Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2016. gada 25. februārī iesniedza Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuva) – Indėlių ir investicijų draudimas
(lieta C-109/16)
Tiesvedības valoda – lietuviešu
Iesniedzējtiesa
Lietuvos Aukščiausiasis Teismas
Pamatlietas puses
Prasītājs: VĮ Indėlių ir investicijų draudimas
Atbildētājs: Alvydas Raišelis
Prejudiciālie jautājumi
Vai gadījumos, ja kredītiestāde rīkojas kā ieguldījumu uzņēmums, kura līdzekļi ir pārvesti, lai iegūtu īpašumā parāda vērtspapīrus, kurus ir emitējusi tā pati kredītiestāde, taču vērtspapīru emisija faktiski nenotiek un vērtspapīri netiek nodoti personas īpašumā, kura ir iemaksājusi līdzekļus, kaut gan paši līdzekļi jau ir noskaitīti no šīs personas konta un pārvesti uz kontu, kas ir atvērts kredītiestādes vārdā, un tie vairs nav atmaksājami, ja turklāt nav skaidrs, kāda ir bijusi valsts likumdevēja griba attiecībā uz īpašās aizsardzības sistēmas piemērošanu šādam gadījumam, vai Noguldījumu direktīvas 1 1. panta 1. punktu un Ieguldītāju direktīvas 2 1. panta 4. punktu var tieši piemērot, lai noteiktu piemērojamo apdrošināšanas sistēmu, un vai līdzekļu izlietojuma iecerētais mērķis ir izšķirošais kritērijs, lai noteiktu, kura ir piemērojamā apdrošināšanas sistēma? Vai šo direktīvu tiesību normas ir pietiekami skaidras, detalizētas un beznosacījumu, lai piešķirtu tiesības privātpersonām tādējādi, ka privātpersonas uz tām var atsaukties valsts tiesās, lai pamatotu savus prasījumus par kompensācijas izmaksāšanu, kas ir iesniegti pret valsts iestādi, kura nodrošina apdrošināšanas izmaksas?
Vai Ieguldītāju direktīvas 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts par kādiem prasījumiem izmaksā kompensāciju atbilstoši ieguldītāju kompensācijas sistēmai, ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz prasījumiem atmaksāt līdzekļus, kurus ieguldījumu sabiedrība ir parādā ieguldītajiem un kuri netiek glabāti ieguldītāju vārdā?
Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā, vai Ieguldītāju direktīvas 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts par kādiem prasījumiem izmaksā kompensāciju, ir pietiekami skaidrs, detalizēts un beznosacījumu, lai piešķirtu tiesības privātpersonām tādējādi, ka privātpersonas uz tiem var atsaukties valsts tiesās, lai pamatotu savas prasības par kompensācijas izmaksāšanu, kas ir iesniegtas pret valsts iestādi, kura nodrošina apdrošināšanas izmaksas?
Vai Noguldījumu direktīvas 1. panta 1. punkts ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas jēdzienā “noguldījums” ietilpst arī līdzekļi, kuri ir pārskaitīti no personīgā konta, ar personas piekrišanu, uz kontu, kas ir atvērts kredītiestādes vārdā šajā pašā kredītiestādē un kas ir paredzēts, lai segtu izmaksas par parāda vērtspapīriem nākotnē, kurus emitē šī pati kredītiestāde?
Vai jāsaprot, ka Noguldījumu direktīvas 7. panta 1. punkts un 8. panta 3. punkts, izskatot tos kopā, nozīmē, ka noguldījumu apdrošināšanas maksājums līdz 7. panta 1. punktā norādītajai summai jāveic ikvienai personai, kuras prasījuma tiesības var tikt konstatētas pirms datuma, kad veikta Noguldījumu direktīvas 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētā konstatācija vai pieņemts lēmums?
____________1 Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīva 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām (OV L 135, 5. lpp.).
2 Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 3. marta Direktīva 97/9/EK par ieguldītāju kompensācijas sistēmām (OV L 84, 22. lpp.).