai nav intereses celt prasību par pirmo apstrīdēto lēmumu. Kas attiecas uz Itālijas Republiku, tā apgalvo, ka lēmums neskar prasītāju individuāli.

193    Saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 56. punktā minēto judikatūru tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda prasības pieņemamība saskaņā ar Reglamenta 113. pantu.

194    Attiecībā, pirmkārt, uz to, ka pirmais apstrīdētais lēmums skar prasītāju individuāli, ir jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles jomā lēmums, ar kuru tiek pabeigta procedūra saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, individuāli skar uzņēmumus, kuri ir iesnieguši sūdzību, aizsākot šo procedūru, un kuri ir uzklausīti attiecībā uz to apsvērumiem, kas ir noteikuši procedūras norisi, ja vien to stāvokli tirgū būtiski ir ietekmējis atbalsts, par ko ir šis lēmums. Tomēr no tā neizriet, ka uzņēmums nevar citādi, atsaucoties uz īpašiem apstākļiem, kas to individualizē līdzīgi lēmuma adresātam, parādīt, ka tas ir skarts individuāli (Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums lietā T‑11/95 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3235. lpp., 72. punkts).

195    Šajā lietā prasītāja norāda, pirmkārt, ka tā sūdzības un apsvērumus ir iesniegusi izskatīšanas procedūras laikā, kā rezultātā tika pieņemts pirmais apstrīdētais lēmums, un, otrkārt, ka tās stāvokli tirgū būtiski ietekmēja aizdevuma piešķiršana, kā arī pirmais apstrīdētais lēmums, ciktāl ar šo lēmumu Komisija piešķīra Itālijas iestādēm četrus mēnešus šī aizdevuma atgūšanai. Prasītāja turklāt atsaucas uz Komisijai adresēto 2008. gada 29. aprīļa sūdzību, kurā tā apgalvoja, ka aizdevums turpina tai kaitēt salīdzinājumā ar Alitalia, kavējot tās izvēršanos Itālijas iekšzemes tirgū un savienojumos no Itālijas, un ka tā ir cietusi zaudējumus pasažieru skaita, kā arī ienākumu ziņā tādu tarifu dēļ, kas ir zemāki par cenām, ko Alitalia varēja piedāvāt pēc aizdevuma piešķiršanas. Visbeidzot, tā apgalvo, ka tās interese lēmuma daļējā atcelšanā ir novērst līdzīgu Komisijas pārkāpumu rašanos nākotnē.

196    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājai procedūrā pirms pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir bijusi aktīva loma – viņa ir iesniegusi sūdzības, nopeļot aizdevuma piešķiršanu Alitalia un tā vēlāku pārvēršanu pašu kapitālā, kas bija Komisijas izmeklēšanas pamatā, – un ka tā ir tikusi uzklausīta attiecībā uz tās apsvērumiem oficiālās izmeklēšanas procedūrā. Turklāt prasītājas iesniegtie apsvērumi, ņemot vērā, ka Komisija pieņēma lēmumu, ka aizdevums ir nelikumīgs un ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts un ka tas ir jāatgūst no tā saņēmēja, ir ietekmējuši procedūras saistībā ar šo aizdevumu norisi.

197    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tas, ka tika noteikts nekavējoties atgūt atbalstu no Alitalia, nevis no CAI, būtiski ir ietekmējis tās konkurētspēju. Tāpat prasītāja nav pierādījusi, ka termiņš, ko Komisija piešķīra Itālijas iestādēm un kas esot ļāvis, kā tiek apgalvots, apiet pienākumu atgūt aizdevumu no aizdevuma saņēmēja, būtu ietekmējis tās intereses. Visbeidzot, prasītāja nav arī pierādījusi, kā to ir ietekmējis tas, ka nav likts atbalstu apturēt, tādējādi ļaujot Alitalia pārvērst to pašu kapitālā.

198    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka pirmais apstrīdētais lēmums to būtu skāris individuāli.

199    Ir jāatgādina, ka prasības pieņemamības nosacījumi ir kumulatīvi. Tā, izņemot pienākumu pārbaudīt prasītājas interesi celt prasību, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ja ar to tiek mēģināts panākt pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, lai gan tā nav skarta individuāli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 18. decembra spriedumu lietā T‑326/99 Olivieri/Komisija un EMEA, Recueil, II‑6053. lpp., 66. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

200    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši šī reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kuras ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

201    Šajā lietā, tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijas un Alitalia‑CAI tiesāšanās izdevumus.

202    Piemērojot Reglamenta 87. panta 4. punktu, Itālijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      piespriest Ryanair Ltd segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Eiropas Komisijas un Alitalia‑Compagnia Aerea Italiana SpA tiesāšanās izdevumus;

3)      Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Papasavvas Vadapalas O’Higgins

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 28. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

A –  Administratīvais process

B –  EKL 88. panta 2. punktā paredzētais lēmums uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru

C –  Apstrīdētie lēmumi

1.  Lēmums par Alitalia piešķirto aizdevumu

2.  Lēmums par Alitalia aktīvu pārdošanu

Tiesvedība

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

D –  Par lūgumu atcelt otro apstrīdēto lēmumu

1.  Par pieņemamību

2.  Vispārējās tiesas pārbaudes priekšmets

3.  Par lietas būtību

a)  Par otro pamatu – Komisijas nekompetenci pieņemt nosacītu lēmumu pēc sākotnējās izskatīšanas

b)  Par pamatiem par pienākuma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru pārkāpumu

Par trešajā pamatā formulētajiem iebildumiem par to, ka Komisija nav pārbaudījusi visas atbilstošās pasākumu īpašības to kontekstā

Par ceturtajā pamatā formulētajiem iebildumiem par citu iespēju, izņemot Alitalia grupas aktīvu pārdošanu, nepārbaudīšanu

Par piektajā pamatā formulētajiem iebildumiem par privāta ieguldītāja, kas darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos, kritērija nepiemērošanu aktīvu pārdošanai

–  Par pirmajā un piektajā daļā formulētajiem iebildumiem

–  Par otrajā daļā formulētajiem iebildumiem

–  Par trešajā un ceturtajā daļā formulētajiem iebildumiem

Par sestajā pamatā formulētajiem iebildumiem par kļūdainu atbalsta atmaksātāja identificēšanu

Par pirmajā pamatā formulētajiem iebildumiem par oficiālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu

c)  Par pamatiem par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

E –  Par lūgumu daļēji atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.