VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 27. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību – Sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, sekas attiecībā uz trešajām personām
Lieta T‑361/06
Ballast Nedam NV, Niuvegeina [Nieuwegein] (Nīderlande), ko sākotnēji pārstāvēja A. Bosman un J. van de Hel, vēlāk – A. Bosman un E. Oude Elferink, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet, A. Nijenhuis un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji, kam sākotnēji palīdzēja F. Wijckmans, F. Tuytschaever un L. Gyselen, vēlāk – F. Wijckmans un F. Tuytschaever, advokāti,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 13. septembra Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti, pirmkārt, par prasību atcelt minēto lēmumu daļā, kurā ar to noteikts pārkāpuma ilgums attiecībā uz prasītāju, un, otrkārt, par prasību samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referente),
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 30. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja Ballast Nedam NV vada grupu Ballast Nedam, kas darbojas būvniecības nozarē Nīderlandē. 1995. gadā grupa iegādājās ceļu būvniecības sabiedrības Eemsmond Wegenbouw BV un Bruil Infrastructuur BV, līdz ar to kļūstot par nozīmīgu tirgus dalībnieku ceļu būvniecības nozarē Nīderlandē, un šīs darbības tika centralizētas sabiedrībā Ballast Nedam Grond en Wegen BV (turpmāk tekstā –“BNGW”), kas ir meitassabiedrība, kura pilnībā pieder Ballast Nedam Infra BV (turpmāk tekstā – “BN Infra”), kas savukārt pilnībā pieder prasītājai. Kopš 2000. gada 1. oktobra grupas ceļu būvniecības darbības veica tieši BN Infra. Kopš 2003. gada 14. februāra Ballast Nedam Nederland BV darbojās kā starpnieksabiedrība starp prasītāju un BN Infra.
2 Ar 2002. gada 20. jūnija vēstuli British Petroleum informēja Eiropas Kopienu Komisiju par iespējamu aizliegtu vienošanos Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgū un iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.).
3 2002. gada 1. un 2. oktobrī Komisija, iepriekš nebrīdinot, veica pārbaudes dažu sabiedrību telpās. Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumus vairākām sabiedrībām, tostarp – 2003. gada 4. jūlijā – BN Infra, kas uz to atbildēja 2003. gada 12. septembrī. 2004. gada 10. februārī Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu prasītājai, kas uz to atbildēja 2004. gada 9. martā.
4 2004. gada 18. oktobrī Komisija uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš nākamajā dienā tika nosūtīts vairākām sabiedrībām, tostarp prasītājai un BN Infra, un uz šo paziņojumu prasītāja atbildēja 2005. gada 20. maijā.
5 2006. gada 13. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2007. gada 28. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 196, 40. lpp.) un kurš prasītājai tika paziņots 2006. gada 25. septembrī.
6 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka sabiedrības, kas ir šā lēmuma adresātes, ir piedalījušās vienotā un turpinātā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā, attiecīgajos laikposmos attiecībā uz ceļu seguma bitumena pārdošanu un iepirkšanu Nīderlandē regulāri kolektīvi nosakot bruto cenu, vienotu atlaidi no bruto cenas ceļu būvētājiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, un mazāka apmēra maksimālo atlaidi no bruto cenas citiem ceļu būvētājiem.
7 Prasītāja tika atzīta par vainīgu šā pārkāpuma izdarīšanā laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2002. gada 15. aprīlim tāpat kā tās meitassabiedrība BN Infra. Proti, Komisija ir prezumējusi, ka minētajā laikposmā prasītāja bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz savām meitassabiedrībām BN Infra un BNGW. Prasītājai un BN Infra solidāri tika uzlikts naudas sods EUR 4,65 miljonu apmērā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 5. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
9 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.
10 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 30. jūnija tiesas sēdē.
11 Tā kā viens no sestās palātas locekļiem nevarēja izskatīt šo lietu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja pats sevi, lai papildinātu palātu.
12 Ar 2011. gada 18. novembra rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) tās jaunajā sastāvā atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu un lietas dalībnieki tika informēti, ka viņi no jauna tiks uzklausīti tiesas sēdē.
13 Attiecīgi ar 2011. gada 25. un 28. novembra vēstulēm Komisija un prasītāja paziņoja Vispārējai tiesai, ka tās atsakās no tiesībām tikt vēlreiz uzklausītām.
14 Līdz ar to Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma pabeigt mutvārdu procesu.
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti – atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kura attiecas uz prasītāju un ar kuru ir noteikts pārkāpuma ilgums, un samazināt tai uzlikto naudas sodu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Lai pamatotu savus prasījumus, prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir par acīmredzamām kļūdām vērtējumā un kļūdām tiesību piemērošanā, atzīstot prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu, un otrais – par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 27. panta 1. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija neesot norādījusi paziņojumā par iebildumiem, ka tā izmanto prezumpciju par prasītājas atbildību.
Par pirmo prasības pamatu – kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, atzīstot prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu
Par kļūdu tiesību piemērošanā – vienīgi līdzdalības kapitālā saiknes ņemšanu vērā, lai prezumētu, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību komercpolitiku
– Lietas dalībnieku argumenti
18 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, jo tā esot atzinusi prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu, balstoties vienīgi uz apstākli, ka minētās sabiedrības tai pieder pilnībā. Tomēr Savienības tiesa esot skaidri norādījusi, ka ar apstākli, ka [kādai personai] pieder viss meitassabiedrības pamatkapitāls, vien nevar pierādīt, ka mātessabiedrība īsteno kontroli pār savu meitassabiedrību (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑268/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 218. un 219. punkts).
19 Aplūkojamajā lietā prasītāja ne tieši, ne netieši neesot piedalījusies koluzīvos nolīgumos, nekad neesot norādījusi uz sevi kā uz BN Infra vai BNGW kontaktpersonu administratīvajā procesā un esot tieši norādījusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ka BN Infra baudīja reālu autonomiju. Tātad BN Infra un BNGW esot definējušas savu komercpolitiku bez prasītājas iejaukšanās, un šīs sabiedrības tai neesot atskaitījušās, jo pārkāpuma laikposmā tās loma bija saistīta tikai ar būtībā finansiālā rakstura aspektiem. Līdz ar to Komisijai esot bijis jāpierāda, ka prasītāja ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību konkrētajā tirgū un pastāv saikne starp šo ietekmi un pārkāpjošo rīcību.
20 Prasītāja uzskata, ka Komisija turpretim nedrīkst balstīties uz ļoti vispārīgiem apstākļiem, tādiem kā finansiālo rezultātu konsolidēšana, lēmumi apvienošanās jautājumos, meitassabiedrību gūtās peļņas izmantošana, investīciju, iepirkumu un pārdevumu politika vai to direktoru iecelšana, lai pierādītu, ka prasītāja ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību. Proti, šādi kritēriji atbilst pienākumiem, kas saistoši jebkurai mātessabiedrībai saskaņā ar Nīderlandes Civilkodeksu, un, ja tiktu atzīts, ka šādiem apstākļiem ir nozīme, tad tiktu radīta neatspēkojama mātessabiedrību atbildības par pārkāpumu prezumpcija. Saskaņā ar judikatūru par atbilstošu kritēriju esot jāuzskata mātessabiedrības iespēja noteikt savas meitassabiedrības komerciālo rīcību attiecībā uz tās izplatīšanas politiku un cenu politiku (Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp.).
21 Tādējādi prasītāja uzskata, ka Komisijas izmantotie kritēriji attiecībā uz atbildības par meitassabiedrības izdarīto pārkāpumu attiecināšanu uz mātessabiedrību ir pretrunā nevainīguma prezumpcijai, kas atzīta ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu.
22 Komisija noraida visus prasītāju argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
23 Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka dalība koluzīvajos nolīgumos ilga no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 30. septembrim ar BNGW darbinieku starpniecību un pēc tam – no 2000. gada 1. oktobra līdz 2002. gada 15. aprīlim – ar BN Infra direktora starpniecību. Komisija ir nolēmusi atzīt prasītāju par atbildīgu par pārkāpumu attiecībā uz visu pārkāpuma laikposmu kopumā, jo prasītājai piederēja viss BN Infra un BNGW pamatkapitāls un līdz ar to pastāvēja prezumpcija, ka tā faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šīm sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 293.?297. apsvērums).
24 Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbībām (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 59. punkts) un ka uzņēmuma jēdziens EKL 81. panta izpratnē ietver ekonomiskas vienības, kas katra sastāv no personāla, materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas, kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā kontekstā uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, pat ja juridiski šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 40. punkts).
25 Viena uzņēmuma pret konkurenci vērstajā rīcībā var vainot kādu citu uzņēmumu tad, ja tas savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan galvenokārt piemēro šā cita uzņēmuma dotus norādījumus, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās un juridiskās saiknes, kas tos apvieno (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 27. punkts; 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 117. punkts, un 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 58. punkts). Tādējādi meitassabiedrības rīcībā var vainot mātessabiedrību tad, ja meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan galvenokārt piemēro mātessabiedrības dotus norādījumus un šie divi uzņēmumi veido vienu ekonomisku vienību (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 133. un 134. punkts).
26 Tātad Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodus, izriet nevis no tā, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī, pamatotāk, no mātessabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Ir jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas vienā grupā ietilpstošas sabiedrības veido vienu ekonomisku vienību un tādējādi vienu uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības nenosaka savu rīcību tirgū autonomi (Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts).
27 Tajā īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi pārkāpumu, pamatkapitāls, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno šādu ietekmi (skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojās tirgū autonomi (iepriekš 18. punktā minētais spriedums lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 29. punkts, un iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts).
29 Lai gan ir taisnība, ka iepriekš 18. punktā minētā sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komija 28. un 29. punktā papildus īpašumtiesībām uz visu meitassabiedrības pamatkapitālu Tiesa ir minējusi citus apstākļus, kā, piemēram, to, ka nav apstrīdēts, ka mātessabiedrība ietekmē meitassabiedrības komercpolitiku, un to, ka abām sabiedrībām administratīvās procedūras laikā ir kopīga pārstāvība, tomēr Tiesa šos apstākļus ir minējusi tikai tādēļ, lai norādītu uz visiem pierādījumiem, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusi savu pamatojumu minētajā lietā, nevis tādēļ, lai iepriekš minētās prezumpcijas īstenošanai izvirzītu priekšnosacījumu par papildu norāžu iesniegšanu par to, ka mātessabiedrība faktiski ir īstenojusi ietekmi uz savu meitassabiedrību (iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts, un 2011. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija, Krājums, I‑1. lpp., 41. punkts).
30 Prasītāja uzskata, ka Komisijas pieeja ir pretrunā nevainīguma prezumpcijai, kas atzīta ar ECPAK 6. pantu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu, kas atspoguļo ECPAK 6. panta 2. punktā nostiprināto nevainīguma prezumpciju, pienākums sniegt pierādījumus par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu ir iestādei, kas to apgalvo. Kā uzsvērusi ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] savos secinājumos saistībā ar iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8241. lpp.), šādas prezumpcijas par faktisku mātessabiedrības izšķirošas ietekmes uz tai pilnībā piederošo meitassabiedrību īstenošanu izmantošana neizraisa pierādīšanas pienākuma maiņu, kas radītu problēmas no minēto tiesību normu aspekta, bet gan paredz pierādīšanas līmeni, kas jāievēro, nosakot, vai atbildība par pārkāpumu ir attiecināma uz mātessabiedrību vai meitassabiedrību. Ciktāl apstāklis, ka mātessabiedrībai pieder viss tās meitassabiedrības pamatkapitāls, ļauj prezumēt ietekmes īstenošanu, tiek uzskatīts, ka ar šo prezumpciju tiek izpildītas prasības attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, ja vien mātessabiedrība to neatspēko, sniedzot pārliecinošus pretpierādījumus (šajā ziņā skat. iepriekš 24. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts). Tātad pirms jautājuma par pierādīšanas pienākuma sadali visiem lietas dalībniekiem ir jāizpilda savs pienākums darīt zināmas savas tēzes (ģenerāladvokātes Kokotes secinājumi saistībā ar Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. un I‑8730. lpp., 73. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 74. punkts).
31 Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisijas izmantotā prezumpcijas par faktisku mātessabiedrības izšķirošas ietekmes uz tai pilnībā piederošu meitassabiedrību īstenošanu interpretācija padara tās atspēkošanu neiespējamu.
32 Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai atspēkotu prezumpciju par mātessabiedrības faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu uz tai pilnībā piederošu meitassabiedrību, minētajai mātessabiedrībai ir jāiesniedz Komisijas un pēc tam – attiecīgā gadījumā – Savienības tiesas novērtēšanai ikviens fakts, ko tā uzskata par tādu, ar ko var pierādīt, ka tās neveido vienu ekonomisku vienību, un kas attiecas uz organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp to un tās meitassabiedrību, kuras var atšķirties dažādos gadījumos un līdz ar to nevar tikt izsmeļoši uzskaitītas (iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 65. punkts, un iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā General Química u.c./Komisija, 51. un 52. punkts). Tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, runa ir par atspēkojamu prezumpciju, kas tai ir jāatspēko.
33 Saistībā ar prasītājas argumentu, ka pienākumi, kas ir saistoši mātessabiedrībai atbilstoši Nīderlandes tiesībām, padara pavisam neiespējamu minētās prezumpcijas atspēkošanu, ir jāatgādina, ka sabiedrība nevar atsaukties uz valsts tiesisko regulējumu, lai izvairītos no Savienības tiesību normu ievērošanas, jo Savienības tiesībās izmantotie juridiskie jēdzieni principā ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi visā Kopienā (Tiesas 1972. gada 1. februāra spriedums lietā 49/71 Hagen, Recueil, 23. lpp., 6. punkts). Katrā ziņā, ņemot vērā visus iepriekš minētos principus attiecībā uz šādas prezumpcijas pastāvēšanu un kritērijiem, kas ļauj to atspēkot, ir jāatzīst, ka apstākļi, kas attiecas uz Nīderlandes tiesībās paredzētajiem mātessabiedrību pienākumiem attiecībā uz to meitassabiedrībām, pastiprina Komisijas piemēroto prezumpciju attiecībā uz prasītāju saistībā ar tās īstenoto kontroli pār BN Infra un BNGW.
34 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir piešķīrusi pārāk lielu svarīgumu ļoti formāliem un vispārīgiem apstākļiem, lai pierādītu, ka tā ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW.
35 Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka Komisijas sniegtās papildu norādes uz prasītājas izšķirošas ietekmes uz tās meitassabiedrību rīcību faktisku izmantošanu ir papildu pierādījumi, kas papildus prezumpcijai, kura balstīta uz apstākli, ka prasītājai pieder viss tās meitassabiedrību pamatkapitāls, ir sniegti, lai apstiprinātu nevis faktisko materiālo prasītājas piedalīšanos attiecīgajā pārkāpumā, bet gan prasītājas izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrību rīcību un šo iespēju faktisku izmantošanu (Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑176/99 P ARBED/Komisija, Recueil, I‑10687. lpp., 20. punkts; skat. arī iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts).
36 Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 32. punktā, Savienības tiesa uzskata, ka tai, izvērtējot vienotas ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp mātessabiedrību un tās meitassabiedrību, ir jāņem vērā visi lietas dalībnieku tai iesniegtie fakti, kas attiecas uz organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp divām sabiedrībām, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties katra konkrētā gadījuma apstākļos (iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 65. punkts). Lai gan noteiktiem apstākļiem, tādiem kā pārskatu konsolidēšana grupas līmenī, nav nozīmes (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā General Química u.c./Komisija, 108. punkts), daži citi elementi, piemēram, ciešas personiskas saiknes starp mātessabiedrību un tās meitassabiedrību vai mātessabiedrības spēja reorganizēt tās dažādām meitassabiedrībām uzticētus uzdevumus, lai gan šie elementi atsevišķi nevar ļaut pierādīt vienotas ekonomiskas vienības esamību, kopā tomēr var veidot pietiekamu saskaņotu pierādījumu kopumu.
37 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot prasītāju, proti, mātessabiedrību, kurai pilnībā pieder BN Infra un BNGW un kura ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz pēdējām, par atbildīgu par to izdarīto pārkāpumu.
Par acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar prasītājas atzīšanu par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
38 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar īpašajiem apstākļiem, uz kuriem tā vēlējas balstīties apstrīdētajā lēmumā, lai atzītu prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu.
39 Vispirms tā uzsver, ka prezumpcija par faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu neattiecās uz BNGW administratīvā procesa laikā un Komisija apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz norādīto sabiedrību ir minējusi tikai ceļu būvniecības darbību iekšējo reorganizāciju 2000. gadā. Tādēļ tā uzskata, ka citi pierādījumi, ko Komisija izvirzījusi tiesvedības stadijā, nav pieņemami.
40 Prasītāja norāda, ka tādējādi Komisija ir kļūdaini ņēmusi vērā tās valdes sastāvu, kurā bija tikai divi cilvēki, un ka ar šo apstākli var tikai pierādīt, ka prasītāja nebija spējīga kontrolēt BN Infra un BNGW rīcību tirgū, ņemot vērā, ka grupai bija ļoti daudz darbību. Tāpat Komisija esot nepareizi interpretējusi “concern council” funkcijas, kurā piedalījās tās valde un grupas lielo nodaļu ģenerāldirektori un kura apspriež tikai stratēģiskus jautājumus, kas attiecas uz visu grupu. Turklāt BN Infra un BNGW pārstāvju dalība šajā institūcijā liecinot par šo sabiedrību patstāvīgu pozīciju grupas ietvaros, jo viņi tādējādi esot varējuši tajā aizstāvēt šo sabiedrību autonomiju. Turklāt Komisija esot pieļāvusi faktisku kļūdu, uzskatot, ka BN Infra darbinieks, kas piedalījās aizliegtās vienošanās sanāksmēs kopš 2000. gada oktobra, bija “concern council” loceklis pārkāpuma laikposmā, jo viņš esot pievienojies tai tikai 2004. gada februārī – līdz ar viņa iecelšanu BN Infra ģenerāldirektora amatā. Tāpat apstāklim, ka tai bija tā pati juridiskā adrese kā BN Infra, neesot nozīmes, jo šīs divas sabiedrības bija izmitinātas dažādās ēkās. Visbeidzot, grupas ceļu būvniecības darbību reorganizācija 2000. gada oktobrī nekādi neliecinot par BN Infra komerciālās autonomijas neesamību, jo ikvienai mātessabiedrībai esot iespēja reorganizēt savu grupu.
41 Turklāt prasītāja atgādina – kā tā to jau uzsvērusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem –, ka tā ir vienīgi finanšu holdinga sabiedrība un ka BN Infra un BNGW ir individuāli atbildīgas par savas darbības komerciāliem, finansiāliem un juridiskiem aspektiem, kā arī par savu politiku personāla jomā. Šīm sabiedrībām esot jāsagatavo uzņēmuma plāns, kurš esot iesniedzams prasītājai un kurā esot sniegts tikai vispārīgs to stratēģijas izklāsts, kā arī finanšu perspektīvas. Turklāt daži no to lēmumiem ir jāapstiprina prasītājai, bet tie attiecas uz jomām, kas nekādi nav saistītas ar komercpolitiku. Tāpat saskaņā ar Nīderlandes sabiedrību tiesībām ikvienai mātessabiedrībai ir jāuztur zināmas attiecības ar savām meitassabiedrībām, tostarp saistībā ar akcionāru kopsapulcē veikto direktoru iecelšanu, lēmuma pieņemšanu par peļņas izmantošanu, konsolidēto pārskatu sagatavošanu, pamatojoties uz meitassabiedrību finanšu pārskatiem, vai arī lēmumiem par izmaiņām grupas struktūrā.
42 Tātad BN Infra kopš 2000. gada oktobra esot varējusi pilnīgi brīvi noteikt savu komerciālo rīcību, tostarp izejmateriālu iegādes jomā, un tikai piedāvājumi par darbiem, kuru vērtība sasniedza noteiktu summu vai kuri bija saistīti ar konkrēto risku profilu, bija iesniedzami līgumu komitejai, kurā piedalījās prasītāja. Turklāt BN Infra bija jālūdz prasītājas valdes atļauja tikai saistībā ar tādu sadarbības līgumu slēgšanu, kas pārsniedz tās parastās darbības ietvarus.
43 Tāpat līdz 2000. gada oktobrim BNGW brīvi lēma par ceļu būvniecības darbu līgumu noslēgšanu, izņemot darbus, kuru vērtība pārsniedza noteiktu slieksni un kuri bija jāiesniedz līgumu komitejā, bet tie veidoja tikai nenozīmīgu daļu tās apgrozījumā. Turklāt BNGW bija pienākums ik ceturksni nosūtīt prasītājas valdei tikai savus finansiālos rezultātus, un tā nekad neesot minējusi individuālus projektus. Visbeidzot, BNGW vadības locekļi esot pildījuši kādas funkcijas citās grupas sabiedrībās, tostarp BN Infra, tikai ļoti neilgu laiku 2000. gadā, un apstāklim, ka BNGW darbinieks, kurš ir piedalījies aizliegtās vienošanās sanāksmēs, kļuva par BN Infra komercdirektoru no 2000. gada oktobra, neesot ietekmes uz autonomijas pakāpi, ko baudīja BNGW pirms minētā datuma.
44 Komisija uzskata, ka prasītājai nav izdevies atspēkot prezumpciju par tās izšķirošas ietekmes uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību faktisku izmantošanu un katrā ziņā vairāki apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi pakārtoti liecina, ka prasītāja ir faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW politiku.
45 Turklāt replikas rakstā Komisija ir norādījusi, ka prasītāja noteiktus pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju par tās izšķirošas ietekmes uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību faktisku izmantošanu, pirmo reizi iesniedza prasības pieteikumā, kas ir pretrunā Vispārējās tiesas judikatūrai (2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 89. punkts). Tomēr atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu par Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija (Krājums, I‑6371. lpp., 89.?92. punkts) Komisija paziņoja, ka vairs neiebilst pret prasītājas argumentu, kas vērsti uz minētās prezumpcijas atspēkošanu, pieņemamību.
46 Visbeidzot, Komisija ir norādījusi, ka, ja Vispārējai tiesai pierādījumi, ko prasītāja pirmo reizi iesniedza šajā tiesā un kas vērsti uz šīs pašas prezumpcijas atspēkošanu, būtu jāatzīst par pieņemamiem, tad tai būtu jāļauj Komisijai atbildēt uz šiem argumentiem tiesvedības ietvaros.
– Vispārējās tiesas vērtējums
47 Izskatot iebildumus, ar kuriem tiecas pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, atzīstot prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu, ir jānoskaidro, vai prasītāja ir sniegusi pierādījumus, kas ļautu atspēkot prezumpciju, ka šīs trīs sabiedrības veido vienotu ekonomisku vienību.
48 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam administratīvajā procesā būtu jāapstrīd tajā norādītie dažādie faktiskie vai tiesiskie apstākļi tādēļ, ka citādāk tam būtu liegts to darīt vēlāk tiesvedības stadijā, jo šāds ierobežojums būtu pretrunā tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipiem (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 89.?92. punkts).
49 Saistībā ar jautājumu, vai Komisija arī varēja tiesvedības stadijā sniegt papildu ziņas attiecībā uz vienotas ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp prasītāju un BNGW, ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. pantu celtās prasības par tiesību akta atcelšanu ietvaros, kaut arī Komisija, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu, nedrīkst izvirzīt jaunus apsūdzošus pierādījumus, kas nav iekļauti apstrīdētajā lēmumā, tā tomēr ir tiesīga atbildēt uz prasītājas argumentiem, ja prasītāja, balstoties uz citiem Vispārējā tiesā iesniegtiem dokumentiem, mēģina pierādīt, ka Komisija savā tēzē ir pieļāvusi kļūdu faktos (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 175. un 176. punkts). Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka apstrīdētā lēmuma autors var sniegt precizējumus tiesvedības stadijā, lai papildinātu pamatojumu, kas jau ir pietiekams pats par sevi, jo šie precizējumi var būt lietderīgi, Savienības tiesai veicot iekšējo kontroli attiecībā uz lēmuma pamatojumu, tādēļ, ka tie ļauj iestādei paskaidrot tās lēmuma pamatā esošus iemeslus (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija, Recueil, I‑10157. lpp., 46. punkts).
50 Līdz ar to ir jāsecina, ka konkrētajā gadījumā Komisija bija tiesīga atbildēt uz argumentiem, kurus prasītāja izvirzījusi tiesvedības stadijā un ar kuriem tā tiecas atspēkot prezumpciju par tās izšķirošas ietekmes uz BNGW komerciālo rīcību faktisku izmantošanu.
51 Runājot par būtību, ir jāatgādina, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 293.?297. apsvēruma tekstam Komisija vispirms norādīja, ka tā var piemērot prezumpciju par faktisku prasītājas izšķirošas ietekmes izmantošanu uz BNGW laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 30. septembrim un pēc tam uz BN Infra – laikposmā no 2000. gada 1. oktobra līdz 2002. gada 15. aprīlim. Turpinājumā Komisija norādīja, ka vairāki apstākļi saistībā ar grupas struktūru apstiprina šo prezumpciju. Piemēram, prasītājas valdē ir tikai divi cilvēki, kas kopā ar lielo nodaļu ģenerāldirektoriem veido “concern council”, kuras sastāvā bija BN Infra darbinieks, kas ir tieši piedalījies aizliegtajā vienošanās kopš 2000. gada. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka prasītājai un BN Infra bija viena un tā pati juridiskā adrese. Visbeidzot, Komisija uzsvēra prasītājas institucionālās pilnvaras attiecībā uz grupas organizāciju, kuras tā cita starpā izmantoja 2000. gadā, reorganizējot ceļu būvniecības darbības.
52 Pirmkārt, lai gan prasītāja uzskata, ka Komisijai ir bijis jābalstās uz elementiem, kas ļauj izvērtēt tās lomu attiecīgajā pret konkurenci vērstajā rīcībā, lai secinātu, ka tā varētu būt atbildīga par tās meitassabiedrību izdarīto pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru kontrolei, ko mātessabiedrība īsteno pār savām meitassabiedrībām, nav obligāti jābūt saistītai ar pārkāpjošo rīcību (skat. šā sprieduma 26. punktu, iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts, un iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā General Química u.c./Komisija, 38., 102. un 103. punkts). Līdz ar to nav jāpārbauda, vai prasītāja ir faktiski īstenojusi ietekmi uz BN Infra un BNGW pārkāpjošo rīcību.
53 Otrkārt, pierādījumi, ko sniegusi prasītāja, lai pierādītu, ka tā nav īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību, neļauj atspēkot prezumpciju par šādas ietekmes īstenošanu. Proti, ar argumentu, ka tās valdes sastāvā bija tikai divi cilvēki un ka šis apstāklis apgrūtināja liela skata darbību uzraudzību, vien nevar pietikt, lai atspēkotu šo prezumpciju, jo tas neļauj secināt, ka prasītāja ir atteikusies no savu kontroles pilnvaru izmantošanas attiecībā uz BN Infra un BNGW. Tāpat ar prasītājas apgalvojumiem, ka Infra un BNGW direktoru esamība “concern council” sastāvā liecina par šo sabiedrību patstāvīgu pozīciju grupas organizācijā, nevar pietikt, lai pierādītu, ka prasītāja tām atstājusi pilnīgu autonomiju to tirgus rīcības noteikšanā; turklāt pats “concern council” pastāvēšanas fakts liecina, ka prasītāja bija cieši iesaistīta tās meitassabiedrību stratēģisko mērķu noteikšanā. Turklāt apstāklis, ka BN Infra un BNGW ir veikušas relatīvi autonomu komercpolitiku gadījumos, kad nebija pārsniegts noteikts slieksnis, vien neļauj atspēkot konstatējumu, ka prasītāja kā vienīgā akcionāre faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību. Proti, šis arguments nav noteicošs, lai atspēkotu prezumpciju, ka tā faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi šā paša sliekšņa pārsniegšanas gadījumos. Visbeidzot, ar apstākli, ka BNGW vadības locekļi esot pildījuši kādas funkcijas citās grupas sabiedrībās, tostarp BN Infra, tikai ļoti neilgu laiku, nevar pietikt, lai pierādītu BNGW neatkarību no prasītājas. Ar šo argumentu netiek izvirzīti papildu elementi, kas ļautu atspēkot prezumpciju attiecībā uz laikposmu, kurā BNGW vadības locekļi pildīja šīs funkcijas.
54 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tā ir vienīgi finanšu holdinga sabiedrība, kas nav iesaistīta BN Infra un BNGW ar darījumiem saistītajās darbībās. Holdinga jēdziens ietver dažādas situācijas, bet vispārīgā nozīmē to var definēt kā sabiedrību, kurai pieder vienas vai vairāku sabiedrību kapitāldaļas, lai šīs sabiedrības kontrolētu (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 60. punkts). Lai gan prezumpcija par faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu principā var tikt apšaubīta gadījumā, ja mātessabiedrība darbojas kā vienīgi finanšu holdinga sabiedrība, no lietas materiāliem izriet, ka konkrētajā lietā prasītājas nedarbojas kā šāda finanšu holdinga sabiedrība. Tādējādi prasītājas akcionāru kopsapulcei bija jāieceļ meitassabiedrību direktori un jāapstiprina zināmi svarīgi meitassabiedrību stratēģiski lēmumi, piemēram, par peļņas izmantošanu, vēršanos tiesā, bankas kredītiem, investīcijām vai arī sadarbību ar citiem uzņēmumiem. Tāpat “concern council” pastāvēšanas fakts norāda uz to, ka prasītāja bija cieši iesaistīta tās meitassabiedrību stratēģisko mērķu un grupas struktūras noteikšanā, kā turklāt liecina ceļu būvniecības darbību pārstrukturēšana 2000. gadā. Visbeidzot, meitassabiedrībām ik ceturksni bija jāiesniedz prasītājai daudz informācijas, piemēram, uzņēmuma plāni, piedāvājumi par darbiem, kuru vērtība pārsniedz noteiktu summu, un savi finanšu pārskati. Visi šie elementi liecina, ka prasītājas loma bija lielāka nekā vienkāršai finanšu holdinga sabiedrībai.
55 Katrā ziņā no visiem šiem elementiem, it īpaši no ekonomisko un organizatorisko saikņu starp prasītāju un tās meitassabiedrībām esamības, izriet, ka Komisijai bija pamats secināt šo meitassabiedrību autonomijas neesamību un līdz ar to vienotas ekonomiskas vienības pastāvēšanu.
56 Apstāklis, ka prasītājai un BN Infra ir viena un tā pati juridiskā adrese, lai gan runa ir par dažādām ēkām, un tās izmanto vienu un to pašu nosaukumu attiecībās ar trešajām personām, arī var būt norāde, kas gadījumā, ja to apstiprinās citas norādes, ļauj konstatēt vienotas ekonomiskas vienības esamību. Visbeidzot, apstāklis, ka BN Infra darbinieks, kas ir tieši piedalījies aizliegtās vienošanās sanāksmēs kopš 2000. gada oktobra, pievienojās “concern council” 2004. gadā, t.i., pēc pārkāpuma laikposma beigām, ir papildu norāde uz hierarhiskām saiknēm un ciešām attiecībām starp BN Infra un prasītāju. Šajā sakarā turklāt ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav minējusi apstākli, ka šis darbinieks būtu bijis “concern council” sastāvā pārkāpuma laikposmā.
57 No visa iepriekš minētā izriet, ka pierādījumi, ko prasītāja iesniegusi administratīvā procesa un tiesvedības ietvaros, neļauj atspēkot prezumpciju, saskaņā ar kuru, tā kā prasītājai piederēja viss BN Infra un BNGW pamatkapitāls, tā faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz šīm sabiedrībām. Līdz ar to ir jāapstiprina apstrīdētajā lēmumā ietvertais secinājums, ka prasītāja kopā ar BN Infra un BNGW veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, un nav jāpārbauda, vai tā ietekmēja BN Infra un BNGW pārkāpjošo rīcību.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
58 Prasītāja apgalvo, ka, nenorādot paziņojumā par iebildumiem, ka Komisija ir prezumējusi prasītājas atbildību, balstoties uz apstākli, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz BNGW laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 1. oktobrim, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu un tās tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka naudas sods būtu jāsamazina proporcionāli pārkāpuma ilgumam un tādējādi tas būtu jānosaka EUR 1 213 650 apmērā.
59 Proti, Komisija paziņojumā par iebildumiem neesot norādījusi ne to, ka tā uzskata BNGW par BN Infra meitassabiedrību, ne arī to, ka pēc tās domām prasītāja ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz BNGW. Tomēr Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts un Savienības tiesa prasot nodrošināt, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam ir iespēja darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko izmantojusi Komisija, lai pamatotu savu apgalvojumu par Līguma normu pārkāpuma esamību (iepriekš 24. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. punkts).
60 Prasītāja uzskata, ka ar to vien, ka BNGW tikusi minēta divās vietās paziņojumā par iebildumiem (342. punkts un 518. zemsvītras piezīme), nepietiek. Proti, Komisija, pirmkārt, esot kļūdaini norādījusi uz BNGW kā uz BN Infra juridisko priekšteci un, otrkārt, nekad neesot norādījusi uz BNGW kā uz patstāvīgu juridisku personu, kura būtu piedalījusies aizliegtajā vienošanās un uz kuras komercpolitiku prasītāja būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi. Tāpat Komisijas atgādinājums par vispārīgajām normām, kas attiecas uz mātessabiedrību vainojamību to meitassabiedrību izdarītajos pārkāpumos, vien nevarot aizstāt attiecīgo meitassabiedrību identificēšanu. Visbeidzot, prasītāja norāda, ka ar apstākli, ka tā ir minējusi BNGW vispārīgā veidā savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, nepietiek, lai uzskatītu, ka Komisija ir ievērojusi judikatūrā noteiktās prasības attiecībā uz paziņojuma par iebildumiem saturu (iepriekš 35. punktā minētais Tiesas spriedums lietā ARBED/Komisija, 23. punkts, un Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑65/02 P un C‑73/02 P ThyssenKrupp/Komisija, Krājums, I‑6773. lpp., 85. punkts).
61 Turklāt tiesas sēdē prasītāja apgalvoja, ka katrā ziņā tai nebūtu jāpiespriež samaksāt naudas sodu gadījumā, ja lietā T‑362/06 Vispārējā tiesa nolemtu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz BN Infra vainojamību BNGW rīcībā, jo mātessabiedrības atbildība nevar būt lielāka par tās meitassabiedrības atbildību.
62 Komisija noraida visus prasītājas argumentus. Tiesas sēdē, atbildot uz prasītājas argumentiem par sekām, kas konstatējamas sakarā ar iespējamo daļējo apstrīdētā lēmuma atcelšanu lietā T‑362/06, Komisija norādīja, ka prasītājai uzliktais naudas sods jebkurā gadījumā ir jāatstāj spēkā, jo Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot, kuras no uzņēmumā ietilpstošām personām tā atzīst par atbildīgām par pārkāpumu.
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
63 Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Pirms lēmumu pieņemšanas, kas paredzēta 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas [tās] vadītie [..] procesi, sniedz iespēju izteikties par jautājumiem, par kuriem [tā] izteikusi iebildumus. Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt. Sūdzību iesniedzējus cieši iesaista [..] procesos.”
64 Saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa gaitā būtu bijusi iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 10. punkts, un 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, I‑865. lpp., 67. punkts). Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā tā nozīmīgumu, paziņojumā par iebildumiem ir nepārprotami jānorāda juridiskā persona, kurai varētu tikt uzlikts naudas sods, un tam jābūt adresētam šai personai (Tiesas 2000. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I‑1365. lpp., 143. un 146. punkts, un iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā ARBED/Komisija, 21. punkts; iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel/Komisija, 87. punkts). Tāpat ir svarīgi, lai paziņojumā par iebildumiem būtu norādīts, kādā statusā uzņēmumam tiek pārmesti norādītie fakti (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 39. punkts).
65 Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem precīzai kopijai (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 68. punkts). Tāpēc tikai tad, ja galīgajā lēmumā attiecīgie uzņēmumi tiek vainoti pārkāpumos, kas nav minēti paziņojumā par iebildumiem, vai tiek ņemti vērā citi fakti, ir jāuzskata, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 26. un 94. punkts, un Vispārējās tiesas 1994. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 49.?52. punkts). Tā tas nav tad, ja apgalvotās atšķirības starp paziņojumu par iebildumiem un galīgo lēmumu attiecas tikai uz tādām darbībām, attiecībā uz kurām attiecīgie uzņēmumi jau ir snieguši paskaidrojumus un kas līdz ar to nav saistītas ar nevienu jaunu iebildumu (Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 191. punkts).
66 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, lai apgalvotu, ka ir noticis tiesību uz aizstāvību pārkāpums saistībā ar iebildumiem, kas pārņemti apstrīdētajā lēmumā, attiecīgie uzņēmumi nevar vienīgi izvirzīt to, ka vienkārši pastāv atšķirība starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu, precīzā un konkrētā veidā neizklāstot, kādā ziņā katra no šīm atšķirībām konkrētā lietā ir jauns iebildums, par kuru tās nav tikušas uzklausītas (iepriekš 65. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 192. punkts). Saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir jāizvērtē atbilstoši katras lietas īpašajiem apstākļiem, jo tas būtībā ir atkarīgs no iebildumiem, ko izvirzījusi Komisija, lai pierādītu attiecīgajiem uzņēmumiem pārmesto pārkāpumu (Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑36/91 ICI/Komisija, Recueil, II‑1847. lpp., 70. punkts).
67 Prasītāja uzskata, ka aplūkojamajā lietā Komisija nav izpildījusi savus pienākumus, nenorādot paziņojumā par iebildumiem, ka tā ir prezumējusi prasītājas atbildību, balstoties uz apstākli, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz BNGW laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 1. oktobrim.
68 Paziņojumā par iebildumiem Komisija vispirms ir atgādinājusi, ka katra attiecīgā uzņēmumu grupa veido vienu uzņēmumu un ka grupas mātessabiedrība spēj īstenot izšķirošu ietekmi uz savu meitassabiedrību rīcību (324. punkts). Turpinājumā tā ir norādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās ar BNGW direktora starpniecību (paziņojuma par iebildumiem 236. punkts) un pēc tam ar BN Infra direktora starpniecību (paziņojuma par iebildumiem 339. punkts) un ka, tā kā prasītāja kontrolēja visu BN Infra (iepriekš Ballast Nedam Wegenbouw BV un BNGW) pamatkapitālu ar starpnieksabiedrības Ballast Nedam Nederland starpniecību, Komisija prezumēja, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz šo divu meitassabiedrību rīcību. Visbeidzot, Komisija ir sniegusi dažus papildu elementus saistībā ar vienota uzņēmuma pastāvēšanu starp prasītāju un BN Infra (paziņojuma par iebildumiem 340. punkts). Ņemot vērā visus šos elementus, Komisija ir nolēmusi adresēt paziņojumu par iebildumiem BN Infra saistībā ar tās tiešo dalību (un tās tiesisko priekšteču dalību) nolīgumos un prasītājai – sakarā ar tās dalību, faktiski īstenojot izšķirošu ietekmi uz BN Infra rīcību (paziņojuma par iebildumiem 342. punkts).
69 No visiem šiem apstākļiem izriet, ka, lai gan paziņojumā par iebildumiem ietvertais formulējums varētu būt skaidrāks, it īpaši saistībā ar attiecībām starp BN Infra un BNGW, Komisija ir sniegusi prasītājai pietiekamu informāciju, lai tā varētu izprast faktus un apstākļus, kas izmantoti, lai atbalstītu Komisijas apgalvojumu par pārkāpuma esamību, un nepārprotami norādījusi juridiskās personas, kurām varētu tikt uzlikti naudas sodi. Proti, tikai ar apstākli, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija nav sniegusi nevienu papildu pierādījumu par vienota uzņēmuma esamību starp prasītāju un BNGW, nepietiek, lai konstatētu, ka tā nav skaidri norādījusi, ka tā grasās piemērot prezumpciju par prasītājas izšķirošas ietekmes uz BN Infra un BNGW komerciālo rīcību faktisku izmantošanu. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā paziņojumā par iebildumiem ietverto informāciju, prasītāja nevarēja nezināt, ka Komisijas galīgais lēmums tai var tikt adresēts kā BNGW mātessabiedrībai.
70 Turklāt ir jākonstatē, ka, atbildot uz šo paziņojumā par iebildumiem ietverto apgalvojumu, prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka BN Infra bija nevis BNGW tiesību pārņēmēja, bet gan tās mātessabiedrība ar 100 % līdzdalību, un izvirzījusi argumentus, lai pierādītu BNGW autonomiju no tās.
71 Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītajai jau paziņojuma par iebildumiem stadijā ir tikusi dota iespēja apzināties Komisijas iebilduma tvērumu saistībā ar prasītājas kā BNGW mātessabiedrības dalību pārkāpumā un tātad lietderīgi nodrošināt savu aizstāvību.
– Par sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, lietā T‑362/06 sekām
72 Prasītāja tiesas sēdē ir apgalvojusi, ka, tā kā tiek uzskatīts, ka tā kopā ar BN Infra veido vienu uzņēmumu EKL 81. pants izpratnē, līdz ar BN Infra uzliktā naudas soda samazināšanu ir jāsamazina arī naudas sods, kas solidāri uzlikts prasītājai kā mātessabiedrībai.
73 Katrā ziņā – nepastāvot nepieciešamībai lemt par šo argumentu pieņemamību – ir jāatgādina, ka fakts, ka lietā T‑362/06 Vispārējā tiesa atceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punktu, ciktāl ar to BN Infra ir vainota BNGW pārkāpjošā rīcībā laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 1. oktobrim, izriet no apstākļa, ka Komisija nav ievērojusi BN Infra tiesības uz aizstāvību, nenorādot tai paziņojumā par iebildumiem, ka Komisija to atzīst par atbildīgu par BNGW izdarīto pārkāpumu kā BNGW mātessabiedrību, nevis kā tās tiesību pārņēmēju. Lai gan Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija līdz ar to nav ievērojusi BN Infra tiesības uz aizstāvību, tā tomēr nav secinājusi BNGW pārkāpjošās rīcības neesamību.
74 Tomēr no apstrīdētā lēmuma (preambulas 295. apsvērums) izriet, ka Komisija ir prezumējusi prasītājas izšķirošas ietekmes uz BNGW īstenošanu, pamatojoties uz to, ka tai netieši pieder BNGW pamatkapitāls.
75 Līdz ar to prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija nebija tiesīga to vainot par BNGW pārkāpjošo rīcību laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 1. oktobrim, ne arī noteikt tai pienākumu solidāri samaksāt naudas sodu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir rīcības brīvība lemt, kuras no personām uzņēmuma ietvaros tā uzskata par atbildīgām par pārkāpumu (Vispārējās tiesas 1993. gada 1. aprīļa spriedums lietā T‑65/89 BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, II‑389. lpp., 154. punkts, un iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā Michelin/Komisija, 290. punkts). Līdz ar to nekas neliedz atzīt prasītāju par vienīgo atbildīgo personu par BNGW rīcību.
76 Visbeidzot, ir jānorāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi BNGW izdarītā pārkāpuma esamību laikposmā no 1996. gada 21. jūnija līdz 2000. gada 1. oktobrim un ka atbilstoši šā sprieduma 57. punktam tai nav izdevies atspēkot prezumpciju, saskaņā ar kuru, tā kā tai pieder viss BNGW pamatkapitāls, tā faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz minēto sabiedrību.
77 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumenti par sekām, kas konstatējamas sakarā ar daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu lietā T‑362/06, ir jānoraida.
78 Līdz ar to ir jānoraida otrais prasības pamats un tātad arī prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Ballast Nedam NV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Jaeger | Wahl | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 27. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo prasības pamatu – kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, atzīstot prasītāju par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu
Par kļūdu tiesību piemērošanā – vienīgi līdzdalības kapitālā saiknes ņemšanu vērā, lai prezumētu, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību komercpolitiku
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar prasītājas atzīšanu par atbildīgu par BN Infra un BNGW izdarīto pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
– Par sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, lietā T‑362/06 sekām
Par tiesāšanās izdevumiem