Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-382/06 Tomkins pl/Eiropas Komisija 2011. gada 7. jūnijā iesniedza Eiropas Komisija

(lieta C-286/11 P)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji - F. Castillo de la Torre, V. Bottka un R. Sauer)

Otra lietas dalībniece: Tomkins plc

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt ar apelācijas sūdzību pārsūdzēto spriedumu;

pilnībā noraidīt Vispārējā tiesā celto prasību;

piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā un pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija izvirza piecus apelācijas sūdzības pamatus.

Saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka, atceļot daļu no Lēmumā konstatētā pārkāpuma perioda, pamatojoties uz elementiem, kurus Tomkins nekad nebija norādījusi, Vispārējā tiesa ir skaidri pārkāpusi prasījuma robežas. Savienības tiesu judikatūrā nav atzīts izņēmums no judikatūrā spriedumā lietā C-310/97 P AssiDomän definētā noteikuma, pamatojoties uz faktu, ka divas prasītājas ietilpa vienā uzņēmumu grupā. Nesen Tiesa spriedumā apvienotajās lietās C-201/09 P un C-216/09 P ArcelorMittal Luxembourg ir skaidri atzinusi, ka prasība, ko cēlusi viena uzņēmumu grupas sabiedrība, neietekmē citu tās pašas grupas sabiedrību tiesisko situāciju.

Saistībā ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka meitas sabiedrības Pegler (lietas T-386/06) un mātes sabiedrības Tomkins (lieta T-382/06) prasībās izvirzītajiem prasījumiem bija "viens un tas pats" priekšmets. Lai gan periods, ko apstrīd Tomkins, bija daudz īsāks nekā tas, ko atsevišķā lietā apstrīd Pegler, attiecībā uz abām sabiedrībām tika noteikts viens un tas pats [pārkāpuma] perioda ilguma samazinājums. Tomēr Pegler ir ne vien apstrīdējusi daudz ilgāku periodu, bet arī pamatojusi savu prasību ar pamatiem, kas ir atšķirīgi un pat pretrunā pamatiem, ko izvirzījusi Tomkins. Apstrīdot sākotnējā [pārkāpuma] perioda ilgumu, Pegler mērķis bija attaisnot sevi un apsūdzēt Tomkins, turpretim Tomkins drīzāk bija šaurāks mērķis, proti, apstrīdēt pierādījumus attiecībā uz pirmajām 38 dienām (kas pat nebūtu ietekmējis naudas soda aprēķinā vēra ņemamo [pārkāpuma] ilgumu).

Turklāt Vispārējās tiesas vērtējums ir balstīts uz faktu ziņā nepareizu pieņēmumu, ka Tomkins esot apgalvojusi, ka, "ja lēmums būtu jāatceļ attiecībā uz Pegler, tas esot jāatceļ arī daļā attiecībā uz prasītāju" (pārsūdzētā sprieduma 42. punkts). Tomkins šādu pamatu nav izvirzījusi ne prasības pieteikumā, ne savā replikas rakstā (kas jebkurā gadījumā būtu bijis novēloti). Šādi ir sagrozīts prasītājas prasības pamats, kas pats par sevi ir pietiekami, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu.

Trešais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz to, ka nav ņemts vērā fakts, ka Tomkins ietilpa uzņēmuma, kas bija atzinis pārkāpuma izdarīšanu, sastāvā. Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā samazināja "Tomkins uzņēmumu" sastāvā ietilpstošās sabiedrības (mātes sabiedrības Tomkins) atbildību tā iemesla dēļ, ka citai šīs uzņēmumu grupas sabiedrībai - meitas sabiedrībai Pegler, bija samazināts [pārkāpuma] ilgums. Tomēr Pegler atbildības par pārkāpumu samazināšana bija pamatota uz Pegler kā "snaudošās sabiedrības" statusu un nebija pamatota ar faktu, ka attiecīgā grupa nav piedalījusies pārkāpumā. Pēc Komisijas ieskatiem fakts, ka šī konkrētā grupas sastāvā ietilpstošā meitas sabiedrība (Pegler) noteiktā laika posmā nav varējusi būt īstais adresāts grupā, attiecas vienīgi uz šo meitas sabiedrību un neatbrīvo no atbildības visu "uzņēmumu". Tas it īpaši tā ir situācijā, kad Vispārējā tiesa (ne arī pati Tomkins) nav apstrīdējusi to, ka Tomkins vadītais uzņēmums piedalījās pārkāpumā lielā attiecīgā perioda daļā.

Savu ceturto apelācijas sūdzības pamatu Komisija pamato ar pamatojuma neesamību un pretrunām pārsūdzētajā spriedumā. Ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir pakārtots pirmajam tādējādi, ka, ja Vispārējā tiesa nav pārsniegusi prasījuma robežas, spriedums tomēr ir jāatceļ, jo tajā nav sniegts pietiekams un skaidrs pamatojums attiecībā uz daļēju atcelšanu (pamatojuma neesamība). Ir vismaz divi būtiski piemēri tam, ka ar apelācijas sūdzību pārsūdzētais spriedums nav skaidrs:

pirmkārt, aprakstot izņēmumu, kurš pēc Vispārējās tiesas ieskatiem būtu jāpiemēro attiecībā uz judikatūru AssiDomän lietā, nosacījums šī izņēmuma piemērošanai ir neskaidrs un pretrunīgs;

otra pretruna vai neskaidrs aspekts Vispārējās tiesas argumentācijā ir fakts, ka ar apelācijas sūdzību pārsūdzētā sprieduma 57. punktā attiecībā uz reizināšanas koeficientu Komisijai ir lūgts "atbilstoši LESD 266. pantam noteikt sekas, kas izriet no šīs kļūdas un solidārās atbildības par naudas soda samaksu noteikšanas prasītājai". Tomēr 59. punktā Vispārējā tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci attiecībā uz naudas soda noteikšanu un nosaka Tomkins piemērojamā naudas soda apmēru. Pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā ir atkārtoti norādīts galīgais naudas soda apmērs bez jebkādas norādes par turpmāku nepieciešamību to grozīt. Komisija uzsver, ka neatkarīgi no 57. punkta precīzās nozīmes reizināšanas koeficienta atcelšanai lietā C-386/06 Pegler/Komisija neesot jāietekmē reizināšanas koeficients attiecībā uz Tomkins.

Visbeidzot, saistībā ar piekto apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi "sacīkstes principu" un tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā, jo tā nav devusi Komisijai iespēju paust viedokli par savu nodomu samazināt Tomkins uzlikto naudas sodu, balstoties uz pamatiem, kurus atsevišķā lietā izvirzījusi Pegler.

____________