VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 10. maijā (*)
Institucionālās tiesības – Eiropas pilsoņu iniciatīva – Transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība – Visaptverošs ekonomikas un tirdzniecības nolīgums – Acīmredzama Komisijas pilnvaru neesamība – Priekšlikums tiesību aktam Līgumu piemērošanai – LES 11. panta 4. punkts – Regulas (ES) Nr. 211/2011 2. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑754/14
Michael Efler, ar dzīvesvietu Berlīnē (Vācija), un pārējie prasītāji, kuru vārdi ir uzskaitīti pielikumā (1), ko pārstāv B. Kempen, pasniedzējs,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja J. Laitenberger un H. Krämer, vēlāk – H. Krämer un visbeidzot – H. Krämer un F. Erlbacher, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu, kurš ir pamatots ar LESD 263. pantu un kura mērķis ir panākt, ka tiek atcelts Komisijas 2014. gada 10. septembra Lēmums C(2014) 6501 final, ar ko ir atteikta pilsoņu iniciatīvas “Stop TTIPˮ reģistrācija.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents) un L. Kalvo Sotelo Ibaņess Martins [L. Calvo Sotelo Ibáñez‑Martín],
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 13. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2009. gada 27. aprīļa lēmumu Eiropas Savienības Padome atļāva Eiropas Kopienu Komisijai sākt sarunas ar Kanādu, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības nolīgumu, turpmāk tekstā sauktu “Visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības nolīgums” (Comprehensive Economic and Trade Agreement, turpmāk tekstā – “CETA”). Ar 2013. gada 14. jūnija lēmumu Eiropas Savienības Padome atļāva Komisijai sākt sarunas ar Amerikas Savienotajām Valstīm, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības nolīgumu, turpmāk tekstā sauktu “Transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība” (Transatlantic Trade and Investment Partnership, turpmāk tekstā – “TTIP”).
2 2014. gada 15. jūlijā prasītāji Michael Efler un pārējie prasītāji, kuru vārdi ir uzskaitīti pielikumā, šim nolūkam izveidotās pilsoņu komitejas locekļu statusā, nosūtīja Komisijai lūgumu reģistrēt pēc Eiropas pilsoņu iniciatīvas (turpmāk tekstā – “EPI”) ierosināto priekšlikumu “Stop TTIP” (turpmāk tekstā – “EPI priekšlikums”). Atbilstoši tā priekšmetam EPI priekšlikumā ir norādīts, ka “Eiropas Komisija [..] iesaka Padomei atsaukt sarunu par [TTIP] pilnvaras un nenoslēgt [CETA]”. Atbilstoši izvirzītajiem mērķiem EPI priekšlikumā ir paziņots, ka jautājums ir par “šķēršļu radīšanu TTIP un CETA, jo tajos ir vairāki kritiski punkti, piemēram, procedūras strīdu izšķiršanai starp ieguldītājiem un valstīm un normas par sadarbību saistībā ar tādu tiesisko regulējumu, kas apdraud demokrātiju un tiesiskumu [..], lai novērstu to, ka nepārskatāmas sarunas izraisītu vājākus noteikumus par darba aizsardzību, sociālo aizsardzību, vides aizsardzību, privātās dzīves aizsardzību un patērētāju tiesību aizsardzību un ka netiktu atcelti ierobežojumi sabiedriskajiem pakalpojumiem (piem., ūdensapgāde) un kultūrai”, un par atbalstu “citādai tirdzniecības un ieguldījumu politikai [Eiropas Savienībā]”. EPI priekšlikumā ir norādīts uz LESD 207. un 218. pantu kā uz minētās iniciatīvas juridisko pamatu.
3 Ar 2014. gada 10. septembra Lēmumu C(2014) 6501 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atteicās reģistrēt EPI priekšlikumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu (OV 2011, L 65, 1. lpp.) 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
4 Apstrīdētajā lēmumā būtībā ir paziņots, ka Padomes lēmums, ar ko Komisijai ir atļauts sākt sarunas, lai noslēgtu nolīgumu ar trešo valsti, nav Eiropas Savienības tiesību akts un ka tādējādi ar to saistīts ieteikums nav atbilstīgs priekšlikums LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punkta izpratnē, jo šāds lēmums ir sagatavojošs akts attiecībā uz vēlāko Padomes lēmumu atļaut parakstīt nolīgumu, par kādu notikušas sarunas, un šo nolīgumu noslēgt. Tādam sagatavojošam lēmumam esot tiesiskas sekas vienīgi attiecībā uz atbilstošajām iestādēm, negrozot Savienības tiesības, pretēji sekām, kādas būtu lēmumam parakstīt un noslēgt noteiktu nolīgumu, kas varētu būt EPI priekšmets. Komisija no tā secina, ka ir jāatsaka EPI priekšlikuma reģistrācija, jo tās mērķis ir aicināt Komisiju iesniegt Padomei ieteikumu par lēmuma pieņemšanu atsaukt atļauju sākt sarunas, lai noslēgtu TTIP.
5 Apstrīdētajā lēmumā turklāt ir paziņots, ka tiktāl, ciktāl EPI priekšlikumu var saprast tādējādi, ka ar to Komisija tiek aicināta neiesniegt Padomei priekšlikumus Padomes lēmumiem par CETA vai TTIP parakstīšanu un noslēgšanu vai iesniegt Padomei priekšlikumus lēmumiem neatļaut parakstīt šos nolīgumus vai lēmumiem tos nenoslēgt, šāds aicinājums vairs neietilpst piemērošanas jomā Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru EPI mērķis ir panākt, ka tiek pieņemti tiesību akti, kas nepieciešami Līgumu īstenošanai un kas rada autonomas tiesiskās sekas.
6 Apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka tādējādi EPI priekšlikums ir ārpus Komisijas pilnvarām, atbilstoši kurām tā var iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu Līgumu piemērošanai Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar tās pašas regulas 2. panta 1. punktu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 10. novembrī, prasītāji cēla šo prasību.
8 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 15. aprīlī, prasītāji iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, un tas tika noraidīts ar 2016. gada 23. maija rīkojumu Efler u.c./Komisija (T‑754/14 R, nav publicēts, EU:T:2016:306). Ar 2016. gada 17. jūlija dokumentu prasītāji atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otrajai daļai iesniedza apelācijas sūdzību, kas tika noraidīta ar Tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2016. gada 29. septembra rīkojumu Efler u.c./Komisija (C‑400/16 P(R), nav publicēts, EU:C:2016:735).
9 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
11 Savas prasības pamatojumam prasītāji izvirza divus pamatus par, pirmkārt, LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punkta un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, otrkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu.
12 Attiecībā uz pirmo pamatu prasītāji norāda, pirmkārt, ka, tā kā atteikums reģistrēt EPI priekšlikumu ir pamatots ar apstākli, ka Padomes lēmumi par atļauju sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, ir sagatavojoši akti, prasītāji neapstrīd to, ka šie lēmumiem ir sagatavojošu aktu raksturs. Tomēr tāpat būtu attiecībā uz Padomes lēmumiem, ar ko tiek atļauts parakstīt starptautisku nolīgumu. Turklāt Regula Nr. 211/2011 vispārīgi attiecoties uz jebkuru tiesību aktu, neaprobežojoties ar aktiem, kuriem ir galīgas sekas, tāpat nedz attiecīgo tiesību normu rašanās, nedz apstākļi, kādos tās pieņemtas, neliecinot par to, ka “tiesību akta” jēdziens tiktu interpretēts šauri. Visbeidzot, lēmums atsaukt sarunu pilnvaras par labu Komisijai, ar ko tiktu izbeigtas sarunas, esot tiesiski saistošs un tātad galīgs.
13 Otrkārt, prasītāji norāda, ka tiktāl, ciktāl atteikums reģistrēt EPI priekšlikumu ir pamatots ar apstākli, ka Padomes lēmumi par atļauju sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, rada sekas vienīgi attiecībā uz atbilstošajām iestādēm, paplašinātais tiesību akta jēdziens, kas minēts LESD 288.–292. pantā, nepieļauj liegt šādu statusu Komisijas lēmumiem, kuri pieņemti ārpus parastās likumdošanas procedūras, un izslēgt tos no normu par EPI piemērošanas jomas, jo šie lēmumi ir tiesiski saistoši. Nedz no Līgumu teksta, nedz no to uzbūves, nedz no tajos izvirzītajiem mērķiem neizrietot, ka demokrātijas principu, uz kuru ir balstīta Savienība, drīkst piemērot tikai personām, kuras skar vai uz kurām attiecas atbilstošais tiesību akts. Komisija arī nonākot pretrunā pati sev, jo tā turklāt atzīstot par pieņemamu EPI par piekrišanu un apstiprinājumu, kuras mērķis ir parakstīt un noslēgt nolīgumu, kura priekšmets un saturs jau esot noteikti.
14 Treškārt, prasītāji norāda, ka tiktāl, ciktāl apstrīdētais lēmums ir pamatots ar iespējamo “destruktīvo” raksturu, kāds esot aktu priekšlikumiem, kuru mērķis ir atsaukt Komisijas pilnvaras veikt sarunas, lai noslēgtu TTIP, un iesniegt Padomei priekšlikumu neatļaut TTIP un CETA parakstīšanu vai priekšlikumu tos nenoslēgt, šādiem priekšlikumiem nevarot radīt šķēršļus apstāklis, ka saskaņā ar LES 11. panta 4. punktu un Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punktu paredzētajam tiesību aktam vajadzētu veicināt “Līgumu īstenošanu”, jo ar paredzētajiem tiesību aktiem no primārajām tiesībām izrietošais pilnvaru pamatojums tādā vai citādā veidā tiekot padarīts operatīvs. Pēc prasītāju domām, vispārīgās pilsoņu tiesības piedalīties Savienības demokrātijas procesos ietver iespēju rīkoties, lai grozītu spēkā esošos atvasinātos tiesību aktus, tos pārveidotu vai pilnībā vai daļēji atceltu. EPI priekšlikuma reģistrācija izraisītu lielāku sabiedrības apspriešanos, kas ir jebkuras EPI primārais mērķis.
15 Turklāt, ja – kā Komisija pirmo reizi apgalvo iebildumu rakstā – jebkāda veida starptautisku līgumu, neatkarīgi no tā, vai ar to ir paredzēts atcelt esošu līgumu vai ieviest pilnīgi jaunu līgumu, varētu ierosināt ar EPI, tad esot pretrunīgi tas, ka EPI mērķis nevar būt novērst līguma, par kuru notiek sarunas, noslēgšanu.
16 Prasītāji piebilst, ka Padomes priekšlikums neatbalstīt CETA neizslēdz to, ka pēc tam var izstrādāt grozītus transatlantisko brīvās tirdzniecības nolīgumu projektus.
17 Visbeidzot, EPI priekšlikums katrā ziņā neesot “acīmredzami” ārpus Komisijas pilnvarām, kā prasīts Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
18 Komisija uzreiz norāda, ka iebildums par LES 11. panta 4. punkta pārkāpumu ir nesekmīgs, jo Regula Nr. 211/2011, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 24. panta pirmo daļu, ir izejas punkts Komisijas lēmumu attiecībā EPI priekšlikumu reģistrāciju tiesiskuma pārbaudei.
19 Tad Komisija norāda, ka Padomes lēmumam, ar ko Komisijai tiek atļauts sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, pretēji Padomes lēmumam parakstīt šādu nolīgumu, ir pilnīgi sagatavojošs raksturs, jo tam ir tiesiskas sekas tikai attiecībās starp iestādēm. Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punkta un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta sistēmiska un teleoloģiska interpretācija liekot secināt, ka pilnīgi sagatavojoša rakstura tiesību akts neesot tiesību akts minēto normu izpratnē.
20 Turklāt, pēc Komisijas uzskatiem, tikai tiesību akti, kuru sekas ir plašākas par attiecībām starp Savienības iestādēm, var būt EPI priekšmets, jo demokrātiska līdzdalība, kuras veicināšana ir tās mērķis, ir vērsta uz to, lai pilsoņi būtu iesaistīti lēmumos par jautājumiem, kas vismaz varbūtēji attiecas uz pašu pilsoņu juridisko jomu. Padomei un Komisijai esot netieša demokrātiska leģitimitāte, kas ir pietiekama, lai pieņemtu aktus, kuru tiesiskās sekas attiecoties tikai uz iestādēm.
21 Turklāt, pēc Komisija uzskata, EPI priekšlikumā ir apiets noteikums, saskaņā ar kuru tā nevar ar EPI tikt aicināta neierosināt noteiktu tiesību aktu vai iesniegt priekšlikumu lēmumam nepieņemt noteiktu tiesību aktu. Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējums tiktāl, ciktāl tajā ir norādīts uz “rīcību, ko tā plāno veikt”, nozīmējot, ka esot atļautas tikai tādas EPI, kuras ir vērstas uz tiesību akta ar precīzu saturu pieņemšanu vai uz esoša tiesību akta atcelšanu. Ja Komisija savā paziņojumā atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktam darītu zināmu, ka neplāno ierosināt attiecīgu tiesību aktu, tad no tā izrietētu, ka tās iniciatīvas tiesības būtu nepieņemami politiski ierobežotas. Papildus tam EPI uzticētā funkcija – likt Komisijai publiski apspriest tēmu, kas ir EPI priekšmets, un tādējādi izraisīt politisku diskusiju – varot tikt pilnībā izpildīta vienīgi ar EPI priekšlikumu, kas vērsts uz to, lai tiktu pieņemts tiesību akts ar precīzu saturu vai lai tiktu atcelts esošs tiesību akts. Ar EPI, kurā tiekot prasīts nepieņemt Padomes lēmumu, vairs nevarot tikt izpildīta funkcija, kas ir – pirmo reizi sākt šādu politisko diskusiju, un tā esot nepieļaujama iejaukšanās notiekošas likumdošanas procedūras norisē.
22 Visbeidzot, Padomes lēmums nepiekrist TTIP vai CETA – kas ir ierosināts EPI priekšlikumā – neesot autonomi piemērojams salīdzinājumā ar vienkāršu Padomes lēmuma, ar ko tiek apstiprināta nolīguma noslēgšana, nepieņemšanu, jo šāds lēmums būtu juridiski nevajadzīgs. EPI, kam ir šāds priekšmets, esot funkcionāli līdzvērtīga EPI, kurā tiek prasīts atturēties no tiesību akta priekšlikuma iesniegšanas, un tādējādi neesot pieņemama.
23 Vispārējā tiesa atgādina, ka LES 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu piemērošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts.
24 Kā norādīts Regulas Nr. 211/2011 preambulas 1. apsvērumā, ar ko Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar LESD 24. panta pirmo daļu pieņēma normas par procedūrām un nosacījumiem, kas izvirzīti EPI iesniegšanai LES 11. panta izpratnē, Līgums par ES nostiprina Savienības pilsonību un vēl vairāk uzlabo Savienības demokrātisko darbību, konkrēti, paredzot, ka ikvienam pilsonim ir tiesības ar EPI palīdzību piedalīties Savienības demokrātijas procesos (spriedumi, 2015. gada 30. septembris, Anagnostakis/Komisija, T‑450/12, izskatīšanā apelācijas tiesvedībā, EU:T:2015:739, 26. punkts, un 2016. gada 19. aprīlis, Costantini u.c./Komisija, T‑44/14, EU:T:2016:223, 53. un 73. punkts). Saskaņā ar to pašu apsvērumu minētais mehānisms ļauj pilsoņiem, tāpat kā Parlamentam atbilstoši LESD 225. pantam un Padomei atbilstoši LESD 241. pantam, tieši vērsties pie Komisijas, aicinot to iesniegt priekšlikumu Savienības tiesību aktam Līgumu piemērošanai.
25 Šajā nolūkā Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punktā EPI ir definēta kā iniciatīva, kas iesniegta Komisijai saskaņā ar šo regulu un ar ko aicina Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt “atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts”, un kas ir saņēmusi vismaz viena miljona tiesīgo parakstītāju atbalstu, kuri pārstāv vismaz vienu ceturtdaļu visu dalībvalstu.
26 Saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 4. panta 3. punktu Komisija atsakās reģistrēt EPI priekšlikumu, ja tas ir acīmredzami ārpus tās pilnvarām, atbilstoši kurām tā var iesniegt “Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus”.
27 Tās pašas regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka, ja Komisija saņem EPI saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, tā trīs mēnešu termiņā izklāsta savus juridiskos un politiskos secinājumus par EPI, “rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, kā arī šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus”.
28 Attiecībā uz EPI priekšlikuma piemērojamību prasītāji, atbildot uz tiesas sēdē uzdotu jautājumu, ir precizējuši, ka EPI priekšlikuma mērķis nebija vis aicināt Komisiju neiesniegt Padomei akta priekšlikumu, lai atļautu parakstīt TTIP un CETA un noslēgt minētos nolīgumus, bet gan aicināt Komisiju iesniegt Padomei, pirmkārt, priekšlikumu Padomes aktam atsaukt Komisijas pilnvaras veikt sarunas, lai noslēgtu TTIP, otrkārt, priekšlikumu Padomes aktam neatļaut Komisijai parakstīt TTIP un CETA un nenoslēgt šos nolīgumus.
29 Turklāt šī prasība neattiecas uz Savienības kompetenci veikt sarunas par TTIP un CETA nolīgumiem, bet prasītāji apstrīd atteikuma reģistrēt EPI priekšlikumu iemeslus, kas norādīti apstrīdētajā lēmumā, jo EPI priekšlikuma mērķis ir izbeigt pilnvaras sarunām nolūkā noslēgt TTIP un novērst TTIP un CETA parakstīšanu un noslēgšanu.
30 Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka saskaņā ar Komisijas norādīto apstāklis, ka Padomes lēmumam, ar ko tai ir atļauts sākt sarunas par starptautiska nolīguma noslēgšanu, ir sagatavojošs raksturs un ir tiesiskas sekas vienīgi attiecībā uz iestādēm, liedz minēto lēmumu kvalificēt ka tiesību aktu attiecīgā tiesiskā regulējuma izpratnē un neļauj reģistrēt EPI priekšlikumu, jo tā mērķis ir atsaukt šādu lēmumu. Tāpat tas esot attiecībā uz EPI priekšlikumu, jo tajā Komisija esot aicināta iesniegt Padomei priekšlikumu lēmumam neatļaut parakstīt attiecīgos nolīgumus vai lēmumam tos nenoslēgt, jo šādam lēmumam neesot autonomu tiesisko seku, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punktu EPI mērķis ir pieņemt tiesību aktus, kas nepieciešami “Līgumu īstenošanai”, bet šajā lietā tā neesot.
31 Kā ir norādīts iepriekš, Komisija atsakās reģistrēt EPI priekšlikumus, kas ir acīmredzami ārpus pilnvarām, atbilstoši kurām tā var iesniegt “Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus”.
32 Ir zināms, ka Komisija pēc savas ierosmes var iesniegt Padomei priekšlikumu aktam, ar ko atsauc pilnvaras, saskaņā ar kurām tai ir ticis atļauts sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu. Arī Komisijai nevar liegt iesniegt Padomei priekšlikumu lēmumam neatļaut beigās parakstīt nolīgumu, par ko notikušas sarunas, vai lēmumam nenoslēgt šo nolīgumu.
33 Komisija tomēr uzsver, ka EPI priekšlikums nevar attiekties uz šādiem aktiem, un tā norāda, pirmkārt, uz akta par sarunu sākšanu, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, sagatavojošo raksturu un tiesisko seku neesamību ārpus iestādēm un, otrkārt, uz apstākli, ka tiesību akti, kuru pieņemšana tiek ierosināta, nav nepieciešami “Līgumu īstenošanai”.
34 Uzreiz ir jākonstatē, ka lietas dalībnieki vienprātīgi uzskata, ka Padomes lēmums, ar ko Komisijai ir atļauts saskaņā ar LESD 207. un 218. pantu sākt sarunas par starptautiska nolīguma noslēgšanu, ir sagatavojošs akts attiecībā uz vēlāko lēmumu parakstīt un noslēgt šādu nolīgumu un ka tam ir tiesiskas sekas starp Savienību un dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 40. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Padome, C‑425/13, EU:C:2015:483, 28. punkts).
35 Kā prasītāji ir pareizi norādījuši, tiesību akta jēdziens LES 11. panta 4. punkta, Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punkta un tās pašas regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja nav norādīts citādi, nevar tikt saprasts tā, kā to saprot Komisija, proti, ka tas ietver vienīgi galīgus Savienības tiesību aktus, kuri rada tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām.
36 Nedz aplūkoto normu formulējums, nedz tajās izvirzītie mērķi, konkrēti, neattaisno to, ka lēmums, ar ko tiek atļauts sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu – šajā gadījumā TTIP un CETA –, kas pieņemts saskaņā ar LESD 207. panta 3. un 4. punktu un LESD 218. pantu un kas acīmredzami ir lēmums LESD 288. panta ceturtās daļas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 40. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Padome, C‑425/13, EU:C:2015:483, 28. punkts), tiek izslēgts no tiesību akta jēdziena saistībā ar EPI.
37 Gluži pretēji, demokrātijas princips, kas, kā konkrēti ir norādīts Līguma par ES preambulā, LES 2. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā, ir viena no pamatvērtībām, uz kurām Savienība ir balstīta, tāpat kā EPI mehānisma īpaši izvirzītais mērķis, kas ir uzlabot Savienības demokrātisko darbību, piešķirot ikvienam pilsonim vispārīgas tiesības piedalīties demokrātijas procesos (skat. šī sprieduma 24. punktu), liek izvēlēties tiesību akta jēdziena interpretāciju, kura ietver tādus tiesību aktus, kāds ir lēmums sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, kura mērķis neapšaubāmi ir grozīt Savienības tiesību sistēmu.
38 Komisijas atbalstītā doma, ka Padomei un Komisijai esot netieša demokrātiska leģitimitāte, kas ir pietiekama, lai pieņemtu aktus, kuri nerada tiesiskās sekas attiecībā uz trešajām personām, izraisot to, ka tiek būtiski ierobežota EPI mehānisma kā Savienības pilsoņu līdzdalības tās normatīvajā darbībā, noslēdzot starptautiskus nolīgumus, instrumenta izmantošana. Tā kā apstrīdētajā lēmumā izklāstītais pamatojums tādējādi attiecīgā gadījumā var tikt saprasts tā, ka ar apstrīdēto lēmumu Savienības pilsoņiem ir galīgi aizliegts ierosināt jebkādu sarunu sākšanu par jaunu līgumu, attiecībā uz kuru sarunām ir jānotiek, izmantojot EPI, tad minētie argumenti būtu acīmredzamā pretrunā Līgumos, kā arī Regulā Nr. 211/2011 izvirzītajiem mērķiem, līdz ar to tie nevar tikt pieņemti.
39 Tādējādi arī doma, ko Komisija ir atbalstījusi apstrīdētajā lēmumā, – ka lēmums atsaukt atļauju sākt sarunas, lai noslēgtu TTIP, neietilpst tiesību akta jēdzienā saistībā ar EPI priekšlikumu tādēļ, ka pašā minētajā atļaujā šis jēdziens neesot norādīts tā sagatavojošā rakstura dēļ un tādēļ, ka tam nav seku attiecībā uz trešajām personām, – ir jānoraida. Tas vēl jo vairāk tā ir tādēļ, ka atbilstoši tam, ko ir pamatoti norādījuši prasītāji – tā kā ar lēmumu atsaukt atļauju sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, šīs sarunas tiek izbeigtas –, tas nevar tikt kvalificēts kā sagatavojošs akts, bet gan tam ir galīgs raksturs.
40 Turklāt, iebilstot pret EPI priekšlikuma reģistrāciju, Komisija arī norāda, ka Padomes akti, kuru pieņemšana ir paredzēta minētajā priekšlikumā, it īpaši Padomes lēmumi neparakstīt vai nenoslēgt TTIP un CETA, ir līdzvērtīgi “destruktīviem” aktiem, kuri netiek pieņemti “Līgumu īstenošanai” un kuri tātad nevar būt EPI priekšmets.
41 Uz to ir jāatbild, ka regulējumā par EPI nav nevienas norādes, ka pilsoņu līdzdalību nevarētu paredzēt tam, lai novērstu tiesību akta pieņemšanu. Protams, ja saskaņā ar LES 11. panta 4. punktu un Regulas Nr. 211/2011 2. panta 1. punktu plānotajam tiesību aktam ir jāveicina Līgumu īstenošana, tad Līgumu īstenošanu noteikti veicina akti, kuru mērķis ir novērst TTIP un CETA noslēgšanu, ar ko ir paredzēts grozīt Savienības tiesību sistēmu.
42 Kā prasītāji ir pareizi norādījuši, EPI mehānismam izvirzītais mērķis piedalīties Savienības demokrātijas procesos acīmredzami ietver iespēju lūgt grozīt spēkā esošus tiesību aktus vai tos pilnībā vai daļēji atsaukt.
43 Tādējādi nekas neattaisno arī to, ka no demokrātiskās diskusijas tiek izslēgti tiesību akti, ar ko ir paredzēts atsaukt lēmumu, ar kuru tiek atļauts sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, tāpat akti, kuru mērķis ir novērst šāda nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu, kuri, pretēji Komisijas atbalstītajai domai, neapšaubāmi rada autonomas tiesiskas sekas, attiecīgā gadījumā novēršot pieteiktu Savienības tiesību grozījumu.
44 Komisijas atbalstītā doma, kas, šķiet, izriet no apstrīdētā lēmuma, beigās nozīmētu, ka EPI varētu attiekties vienīgi uz Padomes lēmumu noslēgt vai atļaut parakstīt starptautiskus nolīgumus, par kuriem Savienības iestādes paudušas iniciatīvu, un ka par tiem iepriekš ir notikušas sarunas, pilnībā liedzot Savienības pilsoņiem izmantot EPI mehānismu, lai ierosinātu grozījumus šādos nolīgumos vai atteikšanos no šādiem nolīgumiem. Protams, Vispārējā tiesā Komisija ir apgalvojusi, ka EPI attiecīgā gadījumā var ietvert arī priekšlikumu sākt sarunas, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu. Bet pēdējā minētajā gadījumā nekas neattaisno to, ka EPI priekšlikuma autoriem tiek noteikts pienākums sagaidīt nolīguma noslēgšanu, lai pēc tam varētu vienīgi apstrīdēt tā pamatotību.
45 Arī Komisijas argumentam, ka akti, kurus Komisija EPI priekšlikumā ir aicināta iesniegt Padomei, izraisītu nepieļaujamu iejaukšanos notiekošas likumdošanas procedūras norisē, nevar piekrist. Patiesībā EPI izvirzītais mērķis ir ļaut Savienības pilsoņiem vairāk piedalīties Savienības demokrātijas procesos, it īpaši Parlamenta organizētā publiskā sēdē sīki izklāstot Komisijai EPI izvirzītos jautājumus, aicinot šo iestādi iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu pēc tam, kad attiecīgā gadījumā ir iesniegta EPI, saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 11. pantu, tātad – rosinot demokrātisku diskusiju bez pienākuma sagaidīt, kad tiks pieņemts tiesību akts, kuru tie vēlas grozīt vai no kura tie vēlas galīgi atteikties.
46 Tādējādi, arī atzīstot šādu iespēju, netiek apdraudēts institucionālā līdzsvara princips, kas raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 64. punkts), tiktāl, ciktāl Komisijai ir jālemj, vai tā pieņems vai nepieņems EPI, saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu paziņojumā iesniedzot savus juridiskos un politiskos secinājumus par EPI, rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, un šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus.
47 Līdz ar to, nekādi neradot iejaukšanos notiekošas likumdošanas procedūras norisē, EPI priekšlikums ir izpausme Savienības pilsoņu efektīvai līdzdalībai tās demokrātijas procesos, neapdraudot ar Līgumiem iecerēto institucionālo līdzsvaru.
48 Visbeidzot, nav neviena iemesla, kas nepieļautu to, ka rīcība, ko Komisija “plāno veikt, ja tāda tiek plānota” Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, var izpausties kā ierosinājums Padomei pieņemt EPI priekšlikumā plānotos aktus. Pretēji Komisijas apgalvojumiem nekas attiecīgajā gadījumā neliedz Savienības iestādēm veikt sarunas un noslēgt jaunus projektus transatlantiskajiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem pēc tam, kad Padome būs pieņēmusi aktus, kas ir EPI priekšlikuma priekšmets.
49 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka, atteikdamās reģistrēt EPI priekšlikumu, Komisija ir pārkāpusi LES 11. panta 4. punktu, kā arī Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kopsakarā ar tās 2. panta 1. punktu.
50 Tādējādi ir jāapmierina pirmais pamats un tātad visa prasība kopumā, bet par otro pamatu nav jālemj.
Par tiesāšanās izdevumiem
51 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, atbilstoši prasītāju prasījumiem ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2014. gada 10. septembra Lēmumu C(2014) 6501 final, ar ko ir atteikta pilsoņu iniciatīvas “Stop TTIPˮ reģistrācija;
2) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Michael Efler un pārējo prasītāju, kuru vārdi ir uzskaitīti pielikumā, tiesāšanās izdevumus, tostarp ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Buttigieg | Calvo‑Sotelo Ibáñez‑Martín |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 10. maijā.
[Paraksti]