TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2017. gada 15. martā (1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Direktīva 2002/22/EK – 25. panta 2. punkts – Telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi – Direktīva 2002/58/EK – 12. pants – Abonentu saraksti – Personas datu par abonentiem nodošana saistībā ar telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanu – Abonenta piekrišana – Izšķiršana atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegti publiski pieejami telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi – Nediskriminācijas princips
Lieta C‑536/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības administratīvā apelācijas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 3. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 13. oktobrī, tiesvedībā
Tele2 (Netherlands) BV,
Ziggo BV,
Vodafone Libertel BV
pret
Autoriteit Consument en Markt (ACM),
piedaloties
European Directory Assistance NV.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Prehala [A. Prechal], A. Ross [A. Rosas], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 5. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Tele2 (Netherlands) BV vārdā – Q. R. Kroes un P. F. Reker, advokāti,
– Ziggo BV vārdā – W. Knibbeler un N. Lorjé, advokāti,
– Vodafone Libertel BV vārdā – H. P. Wiersema, advokāti,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. de Ree un M. Bulterman, kā arī J. Langer, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Kranenborg un G. Braun, kā arī L. Nicolae, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 9. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 337, 11. lpp.), (turpmāk tekstā – “universālā pakalpojuma direktīva”) 25. panta 2. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir radies saistībā ar strīdu starp Tele2 (Netherlands) BV, Ziggo BV un Vodafone Libertel BV, Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām, un Autoriteit Consument en Markt (ACM) (Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgu uzraudzības iestāde) par lēmumu, ko šī iestāde pieņēmusi strīdā starp šīm sabiedrībām un European Directory Assistance NV (turpmāk tekstā – “EDA”), citā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu, par pēdējā minētā datu par tā abonentiem nodošanu nolūkā sniegt publiski pieejamus telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus šajā pēdējā minētajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs.
Atbilstošie tiesību akti
Savienības tiesības
Universālā pakalpojuma direktīva
3 Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 11. un 35. apsvērumā ir noteikts:
“(11) [..] Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/66/EK par personu datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā [(OV 1998, L 24, 1. lpp.)] nodrošina abonentu tiesības uz privāto dzīvi attiecībā uz šo personas datu iekļaušanu publiskajā abonentu sarakstā.
[..]
(35) Informācijas dienesta pakalpojumi un saraksti [telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi] jau ir atvērti konkurencei. Šīs direktīvas noteikumi papildina Direktīvas 97/66/EK noteikumus, sniedzot abonentiem tiesības iekļaut savus personīgos datus [abonentu] sarakstā iespiestā formā vai [abonentu] sarakstā elektroniskā formā. Visiem pakalpojuma sniedzējiem, kas piešķir saviem abonentiem telefona numurus, ir pienākums attiecīgo informāciju padarīt pieejamu godīgā, uz izmaksām vērstā un nediskriminējošā veidā.”
4 Šīs direktīvas 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta] Direktīvu 2002/21/EK [par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.)] izveidotajā sistēmā šī direktīva attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā [Eiropas Savienībā] nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un rīkoties apstākļos, kad tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības. [..]”
5 Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļa attiecas uz universālā pakalpojuma saistībām. Šajā nodaļā 5. panta “Izziņu dienestu pakalpojumi un saraksti” redakcija ir šāda:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka:
a) vismaz viens visaptverošs saraksts ir pieejams lietotājiem attiecīgās iestādes apstiprinātā formā, iespiestā vai elektroniskā, vai abās, un tas tiek regulāri atjaunināts vismaz reizi gadā;
b) vismaz viens telefona uzziņu dienests ir pieejams [visiem] [gala]lietotājiem, ietverot [publisko maksas] taksofonu lietotājus.
2. Ievērojot 12. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvā 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) [(OV 2002, L 201, 37. lpp.)], 1. punktā minētajos sarakstos iekļauj visus publiski pieejamo telefona pakalpojumu abonentus.
[..]”
6 Universālā pakalpojuma direktīvas IV nodaļa attiecas uz lietotāju interesēm un tiesībām. Šajā nodaļā 25. panta “Telefona uzziņu dienesti” redakcija ir šāda:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonentiem ir tiesības uz ierakstu publiski pieejamā sarakstā, kā minēts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un uz to, ka viņu informācija ir pieejama telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem un/vai uzziņu dienestiem saskaņā ar šā panta 2. punktu.
2. Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formātā [piemērotā formā] un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.
[..]
5. Saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši Direktīvas [2002/58] 12. pantu piemēro 1., 2., 3. un 4. punktu.”
Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju
7 Saskaņā ar Direktīvas 2002/58, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/136 (turpmāk tekstā – “direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju”), preambulas 39. apsvērumu:
“(39) Pienākums informēt abonentus par to publisko abonentu sarakstu nolūku, kuros tā [to] personas dati tiek iekļauti, jāuzliek personai, kas ievāc datus šādiem sarakstiem. Ja datus var pārsūtīt vienai vai vairākām trešajām personām, abonents jāinformē par šādu iespēju un par saņēmēju vai iespējamo saņēmēju kategorijām. Jebkurā pārraidīšanā jāievēro noteikums, ka datus nedrīkst izmantot citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti. Ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildu nolūkam, jauna piekrišana no abonenta ir jāiegūst vai nu personai, kas sākotnēji ievāca datus, vai trešai personai, kurai dati ir pārsūtīti.”
8 Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 1. panta “Darbības joma un mērķis” 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši tiesības uz privāto dzīvi un konfidencialitāti saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite [Savienībā].”
9 Minētās direktīvas 12. pantā “Abonentu saraksti” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka abonenti – bez maksas un pirms tie ir iekļauti abonentu sarakstā – tiek informēti par drukātu vai elektronisku tādu abonentu sarakstu nolūku, par kuriem informācija ir pieejama publiski vai ir iegūta uzziņu dienestos, kuros var būt iekļauti to personas dati, kā arī par tālākām izmantošanas iespējām, pamatojoties uz meklēšanas iespējām, kas iestrādātas sarakstu elektroniskajās versijās.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami abonentu sarakstā, un ja tā, tad kādi dati līdz līmenim, kad šādi dati ir atbilstoši sarakstam, kā noteicis saraksta pakalpojumu sniedzējs, un pārbaudīt, labot vai atsaukt šādus datus. Personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas. Šis noteikums paredz, ka personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas.
3. Dalībvalstis var pieprasīt, ka, izmantojot publiski pieejamu abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju, ir jāsaņem papildu piekrišana no abonentiem.
[..]”
Nīderlandes tiesības
10 Saskaņā ar 2004. gada 7. maija Besluit universele dienstverlening en eindgebruikersbelangen (Lēmums par universālo pakalpojumu un tiešo lietotāju interesēm) (Stb. 2004, Nr. 203; turpmāk tekstā – “Bude”) 1.1. panta e) punktu:
“Standarta telefona uzziņu dienests ir publiski pieejams telefona uzziņu dienests, kas ļauj meklēt telefona numurus, vienīgi kombinējot ziņas par abonenta vārdu ar ziņām par adresi, mājas numuru, pasta indeksu vai dzīvesvietu.”
11 Bude 3.1. panta redakcija ir šāda:
“Pakalpojuma sniedzējs, kurš piešķir telefona numurus, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu un publiski pieejamu uzziņu dienestu par abonentiem nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formā un ar nosacījumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.”
12 Saskaņā ar Bude 3.2. pantu:
“1. Publiski pieejamu telefona pakalpojumu sniedzējs, kurš pirms līguma noslēgšanas vai līguma noslēgšanas brīdī ar lietotāju lūdz tā vārdu un adresi (ielu un numuru, pasta indeksu un dzīvesvietu), vienlaikus lūdz arī tā piekrišanu šāda veida personas datu un piešķirto telefona numuru iekļaušanai ikvienā standarta telefona abonentu sarakstā un ikvienā abonentu datu datnē, kas tiek izmantota standarta uzziņu dienesta par abonentiem vajadzībām. Iepriekšējā teikumā minētā piekrišana tiek pieprasīta attiecībā uz katru personas datu veidu atsevišķi.
2. Dotā piekrišana veido attiecīgo informāciju 3.1. panta izpratnē.
3. Publiski pieejamu telefona pakalpojumu sniedzējs, kurš lūdz arī piekrišanu par iekļaušanu citā telefona abonentu sarakstā, kas nav standarta telefonu abonentu saraksts, vai abonentu datu datnē, kas netiek izmantota vienīgi standarta uzziņu dienesta par abonentiem vajadzībām, nodrošina, lai veids un forma, kādā 1. punktā minētā piekrišana tiek lūgta, būtu vismaz līdzvērtīgi veidam un formai, kādā tiek lūgta šajā punktā minētā sākotnējā piekrišana.”
13 1998. gada 19. oktobra Telecommunicatiewet (Telekomunikāciju likums, Stb. 1998, Nr. 610) 11.6. pantā ir paredzēts:
“1. Ikviens, kurš publicē publiski pieejamu abonentu sarakstu vai kurš sniedz publiski pieejamu uzziņu dienestu par abonentiem pakalpojumus, pirms personas datu, kas attiecas uz abonentu, iekļaušanas abonentu sarakstā vai abonentu datu datnē, kas tiek izmantota uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojumu sniegšanas nolūkā, bez maksas informē abonentu:
a) par nolūkiem, kādiem attiecīgais abonentu saraksts ir sagatavots un izveidots attiecīgais uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojums, un, ja abonentu saraksts ir elektronisks, tad par meklēšanas iespējām, balstoties uz tajā integrētajām meklēšanas funkcijām, kā arī
b) par visiem personas datu veidiem, kas var būt ietverti abonentu sarakstā un uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojumā, ievērojot to izveides nolūkus.
2. Publiski pieejamā uzziņu dienesta par abonentiem pakalpojuma sniegšanas nolūkā izmantotā abonentu sarakstā un abonentu datu datnē abonenta personas dati tiek pārņemti tikai tādā gadījumā, ja abonents tam ir piekritis; tiek pārņemti tikai abonenta šai sakarā nodotie dati. Neiekļaušana abonentu sarakstā vai abonentu datu, kas tiek izmantoti uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojumu sniegšanai, datnē ir bezmaksas.
3. Ja publiski pieejamajā abonentu sarakstā un abonentu datu datnē atrodamo personas datu, kas tiek izmantoti uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojumu sniegšanai, apstrāde ir domāta citam mērķim, nevis iespējai numurus meklēt, balstoties uz datiem par uzvārdu, kas saistīti ar tādiem datiem kā abonenta iela, numurs, pasta indekss un apdzīvotā vieta, tad saistībā ar katru no šiem atšķirīgajiem mērķiem ir nepieciešama atsevišķa abonenta piekrišana.
4. Abonentam ir tiesības bez maksas publiski pieejamajā abonentu sarakstā vai abonentu datu, kas tiek izmantoti uzziņu par abonentiem dienesta pakalpojumu sniegšanai, datnē pārbaudīt, labot vai dzēst ar viņu saistītos personas datus.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 EDA ir Beļģijas uzņēmums, kas piedāvā telefona abonentu sarakstu un telefona uzziņu, kuri ir pieejami Beļģijas teritorijā, pakalpojumus. Tas uzņēmumiem, kuri piešķir telefona numurus Nīderlandē (turpmāk tekstā – “Nīderlandes uzņēmumi”), pieprasīja darīt pieejamus datus, kas saistīti ar abonentiem. Tā kā šie uzņēmumi atteicās nodot EDA prasītos datus, tas 2012. gada 18. janvārī vērsās pie ACM ar lūgumu atrisināt strīdu.
15 ACM kā valsts regulatīvā iestāde ar 2013. gada 5. jūnija lēmumiem par EDA lūgumu noteica turpinājumā minētos pasākumus. Pirmkārt, EDA ir tiesīgs atsaukties uz Bude 3.1. pantu, ciktāl tas izmanto piešķirtos numurus un ar tiem saistīto informāciju, lai tirgū ieviestu telefona uzziņu par abonentiem standartpakalpojumu. Otrkārt, Nīderlandes uzņēmumiem ir jānodod EDA savu abonentu dati (vārds, adrese, telefona numurs) atbilstoši godīgiem, objektīviem, uz izmaksām vērstiem un nediskriminējošiem nosacījumiem. Treškārt, Nīderlandes uzņēmumiem saprātīgā termiņā ir jānodrošina, ka piekrišana, ko tie lūdz saviem abonentiem, noslēdzot līgumu, par iekļaušanu katrā standarta telefona abonentu sarakstā un abonentu datu datnē, kas tiek izmantota telefona uzziņu dienestā, atbilst Bude 3.2. pantā noteiktajam.
16 Nīderlandes uzņēmumi par šiem ACM lēmumiem cēla prasību College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības apelācijas tiesa, Nīderlande).
17 Iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka, tā kā ar Bude 3.1. pantu Nīderlandes tiesībās ir transponēts universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts, lai atbildētu uz jautājumu, vai ar minēto 3.1. pantu Nīderlandes uzņēmumiem ir uzlikts pienākums EDA rīcībā nodot datus par viņu abonentiem, neraugoties uz to, ka EDA nav reģistrēts Nīderlandē, ir jānosaka šīs pēdējās minētās tiesību normas tvērums.
18 Šai sakarā tā norāda, ka minētās direktīvas 25. panta 2.punkta interpretācija, ko Tiesa veikusi 2011. gada 5. maija spriedumā lietā Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279), neattiecas uz datu par abonentiem nodošanu pārrobežu gadījumos un tādējādi nesniedz atbildi uz jautājumu, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumam ir jānodod dati par abonentiem tādam telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī.
19 Otrkārt, iesniedzējtiesa attiecībā uz piekrišanas no abonenta saņemšanu norāda, ka Bude 3.2. pantā ir paredzēts, ka pakalpojumu sniedzējs šo piekrišanu saņem, lai personas datus un lietošanā nodotos telefona numurus iekļautu katrā standarta abonentu sarakstā un katrā abonentu datu datnē, kas tiek izmantota standarta telefona uzziņu dienestā. Tā precizē, ka atbilstoši motīvu izklāstam par Bude 3.2. pantu “šīs normas mērķis ir novērst, ka katram publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu vai publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējam būtu atsevišķi jālūdz abonentam atļauja standarta iekļaušanai”.
20 Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas dalībnieki nav vienisprātis, pirmkārt, par to, vai ar Bude 3.2. pantu ir pieļauts saņemt abonentu piekrišanu viņu personas datus izmantot atsevišķi atkarībā no tā, vai šie dati ir domāti Nīderlandes vai ārvalstu telefona uzziņu dienestu un/vai abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, un, otrkārt, par to, vai abonentiem ir jāļauj izvēlēties dot vai nedot savu piekrišanu atkarībā no valstīm, kurās uzņēmums, kurš piekrišanu lūdz, sniedz šos pakalpojumus. Šai sakarā tā uzskata, ka jautājums būtībā ir par to, kā līdzsvarot nediskriminācijas principa ievērošanu un privātās dzīves aizsardzību, lūdzot minēto piekrišanu.
21 Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības administratīvā apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz informāciju publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai nediskriminācijas princips ļauj pakalpojuma sniedzējam, kurš piešķir telefona numurus un kuram atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam ir jālūdz abonenta piekrišana [tā datu izmantošanai] standarta telefona abonentu sarakstos un standarta telefona uzziņu dienestos, attiecībā uz pieprasījumu par piekrišanu veikt nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmums, kurš pieprasa informāciju universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta izpratnē, sniedz telefona abonentu sarakstu pakalpojumu un telefona uzziņu pakalpojumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
22 Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā ietvertais jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir reģistrēti uzņēmumi, kuri abonentiem piešķir telefona numurus, reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz atbilstošu informāciju, kas ir šo uzņēmumu rīcībā, publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs?
23 Universālā pakalpojuma direktīvas 25. pants ir ietverts šīs direktīvas IV nodaļā par lietotāju interesēm un tiesībām. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis nodrošina, lai publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonentiem būtu tiesības uz ierakstu publiski pieejamā sarakstā, kā minēts šīs direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un uz to, ka viņu informācija ir pieejama telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem un/vai uzziņu dienestiem saskaņā ar tās pašas direktīvas 25. panta 2. punktu.
24 Attiecībā uz informācijas par abonentiem nodošanu uzziņu dienestu un/vai abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem no paša universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas uz visiem pieprasījumiem piemērotā formā publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai. Otrkārt, ar šo tiesību normu ir prasīts, lai minētā nodošana noritētu nediskriminējoši.
25 No šī formulējuma tādējādi izriet, ka šajā tiesību normā nav nošķīruma atkarībā no tā, vai pieprasījumu par datu par abonentiem nodošanu rīcībā ir paudis tajā pašā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kurā ir reģistrēts uzņēmums, kam šis pieprasījums ir adresēts, vai arī to ir paudis uzņēmums, kas reģistrēts dalībvalstī, kura nav tā uzņēmuma reģistrācijas dalībvalsts, kurš ir minētā pieprasījuma saņēmējs.
26 Šādas nošķiršanas neesamība atbilst mērķim, kam ir domāta universālā pakalpojuma direktīva un kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu it īpaši ir nodrošināt sabiedrībai pieejamu labas kvalitātes pakalpojumu pieejamību Savienībā ar efektīvu konkurenci un izvēli un risināt jautājumus attiecībā uz apstākļiem, kādos tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības, kā arī īpašajam šīs universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta mērķim nodrošināt universālā pakalpojuma pienākuma, kas paredzēts minētās direktīvas 5. panta 1. punktā, ievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Deutsche Telekom, C‑543/09, EU:C:2011:279, 35. punkts).
27 Šai sakarā Tiesa, atsaukdamās uz universāla pakalpojuma direktīvas preambulas 35. apsvērumu, 2011. gada 5. maija sprieduma lietā Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279) 36. punktā jau ir nospriedusi, ka pienākums uzņēmumiem, kuri piešķir telefona numurus, nodot datus par to pašu abonentiem saskaņā ar šīs direktīvas 25. panta 2. punktu konkurences tirgū būtībā ļauj ne tikai attiecīgajam uzņēmumam nodrošināt universālā pakalpojuma pienākuma, kas paredzēts minētās direktīvas 5. panta 1. punktā, ievērošanu, bet arī ikvienam telefonijas pakalpojumu sniedzējam veidot izsmeļošu datu bāzi un darboties telefona uzziņu pakalpojumu un abonentu sarakstu tirgū. Šajā ziņā pietiek ar to, ka attiecīgais pakalpojuma sniedzējs no ikviena uzņēmuma, kas piešķir telefona numurus, pieprasa datus par tā abonentiem.
28 Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru šī tiesību norma attiecas tikai uz pamatotiem pieprasījumiem, ko pauduši uzņēmumi, kas ir reģistrēti dalībvalstī, kurā ir reģistrēti uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, nebūtu saderīga ar mērķi, pateicoties efektīvai konkurencei, visā Savienības teritorijā lietotājiem nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un it īpaši ar mērķi ievērot universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 1. punktā noteikto pienākumu lietotāju rīcībā nodot vismaz vienu visaptverošu sarakstu.
29 Tālāk – kā jau minēts šī sprieduma 24. punktā – universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā ir ietverta prasība, lai visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pildītu visus pamatotos pieprasījumus padarīt pieejamu attiecīgo informāciju piemērotā formā publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar nediskriminējošiem noteikumiem. Taču uzņēmumu, kas piešķir telefonu numurus abonentiem Nīderlandē, atteikums nodot datus par to abonentiem pieprasītāju rīcībā tikai tādēļ, ka tie ir reģistrēti citā dalībvalstī, nebūtu saderīgs ar šo prasību.
30 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā ietvertais jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir reģistrēti uzņēmumi, kuri abonentiem piešķir telefona numurus, reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz atbilstošu informāciju, kas ir šo uzņēmumu rīcībā, publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs.
Par otro jautājumu
31 Uzdodama otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka uzņēmums, kurš abonentiem piešķir telefona numurus un kuram saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pienākums no saviem abonentiem saņemt piekrišanu izmantot to datus, lai sniegtu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus, šo pieprasījumu formulē tādējādi, ka minētie abonenti savu piekrišanu par šo izmantošanu dod atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmumi, kuriem šī informācija ir jālūdz, sniedz šos pakalpojumus.
32 Saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu dalībvalstis nodrošina, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formātā un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši. Turklāt no šīs direktīvas 25. panta 5. punkta izriet, ka minētā panta 2. punkts ir piemērojams “saskaņā ar Savienības tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši saskaņā ar Direktīvas [par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju] 12. pantu”.
33 No tā izriet, ka, lai atbildētu uz otro jautājumu, ir arī jāizvērtē, vai šīs pēdējās minētās direktīvas 12. panta 2. punktā uzņēmuma, kurš abonentiem piešķir telefona numurus, veikta personas datu par abonentu nodošana trešajam uzņēmumam, kura darbība izpaužas kā publiska telefona uzziņu dienesta un abonentu saraksta pakalpojumu sniegšana dalībvalstī, kura nav šī abonenta reģistrācijas valsts, ir pakārtota citādai un īpašai abonenta piekrišanai.
34 Šai sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa 2011. gada 5. maija sprieduma lietā Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279) 67. punktā nosprieda, ka minētās direktīvas 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā uzņēmumam, kurš izdod publiski pieejamus abonentu sarakstus, ir noteikts pienākums nodot tā rīcībā esošus citu telefonijas pakalpojumu sniedzēju abonentu personas datus trešajam uzņēmumam, kurš nodarbojas ar publiski pieejamu iespiestu vai elektronisku abonentu sarakstu publicēšanu vai ar šādu abonentu sarakstu padarīšanu pieejamu ar uzziņas dienestu starpniecību, neprasot jaunu abonentu piekrišanu šādai nodošanai. Katrā ziņā, pirmkārt, pēdējie minētie pirms to datu pirmās iekļaušanas publiski pieejamā abonentu sarakstā tiek informēti par tā nolūku, kā arī to, ka šie dati var tikt paziņoti citam telefonijas pakalpojumu sniedzējam, un, otrkārt, tiek nodrošināts, ka šie dati pēc to tālāknodošanas netiek izmantoti citiem nolūkiem kā vien tiem, kuriem tie tika savākti, ievērojot pirmo publicēšanu.
35 Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Tiesa, ņemot vērā direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju preambulas 39. apsvērumu un 12. panta 2. un 3. punkta formulējumu, norādīja, ka, ja uzņēmums, kas abonentam piešķir telefona numuru, ir viņu informējis par iespēju nodot viņa personas datus trešajam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, un ja viņš ir piekritis minēto datu publicēšanai šādā abonentu sarakstā, tam no jauna nav jāpiekrīt šo pašu datu tālāknodošanai citam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā iespiestā vai elektroniskā abonentu sarakstā vai lai padarītu šos abonentu sarakstus pieejamus uzziņu pakalpojumu starpniekam, ja tiek nodrošināts, ka attiecīgie dati netiek izmantoti citiem nolūkiem kā vien tiem, kuriem tie ir savākti, ievērojot to pirmo publikāciju. Abonenta, kas ir pienācīgi informēts par tā personas datu publicēšanu publiski pieejamā abonentu sarakstā, piekrišana atbilstoši šīs direktīvas 12. panta 2. punktam attiecas uz šīs publikācijas nolūku un līdz ar to ir attiecināma uz jebkuru vēlāku minēto datu apstrādi trešajos uzņēmumos, kuri darbojas publiski pieejamu uzziņas un abonentu sarakstu pakalpojumu tirgū, ja vien šai apstrādei ir tāds pats nolūks. Tiesa šai sakarā precizēja, ka direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 2. punkta teksts neļauj uzskatīt, ka abonentam būtu tiesības selektīvi lemt par labu noteiktiem publiski pieejamu telefona uzziņu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Deutsche Telekom, C‑543/09, EU:C:2011:279, 62.–65. punkts).
36 Tiesa piebilda, ka, ja abonents ir devis piekrišanu savu personas datu tālāknodošanai noteiktam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, šo pašu datu tālāknodošana citam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, šim abonentam nedodot jaunu piekrišanu, nedrīkst aizskart tiesību uz personas datu aizsardzību pašu būtību, kas ir noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Deutsche Telekom, C‑543/09, EU:C:2011:279, 66. punkts).
37 No šiem elementiem izriet, ka šīs piekrišanas tvēruma novērtējumā noteicošais ir pirmās personas datu par abonentu publicēšanas, kurai tas ir piekritis, mērķis. Šai sakarā ir jānorāda, ka direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var pieprasīt, ka papildu piekrišana no abonentiem ir jāsaņem, ja publiski pieejams abonentu saraksts tiek izmantots nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju.
38 Turklāt jākonstatē, ka neatkarīgi no savas uzņēmējdarbības veikšanas vietas Savienībā uzņēmums, kurš sniedz savu telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojumu, darbojas lielā mērā saskaņota regulējuma ietvaros, kas ļauj nodrošināt prasību abonentu personas datu aizsardzības jomā ievērošanu, kā tas it īpaši un ļoti skaidri izriet no universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 5. punkta un direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 1. panta 1. punkta un 12. panta.
39 Šajos apstākļos – kā to savu secinājumu 40. un 41. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – nav pamata radīt atšķirību attieksmē atkarībā no tā, vai uzņēmums, kurš piekrīt personas datu par abonentiem nodošanai, ir reģistrēts dalībvalstī, kur atrodas abonenti, vai citā dalībvalstī, ja šis uzņēmums ievāc šos personas datus pilnīgi identiskos nolūkos tiem, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai, un ja uz šo nodošanu attiecas šo abonentu dotā piekrišana.
40 Tādējādi, ņemot vērā šos un šī sprieduma 23.–30. punktā minētos apsvērumus, uzņēmumam, kurš piešķir saviem abonentiem telefona numurus, nav jāiesniedz abonentam adresēts piekrišanas pieprasījums tādējādi, ka tas šo piekrišanu pauž atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, uz kuru dati par viņu var tikt pārnesti.
41 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka uzņēmums, kurš abonentiem piešķir telefona numurus un kuram saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pienākums no saviem abonentiem saņemt piekrišanu izmantot to datus, lai sniegtu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus, šo pieprasījumu formulē tādējādi, ka minētie abonenti savu piekrišanu par šo izmantošanu dod atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmumi, kuriem šī informācija ir jālūdz, sniedz šos pakalpojumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
42 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā ietvertais jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir reģistrēti uzņēmumi, kuri abonentiem piešķir telefona numurus, reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz atbilstošu informāciju, kas ir šo uzņēmumu rīcībā, publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs;
2) Direktīvas 2002/22, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka uzņēmums, kurš abonentiem piešķir telefona numurus un kuram saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pienākums no saviem abonentiem saņemt piekrišanu izmantot to datus, lai sniegtu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus, šo pieprasījumu formulē tādējādi, ka minētie abonenti savu piekrišanu par šo izmantošanu dod atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmumi, kuriem šī informācija ir jālūdz, sniedz šos pakalpojumus.
[Paraksti]