VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2011. gada 8. jūnijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas pieņemti saistībā ar situāciju Kotdivuārā – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑86/11
Nadiany Bamba, ar dzīvesvietu Abidžanā [Abidjan] (Kotdivuāra), ko pārstāv P. Haiks [P. Haïk] un J. Lafons [J. Laffont], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv B. Drīsens [B. Driessen] un A. Vitro [A. Vitro], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv E. Kujo [E. Cujo] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par lūgumu atcelt, pirmkārt, Padomes 2011. gada 14. janvāra Lēmumu 2011/18/KĀDP, ar kuru groza Padomes Lēmumu 2010/656/KĀDP, ar ko atjauno ierobežojošus pasākumus pret Kotdivuāru (OV L 11, 36. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2011. gada 14. janvāra Regulu (ES) Nr. 25/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 560/2005, ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kuri vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Kotdivuārā (OV L 11, 1. lpp.), ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents), tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. O’Higinss [K. O’Higgins] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretāre T. Veilere [T. Weiler], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 24. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Nadjanija Bamba [Nadiany Bamba] ir Kotdivuāras Republikas pilsone.
2 2004. gada 15. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1572 (2004), kurā tā apgalvoja, ka situācija Kotdivuārā joprojām apdraud mieru un starptautisko drošību reģionā, un nolēma noteikt īpašus ierobežojošus pasākumus pret šo valsti.
3 Ar Rezolūcijas 1572 (2004) 14. pantu tika izveidota komiteja (turpmāk tekstā – “Sankciju komiteja”), kuras uzdevums ir nozīmēt personas un organizācijas, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi saistībā ar ceļošanas ierobežošanu un līdzekļu, finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, kurus nosaka minētā rezolūcija tās 9. un 11. pantā, un atjaunināt šo sarakstu. Sankciju komiteja nekad nav norādījusi, ka uz prasītāju attiecas šie pasākumi.
4 2004. gada 13. decembrī, uzskatot, ka ir nepieciešama Eiropas Kopienas rīcība, lai īstenotu Rezolūciju 1572 (2004), Eiropas Savienības Padome pieņēma Kopējo nostāju 2004/852/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kotdivuāru (OV L 368, 50. lpp.).
5 2005. gada 12. aprīlī, uzskatīdama, ka ir vajadzīgs tiesiskais regulējums, lai Kopienu līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2004/852 aprakstītos pasākumus, Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 560/2005, ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kuri vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Kotdivuārā (OV L 95, 1. lpp.).
6 Kopējā nostāja 2004/852 tika atjaunota un pēdīgi grozīta ar Padomes 2008. gada 18. novembra Kopējo nostāju 2008/873/KĀDP, ar ko atjauno pret Kotdivuāru noteiktos ierobežojošos pasākumus (OV L 308, 52. lpp.), pēc tam tā tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2010. gada 29. oktobra Lēmumu 2010/656/KĀDP, ar ko atjauno ierobežojošus pasākumus pret Kotdivuāru (OV L 285, 28. lpp.).
7 2010. gada 31. oktobrī un 28. novembrī notika Kotdivuāras Republikas prezidenta vēlēšanas.
8 2010. gada 3. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Kotdivuārā apliecināja prezidenta vēlēšanu otrās kārtas galīgo rezultātu, ko 2010. gada 2. decembrī bija paziņojis Neatkarīgās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, apstiprinot, ka prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis Alasans Vatara [Alassane Ouattara].
9 2010. gada 13. decembrī Padome uzsvēra 2010. gada 31. oktobrī un 28. novembrī notikušo prezidenta vēlēšanu lielo nozīmi miera un stabilitātes atjaunošanai Kotdivuārā un apstiprināja, ka ir absolūti nepieciešams respektēt Kotdivuāras tautas suverēni pausto gribu. Tāpat arī tā pieņēma zināšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Kotdivuārā secinājumus viņa apstiprināšanas pilnvaru ietvaros un apsveica A. Vataru ar viņa ievēlēšanu par Kotdivuāras Republikas prezidentu.
10 2010. gada 17. decembrī Eiropadome aicināja visus Kotdivuāras vadītājus – gan civilos, gan militāros –, kuri vēl nebija atzinuši demokrātiski ievēlētā prezidenta A. Vataras varu, to darīt. Tā apstiprināja, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies noteikt sodus, vērstus pret tiem, kuri turpinātu likt šķēršļus Kotdivuāras tautas suverēni paustās gribas ievērošanai.
11 Lai noteiktu ierobežojošus pasākumus saistībā ar ceļošanas ierobežošanu pret konkrētām personām, kuras nav noteikusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome vai Sankciju komiteja, bet kuras traucē miera procesu un izlīgumu Kotdivuārā, un jo īpaši tām, kuras apdraud vēlēšanu procesa iznākumu, Padome 2010. gada 22. decembrī pieņēma Lēmumu 2010/801/KĀDP, kurš groza Lēmumu 2010/656 (OV L 341, 45. lpp.). Šo personu saraksts ir norādīts Lēmuma 2010/656 II pielikumā.
12 Lēmuma 2010/656, kurš grozīts ar Lēmumu 2010/801, 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu, ka to teritorijā ieceļo vai to šķērso:
a) lēmuma I pielikumā minētās personas, ko norādījusi Sankciju komiteja [..];
b) lēmuma II pielikumā minētās personas, kas nav iekļautas I pielikuma sarakstā un kas liek šķēršļus miera un nacionālā izlīguma procesam un cita starpā apdraud vēlēšanu procesa pienācīgu noslēgumu.”
13 Ņemot vērā situācijas nopietnību Kotdivuārā, lai Lēmuma 2010/656 II pielikumā iekļautajam personu sarakstam pievienotu arī citas personas, 2011. gada 11. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/17/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/656 (OV L 11, 31. lpp.).
14 Ņemot vērā situācijas nopietnību Kotdivuārā, lai pret Lēmuma 2010/656 II pielikuma sarakstā iekļautajām personām noteiktu papildu ierobežojošus pasākumus, it īpaši naudas līdzekļu iesaldēšanu, un mainītu šo sarakstu, 2011. gada 14. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/18/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/656 (OV L 11, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
15 Lēmuma 2010/656, kurā grozījumi izdarīti ar apstrīdēto lēmumu, 5. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:
“1. Visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuri tieši vai netieši pieder vai kurus tieši vai netieši kontrolē:
a) lēmuma I pielikumā minētās personas, ko norādījusi Sankciju komiteja [..], vai kuri ir tādu vienību rīcībā, kas tieši vai netieši pieder minētajām personām vai vienībām vai jebkurām personām, kuras rīkojas to vārdā vai uzdevumā, vai ko tās tieši vai netieši kontrolē, kā norādījusi Sankciju komiteja;
b) lēmuma II pielikumā minētās personas vai vienības, kas nav iekļautas I pielikuma sarakstā un kas kavē miera un nacionālā izlīguma procesu, un jo īpaši tās, kas apdraud vēlēšanu procesa pienācīgu noslēgumu, vai kuri ir tādu vienību rīcībā, kas tieši vai netieši pieder minētajām personām vai vienībām vai jebkurām personām, kuras rīkojas to vārdā vai uzdevumā, vai ko tās tieši vai netieši kontrolē, iesaldē.
2. Nekādus līdzekļus, finanšu aktīvus vai saimnieciskos resursus nedara tieši vai netieši pieejamus 1. punktā minētajām personām un vienībām vai to interesēs.”
16 Ņemot vērā konkrētu apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai, ko radīja situācija Kotdivuārā, un lai nodrošinātu atbilstību procesam, ar ko groza un pārskata Lēmuma 2010/656 I un II pielikumu, Padome 2011. gada 14. janvārī pieņēma Regulu (ES) Nr. 25/2011, ar kuru groza Regulu Nr. 560/2005 (OV L 11, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
17 Regulas Nr. 560/2005, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar apstrīdēto regulu, 2. pantā ir noteikts:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kuri ir to fizisku vai juridisku personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā, kuras uzskaitītas I pielikumā vai IA pielikumā.
2. Nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi nav tieši vai netieši pieejami I pielikumā vai IA pielikumā uzskaitītajām fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām vai šo personu interesēs.
3. Ir aizliegta apzināta un tīša līdzdalība darbībās, kuru mērķis vai sekas ir tieši vai netieši apiet 1. un 2. punktā minētos pasākumus.
4. Regulas I pielikumā iekļautas fiziskas vai juridiskas personas, vienības un struktūras, kas minētas grozītā Lēmuma [2010/656] 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.
5. Regulas IA pielikumā iekļautas fiziskas vai juridiskas personas, vienības un struktūras, kas minētas grozītā Lēmuma [2010/656] 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā.”
18 Ar apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto regulu (turpmāk tekstā abi kopā – “apstrīdētie akti”) Padome grozīja sarakstu ar personām, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi un kuras ir iekļautas Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā. Šajā sakarā prasītājas vārds pirmo reizi tika iekļauts abu minēto pielikumu A tabulas (Personas) 6. punktā ar šādu pamatojumu: “Grupas Cyclone direktore, laikraksta “Le temps” redaktore; liek šķēršļus miera un izlīguma procesam, publiski kurinot naidu un mudinot uz vardarbību, kā arī piedaloties dezinformācijas kampaņās saistībā ar 2010. gada prezidenta vēlēšanām”.
19 2011. gada 18. janvārī Padome publicēja paziņojumu to personu un vienību ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti Lēmumā 2010/656 un Regulā Nr. 560/2005 (OV C 14, 8. lpp.). Šajā paziņojumā Padome atgādina, ka tā ir nolēmusi, ka personas un vienības, kuras norādītas Lēmuma 2010/656, kurš grozīts ar apstrīdēto lēmumu, II pielikumā, un Regulas Nr. 560/2005, kura grozīta ar apstrīdēto regulu, IA pielikumā, būtu jāietver tādu personu un vienību sarakstos, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti šajos tiesību aktos. Tā vērš šo personu un vienību uzmanību uz to, ka pastāv iespēja kompetentām attiecīgo dalībvalstu iestādēm iesniegt pieteikumu, lai saņemtu atļauju iesaldētos līdzekļus izmantot galveno vajadzību nodrošināšanai vai konkrētiem maksājumiem. Turklāt Padome precizē, ka šīs personas un vienības var tai iesniegt lūgumu pārskatīt lēmumu, ar kuru tās iekļautas minētajos sarakstos. Visbeidzot Padome atgādina par iespēju tās lēmumu apstrīdēt Vispārējā tiesā.
20 2011. gada 31. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/71/KĀDP, ar kuru tā groza Lēmumu 2010/656 (OV L 28, 60. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 85/2011, ar kuru īsteno Regulu Nr. 560/2005 (OV L 28, 32. lpp.), ar kuriem tā Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā ietvertajā personu un vienību sarakstā ierakstīja jaunas personas un vienības.
21 2011. gada 2. februārī Padome publicēja jaunu paziņojumu to personu un vienību ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti Lēmumā 2010/656 un Regulā Nr. 560/2005 (OV C 33, 16. lpp.), sniedzot attiecīgajām personām to pašu informāciju, kas minēta 2011. gada 18. janvāra paziņojumā.
22 2011. gada 6. aprīlī Padome pieņēma Lēmumu 2011/221/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/656 (OV L 93, 20. lpp.), un Regulu (ES) Nr. 330/2011, ar kuru groza Regulu Nr. 560/2005 (OV L 93, 10. lpp.), ar kuriem tā noteica papildu ierobežojošus pasākumus un grozīja to personu un vienību sarakstus, kuras minētas Lēmuma 2010/656 I un II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 I un IA pielikumā.
23 2011. gada 7. aprīlī Padome publicēja paziņojumu to personu un vienību ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti Padomes Lēmumā 2010/656, kurš grozīts ar Lēmumu 2011/221, un Regulā Nr. 560/2005, kura grozīta ar Regulu Nr. 330/2011 (OV C 108, 2. un 4. lpp.).
24 2011. gada 8. aprīlī Padome pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/230/KĀDP, ar kuru īsteno Lēmumu 2010/656 (OV L 97, 46. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 348/2011, ar kuru īsteno Regulu Nr. 560/2005 (OV L 97, 1. lpp.), ar kuriem tā četras vienības svītroja no saraksta, kas iekļauts Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā.
25 2011. gada 29. aprīlī Padome pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/261/KĀDP, ar kuru īsteno Lēmumu 2010/656 (OV L 111, 17. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 419/2011, ar kuru īsteno Regulu Nr. 560/2005 (OV L 111, 1. lpp.), ar kuriem tā sešas vienības svītroja no saraksta, kas iekļauts Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
26 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
27 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, tā iesniedza pieteikumu par paātrinātā procesa piemērošanu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam.
28 Ar 2011. gada 3. marta lēmumu Vispārējā tiesa (piektā palāta) apmierināja pieteikumu par to, lai lieta tiktu izskatīta paātrinātā procesā atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam.
29 2011. gada 13. aprīlī atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 14. pantam un pēc piektās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.
30 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt mutvārdu procesu.
31 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 11. maijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 20. maija rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas atļāva šo iestāšanos lietā.
32 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2011. gada 24. maija tiesas sēdē.
33 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz Vispārējo tiesu:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
35 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, pirmkārt, par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu un, otrkārt, par īpašuma tiesību pārkāpumu.
36 Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka tiesības uz aizstāvību un tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2007, C 303, 1. lpp.) 47. pantā un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantā. Tā uzskata, ka apstrīdētajos aktos nav paredzēta nekāda procedūra, kas ļautu nodrošināt tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu, nav paredzēta detalizēta pamatojuma sniegšana par iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, un nav paredzēts paziņot, kā un kad var pārsūdzēt lēmumu par iekļaušanu minētajā sarakstā, nedz arī tajos ir informācija, kas uz to attiecas.
37 Vispirms ir jāizskata iebildums par to, ka apstrīdētajos aktos nav paredzēta detalizēta pamatojuma sniegšana par iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir saistīts ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tādējādi pienākuma norādīt pamatojumu nelabvēlīgajā lēmumā mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā acīmredzami ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ir ļaut Kopienu tiesai veikt kontroli pār šā akta tiesiskumu (Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā OMPI”) 138. punkts, un 2010. gada 7. decembra spriedums lietā T‑49/07 Fahas/Padome, Krājums, II‑0000. lpp., 51. punkts).
39 Pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tāda pamatojuma tiesiskumu, uz kuru šajā lietā balstīta personas vārda, vienības vai organizācijas nosaukuma iekļaušana sarakstā, kas ietverts Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā un kura dēļ šiem adresātiem ir uzlikti ierobežojoši pasākumi, nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ir jāpaziņo pamatojums attiecīgajai personai vai vienībai brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, ja tas ir iespējams, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 336. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Fahas/Padome, 60. punkts).
40 Ņemot vērā, ka ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma, kas nosaka šādus pasākumus, pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija – vismaz pēc šā pasākuma pieņemšanas –, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā pasākuma likumību (skat. spriedumu lietā OMPI, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka, ja Padome izlemj uz personu vai vienību attiecināt Lēmuma 2010/656 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos pasākumus, šī lēmuma, kurš grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punkts paredz, ka tā savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo ieinteresētajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai arī publicējot paziņojumu, dodot tai iespēju paust savus apsvērumus. Lēmuma 2010/656, kurš grozīts ar Lēmumu 2010/801, 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka II pielikumā ir norādīts pamatojums personu un vienību iekļaušanai sarakstā. Regulas Nr. 560/2005 2.a panta 1. punktā un 11.a panta 3. punktā, kuri šajā regulā iekļauti ar apstrīdēto regulu, ir paredzēti līdzīgi noteikumi kā tie, kas iekļauti Lēmuma 2010/656 7. panta 3. punktā un 8. panta 1. punktā, attiecībā uz personu, vienību vai struktūru, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, iekļaušanu sarakstā saskaņā ar minēto regulu un iekļaušanu tās IA pielikumā.
42 No iepriekš minētā izriet, ka Lēmumā 2010/656 un Regulā Nr. 560/2005 ir paredzēts, ka personām, vienībām un struktūrām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, jāsaņem paziņojums ar pamatojumu to iekļaušanai minētā lēmuma II pielikumā un minētās regulas IA pielikumā.
43 Šajā ziņā apgalvojums, ka apstrīdētajos aktos nav paredzēts precīzi un detalizēti paziņot apsūdzības iemeslus un raksturu, nav pieņemams, tā kā, ņemot vērā prasītājas piesaukto judikatūru, viņa balstās uz pieņēmumu, ka šajā lietā apskatāmajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir krimināltiesisks raksturs un ir piemērojams ECPAK 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts. Taču šie ierobežojošie pasākumi neveido krimināltiesisku sankciju un turklāt tie nerada šāda veida apsūdzību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑47/03 Sison/Padome, Krājumā nav publicēts, 101. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Fahas/Padome, 67. punkts). Turklāt ECPAK 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru ikvienam apsūdzētajam ir tiesības tikt nekavējoties informētam viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu, ir piemērojams tikai krimināltiesību jomā (Tiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā C‑14/07 Weiss und Partner, Krājums, I‑3367. lpp., 57. punkts).
44 Vēl ir jāpārbauda, vai šajā lietā pamatojumi prasītājas iekļaušanai sarakstā, kas ietverts Lēmuma 2010/656 II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikumā, viņai tika paziņoti tādējādi, ka viņa var īstenot savas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
45 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajos aktos minētais pamatojums (skat. šī sprieduma 18. punktu) nav pamatojums ECPAK 6. panta izpratnē un, tā kā nav sniegti detalizēti fakti, kas uz to būtu attiecināti, viņa nevar detalizēti uzzināt pret viņu izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu. Šajā kontekstā prasītāja uzsver, ka viņa apstrīd, ka tā būtu likusi šķēršļus miera un izlīguma procesam, publiski kurinājusi naidu un mudinājusi uz vardarbību, kā arī piedalījusies dezinformācijas kampaņās, bet viņai nav bijis ļauts to aizstāvēt. Līdz ar to tai nebūtu iespējams Savienības tiesā apstrīdēt pret viņu celto apsūdzību pamatotību.
46 Padome iebilst, ka apstrīdētajos aktos ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. pantā un precizēts judikatūrā. Apstrīdētajos aktos minētais pamatojums esot pietiekams, lai prasītāja varētu uzzināt iemeslus, kādēļ tā ir nozīmēta, un to nostādītu situācijā, kad tā var apstrīdēt šo pamatojumu.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka būtībā tāda Padomes akta pamatojumam, kurš uzliek ierobežojošus pasākumus, kādi tie ir šajā lietā, ir jāattiecas ne tikai uz šī akta piemērošanas tiesiskajiem nosacījumiem, bet arī uz īpašajiem un konkrētajiem iemesliem, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir jāpiemēro šie pasākumi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā OMPI, 146. punkts, un lietā Fahas/Padome, 53. punkts).
48 Tā kā Padomei ir liela rīcības brīvība attiecībā uz faktiem, kas ir jāņem vērā, paredzot vai saglabājot līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, nevar pieprasīt, lai tā vēl konkrētāk norādītu, kā konkrēti prasītājas līdzekļu iesaldēšana palīdz apkarot šķēršļus miera un nacionālā izlīguma procesam, vai lai tā iesniegtu pierādījumus par to, ka ieinteresētā persona varētu izmantot savus līdzekļus, lai radītu šādus šķēršļus nākotnē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Fahas/Padome, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma preambulas 6. un 7. apsvēruma izriet, ka, ņemot vērā situācijas nopietnību Kotdivuārā, Padome nolēma grozīt to personu sarakstu, uz kurām attiecina Lēmuma 2010/656 II pielikumā izklāstītos ierobežojošos pasākumus. Tāpat atbilstoši apstrīdētās regulas preambulas 4. apsvērumam Padome grozīja Regulas Nr. 560/2005 I un IA pielikuma sarakstus, ņemot vērā konkrētu apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai, ko rada situācija Kotdivuārā, un lai nodrošinātu atbilstību procesam, ar ko groza un pārskata Lēmuma 2010/656 I un II pielikumu.
50 Turklāt no Lēmuma 2010/656 II pielikuma A tabulas 6. punkta un Regulas Nr. 560/2005 IA pielikuma A tabulas izriet, ka prasītāja tika ierakstīta minētajos pielikumos iekļautajos sarakstos ar pamatojumu, ka viņa bija grupas Cyclone direktore, laikraksta “Le temps” redaktore un ka viņa lika šķēršļus miera un izlīguma procesam, publiski kurinot naidu un mudinot uz vardarbību, kā arī piedaloties dezinformācijas kampaņās saistībā ar 2010. gada prezidenta vēlēšanām.
51 Ir jākonstatē, ka ar šo pamatojumu Padome tikai izsaka neskaidrus un vispārīgus apsvērumus. Tā nenorāda īpašus un konkrētus iemeslus, kuru dēļ, īstenojot savu rīcības brīvību, tā uzskata, ka prasītājai ir jāpiemēro šie ierobežojošie pasākumi.
52 It īpaši norāde, ka prasītāja ir grupas Cyclone direktore, laikraksta “Le temps” redaktore, nav tāds apstāklis, kas attiecībā uz viņu pietiekami un īpaši varētu pamatot apstrīdētos aktus. Šī norāde būtībā neļauj saprast, kādā veidā prasītāja ir likusi šķēršļus miera un izlīguma procesam, publiski kurinot naidu un mudinot uz vardarbību, kā arī piedaloties dezinformācijas kampaņās saistībā ar 2010. gada prezidenta vēlēšanām. Nav minēts neviens konkrēts elements, kas tiktu pārmests prasītājai un kas varētu pamatot minētos pasākumus.
53 Ir tiesa, ka atbilstoši judikatūrai tādu iebildumu detalizēta publicēšana, kas vērsti pret ieinteresētajām personām, varētu ne tikai būt pretrunā pārākiem sabiedrisko interešu apsvērumiem, kas skar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai tās starptautisko attiecību uzturēšanu, bet arī apdraudēt attiecīgo personu un vienību likumīgās intereses, jo tas var būtiski kaitēt to reputācijai, tādējādi, ka izņēmuma kārtā ir jāatzīst, ka lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu redakcijā, ko publicē Oficiālajā Vēstnesī, ir jāietver tikai rezolutīvā daļa, kā arī vispārīgais pamatojums, ņemot vērā to, ka šā lēmuma īpašais un konkrētais pamatojums ir jāformalizē un jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērojamā veidā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu lietā OMPI, 147. punkts). Tomēr neviens elements neļauj uzskatīt, ka šīs lietas apstākļos tādu iebildumu detalizēta publicēšana, kas vērsti pret prasītāju, būtu pretrunā pārākiem sabiedrisko interešu apsvērumiem vai arī apdraudētu šādas likumīgās intereses. Padome turklāt nevienu tādu nemin.
54 Visbeidzot, pat ja nevis pamatojuma neesamības, bet – kā šajā lietā – nepietiekamības gadījumā tiesvedības laikā norādīti pamati izņēmuma kārtā pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu var padarīt bez priekšmeta (Tiesas 2008. gada 28. februāra spriedums lietā C‑17/07 P Neirinck/Komisija, Krājumā nav publicēts, 51. punkts), nepastāvot nepieciešamībai lemt par šīs lietas izņēmuma raksturu, ir jākonstatē, ka jebkurā gadījumā pēc apstrīdēto aktu pieņemšanas vai pat tiesvedības laikā Vispārējā tiesā prasītājai netika paziņots nekāds papildu pamatojums. Rakstveida procesa laikā Padome tikai atgādināja, ka prasītāja tika iekļauta to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, jo tā bija “atbildīga par dezinformācijas kampaņu un naida kurināšanu un mudinājumiem pielietot vardarbību Kotdivuārā”, piebilstot, ka tā bija Lorāna Gbagbo [Laurent Gbagbo] “viena no svarīgākajām līdzstrādniecēm” un viņa “otrā sieva”. Tomēr tiesas sēdes laikā tā Vispārējai tiesai norādīja, ka, ne pamatojoties uz šo pēdējo statusu, prasītāja tika iekļauta minētajā sarakstā.
55 Šajā kontekstā vēl ir jākonstatē, ka faktam, ka prasītāja pēc apstrīdēto aktu vai 2011. gada 18. janvāra paziņojuma publicēšanas nelūdza Padomi viņai paziņot īpašos un konkrētos iemeslus tās iekļaušanai minētajā sarakstā, nav nozīmes šajā lietā, jo pienākums norādīt pamatojumu ir Padomes kompetencē un tai ir jāpilda šis pienākums vai nu brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas saskaņā ar šī sprieduma 39. punktā minēto judikatūru.
56 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdēto aktu pamatojums neļāva prasītājai Vispārējā tiesā apstrīdēt to spēkā esamību un šai tiesai veikt to likumības kontroli.
57 Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētie akti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, un nav nepieciešams izskatīt pārējos šī pamata iebildumus un otro pamatu.
58 Attiecībā uz apstrīdētās regulas atcelšanas iedarbību laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas lēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, tad pēc tam, kad apelācija noraidīta. Padomes rīcībā tātad ir vismaz divu mēnešu laikposms, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai atlīdzinātu konstatētos pārkāpumus, nepieciešamības gadījumā pieņemot jaunu ierobežojošu pasākumu attiecībā pret prasītāju. Šādos apstākļos nešķiet, ka būtu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti apstrīdētajā regulā, efektivitātei, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītājas tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas Statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu.
59 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanas iedarbību laikā ir jāatgādina, ka LESD 264. panta otro daļu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltās regulas sekām ir jāuzskata par galīgām, pēc analoģijas var piemērot arī lēmuma gadījumā, ja pastāv būtiski tiesiskās drošības apsvērumi, kas ir salīdzināmi ar tiem, kurus ņem vērā, atceļot noteiktas regulas, un kas var pamatot to, ka Savienības tiesa izmanto pilnvaras, kas tai šajā kontekstā ir noteiktas LESD 264. panta otrajā daļā (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 26. marta spriedumu lietā C‑271/94 Parlaments/Padome, Recueil, I‑1689. lpp., 40. punkts; 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑106/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2729. lpp., 41. punkts, un 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑22/96 Parlaments/Padome, Recueil, I‑3231. lpp., 41. un 42. punkts). Šajā gadījumā atšķirība starp datumiem, kad stāsies spēkā apstrīdētās regulas atcelšana un apstrīdētā lēmuma atcelšana, varētu izraisīt nopietnu apdraudējumu tiesiskajai drošībai, tā kā šie abi akti nosaka prasītājai identiskus pasākumus. Apstrīdētā lēmuma sekas attiecībā uz prasītāju ir jāsaglabā līdz brīdim, kad stāsies spēkā apstrīdētās regulas atcelšana.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
61 Atbilstoši šā paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2011. gada 14. janvāra Lēmumu 2011/18/KĀDP, ar kuru groza Padomes Lēmumu 2010/656/KĀDP, ar ko atjauno ierobežojošus pasākumus pret Kotdivuāru, un Padomes 2011. gada 14. janvāra Regulu (ES) Nr. 25/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 560/2005, ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kuri vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Kotdivuārā, tiktāl, ciktāl tie attiecas uz N. Bambu;
2) Lēmuma 2011/18 sekas attiecībā uz N. Bambu saglabājas līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 25/2011 atcelšana;
3) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina N. Bambas tiesāšanās izdevumus;
4) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Papasavvas | Vadapalas | Jürimäe |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 8. jūnijā.
[Paraksti]