Apvienotās lietas no C‑578/10 līdz C‑580/10

Staatssecretaris van Financiën

pret

L. A. C. van Putten u.c.

(Hoge Raad der Nederlanden lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 18. un 56. pants – Mehāniskie transportlīdzekļi – Tāda lietošanā nodota privātā mehāniskā transportlīdzekļa izmantošana dalībvalstī, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī – Šī transportlīdzekļa aplikšana ar nodokli pirmajā dalībvalstī, uzsākot tā lietošanu valsts ceļu satiksmē

Sprieduma kopsavilkums

1.        Kapitāla brīva aprite – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma

(EKL 56. pants; Padomes Direktīvas 88/361 I pielikums)

2.        Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti

(EKL 56. pants)

1.        Pārrobežu mēroga transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā ir uzskatāma par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē.

Vispirms – “Aizdevumi” iekļaujas Direktīvas 88/361 par Līguma 67. panta īstenošanu I pielikuma XI sadaļas piemērošanas jomā, un nav jāprecizē to atlīdzības vai bezatlīdzības raksturs, nedz arī to konkrētais priekšmets. Tāpat arī, lai noteiktu, vai uz to, ka dalībvalsts ir ieturējusi nodokļus par noteiktiem darījumiem, attiecas noteikumi par kapitāla brīvu apriti, nav jānodala veiktie darījumi skaidrā naudā un darījumi, kuru pamatā ir materiālas lietas. Visbeidzot, no mantojumu un novēlējumu iekļaušanas iepriekš minētajā sadaļā izriet, ka darbības bezatlīdzības raksturs pats par sevi vien neliedz atzīt to par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē. Turklāt transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā ir uzskatāma par priekšrocību, kurai ir zināma ekonomiskā vērtība, kas atbilst tāda paša veida īres transportlīdzekļa izmantošanas izmaksām uz tādu pašu laikposmu.

(sal. ar 32.–36. punktu)

2.        EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri ir aizņēmušies citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli no šīs citas dalībvalsts rezidenta, uzsākot šī transportlīdzekļa izmantošanu valsts autoceļu tīklā, pilnā apmērā ir jāsamaksā nodoklis, kas parasti ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli pirmajā dalībvalstī, neņemot vērā šī transportlīdzekļa izmantošanas attiecīgās valsts autoceļu tīklā ilgumu un nepastāvot attiecīgās personas tiesībām saņemt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu, ja šo transportlīdzekli nav nedz paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt šīs pirmās dalībvalsts teritorijā, nedz arī tas faktiski jau šādi tiek izmantots.

Ja transportlīdzekļus, kuri nav reģistrēti dalībvalstī, ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt tās teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek izmantoti, pret personu, kura ir šīs valsts rezidente un bez atlīdzības izmanto šādu transportlīdzekli, un personu, kura tādos pašos apstākļos izmanto šajā pašā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, par kuru tā reģistrācijas brīdī tādējādi ir jau ticis samaksāts nodoklis, faktiski nepastāv atšķirīga attieksme. Līdz ar to nodokļa samaksas pienākums, kas pastāv, uzsākot attiecīgajā dalībvalstī nereģistrētu transportlīdzekļu izmantošanu šīs valsts autoceļu tīklā, būtu pamatots tāpat kā nodoklis, kas ir maksājams transportlīdzekļa reģistrācijas minētajā valstī gadījumā. Savukārt, ja transportlīdzekļus nav paredzēts pastāvīgi lietot vai arī tie faktiski jau šādi netiek izmantoti, starp abām personu kategorijām pastāvētu faktiska atšķirīga attieksme un attiecīgā aplikšana ar nodokli nebūtu pamatota. Šādos apstākļos ar attiecīgo transportlīdzekļu saistību ar attiecīgās dalībvalsts teritoriju nebūtu pietiekami, lai pamatotu tāda nodokļa piemērošanu, kurš parasti ir maksājams saistībā ar transportlīdzekļa reģistrāciju šajā valstī.

(sal. ar 50.–52. un 56. punktu, kā arī rezolutīvo daļu)